45. turpinājums sarunai par pedagoģiju - Tautas pedagoģija 10. daļa - tautas izglītības veidošanas pamatprincipi - ģimene

 Ojārs Rode
09.04.2022.

Pirms runājam par skolas kopienas vidi, ir jārunā par ģimenes vidi. Tas jādara trīs iemeslu dēļ: pirmkārt jau tāpēc, ka ģimene ir pirmais sabiedriskais institūts, kurā dabīgā kārtā, tā vai citādi, tiek realizēta tautas pedagoģija. Tātad kaut kādā mērā tās modelis var kalpot par skolas kopienas modeļa prototipu. Otrkārt tāpēc, ka atslēgvārdi to pieprasa – tas ir bijis svarīgi to autoriem. Treškārt, tāpēc, ka skolēna ģimenei ir (vismaz uz kādu laiku) cieši un aktīvi jāsadarbojas ar skolu -  jākļūst par biedru kopienas skolā. Jā kopienas skolu veido kāda konkrēta pagasta kopiena saviem bērniem, tad tas varētu būt pat ceturtais iemesls sākt ar ģimenes vides apceri.

 

Ģimenes vide

            Savulaik, pētot mūsdienu sevi realizējušu personību bērnības, apbrīnojamā kārtā atklāju, ka visu šo personību bērnībās ģimenes vidēm bija vairākas kopīgas raksturīgas iezīmes. Domāju, ka šis reālais ģimeņu attiecību pētījums var mums palīdzēt veidot tautizglītības modeli, kas nav svešs mūsdienās, jo tajā varēsim ielikt “dzīvus” no paaudzes uz paaudzi pārmantotus tautas pedagoģijas elementus. Tolaik aptaujāju dažādu profesiju pārstāvjus:  māksliniekus, zinātniekus (eksakto un humanitāro), kultūras un sabiedrības darbiniekus - tostarp ārsts, fiziķis, dejotāja, režisors, skolotājs, rakstnieks, uzņēmējs, dizaineris, IT augstas raudzes speciālists u.c., kuri bija sevi apliecinājuši izvēlētajās profesijās (augstākās izglītības, zinātniski grādi,  sabiedriskā aktivitāte) un dzīvē. Arī aptaujāto vecuma diapazons bija plašs – sākot no pirms Otrā pasaules kara bērniem un beidzot ar pagājušā gadsimta nogalē nākošiem pasaulē. Visi aptaujātie, izņemot divus, bija man labi pazīstami un atklāti varējām izrunāties. Visas, daudzu stundu garumā veiktās sarunas, toreiz ierakstīju diktafonā, bet no turienes uzliku uz papīra – tā kā varēju ļoti labi pētīt un analizēt bērnību stāstus. Atkal un atkal pārlasot konspektēto, es nevaru vien nobrīnīties par latviešu vienreizējo mūžu dzīves gaitām. Te, zemāk, izrakstīti tikai fragmenti no veiktā pētījuma, cerot, ka ar tiem pietiks, lai gūtu labu priekšstatu par mūs interesējošām lietām. Slīpā drukā ir aptaujāto teiktais 1:1. Varbūt pietiktu ar vienu piemēru un kopīgu analīzi vai kopslēdzienu, bet, pirmkārt,  man pašam šie stāsti likās tik interesanti, ka pieņēmu, ka tie varētu ieinteresēt arī citus un, otrkārt, to iegūšanā tika ielikts visai liels darbs, lai šos stāstus atstātu tikai sev.

Te pirmais stāsts par kāda aptaujāta bērnību. Bērns piedzimis nelabvēlīgā sociāli-politiskā un ekonomiskā situācijā, intelektuālu vecāku ģimene …es esmu karalaika bērns un mana mamma, kad dzemdēja manu māsu, sēdēja cietumā, vācu... Audzis pilsētas nomalē, vecāku nodrošinātā fiziski un garīgi sakārtotā, estētiskā, bet pieticīgā sadzīves vidē bez ērtībām un komforta ...Tur bija puķes, tur bija zāle, tur bija krūmi - ceriņi ļoti daudz un rožu krūmi...  Bērns izjutis šai videi piederību …tur bērnībā, tajās mājās, lai gan tās bija māmiņas un papiņa iekārtotas, tur es jutos mājās…  Vecāki bijuši prasīgi pēc tīrības un kārtības, un noteiktu pienākumu izpildi ģimenē ...lielāko tiesu jau bija kaut kas sagatavots, bija jāuzsilda, jāmazgā trauki un virtuvē viss jānovāc un visam jābūt kārtībā… Vecāku darba noslodzes dēļ bērns audzis bez pieskatīšanas, brīvos attīstības apstākļos, būdams viens ar sevi vai bērnu vidū …Un to vienatnes sajūtu, es ļoti labi atceros un man tā ļoti labi apmierināja, un es neatceros, ka man būtu bijis bail… Visu bērnību bērns atradies izteikti estētiski sakārtotā kultūrvidē un dabā …Ļoti skaisti tie kapi bija manā bērnībā, ļoti skaisti... Jutis piederību tām – bijis emocionāli aizkustināts ...Es pat esmu peldējusies zibens laikā un man tas ir tik neprātīgi paticis..., man pašai nekad nav bijis bail no zibens un pērkona..., man nekad nebija bail no kaut kādiem kukaiņiem, no dabas, no krūmiem vai no putniņiem… Bērns daudz laika pavadījis dzīvojot lauku sētas dabas un mājdzīvnieku vidē, juties piederīgs arī tai, pildījis noteiktus darbus „..Ogas tas bija mūsu pienākums lasīt. Un man nekad tas nav arī bijis grūti. Tas nelikās šausmīgi apnicīgi vai riebīgi..., man tādas vienatnes nodarbības, kad tu domā savas domas, man liekas, ļoti patīkams darbs… Laukos pie vecāsmātes, uzņēmusi veselīgu barību, audzis brīvā, nepiespiestā gaisotnē ...Neviens ar mums nenodarbojās… Ļoti agrā bērnībā bērnam piemitis mierīgums, pacietība, savrupība ...mamma teica, ka tad, kad es piedzimu, man varēja atstāt stundām ratiņos ārā, aiziet uz tirgu, veikalu un atnākt atpakaļ pēc divām stundām un kaimiņi saka, vai, mēs domājām, ka tukši ratiņi…

Aptaujātais savus vecākus atceras ar mīlestību - bieži lieto deminutīvu, runādams par saviem vecākiem.

Skolas gadus bērns atceras ar nepatiku, jo tie nesaskanēja ne ar viņa iekšējās taisnības izjūtu, ne arī ar to, ko bērns patiesi vēlējies. Apraksta sevi kā apzinīgu, jo centies darīt lietas, kas nav patikušas ... skolā man ļoti nepatika un jo vecāka es kļuvu, jo vairāk man nepatika..., es lecos ar skolotājiem..., kad kaut kas bija netaisnīgi izdarīts pret klases biedriem… Ar labu atceras fizkultūras, dziedāšanas skolotājus, kuru nodarbības interesēja un vēlākos skolas gados klasēs - klases audzinātāju, kura bija aptvērusi bērna talantu un palīdzēja to realizēt, ļaujot apmeklēt ārpusskolas nodarbības ...bija brīnišķīga klases audzinātāja, kas slēpa manas bastošanas.

Bērns jau agri apzinājies savas intereses, kuras, viņa vērību hierarhijā, atradušās visaugstāk. To atbalstīšanu vidē ap sevi, uztvēris kā taisnīgumu pret sevi - cilvēki, kas bērnu atbalstījuši, palikuši atmiņā kā vispozitīvākās personības.

Īpašības, kuras personībai izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt jau sākotnēji piemītošas pašam bērnam (iedzimtas), varēja būt sekojošas: emocionalitāte, mierīgums, pacietība, noslēgtība, tieksme izvairīties no nepatīkamā, savrupība, drošsirdība.

Kopsavilkumā varam teikt, ka šīs personības bērnības vide raksturojama kā pilnas ģimenes, vecāku rūpēs, mīlestības, īpaši funkcionāli sakārtota, pilsētas nomales, kā arī lauku sētas sadzīvei raksturīga, strādīgu, intelektuālu cilvēku, bērnu rotaļu, ekonomiski pieticīga, sociāli-politiski nelabvēlīga, estētiski bagāta, dabas objektu piesātināta, brīva attīstības veicinoša, noteiktu pienākumu vide. Skolas videi bērns nav jutusies piederīgs.

           

 Te fragments no citas personības stāsta.

Aptaujātais audzis nepilnā ģimenē un pirmos bērnības gadus dzīvojis pilsētas nomalē, dabas vidū, pie jūras. Bērnam izveidojās dziļa simpātija pret jūru ...es katru dienu arī gāju uz Liepājas pludmali, tas bija labākais, ko esmu piedzīvojis… Vēlāk ģimene pārcēlusies uz citu dzīves vietu lauku apvidū. Arī tur bērns, ne reti būdams viens, vislielākos iespaidus guvis dabas vidē ...atkal šī dabā, tieši mežs..., patika tas vientulības konteksts pašam ar sevi dabā...

Nepilnās ģimenes vides apstākļi bērnam jau agri lika uzņemties pienākumus ģimenē, kur bija jāveic konkrēti un regulāri darbi. Pienākumu pildīšana tika uztverta, kā pati par sevi saprotama - to pildīšanai nebija nepieciešama sevis piespiešana, tieši otrādi, bērns centās paveikt darbu labi, godprātīgi: …Pienākums iet pēc piena, iet uz veikalu iet tur, iet tur, atnest malku, sakārtot istabu..., bija svarīgs godprātīgs izpildījums... Atrazdamies nelabvēlīgā sociālā vidē, Bērns bērnībā pārdzīvo smagu psiholoģisku traumu, kā rezultātā viņam sāk raustīties valoda …Tiku ļoti pārbiedēts, man bija kādi četri gadiņi... Bērns ir spiests ilgstoši ārstēties. Tradicionālā terapija nelīdzēja un māte bērnu aizvedusi pie tautas zintnieces. Saskarsme ar to, bērnam liek apbrīnot cilvēka spējas, atmodina apzinātu vēlmi izzināt pasauli, tās noslēpumus: ...es apēdu to medu un man tā stostīšanās pārgāja par 99%. Un es biju izbrīnīts - kā tas…, es biju priecīgs un pateicīgs…, tanī laikā manī notika tādas dziļas pārdomas...

Skolas vidi aptaujātais  atceras kā saderīgu ar sevi un savām interesēm, raksturodams to kā sev piederīgu: ...Piederība klasei, mums bija tāda intensīva klases..., esmu pateicīgs saviem skolotājiem..., spēja disciplinēt un ieinteresēt… Bērns radoši, aktīvi iesaistījies dažādos pasākumos, pats ne reti tos organizēdams. Atklājās organizatora spēja, spēja sadarboties, kalpot, izteikts draudzīgums pret klases vidi ... tie man bija vieni no intensīvākiem, radošākiem, draudzīgākiem gadiem, kur šo vidi veidoja klase un skolotāji... Bērns uzsver brīvas attīstības vides apstākļu nozīmīgumu savā attīstībā, kad netraucēti varēja apcerēt dzīvei būtiskus jautājumus, meklējot patiesību ...man patika tas vientulības konteksts pašam ar sevi dabā, kas papildināja manu filosofisko pasauli par eksistences jēgu, dzīves attiecībām..., es pats sev atbildēju uz šiem relatīvisma jautājumiem un man sabruka mans absolūtais pasaules skats.

Bērns agri aptvēris savas intereses un apzināti tām sekojis. Bērnībā piedzīvotais veicinājis šo interešu nostiprināšanos, padziļināšanos. Piemēram, gūtā psiholoģiskā trauma agrā bērnībā, pārtapa draudzīgumā, stiprinājusi zinātkāri, rosinājusi apcerei, radījusi priekšnosacījumus spriestspējas attīstībai, tieksmi meklēt patiesību, palīdzēt.

Kopsavilkumā varam teikt, ka vide, kas veidoja šo personību, raksturojama kā nepilnas ģimenes, ekonomiski pieticīga, dabas objektiem bagāta, piepilsētas, agri uzsākta darba, brīvu attīstību veicinoša. Skolas vide bijusi saderīga ar bērnu un raisījusi piederības izjūtu tai.

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt jau sākotnēji piemītošas pašam bērnam, varētu būt sekojošas: godprātība, pienākuma apziņa, savrupība, apcere, spēja apbrīnot, zinātkāre, spēja izvērtēt, emocionalitāte.

 

Lūk, vēl viens fragments no kādas personības bērnības stāsta.

Aptaujātā persona bērnību pavadījis lauku sētas vidē, labvēlīgā sociāla gaisotnē, kas nodrošināja mierīgus, brīvas attīstības apstākļus …Pati bērnība bija pilnīgā lauku vidē. Kur viss tika iepazīts, tādā pašmācības veidā. Vecmammai bija iekšējs miers. Un tāda pārliecība, ka viss ko dari, ir gana pareizi... Te, vecvecāki, kuru audzināšanā bija nodots bērns, nodrošināja vidi, kas veicināja pašattīstību un tādu rakstura īpašību izkopšanu, kā darbīgumu, mērķtiecību, neatlaidību, patstāvību, mierīgumu, iejūtība, darba mīlestību, drošsirdību, spēju izvērtēt savu rīcību, spēju kritiski vērot pasaulē notiekošo. Dzīvei lauku sētā bērnam bija savi pienākumi un regulārs darbs jau no agras bērnības …Man bija bērnībā pienākuma darbi. 5 - 8 gadi, nu kas tie bija, nu tie paši gani. Kad galīgi mazs biju, tad salika kopā divus bērnus. Pa abiem bija pienākums to baru novaldīt… Darba slodze nebija tik liela, lai nepaliktu brīva laika pašattīstībai …Bija visai liels brīvsolis, tā visa tā bērnība risinājās. Kas bija labi, tā darba nebija par daudz 3 – 4 stundas no rīta… Vide ļāva izpausties iekšēji motivētā pašdarbībā …Man patika kaut ko meistarot. Izmantoju visu laiku, lai kaut ko veidotu... Lai gan bērns izjutis mātes trūkumu (atceroties mammu, runā izmanto deminutīva formu), dažkārt arī nepatiku pret kaut kādiem darbiem, bērns tomēr bez žēlošanās ir panesis šo apstākļu radītās grūtības. Skolas gados bērnam atklājās labas organizatora dotības: …Es organizēju visādus pārgājienus, slēpošanu... Bērna iekšēji motivētās radošās aktivitātes saistāmas ar tieksmi kalpot, atbildības sajūtu par dzīves telpu. Skolas gados atsaucīgā sadarbības vide, iespēja pašapliecināties sekmēja respondenta piederības apziņas veidošanos skolai: …Es biju lepns par savu skolu... Skolas skolotāju veidotā patiesības atmosfēra radīja priekšnosacījumus patiesības izjūtas stiprināšanai: ...vēstures skolotāja, viņa..., caur puķēm mācēja izstāstīt arī pareizo vēsturi. Un tajā pašā laikā iemācīja ko drīkst, ko nedrīkst runāt…

Kopsavilkumā varam teikt, ka šīs personības veidojošā vide raksturojama kā pilnas ģimenes, strādīgu cilvēku, vecāku darba, ekonomiski pieticīga, agri uzsākta darba, brīvas attīstības veicinoša, bērnu rotaļu, lauku sētas sadzīves, mājas dzīvnieku, dabas objektu piesātināta, vecāku mērķtiecīgi veidota audzināšanas vide. Aptaujātā personība atkārtoti uzsver to, ka nozīmīga ir bijusi iespēja būt pašam ar sevi – būt savrupībā, lai varētu izjust dabu, ieslīgt apcerē, radoši darbotos.

Skolas vide bija saderīga ar bērna interesēm.

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas, ir sekojošas: darbīgums, patstāvīgums, radošums, pienākuma apziņa, spēja izvērtēt, savrupība.

 

Te citas personības bērnības stāsta fragments.

Audzis pilnā, inteliģentu vecāku ģimenē, lauku sētas vidē – dabas un mājas dzīvnieku vide. Agrā bērnībā ir bijuši nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi …mēs, patiesībā, dzīvojām ļoti nabadzīgi, jo tas bija 50 gadu beigas... Tie strauji uzlabojušies, sākot iet skolā, mainoties tēva darba ienākumu avotam. Abi vecāki strādājuši. Reizēm ģimenē dzīvojuši arī vecvecāki. Personai bērnībā nācās pieredzēt dažādas sociālās attiecības ģimenē locekļu starpā: attiecības starp māti un vectēvu bijušas saspīlētas, tās tādas veidojās vectēva skopuma dēļ, savukārt attiecības ar brāli un citiem ģimenes locekļiem bija savstarpēji izpalīdzīgas un mīlestības pilnas. Par vecākiem bērns stāsta ar mīlestību (runā lietojot deminutīva formu). Ģimenē nelietoja alkoholu. Vecāki bija strādīgi. Bērns, vērojot vecākus darbā, agri iepazina savu vecāku darba vidi …Meirānos, es tēvam līdzi skrēju, kaut kur mežā… Lai gan vecāki bieži mainījuši dzīvesvietu, tā vienmēr bijusi laukos. Bērnam jau no agras bērnības vecāki izvirzījuši noteiktas prasības, iesaistījuši ģimenes kopīgos darbos, taču tos bērns neuztvēra kā spaidus: …Piespiedu atmosfēra nebija, bet disciplīna bija. Bija reizes, kad tēvs iebelza pliķi pa dibenu… Bērns jau agri piedalījies visos lauku darbos atbilstoši vecuma un iemaņu nosacītām spējām: …Pienākumus atceros jau no mazas bērnības. Tikko varēju kaut ko ravēt, tā mamma pielika pie darba. Tāpat visu laiku mājas darbi… Te bērnam bija patstāvīgi jāpieņem lēmumi, jāspēj izšķirt, jāgrib. Ne reti bērns, sava darbīguma un patstāvības dēļ, guva dzīves pieredzi, nokļūdams problēmu situācijās …Biju zēns, kuram nepārtraukti bija kaut kādas problēmas..., iekāpu lapseņu pūznī..., ar galvu žāvos lejā un pārsitu galvu… utt.

            Bērns agri iemācījās lasīt, to veicināja vecākais brālis, kurš tobrīd slimoja. Brālis agri nomira. Bērns to smagi pārdzīvoja, kas rosināja apceri par dzīves jēgu …Tas mani nostādīja tā diezgan konkrēti, ka pasaulē eksistē tāda, kā nāve, cilvēki nedzīvo mūžīgi… Pēc brāļa nāves bērna māte saslima. Zinātkāre, kas izpaudās aizrautīgā lasīt priekā …Bērnība man pagāja lasot un man patika izdomāt dažādus scenārijus pašam…, kā arī pienākumi un darbs veicināja radošumu, raisīja domāt prieku, iztēles spējas, kritisku attieksmi pret dzīves parādībām un sevi. Bērnam bija plašs interešu loks gan humanitāro, gan eksakto zinību jomās, kas motivēja iesaistīšanos visdažādākā rakstura aktivitātēs skolas gados: piedalīšanās sporta pasākumos …Skriešanā es dabūju 3 sporta klasi vismaz…, mācību priekšmetu olimpiādes …Protams, fizika, pa olimpiādēm..., ar mākslu saistītās aktivitātēs: …vienu kolekciju, ko es tur sataisīju, bija no koka saknēm... Bērns pozitīvi izvērtē dažu skolas skolotāju radošai, aktīvai darbībai radītos apstākļus, taču piederību skolai neizjuta.

Kopsavilkumā varam teikt, ka šīs personības veidojošā vide bērnībā, raksturojama kā pilnas ģimenes, vecāku darba, strādīgu cilvēku, agri uzsākta darba, ekonomiski nelabvēlīga, lauku sētas sadzīves, mājdzīvnieku, dabas objektiem bagāta, bērnu rotaļu, vecāku mērķtiecīgi veidotas audzināšanas vide. Skolas vidi Bērns atceras ar patiku. Tā ļāvusi bērnam, sevi apliecināt gan fiziskās, gan intelektuālās aktivitātēs. Bērns labi atceras tās skolotāju personības, kuras pateicoties savai profesionalitāti apmierinājušas zinātkāri, veicinājušas radošu aktivitāti. Personības veidošanās procesā īpaša loma, kā jau atzīmēts, bija ģimenes attiecībām, brāļa slimībai un nāvei. Tā, liekot apcerēt cilvēka dzīvei būtiskus jautājumus, deva impulsu radošām pašattīstības aktivitātēm patiesības meklējumos. Neraugoties uz agro darba slodzi bērnībā, pienākumiem, disciplinētību, bērnam bija pietiekami daudz laika brīvai pašattīstību veicinošai pašdarbībai. Jāatzīmē bērna grāmatu mīlestība un tas, ka bērns agri iemācījās lasīt.

Bērnam iedzimtas varētu būt sekojošas īpašības: darbīgums, patstāvīgums, zinātkāre, spēja izvērtēt, tieksme kalpot (izpalīdzība), radošums, laba atmiņa.

 

Vēl cita bērnība.

Aptaujātās personības vecāki bija pārliecināti par vides lielo nozīmi cilvēka dzīvē un tāpēc bērnu dzemdēja estētiski skaistā un tautai garīgi nozīmīga dabas vietā …Es piedzimu svētvietā, Gaujas krastā, Murjāņos pie alas… Bērnība pavadīta lauku sētas dabas, darba un mājdzīvnieku vidē. Bērns dzīvoja paplašinātā ģimenē - saskanīgi, draudzīgi kopā dzīvoja vecāki ar vairākiem bērniem un vecvecākiem. Ģimenē, bērnu spēļu un bērnu darba vidē ...Mēs tur ganījām pa mežu jeb kur ganības bija. Tādas priedītes bija, tur mēs būdas taisījām, ar kaimiņiem spēlējāmies… Jau agri uzsāktas darba gaitas ...Kartupeļus vagoju. Es, 11 gadu vecumā, pamēģināju ar spīļarklu - kā tas ir. Ecējis esmu, atceros... kamēr vecāki bija dzīvi, siena vākšana bija regulāra no 10 gadu vecuma... Veicot nopietnus lauku darbus, līdzīgi kā citu bērnu bērnībās, bija nepieciešams pieņemt patstāvīgus lēmumus, spējīgam izšķirties. Aptaujātā personība nebija izjutusi neapmierinātību par pienākumu nastu, bija jūtama tāda, kā personas iekšēja saderības izjūtu ar dzīves un darba vidi, piederība tai. Bērnam bijusi raksturīga tieksme vērot dabu un spēja apbrīnot, apcerēt estētisko tajā. Atmiņas, par skaistā vērojumiem dabā, ir dziļas, emocionālas ...pie mājas bija liela kļava, viņa vēl šodien ir, bija klēts ar akmeņiem, baļķu kūts, aiz mājas bija bišu stropiņi, ābelītes, tad divi, trīs milzīgi ozoli. Lapegle, tālāk bija pirts, priežu mežs... Bērnam ir bijušas daudzpusīgas intereses un izteikta zinātkāre, kuru viņš varēja apmierināt ģimenē, lauku sētā un esot vecāku darba vidē - vērojot un piedaloties vecāku darbā ...tad es gāju tēvam ļoti bieži uz mežu līdzi, un pateicoties arī tam, ka arī šis bērns agri iemācījās lasīt ...esmu iemācījies lasīt 4 gadu vecumā... Mīlestību pret grāmatām veicināja visu ģimenes locekļu grāmatu mīlestība ...Man vecāmamma daudz lasīja grāmatas, mans tēvs arī… Savukārt, vecāsmātes pasaku stāsti rosināja iztēli, veicināja paša tieksmi radošai darbībai ...es pats esmu sadzejojis pasakas un man ļoti paticis pašam stāstīt pasakas...

Personība labi atceras un apraksta piedzīvojumus, no kuriem gūta nepastarpināta dzīves pieredze.  Viņš bērnībā bijis apveltīts ar vērīgumu, labu atmiņu un izcilām prāta spējām, pateicoties kurām, radoši spēja risināt radušās problēmas, spēja ne tikai pašattīstīties, bet arī palīdzēt tiem, kuriem palīdzība bija nepieciešama. Tieksme izzināt pasauli, atklāt patiesību, veicināja eksperimentēšanu, sekmēja sadarbību ar tiem skolotājiem vidusskolā, kuru centieni sakrita ar bērna interesēm. Pamatskolas gadus personība raksturo kā ieslodzījuma laiku, kā pilnīgi zemē nomestu ...es vispār nesapratu, kāpēc es tur sēžu, kas tur notiek. Jo tas, kas tur tiek darīts, man viss ir zināms… Vēlākās klasēs bērns, sava atsaucīgā rakstura dēļ, palīdz saviem klasesbiedriem ...Matemātikas kontroldarbus atrisināju priekš visas klases, visām četrām grupām... Bērna tieksme attīstīties, nerada tai atbilstošu kvalitatīvu un atsaucīgu vidi pamatskolā, kā rezultātā pret skolu bērnam radās negatīva attieksme - runājot par skolu, persona daudz labprātāk atceras savus vērojumus un emocionālos pārdzīvojumus dabas vidē, ceļā uz un no tās nekā skolas dzīvi.

Svarīga bija vecāku nacionālas piederības apziņa, tā veidoja bērnam nacionālās jūtas un reizē arī viņa toleranci pret citām tautām …Nacionālais gars ģimenē bija noteikti, bet nekad ne tēvs, ne māte neko neteica slikti par kādu tautību…

Kopsavilkumā varam teikt, ka šīs personības veidojošā vide bērnībā, raksturojama kā labvēlīga, pilnas ģimenes sociālā vide, vecāku darba, grāmatu mīļotāju un pasaku stāstītāju, dabas objektu vide, lauku sētas sadzīves, agri uzsākta darba, mājdzīvnieku, bērnu rotaļu un tautas tradīcijām bagāta etniskā vide.

Iedzimtas varētu būt sekojošas īpašības: zinātkāre, tieksme pētīt, patstāvīgums, spēja izvērtēt, radošums, laba atmiņa, vispusīgums, emocionalitāte, skaistuma un taisnības izjūta. Iespējams, ka tieši tās veicināja personības strauju, vispusīgu attīstību, t.sk., agra lasīt un rēķināšanas prasmes apgūšana. Personībai atklājās piederības apziņa dabas, lauku sētas sadzīves un darba videi, tautai.

 

Te vēl kāda bērnība.

Aptaujātā personība bērnībā kopā ar māsu auga paplašinātā ģimenē tēva un mātes aprūpēts, vecvecāku pieskatīts. Personas tēvs, brīvdomātājs bijis ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Šis fakts bērnā pārtapa ticībā ideālam, tieksmē pastāvēt uz savu taisnību, nesamierinātībā ar citu „patiesībām”, ticībā garīgām vērtībām, pieticīgai dzīvei un tieksmē iestāties par brīvību ...viņš (tēvs) dzīvoja bez dokumentiem, bet pēc tādiem ļoti ideāliem priekšstatiem. Varētu pat teikt, ka viņš bija tāds kā garīgs skolotājs. Man māte, kura joprojām ir dzīva, ir ļoti brīva... Ģimenes nevēlēšanās pielāgoties ārējām prasībām saistījās ar biežu dzīves vietas maiņu – no vienas lauku sētas uz otru ...viņi nevarēja saprasties ar vietējo varu..., tēvs bija ļoti brīvdomīgs, viņš nebija straujš, bet ļoti patstāvīgs... Biežā pārcelšanās iemācīja nepieķerties materiālām lietām, kas brīžam izpaudās, kā pilnīga vienaldzība pret tām, tajā pašā laikā, bērnam atklāja draudzības nozīmi. Dzīves vides maiņa ļāva iepazīt dažādus cilvēkus, dažādas sociālās un fiziskās dzīves vides – bija jāiemācās sadzīvot ar jauniem apstākļiem, jāiemācās cilvēkus pieņemt tādus kādi viņi ir.

Persona atceras sevi, kā jutīgu un kautrīgu bērnu, kurš centās izvairīties no cilvēkiem ...Parastākais veids bijā tāds, kad atnāca kādi cilvēki, es parasti noslēpos zem galda... Ļoti svarīga bērnam bija saite ar dabas vidi ...dabas vide man ļoti, ļoti svarīga lieta…, smaržas un visi augi – ļoti, ļoti svarīgi... Bērnam netika uzlikti stingri noteikti mājas darbi jeb pienākumi – auga brīvā, paļāvības un savstarpējas uzticēšanās gaisotnē. Tas nenozīmēja bērna neiekļaušanos ģimenes dzīves problēmu un vajadzību risināšanā – ģimenē tika uzskatīts, ka katrs ir sava likteņa veidotājs un vecākiem nav uz bērnu pleciem jāuzliek pašu rūpes ...Vecmāmiņa gāja ravēt, bet es gāju ar bloknotu viņu zīmēt…  Persona šīs attieksmes dēļ, tēvu dēvē par garīgo skolotāju ...mana mīlestība pret tēvu bija ļoti augstā līmenī un tā joprojām ir saglabājusies... Persona par vienīgo „piespiedu” faktu audzināšanā atzina vecāku stingro prasību pret pareizu uzvedību – mācīja pieklājību. Pieķeršanās dabai personai nozīmīga vēl šodien.

Personībai jau agrā bērnībā bija svarīgi paveikt ko labu ...kad es biju ļoti maza, ļoti trausla un ģimene stādīja kartupeļus. Es gāju pa to vagu un domāju, ko es varētu izdarīt mūsu ģimenei, lai tur būtu viss ļoti labi… Bija svarīgs arī padarītā novērtējums ...Man ļoti svarīgi ir bijis citiem izdarīt labi un tad es jūtu tādu apmierinājumu... – ne tāpēc, lai kādam izpatiktu, bet, lai nesarūgtinātu ar savu nevīžību, neizdarību - bērns pielika visas pūles, lai darbu paveiktu pēc iespējas labāk, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumi.

Skolas gados par galveno pienākumu ģimenē kļuva mācīšanās un pašattīstība. Biežā pārcelšanās neveicināja piederības veidošanos skolai vai klasei un otrādi – Bērns nebija izjutis klases pieķeršanos viņam ...Mēs katrā klasē bijām atkal autsaideri, nekā savējie… Par svarīgāko, kas gūts bija pamatskolas gados, persona atzīst veselību. To veicinājusi fizkultūra. Atceroties vidusskolas gadus, pozitīvi izvērtē kādu skolotāju, kurš izturējās pret bērniem ar lielu cieņu un ne tikai izrādīja interesi par bērnu nākotnes sapņiem, bet nodrošināja apstākļus, lai tos palīdzētu piepildīt: ...un mēs bijām tādi bērni, kas no tādiem mežiem bija iznākuši. Viņš pret mums attiecās ar ļoti lielu cieņu… Šis skolotājs tiek vērtēts, ka svarīga personība sapņu piepildīšanā.

Kopsavilkumā varam secināt, ka šīs personības bērnība raksturojama kā paplašinātas ģimenes vide, strādīgu cilvēku, brīva attīstības, ģimenes mērķtiecīgi veidota audzināšanas vide, pienākumu, lauku sētas sadzīves, dabas objektu, notiktu pienākumu, labvēlīga sociālo attiecību vide. Skolas vidi pamatskolā persona apraksta skopi, vienīgi pasaka, ka ģimenes biežā pārcelšanās neļāva iejusties ne vienā skolā, izjust draudzību vai pieķeršanos. Īpaši jāuzsver respondenta vecāku realizētā brīvības vērtībā. Tā neļāva ģimenei samierināties ar vietējās varas uzspiesto kārtību. Brīvības vērtību vecāki realizēja arī attiecībā pret saviem bērniem, radīdami tiem brīvas attīstības vidi. Tajā pašā laikā, vecāki bija pārliecināti, ka bērni savu ceļu atradīs tikai pateicoties labai izglītībai un tāpēc raudzījās, lai bērni labi mācītos – mācīšanās tika uzskatīta par bērnu darbu, pienākumu. Atzīmējams, ka tēvs īpaši rūpējās arī par bērnu saskarsmes kultūru.

Īpašības, kuras bērnam varēja būt iedzimtas ir sekojošas: spēja izvērtēt, kalpošanas tieksme, emocionalitāte, kautrība, čaklums, tiešums attiecībās, taisnības izjūta, patiesība.

 

 

Vēl kādas topošas personības bērnība.

Persona dzimusi un augusi paplašinātas ģimenes vidē (kopā ar vecvecākiem). Bērnībā dzīvojis lauku sētas dabas vidē, kuru raksturo emocionāli pozitīviem tēliem …Rudzi, zeltainais rudens, saulrieti, novakars, man ļoti prātā..., kā funkcionāli un estētiski sakārtotu vidi: Iebraukšanas celiņa galā bija iestādīti bērzi. Apkārt runkuļu, biešu un sakņu laukam bija sēta aplikta. Arī augļu un ogu dārzs bija atdalīts no zaļā pagalma. Zaļais pagalms bija ar sētu nodalīts no laidara. Vāgūzis, klēts arī bija nodalīti, tur kāds pīlādzis auga... Sētas un ģimenes vides bijušas draudzīgas, un tajās bērns juties droši, brīvi, nepiespiesti ...Ziema, auksts un es esmu ragavās. Arī vecāki ir klāt, šī drošības sajūta... persona atceras emocionālus piedzīvojumus dabas vidē, kurai viņš juties piederīgs. Tā bijusi bērnam svarīga vide pētīšanai un apcerei …Vecie guļ, atpūšas diendusā, bet es staigāju, klīstu. Esmu klusībā pavadījis garas stundas. Nekad nebija garlaicīgi. Es pats sekoju savām domām, vēroju mākoņus, nogūlos zālē, skatos… Vecāku klātbūtne bērnam ir ļoti nozīmīga. Vecākus viņš raksturo, kā saimnieciski gudrus un izdarīgus. Bērns apguvis prasmes budžeta plānošanā, mācīts apzināties vajadzības, noteikt prioritātes ...iesaistīja pie ģimenes plānošanas, es gāju ar viņu uz tirgu, mēs sēžam pie galda un viņa pārspriež ar mani, ko mēs pirksim, ko nepirksim un kāpēc... Tēvs veicināja fizisko attīstību, mudinādams nodarboties ar sportu, pats organizēdams nodarbības ...Tēvs atkal mūs radināja pie sporta nodarbībām. Viņš veda mūs ar māsu kopā slēpot. Uz treniņnodarbībām visādām sūtīja. Daudzas nodarbības viņš pats bija, kas organizēja... Ģimenes sliktais materiālais stāvoklis, ekonomiskās grūtības mudināja uz radošu pašiniciatīvu, aktivitāti. Šo pašiniciatīvu atbalstīja tēvs, palīdzēdams īstenot ieceres. Bērns pats taisīja rotaļlietas, kas veicināja darba iemaņu attīstīšanu, veicināja tieksmi iepazīt pasauli pētot un eksperimentējot …Viņš (tēvs) saka, mēs nevaram atļauties tādu nopirkt. Es nolēmu, jābūvē pašam…  Pienākumi ģimenē, lauku sētā uztverti kā pašsaprotami, bez pretestības. Bērns apguvis visus lauku sētas darbus. Patstāvīga darba veikšana prasīja nepieciešamību patstāvīgi pieņemt lēmumus, attīstīja patstāvību, spēju izšķirties, pašapziņu, iniciatīvu, pienākuma apziņu, godprātību, darba mīlestību, fiziski norūdīja ...dobes jāravē, vagas jākaplē vai jāravē. Uz siena pļavu, vecaistēvs iemācīja sienu pļaut, vezumu kraut, zirgu iejūgt, izjūgt. Izkapti izstrīķēt... Veidojās apziņa par noteiktu lietu kārtību, secību un savstarpējo saskaņu, saskaņu ar norisēm dabā. Regulārs darbs veidoja sapratni, ka bez skaudra, sviedrus prasoša darba, nekas nav sasniedzams. Darbs vedās, ja ar to saplūda veselumā – nepieciešama darba un darba darītāja saplūsme ...Tu esi iesaistīts un nav runa par kaut kādiem pienākumiem, tu vienkārši darbojies līdzi… Neraugoties uz pienākumiem lauku sētā, noslodze nav bijusi tika liela, ka nebijis laika sev ...Bija arī brīvais laiks, kad tu dienām varēji arī kaut kur pazust un iet zemenēs, un pa grāvjiem tur ložņāt... Persona uzsvēra prieku būt savrupībā, kad var nodoties apcerei - bijis ar savām domām, vērojumā, iztēles varā: …Sadzīvot ar kokiem kontaktā. Ar sūnu, puķēm, visi tie kukaiņi, cik viņi nav vēroti!... Apcere veidojusi dziļu kontaktu ar dabu, ļāvusi tajā iegremdēties, sajust emocionālu piederību tai.

Skolas gados saskarsme ar dainām, etnogrāfisko kultūru, vēsturi briedināja personību ...visam ir jātiecas uz to, kas ir dainās… Dainu pasaule savā skaidrībā, vienkāršībā tiek uztverta kā ideāla, kā īstā pasaule, jo saskanēja ar agrās bērnības iespaidiem vectēva lauku sētā ...man liekas, ka caur šīm ilustrācijām (Birzgaļa), es iegāju Dainu pasaulē...  Dainu pasaule man likās kā tā īstenā pasaule… Agra saskarsme ar tautas gara mantām bija organiska, dziļi saderīga ar bērnu. Etniskās piederības apziņu stiprināja saskarsme ar kultūras cilvēkiem, stāstiem par tautas varoņgaitām, kurās bērns sajuta slēpjamies milzīgu spēku, enerģiju. Skolas vide bija saderīga ar bērna centieniem, tajā bija iespēja izpaust sevi kā radoši aktīvu personību: ...jau otrā, trešajā klasē organizēju leļļu teātri ar bērniem un būvēju lelles un tādas dekorācijas..., es skolā organizēju slēpošanas pārgājienus un tūrisma pārgājienus pa ceļu zīmēm... Tā ļāva bērnam izpaust savas organizatora spējas, pašapliecināties, pastāvēt par savu taisnību, veidot personības vērtīborientāciju: ...Es varēju klases priekšā vai izkauties un pateikt savas domas… Agri aptvēris savu dzīves ceļu, sapratis, ka vēlas šajā pasaulē izdarīt ko īpaši labu: ...ka man gribētos būt cilvēkam, kas kaut ko zina par pasauli. Apmēram 4., 5. klasē… man likās, ka es varētu būt kāds arhitekts, kāds skolotājs. Man likās, ka tās ir cildenas profesijas...

Bērns cienīja savus skolotājus, jo tie juta cieņu un mīlestību pret bērniem. Skolotāji rēķinājās ar katru no bērniem ...Mums bija brīnišķīgi skolotāji. Man viņi palika prātā ar izskatu, ar stāju, valodu un sirds siltumu un mīlestību. Es varu pateikt, tas bija pret visiem, šie skolotāji cienīja bērnus. Es to kā bērns sajutu, ka ar mums rēķinājās... persona to izvērtē, kā tai skolotāju paaudzei raksturīgu īpašību kopumu, kas veidojusies pirms kara Latvijā un kura saskanēja ar to, ko bērns atrada Dainās vai latviešos kopumā. Skolā nostiprinājās personas cieņas izjūta pret cilvēku, pret nacionālām vērtībām, pašcieņa, spēja aizstāvēt savu viedokli, spēja nepagurt, vēlme izzināt pasauli, spēja izvērtēt, godprātība ...stāstīja par latviešu streļķiem, par viņu varonību...,  tā bija pirmā iezīmē tādai nacionālai stājai, tāds spīts pastāvēt, būt, aizstāvēt. Un es sapratu, ka ir lietas, kas ir atklājamas...

Personas valoda bija skaidra, domas sakārtotas. Tā labi un emocionāli atcerējās savu bērnību. Kopsavilkumā varam teikt, ka personības bērnība raksturojama kā augšana un attīstīšanas paplašinātā ģimenē, vide sociāli labvēlīga, intelektuāla, lingvistiski attīstīta, grāmatu mīļotāju, etniska, vecāku darba, brīva attīstības, agri uzsākta darba, dabas objektiem bagātu, estētiski un funkcionāli sakārtota lauku sētas sadzīves, ģimenes apzināti veidota audzināšanas vide.

Personas stāstījums par skolas gadiem liecina par piederības apziņu skolai. Skolas vide ļāvusi izpausties respondenta radošajam potenciālam, organizatora spējām, iepazīt skolotājus ar labiem profesionāliem dotumiem un viņu vērtībām. Jāatzīmē personības tieksmi pašapliecināties caur apzinātiem dotumiem un interesēm mākslā, attiecībās, jau agrā bērnībā.

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varēja būt iedzimtas ir sekojošas: darbīgums, patstāvīgums, vērīgums, iztēles spēja, skaistuma izjūta, emocionalitāte, draudzīgums, apceres spēja, laba atmiņa.

 

Te vēl kādas personības bērnības stāsts.

Persona pirmos dzīves gadus nodzīvo lielpilsētā, epizodiski izbraucot uz laukiem. Bērnība sakrīt ar Pasaules kara laiku, kad ģimene dodas bēgļu gaitās. Tā saistīta ar biežu dzīves vietas maiņu, dzīvi dažādās bēgļu nometnēs. Bērns, lai kas ap viņu nenotiktu, vienmēr saglabā možumu un prieku. Bēgļu nometnes, galvenokārt ir izvietotas lauku apvidos ...Dzīvojām divās istabās mazā miestiņā jūras malā… Lauku dabas vides skaistums rosina vērot, iztēloties ...Raudzījos garaiņos, kas virpuļoja ārā no kannas šaurā kaklā un uzreiz radās tāda sajūta, ka bez šīs dzīves, ko vēroju ar savām acīm, bija kaut kas cits, neaprakstāms, kaut kas cits aiz visa šī, kas acu priekšā…, emocionāli pārdzīvot redzēto, piedzīvoto ...ieraugu brīnumainu skatu caur vilciena logu: tur tumšajās debesīs spilgti mirdz zvaigžņu jūra. Kas par brīnumu! Esmu kā apburta no skaistā skata… Vecāku aizņemtība rada iespēju bērnam būt vienam vai kopā ar vienaudžiem ...Staigāju kopā ar draudzeni pa laukiem un lēkāju pa dzelzceļu sliedēm. Tālumā ganījās aitu pulks… Nabadzība pieradināja pie pieticības, liekot radoši un apķērīgi risināt dažādas sadzīves problēmas ...tēvs bija radošs gars, kas mācēja no gandrīz vai it nekā izveidot gan darba rīkus, gan spēļmantiņas…, liek uzņemties līdzatbildību par ģimenes sadzīves problēmu risināšanu ...piecu gadu vecumā iemācījos adīt sev cimdus un zeķes...,  abas ar māsu cītīgi palīdzējām vecākiem ar ravēšanu un citiem darbiņiem… Ģimeni vieno gādība un mīlestība vienam pret otru ...mana māsa pataupījusi vairākas konfektes, lai tās dāvātu vecākiem un svētkiem…

Bērns agri apgūst lasīt prasmi un kļūst par grāmatu mīļotāju. Grāmata top par vērtību, kas rosina iztēli un apmierina zinātkāri ... Abas ar māsu ļoti daudz lasījām, kādas vien latviešu noveles varējām atrast mājās. Lasīja, arī dzejoļus: Raini, Aspaziju. Lasījām Blaumaņa un Poruka stāstus. Ar dzīvu interesi lasījām pat Latvijas Konservācijas Vārdnīcu, ko tēvs bija izvedis no Latvijas... Bērna attīstītais intelekts ļauj ļoti agri uzsākt skolas gaitas ...Biju nepilnus piecus gadus veca, kad viņi (vecāki) piekāpās (manām prasībām) un ielika mani pirmajā klasē… un, neraugoties uz vecumu starpību klasē, sekmīgi mācās, neatlaidīgi cenšoties savu darbu paveikt pēc iespējas labāk ...Skolā arvien gāja ļoti labi un atzīmes bija vislabākās… Skolas, bēgļu gaitās, tiek mainītas – tās ne vienmēr ir iekārtotas piemērotās telpās. Bērns labi atceras savu pirmo skolotāju, kas bija sirsnīga, bet stingra savās prasībās.

Kopsavilkumā varam teikt, ka šīs personības vide bērnībā raksturojama kā pilnas ģimenes inteliģentu vecāku, strādīgu cilvēku, grāmatu mīļotāju, pienākumu, dabas objektiem bagāta, brīvas attīstības, bērnu rotaļu, pēckara politiski nelabvēlīga, ekonomiski pieticīga, pienākumu, bēgļu nometņu vide. Skolu vides mainījās ģimenei pārceļoties no vienas vietas uz otru. Bērnam bija jāapgūst prasme ātri iekļauties jaunā vidē, pielāgoties jaunām prasībām, jauniem skolotājiem. Bērns ātri iejuties jaunos apstākļos – lai sekmīgi varētu mācīties, pat valodas apguvis ļoti ātri. Īpaši jāatzīmē, ka viss tas notika bērnam esot krietni jaunākam par klases biedriem.

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas, ir sekojošas: zinātkāre, centība, skaistuma izjūta, iztēles spējas, jutība, vērīgums, labestība. Bērns vairākkārtīgi uzsver savu možo un allaž priecīgo, ar apstākļiem nesaderīgo noskaņu. Trūcīgums liek bērnam agri iesaistīties ģimenes problēmu risināšanā.

 

Vēl kādas personības bērnība

Personība piedzimusi inteliģentā strādīgā paplašinātā ģimenē ...Bet viņi (vecāki) kopā strādāja Rīgā projektēšanas institūtā…, kurai bija tuvas tautas tradīcijas ...mājās nomazgāja (bērnu pēc piedzimšanas) un to ūdeni izlēja ārā, tur pagalmā tādas ābeles auga... Ģimene orientēta uz vides sakārtotību un personīgo brīvību. Attiecības raksturojamas, kā draudzīgas, savstarpējā mīlestībā piesātinātas. Bērns labi un ar sirsnību atceras gan vecvecākus, gan vecākus, kā arī brīnišķo dabas vidi ...nopirka tādu māju, kur Dīvaja satek ar Daugavu, ļoti skaistā vietā, krastā... Vecāmāte vienmēr fascinējusi ar savu neatkarību ar to, ka svarīgākais un būtiskākais ir viņā pašā – iekšējais cilvēks, personīgās vajadzības un intereses ...mājās viņa bija ļoti kārtīga. Viņa bija tāds kā mūsu ģimenes centrs. Viņa vienmēr bija jautra. Viņa mācīja būt pašam par sevi, neatkarīgam… Vecāmāte nodrošināja „pasaku” iztēles vidi. Viņas rūpes un mīlestība izjusta un novērtēta ar pretmīlestību. Neraugoties uz sadzīves problēmām, nogurumu vecāmāte vienmēr nodrošinājusi bērnam drošību un mīlestību. Ar mīlestību Bērns atceras arī saskarsmi ar tēvu ...Man tāds liels balsts bija tēvs. Viņš brauca ciemos, un tad gājām ķert mazās zivtiņas un cepām, vai mazgājām akmeņus pie upes... Personas vecaistēvs bija liels grāmatu mīļotājs. Viņa priekšā lasītais tobrīd saskanēja ar bērna dzīves telpu un atstāja paliekošu iespaidu. Bērns pats iemācījies lasīt jau 4 gadu vecumā ... es vienkārši sēdēdama (vecamtēvam, kad tas lasīja grāmatu) klēpī un šķirdama tās lapas, biju iemācījusies, kaut kādā veidā lasīt…

 Lai gan „smalkākos” darbus centās paveikt vecāmāte, bērnam palika savi pienākumi lauku sētā.  Saskarsme ar mājdzīvniekiem bija ļoti intīma – brīžiem tie mitinājušies pat istabā ...bija diezgan auksta tā kūts un, kad ziemā bija dzimuši… bija tāds liels galds pašā virtuves vidū un tur apakšā kastē bija sivēni reiz, tad bija jēri salikti, kad es palieku viena virtuvē, es izņēmu jēru un mēs skrienam ap to galdu riņķī… Mīlestība pret dzīvniekiem personai nav rimusi vēl tagad. Skolas gadus ne visai labi atceras – tikai kādu skolotāju, kurš tika visu atzīts. daudz runā par zirgiem. Bērns dzīvnieku vidē labāk jutusies nekā cilvēku vidē: ...divi gadi bija, es jau ļoti labi jutos uz zirga muguras… Saderība ar tiem ir bijusi tik liela, ka ne dienu nav pārtraukta (līdz pat šodienai).

Skolas laiku atceras ar briesmām ...kad man bija jau jāiet skolā, man bija šoks…, jo es biju starp tiem bērniem, kurus citi vajāja… Iespējams, ka tāpēc, ka bērns raksturā bija savrups - nebija vēlmes ar kādu kontaktēt, draudzēties. Īpaši svarīga bijusi nepieciešamība būt drošībā – būt pasargātai, neaizskartai ...Man skola bija tikai tik daudz, lai mani tur neaizskar, lai mani nebar, lai es tieku cauri, lai man nekas netraucē… – un tad prom pie zirgiem. ...Pedagogi bija labi, bet es daudz neatceros, jo man skolas laiks bija tie.. zirgi… – katru dienu pēc stundām brauca uz staļļiem – mājas darbus veica vilcienā. Patika literatūra. Atceras vasaras darba nometnes, dziedāšanu tajās, pirmo nopelnīto naudu.

Kopsavilkumā varam teikt, ka šīs personības bērnības vide raksturojama kā paplašinātas ģimenes inteliģentu vecāku (arī vecvecāku klātbūtne), strādīgu cilvēku, pieticības, rūpestības, drošības un mīlestības piesātināta, grāmatu mīļotāju un pasaku stāstītāju, dabas objektiem bagāta, etniski akcentēta, īpaši funkcionāli un estētiski sakārtota, pienākumu, lauku sētas sadzīves, darba un mājdzīvnieku vide. Pamatskolu persona atceras nelabprāt un raksturo to, kā ar sevi nesaderīgu vidi. Min vienu skolotāju, kuru raksturo, kā labu.

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas ir sekojošas: kustības prieks; spēja izvērtēt; drošības nepieciešamība; mīlestība pret dzīvniekiem, līdzjūtība.

 

Vēl kādas personības bērnība

Parsona piedzimusi ar senām tradīcijām bagāta paplašinātas ģimenes vide, lauku sētā, kurās gadsimtiem saimniekojuši viņa senči …mājās mani senči saimniekojuši no 14. gs... Bērnu dzemdībās saņēma paša vecāmāte, kas bija izslavēta zintniece, bērnu saņēmēja ...zintniece, vai ārste kā to sauc.. viņa lasījusi savas zālītes, attiecīgā gada laikā, vai nu mēness laikā, vai pusdienas laikā, vai kā to viņas likumi prasīja… Viņa pārzināja dabas produktu izmantošanu dziedniecībā un bērnu saņemšana bija viena no galvenajām nodarbēm. Vecāmāte bija lēnīga un labsirdīga. Viņa bija saaugusi ar dabu, ka neatņemamu sev daļu. Vecāmāte bija laba amatniece – audēja, laba tautas dziesmu zinātāja ... Viņa savas dziesmas arī dainu krājumiem dāvājusi..., dziedātāja laba tautas tradīciju zinātāja, kopēja. Vectēvs brīvības un taisnības aizstāvis ...viņš bija aizstāvējis pie barona Bēra vienu zemnieci un dabūja septiņdesmit kokus pie baznīcas soda staba… Iestājoties par taisnīgumu, no varas cietusi visa dzimta, jo visiem brīvības un taisnības idejas ir bijušas tik ļoti svarīgas. Bērna tēvs, citi dzimtas ļaudis nesavtīgi un aktīvi cīnījās par savas tautas vispārēju atbrīvošanu no Krievijas cara varas despota un vācu muižniecības kundzību ...Mans tēvs piektajā gadā kopā ar Jāni Asari runāja mītiņos gan Grīziņkalnā, gan visur kur... Bērna tēvs inteliģents – zināja 12 valodas, lauksaimnieks ar plašām zināšanām, aktīvu dzīves pozīciju. Visu to pašu var teikt par tēva brāli: drošsirdīgu brīvības cīnītāju, inteliģentu personību ar labām zināšanām literatūrā, vēsturē. Bērna māte atbildīga un darba mīloša sieviete. ... Māte tanī dienā (dzemdību) bija vēl uz lauka, jo tur ātri bija labība jānovāc… Viss liecina, ka Bērns piedzimis īpaši darbīgā, augstu ideālu orientētā vērtību vidē. Pati bērna piedzimšana jau organizējās atbilstoši tautu tradīcijām, dzemdības pieņemot lauku pirtī, veicot pārbaudi aukstā ūdenī ...tūlīt aiznesa nomazgāt ūdenskritumā...

Lai gan bērna attīstībai tika nodrošināti brīvi attīstības apstākļi ...tiku audzināts diezgan brīvi, jo manam tēvam bija indeve ātri radīt patstāvīgu domāšanu, patstāvīgu rīcību..., taču netrūka īpaši organizēti audzināšanas pasākumi (tematiskās pastaigas ar tēvu un citiem dzimtas locekļiem). Bērnam bijusi agri izteikta dziņa izpētīt pasauli, izzināt lietas, būt patstāvīgam. Dzīve lauku sētā bija saistīta ar noteiktiem pienākumiem, darbu jau bērnībā ...Es vienmēr gāju zirgus ganīt pieguļā, man patika zirgi...

Bērns tika audzināts grāmatu, dabas un darba mīlošā cilvēku vidē, kurā mijās apzinātās un regulārās audzināšanās formas ar brīvas attīstības ...es agri sāku iepazīt cilvēkus..., pie tēva vienmēr bija sapulces. Caurām naktīm kādreiz. Un man tēvs reizēm ļāva tur būt..., kā arī lauku sētas saimnieciskajā vidē ...kad mēs bijām laukos, tēvs man darināja stopu un vispār mācīja kokdarbos. Tēvs gribēja pieradināt praktiskam darbam arī...

Bērns agri iemācījās lasīt, un tapa par tādu pašu grāmata mīļotāju, kādi bija ģimenes locekļi ... Bija tāds „Draugu” izdevums par dabu, dzīvniekiem, dabas attīstību. Tā bija viena no mīļākām grāmatām. Otra bija Fenelona „Telemaka piedzīvojumi”... Viņš agri apzinājās savus dotumus un loloja sapņus par dažādām profesijām jau bērnībā ...Es biju labs matemātiķis, fiziķis, es biju ļoti labs zīmētājs, to es biju mantojis no vecākiem...

Kara periods personas bērnībā iezīmējās ar redzētām kara šausmu ainām un paša skaudro dzīves pieredzi ...lazaretē es redzēju sakropļotus, asiņainus augumus. Es redzēju, ko nozīmē karš. Arī pašam nācās piedzīvot drausmīgu piedzīvojumu, kad mūs apbēra bunkurā... Tā stiprināja nacionālo apziņu un tādas vērtības kā drosmi, izlēmību, patstāvību, ziedošanās spējas arī līdzjūtību. Varonību, drošsirdību, kā arī mīlestību pret tēvu, bērns atklāj izvairoties no paša nošaušanas un apņēmībā atbrīvot savu tēvu no aresta ...Man bija krievu automāts, četras granātas, es atceros, un bija vēl divas liekas rezerves aptveres – es biju nobruņojies, kā nākas. Vairāk jau nevar zēns panest... Tā bija reize, kad bērns izrādīja spēju pieņemt pareizu lēmumu un neiesaistījās cīņā ar labi bruņoto ienaidnieku ...visapkārt bija krievu bruņumašīnas...

Kopsavilkumā konstatējam, ka personības tapšanas vide bērnībā raksturojama kā paplašinātas ģimenes (vecvecāki un citi tuvinieki, radi) inteliģentu vecāku, lauku sētas sadzīves, agri uzsākta darba, tautas tradīcijām (tautasdziesmu, daiļamatniecības, ticējumu, ieražu) bagāta etniskā kultūras vide, dzīvnieku, dabas, grāmatu mīļotāju un pasaku stāstītāju, humora cienītāju, sabiedriski aktīvu, atbildīgu, nesavtīgu, brīvības (ideālistu) cīnītāju vide, darbīgu, strādīgu cilvēku, tēva darba, lielpilsētas un kara darbības (tiešās pieredzes) sociāli-politiski nelabvēlīga vide.

Pamatskolu Bērns gandrīz nemaz nepiemin – tas ir kara laiks, kad nācās pārcelties te no vienas vietas uz otru. Bērns bijis ļoti vispusīgs, katrs skolotājs no viņa gaidījis, ka tieši viņa mācību priekšmets taps noteicošais profesijas izvēlē. 

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas: patstāvīgums, pašapziņa, zinātkāre, drošsirdība, vērīgums, emocionalitāte.

Personas stāstījumam raksturīga tēmu sakārtotība, valodas raitums, raksturīga laba atmiņa - viņš labi atceras vārdus, nosaukumus, notikumus apraksta detalizēti, izjusti. Kara laiku skaudrums, spriedze stiprināja tieksmi kalpot, aizstāvēt taisnību un citus augstas morāles ideālus. Bērnam raksturīga tieksme izvērtēt dzīves pieredzi un izšķirošos dzīves momentos spēja pieņemt pareizus lēmumus. Atzīmējama izteikta spēja līdzcietībai pat pret ienaidnieku ...visi krievu gūstekņi, kuriem mēs pat palīdzējām savā veidā, cilvēki vien ir... citādi viņi mira diezgan daudz.

 

 

Te vēl kādas personības bērnības stāsts

Persona piedzima strādīgā, paplašinātā, inteliģentā ģimenē, kurā dzīvoja arī abas vecāsmātes. Tēvs nācis no turīgas tirgotāju ģimenes. Tēvam raksturīgais tiešums, patiesums, godīgums, kā atzīst persona, ir ticis bērna pārmantots, tāpat kā mātes strādīgums, izpalīdzība, devīgums, labestība …Mamma bija ļoti strādīga un reizēm, es pat teiktu, vientiesīga – viņa ļoti ticēja cilvēkiem… Tēvam raksturīgā humora izjūta raisījusi priecīgu, optimistisku noskaņu ikdienā. Arī tēvs bijis strādīgs, mācījis bērnam padarīt jebkuru iesāktu darbu līdz galam ...ja negribi darīt, labāk neķeries klāt, kā viņš teica, bet kad esi pieķēries, tad padari līdz galam…

Ģimene dzīvojusi lauku sētā, nodrošinādama sevi ar visu nepieciešamo iztikai.

Persona atceras tēva stāstus par brīvās Latvijas laikiem, par to, kā ģimene cietusi laikmeta griežos ...Padomju karavīri piedzērušies ienāk un grib izvarot vecomāti un visas kalpones..., vecaistēvs ir stājies priekšā, lai aizsargātu un viņu ir nošāvuši… Ģimenes labsirdīgā vide personai toreiz nav ļāvusi tam īsti noticēt un bērnam raksturīgais tiešums izraisījis strīdus ar tēvu ... es vienā dusmu brīdī tētim teicu, ko tad tu klausies „Amerikas balsi”, tu esi Dzimtenes nodevējs un mani skolā par buržuāziju nosauca, un visi zina, un tu tikai saki, ka neviens nezina…

Tēvam bija augstākā izglītība, viņš bijis ekonomists, kā arī virsnieks pirmskara Latvijas armijā. Personas bērnības laikā, bailēs no represijām, tēvs bija spiests slēpt savu pagātni. Bērnam jau bērnībā, nelabvēlīgajos politiskajos apstākļos, attīstījās spēja izvērtēt ko drīkst un ko nedrīkst runāt, lai ģimene no jauna netiktu represēta. Bērna nacionālā pašapziņa, taisnības izjūta skolas gados izpaudās, kā varonība piedaloties grupā, kura nelegāli Padomju laikā augstā mastā uzvilka Latvijas nacionālo karogu.

Bērns jau agri apzinājies savas intereses un sapņojis par trim profesijām …viena bija jurists, viena bija mediķis, viena bija skolotājs… Interese par skolotāja profesiju bija būtiska personas profesijas izvēlē. Bērns labi atceras gan tos skolotājus, kuriem vēlējusies līdzināties, gan tos, kuri rīkojušies netaisni ...vēl tagad asaras birst atceroties to pazemojumu visas klases priekšā… Taisnīguma izjūta, vēlme aizstāvēt vājākos, prasīja no bērna drosmi: ne reti izraisījās konflikta situācijas ar skolotājiem ...zinu, ka es vienmēr esmu gājusi aizstāvēt visus... Taisnības izjūta bērnībā nebija apzinātas notikumu analīzes rezultāts, bet kaut kas tāds, kas saistījās ar sirdsapziņu ...tā bērnībā (taisnību aptvēra) kaut kā caur sirdi… Mājas bērnam saistījās ar drošības sajūtu. To nodrošināja tuvinieku rūpēs ... Man mamma strādāja, bet man bija sataisītas pusdienas, bija silta māja, viss bija kārtībā… Piederības sajūtu ģimenei stiprināja arī kopīgie ģimenes noslēpumi, reizes, kad visa ģimene bija kopā ...es atceros, ka visi sēžas pie galda, ģimene, jā, mēs visi apsēdāmies pie galda, vai tās bija brokastis, vai tās bija pusdienas, vai vakariņas… Patīkamā drošības sajūta, ģimenes kopības izjūta personai jau bērnībā lika apjaust lietas, kuras nepieciešamas stipras ģimenes veidošanai ...es mācos, kā var sagaidīt cilvēku mājās…

Personība labi atceras kopdarbu ar tuvākiem kaimiņiem …Gāja palīgā mēslu talkās, kartupeļu talkās. Tā kaimiņu būšana, mēs jau bērni tajā visā bijām iekšā: tajā labestībā, tajā draudzībā... Lauku sētas darbi ļāva apgūt visu mājas darbu iemaņas (arī tehniku lietot, remontēt, bišu stropus taisīt, makšķerēt, medīt) …Es arī māku gan kāst vilnu, gan ar ratiņu vērpt, jo vecāmāte to darīja un es skatījos līdz, man kā bērnam atļāva, sākumā tās tītavas griezt, to dzītiņu turēt… Priecīga prāta noskaņu radīja mātes un vecāsmātes dziesmu dziedāšana ... darbos mamma vēl gāja un dziedāja… Tas un pasaku klausīšanās bija bērnības vides fons. Vecvecāki un vecāki rūpējās, lai bērns dzīves gudrībā ieaugtu …Neviens tā neteica: tagad esi kārtīgs! Bija teikumiņi: pabeidz darbiņu, noliec visu vietā. Un arī nolika vietā lietas… Audzināšana ģimenē nosodīja palaidnības, disciplinēja. Bērna taisnības izjūta ļāva aptvert savu vainu palaidnībās un sodus (arī fizisku) uzņēma ar izpratni. Palaidnībām bija arī kaut kas pozitīvs: tās darot vajadzīga bija radoša doma, izlēmība. Bērnam bija tieksme aizstāvēt vājākos, viņš bija līdzjūtīgs pret mājas dzīvniekiem un tāpēc, ne reizi vien, nokļuva nepatīkamās situācijās, tos aizstāvot …Kamēr es pa istabu rudenī, Pēter onkulis to gailīti nokāva. Un tad es uz mājas sienām (ar krītu) drukātiem burtiem biju uzrakstījusi: Slepkava! Slepkava!...

Skolas vide bija orientēta uz Padomju patriotu audzināšanu, kas nesaskanēja ar patiesību, ko pauda ģimenē. Caur bērnu organizācijām Padomju propagandas sagrozītā patiesība šķita patiesāka, un izraisīja konfliktu starp bērnu un viņa tēvu ...riktīgs Padomju bērns es tajā laikā biju… Bērnam bija jāiemācās izvērtēt notikumus un informāciju, lai pieņemtu pareizu lēmumu. Bērns kopā ar citiem vienaudžiem prata izdarīt pareizus secinājumus un kļuva par patiesas demokrātijas aizstāvjiem. Skolas nepolitisko vidi bērns apraksta stāstot par atsevišķiem skolotājiem, kuri tika vērtēti ne kā priekšmetu skolotāji, bet kā personības.

Kopsavilkumā varam teikt, ka personības vide bērnībā raksturojama kā paplašinātas inteliģentas ģimenes, dzimtas nodrošināta drošības, aprūpes, audzināšanas un mīlestības vide, lauku sētas sadzīves, mājdzīvnieku, darbīgu, strādīgu ļaužu, agri uzsākta darba, kaimiņu sētu savstarpējās palīdzības, etniskās kultūras,; dabas objektiem bagāta, nelabvēlīga sociāli-politiskā vide.

            Īpašības, kuras personai izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas ir sekojošas: taisnīguma izjūta, drošsirdība, līdzjūtība, tiešums, labestība, sirsnība, laba atmiņa.

             

 

Te vēl kādas personības bērnības stāsts

Persona piedzimusi lielpilsētā, inteliģentu ģimenē, nelabvēlīgā Otrā pasaules kara beigu politiski- sociāli gaisotnē. Personas tēvs, arhitekts pēc izglītības, tika represēts un nošauts, māte – skolotāja izsūtīta uz Sibīriju. Bērns labi atcerējās un emocionāli dziļi pārdzīvoja mātes arestu. Bērnības lielākā daļa pavadīta vecvecāku ģimenē. Politiski- sociālā situācija bija saspringta, jo arī vecvecāki tik tikko izvairījās no izsūtīšanas, bet apkārtējos mežos vēl klīda mežabrāļi ...Man vecaistēvs, vecāmāte... Viņi arī bija zem sitiena – „kulaki” vien bija… Vectēvs bija Pirmā pasaules kara dalībnieks un tikai veselības dēļ palicis dzīvs ... kad viņš bija prom ticis, tad visa viņa komanda bija beigta... Šīs epizodes dēļ uz Sibīriju gribēja izvest tikai vecomāti …Viņiem vienīgi laimējās, ka viņus neizveda, tas saraksts kaut kā izpildījās... Bija jāsaprot ko drīkstēja runāt, ko nē, kādas briesmas bija apkārt, no kā bija jābaidās, jāizvairās.

Māja atradās aktīvas karadarbības vide ...frontes līnija, kādas 4 – 5 reizes gāja pāri… Visapkārt mētājās neizlietota munīcija, kara tehnika, kas radīja briesmas bērnu veselībai, dzīvībai ...tur bija palikusi munīcija, mēs bērni metām ugunskuros... visādas blēņas... Dažam jau norāva roku... Bērnība pagāja lauku sētas sadzīves, dabas un mājdzīvnieku vidē. Lauku māja atradās nomaļā vieta un bija bez elektrības, bez labas pieejas informācijai ...Bērnībā es varēju vienīgais no dabas kaut ko redzēt, ko vecaistēvs, vecāmāte man varēja kaut ko parādīt..., mans izglītības sākums, varētu teikt, bija atgriezts no visas pasaules... Pirmā saskarsme ar elektrību bērnam pārtapa lielā pārdzīvojumā …Bija tāds... braukāja apkārt…, tad tam puisim bija elektriskā baterija. Tad viņš iedeva paspēlēties. Pie mēles pielika, tā skābe... tā lampiņa dega..., kā tas vispār tā notiek – nebija nekad redzēts kaut kas tāds…

Lauku sēta saimniekošanai bija funkcionāli labi iekārtota ... ar visu lielo māju un lopiņiem, kūti un riju, un mazo graudu klētiņu, un cūkkūti, un pagrabu, un tualeti ārā, sien’ šķūnīšiem kaut kur ārpusē... Persona labi atceras sētas dabas un dzīvnieku vidi … Es ļoti pārdzīvoju par kādu suni vai kaķi..., man ir vēlme saprast arī citu bēdas un kaut kā..., līdzjūtība, kad kaut kam tiek darīts pāri un tas ir ļoti netaisnīgi… Vecvecāki bija darbīgi, rūpīgi, gādīgi, sirsnīgi, labestīgu attieksmi pret dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem. Bērns agri uzsāka darba gaitas …tad ar lopiņiem, tad siena pļaušana..., to es visus ar zirgiem toreiz arī iemācījos. Likām gubiņas..., vagot kartupeļus un ecēt..., ar grābekli..., zirgu iejūgt ragavās..., govīm, slaukt gan es nemāku..., aitas ganīt...

Vecāmāte bija mazizglītota, bet labi pārzināja visus lauku sētas saimniecības darbus un rūpējās, lai ģimene būtu paēdusi. Viņa bijusi arī čakla rokdarbniece. Vecaistēvs bija uzskaitvedis, bet pildīja kolhozā arī citus darbus. Persona atceras vectēva un vecāsmātes darba vērošanu un piedalīšanās tajos. Bērns agri apguvis krievu valodu, rēķināšanas iemaņas, iemācījies lasīt …Vecaistēvs bija viss kas, viņš bija arī mācītājs..., ar izvadīšanu nodarbojās…, mūziku spēlēja..., viņš bija tāds vispusīgs…  

Bērns skolā mācības uzsāka uzreiz otrajā klasē. Persona labi atceras pirmos skolas gadus, kad uz skolu, katru rītu bija jānosoļo 6 km kājām. Saistošās dabas vides un bērnu draiskulību dēļ ne vienmēr skola tika apmeklēta ...kādreiz, kad sākām iet ar citiem, arī neaizgājām, bija jau jāiet uz otru pusi…  Persona neatceras, ka pamatskolā būtu bijušas kaut kādas īpašas intereses ...biju visai atpalicis..., nebiju dzirdējis, ne par kādām tehnikām, mākslām, nekādas sarunas tur laukos nebija… Pēc mātes atgriešanās no izsūtījuma bērns sāka dzīvot pie mātes lielpilsētā. Māte pēc izglītības bija skolotāja, bet, savas pagātnes dēļ, nevarēja šajā amatā strādāt. Par kaut ko noteiktu bērnam interese parādījās tikai vidusskolas gados, kad skolas vidi veidoja labi skolotāji ...mums bija ļoti labs mūzikas skolotājs, kas pats dziedāja visas tās operas ārijas..., mākslas vēstures skolotāja..., mums bija ļoti laba arī fizika... matemātika…

Kopsavilkumā varam teikt, ka personības bērnības vide raksturojama kā vecvecāku ģimenes gādības un mīlestības, strādīgu, darbīgu cilvēku, brīvas attīstības, agri uzsākta darba, funkcionāli labi sakārtotas lauku sētas sadzīves, mājdzīvnieku, dabas objektiem bagāta, sociāli-politiski nelabvēlīga pēckara vide. Pamatskolas vidi apraksta skopi. Telpas nebija piemērotas, bet skolas vide bija jūtami Padomju propagandas ietekmēta ...kad Staļins nomira, direktore raudāja… Stāstot par skolas gadiem, personas atmiņā vislabāk saglabājušās skolotāju personības. Tikai vidusskolas gados parādījusies izteikta interese un tā bijusi par eksaktām zinātnēm.

Īpašības, kuras bērnam izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas ir kustīgums, labestība, sirsnība, līdzjūtība, humora izjūta, apķērīgums, vērīgums.

           

 

Vēl kādas personības bērnība

Personība piedzimusi un augusi paplašinātā (arī vecāmāte un abi vectēvi) vecāku ģimenē. Tēvs bija inženieris-konstruktors, bet māte mājsaimniece, kas rūpējusies par ģimenes sadzīvi un bērnam nodrošinājusi klātesamības un drošību sajūtu ....man licies, ka viņa man ir vienmēr blakus… persona īpaši uzsvēra tēva nozīmi. Tēvs, iesaistīdams bērnu sporta aktivitātēs, tūrismā un savstarpējās sarunās, rūpējies par viņa fizisko un intelektuālo attīstību ...Viņš atnāca no darba, paņēma mežā salasītos riekstus un tad mēs ēdām, un tad viņš man saka: nu pajautā man kaut ko! Un tad es jautāju visādus gudrus jautājumus… Tēvs bija godīguma paraugs ...Ja viņš kaut ko nezināja, tad viņš ļoti godīgi arī pateica, ka viņš nezina. Man tas bija ļoti svarīgi… Tēvs nomirst, kad bērnam bija tikai 10 gadi. Tēva zaudējums izvēršas psiholoģiskā pārdzīvojumā, tas liek sajust tuvinieku nozīmīgumu un saliedē ģimeni vēl vairāk ... dzīve sagriezās. Bet nu, man būtu gribējies, lai viņš ar mani ir vairāk kopā... Vecvecāki inteliģenti (vecaistēvs bijis ārsts) un sirsnīgi cilvēki, kuri vairāk dzīvojuši pa māju – mazāk gājuši cilvēkos. Arī viņi nodrošinājuši bērnam brīvas attīstības vidi ...Viņi man ļāva diezgan lielu brīvu vaļu..., man nekad tā nav bijis, kad vecāki ir likuši kaut ko izvēlēties dzīvē... Tas pats attiecas uz skolas laiku - bērns netika ierobežots savās daudzveidīgās interesēs ...es vienmēr esmu gājusi uz tiem pulciņiem, uz kuriem esmu gribējusi. Esmu izvēlējusies mācīties to, ko esmu gribējusi. Mani vienmēr ir atbalstījuši… Bērnam bijuši arī ikdienas pienākumi ģimenē ...Ikdienas pienākumi kaut kādi: kartupeļu mizošana, trauku mazgāšana un tādā garā..., dārzu izravēšana un tā... Persona ar mīlestību runā par tuviniekiem (emocionāli, lietojot deminutīvu) un attiecībām ģimenē. Sociāla gaisotne ģimenē bijusi ļoti labvēlīga – nav piedzīvoti konflikti, attiecības bijušas brīvas un savstarpēji labestīgas, vienam otru atbalstošas.  Bērns slikti juties, kad gadījies sameloties ...ja arī bišķiņ samelo, vienalga tāda stulba sajūta ir bijusi... Patikusi kustība, kustēšanās, sevišķi mūzikai skanot, improvizējusi ...es atceros no savas bērnības, kad es klausījos džezu, es vienmēr gāju dejot. Es rīkoju izrādes... Intereses ir bijušas daudzas un dažādas, bijusi vēlme visas tās piepildīt, bet ne vienmēr tas izdevies. Patici būt starp dzīvniekiem. Svarīgs bijis kontakts ar tiem …Man ir bijuši ļoti daudz dzīvnieku, bet tāds ciešs kontakts man ir izveidojies tikai ar kaķi...

Ar grāmatām nav bijusi īsta draudzība – augstāk vērtējusi komunikāciju ar cilvēkiem un daudz labprātāk ir mācījusies no cilvēkiem tiešā pieredzē. Ļoti interesējuši procesi, lietas dabā ... man grāmatas palika pus lasītas vai nelasītas, bet es gāju pļavā meklēt to, kas man bija vajadzīgs... Bērns vērojis dabu un pētījis to ...Man dabā viss interesēja…, kāpēc aug un tur uzzied..., un kā tā jūra atkāpjas, un kā tā jūra sasilst pa nakti. Tās visas lietas es biju pētījusi, man bija ļoti interesanti..., tas man deva tādu stabilitāti... Piedzīvoto dabā persona apraksta tikpat izjusti, kā savas attiecības ar ģimeni.

Pamatintereses skolā saistījušās ar vēsturi un kustībām, latviešu valoda, bioloģija. Bērnam raksturīga atbildības sajūta, atceroties, ka allaž centusies nekavēt skolu, labi mācīties un visu izdarīt tā, lai nesagādātu kādam raizes ...Gribējās vienmēr būt tai labākajai..., lai visam pietiktu laika un spēka, lai visu tiešām izdarītu labi... Skolas vidi Bērns atceras kā ar sevi saderīgu …Mums bija labi skolotāji, es labi mācījos, man likās, ka es iekļaujos tajās prasībās. Patika vēsture, bioloģija, latviešu valoda sevišķi gramatika, bija interesanti, kā tur viss tas veidojas...

Kopsavilkumā varam teikt, ka personības bērnības vide raksturojama kā paplašinātas ģimenes, mīlestības, dabas, dzīvnieku, labvēlīga, atbalstoša sociālā vide, brīvas attīstības, pienākumu, ģimenes mērķtiecīga fiziskās un intelektuālās audzināšanas vide. Persona savā stāstījumā uzvēris divas vides: ģimenes un dabas vidi. Savu stāstījumu Bērns sāk ar vārdiem: „Man bija skaista, laimīga bērnība”.  Svarīgs ir bijis kontakts ar cilvēkiem.

Persona, runājot par skolu, nepiemin attiecības, skolotāju personības, bet mācību priekšmetus – kādi patika, kas padevās. Skolas gadi bērnam vairāk asociējas ar ārpusstundu nodarbībām dažādos pulciņos.

Īpašības, kuras personai izpaudušās jau agrā bērnībā un varētu būt iedzimtas ir sekojošas: labestība, sirsnība, kustības prieks, radošums, godīgums, interešu daudzpusība.

 

Dzīves stāstu kopsavilkums

Man pašam šis pētījums likās interesants un varētu aprakstīt vēl un vēl arī citu personību bērnības, taču, šķiet, ka, lai jau izdarītu kaut kādus secinājumus par personību attīstības veicinošiem apstākļiem, vidēm, jau ir gana materiāla. Katra dzīves stāsta bērnības apraksts ir unikāls, neraugoties uz kopīgām iezīmēm, piemēram, brīvas attīstības vidi, tad katram tomēr tā ir bijusi īpatnēja pati par sevi un katrs indivīds tajās dziļi individuāli, atbilstoši katra interesēm, iedzimtām īpatnībām, katra psiho-fizioloģiskām īpatnībām, ir guvis kaut ko savu. Pētījumā meklēju visos dzīves stāstos kopīgas vides iezīmes, kuras varētu būt būtiskas šo personu tapšana par personībām. Atklājas viena svarīga pazīme - visi respondenti, izņemot vienu, ir auguši pilnās ģimenes vidēs vai pat paplašinātā t.i., kur bez vecākiem dzīvojuši arī vecvecāki un citi tuvinieki. Vairums personu uzsver ģimenes labvēlīgo sociālo vidi un raksturo to, kā draudzīgu, labvēlīgu, gādīgu, mīlestības pilnu un drošu vidi. Lielākā daļa aptaujāto personu bērnības saistītas ar dzīvi lauku sētās. Visi aptaujātie uzsvēruši dabas vides nozīmi, aprakstot to emocionāli un daudzveidīgi, kas var tikt apzīmēta kā piederība tai. Apkārtējo cilvēku videi raksturīgs bijis strādīgums (darbīgu ļaužu vide) kaimiņu savstarpēja palīdzība. Lauku sētas dzīvesveids, vairums bērnu, bijis saistīts ar darbu jau agrā bērnībā vai ar noteiktu pienākumu pildīšanu ģimenē. Vairums aptaujāto uzsver, ka viņi allaž atraduši laiku brīvai attīstībai savrupībā. Vairums aptaujātās personas bijušas saistītas ar mājdzīvnieku vidi. Pusei no aptaujātām personām, vecāki vai tuvinieki, mērķtiecīgi organizējuši īpašu audzināšanas vidi. Vairākiem vide aprakstāma kā intelektuālu cilvēku sabiedrība, kurām raksturīgs bija lasīt prieks (grāmata kā vērtība), pasaku stāstīšana un etniskās kultūras kopšana. Puse min bērnu rotaļu vidi. Daļa aptaujāto izjusti min nelabvēlīgo sociāli politisko vidi un pieticīgos ekonomiskos apstākļus.  Vēl pie vairāku bērnību kopīgām vides pazīmēm jāatzīmē vecāku darba vērošana, funkcionāli un estētiski sakārtota vide, priecīga prāta (humors).

No dzīves stāstiem nav iespējams izzināt kādu lomu personības attīstībā spēlējusi viena vai otra vide. Tikai diviem respondentiem raksturīga bija izteikta ideālistu vide (interesanti, ka tiem pašiem respondentiem arī izteikta humora cienītāju vide), pa vienam bēgļu nometņu, tiešas karadarbības un kaimiņu sētu savstarpējās palīdzības vide, bet to emocionālais un detalizētais apraksts liecina par to lielo ietekmi uz personībām. Neapšaubāmi, ka ļoti liela loma ir iedzimtības faktoriem. Esmu papētījis šo personību vērtīborientācijas pēc Sternberga (WICS as a Model of Giftedness. High Ability Studies, Vol. 14, No. 2.) ieteikto WICS modeli un secinājums bija vienozīmīgs - tās raksturīgas talantīgiem cilvēkiem. Aptaujātās personas dzīvē reāli ir apliecinājušas sevi, ne tikai kā apdāvinātas personības, bet arī kā spējīgas realizēt savus talantus.

Kas un kāpēc aptaujātām personām ļāva kļūt par personībām? – vide, apstākļi, iedzimtas īpašības. Vairākas aptaujātās personības uzsvērušas savu spēju jau agrā bērnībā skaidri nodalīt labo no sliktā, patiesību no meliem, godīgumu no negodīguma. Viņiem ir bijis ļoti svarīgs pozitīvais, ko viņi ne reti ir aktīvi aizstāvējuši. Pētījums uzrāda dominējošu pieķeršanos dabas videi. Tās personas, kuras jutušas piederību skolai, radušas iespēju sevi izteikt, apliecināt tur un ar prieku atceras skolas gadus. Ne kopīgi formas tērpi, ne kopīgi skolas rituāli, bet saskaņa starp indivīda iekšēji motivētām interesēm un vidi veido nosacījumus saderībai. Lai sevi realizētu, ir jābūt šai saderībai jeb piederībai. Kad notikusi pašrealizēšanās saderības apstākļos, aptaujātie jutušies laimīgi.

Pieļauju, ka pateicoties brīviem attīstības apstākļiem, agrai patstāvīga darba praksei, veidojās apstākļi pašattīstībai: uzkrājās individuālā pieredze, bija nepieciešamība analizēt arvien jaunas darba situācijas, bija spiesti pieņemt patstāvīgus lēmumus, t.i., attīstīt prata atribūtus. Aptaujātie jau agrā bērnībā ne tikai nododas pasaules pētīšanai, bet veic pat eksperimentus. Vairumam bērniem nozīmīgas bijušas emocijas, iztēle, apcere – viņi netop egocentriski (varbūt ātri, nemanāmi to izslimo), viņi it kā apzinās savu „es”, bet vienlaicīgi redz tā vienotību ar objektiem ārpus sevis. Respektīvi, viņi netop par racionālās apziņas upuriem. Tāpēc par personām var runāt kā par individualitātēm, bet nesaprotot ar to egoistiskas, uz sevi centrētas būtnes, kuras sevi nolikušas pasaules centrā, bet uz personībām, kuras apzinās savas individuālās intereses, dotumus jeb patību un cenšas dzīvot atbilstoši tām.

Lūk kādus brīnumus šodien ir spējīga dot tautas pedagoģija. Tas vēlreiz apstiprina mūsu pārliecību par tautas pedagoģijas spēku un reizē arī nepieciešamību to ieviest skolas dzīvē.  Tautas pedagoģijas vides ir organiski saistītas ar bērna personību tik spēcīgi, ka bērns jūtas tām piederīgs un reizē arī laimīgs – sociālā vide ir draudzīga, labestīga, gādīga un droša. Līdzīgai jābūt skolas videi. Tad tajās varētu realizēt Sternberga ieteikto (aptaujātajos konstatēto) īpašību metodisku attīstīšanu skolniekos, kuras nepieciešamas, lai indivīds varētu pašrealizēties, piemēram, spēju pārvarēt šķēršļus, neatlaidību, būt gatavam uz aizkavētu iepriecinājumu jeb būt gatavam ilgstošam darbam, būt gatavam riskēt, būt spējīgam pieļaut neskaidrību, būt drosmīgam, izjust mīlestību pret darbu, u.c.  Mīlestības kategorija ar tai raksturīgām izpausmēm ir nepieciešama, lai rosinātos un ļautu attīstīties jaunai, vēl latentai holistiskai apziņai. Tā ļautu lietas uztvert veselumā, nedislocētas ne telpā, ne laikā un būtu solis ceļā uz principiāli jaunu izglītības modeli, kas balstītos uz izziņu klātesamības aktā ar objektu - no apzīmējamā uz zīmi, skolēna pašaktivitāti, skolas nepārtrauktu pašorganizēšanos Visā, Kas Ir mainībā un daudzveidībā.