Ojārs Rode

14.05.2020.

Šajā daļā galvenokārt pievērsīsimies Dzīvā Ētikas Mācībai par sirds izšķirošo nozīmi. Sirdi nedrīkst uzskatīt tikai par fiziskā organisma daļu. Sirdij ir centrālā loma, viss izriet no tās. Neviens cits orgāns nespēj apvienot cilvēkus, lai cik tālu tie neatrastos, kā vienīgi sirds, - “sirds stāv kā cilvēces Svētnīca”. Vienmēr jāatceras: “Sirds domā, sirds apstiprina, sirds apvieno”! Sirds pirmā jutīs gaidāmo notikumu diženumu, pirms saprāts vispār būs ko aptvēris. Sirds pieder Bezrobežībai, tāpēc vienīgi caur to, tā ir iepazīstama. Sirds jūtas un nevis prāta apsvērumi ir nosacījums jaunradei – “Saprāts nespēj radīt, ja sirds tam nedod sēklu. Tālab, kad runājam par sirdi, runājam par Daili”. Smadzenēm ir sava darba rūķa vieta Sirds paspārnē. Ieklausīšanās sirdī ļauj aptvert to, cik tālu esam novirzījušies no likteņa noteiktā ceļa, kā arī sajust prieka trīsas, kad esam uz tā un darām to, kas likteņa grāmatā ierakstīts.

Kā jau tika pausts 1.d. sirds ir izšķiroši vienojošā – tā vieno cilvēkus, vieno skolnieku ar Skolotāju, cilvēku ar citām sirdīm bezrobežīgajā un daudzslāņainajā kosmosā. Sirds ir centrālais un svarīgākais orgāns ne tikai fiziskajā plānā, bet arī smalkajā. Caur sirds sajūtām cilvēks realizē Kalpošanu. Sirds atpazīst savējos. Tā ir kā Patiesības, Mīlestības un Nākamības svētnīca. Arī Patiesība atklājas caur to, kas sapratnē nonāk atbilstoši katra apziņas stāvoklim. Kā jau minēts, šaubas nav ceļa rādītājs – tās ir “sirds kaps”. Ja esi uz ceļa, šaubas gaist – šis jēdziens ar visu savu semantisko būtību pazūd. Vērojam, vai mūsu šaubas, ja tādas ir, nav prāta piespēlētas, seperējiet apjēgsmi, pieslēdziet Neatkarīgo vērotāju! Vērojiet vai kaut kur nav paslēpusies viltība, vai neesat pārdevies, vai neslēpjat dusmas – tās ir sirds nebrīves pazīmes.

Patiesa labestība ir iekšēja un tā nāk no sirds un nevis “labie darbi”, kuri, nereti, ir kādu labumu gaidās darīti. Sirdi nav viegli attīrīt no bieza pašlabuma, patmīlības uzslāņojuma (Krievu oriģinālā runā par “самость” uzslāņojumu, kas latviski tiek tulkota kā “patība”. Tas nav pareizi, jo latviski “Patība” ir pašas apzinātas personas būtiskāko, nozīmīgāko psihes, rakstura, personības īpašību kopums; personības kodols, būtība, kas ietver sevī indivīda dzīves jēgas patiesību, kas patiesībā ir saistīta ar sabiedrības vajadzībām, tātad nav kaut kas egocentrisks, egoistisks. Tāpēc es to tulkoju kā “patmīlību” – kas ir pārspīlēta pašcieņa, arī viegla aizvainojuma brīžos, kad tiek aizskartas personiskās intereses, apšaubīts pašvērtējums; arī egoisms - no Ped.t.vārdn.).

Ja sirds ir nomākta, apaugusi ar patmīlības sūnām, sākusi trūdēt, maz vairs ko var līdzēt.

Atvērtas sirds vienotība ar pasauli, liek tai pārdzīvot visus satricinājumus. Par sirdi ir jārūpējas, jāsargā no pārpūles, no pārlieku lielām enerģijām – jāievēro samērība. Enerģija ir taupāma arī tās vērtīguma dēļ. Taupot enerģiju, mēs vienlaicīgi taupām arī citu enerģijas. Enerģija nepieciešama ne tikai “lieliem” darbiem, bieži vien sīkās darbības paņem daudz vairāk, taču avots ir viens. Neapšaubāmi, ka mūsu garīgā un fiziskā pilnīgošanās saistāma ar sirdi, tā zaudē daudz enerģijas – ir nepieciešam taupīga tieksme. Mūsu morāle veido un arī raksturo mūsu sirdi, morāle ir pilnīgošanās pamats. Jau teikts, ka tiekšanos pretī Gaismai neiedvesmo bailes, “baiļu disciplīna” ir tumšo, postošo spēku saliedētāja, vienotāja. Bailes rada verdzisku pakļaušanos, tā nav sadarbība, sadarbība ir sirds prerogatīva, “sadarbības apziņa desmitkāršo visu vienojošo strāvu vareno spēku”. Un vēl jāsaka, ka likums  ir tāds, ka katram cilvēkam savas bailes ir jāizdzīvo,  “līdz savas bailes viņš nebūs izsmēlis”, bumerangs, kuru esi izsviedis, atgriežas, - pat nodevējs pats tiks reiz nodots. Kosmiskā mērogā sadarbība nozīmē kopdarbu arī šķietamos sīkumos, - pat “katrs skatiens, rokasspiediens, katra doma ir sadarbības zīme, ja tā nākusi apzināti”. Augšupejas ceļā katram sīkumam ir nozīmē, uz tiem nereti balstās lieli darbi (mazs cinītis, gāž visu vezumu). Ir nozīmīgas savstarpējās saskaņas jūtas, tās daudzkāršo enerģiju sadarbībā. Saskaņotība nenāk no prāta, - tā nāk “no sirds, no Gaismas”, jo kā gan citādi iespējama sadarbība ar Dabas spēkiem?

Sirdī rodamas visas cilvēka dabas raksturojošās kvalitātes, kā jau teikts, tā ir visu cilvēka īpašību mērs. Ļoti svarīga ir tāda īpašība kā pacietība (un ar to saistītā iecietība), - tas ir nosacījums, lai stiprinātos sudraba pavediens uz Augstāko Pasauli. Un kā ar lepnību? – tā “ir akmens pie kājām”. Sirdi “aptumšo patmīlība un nežēlība”.

Domai, kas saistīta ar sirdi ir milzīgs radīšanas spēks. Sirds smeldze “norāda uz spriegumu un sadarbību ar Pirmatnējo Domu pamatni”, kuras uzkrājums ir neizsmeļams, “ir tikai cieši jānotur sudraba pavediens”.

“Saule ir sistēmas sirds - tāpat kā cilvēka sirds ir organisma saule. Daudz ir siržu - sauļu, un Visums ir siržu sistēma, tāpēc Gaismas kults ir sirds kults. Saprast to abstrakti nozīmē atstāt sirdi aukstumā... Sirds ritmu var uzskatīt par dzīves ritmu. Mācība par sirdi ir gaiša kā saule, un sirds siltums ir tikpat steidzīgs kā saules stars. Ikviens ir brīnījies, kā uzlecošas saules stars vienā mirklī visu sasilda. Tāpat to spēj sirds! ...sirds siltums ir kā pastāvīgs pavards. Sirds siltumā mīt vīrišķība - tas ir jāiegaumē!” Šī siržu vienotība ļauj tām savās starpā sasaukties, daudzkāršot spēku, kurš ir spējīgs pārvarēt tāles, aptver tās dziļumu, plašumu, radot iespēju aptvert notikumu jēgu. Tā ir kā izkāpšana no fiziskā auguma un došanās Bezrobežībā.

Labestīgu sirds starojumu jūt visi ap to, tā vairo veselību, prieku un garīgo labklājību, - “Sirds Mācība nav šķirama no labestības”.

Sirds lūgsna ir klusa, bet izplatījuma piepildoša, kad “personīgās vēlmes pārtop Pasaules Gribā”.

Sirds zina, kas ir kas, - tā spēj atšķirt augstāko no zemākā, “bet vājināta, aptumšota tā pati nonāk zemākajā līmenī, un tad pat zemākais liksies augsts” – saglabājiet sirds skaidrību!

Vēlreiz ir jārunā par nevēlamo iegremdēšanos pagātnē. Tā var rosināt tur snaudošus, nelabvēlīgus spēkus. Jebkurai darbībai ir nepieciešama enerģija, - no kurienes tā tiks ņemta, ja ne no tagadnes uzkrājumiem?! – Kāpēc jāiet atpakaļ, - “nevajag atjaunot izdzīvotās vibrācijas”! Pilnība sasniedzama tikai neatturami tiecoties uz nākotni un nevis iegremdējoties pagātnē.

Tagad nedaudz par to, kas būtu darāms savas sirds izglītošanas labā.

Sirds audzināšana jāsāk jau agrā bērnībā. Vislabākais ir mātes piens, jo tas jau satur sirds enerģijas daļiņas.

Ir pacietīgi jāuzklausa bērniņa pirmās vēlmes, bet skolotājam jābūt iecietīgam pret skolēna pirmajiem soļiem. Ir jācenšas izprast skolēna ceļu, jāpasargā skolēna sirds no jebkuras apspiešanas. Skolēnam nav jāiemāca noteiktas atbildes, bet jāļauj tam pašam atklāties, pašam atrast atbildes.

Ieteicams runāt par garīgām lietām, šādas sarunas vingrina sirdi, “pasargā no netīrumiem” un uzlabo auru;

Ieteicams attīstīt vērīgumu un domāšanu – skolā būtu jāieviešas tam īpašas nodarbības. Vērtīgi pievērst uzmanību sīkām parādībām, pievērst uzmanību “nejaušībām”. Vērīgums attīstāms dažādiem paņēmieniem, piemēram, daudzskanīgā simfonijā kāda noteikta mūzikas instrumenta vai balss izsekošanai, klausoties klusumā, uztverot vissmalkākos ritmus, krāsu, skaņu, smaržu nianses, - “nav mirkļa bez smaržas, jo pat vistīrākais gaiss ir aromātu pilns; nav redzes tukšuma, jo Smalkās Pasaules gaismas redz gan atvērta, gan aizvērta acs”. Ir svarīgi vērot savas sajūtas. “Novērošanas spēju attīstīšanas rezultātā zūd bailes. Nedrīkst baidīties no tā, kas ir ap mums”.

Svarīgi būtu eksperimentēt un pētīt, piemēram, miega novērojumus, acs starojumu, neapzinātās domas darbību, domu raksturu, iemācīties atšķirt dažādās domu plūsmas, noskaņoties (koncentrēties) uz kādu no domu avotiem. Var, piemēram, veikt eksperimentus ar augiem, kukaiņiem, dzīvniekiem, pavēlot tiem ar acīm. “Ar katru skatienu, ar katru pieskārienu ir jāsēj labais, un šajā labestības vingrināšanā attīstīsies sirds”.

Pētāms cilvēka domas, skatiena, noskaņojuma, labvēlīguma, klātesamības, pieskāriena, utt. iespaids uz augiem, minerāliem, ūdeni; pieskāriena starojuma spēka atkarība no domas spēka.

Var pētīt auras. Sekmes šajā jomā nosaka ne filma vai fotoaparāts, bet dalībnieka un aculiecinieka kvalitāte. Ļoti svarīgs šajos pētījumos ir iekšēja miera uzturēšana. Fotogrāfs nedrīkst skatīties uz to, ko viņš uzņem.

Galvenais sirds audzēšanas un nostiprināšanas nosacījums ir darbs jau no pirmajiem dzīves gadiem, - “kā fiziskais, tā garīgais”, darbs vispārības labā. Darbs, kā dabisks cilvēka dzīves piepildījums, piesaista enerģijas no izplatījuma. Darbs ir svētība!

Jāaudzina pateicības jūtas, - jājūt pateicību pat par  “sīkumiem”.

Ugunskurs, svecītes liesma utt. attīra izplatījumu, tā ir ārstētāja, sargātāja. Elektrība ir “ieslodzīta enerģija”, tā nes slimības.

Runājam sarunu biedra valodā: viņa vārdiem, izteicieniem, - tā viņš viegli uztvers un sapratīs izteikto domu.

Neturiet mājās, dzīvojamās telpās cilvēkēdāju dzīvnieku daļas un citus nekromantijas priekšmetus, - līdzīgais piesaista līdzīgo. Smalkās Pasaules zemāko slāņu ķermeņi īpaši tiecas uz nekromantiju;

Audzinot sirdi, atvērsies jūdziņa caur gaišredzi, gaišdzirdi un gaišožu.

Praktizējam izplatījumā labestīgas domas raidīšanu. Praktizējam domāšanu par pasauli.

Ir prātīgi veidot grupas ar saskanīgu apziņu.

Ir nesaprātīgi ieturēt maltīti uztraukumā (jālieto baldriāns, jādzer piens ar sodu – jāpadara sirds stāvoklis vieglāks) vai dusmās, - paliekat izsalcis, bet vesels. “Klusēšana ēšanas laikā ir svēta lieta”.

“Kas mīl puķes, tas jau ir uz sirds ceļa. Kas pazīst augšuptieksmi, tas ir uz sirds ceļa. Kas šķīsti domā, tas ir uz sirds ceļa. Kas zina par augstākajām pasaulēm, tas ir uz sirds ceļa. Kas nobriedis Bezrobežībai, tas ir uz sirds ceļa. Tā aicināsim sirdis izzināt Avotu. Pareiza ir izpratne, ka sirds būtība pieder tiklab Smalkajai, kā arī Ugunīgajai Pasaulei. Pasaules iespējams apzināt ar sirdi, nevis ar prātu”.

            Ir jāiemācās dot. Došanas mērs ir gan mīlestībā, gan atbildībā rodams: “Maz dot ir pretrunā ar mīlestību, bet pārāk daudz dot - arī nav labi. Cieņu nepelna skopums, taču nav lietderīga arī došana, kas noved pie nodevības. Kā nepietiekams uzturs izraisa bada sajūtu, tā pārmērīgs rada saindēšanos. Bez pārspīlējuma var teikt, ka pārmērīgs dāsnums novedis pie nodevību skaita palielināšanās. Skolotājam, kas dod un uzticas, ir jāievēro ļoti daudzi apstākļi. Viņam jārēķinās ne vien ar saņēmēja īpašībām, bet arī ar viņa tuvinieku īpašībām, astroloģiskajiem apstākļiem. Izsmalcināta sirds pateiks, kā tikt skaidrībā šajā sarežģītajā apstākļu plūsmā”.

            Esam sirsnīgi, draudzīgi un patiesi!

Nākamajā reizē paredzēts ieskatīties tajā, kā Šalva Amonašvili būvē humāno pedagoģiju uz Dzīvās ētikas principiem.

Lai veicas!