Ojārs Rode
25.12.2020 

Sveiciens pedagoģijas un pašizglītības faniem! Šajā sarunā iepazīsimies ar vēl vienu vērtībās balstītu izglītības modeli, kuru pasaulē popularizē ESSE – Cilvēcisko vērtību izglītību. Tā vērtībizglītības sērijā būs pēdējā saruna. Pēc tam, kā jau tika solīts, pieskarsimies holistiskajām skolām.

Ar Cilvēcisko vērtību izglītības modeli pirmo reizi saskāros pirms daudziem gadiem (tas varētu būt 2001. gads), kad tiku uzaicināts piedalīties seminārā Tallinā. Mani šis modelis intuitīvi uzrunāja un Tallinai sekoja daudzi citi semināri, kursi, kurus cītīgi apmeklēju. ESSE ir Eiropas Satja Sai izglītības institūts. Teiksiet: atkal Indija! Kā jau reiz rakstīju, tā nu ir pasaulē iekārtojies, ka dziļāko garīgo mācību saknes rodamas Indijā. Ko darīt? – vai būt augstprātīgam Rietumniekam, vai tomēr ieskatīties tur rodamā. Mūsu pašu senatnes pētnieki ne reti uzsver, ka mūsu tauta senatnē ir bijusi saistīta ar Indiju – tātad, varētu būt, ka ir kaut kāda dziļāka rakstura motivācija tam, lai interesētos par turienes garīgajām iniciatīvām. Par radniecību liecina Dainu un Vēdu pētnieki, sanskritā un latviešu valodās rodamās līdzības. Tas tā, pa visam īsi, lai iedrošinātu meklētāju. Kā jau tas līdz šim bija ierasts, vispirms daži vārdi par Cilvēcisko vērtību izglītības rosinātāju Satja Sai.  Satja Sai dzimis 1926. gada 23. novembrī Putaparti, Madrasas Prezidentūra, Indijā. Es te neaprakstīšu bērnību, bet teikšu, ka drīz vien Satjanarajana Radžu tiek atzīts par dievišķu iemiesojumu. Latvijas dažādos masu mēdijos t.sk. internetā var atrast pietiekami daudz informācijas par Viņu. Pasaulē vairāk nekā seši miljoni cilvēku Satja Sai atzīst par garīgu skolotāju, kurš nācis vadīt ļaudis par “Mīlestības ceļu”. Arī Latvijā ir savs sekotāju pulciņš, kura aktivitātes var atrast mājas lapās: https://www.sathyasai.lv/ , https://www.sokratatautskola.lv/satja-sai-izglitiba-cilveciskajas-vertibas/  , http://www.esse-institute.org/lv/home, https://sirdsapzinasskola.lv/kapec-sobrid-ir-kritiski-svarigi-atgriezties-pie-cilveciskam-vertibam/ u.c. Latviešu valodā Sokrāta institūts tulkojis un izdevis virkni grāmatiņas darbam ar dažāda vecuma bērniem, rīko kursus, seminārus. Līdzīgi darbojas Satja Sai Starptautiskā organizācija Latvijā. Tas ir par iemeslu tam, kāpēc Satja Sai Cilvēcisko vērtību izglītībai veltīšu tikai vienu sarunu (pēdiņas likti citāti no Sai Satjā runām).

Ja atceraties, tad par sirds kvalitāšu nozīmīgumu mēs jau runājām, ielūkojoties Dzīvās ētikas mācībā. Satja Sai savu mācību balsta uz piecām vispārcilvēciskām vērtībām: Patiesību, Pareizu rīcību, Mieru, Mīlestību un Nevardarbību. Īsi katru no šīm vērtībām var skaidrot sekojoši: Patiesība saprotama, kā Mīlestība domās; Pareiza rīcība – Mīlestība darbībā; Miers – mīlestība jūtās; Mīlestība – dievišķuma izpausme; Nevardarbība – vienotības un dievišķuma apzināšanās visā kas ir. Varbūt saprast, ko katra vērtība īsti nozīmē ir vieglāk, ja zināsim “apakšvērtības”, kuras ietver katra no pamatvērtībām. Un tā:

            Mīlestība – tai pakārtotās vērtības: augstsirdība, cieņa, mīlestība pret vecākiem, cilvēcība, cēlsirdība, draudzība, gatavība palīdzēt, iecietība, iejūtība, līdzjūtība, laipnība, labestība, laimes izjuta, maigums, māka piedot, piemīlība, prieks, pacietība, pielūgsme, rūpēšanās (par visu dzīvo), simpātija, sirdsskaidrība, sirdsapziņa, sirsnība.

            Patiesība - tai pakārtotās vērtības: atklātība, akurātība, cieņa pret visām reliģijām, domas plašums, daiļums, gudrība, godīgums, intuīcija, optimisms, personības identitāte, patiesums, stingra griba, saprāts, spēja atšķirt, sevis izpēte, spēja analizēt, sintezēt, sevis analīze, taisnīgums, uzmanība, vērīgums, vienlīdzības izjūta, vērtēšanas spēja, vienotība, vienots veselums, zināšanu meklēšana.

Miers- tai pakārtotās vērtības: apcere, apmierinātība, atturība, disciplīna, goda izjūta, izturība, iekšēja klusēšana, mierīgums, morālā tīrība, meditācija, māka atrisināt konfliktus, neapvainošanās, nelokāmība pārbaudījumos, laika vērtības izjūta,  patstāvība, pacietība, pašapziņa, pazemība, pateicība, pašsavaldība, pienākuma sajūta, sevis nenoliegšana, saticība, spēja koncentrēties, spēja justies laimīgam, tikumība, uzticība, vienkāršība un kautrība.

Nevardarbība - tai pakārtotās vērtības: brālība, brīvība, bezbailība, vīrišķība, cieņa pret citiem, citu kultūru vērtību atzīšana, cieņa pret īpašumu, demokrātisms, garīgā un fiziskā veselība, humora izjūta, izpratne, līdzjūtība, lojalitāte, nevēlēšanās darīt pāri, nacionālā apziņa, nevarmācība, nenosodīšana, pilsoniskums, paškontroles spēja, piedošana, patstāvība, stiprums, sadarbība, samērojamības izjūta, taktiska izturēšanās, tieksme pilnveidoties, uzmanīgums, vienlīdzības izjūta.

Šāds sakārtojums – piecās pamatvērtībās un tām pakārtotās vērtībās ir daudz caurskatāmāks, vieglāk izmantojams, domājot par mācību organizēšanu, mācību metodēm un tamlīdzīgi, kā arī veicot novērojumus, pētījumus, reflektējot. Piecas pamatvērtības, faktiski, aptver visu Satja Sai mācības filozofiju – cilvēka dzīves jēga ir sava dievišķuma atklāšanā. Tas nozīmē to, ka Satja Sai mācība nav attiecināma tikai uz bērnu izglītošanu vai audzināšanu – tā ir orientēta uz cilvēka evolucionēšanu (attīšanos) vispār.

Aplūkosim ko ar katru pamatvērtību saprot Satja Sai (skaidrojumi rodami dažādos materiālos – konferenču, skolēnu un Skolotāja tikšanās reizēs paustajā, runu pierakstos, grāmatās. Es, runājot par Cilvēcisko vērtību izglītību, izmantošu gan publicētos materiālus t.sk. internetā rodamos,  gan kursos un semināros apgūtos) .

Mīlestība

Mīlestība ir radīšanas enerģija. Mīlestība ir augstākā dievišķā enerģija, kosmisks spēks, kas piepilda visu universu. Mīlestība ir tas vārds, kas apzīmē cenšanos izprast īstenību par vienotību. Mīlestība pārceļ sevi uz otru un divi domā, runā un rīkojas kā viens. Kad Mīlestība ietver sevī arvien vairāk un vairāk, tad vairāk un vairāk esamības tiek padarītas par vienu. Vienota Mīlestība ir dzīves piepildījums. Mēs sākam ar sevis mīlēšanu, ar mātes, tēva, brāļu, māsu un tautas mīlēšanu. Ar garīgās prakses līdzekļiem ir iespējams producēt Mīlestību un  eksportēt to uz miljoniem cilvēku, kam tās trūkst. Jo vairāk ar to dalāmies, jo lielāku prieku gūstam. Ar Mīlestības palīdzību var tuvoties Dievam u palikt Viņa klātbūtnē, jo Dievs ir Mīlestība. Lai vairotu Mīlestību, mums no sirds jāizravē pieķeršanās u alkatības nezāles. Sirdi var sagatavot mācoties līdzcietību pret visiem un kalpojot. Mīlestība nav pienākums, tā ir mūsu iekšējās dievišķības izpausme, tā ir mūsu daba. Nesavtīgu Mīlestību var piedzīvot, dzīvojot tikumisku dzīvi. Mēs nevaram izteikt Mīlestību uz Dievu, ja nemīlam Dieva radības. Mīlestība ir pirmā, kas sākas no sirds. Mīlestība ir Dzīvības koks – dzīvība ir Mīlestība un Mīlestība ir dzīvība. Mīlestībai ir pieci vāri: miers, gatavība palīdzēt, simpātijas, draudzība un maigums.

Kalpošana

Kalpošana netiek izdalīta kā pamatvērtība, bet tā tiek saistīta ar Mīlestību – ja Mīlestības neiet roku rokā ar Kalpošanu, tā nav Mīlestība. Kalpošanai pakārtotās vērtības: atbildīgums, cīņai pret ļauno, čaklums, darba tikums, darba mīlestība, nepiekūstoša darba dziņa, gatavība varoņdarbam, gatavība kalpot cilvēcei, iniciatīva, neatlaidība, nesavtība, pašaizliedzība, radošums, sabiedriska aktivitāte, tieksme palīdzēt, uzcītība, ziedošanās spēja.

Parasti visu cilvēka izdarīto darbu pamatā ir savtīgums, ir augļu gaidīšana. Tāpēc cilvēks dzimst atkal un atkal, lai baudītu savas darbības augļus. Tas ir iemesls tam, kāpēc aktivitātes viņu sasaista. Ja cilvēks visas savas aktivitātes veltītu Dievam, viņš taptu brīvs no saistībām. Ikviens var brīvi izlemt vai tas, ko viņš dara ir augļu gaidīšana vai veltījums Dievam. Cilvēka īstajam dzīves mērķim vajadzētu būt darbībām, kuras brīvas no savtīguma,  tā arī būtu Kalpošana. Kalpošana sekmē dievišķības īstenošanu sevī. Kalpošanu (nesavtīga darbība) sabiedrībai patiesībā nozīmē kalpošanu cilvēkam. Bagātības īstā nozīme ir no sabiedrības iegūtais trīs spēku kombinācijā: naudas spēks, fiziskais stiprums un spēks, kas iegūts mācoties. Cilvēka pienākums ir izmantot visus savus spēkus sabiedrības labumam un labklājībai, atgriežot no sabiedrības gūto (bagāts cilvēks, te minētā nozīmē, tiek pie bagātības ar citu sabiedrības locekļu atbalsta). Visas citas aktivitātes - “pasaulīgās” raisa pieķeršanos un apmātību. Pieķeršanās cilvēku (kā jau teikts augstāk) piesaista laikam un laika ciklam. Tāpēc nedrīkst izniekot laiku, - ik brīdi mums vajadzētu darīt labas lietas. Nevajadzētu atlikt darbu vēlākam laikam – jāiet līdzi laikam. Pagātne ir pagātne, bet nākotni mēs nevaram noteikt, - domājiet par tagadni, izmantojiet to, lai kļūtu laimīgi un apmierināti. Gan pagātne, gan nākotne ir tagadnē, Lai kādas kļūdas būtu notikušas pagātnē, par tām nav jāuztraucas. Rūpējaties par to, lai tagadnes mirklī jebkura aktivitāte ir paveikta nevainojami. Notērējot laiku, mēs nelietderīgi nolietojam ķermeni, kas mums ir dots. Ikvienam ir dots ķermenis, lai darbotos, taču darbošanās pati par sevi nav nekas liels – arī putni un zvēri darbojas, tā jāpārvērš Kalpošanā. Kalpojot jūs nerīkojaties kā ķermeņa saimnieks, bet sirds un dievišķība tajā, kas ir Dievs, ir patiesie saimnieki.

Izglītība nav domāta, lai dzītos pēc peļņas vai kādam citam savtīgam nolūkam, pat ne lai dabūtu darbu un gūtu ienākumus. Izglītība ir domāta mentālā spēka attīstībai – izglītība domāta gudrībai. Taču šodienas cilvēki uzskata, ka izglītības ir domāta iztikas līdzekļu pelnīšanai. Izglītota cilvēka atbildība ir par to, lai arī citi kļūtu gudrāki. Intelektuālais un fiziskais spēks ir vajadzīgs, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem palīdzība ir vajadzīga. Ja galvenā dziņa ir sakrāt bagātību, tad tā nav saistāma ar rūpēm par citu ļaužu labklājību, drīzāk tas notiek tieši uz citu rēķina un tādiem nevar būt laimīgas dzīves.

Kalpošana arī apliecina vienību daudzveidībā – daudzveidības savstarpējo saistību.

Ar Kalpošanu saistīta ir Pateicība. Pateicība par saņemto; par to, ka mums dots darīt to, ko darām; par to, ka esam; par to, ka mums dota atbildība Kalpošanā. Visu var piedot, bet ne nepateicību.

Labs un slikts ir saistīts ar cilvēka izdarītām darbībām. Ienaidnieki un draugi nav ārpus mums, - viņi uzturas mūsu iekšienē. Gandarījums nāk no Kalpošanas sabiedrības labklājībai. Visām jūtām ir jānāk no sirds, vārdiem domām, darbiem arī jānāk no sirds. Visas citas lietas, kas ir ārpusē, ir mākslīgas. Veiciniet patiesīgumu, izvēlaties taisnīgumu, - to prasa sirds. Jūs neesat vienkārši dažu elementu fizisks apvienojums, jūs visi esat paša Dieva aspekti. Dieva prieks ir dzīvo būtņu prieks. Nav nevienas dzīvas būtnes bez Dieva un otrādi – tās ir abpusējas attiecības starp Dievu un dzīvajām būtnēm – Dievs ir svarīgs jums un tieši tāpat cilvēks ir svarīgs Dievam. Šī saistība ir visu laiku jāpatur prātā. Lai ko labu jūs esat sevī attīstījuši, dodiet to arī citiem!

Miers

Miers nozīmē būt brīvam no visām ļaunām domām, sliktām tieksmēm un untumiem. Miers ir stāvoklis, kurā pazudis naids un nepatika un dominē vienotības jūtas un brālības gars. Miers ir tad, kad mēs domās, vārdos un darbos esam absolūtā harmonijā ar sevi un līdzsvarā arī ar visiem citiem. Miers ir dievišķā mīlestība emocionālā līmenī. Miers apzīmē spēju nosvērti panest panākumus un neveiksmes, prieku un postu. Ārējais miers ir iekšējā miera atspulgs. Miers ir patiesība, tas rada svētlaimību. Cilvēks sasniedz mieru dzīvojot pieticīgu dzīvi. Ir jāatklāj sava identitāte, tikai tad var būt Miers – ir jāzina, kas tu esi! Pilnīgs miers ir iegūstams, kad zudušas vēlmes, dusmas, skaudība un naids. Mieram jābūt izteiktam jūtās, vārdos, darbībā. Tīra mīlestība var nākt no sirds, kas iegrimusi Mierā. Miers pasaulē var tikt sasniegts tikai tad, kad cilvēki izpētīs savu iekšējo pasauli un aizvāks no turienes visas drazas. Miers ir veselīgs, līdzsvarots mentāls stāvoklis, kas nosvērti izpaužas radošā darbībā.

Nevardarbība

Komentārs – bengāļu ahimsa (আহিমসা) tiek tulkota kā nevardarbība, nevarmācība (Non-violence,  Ненасилие, Ahimsa).

Četras Sai Satja vērtības ietver sevī jābūtību – jāmīl, jārīkojas pareizi, jādzīvo mierā un jākalpo. Tāpēc tulkojums: neesi vardarbīgs jeb nevardarbība īsti starp tām neiederas, jo vārds nes sev līdzi arī nevēlamo t.i., vardarbību. Varbūt kādam ir labāka ideja, bet man patreiz šķiet, ka vispiemērotākais vārds, kas sevī slēpj “nevardarbības” semantiku ir “bijība”. Baznīca parasti runā par bijību pret Dievu kā īpaša Dieva godināšanas izpausmi caur īpašu cieņu un bailēm no grēkiem. Taču Zenta Mauriņa, pētīdama tautas tradicionālo kultūru saistībā ar bijību atrod, lūk ko:  Bijība ir ticība, ka cilvēkos un lietās iemīt dievišķs spēks un kārtība, kura visus saista un kurai visiem jāpadodas… Bijības būtība - godāt un saudzēt ne tikai to, kas ir derīgs, ne tikai to, no kā mums nāk praktisks labums… Mūsu tautasdziesmas pazīst bijību pret to, kas ir augstāks nekā pats cilvēks, bijību pret labo arāju, bā­riņu aizstāvi, sirdsskaidrības sargātāju - balto Dieviņu, tāpat - pret likteņa licēju Laimu, pret -Sauli, kuras mīļums salīdzināms vienīgi ar mātes mīļumu. Senais latvietis paēdis, padzēris, neaizmirst Dievam godu dot, viņš zina, ka, Dievam ienākot istabā, jāklusē, Dievu un Laimu gaidot, tīri jānoslauka ceļš… jāpieskaita arī bijība pret darbu, daiļumu un sevišķi dzīvību… Ļoti liels ir to tautasdziesmu skaits, kur izpaužas bijība daiļuma priekšā, vienalga, vai tas būtu stāva, tērpa, dziesmas vai dabas daiļums. Bet vēl polifonāk nekā bijība darba un daiļuma priekšā mūsu tautasdziesmās skan bijība dzī­vības priekšā… Bijība pret sev līdzīgu cilvēkā… Senais latvietis pazīst arī bijību sevis paša priekšā… apbrīnu vai pašapziņu… bijības veids, saistīts ar līdzjūtību. Ja runa ir par to, ka nav jālauž bērza galotne, jāsamin zāle, jāsakapā āboliņš, tad te cieši saskaras līdzjūtība ar bijību - samīta zāle, sakapāts āboliņš… aizsargā nevienam nevajadzīgo melno vabolīti… Kas citus samin kājām, pats sevi samin, tā iznīcinā­dams Dieva dāvāto daiļumu.

Tas tikai pārdomām – es atstāšu jau esošo tulkojumu.

Būt vardarbīgam pret citiem ir būt vardarbīgam pret sevi pašu. Katrai mūsu darbībai ir sekas. Nevardarbība ir saistīta ar nodomu un attieksmi, ko rada sirds. Ahimsa nozīmē to, ka ne domās, ne vārdos vai darbībā, jūs nedrīkstat kaitēt jeb kam (arī dabai). Mums vajag izvairīties no citu sāpināšanas un rīkoties ar līdzjūtību atbilstoši mūsu atbildībai. Ahimsa nenozīmē tikai dzīvas būtnes fizisku ievainošanu, - jūs nedrīkstat izsaukt sāpes par ar vārdiem, skatu vai žestu. Tolerance, gara spēks, nosvērtība jums palīdzēs stingi ievērot ahimsu. Arī pret sevi nevajag būt varmācīgam. Vardarbība pret sevi caur sliktiem ieradumiem, pat slikta redzēšanu (neķītrības, vardarbības), vai slikta klausīšanos (aprunāšana, lamāšanās, slikta mūzika), vai slikta runāšana un slikta darīšana jau pati par sevi ir ahimsa pret sevi.

Patiesība

Ir jārunā par divu veida Patiesības aspektiem: Relatīvā patiesība, kas saistīta ar ārējo pasauli, kuru mēs uztveram ar saviem maņu orgāniem. Un Absolūto jeb Dievišķo Patiesību. Absolūtā Patiesība pastāv tagadnē, pagātnē, nākotnē, kam nav ne sākuma, ne beigu, kas nekustas un nemainās, kas ir patstāvīga un vienmēr paliek tā pati. Absolūtā Patiesība ir viņpus sasniegšanai telpā un laikā. Tā ir Bez sākuma, Mūžīga, Vienmēr esoša; Tā ir Pamats un Cēlonis visam.

Patiesība ir dievišķa substance, kas caurstrāvo visu. Patiesība ir iekšpus mums, tātad arī ikvienā cilvēkā un būtnē. Patiesība ir mūsu īstā daba. Tas nenozīmē, ka mūsu ikdienas dzīvē nav svarīga relatīvā Patiesība. Vienīgi ar patiesu un godīgu uzvedību mēs kļūsim tīri un spējīgi apjēgt Augstāko Patiesību. Mīlestība un Patiesība ir nedalāmas. Mīlot būsiet patiesi. Attīstāma izšķirtspēja un nepieķēršanās ārējiem objektiem (Pieķērība nav nekas cits, kā Mīlestības enerģija nepareizā virzienā).

“Patiesība nav kaut kas tāds, ko var iemācīt skolotāji, vai ko var izlasīt tekstos, vai nopirkt tirgū, un pat draugi to nevar uzdāvināt. Tā jāsasniedz mūsu ikdienas praktiskajā dzīvē. Mūsu ikdienas dzīvē, ikdienas ieradumos, no viena brīža otrā mums jādzīvo patiesībā. Dzīvē jābūt harmonijā šiem trim: domai, vārdam un darbam. … vienīgi Patiesība un Taisnīgums pasargās pasauli. Tāpēc jums jāievēro Patiesība un Taisnīgums. … Tāpēc mums tikai jāuzsāk Patiesības un Taisnīguma prakse savā ikdienas dzīvē… Kur Patiesība nebaidās ne no kā. Patiesība vienmēr uzvar un mums jāsniedz Patiesība vienīgi ar Mīlestību. Tādēļ visos apstākļos runājiet patiesību…. Kur ir Patiesība, Mīlestība, Taisnīgums un Miers, tur nebūs nekādas varmācības un Nevardabība būs pilnīga.”

Pareiza rīcība

            Dari īsto lietu īstajā laikā! Katram no mums ir jāiet savs ceļš. Katram  ir savi pienākumi un iespējas kā rezultāts no agrākām darbībām. Veids kā noteikt darāmo – klausīties savā iekšējā balsī. Mūsu sirdsapziņa ir īstais vadonis visās situācijās. “Jūsu sirdsapziņa zina īsto prieka avotu; tā bikstīs jūs uz pareizā ceļa”. Neviens darbs nav tik mazs vai nenozīmīgs, lai to nedarītu labi.  “Laimes noslēpums ir nevis darīt to, kas patīk, bet gan to, kas jādara”. Dari citiem to, ko tu gribi, lai citi dara tev.  “Rūpējies par vecākiem ar mīlestību, cieņu un pateicību. Otrkārt, runā patiesību un rīkojies tikumīgi. Treškārt, ik reizi, ja tev ir kāds brīvs brīdis, atkārto Dieva vārdu, paturot prātā Viņa formu. Ceturtkārt, nekad neiesaisties runās slikti par citiem un nemēģini meklēt kļūdas citos. Un beidzot, nesāpini citus nekādā veidā…. Atceraties, ka visa lieta ir tikai spēle un Dievs jums ir devis jūsu lomu. Nospēlē labi savu daļu un ar to visi tavi pienākumi beidzas.”

            Ja radusies interese par izglītību Cilvēciskajās vērtībās, varat to apmierināt sākumā minētajās mājas lapās. Kā minēts, nākošā saruna būs par holistiskajām skolā.