11.01.2021. 

Kārtējais sveiciens pedagoģijas un pašattīstības faniem!

Nezinu, kas notiek, bet atkal sanākusi atkāpe no tēmas, lai gan saistīta ar vērtībām un holismu.

Ir dīvaini, ka vecākus un arī skolotājus apmierina situācija izglītība tāda, kāda tā ir. Ja neapmierinātu, tad neapmierinātība izpaustos protestos un alternatīvās skolas rastos, kā sēnes pēc auglīga lietutiņa. Tajā pat laikā ir jāatzīst, ka alternatīvās skolas neko daudz nevar darīt obligāti izpildāmo izglītības likumu ietvaros. Un pat izskatās, ka var pienākt laiks, kad pat tas mazumiņš, ko tās iemanās izdarīt, tiks liegts. Bez tam ārkārtīgi lielu spiedienu uz sabiedrību rada globalizācijas izraisītās prasības pēc globālā pilsoņa. Esmu rakstījis dažāda līmeņa varas struktūrām, bet ausis nav dzirdīgas. Kas par lietu? Kāpēc tas tā notiek Dainu zemē?!

Kaut kādā mērā atbildi sniedz 2011. gada Viestura Dūles raidījuma “par problēmām izglītībā” komentāri – viedokļu daudzveidība. Toreiz es Dūles raidījumus novērtēju pozitīvi – viņš lika padomāt visai plašai auditorijai par to, ka ar skolu nav viss kārtībā; viņš sabiedrību sašūpoja tā, ka internets “vārījās” - daudziem bija ko teikt, ko izkliegt, izbļaut (Komentāri Viestura Dūles 2011. gadā vadītajam raidījumam par izglītību) – uz iekrāsotiem tekstiem jāuzklišķina un atvērsies atbilstošs dokuments. Es izmantoju “šūmēšanos”, lai pētītu “cieņas” problēmu skolās ( Kāds varētu izskatīties skolas modelis Latvijā? un Izglītības problēmu risinājumu meklējumi Latvijā). Toreiz, izpētot ap 600 komentāru, atklājās, ka izglītības problēmām vainu ģimenēs un skolotāju kompetencē saskata tikai 10% respondentu, galvenā problēma tika saskatīta izglītības organizēšanā – pāri par 36%. Sabiedrības vainu konstatēja ap 20% respondentu. Savukārt pētot skolu jaunatnes diskusiju (THE PROBLEMS OF VALUES EDUCATION IN PRIMARY SCHOOL OF LATVIA) atklāju, ka 26% no pāri par 360 respondentu (skolēnu) atklāti izrāda necieņu pret skolotājiem, tie tika identificēti, kā “uzspiedēji”, taču arī pārējo respondentu attieksme pret skolotājiem nebija glaimojoša. Toreiz pētīju arī skolotāju viedokli. Pētījums atklāja, ka visvairāk skolotājus satrauc skolēnu motivācijas trūkums – bērni neredz nepieciešamību mācīties, ir nedisciplinēti, valda visatļautība, ir saskarsmes problēmas, vērojams pat nihilisms un neiecietība, zema vērtību orientācija.  Mācību saturā jomā visvairāk satrauca nepārdomātu normatīvo dokumentu izstrāde – mācību programmu pārslogotība (neatbilstība starp satura apjomu un tā apgūšanai nepieciešamo laiku), programmu nesaskaņotība, mācīblīdzekļu kvalitāte, nepārdomātā skolu reforma u.c. lietas. Bažas, kas izteiktas saistībā ar ģimeni, galvenokārt saistījās ar vecāku neieinteresētību, ar izjukušām ģimenēm, ģimeņu materiālo maznodrošinātību un to, ka vecāki nepiedalās bērna audzināšanā (mūsu valstī 53% bērni aug nepilnās ģimenēs). Mācību procesa jomā lielākās problēmas saistītas ar mācīblīdzekļu neatbilstību standartam, pat trūkums, programmu apvienošana,  lielais skolnieku skaits klasēs, – faktiski problēmas, kuras tie vairotas jaunajā skolu reformā. Mācību organizācija problēmas tiek saistītas ar skolas vadības neuzticēšanos skolotājiem (kontroles, dokumentācija), darba apstākļi – vide. Pētījumā apstiprinājās pieņēmums, ka pret sevi negatīvu attieksmi jūt ne tikai matemātikas skolotāji – tā ir vispārēja parādība. Tas varētu nozīmēt, ka daļa skolēnu „uzspiešanu” jūt arī citās mācībās. Sarunā ar skolotājiem (ap 50) bija vērojams satraukums – skolotāji atrodas stresā pat ārpus tiešās mācību darba  situācijas, tikai par to domājot vien. Stresa situācija nevar palīdzēt skolotājam veidot labas attiecības ar skolniekiem. Skolotāji problēmu avotus, galvenokārt, saskata ārējos faktoros un, iespējams, tas tā arī ir, jo tie kaut kādā mērā  nosaka skolotāja brīvas rīcības iespējas.

Ir vēl kāds pētījums, kurā var ieskatīties t.i., Latvijas Bērnu labklājības tīkla pētījums sadarbībā ar Lietuvu un Igauniju par “Bērnu labsajūta Baltijas valstīs” (http://www.bernulabklajiba.lv/petijums-par-bernu-labsajutu-baltijas-valstis/). Tas tika pabeigts 2017 – tika aptaujāti ap 2000 skolēnu. Pētījuma rezultāti, kas varētu mūs interesēt, uzrāda sekojošo: 33% bērnu bieži jūtas uztraukti, 25% -nomākti, 40% - garlaikoti, 23% – dusmīgi, 23% – vientuļi, 22% – bēdīgi. 9% bērnu skolā saskaras ar vardarbību (15 gadīgo vidū – pat 18%), 53%-  skolā jūtas pārslogoti un noguruši, 58% - novērtē, ka viņiem ir par daudz mājasdarbu, 24% - 15 gadīgo bērnu skolā jūtas neiederīgi, 32% - viņiem apgalvo, ka nepietiek brīvā laika saviem vaļaspriekiem.

Interesi var izraisīt arī latviešu pētnieku grupas pētījums par to “Kas kavē pusaudžu mācīšanās panākumus skolā?” (http://www.lu.lv/materiali/apgads/izdevumi/konferences/atee_spring_university/ATEE_05-session.pdf)  Skolas dabas vides problēmas skar telpu apgaismojumu un siltumu, ēdiena izvēli, kvalitāti un laika trūkumu ēšanai. Fiziskajā vidē - atbilstošu telpu, aprīkojuma, mācību tehnoloģiju un līdzekļu trūkumu. Sociālajā vidē skolēnu skatījumā problēmas rada neinteresantie, kašķīgie un neapmierinātie skolotāji, ļoti liels skolēnu skaits klasē, skolēnu šķirošana, finansiālā nevienlīdzība skolēnu vidū, skolēnu savstarpējie konflikti un vienaldzība, narkomāni, toksikomāni, nepietiekama sadarbība ar vecākiem, disciplīnas trūkums, pasākumu trūkums skolā.

Arī šis pētījums atzīt pedagogu un skolēnu pārslodzi. Pārslodzi rada ilgās mācību stundas skolā un kopumā lielā slodze mācību nedēļā. Gan skolēni, gan arī skolotāji jūt nepieciešamību pēc lielākām sporta nodarbību aktivitātēm. Skolotāji domā, ka pārāk lielais skolēnu skaits klasē, ietekmē mācību procesa individualizāciju un diferenciāciju. Nav laika individuālam darbam, nav arī klases, kurās mācītos lēnāk domājošie bērni, tādēļ ir nepieciešama atbilstoša programma un mācību plānojuma izstrāde. Arī vecāki uzskata, ka skolotājam pietrūkst laika individuālam darbam. Visas respondentu grupas akcentē skolēnu negatīvo attieksmi pret mācībām un apkārtējiem. Minētas arī skolas sociālās vides problēmas -ietekmes, kas izraisa stresu un nesekmē sadarbību; ar skolotāja statusu saistītas problēmas - skolotājs ir nenovērtēts sabiedrībā - ir zems profesijas prestižs, tas izraisa frustrāciju un komunikācijas problēmas ar skolēniem. Mācību vide, kurā ir grūtības runāt un būt saprastam, ir izšķirošs nosacījums, kas traucē skolēniem gūt panākumus mācībās. Skolēni atzīst, ka problēmas saistās arī ar mērķi – nerod mācībām jēgu. Ar motivāciju saistītās problēmas, pēc skolēnu domām, izpaužas kā negatīva attieksme pret mācībām, nevēlēšanās mācīties, gatavoties stundām. Arī slinkums. Disciplīnas problēmas vispār - ar grūtībām uzturēt stundā disciplīnu. Daļa skolotāju ir noguruši no nepārtrauktajām izmaiņām izglītības politikā un vairs neuztver jaunāko informāciju, jo ir pārliecināti, ka tuvākajā laikā noteikti atkal būs citas izmaiņas. Tikai neiela daļa skolotāju ir gatavi skolēnu pašregulētas mācību darbības veicināšanai. 

Šo sarunu turpināsim apkopojot to negatīvo, kas šobrīd konstatējams skolā. Visu laiku no tā izvairījos, bet šķiet, ka tas, pirmkārt, varētu palīdzēt saprast nejēdzību, uz kuru akli ejam un, otrkārt, apjēgt holistiskās izglītības piedāvāto alternatīvu jeb izeju no strupceļa. Es vienkārši uzskaitīšu kā skolā, tā sabiedrībā vērojamo, daži pierādījumi ir minēti augstāk, citus var meklēt publicētos pētījumos un pašu vērojumos, ir vienkārši jānoņem aizspriedumu plīvurs no acīm un jātop redzīgākiem un pie reizes apņēmīgākiem ko darīt.

-          Vispārēja vērtību krīze sabiedrībā;

-          Sabiedrībā par veiksmīgiem cilvēkiem (tieši vai netieši) pārāk bieži tiek uzskatīti alkatīgie, korumpētie un brutālie, vardarbīgie – tas ir “krutie”;

-          Jauniešus visatļautību modulē (galvenokārt caur internetu rodamie) plaši pieejamie saziņas līdzekļi, uz bērniem orientēts tirgus mārketings;

-          Par galveno izvirzīta akadēmiskā izglītība;

-          Kultivēta konkurences spēja, arī sociālās dzīves aspektos, piemēram, sportā, ārpusskolas aktivitātēs, skolā;

-          Vērojami obsesīvu domu stimuli, kas izpaužas kā trauksmainas, uzmācīgas domas, kas būtiski ietekmē dzīves kvalitāti, traucējot pilnvērtīgi mācīties un veidot normālas attiecības ar citiem: pārmērīgas rūpes par savu izskatu (ķermenis, apģērbs) – bailes neiegūt kādas lietas, apģērba gabalu; par aksesuāriem (IT tehnoloģiju piedāvātā esamību mobilie telefoni, planšetnieki, austiņas, somas utt); bailes no pārbaudījumiem, no soda, no nepieņemšanas un izstumtības.

-          Fiziskā, psiholoģiskā un emocionālā vardarbība;

-          Negatīva attieksme pret mācībām;

-          Mācīšanās, kā nepieciešams piespiedu darbs, kuras nepieciešamību nosaka sodu un apbalvojumu sistēma;

-          Datoratkarība;

-          Trūkst jēgpilnas mācīšanās, motivācija mācīties. Netiek pētīti skolēnu dotumi talanti, nemaz jau nerunājot par individuālu mācībdarba plānošanu atbilstoši dotumiem;

-          Disciplīnas problēmas;

-          Savstarpējas cieņas trūkums – saskarsmes kultūras trūkums;

-          Mācību pārslodze;

-          Lielas klases, individuālā darba trūkums;

-          Trūkst interese par skolēna paša sapņiem, dotumiem, dzīves vīziju;

-          Mācībpriekšmetu lielā dažādība darbadienas griezumā;

-          Nemaz nerunājot par to, ka trūkst emocionālās un garīgās cilvēka veseluma komponentes kopšana.

Ko darīt? Es te cītīgi propogandēju dižus izglītības modeļus, bet tajā pat laikā saprotu, ka nebūs tā, ka visā mūsu zemītē sāks ko vienoti darīt.     Pārmaiņām ir DABĪGĀ KĀRTĀ jāizaug no tā, kas pašreiz esam, no tās sapratnes, no tās gudrības, no spēka un resursiem, kuri mums ir kā tautai kopumā un individuāli katram ir. Tas nebūt nav viegli, bet iespējami, ja paļausimies paši uz sevi. Nebūs viegli arī tāpēc, ka mūsu tautas indivīdiem raksturīga augsta pašapziņa, pašlepnums par to, ko katrs domājam un darām, mūs ir grūti pārliecināt par kaut ko citu, ja priekš sevis skaidri apzināmies savu taisnību, savu patiesību (zināma, cerīga pretruna ar to, ka mums visiem liek darīt vienādi un mēs to tā arī darām). Augsta pašapziņa nav nekas slikts, tas ir milzīgs, dabīgā kārtā, izveidojies potenciāls, kas ir jāliek lietā. Šī fantastiskā tautas īpatnība, dabīgā kārtā prasa dažādību izglītības organizēšanā (neder princips – visi dara tā!) un, otrkārt, kas faktiski ir pirmā izpildes nosacījums – jāļauj skolu dibinātājiem un pedagogiem radoši brīvi rīkoties. Mūsu dzīves vadītāji, organizētāji labi darīs, ja to visādi atbalstīs un stimulēs, radot atbilstošu likumu bāzi daudzveidības (daudzveidība – attīstības nepieciešams nosacījums) iespējām.

Tas nekādi nesaskan ar pašreizējo izglītības politiku,  veidojot lielas skolas, lielās klases - lielajās nav iespējams izveidot tādu harmonisku kopveselumu (kopienu), kas orientēta uz skolas veidotāju, kopienas locekļu definētu mērķi. Par tādā augstām lietām nav pat ko sapņot, jo tajās ne skolotāji viens otru pazīst, ne arī nespēj iegaumēt simtiem skolēnu vārdus, kur nu vēl tur kāds individuāls darbs vai individuāla iejūtība. Mērķim būtu jābūt saskanīgam ar pašu spēkiem izstrādātām individuālām personības nākotnes vīzijām un reizē saskaņotam ar atbilstošās kopienas interesēm un vajadzībām. Šādam mērķim, savukārt, būtu individuāli jāpakārto mācību programma, mācību saturs, vide un viss pārējais, lai skola, kā viens veselums, visos līmeņos saskanīgi sadarbojoties, uz to arī ietu.  Zināmas pazīmes tādai skolai varēja atrast mazajās lauku skolās. Tās jau pašas par sevi, dabīgā kārtā izveidojās, kā kopienas skolas – kā konkrēta pagasta ļaužu gadu desmitos izauklēts veidojums. Jau teikts, ka pagasta ļaudis vēsturiski ļoti garā laika posmā (gadu simteņos mērāmā) saauguši kopā gan radnieciskām saitēm, gan vietēja rakstura savdabīgām tradīciju īpatnībām. Jau reiz konstatējām, ka skolotāja kaimiņš ir skolēna ģimene, kuras bērnus skolotājs redz izaugam jau no šūpuļa. Arī vecāku ieradumus zina skolotājs un arī otrādi. Šāda veida attiecības pilsētniekam nav saprotamas un kur nu vēl patreizējai IZM. Bez tam skolotājs ir padomdevējs, viņš vienlaicīgi ir paraugs ne tikai skolā kā skolotājs, bet visa pagasta ļaužu vidū. Pasākumi skolā izvēršas par visu pagasta ļaužu kopā saietu, kopā svinamiem svētkiem. Ne reti skolotājs arī ārpusskolas ir dažādos veidos iesaistīts pagasta  kultūras dzīves organizēšanā un ir pagasta struktūrām saistīts (pašvaldība, kultūras nami un tamlīdzīgi). Nemaz jau nerunājot par tādu pagastu īpatnību, kā nacionālās vides viengabalainības uzturēšanu. Šīs lauku skolu īpatnības ir aprakstītas un pētītas doktoru disertācijās un ir uztveramas, ne kā kaut kas iznīdējams, bet kā unikāls kultūras fenomens, kas sargājams, saglabājams un vienlaicīgi arī attīstāms. Te skolotājs par savu audzēkni zina gandrīz visu, kas būtu jāzina, lai bērnam izstrādātu individuālu mācību algoritmu. IZM būtu tikai jānodrošina skolotāja izglītošana indivīdu padziļinātā pētīšana, individuālu programmu sastādīšana un jādod tam atbilstoši laiks un finanses.  IZM būtu jāizstrādā mazajām lauku skolām atbilstoša organizatoriskā struktūra un jāveido lauku skoliņām kopīgas vietas, piemēram, pētniecības darbam, amatniecībai, sportam un tamlīdzīgi.

Protams, ka izglītība būtu jābalsta uz vērtībām un augstāk minētās darbības jau būtu plats solis pretī tam – mēs darbībā īstenotu vairākas vērtības, piemēram, cieņas, brīvības, nevardarbības, iejūtības, saskaņas, sadarbības utt..  Vērtību iepīšanu mācību saturā nepieciešama tāpēc, ka ne visu bērniņu sapratnē tās tur ir jau priekšā, kā pašas par sevi saprotamas un dabīgā kārtā realizējamas, izdzīvojamas. Un arī tāpēc, ka “vērtības” nav kaut kas sastindzis, kaut kas tāds, kuras absolūto pilnību jau šodien izdzīvot varam. Tās, līdz ar mūsu pašu evolucionēšanu,  arī “attinas” – evolucionē atklājoties arvien jaunos veidos, - tām nav robežu ne to dziļumā, ne plašumā, ne formu dažādībā.

Manuprāt, ne kas nav nereāls. Ja arī esam tā iepinušies, ka nevaram dotajā brīdī apturēt “kompetenču izglītības” murgu, ir  iespēja likumos jāiestrādā reālu pretimnākšanu šiem uz vērtībām un veseluma balstītiem alternatīviem izglītības modeļiem un, otrkārt, jāizbeidz prettautiskā lauku tradicionālas kultūrvides graušana, kura norit, slēdzot vispārējās izglītības iestādes laukos. Arī te ir gudri jāizmanto ideālā mazo lauku skolu situācija, - tai jāliek nest augļus! Pārmaiņas izglītības organizēšanā ir neapšaubāmi vajadzīgas, bet ir jāapzinās, ka tās noteiks to, kādi būsim nākotnē,  - kādi būsim kā indivīdi, kā tauta un vai vispār spēsim pastāvēt. Lai pārmaiņas notiktu, tās ir jāsagatavo, tas ir garš process, kurā būtu jāiesaista visas ieinteresētās puses un sadarbības rezultātā panākta vienošanās. IZM gan oponē sakot, ka apspriešana un gatavošanās ir bijusi. V.Dūle ar savu mazo projektu TV īsā laika periodā lika sarosīties vairāk ļaužu nekā IZM daudzu gadu garumā.  Ja gatavojamies kaut ko realizēt, tad ir jābūt visam “jau uz galda”: atbilstoši sagatavoti skolotāji, vecāki, pašvaldības, sabiedrība vispār un nemaz jau nerunājot par mācību līdzekļiem, vidi un atbilstošu finansiālu nodrošinājumu.

Vērtības, vērtības, vērtības – tās ir mūsu dzīves vadītājas!

Tāda nu sanāca atkāpē no tēmas.

Lai top!