Ojārs Rode 
16.04.2021. koriģēts 17.02.2022.

Vides un attiecības (attieksme) pa laikam ir cieši saistītas. Lai turpinātu sarunu par tautskolas dzīves darbības vidēm, ir nepieciešams parunāt par nepieciešamību veidot dažādas skolas, atbilstīgas dažādiem apziņas stāvokļiem. Jautājums ir visai sāpīgs, jo valda uzskatīts, ka bērni nav jāšķiro. Domāju, ka nav jāšķiro labajos – sliktajos, stiprajos – vārgajos vai vēl kā citādi, bet tajā pašā laikā katram bērnam, atbilstoši katra spējām, dotumiem, ir jānodrošina optimāli izglītošanās apstākļi. Šajā sarunā papētīsim kāda varētu būt bērniem labvēlīga attiecību vide. Tas varētu būt viens no svarīgākajiem jautājumiem mūsu tautizglītības projektā.

Kas ir attiecības un attieksme? Attiecības ir mijiedarbība. Piemēram, tā var tikt realizēta no varas pozīcijām vai no līdztiesības un sadarbības pozīcijām. Ar attieksmi mēs vairāk saprotam ko iekšēju, kā potenciālu, saistītu ar personas vērtīborientāciju, bet kas var izpausties rīcībā, uzvedībā, tajā skaitā savstarpējās attiecībās, attiecībās ar vidi, dabu utt. Varētu teikt tā: mūsu attiecības veidojas atbilstoši mūsu attieksmei. Protams, ka runājot par attiecībām ar konkrētu bērnu, tās, atkarībā no situācijas, var atšķirties. Bet vai tās var būtiski būt atšķirīgas dažādos skolu modeļos? Nu, piemēram, vai autoritārā izglītības modelī, kurā tiek uzspiestas, tā saucamās sabiedrības “gaidas” (kāds patreiz ir valdošais), var sagaidīt patiesu interesi par to, ko vēlas pats bērns? Vai individuālu pieeju? Runāt jau runājam, bet nekas  te nevar sanākt. Tas pats, piemēram, ar pasludināto kritiskās domāšanas attīstīšanas akcentu “kompetences” modelī – tie, kuri pētījuši kritisko domāšanu, zina stāstīt, ka bez skolas, skolotāju un skolēnu “brīvlaišanas” (cietumnieku nevar rosināt kritiski apsvērt cietuma kārtību, kas tiek realizēta pēc strikti definētiem priekšrakstiem), tās ir tikai runas (vai apzināti meli). Tas pats sakāms par tikumību, nu kaut vai par labestīgām attiecībām, mācot bērnus izdzīvot konkurencē,- gribam mēs to vai nē, mums “konkurences” vide ir jārada jau skolā (uzvar stiprākais, kuru tad arī cildina, nespējīgos, lai arī nosacīti, noraksta). Tas nozīmē, ka kompetences modelī tiks izcelti labākie, - tie saņems uzslavas un balvas (lūk kur, nekam nederīga šķirošana).

            Atgādināšu to, ko Šri Aurobindo teica par izglītības organizēšanu Indijā: ir jāapvieno Indijas garīgās zināšanas ar Rietumu zinātniskām atziņām. Esmu pārliecināts, ka mums jārīkojas ir līdzīgi. Mūsu tautas tradicionālā kultūra var veidot noturīgu un spēcīgu pamatu tautizglītības modelim, tajā pat laikā būtu muļķīgi noraidīt atziņas, kas ir ar to saderīgas un kas varētu to papildināt, bagātināt, lai no kādas zemeslodes puses tas arī nenāktu. Mēs vēlamies labāku skolu par to, kas šobrīd ir. Kādām tām ir jābūt? Vai vienādām? - vai tas nozīmē, ka būtu jāizstrādā visām skolām vienādu “attiecību” kodekss un ar varas rīkiem jāpanāk, lai tas tiktu visu realizēts labestīgu attiecību vārdā? Vai attiecību jomā tomēr nav nepieciešama dažādība? Viens no faktoriem, kas nosaka cilvēku dažādību, ir atšķirīgie apziņas stāvokļi. Tāpēc atgriezīsimies pie reiz par to jau rakstīto (sk. mājas lapā: Izglītības problēmu risinājumu meklējumi Latvijā). Mums labi pazīstamais amerikāņu psihologs Kens  Wilbers apraksta astoņus diskrētus apziņas stāvokļus, nosaucot tos par memiem: arhaiskie instinkti, maģiskais animisms, varas dievu, mītiskās kārtības, zinātnisko sasniegumu, jūtīgais indivīds, integrējošais, holistiskais. Nosaukumi jau vien parāda, kas zem katra ir domāts. Eksistē vēl citi sadalījumi (sk. Apcere par apziņu, Pārdomas un jautājumi, lasot Kena Vilbera Visaptverošo teoriju, Nevilles apcere par Gebsera Pārdomām par izglītību un apziņu). Viens no mūsu tautskolas bērniem stāstīja par četriem  cilvēkam iespējamies apziņas stāvokļiem, kur katrs vēl iedaloties deviņos (par to ir runāts). Līdzīgas atziņas satopamas Indijā – četras varnas: (1) Brahmaņi: Vēdu zinātnieki, priesteri un skolotāji (apcerošie – balsis – runā Dieva vārdu); (2) Kšatriji: valdnieki, karotāji un administratori (tie, kuri nostājas pret netaisnību – stiprās rokas); (3) Vaišjas: laukstrādnieki un tirgotāji (atšķir patiesību no maldiem – zināšanas); (4) Shudras: strādnieki un pakalpojumu sniedzēji / kalpi (kuri vienmēr ir darbīgi un seko patiesībai ikdienas dzīvē – nodarbinātie).

Šoreiz svarīgi ir tas, lai kā tos apziņas stāvokļus arī nenodefinētu, vienprātība ir tajā, ka tie ir. Neesmu psihologs, bet ilggadēji vērojumi un dzīves pieredze to apliecina. Esmu pārliecināts (to apliecina pētījumi Igaunijā un Somijā), ka bērna labsajūtu skolā (sk. 33. sarunā) nosaka tas, cik skolas piedāvātais atbilst viņa gaidām (varbūt ne vienmēr izteikts verbāli, bet emocionāli noteikti). Viens tāds spilgts piemērs mums tautskoliņā bija pirms dažiem gadiem. Toreiz skoliņas pirmās klases programmā uzņēmām intelektuāli apdāvinātu puisīti. Viņam jau bija dziļas un plašas intereses, labas zināšanas dabaszinībās, uzdeva nopietnus jautājumus, - vārdu sakot, bija prieks ar viņu strādāt. Virzījāmies atbilstoši viņa zināšanām un interesēm – nelikām garlaikoties. Taču mēs viņu nepatīkami pārsteidzām ar “klātesamības” nodarbībām mežā un tautasdziesmu dziedāšanu, kurās pieminēts Dievs. Bērns, ar pārākuma apziņu balsī, paziņoja, ka sarunas ar kokiem ir “pesteļošana” un viņš to nedarīs. Mamma, uzzinot par mūsu nodarbēm, negaidīti izņēma bērnu no mūsu skoliņas un ielika viņu pagasta skolā. Es pieļauju, ka bērns atrada viņam komfortablāku vidi, kurā nebija pretrunas ar viņa “patiesību”, nekā to piedāvāja mūsu skola. Pieļauju, ka viņa apziņas stāvoklis atbilda tam, kuru Vilbers nosaucis pat “zinātnisko sasniegumu memu” – un pagasta skolā viņš saņēma tam atbilstošu izglītību.

            Mūsu tautskoliņa piedāvā tā saucamo “brīvā progresa” izglītības modeli intuitīvi-situatīvās pedagoģijas vidē (par kuru sīkāk runāsim vēlāk), bet ne visi tam ir piemēroti. Šis modelis prasa attiecībās brīvību skolniekam un skolotājam, t.i., bērns jebkuru mācību saturu apgūst sev piemērotā tempā, laikā. Skolēnam reizē ar brīvību tiek dota arī atbildība, - viņš ir atbildīgs par to, ko dotajā brīdī mācīsies un cik daudz, cik ilgi. Skolotāja attiecības ar skolēnu te raksturojamas kā draudzīgas, iejūtīgas, saprotošas, skolotājs ir padoma devējs, palīgs, reizēm mudinātājs. Taču mūsu skoliņā laiku pa laikam parādās skolnieciņi, kuri nespēj uzņemties atbildību un tā arī pasaka: tu esi gudrāks – saki, kas un kā man jādara, viņi vēlas, lai atbildību par viņu mācībām uzņemas skolotājs. Ja to nedaru, tie savu brīvību pārvērš visatļautībā: ākstās, trokšņo, runā muļķības un no mācībām izvairās. Respektīvi, viņi pieprasa attiecībās skolotāja autoritāti, no ārpuses uzspiestu disciplīnu un ir gatavi labprātīgi pakļauties un pildīt pavēles (daži nav gatavi pat tam, jo likumi ir tikai muļķiem).

Wilbers raksta, ka zemākie apziņas stāvokļi nespēj uztvert augstāko apziņas stāvokļu atziņas,  un otrādi – augstākie spēj izprast zemākos. Būtiskās atšķirības vedina domāt, ka skolām būtu jābūt tādām, kuras veido un ievēro katra mema raksturīgām īpatnībām atbilstošas attieksmes. Piemēram, holistiskais apziņas līmenis ļauj izprast (apjaust) ne tikai daļas (kas pieejamas zemākajiem memiem), bet arī veselo, izjust to, būt tajā kā sevī pašā, būt klātesamībā. Šim memam, piemēram, nav jāskaidro kāpēc nedrīkst piesārņot dabu – tā ir viņa dzīves veselumā pati par sevis saprotama rīcība, attieksme. Pēc Wilbera sniegtajiem datiem skaitliskam sadalījumam pa memiem ir izteikta Gausa līkne (zvans) ar maksimumu (30%) mītiskās kārtības memā, bet pie varas esošo cilvēku sadalījumā šobrīd maksimums ir zinātnisko sasniegumu mema (šis mems dabu nepiesārņos, ja viņam argumentēti parādīs, ka tas nav labi) pozīcijā. Integrālās un holistiskās apziņas memiem kopā atbilst, apmēram, 2% populācijas. Cilvēku dotumu, spēju, interešu spektrs ir tik plašs un daudzveidīgs, un reizē dažāds katrā no memiem, ka grūti iedomāties tādu izglītības vidi, kurā visi bērni vienādi labi justos, būtu laimīgi. Tas nozīmē, ka vajadzētu veidot dažādas izglītības vides (kopienām),  kuras būtu saskanīgas ar noteiktas ļaužu grupas indivīdu interesēm un labsajūtu. Tāpēc valsts izglītības sistēma kopumā varētu saturēt dažādu kopienu skolas, kas atbilstu dažādiem apziņas stāvokļiem, kuras katra prezentē savu tautizglītības modeli vai arī skolas ar vairāku attiecību modeļiem. Šāda sistēma apmierinātu visu sabiedrības grupu intereses. Piemēram, holistiskam (apziņai raksturīga visu apziņas līmeņu harmoniska saplūšana veselumā) un integrējošam (apziņa tiecas uz integrēšanos ar cilvēkiem un ar dabisko vidi) memam  atbilstu  humānās pedagoģijas izglītības modeļi (centrējas uz bērnu, tā interesēm, vajadzībām, spējām (~ 2%); uz pašaktualizāciju – savu vajadzību realizāciju; uz skolēnu, kā personu, kura spēj izdarīt izvēli, noteikt savas vērtības; uz skolotāja – skolnieka savstarpējo attiecību vienlīdzību; kas ievēro bērna individuālās īpatnības un saistīta ar pašapziņas attīstību, pašvērtības atzīšanu utt.); jūtīgā indivīda memam – apziņa paplašināta līdz iejūtībai visās attiecību svērās: gan cilvēku  starpā, gan attiecībās ar dabu - emocionālās inteliģences modeļi (~10%); zinātnisko sasniegumu memam – apziņa identificēta ar prātu, kā visa varoša - kognitīvais modelis (~30%) (orientējas uz zinātni, universālu zināšanu veidošana, skolēns-skolotājs: katram sava sociāla funkcija; tiekšanās uz sabiedrisku ideālu; zinātniskā viedokļa izcelšana; adekvāta attieksme pret sabiedrības, zinātnes, tehnikas, kultūras attīstību; centrēšanās uz priekšmetu; pārbaudītās «pedagoģiskās metodes» + efektīvas, inovatīvas tehnoloģijas + telekomunikācijas utt.); mītiskās kārtības memam -  apziņa caur autoritātēm meklē dzīves jēgu mūžīgajā, nemirstīgajā  - reliģiskās vērtībās balstītas skolas (~30%); varas dievu memam -  apziņa saistīta ar spēka izpausmi - «Spartaka», militāras disciplīnas skola (~15%) utt.; maģiskā animisma; arhaisko instinktu – apziņa aptver tuvo, eksistencei svarīgo vidi - cilts izdzīvošanas skola (~5%). Procenti izvērtēti no Wilbera publikācijas. Te redzam, ka  zinātniskais kompetences modelis derīgs ļoti lielai populācijas daļai, bet ne visiem.

Kā daudzveidības piemēru aplūkosim potenciālu “Spartaka” skolu. Varbūt ir grūti iedomāties situāciju, kad cilvēks jūtas laimīgs un piepildīts, ja rītos to no gultas izrauj pavēle; kad diena strikti sakārtota un katrs precīzi zina savu vietu; kad tevī ir saviļņojoša pārliecība, ka esi nozīmīgs savas tautas kalps. Es runāju par potenciālu karavīru. Karavīrs ir drošs, ka var paļauties uz savu komandieru pavēlēm, jo tās pildot viss noritēs iespējami labi – uzdevums tiks paveikts. Viņš ir drošs arī tāpēc, ka dzīves režīms viņam nodrošina pārredzamu ikdienas ritmu; viņš redz savu vietu arī rīt un parīt. Viņam patīk fiziskie izturības un spēka vingrinājumi, izspēlēt kara spēles, būt kopā ar saviem uzticamajiem dienesta biedriem un ar nepacietību gaida, kad beigsies kārtējais atvaļinājums, lai jo drīzi atkal būtu starp tiem. Es neironizēju, karavīra dzīvi vada vērtības, pie kam spilgti izteiktas un par kurām dažs labs var tikai sapņot. Viņam reāli jāizpauž drosme, uzticība un mīlestība pret savu Dzimteni. Viņam reāli ir jāpauž cieņa pret saviem dienesta biedriem, pret dzīvību. Te izraksts no reglamenta: “Karavīrs nestrādā tikai sev, bet vienmēr komandai – grupā, nodaļā, vadā, rotā, bataljonā, brigādē – pildot augstāku uzdevumu, lai tauta varētu dzīvot mierā un būtu droša par savu nākotni. Komanda var būt stipra un efektīva tikai tad, ja katrs tās loceklis dara savu darbu ar pilnu atdevi, pilnībā uzticoties saviem biedriem un liekot otra vajadzības augstāk par savējām, pat ja tas nozīmē riskēt ar savu dzīvību. Vienotība komandā prasa sevis disciplinēšanu un atturēšanos no egoistiskas rīcības citu labā, kā karavīrs to ir apņēmies savā solījumā: FIZISKA drosme nozīmē kontrolēt (nevis noliegt) savas bailes, arī riskējot tikt ievainotam vai nogalinātam. To var apgūt ar treniņu un disciplīnas palīdzību, veicot pienākumus neatkarīgi no briesmām un diskomforta. Disciplīna palīdz uzvarēt bailes un grūtības. GARĪGA drosme nozīmē darīt un teikt taisnību, kā arī nebaidīties dzirdēt patiesību par sevi. Karavīram ir jābūt krietnam, solidāram, vienotam attiecībā pret sevi un citiem, brīvam no aizspriedumiem, stereotipiem un iedomības, lai spētu spriest un rīkoties taisnīgi. Tas nozīmē - nemelot, nezagt, nelaupīt, nepazemot utt., bet palīdzēt vājākajam, iedrošināt bailīgo…” Šādās vērtībās balstītām attiecībām ir gatavi ne mazums jauniešu. Un kāpēc gan nevarētu būt skola, kas tai sagatavo  jau no bērnības, jau no pamatskolas vecuma? Tās varētu būt varas memiem atbilstīgas militārās kopienas disciplīnas skolas.

            Reiz katrā pagastā bija savs brunču raksts. Manuprāt, tas ir viens no mūsu tautas pozitīvas īpatnības rādītājiem. Tas ir nevis egoistiskas spītības dēļ, kaut kādas pārākuma apliecināšanas tieksmes dēļ, bet tāpēc, kā tā izpaudās tautas gara bagātība, jaunrades spēja; tāpēc, ka katram pagastam bija sava īpatnēja kultūrvide, saimnieciskās darbības, tradīciju un valodas īpatnības, ar kurām lepojās, kuras tika uzturētas, kā organiski saderīgas ar tiem ļaudīm, kuri dzīvoja pagasta teritorijā.  Un lūk, vēl viens iemesls kāpēc skolai pagastā ir jābūt – jāsaglabā vienreizējā, savā daudzveidībā bagātā katra pagasta kultūrvide. To, ka nesvarīgu uztver mūsu valsts izglītības veidotāji, ja būtu citādi – atrastu iespēju saglabāt mazās lauku skoliņas. Skolu dažādība nebūt nenozīmē, ka skolās netiks apgūtas visai tautai nepieciešamas, raksturīgas un vienojošas lietas, bet, kas svarīgi, ļaus pieaudzēt vispārējo tautas kultūras pūru ar radoši attīstītām kopienu īpatnībām, vajadzībām. Reizē ļaus veidot un uzturēt saskanīgu, labsajūtās balstītu kopienas dzīvi un, katrai unikālai personībai izrādītā cieņa, apliecinātais nozīmīgums, stiprinās piederību Latvijai.

            Projektējot tautizglītības modeli, kā redzam, var ieskicēt tikai vispārīgus principus, uz kuriem tā būtu balstāma, jo nevaram aptvert to, ko tautas milzīgais, šobrīd snaudošais, radošais potenciāls spētu, radot skolas savās kopienās. Tāpēc mēs savu projektu sašaurināsim līdz konkrētu attiecību skolai, ļaujot caur tās projektēšanas publisko pieejamību, tam kļūt par iedvesmas avotu kopienu radošumam, veidojot savas skolas. Mūsu projekts iecerēts kā ceļš uz holistiskās jebšu integrālās apziņas memam piederīgas, tautas tradīcijās veidotas skolas.

Tautskolas pieredze un īpaši pētījumi apliecina, ka šodienas bērni ir ļoti atšķirīgi no tiem, ar kuriem kopā nācās izglītoties manai paaudzei. Tā kā pie “stūres” ir mana un nedaudz jaunāka paaudze, kura ir “akla”, nekas attiecībās nemainās un nemainīsies – nemākam saskatīt šīs atšķirības un darām, tā kā darījām. Nevar viņus vainot, jo tādu nu ir viņu iedzimtā redzība. Līdz ar to bērnu dabīgais potenciāls, milzīga sabiedrības spiediena rezultātā, tiek nomākts un varbūt būs vēl kādu paaudzi jāpaciešas. Būsim pacietīgi un darīsim to, ko šodien šur tur jau varam. Sapratne par to, ko un kā, ir - tas parādās tautiešu dotajos atslēgvārdos. Tur, piemēram, ir prasība pēc tādām attiecībām kā brīvība, līdztiesība, sadarbība, atbildība un citām. Stingri ņemot, šobrīd ne ko daudz mēs izdarīt nevaram, un tas būs līdz brīdim, kad valstī tiks atzīta un realizēta brīvības+atbildības. Brīvības+atbildības noliegšana atspoguļojas normatīvajos aktos, izglītības likumā un reālā valsts pārvaldes institūciju varas demonstrēšanā. Rezultātā pārsātinātais izglītības un mācību saturs izspiež no laika un telpas dimensijām ārā jebkuru formāli neakceptētu iniciatīvu. Šodien varam paļauties tikai uz privātām vai individuāla rakstura iniciatīvām un pat tad ir jāuzmanās, lai cienījamie skolēnu vecāki tevi neiesūdzētu tiesā par to, ka skolā māci valsts standartā neparedzētās lietas. Šīs, privātās un individuālā rakstura iniciatīvas, balstās uz pārliecinātu pedagogu entuziasmu un tām nav ne materiāla, ne finansiāla nodrošinājuma. Ir jāpaļaujas uz ziedojumiem, filantropiem, projektu naudām. Bet tas no skolotāja prasa papildus enerģētiskos un laika resursus. Kā jau teicu ne katram tas ir pa spēkam. Bet tāpēc nav “jānokar deguns” – darām, ko varam – nedarot, jaunais laiks tā arī neatnāks! Turpināsim ieskicēt attiecības mūsu projektētajā tautizglītības modelī. Brīvības trūkuma dēļ būs ļoti grūti panākt neformalitāti mācībās. Esmu novērojis, ka bērniem ar augstu apziņas pakāpi šī problēma nav. Viņi pieņem mācības tādas, kādas tās ir, tādā kā dabīgā lietu kārtībā un nevaid. Varbūt tas ir tāpēc, kā atklājās, runājot ar vienu no bērniem, kurš labi atcerējās iepriekšējās dzīves pieredzi, ka tur, no kurienes viņš nāk, valda abpusēja vecāku un bērnu savstarpējā uzticēšanās: vecākiem nav šaubu par bērnu teiktā patiesīgumu un otrādi – bērni pieņem, kā pašu par sevi saprotamu un nepašaubāmu, vecāku pausto patiesību jeb mācību. Bet vai šo (naivo) uzticēšanos ir jāizmanto?

            Nākošajā sarunā turpināsim darbu pie tautizglītības skolu vidēm.