Pirmās sarunas par “klātesamību” face bookā, Ojārs

Pirmās sarunas par “klātesamību”  face bookā

07.07.2018.

Laikam ir atkal nepieciešamība parunāt par Apziņu. Par Apziņas saistību ar Spējām. Par apziņu jau teikts, ka tā cilvēkam iedalāma četros līmeņos un katram vēl sadaloties pa 9. Katrs 0,1 ir ļoti būtisks, - reiz jau teicu, ka šādu izmaiņu nevar nepamanīt. Varētu domāt, ka jo augstāks Apziņas stāvoklis (jeb saite ar VISU, KAS IR), jo lielākas, daudzveidīgākas ir arī Spējas, - vai tas tā ir? Apziņas stāvoklis nosaka ”redzesloka” plašumu, tas, varētu teikt, ir tāds, kā “Mīlestības dziļums, plašums”; visu norišu, notikumu, lietu, būtņu savstarpējās vienotības jeb Nedalāmības un Veseluma izjūtas mērs. Paceļoties pa Apziņas kāpnēm, mēs pakāpeniski nonākam pie pašsaprotamas “nevardarbības”, kura tiek, it kā nepamanāmi realizēta, vienkārši dzīvi dzīvojot. Tuvojoties trešajam Apziņas līmenim pazūd nepieciešamība, piemēram, pēc pierādījuma, ka ir Dievs, ka ir garu pasaule, ka dzīve ir nepārtraukta un mūžīga, jo tu tajā visā jau dzīvo kā neapspriežamā realitātē. Tuvība trešajam ļauj bez savu dzīves uzdevumu meklēšanas (ja nav ārēju rupju spēku blokāde) un pētniecības, tos dabīgā kārtā, dzīvi dzīvojot arī paveikt. Jāsaka, ka tā arī jau ir kaut kāda spēja – vai ne? Kā tikt pie kārotiem (jāsaka, ka ne visi vispār kaut ko tādu kāro) augstākiem Apziņas stāvokļiem? Te galvenais: dzīvo tikumīgi un, atradis savus dzīves uzdevumus, konsekventi tos pildi. Tad tevi agri vai vēlu pamanīs un augstākie spēki (dievības) piešķirs pat šajā iemiesojumā “bonusu”. Atgriežamies pie Spējām. Es vēlos redzēt auras, es vēlos atcerēties iepriekšējo dzīvju pieredzes, es vēlos dzīvi kontaktēties ar dabas gariem un gariem no Garu pasaules, es vēlos aprunāties ar Dievu utt. Jā viss tas ir iespējams, visiem! Kad esi te uz Zemes, neatkarīgi no Apziņas līmeņa var būt situācijas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ zemākajiem Apziņas stāvokļiem var tikt iedotas kaut kādas netradicionālas spējas un otrādi: augstākiem nē. Es vēlos uzsvērt: IEDOTAS. Šķiet nepareizi, bet tā nu tas ir. Šķietamā problēma tajā, ka ar pazeminātu spēju aptvert Veselumus, iedotās Spējas veicina tādu kā augstprātību: es varu un citi nevar, tātad esmu “augstāks” radījums, kurš ir tuvāk Patiesībai un man nav vairs nevienā jāieklausās, bet stingri jāpastāv uz savu; taču patiesībā tā nav. Tāpēc pēc konkrēta cilvēka Spējām nevar spriest ne par savu, ne par cita brieduma pakāpi. Mani vērojumi liecina, ka apziņas stāvokļi virs 3 un kur nu vēl virs 4 (jau virscilvēka līmenis) ir relatīvi “klusi”, - viņi parasti neatklāj sava Apziņas stāvokļa iespējas. Tas gan nenozīmē, ka viņi ir noslēgti un neko neizpauž. To viņi dara tad, kad tiek uzdots konkrēts jautājums, bet kā tu vari zināt, kurš tad mūsu apkārtnē ir šis “noslēpums”. Esmu runīgs – tātad, es neesmu viens no viņiem, tas nu ir skaidrs.

12.07.2018.

Tikko vēlreiz izrunājām par to, kas ir Apziņa un pieskārāmies tās saistībai ar realitāti. Runājām arī par Dievu, par cilvēku Apziņas līmeņa regulāciju un pieskārāmies tās saistībai ar dzīves uzdevumiem, talantiem, spējām. Sapratu no reakcijas, ka nozīmīgākais netiek pieņemts viennozīmīgi. Minēju iemeslu. Lai vai kā, pamazām tomēr ir jāpierod pie tā, ka ir, es tomēr teiktu, pavisam jauni priekšstati par VISU, KAS IR. Tajā pašā laikā jāsaka, ka zinu, ka ir cilvēki, kuriem te rakstītais nav jauns un ir pats par sevi saprotams, - es ĻOTI vēlētos ar viņiem iepazīties tuvāk, lai beigu beigās varētu sanākt kopā un pārrunāt iespējamo sadarbību Atmodas lietā. Dodiet ziņu!
Kāpēc ir svarīgi runāt par to, par ko runājam? Tāpēc, ka, lai aktīvi piedalītos Nākotnes veidošanā, ir jābūt lielākai skaidrībai par lietu savstarpējo sakarību, par VISA, KAS IR veseluma savstarpējām attiecībām un nepieciešamo sadarbību visos Esamības līmeņos.
Šodien uzsāksim sarunu par Klātesamību (centīšos neizplūst). Par šo tēmu pirms pāris gadiem referēju DU konferencē un prezentāciju var atrast mājas lapā drustutautskola.lv. Klātesamība nenoliedzami ir saistīta ar Apziņu. Kā jau minēju, tuvojoties trešajām Apziņas līmenim, daudzas lietas vairs nav jāizrunā, jo tās realizējas neapspriežami it kā pašas par sevi dzīvi dzīvojot. Taču mums pārējiem par to ir jādomā un jārunā. Atgādināšu vismaz divdesmit gadus vecu sarunu ar Imantu Ziedoni. Tas noticis vēl padomijas laikos. Reiz pie viņa atbraucis ciemos kāds dzejnieks no Korejas. Viņš to aizvedis uz mūsu “pērli” Jūrmalu (citur jau nemaz nevarēja vest). Te korejietis jūrmalas kāpās teicis: cik bezpersonīgas priedes! Imants painteresējies, ko viņš domā, tā teikdams. Un tad korejietis izstāstījis kā korejiešu zemnieki iegūst visaugstākās sīpolu ražas pasaulē. Zemnieks tek pa vagu ar lejkannu un uzlej tikai tam sīpolam, kurš to “pieprasa”, t.i., starp sīpoliem un zemnieku notiek tāda kā ”sazināšanās” – pateicoties zemnieka ieinteresētībai, sīpols nav “noslēdzies”. Jūrmalas priedes, faktiski, nevienu cilvēku neinteresē. Rezultātā tās it kā noslēdzas, iekapsulējas, nekontaktē. Tās ir pašas par sevi, reālā cilvēku attieksme, neļauj tām būt kopveselumā, kurā būtu jābūt arī cilvēkam. Klātesamība ir radnieciska saplūsmei mīlestībā. Nemaz nevajag daudz, lai būtu klātesošs. Piemēram kaut vai tam pašam kokam ceļa malā vai priedēm Jūrmalā. Pietiek pievērst tam centrētu uzmanību: paskatīties uz to, sajūtat smaržas, papriecājieties par zaru liekumiem, mizu, skujām, lapām, pumpuriem, domās pasakiet: “cik skaists tu esi!” vai ko tamlīdzīgu un momentāni koks atsauksies. Tas “apbrīnos” arī tevi, jo nav neviens līdz šim, kas to tā būtu uzrunājis (varbūt vienīgi varēja būt gadījums, kad kāds kokā kāds ieraudzījis dēļus) un nebūs tas vairs “bezpersonisks”. Koki, krūmi, puķes, pļavas, upes, strauti, skudru pūžņi utt. atcerēsies šo uzrunu un ilgosies pēc jums, bet cilvēkam negribēsies no šādas vides šķiries un tā tam dos to, kas tam trūkst - līdzsvarotu mieru, sirsnību, pat laimes sajūtu. 
Sāciet eksperimentēt! – esiet klāt VISAM, KAS IR, - atklāsies Jaunā pasaule, tā ir te. Paturpināsim šo sarunu par Klātesamību atkal citreiz. Manuprāt, tā ir svarīga skolotājiem, vecākiem, kuri vēlas uzaudzināt LABUS cilvēkus.

16.07.2018

Klātesamība” šobrīd ir izšķiroša “frontes” abās pusēs. Pirms vismaz gadiem piecdesmit, kad biju aizrautīgs grāmatu lasītājs, man patika “zinātniskā fantastika” un bija tāda grāmatiņa ”dedzinātāji” (nosaukums varbūt bija savādāks). Tajā bija aprakstīta tāda kā nākotnes aina, kad pateicoties “klātesamības” efektam, tika panākta aktīva līdzdarbošanās telpisku projekciju virtuālajā pasaulē. Cilvēki gandrīz visu laiku pavadīja “dzīvojot” tajās. Tur viņi savu dzīvi veidojas tā, kā pašiem labāk patika. Sabiedrība bija izskaudusi “grāmatu lasītājus” kā sugu. “Dedzinātāji” bija kādreizējie ugunsdzēsēji. Tagad nekas nedega, - bija jādedzina speciāli un viņi dedzināja mājokļus, kuros atklājās grāmatu lasītājs, bet pašu lasītāju nonāvēja. 
Mūsu “baiļu sabiedrībā” (sabiedrība, kura eksistē īpaši kultivētai baiļu atmosfērai – viegli pakļaut un valdīt, piedāvājot “drošību”) dzīvošana virtuālajās vidēs ir kā paslēpšanās gan no iedomātām, gan reālām baiļu izraisošam situācijām, respektīvi, reālās dzīves. To tad arī izmanto “frontes” otrajā pusē, padarot cilvēku par tukšu cilvēkveidīgu “čaulu” – vispār kaut kas šausmīgs(!), vai ne? Te man gribas piekrist “kreiso” filozofu pārliecībai, ka esam atbildīgi ne tikai par to, kas esam paši, bet kāda ir sabiedrība. Pēc dažām publikācijām vismaz te Facebucā un citur var redzēt, ka tā domā ne viens vien. Kopā ir jāpacenšas kaut vai kaut ko darīt savā tuvākajā apkārtnē, kamēr vēl var (kamēr nav “dedzinātāji”). Sabiedrība kopumā labprātīgi tiek ierauta tādā kā lielā “virtuālās pasaules” atvarā, - kaut kāds trakums, - vai ne? Pragmatiskāk noskaņotiem es atkal un atkal iesaku palasīt Wilberu. Viņš ir meklējošs un nepārtraukti pilnveido savas teorijas, - sāk kāpt ārā no “zinātniskā” mema. “Zinātniskais mems” viņa apziņas skalā ir tikai vidējais apziņas stāvoklis. Un tas ir valdošais. Arī pēc viņa pētījumiem augstākie – holistiskie ir tikai daži procenti no visas cilvēku populācijas. Tā kā jāizmanto dažas šīs sabiedrības muļķības, lai darītu darāmo šajā “frontes pusē”. Te, Latvijā, ir visi nepieciešamie nosacījumi (ne tik daudz valdošo memu muļķību ziņā, bet, galvenokārt, cilvēku stipro dvēseļu ziņā), lai uzvarētu.

26.07.2018.

Vai esat kādreiz gājuši pa ceļu ar domu: redzu priekša nākotni, lūk te tūlīt es būšu, bet pēc tam tur un atkal tur. Pagātne paliek aiz muguras, ja nepagriežu galvu, tā ātri gaist un jāpieliek pūles, lai tajā kaut uz mirkli atgrieztos. Bet vislabāk tomēr tveru tagadnes mirkli, ļoti īsu un tajā pat laikā, garu. Tagadnes mirkļi veido garu nepārtrauktu rindu un mums šķiet, ka tas nemaz tik īss nav. Un tā tas arī ir: tagadnes mirklis ir vesela mūžība, vesela bagātība; tajā ir mūsu pirmsākums laikā un viss izdzīvotais mūžu mūžos, visa visāda veida pieredze; tajā ir arī nākotne. Ne tikai kā sekas kaut kam, kas ir noticis kaut kad pagātnē, bet kā nenovēršama iekļaušanās neizbēgamā attīšanās (evolūcijas) procesā, kas ir tā Veseluma noteikts, kurā mītam mēs, cilvēki, gari, Dievi un citas būtnes Visā, Kas Ir. Es te domāju arī Zemes dabas vidi. Tā ir visaugstākās pakāpes “klātesamība” – esam paši klāt un viss, kas ir ap mums arī ir klāt mums, tāda kā VISA, KAS IR savstarpēja sakļaušanās, savstarpējā mirkļa saderībā. Gan jau esat piedzīvojuši šādu “klātesamību”, kad sirds līksmo laimības pārņemta, asaras birst un mēs skaļi pateicamies par to, ka esam un darām to, ko darām.
Es te šoreiz runāju ne “klātesamības” idejas apceres sakarā vispār, bet tāpēc, ka dzirdu savus draugus runājam par nepieciešamību atgriezties pagātnē, lai ko saglābtu tagadnē. Var jau būt, ka alojos, bet Dievs mums acis ir ierīkojis pierē, - ar skatu uz priekšu. Mums Dievs nav devis iespēju atcerēties iepriekšējās dzīves – durvis uz tām ir slēgtas. Likums ir acīmredzams, tad kas par lietu? Man pat bailes iedomāties, kas notiek tad, kad laužamies laiktelpā, kurā absolūtās savstarpējās saitēs sasaistīti miljoniem notikumi, parādības, būtnes, - kas notiek ar visu to kāda neprātīga gribulīša dēļ. Tas noteikti nepaliek bez sekām, domājams, bez ne visai labām sekām. 
Tieši otrādi, ja vēlamies skaistu nākotni, ja vēlamies “kalnā kāpt”, tad kāpēc kāpt “lejiņā”. Dabīga ir “kalnā kāpšana”,- ļaujamies šim procesam, izbaudot katru mirkli. Neļaušanās ir pret dabīga, tā neļauj dzīvot, es teiktu, “dievišķā klātesamībā”, tā izrauj mūs no dabīgām ar Visu, Kas Ir saskaņotām norisēm, liedz būt Brīviem, attālina no Patiesības. 
Jāmācās ir piedot ne tikai citiem, bet arī sev. Nesmukais ir jāatstāj tur, kur tas ir, - ar to jau sākās piedošana sev un citiem. Svarīgāks par visu ir tas, kas esam šajā mirklī, tieši tagad, ko domājam, ko darām, ko mīlam.