41. turpinājums sarunai par pedagoģiju – Tautas pedagoģija 6. daļa – tautas pedagoģijas veidošanas pamatprincipi

 Ojārs Rode

17.03.2021

Sveiciens pedagoģijas faniem un citiem interesentiem!

Šoreiz starp sarunām iznāca tāda garāka atstarpe. Tam jāmin divi iemesli: pirmais – pavasaris, ar tam raksturīgām saimnieciskām rūpēm, bet otrais – tautizglītības projekta veseluma problēma. Šoreiz pastāstīšu par savām pārdomām, veidojot tautizglītības modeli.

Mēs dzīvojam tādā cilvēces attīstības posmā, kad pasaules izzināšana jeb patiesības noskaidrošanā nodarbojamies ar pētījama objekta sadalīšanu. Tā rīkoties esmu mācīts visa līmeņa skolās, arī pati dzīve piespēlē mums tādas situācijas, kuru rēbuss ir risināms tās diferencējot. Šobrīd, es intuitīvu jūtu, ka tautizglītības risinājums meklējams veselumā, kā kaut kas dabīgs, tautas apziņas veselumā ietilpstošs. Lielākā daļa cilvēku rakstiski izklāstīto “patiesību” uztver lineāri izvērstu laikā, t.i., kā kaut ko sadalītu. Mūsu prāts pēc tam meklē kopsakaru izlasītājā, mēģina to savienot kaut kāda veselumā. Jocīgi vai ne? Kaut kādus veselumus, summējot to, varam arī iegūt – tāds “mehānisks” paņēmiens! Atceraties, ko mēs pašās pirmajās sarunās spriedām par to, kas ir pedagoģija? - Pedagoģijas jēdziens sevī ietver filozofiju, noteiktas dabaszinību jomas, psiholoģiju, antropoloģiju, garīgās dzīves parādības, mākslu, reliģiju, socioloģiju, psiholoģiju, kulturoloģiju, vides zinātnes utt. Jautājums: ko te var sasummēt? Neapstrīdami, ka visas šīs jomas tādā vai citādā veidā ir iesaistītas personības tapšanā. Kādā mērā viena, kādā mērā otra? Kā viss tas sabalansējas konkrēta bērna audzināšanā? Mūsu “Krišnamurti” -  Raudive mācīja, ka cilvēka sadrumstalošana, sadalīšana komponentēs, neļauj aptvert cilvēku kā tādu.

Pirms pieķērāmies pie tautizglības projekta, mēs pētījām iniciatīvas pasaulē. Labākās prakses sevi pasludina par izglītošanu veselumā jeb integrāli. Vislabāk tā mums atklājās Šri Aurobindo izglītības modeļu aprakstos. Vēlreiz pa visam īsi ieskatīsimies tajā, jo tad labāk sapratīsim to, kā mēs savā tautizglītības modeli saskatīsim veselumu.

Stāv rakstīts: Integrālās izglītības bāze ir integrālā jogā. Ir izveidojusies tāda kā pretruna, jo modelī vienlaicīgi cilvēks tiek sadalīts piecās daļās: fiziskā, vitālā, mentālā, psihiskā un garīgā (ko katra nozīmē – lasiet 23. sarunā) un tad tiek izsvērts tas, ko katra daļa prezentē un ar kādiem līdzekļiem, paņēmieniem katra no tām ir attīstāma. Bet integrālā joga faktiski nozīmē nesadalīšanu, bet uzreiz saplūsmi veselumā, nozīmē transcendentālas klātesamības iedibināšanu gan ar sevi kā patiesību, gan pasaules objektiem, kā patiesībām to veselumos. Ar audzināšanu veselumā, Šri Aurobindo izkāpj it kā no Cilvēka rāmjiem, un ieceļ to citos eksistences plānos. Uzsveru – Šri Aurobindo, jo pēc mūsu pētījumiem, vairumā citi ar Veselumu saprot organisko vienību: tikai “pliku” fizisko augumu, intelektuālo (ne vienmēr runā par mentālo) un tad vēl garīgo, ar to vairāk saprotot interesi par kultūru vai cilvēka rakstura psiholoģiskos aspektus. Citi ar gara kopšanu saprot patiku pret mākslu, mūziku; cits saprot labestību un mīlestību; cits Dieva atzīšanu vai atskārtumu. Ne reti tā īsti nav atklāts tas, kas tiek saprasts ar kādu no veseluma pazīmēm: vieni veselumu audzināšanā nodefinē kā : prāta, ķermeņa, sirds un gara audzināšanu, citi ka līdzsvarotu ķermeņa, sajūtas, gribas un intelekta izglītību, vēl citi kā sociālo, emocionālo fizisko un intelektuālo vajadzību apmierināšana, citi sola iemācīt dzīvē iesaistīt galvu, rokas un sirdi, citi: ķermeņa, sirds dabas (sajūtu), gribas un intelekta attīstību, vai fizisko, garīgo, mentālo un psiholoģisko.  Ne reti izskatās, ka vārdu kopa: Holistiska pieeja tiek lietota, jo izklausās moderni, gudri (arī mūsu zemītē). Visai krasi šajā ziņa kontrastē krievu pētnieku spriedumi. Smuki izklausās holistiskās izglītības mērķa definējums, bet tu cilvēks sāc apjūkt, kad lasi definētos izglītības uzdevumus: 1. veicināt personības pašapziņas attīstību uz holistiskiem un humāniem uzskatiem; 2. veidot nosacījumus pašizziņai, pašidentifikācijai, pašnoteikšanās iespējām; 3. organizēt mācību procesu uz personalizācijas, dialoga, problēmcituācijām un variaritātes principiem; 4. veicināt komunikatīvās kompetences attīstību, kontaktēšanās spējas, empātiju, simpātiju, sapratnes spēju, solidaritāti, sadarbošanās spēju; Detalizētāk varat ieskatīties 32. sarunā. Un pavisam izsit no sliedēm Izglītības rezultāts: Pieaudzēta kompetence; pārveidotas personības īpašības un radošums. Skaistas ieceres, skaistas idejas, bet tās ir visai atšķirīgas salīdzinot, piemēram, no Šri Aurobindi piedāvāto apjēgsmi par integrālu izglītību (pusceļš).

Ir vēl viens aspekts, kurš saistās ar pārdomām par to, kas tad ir veselums un tas ir visa, kas ir iedalījums materiālajā un nemateriālajā. Atkal der ieskatīties tajā paša 32. sarunas W. Keith Bookwalter darba konspektā, kurā autors apcer holistiskās izglītības filozofiju. Te autors kā par pirmo principu, kas ielikts holistiskās izglītības pamatā, saka: Realitāte sastāv no materiālām un nemateriālām vienībām (pragmatiskajai pasaulei tas nav nekas jauns). W. Keith Bookwalter atklāj to, kā mēs visu laiku esam mācīti par duālo pasauli: …Realitātei ir divas entītiju pamatformas vai veidi: materiālā un nemateriālā. Materiālas vai fiziskas entītijas ir novērojamas, nosakāmas un bieži vien izmērāmas… Nemateriālās vienības ir tās, kas nav faktiskas, nav novērojamas un nav izmērāmas, piemēram, idejas; teorijas; mīlestība; mērķi; ideāli; un cilvēka dvēsele, prāts un gars, DievsCilvēki spēj iedomāties šīs būtnes, spēj simboliski attēlot, mijiedarboties, sajust pret dievišķām būtnēm spēcīgu mīlestību un pat upurēties viņu labā… Tajā pašā laikā viņš mēģina visu vienot, konstatējot, ka integrālās izglītības filozofijā …organisma realitāti saprot kā procesu, kas raksturojama kā bezšuvju, nepārtraukts iespēju (potenciālu) savienojums, kas savieno nemateriālo, neaktuālo, garīgo / mentālo sfēru ar materiālo, fizisko sfēru. Man tagad jālasa vēlreiz Šri Aurobindo, jo es neatceros, ka viņš būtu realitāti iedalījis materiālajā un nemateriālajā. Ja kāds ir pamatīgāk viņa darbus studējis – palīdziet! Viņš reizēm runā par šo pusi un viņpusi, bet vienmēr uzsvēris visa vienotību, visa, kas ir vienotu izcelšanos. Viņš runā par pacelšanos citā apziņas stāvoklī (supramentālā), bet nerunā, ka tad nonāksim nemateriālajā pasaulē (viņš runā par kaut ko transcendentālu). Drīzāk, veidojot savu modeli, jāuzklausa tie, kuri runā par paralēlām pasaulēm, paralēliem Visumiem, kurus raksturo dažādas vibrācijas – raupjākas un smalkākas, - dievi dzer tikpat materiālu tēju un piekož tik pat materiālus cepumus, dzīvo tikpat materiālajās mājās, elpo materiālu gaisu un priecājas par materiālajām puķītēm dārzā kā mēs, te, cilvēku tā saucamajā materiālajā pasaulē. Par domām, idejām un citām “nemateriālām” lietām, pirmajā tuvinājumā var likties – jā, te  beidzot ir kaut kas nemateriāls. Pat tas ir jāapšauba – Šri Aurobindo māca, ka no domas Visums radies, tātad doma=Visums. Tātad Visums ir “domas”. Būs kāds brīdis, kad mūsu vidū atklāsies “supramentālās” apziņas cilvēki (Konstantīns tos sauc par “virscilvēkiem”) un varēsim klausīties viņu stāstus par ar cilvēku domu, ideju vienlaicīgi dzimušiem materializētiem dzīvelīgajiem, vairoties un sevi uzturēt varošiem monstriem “smalkajā” plānā, kur tās rada milzums problēmu. Cilvēka domas spēku apraksta arī Šri Aurobindo. Doma, kuru domājam vienlaicīgi ir jau kaut kas materializēts. Arhitekta galvā rodas ideja par būvi, tad nav svarīgi vai tā materializētā stāvoklī kaut kur jau pastāvējusi, vai tikko radusies, - šī būve jau ir. Vai arī kāds destruktīvas “mākslas” darbs, vardarbīga ideja – visam ir adekvāts materializēts veidojums. Aurobindo raksta – doma ir ātrāka par gaismu, līdz ar to nav iespējams aptvert vai “pirmā ir vista vai ola”. Gaišredzīgie savukārt pastāstīs, ka domu momentāli enerģētiski modulē telpu tepat Zemes plānā, pat mehāniski pacelta roka, norāde ar pirkstu (tautas ticējumos nav labi rādīt ar pirkstu) utt. nekur nepazūd (vismaz kādu laiku). Gan jau zināsiet, ka kumībās netika pieļauts kūmu nepareizs dejas solis vai nojaukta dziesma. Kāpēc to ir svarīgi zināt – pat rūpes par fizisko augumu, izpildot fiziskos vingrinājumus, nav kaut kas atsevišķi stāvošs, - tas nav atdalāms ne no viena plāna, ne no vienas vides, kurās tos realizē. Visur esam klāt, visam esam iekšā!

            Vārdu sakot, veidojot tautizglītības modeli, mums jābūt vairāk vai mazāk skaidrībā par pasauli, jo kā gan tā spēs veidot viengabalainu personību, ja turpināsim pretstatīt reliģiju zinātnei, ja turpināsi sadalīt pasauli materiālajā un nemateriālajā.

Reiz runāju par transcendentālās klātesamības fenomenu (faktiski, Aurobindo integrālā joga) sk. tautskolas mājas lapā. Transcendentālā klātesamība ir atslēga “patiesības” uztveršanai tās veselumā. Izglītības modelī akcents būtu liekams uz klātesamības iedibināšanas praksi jebkurai nodarbībai. Tur pat varat palasīt par dažādiem pasaules izziņas veidiem (patiesības skaidrošanas) arī par klātesamību saistībā ar  tautas pedagoģiju.

Vai ir jānodefinē precīzs tautizglītības gala rezultāts?

Atceraties Rauduvi? – viņš mācīja, ka izglītībai jābūt tādai, kurā atveras “iekšējais cilvēks”. Kādas ir tās parādības, kuras liecinātu par iekšējā cilvēka atvēršanos? Mums tās ir jāzina, jo būtu labi katram zināt, kur atrodamies savā “atvēršanās” ceļā. Viņš saka to pašu, ko Krišnamurti, ka gala rezultāts šim procesam ir cilvēka būtības atklāšanās sapratnē. Savā būtībā cilvēks ir dievišķs, t.i., viņā ir potenciāls Dievs un tas nozīmē, ka “atvēršanās” ceļa galā, piemēram, principā nepastāvēs nekādas ētiskās problēmas vai “patiesības” noskaidrošanas vajadzības – cilvēks-dievs pats būs augstākā ētika un patiesība. Šos gala stāvokļus (ideālus) mums ir ļoti grūti iztēloties, tāpēc šobrīd nav jēgas kaut ko tādu skaidri nodefinēt un nospraust tos par mērķiem, uz kuriem ejam. Kā jau rakstīju agrāk (4.,5. sarunā), tikai kā tādi ceļa stabi var būt patreizējais priekšstats par labo, daiļo – nekā cita mums nav, paturot prātā, ka šie priekšstati jau rīt var pamainīties, ka tie nav ideāli, uz kuriem tiekties, bet tikai zīmes, kuras neļauj nomaldīties, noklīst no ceļa. Un vēl, kas jāņem vērā mums pedagogiem, vecākiem ir tas, ka “šie ceļa stabi”, katram ir savdabīgi iekrāsoti jau tagad, jau šajā brīdī, kad rūpējamies par saviem aizbilstamajiem. Un nekur nav rakstīts, ka bērns nav jau aizgājis aiz tā tur ceļa līkuma, kuru mēs vēl nesaskatām vai tikai kā kaut ko miglaini redzam tālumā. Tāpēc nedrīkstam izvirzīt kaut kādus ideālus par mērķiem (vecāku, skolotāju, sabiedrības gaidas), bet tikai noturēt audzināmo uz pašatklāsmes ceļa. Pašatklāsmes ceļs nav viegls – ir milzums daudz viltīgi izliktu slazdu. Valda tāds troksnis, ka tajā ne reti nodziest iekšējā balss. Lai saklausītu nesaklausāmo, ieraudzītu neredzamo, ir vajadzīga piepūle. Palīdzēt noturēties uz ceļa, nozīmē rosināt audzēknī tādas rakstura īpašības, kuras neļauj paklupt, bet ja paklūp, palīdz piecelties. Noturēt uz ceļa nozīmē to, ka iemācam audzēknim orientēties šī brīža dzīves apstākļos, kurus uzspiež ārēji nosacījumi, kuri ne vienmēr saskan ar pašu interesēm un gribu. Palīdzēt noturēties uz ceļa nozīmē iedot viņa reālai dzīvei nepieciešamās iemaņas un prasmes. Mums ir jāiemācas tvert tagadnes mirkļos (tajos ir gan pagātne, gan nākotne) to, kas sader ar konkrēto audzināmo un šobrīd neviens nevar piedāvāt neko labāku par intuīciju. Kā jau reiz rakstīju, mēs ar meitu meklējam šādai pedagoģiskai iezīmei nosaukumu. Nosaucām to par intuitīvi-situatīvo pedagoģiju.  Tas ir, kad netiek sekots kaut kādam iepriekš izstrādātam plānam, algoritmam vai didaktikai, bet no mirkļa uz mirkli mēs intuitīvi, izmantojot arī pieredzi, meklējam arvien jaunām un jaunām situācijām pielāgotu reakciju vai darbību. Salīdzinājumā tas ir apmēram tā, kad mūziķis improvizē par tēmu, seko mirkļa izjūtām vai mākslinieks bez iepriekšēja nodoma, ko konkrēti uzzīmēt, brīvi velk pirmo līniju, pēc kuras seko domas neuzspiests darbs. Parastam pedagogam tas var likties kā ārprāts, kur viss pakļauts haotiskai, loģikai nepakārtotai darbībai. Taču patiesībā tā ir augstākās proves sakārtotība, kuru veido dabīgi apstākļi, noteiktā mirkļa loģika, kas ne vienmēr kā nepieciešamība var nonākt cilvēka sapratnē. Intuitīvi – situatīvā pedagoģija ir brīvības pedagoģija. Lai to realizētu, pedagogam pašam ir jābūt brīvam. Tā neko neuzspiež, bet meklējot rīcības iederību mirkļa situācijā, rada savstarpēju rezonanses situāciju, kas dod enerģiju (pretēji - uzspiesti ritmi paģērē enerģiju)  kā objektam, tā subjektam. Te netiek prasīta pakļaušanās pedagoga varai. Tajā pat laikā jāsaka, ka kaut kā uzspiešana ne vienmēr un ne katram nozīmē brīvības zaudēšanu. Varam atrast dzīvē neskaitāmus gadījumus, kad darām to, ko negribētos, kas nepatīk, bet darām, jo saprotam darāma nepieciešamību. Ja darām ko ar nepatiku, neesam pietiekami brīvi, neesam iekļāvušies ārējo prasību dabīgumā, neapzinātībā.

Reālā sabiedrībā mums par daudz ko ir jāuztraucas, par daudz ko rodas baiļu sajūta. Bailes ir mūsu sabiedrības stūrakmens un kamēr tā būs tāda kā ir, tā centīsies to visiem spēkiem saglabāt. Taču ir viens ceļš, kā tai pretoties, - baiļa sajūtu notur sevis nepazīšana. Kā Raudive māca, ir jābūt “personīgai esmes jēgai”, lai cilvēks justos drošs un dzīves šķēršļus uztvertu, ka kaut ko garām slīdošu, nepiederošu.  Kā jau rakstīju, Raudive stāvokli, kurā cilvēkam ir skaidrība par sevi, sauc par universālās apziņas stāvokli. Pēc viņa domām, tas ir katra dzīves jēgas patiesais nosacījums. Tad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, apzinoties sevi un savu individualitāti, viņš vienlaicīgi ir vienots ar pasauli.

Lūk tādas pārdomas! Domas nav izsvērtas līdz kaut kādam absolūtam slēdzienam – jau runājām, ka tas nemaz nav iespējams. Ceru, ka tās palīdzēs sekmīgāk, pilnīgāk, dziļāk ieskicēt praktisko tautizglītības modeli.

Lai top!