Sveiciens pedagoģijas faniem!

 Šodien piedāvāju trešo turpinājumu sarunai par pedagoģiju. Tiem, kuri nebija klāt sākumā, man jāpasaka, ka iemesls šīm sarunām par dažādām pedagoģijām, ir lūk kāds: parādīt saviem draugiem, ka mums, bērnu un arī sevis audzināšanai un izglītošanai, nekas nevar būt labāks par mūsu pašu tautas pedagoģiju. Jāsaka pat stingrāk: mūsu tautas pedagoģija ir svētums, kas jākopj, jāsargā un jārealizē, lai mēs kā latvju tauta pastāvētu mūžu mūžos; tikai tā mēs kopā ar tiem, kuri apdzīvo šo un citas pasaules, varētu veikt mums uzticētos uzdevumus, - nepievilsim cerības! Būsim kā viens veselums saskaņā un mīlestībā!

Pagājušā sarunā uzsākām “pētīt” kādu interesantu virzienu pedagoģijā, kuru ir iedibinājis pasaulē pazīstams domātājs, Skolotājs Krišnamurti. Tikām līdz tam, ka aprakstījām vidi, kurā viņš audzis. Lielākā daļa cilvēku domā, ka ir brīvi no dzīvesvides ietekmes. Es laikam esmu stāstījis par savu pieredzi. Diezgan ilgi man nācās padzīvot čehos, vēl PS laikos strādāju Prāgas universitāte. Man čehi ļoti patika. Es pat teiktu, ka kaut kādā mērā čehi man atgādināja latviešus. Bija arī lietas, no kurām iedvesmojos un kuras centos īstenot atgriezies dzimtenē. Reiz tos, kurus labāk biju iepazinis, aicināju uz atklātu sarunu par dažiem filozofiskiem jautājumiem. Saņemu laipnu atteikumu. Prasīju kāpēc? “Mēs jau apriori zinām, ko teiksi, jo esam runājuši ar cilvēkiem no PS”, viņi teica. Es sevi uzskatīju par brīvdomātāju,- domāju, ka manas domas ir pietiekami oriģinālas. Biju pārsteigts. Toreiz bijām kādi 10 cilvēki no PS, kuri kaut ko darīja dažādās Prāgas iestādēs un vienu reizi mēnesī visi tikāmies vēstniecībā, lai saņemtu stipendiju. Sāku pētīt un tiešām atklājās starp mums kaut kāda līdzība, kaut arī bijām no dažādām PS malām. Nu kaut vai tas, ka runājam vienā valodā, terminos, kurus bijām apguvuši skolās un augstskolās mācoties. Kaut ko līdzīgu es pirms tam biju novērojis starp tiem, kuri bērnību bija spiesti pavadīt bērnu namos, - lai gan no ļoti dažādām vietām, bet spriešana, attieksmes pret lietām gaužam līdzīga. Tie lūk, ir iemesli kāpēc neticu, kādam, kurš cieši apgalvo, ka ir bijis imūns pret vides ietekmi. Varbūt kāds arī ir un varbūt tas attiecas tieši uz Krišnamurti, - to tūlīt redzēsim.

Kā jau minēju iepriekšējā sarunā, Krišnamurti 1929. gadā pēkšņi atlaida “Zvaigžņu ordeni austrumos”, kurš, kā atceraties, tika dibināts, lai veicinātu Diža Skolotāja, t.i., viņa paša mācības izplatīšanu. Galu galā Krišnamurti pameta Teosofisko biedrību un teosofiju kopumā. Ordenis bija pastāvējis jau 18 gadus un sapulcējis tūkstošiem sekotāju. Lieki teikt, ka viņa audžumāte Bezante (tobrīd Teosofijas biedrības prezidente) bija pārsteigta. Viņa pēc tam ne visai sekmīgi mēģināja iekļaut teosofijā Krišnamurti uzskatus. Lai kā tas nebūtu, Bezante un Krišnamurti palika draugi līdz pat Bezantes mūža beigām.

Ordenis toreiz bija sanācis uz gadskārtējo kongresu Holande. Toreiz tas bija sapulcinājis 3000 biedrus. Krišnamurti runai bija jābūt ļoti pārliecinošai, lai klātesošie un klātneesošie saprastu tik nopietnas, pasaules mēroga organizācijas likvidācijas iemeslus, jēgu; saprastu, ka ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs, ka tā ir jārīkojas. Lai ko arī mēs kaut ko saprastu, izklāstīšu Krišnamurti runas būtiskākos momentus. Tie nebūs burtiskā tulkojumā, tāpēc nelikšu pēdiņas, bet izcelšu treknā šriftā. Būs arī daži mani komentāri. Lasot viņa darbus, ir jābūt tādai kā sapratnei par tā laika kontekstu un jāuzmanās ar vārdu semantikas izpratni – vārds liek it kā domāt vienu, bet patiesībā galvenā jēga var būt pavisam cita. Es pats pamazām esmu sācis “atkost” atsevišķu vārdu jēgu, bet jautājumu vēl ir ne mazums.

Pirmais ko viņš pateica, bija tas, ka Patiesība nav meklējama pa reliģiju un sektu iemītajām pēdām, t.i., esot bezjēdzīgi ar kaut kādas organizācijas palīdzību novadīt cilvēkus uz Patiesības ceļa. Ticība ir dziļi individuāla, to nevar un nedrīkst organizēt no ārpuses - sludinot no ārpuses, tā tiek cilvēkam uzspiesta. Vājie un neapmierinātie ļaudis sludināto Patiesību “piegriež” savai sapratnei. Cilvēkam ir jāpieliek pūles, lai paceltos līdz Patiesībai, bet ne jānolaiž tā līdz savam līmenim. Nesasniedzamo, bezrobežaino, nosacījumu bagāto Patiesību nav iespējams organizēt.

TIKLĪDZ kā jūs izvēlaties līderi, jūs pazaudējat no redzesloka Patiesību. Mani pārņēmis viens svarīgs uzdevums – atbrīvot cilvēku. Es tiecos izlaist cilvēku no viņa tumsonības, atbrīvot no visām bailēm nedibinot jaunu reliģiju, sektu, nenodibinot jaunas teorijas, doktrīnas. Man nav ne skolnieku, ne apustuļu ne uz zemes, ne garīgajā plānā.

Ja ir kaut vai pieci cilvēki, kuri pavērsušies pret mūžību, kuri dzird un realizē sadzirdēto, tas jau ir pietiekami. Mans komentārs: Tātad tomēr viņš priecātos par sekotājiem – var jau tos nosaukt citos vārdos, bet tie būs tie, kuru saklausījuši, sapratuši Krišnamurti teikto un sevi atbrīvojuši. Nebūt nav nekādas jēgas kādam ko stāstīt, ja nekas nenotiek. Tāpēc jau viņš braukāja pa pasauli, lai patiesībā sludinātu savu viedokli, kuru pats uzskata par dziļi patiesu, pareizu.

Nav jēgas pulcināt daudzskaitlisku auditoriju sastingušu, aizspriedumainu ļaužu, kuri nesaprot un arī negrib neko jaunu, dodot priekšroku jebkura jaunuma pielāgošanai savam bezauglīgajam inertumam. Mans komentārs: Tam, protams, nav jēgas, bet tiem dažiem, kuri sapratuši un realizē “jauno”, ir jēga. Tie pārējie vai nu akli pieņems to, kas teikts, bez individuālas iešanas pretī patiesībai jeb “kāpšanas kalnā”.

Kā jau teicu, man ir viens vienīgs uzdevums – virzīt cilvēku pretī Brīvībai, palīdzēt viņam nomest jebkuras organizācijas važas un kļūt brīvam, tieši tas var dāvāt patiesu laimi un padara iespējamu radošai pašrealizācijai.

Es esmu brīvs un nosacījumu neierobežots; es esmu vesels, bet ne daļa, Absolūts ne relatīvs – pilnīga nepārejoša Patiesība. Tāpēc es vēlos tiem, kas grib mani saprast, brīvību, bet tas nozīmē nesekot man, nepārvērst mani par elku, reliģiju, sektu. Tas nozīmē, ka viņiem nāksies atmest nāves bailes, bailes no mīlestības, bailes no pašas dzīves un tāpat visas reliģiozās, garīgās bailes, tajā skaitā glābšanas un atbrīvošanas bailes. Mans komentārs: Mums ir šobrīd grūti spriest par tiem cilvēkiem, kuri bija pulcējušies ap Krišnamurti. Es pilnīgi pieļauju, ka lielākai daļai “mutes vaļā”, bet praktiski neko no gada uz gada nedara, t.i., tā ir inerta masa. Man reiz gadījās Rīgā ievadīt dievturu Lieldienas mīkali. Salasījies bija prāvs pulciņš. Pārlaidu skatienu un ieraudzīju panīkušas sejas bez prieka enerģijas, par apgarotību nemaz nerunājot. Es biju pārsteigts. Toreiz savā uzrunā es centos ļaudis kaut kā uzmundrināt un aicināju padomāt par to: vai kaut kas mūsu garā ir mainījies salīdzinājumā ar iepriekšējām Lieldienām? Man ir kāds ģimene draugs – Rasma Rozīte. Viņa nu jau daudzus gadus nerīko rituālus, jo atskārtusi, ka cilvēki tajos piedalās virspusēji, bez sirds ielikšanas, ka cilvēki atbrauc vairāk eksotikas meklējumos nevis savai garīgai izaugsmei.

Jūs godājat autoritātes varu un uz tās būvējat savu pasaules uzskatu. Jūs esat pieraduši pie autoritāras atmosfēras un paļaujaties uz to, ka tas novedīs jūs pie garīguma. Jūs ticat un cerat, ka kāds, kuram ir ekstraordināras spējas, radīs brīnumu un pārnesīs jūs uz mūžīgas brīvības un laimes zemi. Mans komentārs: Vai Krišnamurti nebija autoritāte tiem “pieciem”, kuri bija ieklausījušies un kaut ko darīja? Tātad autoritāte kaut kādā nozīmē nemaz nav nekas slikts. Bet te iet drīzāk runa par to, ka mēs “slinkojam”, veģetējam uz autoritāšu paustām patiesībām, t.i., mēs netopam paši par “veselumiem”, par “absolūtiem”, par patiesībām. Lielākai daļai ļaužu tas nav principā iespējams. Un ko nu? – tiem vajag vadītāja, vajag karali, kuru klausot var veidoties daudzmaz normālas ļaušu attiecības ar VISU, KAS IR.

Astoņpadsmit gadu garumā... jūs meklējat tādu, kurš iedvesīs jaunu prieku jūsu sirdīs un sapratne, izmainīs visu jūsu dzīvi, dos jaunu sapratni, atvērs jaunas realitātes dimensijas, iedvesīs jūsos dziļu pārliecību, uzdāvinās absolūtu brīvību – un skatieties, kas ir iznācis! Mans komentārs: Gluži tāda aina, kad ieminējos par Rasmas aktivitātēm un tomēr paliek jautājums par līderu nepieciešamību šodien. Vai beidzies līderu (karaļu) laiks? Vai kas slikts tajā, kad mazāk varošie cilvēki tiek iedvesmoti, tiek sirdī iepriecināti un prātā ielīksmoti, nu kaut vai ar apziņu, ka viņiem nedraud nomaldīšanās, ka pateicoties autoritātes gudrībai, radusies drošības sajūta – var līksmot! Vai tas neiedvesmo lieliem un maziem darbiem gan sevis, gan līdzcilvēku labā, arī garīgajā jomā?

Tālāk Krišnamurti uzdod to pašu jautājumu, ko uzdevu es dievturiem: vai esot mūsu organizācijā, jūs mainījāties.., vai atbrīvojāties no visam sanesām un nebūtisko jūsu dzīvēs? Beigu beigās tas svarīgākais ir tikai tas: vai kļuvāt brīvāki, bīstamāki sabiedrībai, kura dibināta uz liekulības un nebūtiskā pamatiem? Mans komentārs: Protams, ka 18 gadi nav īss laika posms, bet nav arī garš, – ko mēs, te Latvijā, esam dižu izdarījuši par tur pat 30 Jaunās brīvības (lai arī relatīvās) laikiem? Nevar jau visu gribēt uzreiz! Ir varbūt jāpaiet gadu simtiem, lai pat neatlaidīgā un mērķtiecīgā darbā pakāptos pa “gara kāpnēm”. Sākotnēji darītais var būt pavisam, kas niecīgs, taču galvenais, ka caur šo mazumiņu padarītā ir parādījusies labā griba. No mazumiņa iegūtais padara iespējamu nākamo soli “kalnā”. Nav iespējami lēcieni. Bez tam līderis vajadzīgs atbalstam. Ļaudis iekrituši tik dziļi dažādos kārdinājumos, ka ir vajadzīgs drauga plecs, atbalsts.

Es vēlu jums vienīgi sapratni par to, ko runāju.

Kaut arī jūs 18 gadus gatavojāties manai atnākšanai, kad es saku, ka viss, kas darīts ir nevajadzīgi virspusējs, kad es saku, ka laime, apgaismība, tīrība meklējama sevī, neviens to nevēlas darīt. Varbūt tikai nedaudzi, pavisam nedaudzi, tad kāpēc tāda organizācija?! Kāds labums, ja melīgi, divkosīgi cilvēki sekos man, Patiesības iemiesojumam? Mans komentārs: Mans komentārs: Atkārtoti uzsverot, ka ES esmu Skolotājs, faktiski Krišnamurti vēlas, lai viņā, kā Skolotāja autoritātē, ieklausās.

Bet tie, kuri patiesi vēlas saprast, cenšas atrast ko mūžīgu, kam nav ne sākuma ne gala, vēl vairāk saliedēsies, vēl lielāku enerģiju strādās. Viņi kļūs par reālām briesmām visām sanesām, iluzorajam, ēnainajam, jo viņi ir sapratuši. Viņi saliedēsies un kļūs par liesmu. Tādai vienotībai ir jābūt, un tāds ir mans mērķis. Šajā patiesajā sapratnē radīsies patiesa draudzība. Bet aiz patiesas draudzības – kura, pēc visa spriežot, jums nav pazīstama – dabīgā veidā sekos patiesa mijiedarbība un sadarbība. Tas notiks ne autoritātes ietekmē, ne dvēseles glābšanai vai ziedošanās degsmē, bet patiesas sapratnes dēļ, kas dod iespēju būt mūžīgajā un augstāk par visām labpatikām un upurēšanām.

Kā varam noprast, tad galvenais iemesls tam, kāpēc tika atlaists Ordenis bija tas, ka Krišnamurti uzskatīja, ka Patiesība ir jāmeklē nevis kolektīvi kaut kur ārpusē, bet katram cilvēkam individuāli sevī. Ir dažas it kā pretrunas viņa runā, dažas piefiksēju, bet dažas izlaidu, jo kā jau minēju, mums nav iespējas iejusties tā laika gaisotnē, kura valdīja ap Krišnamurtī un Ordeni. Protams, ka viņa te paustais jau fundamentāli maina priekšstatus arī pedagoģijā - par būtisko audzināšanā un izglītošanā - kā un ko. “Kā un ko” meklēsim viņa traktātos par izglītību. Varat aizsteigties notikumiem priekšā un patstāvīgi izlasīt Krišnamurti grāmatiņu “Dzīves jēgu meklējot” vai, ja nav pārāk daudz laika, ieskatīties manos šī darba konspektos tautskolas mājas lapā http://www.drustutautskola.lv/lv/ilgtspejiga-izglitiba/domataji-par-dzives-jegu-par-sevis-realizaci/krisnamurti-dzives-jegu-meklejot

Šoreiz tāda īsāka saruna, jo nolēmu viņa pedagoģiskos ieteikumus publicēt ceturtajā sarunā, kas noteikti būs garāka. Lai jums pacietības neaptrūkst!

Ojārs