40. turpinājums sarunai par pedagoģiju – Tautas pedagoģija 5. daļa – tautas pedagoģija, atslēgvārdi

 Ojārs Rode

28.02.2021.

Sveiciens tautas pedagoģijas faniem un tautas patriotiem pavasara atmodā!

Šoreiz tāds garāks ievads darāmajiem darbiem.

Es pieļauju, ka daudzi, kuri arī tic tam, ka mūsu ceļš ir tradicionālās kultūras ceļš, ir nolaiduši spārnus, redzot kāda ir sabiedrība un uz ko tā orientējas. Situācija tiešām ir ļoti sarežģīta. Ja atceraties, kad runājām par veselumiem (cilvēku un sabiedrību) no holohierarhijas priekšstatu puses, konstatējām, ka pastāv komunikatīvām saites starp cilvēka veselumu un mūsu tautas veselumu, un tālāk ar Eiropas kopienu, un beidzot ar visas Zemes civilizācijas kopienas veselumu. Protams, ka cilvēce kā veselums ietilpst visuma hierarhijas citos veselumos. Taču cilvēce, kaut kādu iemeslu dēļ, ir  ļoti noslēgta. Lielākā daļa cilvēkiem komunikatīvās saites ar Visumu ir ļoti vājas un līdz ar to viņiem nav pat nojautas par cilvēces nozīmīgumu  jeb tās pastāvēšanas jēgu, tāpēc tie viegli pakļaujas dzīvei ilūzijā, ka tikai tas ir svarīgi, kas viņiem pašiem iegribas. Pateicoties tām pašām komunikatīvām saitēm planētas cilvēku sabiedrības veseluma  īpašības veido cilvēki un, protams arī otrādi. Īpaši izteikti fiziskajā plānā tas realizējas caur attīstīto elektronisko skaru līdzekļu starpniecību (masu mēdiju IT telpa). Mēs dzīvojam cilvēcē, kurā populāra ir vardarbība, nihilisms, neiecietība, necieņa, seksuāla izlaidība, dabas piesārņošana, postīšana, noziedzība un daudzas citas visai izplatītas negācijas. Nav pat svarīgi vai ir kāda īpaša cilvēku grupa, kas visu to putru vāra vai nav, šobrīd dominē tirgus ekonomikas attiecības, kuras ģenerē tās uzturošas egocentriskas būtnes. Šobrīd situācija ir dramatiska, jo pateicoties atgriezeniskajām saitēm starp holoniem, tās ne tikai uztur šo egocentrismu, bet to attīsta un izplata starp arvien vairāk ļaužu uz planētas. Pie kam šis process, kurš iezīmējas cilvēces attīstībā kā vispārēja globalizācija, skaļiem lozungiem par cilvēces labklājību, ir nodefinēts kā “pozitīvs”. Šī virzība ir kā sērga, kura radusi auglīgu augsni cilvēka vājībās un šobrīd pat nav redzams, kā to apturēt. Tāpēc jau tikai daži cilvēki (savu labestīgi naivajās cerībās, ka  “nav vēl viss pagalam”) kaut kur iekliedzās, taču viņu balsis noslāpst patērētāju laimē. Arī es piederu pie šiem naivajiem. Es loloju cerības mūsu tautas dzīvesziņā,  mūsu tautas skaistajā Mantojumā. No vienas puses, mums te Latvijā, izskatās visai cerīgi, jo ļoti daudzi te dzīvojošie dzied savas tautasdziesmas, dejo tautas dejas, mīl dabu, ir visai radoši, domājoši (ne visus domāšana degradē -  domāšana var atvērt sirdi un paver iespēju rīkoties atbilstoši tās balsij, kalpot tai).  Bet no citas puses, vērojot to, kas dažādos līmeņos notiek Latvijas kultūras dzīvē, izglītību organizējot, saimnieciskajās aktivitātēs, skats ir visai bēdīgs – trakākais ir tas, ka mūsu valsts varai iepatikusies “vara” un tā iet globālistu pavadā, cenšoties noārdīt visu to svarīgāko, kas mūs kulturāli un saimnieciska vieno vienā latvju tautas holonā. Kā jau teicu, iekliedzas tikai daži, pūlim ir labi. Daudzi dzied vai vismaz klausās, kā citi dzied, bet vēl vairāk ir tādu, kuri ne dzied, ne klausās, pat vēl vairāk – nācies no latvieša mutes dzirdēt nievājoši izsakāmies par dziedātājiem, par tautas tradīciju kopējiem (dēvējot tos par “pastalniekiem”), apgalvojot, ka “pastalnieku” tumsonība traucē attīstīties valsts ekonomikai. Tas, ka viņu ir vairākumā, manuprāt,  labi atklāj varas ievēlēšanas procesā – cik tur ir vēlētāju, kuri patiesi iestājas par tām partijām, kuras atklāti aizstāv latvju tautas vitāli svarīgās intereses (cik tur ir kaut vai homoseksuāļu aizstāvju vien - desmitiem tūkstoši). Man pat kauns ir atzīt, ka pazīstu “latviešus”, kuriem ir pilnīgi vienalga tas, kur viņi ir, kas viņi ir. Tātad viens ir skaidrs – tie, kuri sevi dēvē par latviešiem, neveido homogēni, viengabalainu tautas veselumu. Tas ir izplūdis. Izplūšana aizsākās līdz ar kristietības ienākšanu Latvijas teritorijā. Mani reiz Atmodas laikā satrieca dzirdētais no latviešiem, ka nu beidzot mēs varēsim piekopt tautas tradīciju - brīvi iet baznīcā. Vēl pa visam nesen, man izcēlās ne visai laipnu vārdu apmaiņa ar dažiem latvju tautas tradīciju kopējiem, kad mēģināju tos pārliecināt dibināt skoliņas uz tautas pedagoģijas pamatiem un nevis Latvijā ievazātās valdorfpedagoģijas. Pati par sevi šī skola nav peļama, bet katrai ir sava vieta.

Mana saruna nepatiks visu latviešu ausim, izklausās pēc šķeltniecības. Bet tas nav tā domāts. Nav jānoniecina Latvijas iedzīvotājs, kurš pie Dieva vēršas ar kristiešu baznīcas kalpa starpniecību. Ja šis cilvēks citādi to nevar, tad lai viņš to turpina darīt un sūta savus bērnus kristiešu skolā (vismaz kaut kas). Un nepavisam nav tā, ka kristīgajā sabiedrībā neatradīsim neko no latviskās dzīvesziņas (baznīcas Itālijā, ASV, Anglijā un citur atšķiras no baznīcas Latvijā – te tai ir latviskas aprises). Šeit par to iznāk runāt, jo jāsameklē tie, uz kuriem te, Latvijā, varam balstīties tad, kad runājam par kalpošanu latvju dzīvesziņai, kuru dzīves jēga ir būt saskaņā ar to; ieraudzīt tos veselumus (holonus), kuru komunikatīvās saites ir savstarpēji saskanīgas un rezonējošas.

Konspektētajos darbos izskanēja aicinājums pēc vienotības. Ar ko tad mēs savstarpēji vienosimies? Kas būtu tie argumenti, kas mūs motivētu to darīt? Kā mums vienam otru atrast? Tie ir jautājumi, uz kuriem centīsimies rast atbildi pedagoģisko sarunu kontekstos. Varbūt kāds jau ir gatavs sniegt kādu ierosinājumu, šo jautājumu sakarā?! Daudz idejas rodamas konspektu darbos, bet nu visu pēc kārtas.

Manuprāt, vispirms jāsaprot, ka mūsu nav daudz un, ka nevaram atļauties lepnību būt tikai pašam ar sevi. Ne vienmēr šo lepnību var piedēvēt ego negatīvai izpausmei. Jo, kā māca veseluma filozofija, holohierarhijas noturīgumu, stiprumu nosaka tieši tas, cik katrs tās veselums ir brīvs un patstāvīgs, cik tie ir stabili un noturīgi, kāda ir katra spēja pašatjaunoties holona elastības robežās (latviskās dzīvesziņas noteiktas); kāds ir katra radošais potenciāls un tamlīdzīgi. Tas ir zināms “pozitīvs” veseluma konservatīvisms, kā veseluma instinktīva, intuitīva tieksme saglabāt sevi. Tajā pat laikā ir jābūt gatavam uz komunikatīvo saišu atvērtību ar pārējiem veselumiem holohierarhijā. Tam būtu jānotiek dabīgā kārtā, ja nenogulēsim īsto brīdi, ļaujoties milzīgajam spiediena gan no savu brāļu, māsu puses, gan no pasaules sabiedrības globalizācijas puses.

 

Šķietami viegls turpmākais darbs, jo nu mēs esam atklājuši gan indivīda dzīves jēgu, gan tautas pastāvēšanas jēgu – tās ir vienādas un tā ir pašrealizācija. Vai tas nav galvenais atklājums mūsu tautizglītības modelī? Gan indivīdam, gan tautai ir kopīgs uzdevums: realizēt sevi. Indivīds to dara tautā, bet tauta pasaulē.  Kas tas ir, kas ir jārealizē? – nu tie uzdevumi, kas katram paredzēti individuāli un uzdevumu, kas tautai paredzēts kā tādai. Kur tos atrast: indivīda dotumos un talantos un tikai tautai raksturīgās īpatnībās, - arī talantā un dotumos. Varētu vēl teikt tā – abu patībās. Indivīds iedzimst konkrētā vidē – ģimenē, tautas kultūrvidē. Tā nav nejaušība, iedzimstam tur, kur vislabāk iederamies jeb vietā, ar kuru saderam un, kur mums sevi arī jārealizē. Kā jau konstatējām, tautas un indivīda dzīves jēgas vienādībā mēs rodam attaisnojumu tam, ka, ja mums gribas noskaidrot savus individuālos uzdevumus (ja tos nezinām), tie vienlaicīgi meklējami gan pašam sevī, gan tautā. Dzīvot tautā, nozīmē sakļauties ar savu tautu - elpot, izjust, pārdzīvot, izdzīvot, līdzdarboties, rūpējoties par to. Tātad skolai izglītību būtu jārealizē tautas tradicionālās kultūras vidē. Kāpēc tradicionālās kultūras vidē? – nu tāpēc, ka mēs to esam atzinuši par labāko un reizē par piemērotāko, kas mūsu tautai ir.

Pagājušajā reizē atsevišķās konspektu tēzes savilkām vienotā tekstā un ieguvām tādu kā vīzijas uzmetumu gan Latvijai kopumā, gan tautas izglītībai. Tagad vēl vairāk saīsināsim konspektus – līdz atslēgvārdiem, cerībā, ka tie mums varētu būt tādi kā rosinātāji un kristalizācijas centri pedagoģijas modeļa izveidei. Respektīvi, katrs vārds vai vārdu kopa mūsu sapratnē, iztēlē varētu rosināt bagātīgu kontekstu ar labām un atbilstīgām idejām. Ir doma, atslēgvārdu rosināto, izvērsti aprakstīt.

            Labākai caurskatāmībai atslēgvārdus sakārtoju vienu zem otra, alfabētiskā kārtībā. Iespējams, ka racionāli būtu veidot atslēgvārdu grupas, - jo mazāk ko sadalīsim, jo veselāks mūsu veidotais produkts būs. Prioritātes, ja tādas atklāsim, varēsim sameklēt pēc tam. Izskatās, ka labāk vispirms uzburt “skolu” un pēc tam noteikt, kas būtu jāpanāk no varas struktūrām, lai mūsu uzburtā skoliņa varētu strādāt.

           

Alternatīva medicīna;

Alternatīvas izglītības popularizēšana;

Amatniecība;

Apzināšanās, apzinātība;

Apzināta iekļaušanās dabīgos cikliskos procesos;

Apzināta klusēšana;

Apzināties savas spējas, sevis izzināšana;

Apziņa;

Apziņas diferencētība, memi;

Apziņas paplašināšana;

Asociatīvā domāšana;

Atbildība;

Atrast savu darāmo uz Zemes;

Attīstīt sevi;

Audzināšana ar piemēru;

Audzināšana;

Āra nodarbības;

Bērna dotības, talants;

Bērna izpēte, novērošana;

Bērna sūtība;

Bērna Veseluma saglabāšana un attīstība;

Bērns – skolotājs;

Bērns ir līdztiesīgs;

Bērns kā skolotājs;

Bērnu pētniecība;

Bērnu un vecāku atšķirības domāšanā;

Brīvi skolotāji;

Brīvība;

Brīvs cilvēks;

Brīvs mācību procesu formāts;

Būt dabā;

Centība;

Daba;

Dabas procesu atdarināšana;

Dabas vide;

Dabiskās spējas;

Dabīga attīstība;

Dabīgas attīstības iespējas iekšējas harmonijas sasniegšanai;

Daiļš;

Dainu valoda;

Darba mīlestība;

Darbs;

Daudzveidības;

Dievs, dievišķs;

Dotumi;

Drosme;

Dvēseles spēka;

Dziedināšanas metodes;

Dzīves jēga;

Dzīves sūtības atklāšanu;

Dzīves uzdevumi;

Dzīvot harmonijā ar Dabu un Zemes valstībām;

Esamība;

Fiziskās aktivitātes;

Garīgās spējas; psiholoģiskās īpatnības;

Grāmata;

Gudrība;

Ģimene;

Holisms;

Holistiskā pedagoģija;

Holoni;

Iecietība;

Ieklausīšanās;

Intelekts;

Intelektuālās spējas;

Intereses;

Intuīcija;

Izgaismots prāts;

Izglītošana;

Izprast patiesās savas vajadzības;

Īstenie cilvēki;

Klusums;

Kalpošana;

Ko es varētu darīt kopuma labā;

Kopdarbs mācību procesa organizēšanā;

Kopiena;

Kritiskā domāšana;

Kultūras mantojuma realizācija;

Laime;

Latviskā dzīvesziņa;

Meditācija;

Mijiedarbība ar dabu;

Misijas pildīšanu sabiedrībā;

Mīlestība;

Mīlestību pret savu valsti;

Motivācijas;

Mūzika;

Neatlaidība;

Nepieķeršanās bailēm;

Nostāties uz Zemes;

Paaudžu saikne;

Pacietība;

Palīdzēt bērnam atklāt sevi;

Paļāvība;

Pareiza rīcība;

Pašapziņa;

Pašapziņas atmodināšana un izaugsme;

Pašaudzēta pārtika;

Pašiem jāmainās;

Pašizpēte;

Pašrealizācija;

Patiesas dzīves vajadzības;

Patiesas gudrības, līdzjūtības un cieņas telpa;

Patiesības skaidrošana no zīmes uz apzīmējamo un no apzīmējamā uz zīmi;

Patiesība;

Patība;

Patriotisms;

Pedagoga brīvība;

Pedagogu un vecāku izglītošana;

Personalizētas izglītošanas programmu;

Pētniecība;

Piederība;

Pieņemšana;

Prātošana;

Radošuma sabiedrība;

Radošums;

Rakstu zīmes;

Raksturs;

Realizēt savu būtību, savu esību;

Ritmi cilvēka dzīvē;

Ritmi dabā;

Rits, ritms;

Sadarbība;

Saderība;

Saskare ar savu Esību un Visumu;

Saskarsmē un harmonijā ar savu dvēseli un Dievu;

Savu spēju apzināšanās;

Sevis iepazīšana;

Simboli;

Simboliskā domāšana, asociatīvā domāšana;

Skolēnu un skolotāju neatkarība;

Skolotājs – atbildīgs piemērs;

Skolotājs – gaismas nesējs;

Skolotājs – skolēna palīgs;

Spējas uzņemties atbildību;

Spējīgi uztvert augstākas vibrācijas;

Spēju riskēt, mēģināt, radīt savu iespēju;

Tautas tradīcijas;

Tautasdziesma;

Telpiskā redzēšana, uztvere;

Ticība saviem spēkiem;

Tīra apziņa;

Tradīcijas, godi;

Veidot dabas izpratni;

Veselība;

Veselīgs uzturs;

Veselums;

Vērtības;

Vērtībizglītība;

Vienotība;

Vispārcilvēciskās vērtības;

Vispārcilvēcisko tikumību ieaudzināšana;

Vīriešu un sieviešu esamības apziņa.