Ojārs Rode

09.01.2021.

Sveiciens pedagoģijas un pašizglītības faniem! Šodien piedāvāju turpinājumu sarunai par holistisko izglītību. Vispareizāk laikam jau būtu jāsāk ar J.C. Smuta apcerējumu Holism and evolution, kurš izdots vēl 1917. gadā Lielbritānijā (ir sastopami atkārtoti izdevumi). Esmu to labākai apguvei sakārtojis datorā, bet patreiz nav laika pieķerties šim apjomīgajam darbam – pāri par 400 lpp.. Ne reti holisma pētnieki atsaucas uz viņa darbu un es pašreizējā brīdī pieņemu, ka viņa idejas tādā vai citādā veidā atspoguļojas šo pētnieku darbos. Šodien bez “pievienotās vērtības”  aicinu iepazīties ar W. Keith Bookwalter darba konspektu – viņš pārstāvēs Rietumnieku priekšstatus par tēmu, un N.N.Peretjaginas (Перетягина Н.Н.) darba konspektu, kura pārstāvēs mūsu austrumu kaimiņa – Krieviju priekšstatus.

The Wholistic Educational System: First Principles and Corollary Principles (Updated: January 6, 2012)

http://williamkeithbookwalter.info/pdf/WES_1st&corollaryprinciples2012_01_06.pdf

lejūplādēts 07.01.2021.

Sāksim ar deviņiem principiem, kuri likti (The Wholistic Educational System) WES filozofijas pamatā:

1. Realitāte sastāv no materiālām un nemateriālām vienībām.

2. Realitāti veidojošās vienības ir sakārtotas hierarhiski.

3. Entītijām (izņemot nemainīgo dievību) (skaidrojums: Entītija ir datu objekts, kas pārstāv kādu analizējamās sistēmas objektu, par kuru tiek vākta informācija. Entītija var tikt raksturota kā eksistējoša, taustāma, parasti pastāvīga reālās pasaules lieta. Kad tiek runāts par entītiju parasti tiek domāts kāds objekts, kurš var tikt atdalīts no citiem reālās pasaules objektiem. Entītija var būt fizisks objekts, piemēram, mākslinieks, dziesma, vai notikums, kā mājas pārdošana, automašīnu serviss, vai arī kā jēdziens, piemēram, klienta samaksas pārskaitījums. Faktiski ir jau iepriekš aprakstītie holoni) ir iespējas iesaistīties procesos, tas ir, viņu nemateriālā potenciāla tulkošanā materiālā aktualitātē; mijiedarbojoties ar citām materiālām vai nemateriālām entītijām viņu vidē.

4. Iespējas ir neskaitāmas, bet tās var klasificēt kā materiālas, sociālas, psiholoģiskas vai garīgas. (Tādējādi sistēma attiecas uz materiālu potenciālu, sociālo potenciālu, psiholoģisko potenciālu un / vai garīgo apmācāmā vai sociālās grupas potenciālu.)

5. Vide sastāv no neskaitāmām entītijām, kuras var klasificēt kā materiālas, sociālas, psiholoģiskas vai garīgas. (Tādējādi sistēma attiecas uz materiālu vidi, sociālo vidi, psiholoģisko vidi, garīgo un tas viss ir iemiesots cilvēka patības vidē.)

6. Visām entītijām ir zināms aspekts, nezināms, bet atklājams aspekts un

galu galā arī nesaprotamais aspekts (attiecībā uz pēdējo tas nozīmē, ka pat visvienkāršākās vienības patiesais raksturs vai būtība - materiāla vai nemateriāla, cilvēka prātam pilnībā nav aptverama).

7. Materiālām vienībām, kas atrodamas minerālu valstībā, dārzeņu valstībā, dzīvnieku valstībā (ieskaitot cilvēka ķermeni) un tehnoloģiskā valstībā, t.i., cilvēku veidotās vienībās, kuras sastāv no iepriekš minētām materiālām vienībām, piemēram, mašīnas, tehnoloģijas un pilsētas, tāpat kā nemateriālajām vienībām, ir savs raksturs, kurš var būt garīgs, intelektuāls vai nefaktisks.

8. Nemateriālās vienības pēc būtības ir sociālas, psiholoģiskas un / vai garīgas.

9. Kad vienība mijiedarbojas ar vidi, tad aktivizējas trīs savstarpēji papildinoši apakšprocesi, kā rezultātā vienības attīstās:

a. Aktivizējas vai realizējas vienības potenciāls;

b. Materiālas un / vai nemateriālas vienības cita citu iekļauj vai absorbē, piemēram, sociāli pārraidāmas zināšanas un prasmes.

c. vai noraida, atsakās absorbēt citas materiālās un / vai nemateriālās vienības, piemēram, atteikšanās no tām saņemt neveselīgu pārtiku, pieņemt draugus, kuriem ir slikta ietekme, vai arī iesaistīties sadarbībā ar masu medijiem, kas nav veselīgi.

Tālāk ir norādīti septiņi “papildprincipi”, kas pamatojas uz filozofijas daudzdimensionālo, holistisko, integrējošo, attīstības sistēmu, un tā vada FEM īstenotās programmas:

1. Starp visām zinātnēm, humanitārajām zinātnēm un ticības sistēmām pastāv harmonija kas veicina materiālo, humānistisko un garīgo aspektu attīstību, labklājību un civilizētību.

2. Viena no filozofijas galvenajām īpatnībām ir korelācijas saskatīšana starp

zinātnēm un ticības sistēmu jomām un abu iekļaušanu vienā domāšanas shēmā.

3. Cilvēka organiskā vienotība, kas izpaužas cilvēka izaugsmē, nobriešanā, attīstībā un kuru var veicināt mācoties konkrētas tautas, rases, nācijas, kultūras ietvaros.

4. Meitenēm un sievietēm ir tādas pašas iespējas kā zēniem un vīriešiem, un tāpēc tām tiek dotas tiesības un iespēja iesaistīties tajās pašās izglītības programmās un turpināt tādu pašu karjeru kā zēni un vīrieši.

5. Izglītībai vajadzētu būt sevis un citu cilvēku mācīšanās un mācīšanas procesam visa mūža garumā (gan atsevišķi, gan kopā), kas ietver piecus apakšprocesus:

(1) personisko un sociālo iespēju identificēšana,  - spējas un talanti,

(2) to pārnešana materiālajā realitātē,

(3) vērtīgu, sociāli nododamu zināšanu iegūšana / “absorbēšana” un prasmes,

(4) nelietderīgu zināšanu, neveselīgu pieredzes  “noraidīšana” vai “atteikšanās absorbēt”.

(5) talantu, zināšanu un prasmju izmantošana visu augstākā labuma labā.

6. Mācīšanās ir cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa. Skolotāji organizē mācības dabiskā ritmā, kuru raksturo trīs fāzes: “romantika”, "precizitāte" un "vispārinājums". Romantikas fāzē izglītojamie aktivizē cerības, kas saistītas ar mācīšanās objektu. Viņi “redz” tieši to, kas tām atbilst. Precīzās pakāpes mācīšanās laikā pieredze tiek veidota sākotnēji diferencējot, bet pēc tam integrējot tādā pašā vai jaunā veidā. Vispārināšanas fāze attiecas uz lietojumu vai jaunās pieredzes piemērošanu jaunām situācijām.

7. Cilvēka garīgums ir cilvēka rakstura psiholoģiskie aspekti, kuri ilgojas uzzināt patiesību, mīlēt skaistumu, rīkoties saskaņā ar izpratni par to, kas ir labs; piesaistīt pieaugošo izpratni par Visa augstāku vienotības līmeni un mijiedarboties ar pārpasaulīgām būtnēm - dvēselēm šajā dzīvē, dvēselēm ārpus šīs dzīves, Radītāja, svēto garu un dievības vēstnešiem.

8. Patiesība un realitāte ir viena un nepieļauj daudzveidību. Tāpēc zinātnei un reliģijai vajadzētu būt harmonijā, nevis konfliktā. Zinātnes reliģijai tās ir jāpaceļ augstāk par vienkāršo materiālismu un sniedzot morālu vadību un pārpasaulīgus mērķus, kas tiecas pēc

visaugstākā labuma no visām lietām visur. Reliģijai ir nepieciešama zinātne, lai pārbaudītu pārliecību un principus, kā arī atbrīvot to no kļūdām un māņticības.

1. Zinātņu, mākslas un ticības sistēmu harmonija

Zinātne (vai zinātnes), humanitārās zinātnes (īpaši māksla) un uzskatu sistēmas pārstāv trīs cilvēku centienus, kuri ar dažādu instrumentu palīdzību cenšas izprast lietu kārtību dabā. Viens no galvenajiem izglītības mērķiem ir aktivizēt jaunākās zinātniskās, mākslinieciskās un garīgās atziņas, atklājumus, postulātus, principus, aksiomas, teorijas un likumus, lai palielinātu cilvēku kompetenci un darītu viņus laimīgus. Materiālā un nemateriālā realitāte ir viena, viengabalaina un vesela, taču daudzveidīga. Zinātnes, humanitārās zinātnes un garīgās pārliecības sistēmas atklāj vienas un tās pašas realitātes dažādus aspektus, perspektīvas vai dimensijas.

Induktīvā un deduktīvā pētīšana tiek pieņemta kā svarīgs veids patiesības meklēšanā, taču jāatzīst arī citi zināšanu konstruēšanas veidi, piemēram, sapņi, lūgšanas, meditācijas, iedvesmas un intuīcijas. Ja ir šķietamas pretrunas starp zinātniskajiem atklājumiem, humanitāro zinātņu perspektīvām un ticības sistēmām, tad katrs no tiem kalpo izgaismojot un izlabojot pārējos.

Zinātne kopumā tiek uztverta kā realitātes intelektuāla izpēte. Zinātnei jāvadās pēc morāles principiem un vadības, ko sniedz reliģija, lai zinātniskie atklājumi kalpotu visu labklājībai. Humanitārās zinātnes ir vērtīgas izpētei un pārdomām par tādām eksistenciālām tēmām kā cilvēka dzīves jēga un mērķis un arī piezemētākiem jautājumiem par to, kā vislabāk dzīvot dzīvi visās tās dimensijās - bioloģiskajā, emocionālajā, intelektuālajā, sociālajā, morālajā un garīgajā, un arī kā meklēt cilvēka laimi pasaules vidū, kas vienlaikus ir piepildīta gan ar skaistumu, gan neglītumu; draudzību un vientulību; mīlestību un naidu; cerību un izmisumu; apbrīnojamiem sasniegumiem un neprātīgiem lēmumiem. Pasaules ticības tradīcijas tiek uzskatītas par relatīvām, vēsturiski progresējošām un nepārtrauktām, kas veido izpratni par saikni starp Radītāju un Viņa radījumiem. Šīs izpratnes ir atrodama katrā garīgajā tradīcijā. Reliģijai ir nepieciešama zinātne, lai, kad vien iespējams, pārbaudītu tās ticību uzskatiem un principiem, kā arī atbrīvot to no kļūdām un māņticības.

2. Filozofiju, kas ir WES pamatā, var dēvēt par procesa filozofiju (vai veselumu), kas no jauna definē galvenos jēdzienus “cēloņsakarība”, “vienotība” un “determinisms” un cenšas radīt jaunu izglītības ētiku, kas atspoguļo cilvēka un civilizācijas organisko veselumu. Gan pasaules ticības, gan jaunākie zinātniskie atklājumi apstiprina realitātes hierarhisko raksturu un tās garīgās, psiholoģiskās, sociālās un bioloģiskās / organiskās, sistēmiskās savstarpējās atkarības. Tādējādi arvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība pāriet uz integrētu, holistisku, daudzdimensionālu, attīstošu pieeja izglītībai un visiem cilvēka centieniem. Tāda pieeja atjauno cēloņsakarības nozīmi, kas atšķiras no materiālās formālās cēloņsakarības. Procesa filozofija cenšas formulēt un koordinēt attiecības starp ticības sistēmām, garīgumu, zinātni, izglītības teoriju un praksi.

Realitātei ir divas entītiju pamatformas vai veidi: materiālā un nemateriālā. Materiālas vai fiziskas entītijas ir novērojamas, nosakāmas un bieži vien izmērāmas. Materiālā realitāti raksturo hierarhiska strukturēšana. Materiālā Visuma pamatkārtība sastāv no savstarpēji saistītiem, atšķirami hierarhiski sakārtotiem ontoloģiskiem līmeņiem – minerālo, botānisko; zooloģisko; cilvēka ķermeņa; un cilvēku radīto, fizisko / tehnoloģisko vidi. Jaunais pastāvīgi rodas no iepriekšējiem elementiem. Nemateriālās vienības ir tās, kas nav faktiskas, nav novērojamas un nav izmērāmas, piemēram, idejas; teorijas; mīlestība; mērķi; ideāli; un cilvēka dvēsele, prāts un gars. Šajā filozofijā organisma realitāti saprot kā procesu, kas raksturojama kā bezšuvju, nepārtraukts iespēju (potenciālu) savienojums, kas savieno nemateriālo, neaktuālo, garīgo / mentālo sfēru ar materiālo, fizisko sfēru. Skaistuma, patiesības, labestības un vienotības apzināšanās tiek uzskatīta par Visuma teleoloģiju. Šie četri to vada vai virza pretī ideāliem un ir augstākā šīs teleoloģijas izpausme.

Izglītība ir cilvēka tapšanas process, izmantojot tādus apakšprocesus kā izaugsme, nobriešana, attīstība un mācīšanās. Cilvēki tiek uzskatīti par tādiem, kas patiesībā ilgojas zināt; mācīties; mīlēt; būt mīlētiem; būt kompetentiem; īstenot savu gribu piesaistot

nezināmos, pārpasaulīgos un garīgos radīšanas aspektiem. Šāda veida ilgas un tiekšanās iet tālāk , - tās ikdienas dzīvē izpaužas kā zinātkāre, ieinteresētība, cilvēka labestīgo

attiecību meklēšanā, ilgās sazināties un pielūgt pārpasaulīgo, uzstādījumu un mērķu sasniegšanā, un vēlmē nest upurus šo mērķu sasniegšanai. Izglītības jomā šīs cilvēka tiecības tiek izmantotas motivēšanai.

Šī visaptverošā izglītības filozofija ļauj izglītojamajiem saprast, ka viņi ir tāpēc, ka tie iemieso visus Visuma aspektus. Tas ir, tie vienlaikus ir materiāli būtnes, kas sastāv no ūdens un minerāliem; bioloģiskas būtnes, kas aug un vairojas; siltasiņu zīdītāji ar maņu uztveri; sociālās / draudzīgās būtnes, kas alkst mīlēt un būt mīlēja; psiholoģiskas būtnes ar cerībām, bailēm, valodu, vēstures izjūtu, idejām, jautājumiem un mērķi; un garīgas būtnes, kurām ir dvēsele, kurai šķiet dabiski saistīties ar Pārpasaulīgo dzīvē un kas, pēc daudzu ticības sistēmu domām, turpina pastāvēt garīgajā valstībām pēc ķermeņa nāves. Šī filozofija arī ļauj izglītojamajiem redzēt sevi ne tikai kā visaugstāk attīstīto subjektu pasaulē, bet kā turpmākās ES evolūcijas līdzekli sabiedrībā, virzoties no viena vienotības līmeņa uz otru; sākot ar klanu, cilti, pilsētas valsti, nāciju, reģionu un visbeidzot, cerams, ka ne pārāk tālā nākotnē, līdz vienotam, taisnīgu un mierīgu pasaules sabiedrību un civilizāciju.

3. Cilvēka rases organiskā vienotība kā Realitātes vienotības principa sekas ir būtiskas cilvēces vienotībai. Visas zinātnes - antropoloģijas, bioloģijas, organiskās ķīmijas, ģenētikas, ģenealoģijas, socioloģijas, kognitīvās psiholoģijas un neiroloģijas apstiprina organiskās vienotības principu un cilvēces savstarpējo saistību. Šis princips nozīmē, ka neviena rase, nācija vai dzimums nav labāks nekā jebkurš cits un ka cilvēku veselībai, nobriešanai, attīstībai un mācībām ir tās pašas pamatīpašības neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Šis atklājums pamato iespēju izveidot universālu izglītības sistēmu, kurā tiktu ņemta vērā gan vienotība, gan cilvēku daudzveidība. Cilvēces vienotības princips atzīst, ka pastāv noteiktas cilvēka potenciāla un noteiktas attīstības kategorijas universāļi, kas piemīt visiem cilvēkiem, vienlaikus atzīstot ļoti unikālas spēju un talantu izpausmes katrā kultūrā un katrā indivīdā. Šis papildprincips nozīmē arī to, ka pastāv zināšanu pamatelementi, kas

ir nozīmīgi un ir pelnījuši, lai ikviens tos apgūtu, veicinot vienlaicīgu plašu vietējo, reģionālo, nacionālo zināšanu un kultūru attīstību.

4. Sieviešu un vīriešu līdztiesība. Cilvēces organiskās vienotības papildprincips ir sieviešu un vīriešu, meiteņu un zēnu līdztiesībā. Tāpat kā zinātnes nav atradušas nevienu rasi, kas būtībā būtu pārāka par citu; tāpat arī viņi nav atraduši nevienu dzimumu, kas būtībā būtu pārāks par otru. Zinātne apstiprina vīriešu un sieviešu vienlīdzību attiecībā uz intelektuālajām spējām un pie vienādām izglītības iespējām, tas var pārvērsties par nozīmīgu ieguldījumu praktiski visās cilvēku darbības jomās. Sievietes ir jāmudina iekļūt dzīves sfērās, kuros tradicionāli dominē vīrieši, jau no mājās un skolas sola. Piemēram, valdības amatos lielāka sieviešu līdzdalība varētu veicināt mieru, nevis karu.

5. Izglītības process. Kā minēts iepriekš, izglītībai vajadzētu būt visa mūža garumā. Un tai būtu jāietver piecus apakšprocesus: 1) personisko un sociālo identifikāciju, tas ir, latentās spējas, stiprās puses un talanti, (2) to aktualizēšanu, (3) vērtīgu, sociāli pārnesamu zināšanu un prasmju iegūšana / “absorbēšana”, (4) “noraidīšana” vai “atteikšanās iesaistīties vai absorbēt ” neveselīgu pieredzi un (5) zināšanu un prasmju izmantošanu kalpošanai visaugstākajam labumam. Šie procesi nav obligāti secīgi. Parasti tie notiek vienlaicīgi. Kas attiecas uz pirmo apakšprocesu, - cilvēka spējas tiek nepārtraukti analizētas. Cilvēku spējas, parasti sauc par talantiem, dāvanām vai stiprām pusēm. Pedagogu uzdevums ir tās identificēt, lai pēc tam izveidotu atbilstošu mācību programmu, to attīstīšanai. Sociālajā līmenī vadītāju pienākums ir noteikt ģimenes, grupas, iestādes, cilvēku, reģiona īpašās iespējas realizēt atbilstošus izglītības, sociālās un ekonomiskās attīstības projektus.

Aktualizācija (2. apakšprocess) tiek definēta kā potenciālu attīstīšana. Tas notiek izglītojamā mijiedarbībā ar vidi (kurai ir fiziski, sociāli, psiholoģiski un garīgi aspekti) skolotāja, instruktora vai trenera vadībā. Katra izglītojamā attīstībai ir noteikts ritms un temps, un katram izglītojamam ir atšķirīgas mācību vajadzības, tāpēc atšķirībā no “rūpnīcas konveijera” izglītības modeļa ir jāpiedāvā “dārza” izglītības modelis, kurā skolotājs- dārznieks dod katram audzēknim-augam to, kas viņam vajadzīgs, kad vajag, tik ilgi, kamēr vajadzīgs. Mācību mērķus, secību, mācību programmu ir jāveido atbilstoši apmācāmā vajadzībām, stiprajām pusēm, talantam un gatavībai, tā lai katra potenciāls tiktu pārveidots par acīmredzamu realitāti vai aktualitāti, vienlaicīgi iegūstot sociāli nododamas zināšanas un prasmes, kas ir kopīgas kultūrai (3. apakšprocess). WES šis zināšanu kopums ir noteikts kā “saturs mācību programmā". Tas ietver informāciju, jēdzienus un prasmes, kurām ir vietējs, reģionāls, valsts un vienlaicīgi universāls raksturs.

Ceturtais apakšprocess ir apmācāmā nevēlamais subjektu “noraidījums” vai “atteikums absorbēt” , - neveselīgs ēdiens, kontakti, zināšanas, pieredze, ieradumi utt. Šis

process ir ārkārtīgi svarīgs, un to bieži atstāj novārtā vai novirza uz “slēpto” mācību programmu. WES tas izglītības procesā tiek padarīts skaidrāks un apzinātāks.

Kas attiecas uz piekto apakšprocesu, tad tiklīdz latentās spējas mācīšanas un mācīšanās rezultātā ir uzlabotas - uzdevums ir tās nodot pasaulei. “Ideāls” vienmēr meklē augstāko labumu no visām lietām, visām dzīves vajadzībām, visos dzīves aspektos.

6. Mācīšanās ritms. Mācīšanās ir daļa no cilvēka dabas. Dabisko ritmu raksturo trīs fāzes: “romantika”, “precizitāte” un  “vispārinājums”. Tās apraksta dabisku mācīšanās modeli individuālām nodarbībām īsākā vai garākā laika posmā (ir aprakstīta jau augstāk).

7. Cilvēka garīgums. Cilvēka garīgums ir viena no īpašībām, kas atšķir cilvēku no dzīvniekiem. Viens cilvēka garīgums aspekts atklājas cilvēku spējā formulēt abstraktus jēdzienus, kas pārstāv nemateriālas vienības. To simboli, kas pēc būtības var būt zinātniski, lingvistiski, mākslinieciski vai reliģiski, kuri palīdz, iedvesmo dzīves aktualitātēs. Nemateriālās vienības nevar tieši uztvert vai izmērīt, bet viņu eksistenci var pierādīt netieši, novērojot to ietekmi uz materiālo pasauli. Piemēram, dizaineru apģērbs vispirms pastāv kā ideja vai iztēle dizainera prātā. Pierādījums abstraktā dizaina esamībai, ir tā ienākšana materiālajā pasaulē kā unikāls apģērbs. Citi svarīgi nemateriālu vienību piemēri ir tādi ideāli kā skaistums, patiesība, labestība un vienotība; mērķi, teorijas, dvēseles, cilvēku attiecības un galīgā Realitāte, ko parasti sauc par Dievu. Cilvēki spēj iedomāties šīs būtnes, spēj simboliski attēlot, mijiedarboties, sajust pret dievišķām būtnēm spēcīgu mīlestību un pat upurēties viņu labā. Cits cilvēka garīguma aspekts, kura eksistenci nav iespējams pārliecinoši pierādīt, ir ticībā balstīta izpratne par cilvēka gara vai dvēseles esamību; nemateriālu vienību, kura saskaņā ar daudzām ticības sistēmām turpina pastāvēt arī pēc nāves; ir spējīga ceļot citos laikos un vietās, un miega laikā sarunāties ar citām cilvēku dvēselēm; un ir Radītāja apveltītas ar iedzimtu pievilcību un vēlmi mijiedarboties ar Galīgo Realitāti un citām garīgām būtnēm, virs materiālās pasaules.

-----------

Tagad īsi par to, kā holistisko izglītību redz Krievijas pētnieki. Te gan būs atspoguļots viena autora darba konspekts (Перетягина Н.Н. ФГНУ «Институт социальной педагогики» РАО, г.Москва. Целостное образование — обеспечение приоритета культуры в образовании), bet viņas atsauksmju  literatūras sarakstā ir tikai krievu autori.

            Kā tas jau redzams virsrakstā, holistiskā izglītība te nozīmē radošu kultūras cilvēka audzināšanu radošai kultūras sabiedrībai.

Kādu autors grib ieraudzīt jauno cilvēku, cilvēku radītāju?

1. sistēmisku domāšanu; redz pasauli kā Veselumu un sevi kā tās daļu; 2. pozitīvi kritisku domāšanu- Ja kaut kas nav tā, kā citādi? Ar kā palīdzību? 3. jēgu radošu,- kāpēc es to daru? Kāda jēga manai darbībai? 4. reflektējošu – viņš iepazīst sevi darbošanās un izziņas procesā. 5. mācošos – mācās visas dzīves garumā, spējīgs ieraudzīt sevi sociālajā kultūrvidē un situāciju sevī. 6. aktīvs – raksturīga ārēja un iekšēja darbošanās; 7. konstruktīvs – darbošanās orientēta uz pašapceri un pasaules apceri; 8. tolerants.

Holistiskās izglītības mērķis, uzdevumi un jēga

Izglītībā kā imanenti atvērta parādība – cilvēku māca viss, kas viņu aptver un reizē arī pats ir kā dzīves skola (pašizglītošanās).

Mērķis: kļūt par veseluma personību socializācijas procesā, -personu, kura apzinās savu unikalitāti, pašvērtību un vērtību pasaulei un sabiedrībai. Apzinās savu vienotību ar visu, kas to ieskauj. Sajūt sevi kā daļu no veselā un attīstās atbilstoši šī veselā likumiem. Līdz ar to izglītības uzdevumi ir sekojoši: 1. veicināt personības pašapziņas attīstību uz holistiskiem un humāniem uzskatiem; 2. veidot nosacījumus pašizziņai, pašidentifikācijai, pašnoteikšanās iespējām; 3. organizēt mācību procesu uz personalizācijas, dialoga, problēmcituācijām un variaritātes principiem; 4. veicināt komunikatīvās kompetences attīstību, kontaktēšanās spējas, empātiju, simpātiju, sapratnes spēju, solidaritāti, sadarbošanās spēju;

Izglītības rezultāts: Pieaudzēta kompetence; pārveidotas personības īpašības un radošums.

Izglītības jēga: cilvēka attiecību harmonizācija pašam ar sevi un pasauli – cilvēks nodrošina ekoloģisku un kulturālu uzvedību ikdienas dzīvē.

Veseluma izglītības principi

Tā no tiek caur: a) satura organizāciju; b) izglītības subjektu funkcionēšanu;

domāšanas kultūras; izzināšanas kultūras; savstarpējo attiecību kultūras; savstarpējās mijiedarbības kultūras attīstīšanu.

1.      Izglītības funkcionalitātes princips – zināt nozīmē būt;

2.      Pieredzes uzkrāšanas princips – nevis iemācīties, bet pārdzīvot;

3.      Jēgas iegūšanas princips – jebkura sociāla situācija izglītojoša;

4.      Kvalitātes princips – kvalitatīva izglītība – kvalitatīva personība;

5.      Pašprojektēšanas princips – vārds ir darbības atspulgs;

6.      Mācību satura atvērtības princips – apkārtējā pasaule un es tajā – dzīves skola;

7.      Sadarbības princips – visi strādā visiem;

8.      Iespēju realizācijas princips – katram ir tik daudz, cik spēj paņemt;

Principi orientēti uz to, lai vārdi un darbi sakristu; tā ir pret šablonisko domāšanu un uzvedību, laika, telpas un apstākļu nesaskaņotību.

Citi principi: radošuma princips, brīvības princips, vienotības princips, aktivitātes princips, mērķtiecības princips, savstarpējās sadarbības princips, pēctecības princips, .

Tas viss nodrošina kultūras prioritāti izglītībā.

Izšķirošā ir pašapziņa: kas es esmu; kāds es esmu; kāpēc esmu; kur esmu; no kurienes esmu; kur dodos utt.

            Nākošajā sarunā iecerēts pievēsties ne tikai teorijām, bet arī praksei – kā holistiskā izglītība tiek realizēta holistiskajās skolās.

Lai top!