Kā jau reiz rakstīju, pats reiz biju ļoti aktīvs Šalvas Amonašvili rīkoto kursu, konferenču apmeklētājs, pat līdzdalībnieks ar savām publikācijām gan Maskavā, gan tepat Latvijā. Tā kā varu teikt, esmu šo pedagoģijas virzienu visai labi iepazinis.

Šodien ieskatīsimies tajā, kā Šalva Amonašvili izvērš humānās pedagoģijas stūrakmeņus, priekšstatos par to, kas ir bērns, kādam būtu jābūt skolotājam, kādai - audzināšanas videi jeb skolai.

Humānās pedagoģijas pamatā ir likti šādi pieņēmumi:

1.                  Augstākā Garīgā Pasaule ir realitāte.

2.                  Katra cilvēka dvēsele ir nemirstīga, un tā tiecas pilnveidoties līdz dievcilvēka stāvoklim un Zemes dzīve ir nogrieznis pilnveidošanās ceļā.

3.                  Bērns ir parādība mūsu zemes dzīvē. Bērns ir sava uzdevuma, vai savādāk, savas Misijas nesējs. Bērns sevī nes milzīgu Gara enerģiju, kura ir neizmērojama.

Nav pat svarīgi vai ticam Dieva eksistencei vai nē, būtiska ir Dzīvās Ētikas atziņas par Kosmisko Hierarhiju un to, ka bez mums ierastās fiziskās telpas, pastāv Smalkā, neredzamā telpa. Kā jau Dzīvā Ētika māca, ir jāsasniedz augts apziņas stāvokli, jāiededzina sirds uguns, lai varētu sākt aptvert Bezrobežību. Un tam gatavi šobrīd ir tikai daži, kuri, tad arī prasa attīstītas sirds uzticēšanos. Kaut kas līdzīgs ir stāstījumā par relativitātes atklāšanu – to atklāja viens planētas cilvēks. Mēs ieklausījāmies šajā cilvēkā un apjēgsme par pasauli guva strauju attīstību. Līdzīgi, kā to darījis Š.Amonašvili, būtu jāieklausās Garīgās pasaules esamības atziņās.

Lūk, daži Dzīvajā Ētikā mācībā paustie likumi:

·         Jebkurai uz Zemes notiekoša parādībai ir otra puse – kosmiskā, garīgā;

·         Zemākais nevar pareizi attīstīties bez Augstākā (hierarhijas pastāvēšana);

·         Pastāv atbildības likums jeb karmas (likteņa) likums – neviena darbība, pat doma nepastāv bez sekām; katra nelietība atgriežas pie tās radītājā, tāpat kā labestība un mīlestība domās un darbos. Nekas nezūd no viena iemiesojuma otrā! Tas ir revolucionārs priekšstats par pasauli materiālistiski domājošam zinātniekam, demokrātam. Inkarnācijas ideja caurvij Dzīvās Ētikas mācību.

Š. Amonašvili priekšstatos bērns ir īpaša parādība mūsu Zemes dzīvē ar savu uzdevumu vai Misiju. Bērns sevī nes milzīgu Gara enerģiju, kura ir neizmērojama.

Ko Š. Amonašvili saka par to, kas ir humāns. Humāns cilvēks nav vienkārši labsirdīgs, cilvēcisks, taisnīgs un tamlīdzīgi, jo visas šīs īpašības ir viņa būtības izpausme, bet ne pati būtība. „Būtība ir tā, ka „human” nozīmē – mirstīgais, kas sevī iepazīst nemirstību, mirstīgais, kas sevī meklē saikni ar Visaugstāko. Šie meklējumi, šis izziņas process tad arī ir gara attīstība, garīgums, gara dzīve. Cilvēks, kas meklē Dievu sevī, kas izzina savu nemirstīgo būtību, pauž to tādejādi, ka mīl, rada labo, iepazīst pasauli un cilvēkus, visu sev apkārt, viņš ir labsirdīgs, taisnīgs. Viņš ir nepārtraukta bezbailīgā ceļā uz Augstākām pasaulēm. Šī tiekšanās izsmalcina, pilnīgo, attīsta garu, cilvēks kļūst patiesi brīvs, garīgi bagāts”.

Kā redzams, Š. Amonašvili nekautrējas, atbilstoši Mācībai pacelt cilvēka dzīves jēgas „latiņu” ļoti augstu. Viņam cilvēks nav skrūvīte vai uzgrieznis tirgus mehānisma ekonomikas mašīnā.

Bērns, Šalvas izpratnē, spēj visu, tikai jāaudzina to pienācīgi. Lietodams citus vārdus, ne reti tēlaini dzejiskās frāzes Šalva apraksta pausto Dzīvās Ētikas Mācībā. Bērns, viņš saka, “ir kosmiska būtne, ir mikrokosmos, kurš sevī nes makro pasaules varenību un bezgalīgos spēkus. Bērns, tiecas apņemt visu Kosmosu, kā izzināto, tā neizzināto. Bērnā ir ielikts potenciāls kļūt par dievcilvēku, jo ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības”. Pat tie, kuriem ir “karmiskie parādi”, pēc to nokārtošanas, ir ar iespēju kāpt pa gara kāpnēm jeb izkopjot savu sirdi, doties pretī Gaismai. Pedagogi nedrīkst pievilt, saka Šalva, izglītošanas procesam jāaptver “visu bērnā esošo Dabas un Gara harmoniju.”

Šie Šalvas spriedumi sakrīt ar „Dzīvās ētikas”, jeb teosofijas principiem, kuri māca, ka tautu izglītot nepieciešams, apmācot bērnus pēc iespējas agrāk. Tiek teikts: jo agrāk, jo labāk – bērnība tiek pazaudēta ne darbā, bet bezdarbībā - smadzeņu pārpūle rodas tikai no nekustīguma. Māte ir pirmā audzinātāja un viņas attieksmei pret bērnu jābūt tādai, ka bērns var visu. Gaidot sešus, septiņus gadus, jau daudz kas ir zaudēts. Audzinātājam “jau pie pirmajiem soļiem jāpievērš uzmanība un jānorāda uz tālajām pasaulēm. Jaunajai acij jāsamana neierobežotība.” Atbilstoši „Dzīvās ētikas” principiem bērnu izglītošana mazotnē nav vardarbība, jo tie mazi būdami, ir gatavi iepazīt Augstās pasaules. Mazo sirdis vēl nav aplipušas ar necaursitamām bruņām, noliegsmi, skepsi, neticību, bērniem vēl joprojām ir “cieša saite ar to telpu, no kurienes tie ieradušies un mums būtu jāgādā, lai šī saite nepārtrūktu”. Šalvas priekšstatos „...katrs bērns zemes dzīvē ienāk jau ar saliktu raksturu. Var padarīt cēlāku vai pacelts cilvēka būtību, bet nevar to mainīt. ...jāatzīst, ka cilvēka būtība tiek noteikta Smalkajā pasaulē. Visi radnieciskie, zemes uzkrājumi būs tikai ārējas piedevas, bet būtības grauds jau ienests smalkajā plānā.” Šalva, es teiktu, dzīvo jau nākotnē, realizēdams vienu no Gaismas ceļa gājēja iezīmēm. Jaunā paaudze ir gatava šim ceļam. To apstiprina ne viena vien publikācija pasaulē (arī mūsu tautskolas bērnu vērošana), piemēram, Šalvas dombiedrs Dagestānas Valsts Pedagoģiskās universitātes rektors D.Mallajevs, raksta: „Šiem bērniem raksturīga tīra Dievišķās mīlestības izpausme. Īsta mīlestība rodas sirds dziļumos, tu atrodas arī patiesība, tāpēc jaunās apziņas bērni zina ar sirdi. Viņiem pārsvarā ir intuitīvās zināšanas un nevis vārdiski loģiskās. Bērni savas iespējas atklāj neordināri, viņi atklāj patiesību mirklī. Viņi redz jaunu jēgu tradicionālām zinātnēm. Tiem vajag metazinātne, Dzīvā Ētika, patiesība, kosmiskā pedagoģija, jauna psiholoģija...”

Šalvas priekšstatos skola būs humāna tad, ja tā rādīs skolēniem ceļu uz pašapziņu, uz Patiesības izpratni sevī, ja tā virzīs pretī labiem darbiem, mācīs, kā to darīt; iemācīs labi domāt, skaisti runāt un „audzēs” skolēnos mīlestību. Viņa vārdiem sakot, skola būs atbilstīga laikmetam, ja pieeja bērnam būs atbilstīga viņa būtībai, atbilstīga personībai un, ja netiks lietoti vardarbīgi līdzekļi. Viņš raksta: „Skolas mūžīgie pamati: vispārcilvēciskas vērtības, kas nosaka dzīves normu un tās kvalitāti, - Ticība, Taisnprātīgums, Mīlestība, Humānisms, Taisnīgums, Kultūra, Sirdsapziņa. To, ko izglītība modina cilvēkā uz šo vērtību pamatiem, var dēvēt par garīgumu un garīgo dzīvi ...Skolai savos audzēkņos ir jāieaudzina savas tautas nacionālais gars.”

Lai to veiktu, ir nepieciešami Skolotāji. Lūk, Šalvas definētie trīs audzināšanas principi darbā ar bērniem:

·         Apgarot vidi ap bērnu;

·         Stiprināt bērnā viņa personību;

·         Paust radošu pacietību, palīdzot bērnam izzināt sevi.

Bet savā raksturā pašam skolotājam nepieciešams rast trīs īpašības: Labestību, Patiesumu, Uzticību.

Mūs laikmeta bērnu galvenie dzīvotspējas faktori saistāmi ar garīgumu, tikumību, mīlestību. Pārejas periodā līdz jaunas paaudzes izaugšanai, kas paši būdami gaismas bērni, audzinās savus bērnus, ir nepieciešama masveidīga tautas apmācības programma. Pat vairums pedagogu nezina kā rīkoties, kur nu vēl vienkāršo ļaužu ģimenes – tās ne reti pat nav informētas par jauno stāvokli. Skolotāju izglītošanas uzsvari Šalvas dotajos ieteikumos, būtu jāpārorientē no priekšmeta profesionālās pilnveides uz viņu sagatavošanu jauniem apstākļiem. Un galvenais te būtu skolotāju garīga atvēršana. Skolotājiem jādod dziļa izpratne par notiekošo, par mūsu laikmeta bērnu īpatnībām, jāveido prasme veidot radošu, mīlestības piesātinātu gaisotni, līdzsvarotu un sadarbības pamatiem balstītu attieksmi, spēju veidot bērniem viņu garīgām un fiziskām aktivitātēm piemērotu vidi. Galvenā uzmanība skolotājam būtu jāvērš “uz savas sirds atvēršanu tīrai dievišķai Mīlestībai – vienīgam komunikācijas līdzeklim ar bērniem”.

Šalva un viņa domubiedri ir pārliecināti, ka šobrīd bērni nāk ar dvēselē iesētiem dievišķīguma graudiem, tātad iespēju potenciālu. Šim potenciālam ir jāļauj atbrīvoties, izpausties un tas ir skolas, pedagogu uzdevums. Nākotnes skolu viņš redz kā jaunas sabiedrības veidotāju. Bērni būs tie, kas norādīs uz jaunām skolas iezīmēm un ar kuriem sadarbojoties tā veidosies. Šalva sadarbībai dod sekojošus padomus:

• Bērniem nedrīkst uzstiept mūsu domas un centienus un apmānīt viņus tā, lai viņi ietu mūsu pēdās.
• Ir jātic, ka viņi ir ieradušies šai pasaulē ar savām domām, kas ir cildenākas par mūsējām;
•  Viņos ir jāsaskata glābēji, kuru priekšā mēs kā pazudušie tēvi patiesi nožēlojam grēkus..

Lūk, vien nākotnes skolas, humānās pedagoģijas skolas Šalvas idejas popularizētājas Irmīnes Pogreņakas redzējumā: “Skolās būs bērni, kas mācīsies mērķtiecīgi un tik ilgi, līdz kļūs par labiem kādas nozares speciālistiem. Daži savukārt būs plašāk orientēti, iedziļināsies vairākās nozarēs un meklēs saikni starp tām. Citi pievērsīsies praktiskām lietām... Vēl citus interesēs daiļrade. Nākotnes skola apvienos visus šos virzienus. Skolēnam nevajadzēs pret paša gribu darīt to, ko dara citi. Ikviens varēs pēc saviem ieskatiem izvēlēties atbilstošu darbības jomu, mācoties sev ērtā un izdevīgā laikā... Klase būs vieta, kur nepārtraukti tiek audzinātas jūtas. ..viņiem pašiem jābūt atbildīgiem par savas klases iekārtojumu. ...Skolas ēkai ir jāatspoguļo skolas ideja – būt gaismas, zināšanu, gudrības, cerības, apgarotības templi... pagalmi ar kokiem, puķu dobēm, dzīvniekiem, kas prot draudzēties ar bērniem...”.

To, ka skolai jāmainās, nevar noliegt. Man pašam pēdējo gadu laikā ir nācies iepazīt bērnus, kas ar savām spējām, mani ir šokējuši – viena lieta ir kaut ko izlasīt par „brīnumiem”, bet otra - sadurties ar tiem pašam. Šoks radās no apziņas, ka viņiem blakus esmu nezinītis – kā ar viņiem strādāt? Nu esmu apradis un pārdomājis jauno situāciju. Man ir palīdzējuši attapties paši bērni un līdzīgi, kā Šalva Amonašvili, esmu, tieši sadarbībā ar viņiem, ieraudzījis skolas nākotni.

Nobeigšu ieskatu humānajā pedagoģijā ar sekojošiem Šalvas Amonašvili vārdiem: „Pedagoģija ir planetāra un arī Visuma apziņas forma, domāšanas augstākā kultūra....Aiz reliģiskās Apziņas formas, Pedagoģiskā Apziņa ir visaugstākā apziņas forma no visām citām apziņas formām... Pedagoģijas būtība: gādība un rūpes par katra bērna likteni, par cilvēces likteni. Pedagoģija ir Gara, Gudrības, Jūtziņas, Intuīcijas, Pieredzes, Mākslas un Zinātnes sfēra. Atšķirībā no ēnu pedagoģijas, kura arī saucas Pedagoģija, es nosaucu Burvīgo, Skaisto, Augstāko Dimensijas Pedagoģiju – par Gaismas pedagoģiju vai Humāno pedagoģiju. Humānā pedagoģija balstās uz Ticību..., kura ir zināšanu priekšnojauta, Sirds Gudrība. ... Humānās pedagoģijas pieņēmumu avots ir ticība, kura ir jūtziņa, kas ir personīga iekšēja Patiesība, Ticība radītājam, Ticība Radīšanas Idejai, tam, ka Iesākumā bija Vārds”.

Gan šo pedagoģijas virzienu, gan iepriekš aprakstītiem, gan vēl tiem, kurus vēl skatīsim, varētu ne vienu vien grāmatu sarakstīt – tik plaši tie ir. Dodu tikai ieskatu rosinājumam pētīt to, kas ir ieinteresējis un tik daudz, kāds arī ir mūsu mērķis, lai parādītu šo pedagoģiju gaismā mūsu tautas pedagoģijas gan unikalitāti, gan, tajā pat laikā, vispārcilvēcisko.

Nākamajā reizē apskatīsim dažas skolas, kurās cenšas realizēt humāno pedagoģiju.

Vēl tikai literatūras avoti tikko veiktam ieskatam Šalvas Amonašvili pedagoģijas filizofijā:

1. Šalva Amonašvili, Bērna plaukstā mirdz Kultūras sēklas dīglis, Almanahs humānisms, pedagoģija, „Librum”, 2007.;
2. Šalva Amonašvili, Kāpēc dzīvi nenodzīvot kā gara varoņiem, Šalvas Amonašvili izdevniecība nams, 2003.;
3. Šalva Amonašvili, Rīgas konference humānajā pedagoģijā, Rīgā, 2007.05.06.;
4. Šalva Amonašvili, Skolas patiesība, „Dizaina un Drukas Divīzija Citrons”, 2007.;
5. D.Mallajevs, Mīlestība jaunās apziņas bērnu komunikācijas pamats, Almanahs -  humānisms pedagoģija, „Librum”, 2007.,I;
6. Irmīne Pogrebņaka, Mācību vides problēmas, Almanahs -  humānisms pedagoģija, „Librum”, 2007.