Ojārs Rode

02.02.2021.

Sveiciens tautas tradīcijās dibinātas pedagoģijas faniem!

Turpināsim pagājušajā sarunā iesākto ieskriešanos . Tātad beidzām ar atziņu, ka pirms ķeramies pie galvenā jautājuma, mums ir jābūt skaidrībai par to, kāpēc, priekš kam un tamlīdzīgi. Viens no būtiskākajiem jautājumiem šajā sakarā ir cilvēka dzīves jēgas jautājums. Tam mazliet jau pieskārāmies patības sakarā pagājušajā reizē. Šodien ieskatīsimies tajā, ko par to sprieduši mūsu dižgari, jo, kā izspriedām pagājušajā reizē, tas ir latviskajā dzīvesziņā mērcēts.

Cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriekšnoteikta likumība, raksta Raudive (uzklišķināt uz Konstantīns Raudive Dzīves kultūrai ), kurš jau pirms Otrā pasaules kara, kad Maslovs vēl nebija definējis cilvēka vajadzīvu piramīdu, centās cilvēku aplūkot tā veselumā. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēka sadrumstalošana, sadalīšana komponentēs neļauj ne tikai aptvert cilvēku kā tādu, bet ir par iemeslu tam, ka ļaudis nesaprotas savā starpā. Lai aptvertu, kas ir cilvēks, nav jāorientējas zinātnēs, bet pašā dzīvē, jo,  kā saka Raudive , dzīve ir gudrības centrs. Viņš cilvēka veselumu saskata divās tā komponentēs – ārējā un iekšējā cilvēkā. Ārējais cilvēks ir līdzeklis tam mūsos apslēptajam cilvēkam, kas redz, dzird, jūt, cieš, raud, priecājas, saprot. Dzīvē ārējam cilvēkam, kas vienmēr pašam un visiem citiem vislabāk saskatāms, tiek piešķirta lielāka nozīme nekā tam cilvēkam, kas ir apslēpts un nav saskatāms. Neredzamajā cilvēkā Raudive redz mērķi, lai to sasniegtu, ir nepieciešama cilvēka iekšējā piepūle. Šī atziņa šobrīd nerod plašu atbalstu, jo mūsdienu dzīves troksnī, spožumā, dinamikā paveras plašas iespējās apmierināt ārējā cilvēka iegribas. Cilvēkus, kuru dzīvi nosaka tikai ārējie elementi- vara, tradīcijas, publisks viedoklis, mode u.tml., Raudive sauc par cilvēciskām parādībām,  kuras neizsaka, nerealizē cilvēka būtību. Dzīvot, pasvītro Raudive, nozīmē iekļauties kosmiskās likumsakarībās, piepildīt kādu augstāku gribu – tā ir harmoniska iekļaušanās, tāpēc nav pareizi runāt par cīņu, jo pēdējā ir līdzeklis, ja dzīve ir tapusi pašmērķis. Tad tā pārvēršas nepārredzamā sīkumu jūrā, kurā cilvēks pazaudē savu būtību un kļūst par nožēlojamu rotaļlietiņu notikumu straumē . Raudive  ir pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam ir dots savs konkrēts uzdevums, kas veicams tikai viņam. Tādēļ katram jādzīvo savu iekšējo vajadzību noteikta, bet ne ārēju spēku uzspiesta, sabiedrības viedokļa vai programmu orietēta dzīve Lai varētu realizēt šādu dzīvi, ir nepieciešama sevis, savas augstākās realitātes atklāšana. Kamēr personīgā esības jēga nav atklāta, raksta Raudive, cilvēks nekur un nekad nevar justies drošs, apmierināts – dzīves situācijas, darbs būs kaut kas garām skrejošs, pašam nepiederošs. Cilvēks ir individualitāte, kurai Raudive, meklējot cilvēka dzīves jēgu, piešķir īpašu nozīmi. Individualitātes pazaudēšana nozīmē, ka dzīve kļūst absurda, bezjēdzīga. Individualitātē rodamas tās vērtības un spējas, kuras gaida savu realizāciju dzīvē. Spējās rodama cilvēka individuālās dzīves misija,  izaicinājums, liktenis. Tas ir tas iekšējais, kas katram jāatklāj. Ārējā cilvēkā Raudive redz ko tādu, kas kalpo iekšējā realizācijai, tāpēc abām šīm cilvēka pusēm jābūt harmoniski saistītām. Ārējam jāiegūst iekšējā nozīme, saka Raudive. Tas, kurš tiecas saprast savu būtību, dzīves jēgu un alkst realizēt garīgās vajadzības, ir personizēts cilvēks – personība. Jo spēcīgāka šī tieksme, jo plašāka, dziļāka, intensīvāka ir arī cilvēka ārējā dzīve. Katram indivīdam ir vajadzīgs tā būtībai atbilstošs darbs, kas vislabāk palīdz tam izteikt sevi un kalpot citiem. Vistraģiskākajā situācijā atrodas tie, kas strādā masu darbu. Traģēdija izpaužas vairākos aspektos: masu darbs neļauj cilvēkam apliecināt sevi; tas neļauj sevi atdot citiem; masu darba veicējam iekšējais cilvēks ir apslāpēts tik spēcīgi, ka viņam tāda nemaz nav; masu darba cilvēkam nav savas pasaules,  viņš ir ļoti atkarīgs no ārējās.  Raudive stāvokli, kurā cilvēkam ir skaidrība par sevi, sauc par universālās apziņas stāvokli. Pēc tā jātiecas, tas ir katra dzīves jēgas patiesais nosacījums. Tad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, apzinoties sevi un savu individualitāti, viņš vienlaicīgi ir vienots ar pasauli.

Te arī rodas pārliecība, ka cilvēkam ir svarīgi izzināt savu patību, jo dzīves jēga tiek saskatīta tās realizācijā. Tas nozīmē, ka viens no pirmajiem dzīves uzdevumiem ir sevis izzināšana, savu dotību un talantu apzināšana un to attīstīšana savas patības realizēšanai.

….

Arī mūslaiku pētnieki nonāk pie līdzīgām domām, piemēram, M.Bernande un A.Lasmanis ...sekmīga cilvēka pazīme ir pašrealizācija; I.Direktorenko un I.Vilde ...jēdziens „personības radošais potenciāls” nozīmē cilvēka dabas un sociālo spēku integrācijas veselumu, kas nodrošina viņa pašrealizācijas un pašattīstības subjektīvo vajadzību; I.Čamane …pašrealizācijas vajadzības ir cilvēka vajadzību hierarhijas virsotnē. Tā ir vajadzība pēc savu iespēju īstenošanas, pastāvīgas sevis pilnveidošanas.

Cilvēka dzīves jēga ir caur iedzimtām vajadzībām pēc mīlestības, piederības, pašrealizācijas realizēt patiesību, kas rodama cilvēka patībā.

….

Rainim, kā jau dižu vīru,  dzīves jēga ir satraukusi ne vienu vien reiz vien (var palasīt viņa dienasgrāmatu vai Raiņa piezīmēs) un vienā dienā viņš rezumē: dzīves jēga - stāvēt pāri dzīvei;

….

            Vēl vienu domātāju ir satraukusi dzīves jēga un tas ir Pauls Jurevičs. Lūk, viņa pārdomu apraksts: Katrai tautai ir savs uzdevums cilvēces kopuma dzīvē, un pat ja tā būtu skaitliski maza, tās nozīme, tā var būt liela - līdz ar to ir iezīmēts tas virziens, kurā latvietis varētu meklēt savas dzīves jēgas īstenošanos. Kolektīvisms atņēma dzīvei jēgu, ignorēdams individu un viņa dzīves izjūtu un viņa vienreizīgos pārdzīvojumus, bez kuru vērtību atzīšanas dzīves jēga nevar tikt pamatota. Dzīve nepieciešami vienmēr pastāv darbībā, - un tā atkal tikpat nepieciešami dažādu mērķu likšanā, sevis tuvināšanā tiem un to sasniegšanā. Pat individuālistiskā dzīve tāpēc nekad nevarēs būt vienīgi pasīva tīksmināšanās par dzīves procesu, bet tā pa laikam būs aktīva un darbīga dzīve, - kaut arī virzīta tikai uz gluži personīgiem mērķiem. Pasīva, pilnīgi sevī ieslēgta dzīve nav jau iespējama pašas dzīves, tā sacīt, miziskās konstitūcijas dēļ: dzīve jau pēc savas būtības ir vienmēr it kā paliekta uz priekšu, tā ir ekscentriska, vienmēr vismaz pa daļai dzīve ārpus sevis, - jo tā pastāv mērķu likšanā (un tie vienmēr ir ārpus šī momenta) un tiecībā pēc tiem…

Turpretim labprātīgi un ar entuziasmu izvēlētā kalpošana pārpersonīgiem ideāliem, piem., savas tautas tiesību aizstāvēšanai var kļūt par augstāko cilvēcīgas dzīves jēgas piepildījumu…

Mēs nevaram samierināties un nekad nesamierināsimies ar mūsu pašreizējo stāvokli. Ja vispār kad, tad tagad mēs jūtam, ka mums pilnīga dzīve var būt tikai kopā ar mūsu tautu un darbībā, kas pievērsta tās uzplaukšanai un celšanai. Kā ētiski ievirzīti cīnītāji par taisnību mēs nekad negribēsim piekrist tam, ka mūsu tautai jācieš vissmagākā netaisnība, ka tai grib pret viņas gribu varmācīgi kropļot tās dzīvi un iznīcināt to. Mēs jūtam kā savas dzīves jēgu un savu neatvairāmo pienākumu cīnīties pret to visiem spēkiem: panākt, cik tas mūsu varā, mūsu tautas atbrīvošanu, neļaut līdz tam tautas locekļiem zaudēt sakarus savā starpā, neļaut izdzist tautas dzīvajam spēkam un pārtautoties tās jaunajai paaudzei. Mūsu dzīves jēgas vārdā mēs cīnāmies pret to un darām to labā apziņā, ka mēs ar to esam saskaņā gan ar mūžīgiem ētiskiem principiem, gan arī ar kultūras interesēm, jo mēs apzināmies, ka esam un gribam būt pozitīvs vispārcilvēcīgas kultūras faktors, kura iznīkšana būtu zaudējums gan vispārīgai cilvēces kultūrai, gan visas pasaules esmes pilnskanībai… Tāpēc ir ļoti sekli novērtēt izglītību no šauri praktiska viedokļa, aizmirstot, ka tā ir vissvarīgākais mūsu dzīves cieņas un jēgas iegūšanas priekšnosacījums…

Un tad vēl, gan senos, gan atkal it sevišķi jaunākos laikos, bieži tiek izteikta doma, ka pasauliskās eksistences traģisms, mūsu bezcerīgā iemestība tanī, mūsu nolemtība nāvei, visu mūsu uzņēmumu neizbēgamā neizdošanās var iegūt pat pozitīvu nozīmi, - proti - tā ir vajadzīga, lai cilvēks tiktu ierosināts meklēt savai esmei dziļāku pamatu un tad, varbūt, arī atrastu to, atrastu visas esmes dziļumu un tās transcendenci, kurā gremdējas arī viņa dzīves saknes. Bet tā nav nenozīmīga lieta, bet iezīmē vienīgās pilnīgās dzīves jēgas sasniegšanu. Jo, kas nenāk pie transcendences apziņas un apjautas, tas nekad arī nevar nonākt pats pie savas īstās esmes, tas paliek sekls un tukšs, - tas ir virsma bez dziļuma, un tā dzīve ir ēnu spēle…
      Kā mūsu tīri cilvēciskā, tā arī tautiskā nākotne ir lielā mērā mūsu rakstnieku rokās. Nelīdzēs nekāda ārējā propaganda, ja iekšēji mēs izkurtēsim, nelīdzēs pat eventuāla Latvijas atbrīvošana, ja nebūs vairs cilvēku ar latviskām dvēselēm, vai pat vispār ar dvēselēm. Uz mūsu rakstniekiem tātad gulstas liela atbildība, jo viņi īsti ir vienīgie, kas varētu panākt šīs dvēseles saglabāšanos

Pauls Jurevičs Variācijas par moderno cilvēku

…..

Aleksandrs Dauge: …Un vislabāko katrs audzinātājs dod savam audzēknim tad, kad viņš tam palīdz pašam sevi atrast… Jāmāca jaunatne labprāt būt arī pašai pie sevis. Sarunāties pašai ar savu dvēseli. Būt un justies mājās pie sevis. Nemeklēt arvienu citu, daudzu, lielā pūļa. Klausīt vairāk savas sirds balsij… Mācot mīlēt klusumu un savu dvēseli, reizē jārāda, ka neviens nekad savas dvēseles neatradīs, nekad pats pie sevis nekļūs, ja viņam pašam ar sevi pietiks.

Jādzīvo reizē visumā un sevī. Vispārības dzīvi izdzīvojot, jādara paša dzīve… Un te nu visvairāk būtu panākts, ja izdotos, kā sacīts, jaunatnē modināt citu lielu, skaistu un svētu kaislību: mīlu uz kaut ko tādu, kas augstāks ir par visu: mīlu uz absolūto patiesību un uz absolūto taisnību.

Aleksandrs Dauge, Kultūras ceļi I

….

Arī Skaidrīte Lasmane, Augusts Milts un Andris Rubenis savā “Ētikas” grāmatiņā runā par ētikas vērtībām, uzskatot, ka viena no tām ir Dzīves jēga. Žēl ka autori nav sadalījuši atbildības sfēras, jo nezinām, kuram pierakstīt sekojošas atziņas. Te teikts, ka dzīves jēga ir jāaplūko caur cilvēka dzīves kopveselumu. Vajadzība saprast dzīves jēgu rodas tad, kad rodas vēlme aptvert visu dzīvi kopumā, padomāt par to, kāpēc vispār dzīvoju. Ja cilvēkam nav vajadzības pēc dzīves jēgas, viņam pietiek ar ārēju impulsu rosinātu darbošanos. Dzīves jēgas meklējums ir saistīts ar interesi par dzīvības eksistenci Visumā vispār…  Dzīve jēga saskaras ar mūžīgo, bezgalīgo, pārejošo, izsīkstošo, dzīvību un nāvi. Dzīves jēgas meklējumam ir dažāds dziļums, plašums, teksts un zemteksts. Dzīves jēgas skatījums var tikt saistīts ar Zemes sabiedrības un visas civilizācijas vēsturi, kura šobrīd izskatās bezjēdzīga – kara postažas, kultūru vērtību iznīcināšana. Ir vajadzīga jauna dzīves jēgas atskārsme…

Katram cilvēkam ir sava dzīves jēga. Tajā ir visas dzīves kopvērtējums. Personas dzīves jēga var tikt apkārtējo neizprasta… Dzīves jēga ir saistīta ar nāvi. Mirstīga būtne var sevī nest nemirstības dzirksti, mūžības starojumu, kas palīdz, pāri sev augot, saglabāt savu patību – sasaucas ar Raiņa stāvēt pāri dzīvei.

….

Irēna Saprovska (Sapratne): Dainas saredz cilvēka uzdevumu savu mūžu dzīvot Laimas sprausto vadlīniju ietvaros , attīstot savas spējas un izmantojot tās lietderīgā, mērķtiecīgā darbā, tā, lai pašam un citiem par to nav jākaunas, vadlīniju ietvaros.

 ….

          Autoru kolektīvs, Māras loks (Mūsu senču zināšanas): Kas tad ir mūsu saknes?

Tās ir mūsu senču dzīvesziņa – zināšanas par visu lietu dabu un kārtību – dzīvesveidu, attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, dabu, vidi, Kosmosu, Dievu. Katram no mums ir savas saknes – zināšanas, kuras glabājas mūsu šūnās. Taču šīs zināšanas dažādu apstākļu dēļ ir daudzējādi bloķētas, tāpēc mēs nespējam tās izmantot.

….

Ivars Viks (Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa): Latviešu dzīvesziņa kā atsevišķam cilvēkam, tā arī ciltij, tautai un civilizācijai ir bērnības gadi, brie­dums, novecošanās kā dzīves piepildījums un beigās dabiskā nāve — nevis iznīcība, bet gan pāreja jaunā veidolā.

Ivars Vīks (Mūsu dižā senatne): Jums jāzina, ka nav pasaulē otras tādas mācības kā dainās izteiktā latvju dzīvesziņa. Tajā ir tikai labestības filozofija, ļoti augsta morāle, ētika, cieņa pret dabu un saviem tuvākajiem…. Un tomēr par spīti postam, badam un sērgām mūsu senči bija un palika šīs zemes pamatiedzīvotāji, saglabāja savu valodu, kultūru, gara­mantas, dzīvesziņu un senās svētvietas.…Salīdzinot dažādos novados pierakstītās latvju tautas garamantas, it īpaši dainas, secināms: gan dažādām ciltīm, gan dažādiem novadiem bijusi visai vienāda dzīvesziņa. To apliecina arī samērā līdzīgais daudzu seno svētvietu iekārtojums Latvijas zemē. … Lai cik arī pārsteidzoši būtu garīgajā mantojumā atrodamie senču zināšanu atspulgi, vēl pārsteidzošāka ir latvju garamantās izklāstītā dzīvesziņa, kas virza tikai uz labiem darbiem un nosoda ļaunumu.

….

Rudīte Raudupe (Pašatklāsme): …Lai gan atzīstam, ka mēs latvieši, esam ļoti patstāvīgas dabas, tomēr sirds dziļumos, mēs alkstam pēc vienotības ar ko citu, lielāku par sevi. Rudite apraksta situācijas, kad tas īpaši izpaužas, minēdama Dziesmassvētkus, kad mūsu personas ”atšķirības zīmes” atbīdās otrajā plānā… un mēs kļūstam par kādas lielākas apziņas daļu.

Rudīte mūsu patieso būtību dēvē par virsapziņu. Pieslēdzoties tai, cilvēks iepazīst savu dievišķo būtību,… piedzimst jaunā “es”… ar  apskaidrotu, šķistu apziņu. Tā ir kā dievišķā atklāšana sevī, caur kuru mēs spējam apjaust to, kas ir Dievs, un izprast viņa lomu mūsu dzīvē (Dievatziņa Dainās un Vēdās). Tautasdziesmās ne vien  pausta dievbijīga attieksme pret Visumu, bet arī atrodami ļoti praktiski norādījumi, kā veidot dzīves ceļu, kuru ejot mēs arvien vairāk varam garīgi pilnveidoties… Vispārējā dainu gaisotne norāda uz plaši izprastu metafizisku sistēmu un dziļi izkoptu garīgu kultūru.. Pārcilvēciskais un nemateriālais ir īstenots ikdienas dzīvē. Gars ir ietverts laicīgajā jomā… - to var saukt par cilvēces garīgo uzdevumu: atklāt garīgo esamību sevī un tad darīt visu iespējamo, lai novestu dievišķo Zemes līmenī un tā apgarotu materiālo pasauli. Senais latvietis to labi mācējis… Tas labi saskaņojas ar Vairas Vīķes- Freibergas teikto (Dzintara kalnā): Senajam latvietim visa pasaule bija dievota, tas ir, dievišķā gara piesātināta, un dievības tiek uzrunātas intīmā un familiāra stilā, gluži kā tuvi cilvēki vai ģimenes locekļi…

Dainas atklāj pasaules uzskatu, pēc kura cilvēka augstākais mērķis ir dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, ar dabas ritumiem…

….

Pētot to, kas par dzīves jēgu” rakstīts, ne reti rodam, piemēram, ka tiek nonievāts sapnis kļūt bagātam. “Sapnis” ir tik spēcīgs, ka cilvēks visu savu dzīvi mērķtiecīgi velta šai idejai. Bet varbūt šī bagātība aizies tautas izglītībai, veselībai vai kādai citai labdarībai? Var būt ka būs pavisam citādi, ne tik skaisti. Vai cits piemērs – man, viena no tautskolas skolniecēm reiz sarunā atklāja, ka vēlas būt laba māte saviem bērniem. Nu labs laiciņš ir pagājis un viņa viņai ir kupls bērnu pulciņš, par kuriem viņa arī rūpējas. Varētu teikt ka viņas dzīves jēga ir atdot sevi saviem bērniem bez pārpalikuma. Un neviens nevar šobrīd pateikt to, cik būtiskas būs šo bērnu dzīves mums visiem. Cita tautskolniece sapņoja kļūt par mākslinieci un viņa mērķtiecīgi šo sapni mēģina īstenot un esmu pārliecināts, ka viņa savu sapni arī realizēs. Var minēt vēl citus piemērus, kad dzīve jēga netiek meklēta ētiski augstos ideālos, bet vai tāpēc šo ļaužu mūžs būs mazvērtīgs, nepiepildīts? Un, ja sapņa nav vispār, ko tad? Vai te noteikti būs izniekots mūžs? Manuprāt, tas nav tik vienkārši izvērtējams. Piemēram, man ir zināms par viena cilvēka mūžu, kurš ārēji īpaši neatšķīrās no līdzcilvēku mūžiem – galvenā rūpe bija par bērniem un ģimeni, bet mūžs tiks novērtēts ar “visaugstāko atzīmi”. Tautskolā mācījušies vairāki Diži bērni. Ar vienu man bija saruna tieši par šo tēmu. Bērns zināja teikt, ka ir lietas, kuras ierakstītas cilvēka likteņa grāmatā, bet vēl katram cilvēkam tiek doti dzīves uzdevumi, kuru izpilde ir cilvēka rokās. Mūžs tiekot novērtēts ar “teicami” un tieci pacelts nākošajā takas lokā ceļam augšūp, ja šie uzdevumi ir izpildi, ja ne, tad atkal un atkal jāpavada “tas pats mūžs” ar tiem pašiem uzdevumiem. Ir cilvēki, kuri sasnieguši “dabīgas dzīvošanas” spējas. Šādi cilvēki nedomājot, nemeklējot savus dzīves uzdevumus, vienkārši “dabīgā dzīves ritējumā”, tos izpilda. Tā jau nav, ka esam atstāti savā  vaļā - mūs bīda un stumda “palīgu armija”, bet ne visi uztver signālus, ja arī uztver, tad neņem tos pierē. No visa, ko šodien zinām par cilvēka dzīves jēgu, varam noprast, ka jebkurā gadījumā dzīves uzdevumu izpilde ļauj “kāpt kalnā”. Tas nozīmē, ka mēs varētu par individuālo dzīves jēgu uzskatīt dzīves uzdevumu izpildi. Tas nav lēciens uzreiz “kalna” galā – it jānoiet loku loki, līdz sasniegta virsotne. Kā I.Vīks (lasīt augstāk) teicis : kā …atsevišķam cilvēkam, tā arī ciltij, tautai un civilizācijai ir bērnības gadi, brie­dums…kas arī raksturo katra patību. Būtu muļķīgi ja to, veidojot tautas pedagoģiju, mēs neņemtu vērā. Tautskolai jābūt tādai, kas māk iejusties jebkura cilvēka “dzīve jēgā”, kas palīdz tam iziet uz pareizās takas, palīdz nenomaldīties un beigu beigās realizēties atbilstoši saviem dzīves uzdevumiem.

Tātad, tā vai citādi vienīgā vieta kur persona var realizēties ir sabiedrība. Sabiedrība prezentējas caur vairākiem cilvēku ietverošiem holoniem. Lai nerastos berze, lai notiktu dabīgs VISA, KAS IR attīšanās process, visai tai holohierarhijai ir jābūt savstarpēji harmoniski saskaņotai. Tas nenozīmē novienādošanos, bet noteikti jaunas kvalitātes, jaunas izteiksmes. Kādas tās varētu būt? Nākošajā sarunā turpināsim iedziļināties dzīves jēgā koncentrējoties uz tautas holonu jeb veselumu.