42. turpinājums sarunai par pedagoģiju – Tautas pedagoģija 7. daļa – tautas pedagoģijas veidošanas pamatprincipi - vide

 Ojārs Rode 
24.03.2021.


Sveiciens tautas pedagoģijas faniem un tautas patriotiem!

Parasti veidojot pedagoģisku modeli, sākumā nodefinē mērķi, tad uzdevumus un gaidāmo rezultātu. Iepriekšējā sarunā atrādīju, ka holistiskā pedagoģija tā īsti ko nodefinēt nevar. Vienā no sarunām tika konstatēts, ka, ja gribam rakstīt to, ko tad mūsu pedagoģija vēlas panākt, tad tas jāuzraksta kā kaut kas tāds, kas atrodas kustībā, bet nav kaut kāds gala rezultāts.

Ar tautizglītību mēs varētu saprast ko tādu, kas balstīta uz ideju: no tautas mācoties, tautu mācam. Varbūt pat ar to pietiktu, jo tajā ir kustība, kura ietver gan konservatīvo (kas arī atrodas kustībā “no - uz”), gan izmaiņu komponenti caur radošu darbību “uz”. Atceroties mūsu konspektu analīzi, varam teikt, ka šī ideja ietver mūsu pedagoģisko sapni par tikumiski daiļu, veselumā attīstītu laimīgu, brīvu un atbildīgu personību; par to, ka tā zina to, kas dzīvē jādara un tai ir tam vajadzīgās prasmes un zināšanas; par to, ka tā zina savu vietu tautas veselumā un, atbilstoši savam spēkam, strādā tai. Neapšaubāmi, ka šādas personības stiprinās tautas spēkus ilgmūžībai un tam, lai tā, savukārt, varētu ielikt savu artavu pasaules tautu kopīgajā kultūras pūrā (kā reiz kāda filozofe teica: tautai jēga pastāvēt  ir tikai tad, ja tai ir ko dot citām tautām).

Ja atceraties, tad 40. sarunā konspektus “saīsinājām” līdz atslēgvārdiem.

To atrašanas procesā mēs uzklausījām savus tautiešus, neprasot no viņiem pierādījumus par to nozīmīgumu. Tie ir pieņemti kā neapstrīdamas patiesības. Tas gan nenozīmē, ka mēs, laiku pa laikam, nerunāsim par šo vārdu semantiku, neatklāsim to būtību nozīmīgumu mūsu izglītības modelī. Tālākais mūsu darbs būs sasaistīt visas kategorijas vienotā veselumā, - liekot katrai no tām kalpot tautizglītības pedagoģijai.

Tiecoties uz veselumu, pirmais, ko darīsim, apvienosim atslēgvārdus grupās, sekojot loģikai, ka visa pamatā liekama vide, kurā būtu realizējamas noteiktas attiecības un konkrēti paņēmieni (metodes), kas veicinātu tās dalībnieku izpētīti,  sekmētu katra tikumisko izaugsmi, kā arī personas dzīvei un pašrealizācijai nepieciešamo zināšanu un iemaņu paguvi. Tātad atbilstošās grupas būtu: vide, attiecības, paņēmieni, personas pētniecība, tikumiskās un citas īpašības. Grupējot es sapratu, ka tā īsti atslēgvārdus vienu no otra nodalīt nemaz nevar. Vairākus atslēgvārdus iekļāvu visās grupās. Piemēram tikumiskās kategorijas caurvij gan attiecību, gan vides grupas, utt. Vides grupu uzreiz jau gribās sakļaut ar attiecību un paņēmienu grupām utt. Darba gaitā, sagaidāms, ka tās vēl vairāk sakļausies un, iespējams, galu galā nāksies atteikties no sadalījuma vispār.

Vides

Būt dabā; Daba; Dabas procesu atdarināšana; Mijiedarbība ar dabu; Pašaudzēta pārtika; Dabas vide; Ritmi dabā; Dzīvnieku vide; Dzīvot harmonijā ar Dabu un Zemes valstībām; Apzināta iekļaušanās dabīgos cikliskos procesos; Kopiena; Pedagoga brīvība - Atbildība; Skolēnu un skolotāju neatkarība; Skolotājs – atbildīgs piemērs; Sadarbība; Skolotājs – gaismas nesējs; Skolotājs – skolēna palīgs; Audzināšana ar piemēru, mīlestībā; Audzināšana;  Pedagogu un vecāku izglītošana; Ģimene; Laime; Fiziskās aktivitātes; Veselība; Alternatīva medicīna; Dziedināšanas metodes; Personas pētniecībai nepieciešama vide; Amatniecība; Darba mīlestība; Darbs; Pētniecība; Patiesas dzīves vajadzības; Tautas tradīcijas; Latviskā dzīvesziņa; Kultūras mantojuma realizācija; Tautasdziesma; Esamība;

 

Attiecības

Bērns ir līdztiesīgs; Bērns kā skolotājs; Bērnu un vecāku atšķirības domāšanā; Brīvi skolotāji; Brīvība; Brīvs cilvēks; Iecietība; Ieklausīšanās; Kalpošana; Kopdarbs mācību procesa organizēšanā; Kopiena; Mīlestība; Nostāties uz Zemes; Paaudžu saikne; Patiesas gudrības, līdzjūtības un cieņas telpa; Piederība; Pieņemšana; Sadarbība; Saderība; Saskare ar savu Esību un Visumu; Saskarsmē un harmonijā ar savu dvēseli un Dievu; Vīriešu un sieviešu esamības apziņa; Atbildība;

 

Paņēmieni

Apzināta klusēšana; Apziņa; Apziņas diferencētība, memi; Apziņas paplašināšana; Asociatīvā domāšana; Brīvs mācību procesu formāts; Āra nodarbības; Dabiskās spējas; Dabīga attīstība; Dabīgas attīstības iespējas iekšējas harmonijas sasniegšanai; Daiļš; Dainu valoda; Daudzveidības; Fiziskās aktivitātes; Grāmata; Holisms; Holistiskā pedagoģija; Holoni; Intuīcija; Izglītošana; Klusums; Kalpošana; Klātesamība; Kritiskā domāšana; Kultūras mantojuma realizācija; Latviskā dzīvesziņa; Meditācija; Mijiedarbība ar dabu; Motivācijas; Mūzika; Patiesas dzīves vajadzības; Patiesības skaidrošana no zīmes uz apzīmējamo un no apzīmējamā uz zīmi; Patiesība; Personalizētas izglītošanas programmu; Pētniecība; Prātošana; Radošuma sabiedrība; Radošums; Rakstu zīmes; Ritmi cilvēka dzīvē; Ritmi dabā; Rits, ritms; Sadarbība; Simboli; Simboliskā domāšana, asociatīvā domāšana; Tautas tradīcijas; Tautasdziesma; Telpiskā redzēšana, uztvere; Tradīcijas, godi; Veidot dabas izpratni; Veselība; Veselīgs uzturs; Veselums; Vērtības; Vērtībizglītība; Vienotība; Vispārcilvēciskās vērtības; Atbildība; Alternatīva medicīna; Amatniecība; Darba mīlestība; Darbs; Dziedināšanas metodes; Misijas pildīšanu sabiedrībā; Pašaudzēta pārtika; Pašrealizācija; Atbildība; Alternatīvas izglītības popularizēšana;

 

Personas pētniecība

Apzināties savas spējas, sevis izzināšana; Atrast savu darāmo uz Zemes; Attīstīt sevi; Bērna dotības, talants; Bērna izpēte, novērošana; Bērna sūtība; Bērna Veseluma saglabāšana un attīstība; Bērnu pētniecība; Dotumi; Dzīves jēga; Dzīves sūtības atklāšanu; Dzīves uzdevumi; Intereses; Izprast patiesās savas vajadzības; Ko es varētu darīt kopuma labā; Laime;

 

Tikumiskās u.c. īpašības

Centība; Darba mīlestība; Dievs, dievišķs; Drosme; Dvēseles spēka; Garīgās spējas; psiholoģiskās īpatnības; Gudrība; Intelekts; Intelektuālās spējas; Intuīcija; Izgaismots prāts; Kalpošana; Neatlaidība; Nepieķeršanās bailēm; Pacietība; Paļāvība; Pareiza rīcība; Pašapziņa; Pašapziņas atmodināšana un izaugsme; Patriotisms; Spējas uzņemties atbildību; Spējīgi uztvert augstākas vibrācijas; Spēju riskēt, mēģināt, radīt savu iespēju; Ticība saviem spēkiem; Tīra apziņa; Pašiem jāmainās; Atbildība; Mīlestību pret savu valsti;

 

 

Laika ritmos, dabas un darba ritmos var mainīties uzsvari uz atsevišķiem atslēgvārdiem, daži, izskatās, ka paliks skolas visas dzīvesdarbības fonā, t.i., uz to pamatiem veidosies skola kā tāda. Par tādiem kā fundamentāliem atslēgvārdiem ir jākļūst dabas videi, ģimenes videi, kopienas videi, darba videi un tautas tradicionālās kultūras videi.

Sāksim ar vides projektēšanu, pēc tam turpināsim ar mums svarīgo attiecību ielikšanu tajās.

Vides

Dabas vide. Ar dabas vidi sapratīsim visu dabīgo (neuzspiesto, no “Dieva doto”) fiziskajā, mentālajā un garīgajā attiecību telpā ap bērnu un bērnā, kas katra rezonē ar attiecīgiem holistiskajā pedagoģijā atzītiem veseluma aspektiem cilvēkā. Pagājušajā sarunā vēlreiz pārliecinājāmies par aspektu dažādību dažādās veseluma skolās. Vienlaicīgi konstatējām, ka atšķirt, piemēram, fiziskā aspekta attīstību no garīgā nemaz tik vienkārši nevar. Dabīgā audzināšanas vidē visi aspekti saplūst veselumā t.i. grūti (un vai vienmēr vajadzīgi?) noteikt kādu tieši un cik lielā mērā tādi vai citādi vides apstākļi katru no tām iespaido. Kā piemēru var minēt reiz kādu notikumu mūsu tautskolā, kad kāds zintnieks no Krievijas, ciemojoties tautskola bija pārsteigts par aušanas darbnīcas esamību skolā – viņš darbu tajā uztvēra kā nopietnu garīgo attīstības līdzekli. Mēs paši to redzējām kā vietu, kur kopjams tikums– čaklums, pacietība, neatlaidība u.c.; kur notiek iekļaušanās krāsu, proporciju, ritma izjūtās; uztvērām to kā sevis iepazīšanas un atklāšanas instrumentu caur tautas tradicionālo kultūru; “paš – principu” - pašapzināšanās, pašizpētes, pašmācīšanās, pašorganizēšanās,  pašvadības, pašnoturības, pašvērtēšanas, pašdisciplīnas un tamlīdzīgi izkopšanas iespēju;  kā piederības veidotāju tautai; vietu, kur tiek apgūta prasme būt gatavam “aizkavētais iepriecinājumam”; kā unikāla vieta mentālo īpašību izkopšanā caur motoriku; kā ieskaņošanos tautas tradicionālajā kultūrā  un, protams, caur maņu saskarsmi ar dabīgiem materiāliem, kas pilni dabīgiem raupjiem un smalkiem ritmiem, izcelsmes objekta auru, kā arī esot klātesamības klusuma, dailes un radošuma atmosfērā kā garīguma attīstības vietu. Te, it kā fiziska rakstura darbībai, atrodam nepieciešamo vitālai, mentālai, garīgai attīstībai – brīnumaini, vai ne?!

Protams, ka dažādām nodarbībām iespaidu sadalījums pa veseluma aspektiem būs citādāks. Varbūt var iedomātie Gausa līkni (zvana forma), kura atainotu dažādu nodarbību efektivitāti, nu, piemēram, ja nodarbība akcentē mentālo attīstību, tad fiziskā, vitālā un psihiskā, garīgā atbilst Gausa līknes nogāzēm, bet mentālā – virsotnei. Tāpēc, šķiet, ka nemazinot apjēgsmi par visa veselumu, lietderīgi būtu, plānojot nodarbības, neaizmirst kādam veseluma aspektam tajās ir domāts likt uzsvaru. Starp citu Aurobindo definētie veseluma aspektu uzskaitījums  varētu nebūt galējs. Noteikti ir kaut kas, kas stāv ārpus cilvēka sapratnes un spēju robežām. Kaut kas līdzīgs, piemēram, parasta cilvēka auss spējai uztver skaņas tikai noteiktā vibrāciju diapazonā. Mēs sen jau zinām, ka fiziskajā pasaulē pastāv skaņas arī ārpus šī diapazona un zinām arī to, ka pat tas vēl nav viss – kā raksturot skaņu, ko dzird “gaišdzirdīgie”? – kur tā ir iezīmējama cilvēkam doto iespēju skalā? Un vai ar to viss beidzas?

Veseluma aspektu saprašanai, pieturēsimies pie Aurobindo iedalījuma un skaidrojuma (neizgudrosim “riteni” no jauna). Ierosinu apvienot  Psihisko ar Garīgo veseluma aspektu, jo tās prezentē vienas un tās pašas būtnes divas puses – mainīgo un nemainīgo (absolūto), t.i. psihiskā būtne ir dvēseles dinamiskais līdzinieks. Psihiskā izglītība ir vērsta uz dievišķās klātbūtnes atklāšanu cilvēkā un tas ir dabīgs ceļš, kas noved pie  Garīgās būtnes (un tad nepastāv jautājums par dvēseles esamību kā tādu – tā ir atklāta), kad sirdsapziņa nostiprinās augstākajā plānā un pārvalda prātu, dzīvību un ķermeni no augšas. Tālāk, kad domāsim par to, ko un kā darīt Veseluma aspektu izglītošanā, tad pieturēsimies pie četriem aspektiem: Fiziskā, Vitālā, Mentālā un Garīgā. Rakstīšu lielajiem burtiem, kad runa būs par cilvēka Veseluma aspektiem.

Atgriežamies pie dabas vides. Tā ļauj bērnam attīstīties dabīgos apstākļos, rada vienotības sajūtu ar dabu – daba un cilvēks viens veselums. Dabīgums (dabatbilstības princips) arī to, ka bērna iesaistīšanās visās dzīves norisēs jānotiek pakāpeniski, atbilstīgi viņa iekšējā spēka attīstībai (konkrētai garīgai, mentālai un fiziskai varēšanai). Dabīgie bērna audzināšanas apstākļi saistāmi gan ar skolotāja, gan ar bērna brīvību.

Dabas videi ir jānodrošina saskarsme ar (mājas) dzīvniekiem, putniem, zvēriem un citām radībām, iespējai tos ne tikai iepazīt, bet arī par viņiem rūpēties, kā par mazākajiem „brāļiem”.

Būtiska ir iekļaušanās mazajos un lielajos ritmos sākot ar dienas dzīves ritmu, nedēļas, mēneša, gada ritmiem, kurus iezīmē gadskārtu (kosmiska mēroga: Saules, Zemes un Mēness kustību) un cilvēka mūža gājuma svētki un godi. Dzīvošana dabas noteiktos ritmos, ļauj veidot ar to saskanīgu, rezonējošu (rezonansē atbilstošu enerģiju saņemot), klātesamībā sakārtotu dzīves modeli.

Tautas tradicionālās kultūras vide. Cits nozīmīgs vides faktors, kas veicināja identificēšanos ar dabu, ir tautas pedagoģijas lingvistiskā komponente – mutvārdu folkloras daļa, kurā paustas vēlamās attiecības ar dabu, mudināts saskatīt un pārdzīvot dabā skaisto, būt iejūtīgam, saudzīgam, draudzīgam pret to. Dainās emocionāli apdziedāta dabas vienotība ar cilvēku, tā darbību. Dainās īpaša vieta ierādīta dabas skaistumam, kas atklājas pēc paveikta darba dabas vidē – cilvēka darbam jāpadara dabas vidi daiļāka. Tautas tradicionālā kultūra ir gan “augsne”, no kuras izaug visi jau minētie aspekti, gan reizē tas ir arī šo aspektu piepildījuma “auglis”. Beigu beigās kultūras aspekts ir cilvēka veseluma izteicējs – mēs runājam par darba kultūru, par cilvēku savstarpējo attiecību kultūru un varam runāt par cilvēka uzvedības kultūru dabā. Par īpašām kultūras aspekta komponentēm jāatzīst māksla, muzicēšana, dziedāšana, dejošana, mutvārdu folkloras dažādos žanrus. Šīs komponentes tautas pedagoģijā reti kad ir pašas par sevi – tās ir cieši saistītas ar citiem aspektiem. Piemēram, darbs ar -  darba dziesmām; gadskārtu ritmi ar – gadskārtu dziesmām; daba ar tās norišu skaistumu aprakstošām dziesmām, kūmības - ar bērnu audzināšanas dziesmām, ritiem; sociālais aspekts - jauniešu savstarpējās attiecību dziesmās, kāzu un bēru dziesmās utt. Nozīmīgu vietu jāieņem izteicieniem, parunām, sakāmvārdiem, pasaku stāstīšanai, sarunām par aizgājušiem laikiem un zīmīgiem notikumiem pagātnē, kā arī mīklu minēšana ziemas vakaros.

Ģimenes vide. Ģimenes vides loma, sevišķi agrīnos dzīves gados, nevar nepārvērtēt. Audzināšanas faktori sevišķi spilgti atklājas ģimenes locekļu savstarpējā saskarsmē, savstarpējās attiecībās, vecāku tikumiskajā paraugā, bet vēlāk, kopīgi darāmo darbu kontekstā. Mēs sakām – bērns socializējas. Socializācijai jānotiek ne tikai dzīvas saskarsmes pieredzē, bet, kā jau minēts arī verbāli. Nozīmīgas ir spēles, rotaļas un dejas, kuras veido saskarsmes un komunikācijas vidi, māca savstarpēji sadarboties, būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem gan dažāda vecuma cilvēciņu starpā, gan starp vienaudžiem un pretējiem dzimumiem. Ģimeniskā vide ļauj apjaust sevi, savus spēkus, rast ierosmi pašattīstībai un pašapziņas izaugsmei. Vecāki ir jāapmāca ne tikai bērnu audzināšanas mākā, bet arī mācēšanā atklāt bērnu stiprās un vājās puses, bērna intereses, talantus, dotības, noslieces, rakstura īpašības.

Ģimenes vidē nozīmīgu vietu būtu jāierāda pietiekami ilgstošai sadarbībai starp tēvu un dēlu, māti un meitu, - tēvam jāievada dēls vīru atbildībā un darbos, bet mātei – meitu, sievu atbildībā un darbos. Sākotnēji ģimenē darāmais tiek apgūts tēva un mātes (arī citu ģimenes locekļu) lomas, piemēra un darba vērošanā, bet vēlāk līdzdarbībā, līdz beidzot - patstāvīgā darbībā.

Skolas kopienas vide. Ģimeniskās attiecības, kuras pašas par sevi ir dabīgas cilvēka dzīvē, ir pārnesamas citā veselumā (holonā) – skolā, skolas vidē, kur tām tiek pievienots skolotāju profesionāli mērķtiecīgs darbs. Te par galveno audzināšanas vides veidotāju ar savu piemēru, sava darba un bērnu mīlestību, spēju ieklausīties, iejusties, māku veikt bērna profesionālu vērošanu, ir skolotājs. Tas nozīmē, ka audzināšanas un izglītošanas darbam jānotiek skolotāja un skolēna savstarpējas labestīgas sadarbības gaisotnē. Rezultātā jātop personalizētām, bērna iekšējā motivācijā pamatotām mācību programmām. Lai realizētu šāda veida attiecības, t.i., neuzspiestu bērnam sabiedrības, vecāku vai skolotāju gaidas, skolotājam un bērnam jātop brīvlaistiem.

 Skolā jāienes kopienai raksturīgas pazīmes, t.i., visiem tās dalībniekiem, ieskaitot palīgpersonālu un vecākus, saskanīgi iesaistoties skolas izvirzīto uzdevumu īstenošanā.

Nenovērtējama loma dzīves priecīgas vides un labestīgu attiecību veidošanā ir jokiem, asprātībām un humoram. Tie veidojot pozitīvi uzlādētu atmosfēru visās dzīves un darba situācijās, - psiholoģiskas vai fiziskās spriedzes gadījumos palīdz izvairīties no konfliktiem, veicināja prāta attīstību, radošumu.

Darba vide. Kā esam atklājuši, ļoti nozīmīga estētiskā, tikumiskajā audzināšana un rakstura veidošanā ir darba vide. Darba tikums ir viens no būtiskākajiem tikumiem latviešu tautas vērtību hierarhijā, - tikai darbs padara cilvēku, daiļu un godājamu. Darbs ir cilvēka tikumības mēraukla – godīguma, skaistuma, stipruma, gudrības, taisnīguma, patiesīguma. Strādāt jāuzsāk jau ļoti agrā bērnībā. Tā sarežģītību un grūtības pakāpi jāpiemeklē atbilstoši bērna vecumam un spējām. Mazie bērni var būt palīgi mājas darbos. Tam nav jābūt piespiedu darbam, bet kā pašai par sevi saprotamai darbībai, kopējai rūpei un atbildībai par ģimenes labklājību, pārticību, bet vēlāk par apzinīgu kalpošanu skolas kopienai. Darbam ir jātop par dabīgu cilvēka dzīves stāvokli – darbs un dzīve identi jēdzieni. Darbā bērni atklāj sevi, attīstās fiziski un garīgi, pilnveido savas prasmes, rod skaisto, kas bagātina dvēseli, beigu beigās rodot tajā iespējas realizēt sevi. Darbs jāveic nekaitējot ne cilvēkiem, ne dabas videi, tieši otrādi - tam jābūt vērstam uz vides bagātināšanu, aizsardzību, saskaņotai ar dabas iekšējo spēku, ar vides īpatnībām, ar tās spēju atjaunoties. Darbs kopienas skolās ienesams rūpējoties par skolas vidi (kopšana, iekārtošana), radot iespēju strādāt amatniecības darbnīcās, skolas augļu vai sakņu dārzā. Darbam jābūt orientētam uz konkrētu dzīvei nepieciešamu iemaņu attīstīšanu un, tajā pat laikā, tam ir jābūt lietderīgam, - orientētam uz konkrētu ģimenes vai skolas kopienas, vajadzībām.

Viena būtiska „darba audzināšanas” forma ir kopdarbs. Kopīgs darbs ne tikai atvieglo dažādu saimniecisko jautājumu risināšanu ģimenē, skolas kopienā, bet tas ir arī nozīmīgs sasvstarpējo attiecību stiprinātājs: saticīgu, sirsnīgu un izpalīdzīgu savstarpējo attiecību veidotājs.

Fizisko aktivitāšu vide. Dzīves stils šodien rada vēl vienu īpatnēju un nepieciešamību audzināšanas vidi -  fizisko aktivitāšu vidi. Tai jābūt nodrošinātai ar daudzveidīgām iespējām ķermeņa fiziskai attīstībai nepieciešamiem un attiecīgi dažādiem vecumiem, vajadzībām piemērotiem rīkiem, spēļu un rotaļu laukumiem un telpām.

 

Ar šo arī beigsim ieskatu vidēs, kuru nepieciešamība slēpās atslēgu vārdos. Kā redzējām, tās ir saistītas ar citām atslēgvārdu grupām: attiecību, paņēmienu, personas pētniecības, tikumisko īpašību. Nākošajā reizē turpināsim aprakstīt tautskolas vidi, izmantojot pārējo grupu atslēgvārdus.

Lai top!