Tā nu sanāk, ka šī saruna iznāca garāka nekā biju plānojis, tāpēc, lai pietiktu fanus nenogurdinātu,  to sadalīju divās daļās: pirmajā sniegšu īsu ieskatu Aurovillā un dažās izglītības pamatnostādnēs, bet nākošajā sarunā jau konkrēti par to, kādas ir skolas Aurovillā un ko tur māca. Uz reizi gan jāsaka, ka konkrētas mācību dienas apraksts nebūs (neatradu), bet tikai vispārējas nostādnes. Nav atrodams arī tas, ko un kā aurovillieši māca konkrētus mācību priekšmetus.

Un tā, jau 1966. gadā UNESCO pieņēma vienprātīgu atbalsta rezolūciju nākotnes pilsētas projektam Indijā.  Aurovilla dibināta 28.februārī 1968.gadā. Dibināšanas akts pulcēja ap 5000 cilvēku, tajā skaitā pārstāvjus no visiem Indijas štatiem un 124 tautām. To nodibināja Māte ar domu radīt pasaulē tādu vietu, kurā būtu realizētas nākotnes cilvēkattiecības, kurā varētu pārliecināties, ka cilvēki var dzīvot citādāk un kā.

Aurovillas Harta:

1. Aurovilla nav kāda īpašums. Aurovilla pieder visai cilvēcei. Tomēr, lai dzīvotu Aurovillā, jābūt brīvprātīgam Dievišķās apziņas kalpotājam;

2. Aurovilla ir nepārtrauktas izglītošanās, nenogurdināma progresa un nevīstošas jaunības vieta;

3. Aurovilla ir tilts starp pagātni un nākotni. Galvenā ir tiekšanās uz nākotni, izmantojot visus iekšējās un ārējās dzīves atklājumus;

4. Aurovilla ir materiālās un garīgās pasaules pētījumu centrs, gatava iedzīvināt cilvēces Vienotību.

Auroville atrodas starp lauku ciematiem Villipuram apgabalā gleznainā Koromandelas Indijas okeāna krastā, Indijas dienvidos, apmēram 10 km uz ziemeļiem no Pondičerijas pilsētas. Šobrīd te uz dzīvi apmetušies ap 2500 cilvēku pārstāvot 59 tautas no dažādiem sociāliem slāņiem, viena trešdaļa ir indieši.

Pilsēta iedalīta 6 zonās:

Miera zona. Kura ietver sevī dārzu un būves kopsaietiem, ceremonijām;

Industriālā zona. Tā aizņem ap 109 hektāriem zemes, kur notiek centieni pašpietiekamības nodrošināšanai. Te atradīsies darbnīcas, mācību centri, pilsētas administrācija;

Dzīvojamā zona. Tai atvēlēts189 hektāri zemes. Te attīstās ideja par kolektīvās un individuālās dzīves saskaņošanu55% šīs teritorijas iecerētas dabai, pārējā mītnēm.

Starptautiskā zona. Te 74 hektāros iecerēti dažādu valstu kultūras paviljoni – mērķis: vienotības demonstrēšana daudzveidībā;

Kultūras zona. 93 hektāru platībā būs izvietotas kultūras, izglītības, mākslas un sporta aktivitāšu telpas;

Zaļā josta. Pilsētas plaušas. 405 hektāri zemes (iecere paplašināt līdz 800 ha) ieskauj pilsētu, kur iecere nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, piensaimniecību, augļkopību utt., kā arī kā savvaļas dzīvnieku uzturēšanās vieta. Tai jākalpo par barības nodrošinājuma vietu, kokmateriālu iegūšanas, zāļu audzēšanas avotu un tamlīdzīgi. Šī teritorija ir šobrīd tuksnešaina un gaida apūdeņošanas projektu īstenošanu.

Mūs interesē izglītības jautājumu risināšana Aurovillā, tāpēc galvenokārt pievērsīsimies tiem. Tie ir saistīti ar pētniecību – ko un kā mācīt. Jumta iestāde visām kultūras un izglītības programmām ir Šri Aurobindo Internacionālais Izglītības Pētniecības Institūts. Tas koordinē un kontrolē, lai visas darbības Aurovillā būtu saskaņotas ar Aurovillas mērķiem un ideāliem. Institūts administrē arī kā finanšu piesaisti un sadali (pasaules izglītības fonda, Indijas Izglītības ministrijas u.c. naudas). Tas koordinē un attīsta pētījumus daudzās eksperimentālajās jomās. Šim nolūkam Aurovillā 1968.gadā ir izveidota eksperimentālā pētījumu pilsētiņa. Galvenais uzdevums pētniekiem ir izstrādāt praktiskas formas, saturu mācībām Šri Aurobindo un Mātes cilvēces attīstības redzējumam. Kāds tas ir, mēs kaut ko no tā jau zinām. Galvenā problēma ir tā, ka Skolotāju ļoti augstā apziņas stāvokļa nākotnes redzējumu, ir jātransformē šobrīd valdošajam cilvēku apziņas līmenim, ne tikai, lai tas to visi saprastu un pieņemtu, bet lai uz transformēto apziņu veidotu atbilstošu izglītības modeli mieram un vispārējai harmonijai. Šis uzdevums aurovilliešiem ir īpaši svarīgs un reizē grūts tāpēc, ka viņi pretendē uz dažādu tautu mentalitāšu saskaņošanu vienotībai un mieram. Viena no būtiskākām problēmām – mūžizglītība: izglītības uztveršana, kā nebeidzams, unikālas un brīvas personības, pilnīgošanās process.

Institūtā pāri par 200 pētniekiem strādā pie sekojošām tēmām:

Eksperimenti jaunās izglītības sistēmas mērķos, saturā un metodēs;
Eksperimenti tēlotājmākslā;
Eksperimenti ciemata paplašināšanas darbā;
Eksperimenti fiziskajā izglītībā;
Pētījumi par īpašām tēmām, piemēram, Indijas kultūru, evolūciju u.c.

Institūtā ir īpaša Aurovillas skolu padome, kura saskaņo skolu un institūta pētnieku darbību.

Dažas izglītības pamatnostādnes no Aurobindo un viņa sekotāju mutes

Māte un Aurobindo:

Cilvēka izglītībai vajadzētu sākties dzimšanas brīdī un turpināties visu viņa dzīvi.

Pilnīgai izglītībai jāaptver pieci galvenie aspekti: fiziskais, vitālais, garīgais, psihiski-garīgais.

Vitālajai izglītībai ir divi galvenie aspekti, kas ļoti atšķiras pēc to mērķiem un metodēm, bet abi ir vienlīdz svarīgi. Pirmais attiecas uz jutekļu orgānu attīstību un izmantošanu. Otrais - izaugsmes progresa izpratne un kontrole, kura kulminācija ir transformācija.

Ar psihisko izglītību mēs nonākam pie patiesā eksistences mērķa uz Zemes, atklājuma, uz kuru šai dzīvei jānoved, un šī atklājuma rezultāta problēmas.

Supratmentālā izglītība novedīs pie pašas dabas pārveidošanas, būtnes pārvērtības visā tās kopumā, no uzkāpšanas savas sugas virspusē, ārpus cilvēka uz supercilvēku, kas galu galā rada priekšnoteikumus, lai uz Zemes parādītos dievišķā rase.

Līdz septiņu gadu vecumam bērniem vajadzētu izbaudīt sevi. Skolai vajadzētu būt kā spēlei, un viņi mācās spēlējot. Spēlējot viņi attīsta dzīvei nepieciešamās iemaņas, zināšanas un izpratni.

Testi ir novecojies un neefektīvs veids, kā uzzināt, vai studenti ir inteliģenti, labbestīgi un uzmanīgi. Muļķīgs, mehānisks prāts var ļoti labi atbildēt uz pārbaudi, ja atmiņa ir laba, un tās noteikti nav īpašības, kas vajadzīgas nākotnes cilvēkam.

Pirmais patiesās mācīšanas princips ir tāds, ka neko nevar iemācīt. Skolotājs nav instruktors vai uzdevumu izpildītājs, viņš ir palīgs un ceļvedis. Viņa uzdevums ir ieteikt un neuzspiest.

Otrais princips ir tāds, ka ar prātu jākonsultējas paša izaugsmē. Ideja iespiest bērnu tādā formā, kādu vēlas vecāks vai skolotājs, ir barbariska un nezinoša māņticība.

Trešais izglītības princips ir strādāt no tuvākā uz tālāko, - no tā, kas ir, līdz tam, kam jābūt.

Cilvēki ir izstrādājuši valodu, dzeju, vēsturi, filozofiju kā svarīgus veidus intelektuālai izglītībai, nenovērtējot mūzikas, glezniecības un tēlniecības milzīgo audzinošs spēku. Tiek uzskatīts, ka tie ir cilvēka prāta apvedceļi, skaisti un interesanti, bet nav nepieciešami, tāpēc paredzēti mazajiem.

Ideāls bērns:

Nekļūst dusmīgs, kad šķiet, ka lietas notiek pret viņu vai lēmumi nav viņa labā.

Lai arī ko viņš darītu, viņš to dara pēc iespējas labāk un turpina rīkoties pat neveiksmju gadījumā. 

Viņš vienmēr domā taisni un rīkojas taisni.

Viņš nekad nebaidās pateikt patiesību, lai kādas būtu tā sekas.

Viņš nežēlojas, ja ilgi jāgaida, lai redzētu savu centienu rezultātus.

Viņš saskaras ar neizbēgamajām grūtībām un ciešanām bez raizēm.

Viņš nekad neatslābina centienus, lai cik ilgi tie ilgst.

Viņš saglabā panākumu, kā arī neveiksmju vienlīdzību.

Viņš vienmēr cīnās par galīgo uzvaru, lai arī var sastapties ar daudzām sakāvēm.

Viņš zina, kā visos apstākļos smaidīt un saglabāt laimīgu sirdi.

Viņš nekļūst iedomīgs par saviem panākumiem, kā arī nejūtas pārāks par saviem biedriem.

Viņš novērtē citu cilvēku nopelnus un vienmēr ir gatavs palīdzēt citam gūt panākumus.

Viņš ievēro disciplīnu un vienmēr ir godīgs.

… Patīk mācīties, kad ir skolā,

… Viņam patīk spēlēt, atrodoties rotaļu laukumā,

… Viņam patīk ēst ēdienreizēs,

… Viņam patīk gulēt,

… Un vienmēr viņš ir mīlestības pilns pret visiem apkārtējiem,

… Pilnīga pārliecība par dievišķo žēlastību, dziļa cieņa pret dievišķo.

Šri Činmojs:

Ir trīs veida izglītības: cilvēciskā, dievišķā un izglītība Dievā. Cilvēciskā nozīmē uzmanīgu vērošanu, atbrīvošanās no tumsonības; dievišķā – pašatdeve, apzināšanās, ka Dievs ir vienīgā eksistences realitāte te uz Zemes un tur Debesīs; Izglītība Dievā – pilnveidošanās apmierinājums, - nevar būt lielākas laimes, kā tikai padarīt laimīgu pašu Dievu.

Ir daudz īpašību jārosina bērnā, bet pati galvenā – pašatdeve.

Sen senos laikos skolotāji savus skolēnus uzskatīja par savas ģimenes locekļiem, tāpēc skolotāji nesavtīgi dalījās savā gudrībā, augstākajās zināšanās. Skolotāji ne tikai iedvesmoja, bet sapludinājušies ar skolēniem palīdzēja viņiem ieraudzīt pašu iekšējās saules apžilbinošo mirdzumu.

Vecākiem, skolotājam un bērnam jābūt draugiem, tiem jājūtas kā no vienas ģimenes. Jo vairāk bērnam būs draugu, jo vieglāk viņa būs atbrīvoties no sava ienaidnieka - tumsonības.

Skolotājam caur bērniem ir jākalpo Visaugstākajam, izjūtot milzīgu pateicību Viņam par to, ka devis iespēju izglītot bērnus. Kad skolotājs patstāvīgi izjūt pateicību Dievam un, kad bērni tam atgādina par skolotāja paša mūžīgo bērnību, skolotājs ļoti strauji progresē.

Kad apmācat bērnus nedomājat par algu – ne to, ko jums maksā skolā, ne to ka vēlaties kļūt par mūžīgo bērnu, kurš nepārtraukti progresē. Ja bērns jums dāvā smaidu – pieņemiet ka tas nāk no Visaugstākā. Katrs bērna smaids – ir Dieva sapņa realizācijas apliecinājums uz Zemes.

Ir jājūt, ka jūs mācaties tāpēc, lai iepriecinātu Dievu, jo Dievs vēlais, lai jūs mācītos.  Visu laiku ir jājūtas tā, ka ne sava, ne savas ģimenes priekam jūs mācaties, bet, lai iepriecinātu Dievu. Ir jāizjūt, ka Dievs, kā māte vēro sava bērna izglītošanos. Priecējot Dievu, jūs priecējat savus vecākus, tuviniekus un pats sevi. Mācīšanos jāuzlūko, kā kalpošanu Dievam.

Mācības nav šķērslis garīgai izaugsmei. Mācoties jūs disciplinējat sevi un pēc dažiem gadiem iekšējā disciplinētība palīdzēs garīgajā dzīvē. Disciplīnu ir augsti jāvērtē jebkurā dzīves sfērā, jo tas ir spēks.

Tiekamies Aurovillas skolās!