Kāpēc tautas pedagoģiju?
Ojārs Rode

Jo tā ir saskanīga ar mūsu (ar cilvēka) patieso būtību.

Tātad tautas pedagoģijas iezīmes meklējamas mūsos pašos, ir tikai jāparok (vēlāk to mēģināsim visi kopā). Neapšaubāmi, ka pasaule, kas atrodas ārpusē, pa atvērtajiem informācijas kanāliem dara savu un, reizēm, cilvēks apjūk piedāvāto vērtību raibumā, ne reti arī pretrunās. Steidzīga notikumu straume mūs ierāvusi sevī un mums šķiet, ka, ja necentīsimies tajā peldēt, noturēties tās virspusē – noslīksim. Tad nu jāmācās peldēt! – jādara tas, ko apkārtne paģērē. Ja tā paģērē kādu pabāzt zem ūdens, tad to arī darīsim, - audzēsim darba konkurences tirgus definētus muskuļus un būsim tie stiprākie! Ja kāds nespēj būt pietiekami stiprs, pats vainīgs, - štrunts par viņu, ka tikai mums ir labi. Savstarpējā darvinistiskā konkurences cīņā par kādu vietu tirgus plauktā daudziem tiek nomākti viņu būtībās rodamie vispārcilvēcisko vērtību aizmetņi. Tie nespēj attīstīties politiķu, “kultūras” ruporu, masu mēdiju producētā, IT tehnoloģiju piedāvātā, biznesa un izklaides industrijas izauklētā kliedzienā, vienā balsī sludinot visatļautību par cilvēku (bērnu) tiesībām. Vai te neapjuksi? – un kur nu vēl bailes palikt muļķos, vides gudrību spiedienā (visi taču dara tā)! Nevar noliegt - nav viegli stāvēt krastā vai uz savas saliņas – ne tikai paslīd garām straumes nestie spožumi, bet varam pazaudēt pat fiziskai eksistencei nepieciešamo pamatu zem kājām. Piemēram, darba pazaudēšanas bailes rada bailes (bailes kvadrāta) nenomaksāt rēķinus par dzīvokļa īri, komunāliem pakalpojumiem; bailes par nespēju nopirkt datoru, telefonu, mašīnu utt. Un kur nu vēl bailes par prestižu zaudējamu sabiedrībā; bailes tikt nomestam no iekarotā hierarhijas plauktiņa; bailes tikt izstumtam, bailes pazaudēt draugus, ģimeni, sievu? Bailes ir padarītas par mūsu virzītājimpulu, spēku, kas virza. Tas nebūt nav spēks, kas rodams savas būtības atklāšanā un tā piepildīšanas prieka gaidās. Tātad straume rada bailes, kas nomāc mūsu patieso dabu. Jau skolas solā sēžot, mēs redzam, ka godāti tiek tie, kuri teicami pilda pavēles, kuri pilda to, ko skola un sabiedrība (straume) prasa. Rezultātā mēs visai ātri pazaudējam sapratni par to, ko tad mēs paši vēlamies, kas mums patīk, kas ir mūsu pašu intereses; pazaudējam to visu jau bērnībā. Citiem vārdiem sakot, straume atņem mums iespēju būt BRĪVIEM, - kur tā mūs nes, tur arī peldam. Mēs jūtamies droši, ja darām tā, kā to citi dara. Ir vajadzīgs ļoti stiprs gars, lai vai nu izkāptu krastā, vai izveidotu šajā straumē saliņu. Kurš nevēlas dzīvot drošībā? Kur kāds kultivē bailes, tur tas “kāds” piedāvā arī drošību. Bailes-drošība ir pāris, kas nodrošina šī “kāda” nevardarbīgu varu – tiek veidots par dabīgu atzīts stāvoklis, kad, ja tu dari tā, kā es to vēlos, tad atbrīvošu tevi no bailēm, -nodrošināšu ar visu, ko vien vēlies. Taču šī iespēja ko darīt tavas drošības labā tam “kādam” jau nerodas no zila gaisa, tā rodas tāpēc, ka dari to, ko no tevis gaida. Tā nu iznāk, ka tu pats esi baiļu sabiedrības balstītājs. Tāda nu ir tā mūsu VARAS pasaule!  

Nepazaudēt sevi jau skolas solā, atklāt sevi, piepildīt sevi harmoniski iekļaujoties veselumā, kuru dēvējam par tautu, var tikai tautas pedagoģijas skolās. Dibinām tautskolas!