Jauna tautskolas izglītības koncepcija

Vasaras laikā Atmodas iedeju ietvaros  tika izstrādāta tautaskolas jauna izglītības koncepcija. Te piedāvājam tās PROJEKTU, kurš vēl var tikts precizēts.

Tautskolas 99 Baltie zirgi izglītības koncepcija
 
Nākotnes sabiedrība
 
            Nākotnes sabiedrībā cilvēki pilda savas misijas saskarsmē un harmonijā ar savu dvēseli un Dievu. Daļa no katra individuālās misijas ir līdzdarboties kopīgajā misijā - radīt cilvēces vienotību uz Zemes, mieru un vairojot garīgumu. Tas notiek: 
-       Caur misijas pildīšanu sabiedrībā, kur cilvēks caur dzīves notikumiem attīsta savu intelektu un īpašības, tādas kā pacietību, iecietību, mīlestību, pašaizliedzību,  apzinātību;
-       Caur pieslēgšanos Dievišķajām/Visuma enerģijām.
            Nākotnes sabiedrība ir integrēta ar savu un Visuma esību, rada cilvēces vienotību un sadarbojas pasaules jautājumu un problēmu risināšanā caur pasaules mēroga koordinētiem procesiem. Sadarbība šajos procesos notiek vispārcilvēcisko vērtību ietvaros.
            Nākotnes sabiedrībā būs līdzsvars starp sabiedrības vajadzībām un cilvēku patībā slēpto spēku, viņa interesēm un ilgām. Nebūs ārējā spiediena, kas traucē indivīda esības radošumam realizēt sevi. Mūsu apziņa būs izmainījusies, katrs cilvēks būs savā vietā; katram cilvēkam būs sava vieta Visumā, dzīvē – tas, kas mācēs bites kopt, kops bites, tas, kas mācēs programmēt, to darīs.
            Nākotnes sabiedrībā vispārcilvēciskās vērtības izpaudīsies darbībā - dzīvē. Vispārcilvēciskās vērtības visur ne tikai redzamas, bet arī sajūtamas, cilvēki būs līdztiesīgi, godīgumi, čakli, atbildīgi, - cilvēkam dzīvojot tikumīgu dzīvi. Cilvēki būs iemācījušies mīlēt tuvāko kā paši sevi.
            Cilvēki evolucionēs savā apziņā. Nākotnes sabiedrībā cilvēkam nebūs domas, ka ir jākļūst bagātākajam, veiksmīgākajam, cilvēciskās darbības būs vērstas uz to, lai radītu. Tam nebūs tik svarīga saimnieciskā vērtība, bet tas ko viņš radīs būs lietderīgs visai dabai, cilvēkiem, - dzīvos harmonijā ar Dabu un Zemes valstībām un būs savas dzīves radītājs! Cilvēks izpratīs Dabas valodu, mīlēs un dziļi cienīs visas tās valstības un sugas. Nevienai radībai netiks nodarīts pāri. Cilvēki arvien vairāk pievērsīsies „zaļajam” dzīvesveidam (veselīga uztura, videi draudzīgs transports, būvniecībai, tehnoloģijas, enerģija ieguve u.c.
            Bērni jau mācoties skolā apzināsies sevi.
            Cilvēki nespēlēs lomas – viņi būs dabīgi atbilstoši savai būtībai – īstenie (dabīgie) cilvēki.
            Sievietes būs pieņēmušās spēkā, atgūstot savu pašapziņu, tā nodrošinot arī vīrieša pašapziņasatmodināšanu un izaugsmi. Nākotnē būs līdzsvarotās vīriešu un sieviešu attiecībās.
            Latvijā, mums jāaudzina cilvēki, kuri labi apzinās sevi un savu vietu sabiedrībā un ir spējīgi attīstīt prasmes, īpašības un intelektu, lai spētu līdzdarboties, ietekmēt un uzņemties atbildību par procesiem savas tautas, visas cilvēces un pasaules priekšā, spētu dalīties savā pasaules uztverē, skatījumā un kultūras bagātībā, un arī mācīties no citiem pasaules skatījumiem.
 
 
Galvenais bērnu audzināšanā
 
            Caur sapratni, ka nepieciešams saglabāt paaudžu saikni, kur informācija tiek deleģēta no vienas paaudze otrā; caur sapratni, ka bērna audzināšanu tā individuālās garīgās labklājības dēļ, nevar uzticēt sistēmai (kurā nav vecāku kontroles), jāveicina pilno ģimeņu atjaunošanās, kur kopā dzīvo vecvecāki, vecāki un bērni.
            Kā savus primāros uzdevumus audzināšanā vecāki saskata bērna saiknes ar Dievišķo saglabāšanu, bērna Veseluma saglabāšanu un attīstību, apziņas paplašināšanu, radošuma attīstību, dzīves sūtības atklāšanu, vispārcilvēcisko tikumību ieaudzināšanu.
            Bērnu audzinātājiem bērnus jāmāca ar savu piemēru. Mīlēt viņus bez nosacījumiem un cienīt kā personības ar saviem plusiem un mīnusiem. Atzīt viņus par līdztiesīgiem. Ieklausīties bērnos.
            Apzināties, ka bērns jau top pirms tā ieņemšanas. Apzināties, ka bērna tapšanā būtiski ir bērna ieņemšanas apstākļi, grūtniecības laiks (ģimenēm apzinīgi veidot un uzturēt labvēlīgu, vispārcilvēciskās vērtībās orientētu dzīvesdarbības vidi ģimenes iespējamai paplašināšanai un dabīgai prenatālai audzināšanai). Jebkura vardarbības forma pret sevi (arī sava veselīguma ignorance, sliktas domas, negodīga rīcība, slikta mūzikas utt.) ir vardarbība pret potenciālo bērnu. Neļaut popkultūrai, patērētāju kultam un tehnogēnismam pārņemt bērnu (jau pirms dzimšanas), jo tie padara bērna apziņu seklu.  Jāšķiro, jākontrolē informācija. Kontrolēt bērnu pavadīto laiku pie datoriem, telefoniem (neaizmirst par paša piemēru). Ierādīt alternatīvas, kā var interesanti un priekpilni darboties, sazināties, dzīvot ārpus virtuālās realitātes.
            Bērniem jāatvēl laiks, savu domu sakārtošanai īpašai meditācijai, kad viņi paši sevi veido, t.i., veidot apstākļus dabīgas attīstības iespējai iekšējas harmonijas sasniegšanai.
            Bērnībā nodrošināt pietiekami daudz laika veselības nostiprināšanai - Veselā miesā vesels gars.
            Veidot dabas izpratni, lai apzinātos kādas rodas sekas vienai vai otrai darbībai.
            Veidot apziņu: „ko es varētu darīt kopuma labā”.
            Radīt tādus apstākļus, kuros bērns var veidoties par radošu, domājošu personību.           Attīstām intuīciju, spēju domāt ar sirdi.
 
Kā mums vajadzētu organizēt skolu?
 
            Skolas dzīvesdarbības videi jābūt orientētai vispārcilvēciskās vērtībās. Skolotājiem jābūt meklētājiem. Skolotājam ir jābūt gaismas nesējam,- vai tas notiek caur vārdu, caur dziesmu, caur tikumu, caur zināšanām, bet ar savu piemēru. Ap bērnu ir jābūt telpai, kura atver spējas, varēšanu, radīšanu, kurā ir labestība, līdzjūtība, patiesa gudrība, cieņa u.c.. Skolotājiem jāapzinās, ka bērns vienlaicīgi var būt gan skolēns, gan skolotājs vārda tiešā nozīmē.
            Skolai jāveicina ne tikai zināšanu iegūšanu, bet jābūt pietiekami bagātai dzīvesdarbības videi, kurā bērnam ir iespēja iepazīt pašam sevi, apzināties savas spējas un apgūt metodes kā sev palīdzēt , kā sevī ieskatīties un kā rast atbildes uz jautājumiem, izprast patiesās savas vajadzības, - kā tikt galā ar dažādiem dzīves jautājumiem pašam.
            Skolas viens no galvenajiem uzdevumiem ir kopā ar vecākiem apzināti strādāt pie tā, lai savlaicīgi atklātu bērna patībā slēptās tam raksturīgās spējas, dotības, talantus un veidot apstākļus to attīstībai. Apzināties, ka cilvēks uz Zemes atnāk apgūt konkrētas lietas.
Jāpēta bērni psiholoģiski un enerģētiski, jo tas var ļoti palīdzēt un paātrināt Dievišķo spēju attīstību, katram piemeklēt vislabāko metodiku.
            Jāveicina grāmatu lasīšanu, kas kā metode attīsta radošumu un intelektu (brīvība veidot tēlus, situācijas, uzburt vīziju, interpretēt).
            Attīstīt tēlaino domāšanu.
            Skola mācībās integrē meditāciju, iespēju bērnam klusumā saklausīt sevi. Jāienāk apzinātai klusēšanai, apzinātai domāšanai, bez ārēja spiediena.
            Skolotāji netiek pakļautu dažādu kontrolējošo institūtu kontrolēm – viņa pedagoģisko profesionalitāti nosaka darba rezultāts. Pedagogs tāpat kā skola strādā vispārējas uzticēšanās gaisotnē, skolotājs brīvi, atbilstoši situācijai un intuīcijai organizē mācību-audzināšanas darbu, bet skolas veido savus mācību standartus, saskaņā ar bērnu interesēm un tālākās izglītības pakāpes prasībām.
 
Ideju popularizēšana
 
            Pozicionēt Tautskolu kā alternatīvās izglītības centru Latvijā un Baltijā. Rīkot seminārus, konferences, informācijas dienas pedagogiem, vecākiem, Izglītības ministrijas pārstāvjiem un plašākai sabiedrībai.
            Skaļi paust un nostiprināt savu viedokli, ka Nākotnes skolas modelis ir Tautskolas mācību modelis.
            Pedagogu izglītošana un pieredzes apmaiņa.
 
 
Filozofiskā puse
 
            Cilvēki izsenis meklējuši Patiesību. Dižie cilvēces domātāji ir apjautuši Visa veseluma vienotību. Šodien viņu idejas ir bagātinājušās ar ekosistēmas, sabiedrības un Visuma Veselumu, par Visumu cilvēkā, t.i., katra mūsu ķermeņa šūna ar neredzamiem nervu pavedieniem saistīta ar atomiem un lietām mums apkārt, ar mūsu Zemi, Sauli un zvaigznēm Visumā. Seno domātāju pasaules izjūta šodien sasaucas ar fraktāļu funkcijas konstatēšanu visiem dabas objektiem, un idejām par hologrāfisko Visumu. Viss Visā, kas ir rodams līdzībās kā lielajā tā mazajā. Līdzība ir savstarpējās piederības zīme, ir noteikums saderībai. Pateicoties tai, dzīvība rod attīstībai nepieciešamo.
            Viss ir viens! Viss ir viens gan laikā, gan telpā. Katrs mirklis ietver sevī neiedomājami plašo pagātni un tik pat neiedomājami plašo nākotni. Katrs laika-telpas punkts prezentē tās bezgalību visās tās dimensijās un izpausmēs. Dievs ir Visā, kas ir. Viss, kas ir izpaužas daudzveidības vienotībā. Daudzveidībā mēs atklājam Dievu, kā Visa vienojošo aspektu. Laika un telpas vienotībai pieder savstarpēja saskaņa jeb Daiļums, kas nepārtraukti dzimst arvien jaunās un jaunās formās. Dzimst tas, kas ir briedis vispārējās harmonijas iekšienē, kā kaut kas, kas ir ar Visu, kas ir saskanīgs. Daudzveidības noturību nosaka katra tā veidojošā elementa Veselums. Veselumi ir atsevišķas noturīgas vienības, kurām raksturīga formas un satura stabilitāte laikā un telpā. Radīšanas aktā Veselumi kombinējas arvien jaunos un jaunos Veselumos, kuru pilnību baudām Daiļumā. Pilnīgs ir Daiļš. Daiļa ir Dieva radīšanas akta gēna izvēršanās. Šos procesus mēs redzam dabā, tās dabīgajā attīstībā. Vārda evolūcija semantika meklējama latīņu vārda evolutio tulkojumā, - attīšanās. Attīšanās norit Radīšanas akta iekšējā spēka ietekmē. Visā, kas ir ietverams arī latentais, vēl neizpaustais kaut kas, kas vēl nav attinies jeb Veselumā Visā, kas ir jāiekļauj arī Visu, kas var būt. Šī visaptverošā Veseluma iekšējais spēks mūsu apziņai nav pieejams. Mēs apjaušam iekšējā spēka vektora orientāciju uz jebkura Veseluma Vienotību Mīlestībā un redzam to atklājamies neizskaidrojamā spontānā Daiļā un Patiesā radīšanas aktā.
            Veselumu kombinēšanās arvien jaunās formās ir dzīvā izpausme – Viss, kas ir, ir Dzīvs. Veidojumi, kuri tapuši neatbilstoši „Daiļā” likumam, nevar būt noturīgi Visā, kas ir, taču ir spējīgi radīt īslaicīgus disharmonijas, bezmīlestības laika-telpas apgabalus (slimību plašā nozīmē). Šī iemesla dēļ, šie veidojumi nav saucami par Veselumiem. Veselumi ir sargājami un saglabājami, jo ir Radīšanas akta attīšanās rezultāts un nepieciešams nosacījums Daiļajam. Visos eksistences līmeņos par mērauklu harmoniskām attiecībām var kalpot Saderība. Saderība vienlaikus ir piederība. Sader labais ar labo, Daiļais ar Daiļo un, vienlaikus Daiļam pieder Daiļais – Daiļais ir Daiļš.
            Spilgti izteikti Veselumi rodami minerālu pasaulē, kur katrai mikrodaļiņai, katram atomam, molekulai, rodamas Veselumam raksturīga formas un satura nesagraujama saderība. Ko mainot, iegūstam vai nu jaunus Veselumus, vai veidojumus, kuri, kas kā jau minēts, var būt nenoturīgi. Arī Cilvēks ir Veselums ar visām Veselumam raksturīgām iezīmēm, savu patību, kas nosacīta individuālās (kā Veseluma) apziņas attīšanās uzdevumos. Cilvēku iekļauj Ģimene kā plašāks Veselums un ir radīšanas, un radītā uzturēšanas, audzēšanas absolūti nepieciešams nosacījums (vārds absolūts lietots kā pastiprinājums nepieciešamības nosacījumam, kas šobrīd ne reti tiek apšaubīts). Piederību ģimenei nosaka saderība tās locekļu starpā. Saderība ir tad, ja radītā uzturēšana un audzēšana, norit Dabīgos apstākļos, kas beigu beigās neko citu nenozīmē, kā tādas vides nosacījumu veidošanu, kas ļautu attīstīties individuāli ieliktajām potenciālām spējām, dotumiem, kas ierakstīti minētajos indivīda apziņas evolūcijas uzdevumos (ierakstu meklēšana pieder apziņas attīstības metodei, kas orientēta uz iekļaušanos Visā, kas ir). Tos var nodrošināt vai nu vecākiem paļaujoties uz intuīciju, vai sekojot etnosa tradīcijām. Etniskā vienība, kura mīt savā pirmdzimtenē, ir ģimenes institūta iekļaujošais Veselums, tātad ar to harmoniski vienots. Arī te piederība veidojas līdzīgi kā piederība ģimenei – caur savstarpējo saderību. Saderība nozīmē dabīgu saskaņu, bet ne varu vienam pār otru (saderība ir Brīvības nosacījums). Saderība nerodas, ja zuduši dabīgi savstarpējo attiecību veidošanās apstākļi, taču vairāk uzticoties intuīcijai vai etnosa senajām tradīcijām un mazāk prāta apsvērumiem, ir iespējams veidot veselīgu vidi veselīgu cilvēku audzēšanai veselīgā tautā. 
            Veselums bez saitēm ar citām dimensijām nav Veselums, t.i., Veselums vienlaicīgi ir noslēgta un atvērta sistēma. Sistēmas noslēgtību, viengabalainību, pat eksistenci kā tādu, (lai cik tas dīvaini arī neizskatītos) nosaka mijiedarbības saites – spēki, attiecības ar tā iekļaujošiem Veselumiem – Visā, kas ir tie ir savstarpēji cieši saistīti un atkarīgi – pirmais nevar eksistēt bez otrā un otrādi (Cilvēks nevar bez Dieva un Dievs nevar bez Cilvēka). Pat nav iespējams īsti atšķirt iekšējo no ārējā viss savstarpēji saplūdis, pārklājies. Visa, kas ir vienotība rodama ne tikai vienas dimensijas ietvaros, – tā pastāv arī starp dimensijām (ar dimensijām te tiek saprasti dažādi eksistences līmeņi, formas. Viss, kas ir, ir aplūkojams kā nosacīti nodalīti dažāda blīvuma matērijas „slāņi”, kurās valda līdzīgi likumi, eksistē līdzīgas formas. Līdzīgais „slāņos” ir visa Vienotības izpausme („augšā ir tāpat kā apakšā”; Dievs cilvēku radījis sev līdzīgu un tamlīdzīgi). Veseluma „smalkākās” izpausmes meklējamas apziņas līmeņu dominantēs (memos) caur individuāli izjusto, apjausto; sirds izvērtētajā, intuitīvi zināmajā (izzināmajā), mīlestības izgaismotajā. Jo vairāk cilvēks ir garīgi attinies (dominē augstāks apziņas līmenis), jo plašāks ir viņa apvārsnis, jo plašāks ir tā lietoto kategoriju saturs domās. Un pat tas, beigu beigās nebūs galvenais, - primārā nozīme nebūs verbāli izpaustam vai domājamā vārda vārdiem aprakstāmai semantikai, bet gan tam, ko tie ierosina apziņā, kādu tie veido attieksmi, ko tā (doma) rada, kā rezonē ar domājamo, verbāli izpausto objektu. Jo plašāki ir apziņas horizonti, jo labāk cilvēks iekļaujas Visā, kas ir, viņa domas kļūst arvien Patiesākas un darbi Daiļāki. Tā ir gudrība (ne zināšanas un prāta spējas). Gudrība ir dzīve Mīlestībā. Individuālā apziņa ir ārpus blīvās matērijas formas stāvoša indivīda daļa. Tā pastāv arī tad, kad pārstāj eksistēt blīvais fiziskais augums. Un tomēr apziņas attīšanās (apziņa ir cilvēka patiesais iekšējais spēks) pakāpe ir atkarīga no cilvēka dzīves uz Zemes. Ir iespējama arī tās degradēšana (satīšanās), uztveres apvāršņa sašaurināšana, ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks jaucis vispārējo harmoniju. Nav viegli pacelties uz arvien augstākiem apziņas stāvokļiem, dzīvojot dzīvi uz Zemes, - ir patiesi jāparādās gatavībai nākošajam līmenim, jo ar katru augstāku pakāpi, cilvēks top ne tikai spēcīgāks radītājs, bet arvien patiesi brīvāks un līdz ar to arī atbildīgāks. Šobrīd tikai retais (apgaismotais) ir sasniedzis tādu pakāpi, ka skaidri pārzina savu iekšējo spēku un spēj vispārējas harmonijas ietvaros pareizi rīkoties
            Virzības kvalitāti, tempu uz saskanīgu, līdzsvarotu un radošu sabiedrību nosaka sabiedrības piederības pakāpe dabīgai attīstībai. Tas nozīmē to, ka sabiedrībai ir jāveicina tāds katra tās indivīda stāvoklis, kurš atbilstu tā iekšējam spēkam (par traucējošo šādam procesam jāatzīst prāta lomas pārvērtēšana). Pārejai uz radošuma (radošums saistāms ar indivīda spēju brīvi realizēt savu patību) sabiedrību jāsākas brīdī, kad tā tam ir gatava. Gatavību nenosaka skaitliskā vairākuma negatavība, bet gan skaitliski nelielas indivīdu grupas iekšējā spēka rezonanse ar Visa, kas ir attīšanās procesu. Rezonanses vilnis izsauc vispārēju „uzmanību” pret notiekošo cilvēcē un notiek tāda kā „dabīga” līdzīgo spēku piesaistīšanās norisēs te uz Zemes (Daiļuma likums).
            Filosofija, kas veidojas uz augstāk minētiem priekšstatiem, tiek dēvēta par holismu. Abstraktā domāšana balstīta uz skaidrojama vārda semantiku ir maksimāli vienkāršota pasaules izziņas forma. Valoda nav adekvāta, un nevaram ar to aprakstīt realitāti - aiz jebkuras abstrakcijas paliek liela daļa patiesības. Abstrakcija neatstāj vietu konkrētajam, dzīvajam pārdzīvojumam, īpaši subjektīvajās norisēs. Holistiskā filosofija kā nodarbe ir stipri individuāla un subjektīva, jo šobrīd reti kādam var izdoties pilnībā saplūst ar pasaules lietām. Holismam, būtu jāietver visu filosofiju (gan tā saucamo ideālistu un materiālistu u.c.) priekšstati par to, kas ir reāls, nevis vienkārši tos integrējot, bet sapludinot kontekstuāli un iekļaujot pētnieka izjūtās, intuīciju viņa emociju telpā. Tvēruma plašumu nosaka mema dominante, t.i., katra cilvēka apziņas augstākais stāvoklis. Holisma epistemoloģija paver plašas iespējas Patiesības skaidrošanai – tā nevienu dogmatiski neierobežo, bet tieši otrādi – rosina jaunu metožu izmantošanai, rosina pārskatīt daudzu kategoriju saturu. Kategorijas nevar tikt strikti definētas – vārdos aprakstītas, jo nav vārdu, kas var aptver Visu, kas ir daudzveidību, tās vairāk ir subjektīvas. Subjektīvais prasa uzticēšanos (ticību), paļāvību un ir sagaidāms, ka tieši tas pavērs daudz straujākas, aktīvākas Patiesības noskaidrošanas iespējas. Holismā metafizika un epistomoloģija saplūst ar aksioloģiju, jo patiesība ir gan ētiska, gan estētiska kategorija, citiem vārdiem sakot, caur Daiļo un tikumisko, kas raksturo Mīlestību varam atklāt Patiesību
            Pieturoties pie idejas par Visa, kas ir attīšanos, jāpieļauj, ka visi minētie apziņas līmeņi ir katra cilvēka potenciālas iespējas, kuras ieliktas Cilvēkā kopš tā radīšanas, bet to attīšanās ir un reizē arī nav atkarīga no cilvēka. Ir, jo tam ir dota brīva savas dzīves sakārtošanas iespēja un neatkarīga tāpēc, ka cilvēka dzīves tiek izvērtētas caur saskaņu rezonansē ar Visu, kas ir attīšanos. Lai kā tas nebūtu, ir jāatzīst, ka mēs, cilvēki kā veselumi, lietojot Vilbera terminoloģiju – holoni, neesam paši par sevi, bet vienoti ar tiem veselumiem, kuri ir mūsos un tiem, kas ir ārpus (ne reti nosacīti) mums. Cilvēki kā holoni, kā teikts augstāk, ietilps citā holonā - ģimenē, tās savukārt kā holoni - kopienā, kopiena – tautā, tauta – cilvēcē. Cilvēces holons ietilps Zemes holonā, bet tā Visuma holonā. Izmantojot spriešanu līdzībās, varam nonākt pie secinājuma, ka „slims” cilvēces holons nosaka Visuma „veselību”. Esam aptvēruši, ka cilvēka „neveselība” grauj Zemes ekosistēmu. Tas nozīmē, ka Zemes veselību varam uzlabot un saglabāt, domājot un rūpējoties par cilvēka veselību. Veselums nozīmē, ka tā forma un saturs ir adekvāti t.i., ka holona formai atbilst tās saturs. Neatbilstību var vērtēt kā slimību. Holona veidojošiem veselumiem ir jābūt savstarpēji saderīgiem un saderīgiem ar holonu, kurā tie ietilpst. Veselam cilvēkam raksturīga pašrealizācija – cilvēks realizē savas patības dabīgos potenciālus, tātad kaut ko, kas raksturīgs cilvēka iekšējai individuālai dabai. Šie dabīgie, pašrealizācijai svarīgie iekšējās dabas individuālie potenciāli, raksturo cilvēka garīgo veselumu. Šodien, ārkārtīgi smalki veidotā tirgus ekonomikas diktatūra, nomāc cilvēka garu, piedāvājot komfortu, izklaides un patērēšanas vilinošās iespējas. Tā izpaužas cilvēku „bēgšanā” no vispārcilvēciskām vērtībām. Labais, skaistais, patiesais ir pazaudējuši ideālā saturu – ideālais tiek nonievāts kā kaut kas vecmodīgs, laikmetam neatbilstošs, konstatē latviešu domātājs Jurevičs un citi, cieņā nihilistiska attieksme pret dabu, pret cilvēku, kultūru, tradīcijām - cilvēks vairs nespēj atšķirt vērtīgo no mazvērtīgā, patiesību no meliem, skaisto no neglītā un ir pazaudējis savu būtību iegribās.
            Cilvēku individuālo holonu veselība, kā minēts, pastarpināti caur tautu holonu veselību nosaka cilvēces holona veselību. Tāpēc ir jārunā par vēl vienu instrumentu, kuru šodien izmanto tirgus ekonomika, cilvēces holona veselības graušanai - tas ir visu cilvēka dzīvesdarbības jomu globalizācijas instruments. Ir jārūpējas par Veseluma satura un tai atbilstošo formu saglabāšanu. Nedrīkst neievērot konkrētās tautas tradīcijas, to, ka katra atradusies un atrodas dažādos sociāli-ekonomiskos, politiskos, ģeogrāfisko apstākļos un ir mentāli atšķirīgas. Ir nepieciešama tautu holonu stiprināšana, - ir jāstiprina katras etniskās grupas pašapziņa, katra indivīda piederības apziņa konkrētam etnosam. Mūsdienu pētījumi apliecina, ka jo precīzākas un noteiktākas ir iezīmētas etniskās robežas, cik noteikts, stabils ir šajās robežās ietvertais saturs, spēcīgāka etniskā pašapziņa, jo pozitīvāka (tolerantāka) veidojas saskarsme ar citām etniskām grupām un otrādi.
            Sabiedrību varēsim saukt par radošuma (sastopams termins Ilgtspējīga sabiedrība, holistiska sabiedrība) sabiedrību ne tad, kad uzvarējusi būs globalizācija, bet tad, kad tajā ietilpstošie veselumi ieņems katram atbilstošu dabīgu vietu. Šādas sabiedrības viena no augstākām vērtībām būs Brīvība. Brīvība ir cilvēka dabīgas attīstības, dabīgas pašizpausmes, pašapliecināšanās jeb pašrealizēšanās nosacījums. Šobrīd lielākā daļa cilvēku nav gatavi brīvībai, un pat cenšas visas savas dzīves garumā no tās izvairīties (ne reti cilvēki jauc brīvību ar visatļautību). Viens no skaistākiem brīvības definējumiem nāk no Ļeva Tolstoja apcerēm. Viņš brīvību redz Dieva gribas realizācijā. Tā nepavisam nav „verdzība” Dievam – tas ir dabīgs stāvoklis vispārēju harmonisku attiecību vidū, tas ir tik dabisks, ka tajā atrodoties, cilvēka piederības izjūtas pārtop savstarpējā Visa, kas ir saplūsmes ekstāzē – laimē. Tātad brīvību var definēt kā laimi. Tādejādi var teikt, ka Latviešu dieviete Laima ir brīvības aizgādne. Liktenis nav nekas cits, kā dabīgs cilvēka stāvoklis. Tā realizēšana un no tā izrietošie individuālo dzīves uzdevumu izpilde ir nepieciešams nosacījums brīva cilvēka dabīgam stāvoklim. To atrast ir viegli, ja ļaujamies dabīgam laiktelpas plūdumam un cenšamies atrasties sava dabīgā „enerģētiskā” stāvokļa tuvumā un ļaujam tam izpausties, t.i., ļaujamies pašrealizācijai.
Šajos spriedumos ir pieļauta doma, ka cilvēks ir nemirstīga būtne, kura, laiku pa laikam, kaut kādu iemeslu dēļ, atkārtoti piedzimst uz planētas Zemes. Ir pieļauts, ka Visā, kas ir Veselumā valda savstarpēji harmoniskas attiecības, kurās ir jāiekļaujas arī konkrētā cilvēka mūžam, kas arī ir cilvēka dzīves jēga.
Pieņemt evolūciju kā attīšanos, nozīmē nevis vienu dzīvības formu pāriešanu citās, augstākās, bet katras dzīvības formas patstāvīgu spontānu parādīšanos un patstāvīgu attīstību. Šajā gadījumā formu līdzībā nav meklējama “evolūcija”, bet jau aprakstītā Visa, kas ir Vienotībā. Vienotība ir par pamatu tam, lai noteikti vides (dziļā izpratnē) apstākļi, videi attinoties, kļūst adekvāti kādai formai, kas manifestējas, parādās, - vide it kā rada to, varbūt var teikt: vide kondensējas formā. Pateicoties šai vides īpašībai, pakāpeniski attinušies dažādi eksistences plāni ar tām atbilstošām dzīvības formām. Tas nozīmē, ka arī cilvēka garīgā attīšanās ir atkarīga no vides, kura ir adekvāta tādai vai citādai apziņas formai. Vide ap katru indivīdu veidojas sava, jo indivīda apziņa ir videi adekvāta. Attīties var tikai tas, kas apriori vai kā iespēja jau ir. Attīšanai piemīt spontānums, kurš izpaužas kā pēkšņa pāreja kvalitatīvi citā apziņas stāvoklī. Pāreja nav atkarīga no fiziskā auguma stāvokļa. Tas ir, mūsu apziņa ir kaut kas, kas ir ārpus cilvēka tā. Mēs kopš piedzimšanas uz Zemes vienkārši pakāpeniski sevi gatavojam tam, lai arvien veiksmīgāk pieslēgtos iepriekšējo dzīvju briedumam. Mums ir liegtas zināšanas pa iepriekšējo mūžu un patreizējā mūža uzdevumiem. Dotais apziņas stāvoklis kopā ar uzdevumiem (kuri izriet no iekļaušanos Visā, kas ir) ir priekšnosacījums tam, lai katra cilvēka individuāli veidotā vide varētu uzkrāt potenciālu augstākam apziņas stāvoklim. Ne labklājība, pat ne intereses ir svarīgākās mūsu dzīvē, bet kaut kas tāds, kas stāv ārpus tām. Intereses ir svarīgas par tik, par cik caur interesēm un tām atbilstošiem dotumiem, mēs atklājam tos kristalizācijas centrus, kas mūs vislabāk, visātrāk var novest pie mērķa. Tie ir kaut kas tāds, kaut kādas Veseluma paterna šķautnes, izpausmes būtiskākie punkti, kurus aizpildot, mēs rezonējam ar Veselumu, labāk to izjūtam, pārdzīvojam. Turoties pie šīm izjūtām, cenšoties tās pastiprināt, mēs bruģējam ceļu uz arvien plašākiem apziņas apvāršņiem. Tātad interešu uzturēšana ir svarīga, dotumu atklāšana un izmantošana – svarīga. Kā jau minēts, arvien augstāks apziņas līmenis nosaka Patiesības arvien skaidrāku apzināšanos, redzēšanu, izjušanu. Patiesība ir rada Mīlestībai, jo nav iedomājama Patiesības atklāšana bez Mīlestības, bez Visa, kas ir Vienotības izjūtas. Patiesība un Mīlestība iet roku rokā.
 Mīlestību jeb visa Vienotību var meklēt realizējot tikumības augstākos principus jeb vispārcilvēciskās vērtības. Varbūt sākotnēji mehāniski, - kā likumus, bet vēlāk, pierodot pie tām, kā jau pašām par sevi saprotamām lietām, t.i., mēs varam sirdi atvērt ar prāta līdzekļiem, ar konkrētu darbu realizējot vispārcilvēciskās vērtības. Tas ir iespējams tikai tāpēc, kā tas vairakkārt uzsvērts augstāk, ka viss jau mūsos ir, ir tikai jāatver „durtiņas”, kuru atslēdziņas ir vispārcilvēcisko vērtību realizācija dzīvē. Izglītības uzdevums ir, caur iedzimtām vajadzībām pēc mīlestības, piederības, pašrealizācijas, rosināt skolēnā spējas realizēt patiesību, kas rodama katra patībā, dzīvot dzīvi vispārcilvēciskajās vērtībās.
 
Prakstiskā puse
 
Bērniem palīdzēt atklāt savas individuālās dzīves jēgu
 
1. Veidojot audzināšanas-izglītošanas modeli sadarbojoties skolēniem – vecākiem – skolotājiem – interešu meistariem un visiem skolas darbiniekiem;
2. Pētot bērnus (apvienojot tradicionālās un netradicionālās metodes);
3. Nodrošinot savstarpēju uzticēšanos, ieklausīšanos un vispārcilvēcisko vērtību gaisotni. Nepazemojot bērnus ne vārdiem, ne darbiem, izrādot patiesu cieņu un mīlestību;
4. Motivējot bērnus darboties caur katra individuālajām interesēm (cenšoties rast tām atbilstošu vidi);
5. Caur kopienas dzīves veidu (kā es varu sadzīvot un ko es varu dot):
-       Sociālajās attiecības (draudzīgums, izpalīdzīgums, iejūtība utt.);
-       Piedalīšanās sadzīvē (kalpošana, darbs);
-       Tautas tradīciju kopšana (gadskārtas, cilvēka dzīves gājums, vēsturiski nozīmīgu vietu un svētvietu apmeklēšana).
6.Caur tikuma attīstīšanu – mācies tikt pats galā ar visu – caur pašapzināšanos, pašmācīšanos, pašorganizēšanos, pašvadību, pašnoturību, pašvērtēšanu, utt.
7. Strādājot;
8. Izejot Dabā (organizējot āra nodarbības, veicot dabas pētniecību, palīdzot dabai atkopties, iepazīstot un dzīvojot dabas ritmos, apgūstot savstarpējo mijiedarbību cilvēks – daba u.c.) ;
9. Izejot sabiedrībā (piedalīšanās dažāda veida pasākumos: svētkos, talkās, atbalsta un protesta pasākumos, lietišķās ekskursijās u.c.);
10. Caur prātošanu: eksistenciālu jautājumu risināšana (esejas par sevi, pamatvērtībām, saikni ar citiem, vidi un tamlīdzīgi; atbilžu meklēšana uz jautājumiem: kā man vajadzētu dzīvot, vai dzīvei ir jēga, kāda jēga ir izglītībai, kas ir Brīvība, Mīlestība, kādēļ pastāv lietas ap mums un tamlīdzīgi; diskusijas par skolā, sabiedrībā aktuālām tēmām; Dzīves stāstu studijas; pretrunu risināšana.
11. Caur intuīcijas attīstīšanu;
12. Integrējot meditāciju visās nodarbībās (vienkārši sēdēšana, darba darīšana, darba uzsākšana, pastaiga dabā, tās vērošana, klausīšanās utt. klusumā un apcerē; gaismas un mīlestības vairošana);
13. Attīstot simbolisko (tēlaino) domāšanu (nodarbojoties ar mākslām, muzicējot, dziedot, sacerot, ejot rotaļās, dejojot, tēlojot, spēlējoties, konstruējot, organizējot bērniem īpašas nodarbības);
14. Uzturot domu par katra nozīmīgumu nākotnes sabiedrības veidošanā.
 
 
Bērnam gatavojoties dzīvei:
 
-       jābūt gatavam dzīvot vispārcilvēciskajās vērtībās;
-       jāzina savas intereses un tām atbilstošās prasmes;
-       jābūt radošam (spējīgam ģenerēt idejas, spējīgam tās analizēt un realizēt) ne tikai pašrealizācijā, bet arī visās citās dzīves jomās;
-       jāzina un jāprot tautas tradīcijas;
-       jāizprot ģimenes loma;
-       jābūt gatavam ticēt sev – jāattīsta iekšējs spēks (sabiedrība var nesaprast, nepieņemt);
-       jābūt gatavam mīlēt to, ko dara;
-       jābūt gatavam dzīvot dzīvi atbilstoši savai iekšējai motivācijai, kas rosināta dzīves individuālajā dzīves jēgā (bet ne karjeras dēļ, prestiža dēļ, naudas dēļ, „mīļā miera dēļ” – tā vēlas vecāki, skolotāji, sabiedrība, slinkuma dēļ un tamlīdzīgi);
-       spējīgam līdzsvarot savas, sabiedrības un vides intereses (ne Brīvības upurēšanas nozīmē);
-       būt neatlaidīgam un spējīgam pārvarēt šķēršļus;
-       gatavam pieļaut neskaidrības;
-       gatavam „aizkavētam iepriecinājumam” t.i., saņemt sava darbā gūtu iepriecinājumu tikai pēc laika (ne reti tikai pēc smaga un ilgstoša darba);
-       gatavam būt drosmīgam – tās trūkums var būt izšķirošs;
-       gatavam riskēt un uzņemties atbildību.
 
Tautskolas izglītības koncepcijas realizācijas atslēgvārdi
 
alternatīva medicīna;
alternatīvas izglītības popularizēšana;
amatniecība;
apzināšanās, apzinātība;
apzināta iekļaušanās dabīgos cikliskos procesos;
apzināta klusēšana;
apzināties savas spējas, sevis izzināšana;
apziņas diferencētība, memi;
apziņas paplašināšana;
asociatīvā domāšana;
atbildība;
atrast savu darāmo uz Zemes;
attīstīt sevi;
audzināšana ar piemēru;
audzināšana;
bērna Veseluma saglabāšana un attīstība;
bērns ir līdztiesīgs;
bērns kā skolotājs;
bērnu pētniecība;
bērnu un vecāku atšķirības domāšanā;
brīvi skolotāji;
brīvība;
brīvs cilvēks;
brīvs mācību procesu formāts;
būt dabā;
centība;
cilvēki evolucionēs savā apziņā;
daba;
dabas procesu atdarināšana;
dabīga attīstība;
dabīgas attīstības iespējas iekšējas harmonijas sasniegšanai;
daiļš;
darba mīlestība;
darbs;
daudzveidības;
Dievs, dievišķs;
dotumi;
drosme;
dvēseles spēka;
dziedināšanas metodes;
dzīves jēga;
dzīves sūtības atklāšanu;
dzīvot harmonijā ar Dabu un Zemes valstībām;
grāmata;
gudrība;
ģimene;
holisms;
holistiskā pedagoģija;
holoni;
iecietība;
ieklausīšanās;
intelekts;
Intereses;
intuīcija;
izgaismots prāts;
izprast patiesās savas vajadzības;
īstenie cilvēki;
kalpošana;
ko es varētu darīt kopuma labā;
kultūras mantojuma realizācija;
laime;
meditācija;
mijiedarbība ar dabu;
misijas pildīšanu sabiedrībā;
mīlestība;
mīlestību pret savu valsti;
motivācija;
neatlaidība;
nepieķeršanās bailēm;
nostāties uz Zemes;
paaudžu saikne;
pacietība;
palīdzēt bērnam atklāt sevi;
paļāvība;
pareiza rīcība;
pašapziņasatmodināšana un izaugsme;
pašaudzēta pārtika;
pašiem jāmainās;
pašrealizācija;
patiesību;
patība;
patriotisms;
pedagogu un vecāku izglītošana;
piederība;
pieņemšana;
Piltiņkalns;
prātošana;
radošuma sabiedrība;
radošums;
realizēt savu būtību, savu esību;
rits, ritms;
sabiedrības saskaņa ar cilvēka esību un ilgām;
sadarbība;
saderība;
saskare ar savu Esību un Visumu;
saskarsmē un harmonijā ar savu dvēseli un Dievu;
simboli;
simboliskā domāšana;
skolēnu un skolotāju neatkarība;
spējas uzņemties atbildību;
spējīgi uztvert augstākas vibrācijas;
spēju riskēt, mēģināt, radīt savu iespēju;
tautas tradīcijas;
telpiskā redzēšana, uztvere;
ticība saviem spēkiem;
tīra apziņa;
veidot dabas izpratni;
veselība;
veselīgs uzturs;
veselums;
vērtībizglītība;
vispārcilvēciskās vērtības;
vispārcilvēcisko tikumību ieaudzināšana;
vīriešu un sieviešu esamības apziņa.
 
Koncepciju izstrādāja: Aleksandrs Zlatopolskis,Anastasija Aleksejeva-Korta, Daiga Rubene, Egons Garklāvs, Jānis Filks, Jānis Tālbergs un Ojārs Rode