Ojārs Rode

24.01.2021.

Sveiciens pedagoģijas un pašizglītības faniem!

Šodien veiksim tādu kā kopsavilkumu par holistiskajās skolām, holistisko izglītību.

            Pirms to darām, vēlreiz ieskatīsimies tajā, ko par holistisko izglītību saka viens no mūslaiku holistiskās izglītības pionieriem Rons Millers.

Ir vēl viena tēma, kuru man gribētos piedāvāt izpētei: holistiskās izglītības teoriju salīdzināšanu ar tiem priekšstatiem, kas mums ir par holoniem, viņu īpašībām. Tas ļautu ne tikai ko apstiprināt vai ko noliegt, bet iedotu arī hologrāfisku skatījumu no visaptveroša priekšstata par pasaules hologrāfisko uzbūvi. Te pavērtos iespēja sakārtot esošos priekšstatus par holistisko pedagoģiju un varbūt pat rast jaunas idejas. Kaut kad tas būs jāizdara, ja ne par šiem pētījumiem, tad par tautas pedagoģijas atbilstību veseluma idejām, noteikti.

Kā jau minēts, holistisks domāšanas veids cenšas aptvert un integrēt vairākus nozīmes un pieredzes slāņus, nevis šauri definēt cilvēka iespējas. Katrs bērns ir vairāk nekā nākamais darbinieks; katra cilvēka inteliģences un spējas apraksts ir daudz sarežģītāks nekā viņa rezultāti standartizētos testos. Holistiskā izglītība balstās uz pieņēmumu, ka katrs cilvēks atrod identitāti, jēgu un dzīves mērķi, veidojot saikni ar sabiedrību, dabas pasauli un tādām garīgām vērtībām kā līdzjūtība un miers. Holistiskās izglītības mērķis ir rosināt cilvēku bijīgai attieksmei pret dzīvi un kaislīgai tieksmei mācīties. Tas tiek darīts, nevis izmantojot akadēmisko “mācību programmu”, kas sapakota mācību priekšmetu paketēs, bet gan tieši no vides. Holistiskā izglītībai jāveicina brīnuma sajūtu, piemēram, Montesori runājot par izglītību, teica, ka tai jāpalīdz personai justies kā daļai no Visuma veseluma. Kā sasniegt šo mērķi? -  ir daudz ceļu, holistiskajam pedagogam tie ir jāizvērtē: tas, kas ir piemērots vieniem atkarībā no situācijas, vēsturiskā un sociālā konteksta, var nebūt vislabākais citiem. Holistiskās izglītības māksla slēpjas prasmē cilvēku attīstībai pielāgot dažādus mācību stilus.

https://infed.org/a-brief-introduction-to-holistic-education/.

Holistiskā izglītība balstās uz ideju, ka skolas jāveido atbilstoši katra cilvēka dzīves jēgas atskārsmei. Tās veido atbilstošu dzīvesdarbības vidi, ievērojot noteiktus principus. Izpētot vairāku holistisko skolu mājas lapas mēs, atklājām to, kā tad skolu filozofijas tie realizētas praktiski. Viena lieta, ko visas skolas akcentē ir patības princips, uzsverot, ka bērna piedzimšana vien jau uztverama kā unikāla parādība. (Ir svarīgi saprast, kas ar patību tiek domāts. Patība, raksta Jungs, ir veseluma arhetips, cilvēciskā potenciāla pilnības un vienotības simbols, kas atklājas cilvēka tapšanā pašam par sevi. Sevis realizācija var notikt tikai tādēļ, ka procesā bezapziņas elementi tiek ievadīti apziņā. Maslovs patību apraksta kā cilvēka iekšējo dabu, kas ir instinktveidīga, sākotnēji dota, dabīga. Patība ir instinktveidīgas vajadzības, spējas, dotumi, anatomija, fizioloģiskais līdzsvars, temperaments, kas sevi izpauž kā dabīgas noslieces, tieksmes vai iekšējas ierosmes. Patība ir potenciālas iespējas, bet ne reāls gala stāvoklis, raksta Maslovs, patību saistot ne tikai ar individuālo, bet ietverot tajā arī kopīgo. Varbūt pat varētu nešķirot, saprotot, ka individuālais ir idents ar kopīgo, ja ar to saprot kopīgā patību (autosimiliritātes likums). Mišels Fuko patību definē kā mākslu atrast sevi un būt pašam, praktizējot dzīvi pārejā starp atšķirīgām dzīves for­mām. Mēs pievienosimies šiem spriedumiem)

Bērns piedzimst ar saviem dotumiem, savām īpatnībām - visu nepieciešamo sava īpatnējās dzīves jēgas (Cilvēka dzīves jēga ir caur iedzimtām vajadzībām pēc mīlestības, piederības, pašrealizācijas realizēt patiesību, kas rodama cilvēka patībā) izteikšanai caur pašrealizēšanos (kas ir pašrealizēšanās? Ar līdzīgu nozīmi, tiek lietots arī vārdi pašizpausme, pašaktualizācija, pašapliecināšanās. Mēs lietosim Maslova ievesto vajadzību piramīdas pašrealizēšanos, t.i. semantiski precīzāks, jo nozīmē realizēt pašam sevi jeb, kā mēs to saprotam, realizēt savu patību, bet ne apliecināt tās esamību). Bērnam ir vajadzīga tikai atbilstoša vide augšanai un savu unikālo dāvanu attīstīšanai. Tāpēc bērnos ir jāieklausās katru mirkli - to balsis ir jāsadzird - jāieklausās un jāieskatās: mācības jāorganizē atbilstoši katra bērna īpatnībām, interesēm, vēlmēm. Mācības jāorganizē atbilstoši katra bērna individuālajām mācīšanās tempam. Skolas piedāvā bērniem pietiekami daudzveidīgas individuālas izglītības iespējas. Holistiskās skolas uzsver nepieciešamību koncentrēt uzmanību uz katru bērnu, izpētīt un iepazīt tā iedzimtās īpatnības, intereses un uz to pamata attīstīt bērna pašapziņu, veidot pašmotivētu mācīšanos. Bērni piedzimst ziņkārīgi, pilni brīnuma un ar vēlmi iepazīt pasauli, mācīties un tāpēc ir jāveido apstākļi, kuri nevis noslāpē, bet attīsta šīs īpašības. Patības princips tiek saistīts ar citu principu - dabīguma principu, kurš skolās tiek akcentēts kā: dzīves princips, empīrisma princips, ritma princips. Šis princips nosaka to, kā skolās bērni sevi, savu būtību atklāj, attīsta nepieciešamās prasmes, iegūst zināšanas caur reālu darbošanos skolas dzīves vidē, piedaloties visas skolas dzīves jautājumu risināšanā, arī skolas pārvaldē. Skolēni aktīvi iesaistās savā izglītībā - zināšanu un prasmju ieguves procesā viņi nav pasīvi ņēmēji, viņi paši veido savas izglītošanās dizainu, skolotāji ir koordinatori, novērotāji un atbalstītāji. Šādas attiecības tiek definētas demokrātijas (sadarbības) principā, respektīvi, dzīvojot demokrātiskā vidē, bērni kļūst atbildīgāki par savu izglītību un veiksmīgāk apgūst dzīvē nepieciešamās pilsoņa prasmes. Dažas skola uzsver tieši to, ka tās nav orientētas uz „autoritārā" stila apmācību, ir atsacījušās no formālām zināšanu pārbaudēm, bet veicinot pašrefleksiju, dodot brīvību, vienlaicīgi kultivējot personīgo atbildību par sevi un kopienu. Kā jau minēts, tiek akcentēta mācīšanās empīriskā komponente - tās tiek organizētas caur spēlēm, sarunām, pētniecību, praktisku darbošanos. Dabīguma principu realizē iepazīstot dabas ritmus un iekļaujoties tajos, veidojot skolas dzīves ritmu caur kārtību, notikumu ritmisku secību un rituāliem. Tā tiek nodrošināta cita principa realizēšanās - emocionālas drošības un komforta sajūtas principa. Dabiskuma princips ietver sevī dzimumu, tautību, vecumu integritātes principu. t.i., piemēram, mācības tiek organizētas jauka vecuma saimēs, kas nodrošina reālā dzīvē sastopamo sociālo attiecību apguvi.

Visus minētos principus vieno skolu filozofiju pamatos ieliktais veseluma jeb integritātes princips. Ar to saprotot četru cilvēka instrumentu: ķermeņa, sirds dabas (sajūtu), gribas un intelekta attīstību, jeb fizisko, garīgo, mentālo un psiholoģisko cilvēka veseluma aspektu attīstību, palīdzot katram skolēnam virzīties uz jēgpilnu dzīvi savu mērķu realizācijā. Savu patiesā „Es" zināšanas palīdzēs cilvēkam integrēties tuvākā un tālākā apkārtne - kopienā, sabiedrībā, valstī, kļūstot par pilnvērtīgu būtni,-  to apgalvo aurovillieši.

Tika jau minēts, ka iepriekš aprakstīto pedagoģiju skolas arī ir saucamas par holistiskajām, jo tā vai citādi tās realizē izglītību veselumā. Ne visas skolas internetā publicē pietiekami daudz materiālus, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par tās darbu. Patreiz vispilnīgākie apraksti pieder Krišnamurti skolām un Šri Aurobindo Integrālās izglītības skolām. Man personīgi vislabāk patikuši pēdējās apraksti. Varbūt tieši tāpēc vēlreiz pavisam īsi ieskatīsimies tajos. Pirmkārt, te rodami nevis četri cilvēka veseluma aspekti, bet pieci t.i., 

fiziskās, vitālās, mentālās, psihiskās un garīgās. Tiek uzsvērts tas, ka Izglītībai nav jābūt kā pašreizējo problēmu risinātājai. Tai jābūt vērstai uz tālāko nākotni.  Augstākais ietver sevī arī zemāko, - studentam būtu viegli iepazīt visu, ko nodrošina parastā izglītības sistēma. Integrālās izglītības ideju īstenošana, viegli ļauj atrisināt arī pašreizējās, ar šodienu saistītās problēmas.

Ja atceraties, tad Integrālās izglītības bāze ir integrālā jogā, kuras mērķis ir jauna rase – supramentalā rase. Jogā ir sintezētas visas cilvēciskās būtnes daļas – fiziskā, vitālā, mentālā, psihiskā un garīgā. Harmoniskai personībai ir nepieciešams, lai visas daļas būtu pienācīgi sagatavotas un attīstītas. 

Integrālā izglītība nodrošina brīvu un labvēlīgu mācību vidi skolēniem, lai viņi varētu atklāt savu patieso es, dabas dāvātās dāvanas, kā tās izmantot sevis un sabiedrības uzlabošanai. Šajā vidē skolēni kļūt radošāki, izdomas bagātāki, ziņkārīgāki, novatoriskāki, mērķtiecīgāki un iesaistītāki. Īsāk sakot, tiek teikts, ka integrālā izglītība ir dzīvespriecīga, jēgpilna dzīves pieredze, kurā mācīšanās, attīstīšanās, saistīšana un pārveidošana kļūst dziļi aizraujoša.

Integrālā izglītība nozīmē, ka bērni tiek izglītoti tā, lai mūsdienu zināšanu par pasauli integrētu ar sevis izzināšanu. Viņu izglītība sevis izzināšanā ļaus skolēniem patiesi atklāt, kas viņi ir, iepazīt savas iekšējo garīgo būtni, kā arī palīdzēs viņiem atklāt savu dzīves mērķi. Tajā pašā laikā, viņi attīsta arī zināšanas par pasauli, savas garīgās, emocionālās un fiziskās prasmes. 

Te vēlreiz uzskaitīšu trīs galvenos Aurobindo Integrālās izglītības principus:

  Pirmais: neko nevar iemācīt. Skolotājs nav instruktors vai uzdevumu meistars; viņš ir palīgs un ceļvedis. 

Otrais: izaugsme meklējama savā būtībā. Ideja bērnu iemest vecāku vai skolotāju vēlamajā formā ir barbariska un nezinoša māņticība.

Trešais: ir strādāt no tuva uz tāla, no tā, kas bija līdz šim, līdz tam, kas būs. Tas ir brīvas un dabiskas izaugsmes patiess attīstības nosacījums. 

Aurobindo Integrālā izglītība atbilstošāk holonu hierahiju īpašībām apraksta izglītības vidi, kas ir skolnieku-holonu ieskauta un tā ir konkrētas tautas kultūrvide. Dieva kārtība ir tāda, ka katrs piederam pie noteiktas tautas, laikmeta, sabiedrības, ka esam pagātnes bērni, tagadnes īpašnieki, nākotnes veidotāji. Pagātne ir mūsu pamats, tagadne mūsu materiāls, nākotne – mūsu mērķis un augstākā līmeņa dzīve. Katram ir jābūt savai dabiskajai vietai izglītības sistēmā. Tiek teikts, ka: …mums Indijai jāsaglabā viss, ko viņa savās senatnīgajā pagātnē ir uzkrājusi zināšanās, raksturā un cildenās domās. Un tajā pašā laikā mums jāiegūst vislabākās zināšanas, ko Eiropa var dot un asimilēt tās savdabīgajā Indijas nacionālā temperamentā. Mums jāievieš labākās cilvēces mācīšanas metodes, neatkarīgi no tā, vai tās ir modernas vai senas.

Aurobindo Integrālās izglītības attīstītājiem ir izdevies savu modeli apbrīnojami labi sakārtot, labi aprakstīt visus izglītojamos cilvēka veseluma aspektus, mācību paņēmienus, vidi utt.. Detalizētākam priekšstatam vēlreiz jūs varat ieskatīties 23. sarunu turpinājumā. 

                Kā redzējāt, kopumā dominē liels raibums. Ir, protams, skolām vairāki kopīgi momenti, taču ne viena no cilvēka veseluma komponentēm netiek vienādi definēta. To ir saskatījuši arī citi pētnieki (What Holistic Education Claims About Itself: An Analysis of Holistic Schools’ Literature by Drs. Scott H. Forbes and Robin Ann Martin). Tas tiek uzskatīts par trūkumu, jo liedz visu palikt zem “viena jumta” kā kaut ko viengabalaini un precīzi definētu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzas lietas, kuras piedāvā holistiskās skolas ir atrodamas arī parastajā jeb valsts skolās. Manuprāt, vērtējums ir acīgs, bet nepavisam nenozīmē ko sliktu. Holisma filozofijas ienesēji skolā ir norādījuši, ka holistiskās skolas būs atšķirīgas. Tam tā ir jābūt, jo “holismu” katrs var saprast un izteikt tikai savu izpratnes spēju dziļumā jeb sava mema (apziņas stāvoklis) atļautajos priekšstatos. Katrs mema stāvoklis atradīs savu saturu cilvēka veseluma komponentēs (to skaits mainās no trim līdz piecām). Zemākie apziņas stāvokļi šo saturu noteikti mēģinās definēt, kategorizēt, ielikt kaut kādos rāmjos, jo, lūk, tas labāk ļauj saprasties. Un taisnība būs. Taču pat tad, kad katru komponenti aprakstīs daudzskaitliskās lapās, dažam tās saturs varētu būt par “šauru”, bet citam par “platu”. Nu, piemēram, vieniem garīgā komponente ir saistīta ar kādas reliģijas piekopšanu, piemēram, kristietim tā būs kristietība un ko musulmanis tagad, lai saka? Citi ar gara kopšanu saprot patiku pret mākslu, mūziku; cits saprot labestību un mīlestību; cits Dieva atzīšanu vai atskārtumu utt. Varbūt ievērojāt vēl citu vienu interesantu piedāvāto holistisko skolu atšķirību: vienas akcentē “demokrātisku“ vidi un “demokrātisku” pilsoņu audzināšanu, bet citi orientē uz hierarhiju, t.i., uzticēties vairāk un labāk zinošākiem, protošākiem. Vieni uzsver rotaļu un spēļu nozīmīgumu un uz to orientē visu mācību satura apgūšanu, bet citi saskata tajā pazaudētus gadus (dzīve neesot rotaļa). Vārdu sakot, tas tikai norāda uz to, ka mūsu memi ir dažādi, - jo augstāks apziņas stāvoklis, jo vairāk lietas būs jāietver veseluma komponenšu aprakstā, tās pat prasīs iekļaut tajā ko tādu, ko nemaz nav iespējams vārdos izteikt, aprakstīt, piemēram, smalkas sajūtas, smalku kopredzējuma izjūtu, intuitīvu nojausmu, dievišķā klātesamības izjūtas un tamlīdzīgi. Domāju, ka nebūtu pareizi vienu redzējumu stādīt augstāk par kāda cita redzējumu, - katram pieder savs un tas ir pareizs. Tāpēc, skolas, kuras apzīmētas ar vārdu “holistiskās” būs pareizas saviem veidotājiem un atbalstītājiem, būdamas katra savā vietā un laikā. Ja vēlamies radīt savu “holistiko skolu” – jo pati ideja skolot, audzināt personu tās veselumā, ir skaista un daudzsološa, tad to vajag darīt, ieliekot  savā “Veseluma” izpratnē savas patiesības, savu unikālo apjautu par tautas un cilvēces nākotni!

            Ir neliels skaits valsts skolu, kuras cenšas ievērot holistiskus principus. Taču ir atsevišķas lietas, kuras var realizēt atsevišķi skolotāji, piemēram, veicināt klasēs sadarbību, nevis konkurenci. Mācību grāmatu informācijas vietā skolotāji var rosināt mīlestību uz mācīšanos, izmantojot reālās dzīves pieredzi, aktualitātes, dramatisko mākslu un citus dzīvus zināšanu avotus. Veicinot refleksiju un jautājumu uzdošanu, nevis pasīvu “faktu” iegaumēšanu, skolotāji saglabā dzīvu prātu, kas ir daudz vairāk nekā abstrakta prasme risināt problēmas. Utt.

            Par ko runāsim nākošajā sarunā?  - varbūt sāksim būvēt tautas pedagoģijas modeli?  

Lai top!