41. sarunu beidzām ar “ceļa zīmju iezīmēšanu” - tikumiskās īpašības, spējas un dotumi, gara spēks, kas neļaus nomaldīties no ceļa uz pilnību.  

Par tautizglītības pamatu varam uzskatīt vidi un attiecības, tajās ieliekot tautas piedāvātās metodes, audzināšanas paņēmienus.  Vide – tāda plašākā skatījumā, ir ne tikai fiziskā vide, attiecības arī veido vidi: vai tā ir atbilstīga izglītības modelim un reizē ir labestīga, garīguma piesātināta, rada drošības sajūtu, sniedz ētisku un estētisku labsajūtu, nodrošina radošumu, brīvību (brīvība tajos noteikumos, kurus pats pieņēmis) un tamlīdzīgi.

Tas, ko šobrīd izsveram nav kaut kas “akmenī iecirsts”? Noteikti nē. Pirmkārt, ir jāpieļauj, ka mums pašiem pilnveidojoties, atklāsies arvien jaunas kategorijas (vai pieaugs jau esošo semantiskā bagātība), tādas, kurām šobrīd neesam gatavi. Otrkārt, cilvēki dažādība, skolas definētā mērķauditorija pieprasīs smalki niansētu attieksmju dažādību (par to parunāsim vēlāk, kad runāsim par skolu iespējamo daudzveidību). Treškārt, esam kustībā – te nevaram ieskicēt personības augšanas “klases” – kāds ir pirmajā, kāds jau piektajā – katram ir kaut kas savs, ar savām būtiskām niansēm, kuras ne vienmēr ir izmērāmas un apzīmējamas, varbūt tikai skolotājam intuitīvi saprotamas, kas prasa, laikā un telpā mainīgām situācijām, piemērot atbilstošu rīcību.

Katra cilvēka veselums jeb holons ir reizē noslēgts un reizē atvērts. Reiz jau runājām, ka noslēgtība rada sakārtotību, rada veseluma (personības) noturību, stabilitāti, noteiktību, iekšēju pārliecinātību un kas ir personas “konservatīvās” komponentes nosacīta (tas esmu es). Savukārt, atvērtība ir nosacījums personības saskaņai ar vidi, ar ģimeni, tautu; ar dievišķo plānu jeb Dieva gribu; piederības, saderības, kopības apziņai; nosacījums sevis, savas iekšējās būtības atvēršanai pašrealizācijai kalpošanā. Tā ir tā, kas nosaka attiecību raksturojošo kategoriju semantisko dziļumu un plašumu (sirdi). Mēs nedrīkstam pazaudēt ideju par to, ka kaut ko nodefinēt var tikai Dievs un to, ka viss atrodas nepārtrauktā kustībā uz aizvien lielāku pilnību saderībā ar VISU, KAS IR.

Te atslēgvārdu kopas, kuras attiecināmas uz vidi un attiecībām

Laika ritējumā, dabas un darba ritmos var mainīties uzsvari uz atsevišķiem atslēgvārdiem, daži, izskatās, ka paliks visas skolas dzīvesdarbības pamatā, t.i., uz tiem veidosies skolas kā tādas. Par tādiem kā fundamentāliem atslēgvārdiem ir jākļūst dabas videi, darba videi, tautas tradicionālās kultūras videi, fizisko aktivitāšu iespēju videi, ģimenes videi, kopienas videi.

Sāksim ar vides projektēšanu, pēc tam turpināsim ar mums svarīgo attiecību ielikšanu tajās, tad arī runāsim par skolotāja klātesamības fenomenu.

Dabas vide.

Ar dabas vidi sapratīsim visu dabīgo (neuzspiesto, no “Dieva doto”) attiecībā uz bērnu un bērnā, kas rezonē ar attiecīgiem holistiskajā pedagoģijā atzītiem veseluma aspektiem cilvēkā. Iepriekš konstatējām, ka atšķirt, piemēram, fiziskā aspekta attīstību no garīgā nemaz tik vienkārši nevar. Dabīgā audzināšanas vidē visi aspekti saplūst veselumā t.i. grūti (un vai vienmēr vajadzīgi?) noteikt kādu tieši un cik lielā mērā tādi vai citādi vides apstākļi katru no tām iespaido. Kā piemēru var minēt reiz kādu notikumu mūsu tautskolā, kad kāds zintnieks no Krievijas, ciemojoties tautskolā, bija pārsteigts par aušanas darbnīcas esamību skolā – viņš darbu tajā uztvēra kā nopietnu garīgo attīstības līdzekli. Mēs paši to redzējām pat plašāk: kā vietu, kur kopjams tikums– čaklums, pacietība, neatlaidība u.c.; kur notiek iekļaušanās krāsu, proporciju, ritma izjūtās; uztvērām to kā sevis iepazīšanas un atklāšanas instrumentu caur tautas tradicionālo kultūru, paša varēšanu; “paš – principu” - pašapzināšanās, pašizpētes, pašmācīšanās, pašorganizēšanās,  pašvadības, pašnoturības, pašvērtēšanas, pašdisciplīnas un tamlīdzīgi izkopšanas iespēju;  kā piederības veidotāju tautai; vietu, kur tiek apgūta prasme būt gatavam “aizkavētam iepriecinājumam”; kā unikāla vieta mentālo īpašību izkopšanā caur motoriku; kā ieskaņošanos tautas tradicionālajā kultūrā  un, protams, caur maņu saskarsmi ar dabīgiem materiāliem, kas pilni dabīgiem raupjiem un smalkiem ritmiem, izcelsmes objekta auru, kā arī esot klātesamības klusuma, dailes un radošuma atmosfērā kā garīguma attīstības vietu. Te, it kā fiziska rakstura darbībai, atrodam nepieciešamo vitālai, mentālai, garīgai attīstībai – brīnumaini, vai ne?!

Protams, ka dažādām nodarbībām iespaidu sadalījums pa veseluma aspektiem būs citādāks. Varbūt var iedomātie Gausa līkni (zvana forma), kura atainotu dažādu nodarbību efektivitāti, nu, piemēram, ja nodarbība akcentē mentālo attīstību, tad fiziskā, vitālā un garīgā atbilst Gausa līknes nogāzēm, bet mentālā – virsotnei. Tāpēc, šķiet, ka nemazinot apjēgsmi par visa veselumu, lietderīgi būtu, plānojot nodarbības, neaizmirst kādam veseluma aspektam tajās ir domāts likt uzsvaru. Starp citu Aurobindo definētie veseluma aspektu uzskaitījums  varētu nebūt galējs. Noteikti ir kaut kas, kas stāv ārpus cilvēka sapratnes un spēju robežām. Kaut kas līdzīgs, piemēram, parasta cilvēka auss spējai uztver skaņas tikai noteiktā vibrāciju diapazonā. Mēs sen jau zinām, ka fiziskajā pasaulē pastāv skaņas arī ārpus šī diapazona un zinām arī to, ka pat tas vēl nav viss – kā raksturot skaņu, ko dzird “gaišdzirdīgie”? – kur tā ir iezīmējama cilvēkam doto iespēju skalā? Un vai ar to viss beidzas?

Veseluma aspektu saprašanai, pieturēsimies pie Aurobindo iedalījuma un skaidrojuma (neizgudrosim “riteni” no jauna). Ierosinu apvienot  Psihisko ar Garīgo veseluma aspektu, jo tās prezentē vienas un tās pašas būtnes divas puses – mainīgo un nemainīgo (absolūto), t.i. psihiskā būtne ir dvēseles dinamiskais līdzinieks. Psihiskā izglītība ir vērsta uz dievišķās klātbūtnes atklāšanu cilvēkā un tas ir dabīgs ceļš, kas noved pie  Garīgās būtnes (un tad nepastāv jautājums par dvēseles esamību kā tādu – tā ir atklāta), kad sirds apziņa nostiprinās augstākajā plānā un pārvalda prātu, dzīvību un ķermeni no augšas. Tālāk, kad domāsim par to, ko un kā darīt Veseluma aspektu izglītošanā, tad pieturēsimies pie četriem aspektiem: Fiziskā, Vitālā, Mentālā un Garīgā. Rakstīšu lielajiem vārda sākuma burtiem, kad runa būs par cilvēka Veseluma aspektiem. It kā vissaprotamākais varētu būt cilvēka veseluma Fiziskais aspekts, kurš būtu saistāms ar fizisko izglītību. Tas nav mazsvarīgs, jo, ja Fiziskā aspekta nestrādāsim, nav jēgas runāt par pārējo cilvēka aspekta attīstīšanu  (veselā miesā – vesels gars). Tas ir viens, bet otrs – fiziskais cilvēka aspekts ir tas, kas nodrošina Patiesības paušanu, realizēšanu. Cilvēka veseluma Vitalitātes aspekts citā vārdā apzīmējams, kā Dzīvīgums: spēks, enerģija, entuziasms, mundrums, efektīvs dinamisms, un saistāms ar cilvēka sajūtām, ētiskām, estētiskām izjūtām, skaistuma izjūtu, raksturu. Mentālais aspekts tiek saprasts kā prāta izziņas, spriešanas un izpratnes spēju aspekts (atmiņa, loģika, iztēle, koncentrēšanās, mācīšanās mīlestība, domas kontrole, vērošana, u.c.). Garīgais aspekts saistāms ar psihiskās būtnes, sava dievišķās būtības atklāšanu, kas ir tā, kas caur visiem citiem cilvēka veseluma aspektiem, dvēseles virzīta, pilnveidojama no dzīves uz dzīvi.

Atgriežamies pie dabas vides. Tā ļauj bērnam attīstīties dabīgos apstākļos, rada vienotības sajūtu ar dabu – daba un cilvēks viens veselums (transcendentālā Klātesamība). Dabīgums (dabatbilstības princips - dzīvot saskaņā ar dabas likumiem; visam jānotiek noteiktā laikā un vietā) arī to, ka bērna iesaistīšanās visās dzīves norisēs jānotiek pakāpeniski, atbilstīgi viņa iekšējā spēka attīstībai (konkrētai garīgai, vitālai, mentālai un fiziskai varēšanai), bet ne laikā strikti definētās robežās (ne pēc principa - “visi dara tā”) – “robeža” ir tikai bērna ziņā, t.i., konkrēta bērna īpatnību, spēju, dotumu noteikta. Pedagogam, vecākiem ir jāmāk to saskatīt, un kopā ar bērnu jāstrādā uz “robežas”. Dabīgie bērna audzināšanas apstākļi saistāmi gan ar skolotāja, gan ar bērna brīvību, t.i, bērnam neuzspiež to, kas nav uz “robežas”,t.i., kas ir tālu no tās abās pusēs – ne to, kas jau ir kaut kad izdzīvots, ne to, kam bērns vēl nav gatavs, ne to, ar ko viņš nav saderīgs. Dabīguma princips saistāms ar bērna izpēti, pašizpēti, savu dzīves uzdevumu apjausmu. Dzīves uzdevumu apjausma rada spēcīgu iekšēju impulsu dzīves enerģiju virzīt tā virzienā – t.i. rada iekšēju motivāciju mācīties, strādāt.

Būtiska ir iekļaušanās mazajos un lielajos ritmos sākot ar dienas dzīves ritmu, nedēļas, mēneša, gada ritmiem, kurus iezīmē gadskārtu (kosmiska mēroga: Saules, Zemes un Mēness kustību) un cilvēka mūža gājuma svētki un godi. Jāuzsver “cilvēka mūža gājums”, jo ja gadskārtas kaut kur skolās izlauž ceļu, tad cilvēka mūža gājums izpaliek. Dzīvošana dabas noteiktos ritmos, ļauj veidot ar to saskanīgu, dabai, tautas dzīves telpai klātesamībā rezonējošu (rezonansē atbilstošu enerģiju saņemot) sakārtotu dzīves modeli.

Izskatās, ka Dievs dabas vidi radījis dziļā tās atsevišķo elementu savstarpējā saderībā, kurā cilvēkam ir jādzīvo. Tāpēc skolas dabas videi ir jānodrošina saskarsme ar (mājas) dzīvniekiem, putniem, zvēriem un citām radībām, iespējai tos ne tikai iepazīt, bet arī par viņiem rūpēties, kā par mazākajiem „brāļiem”, esot klātesamībā, attīstīt empātijas jūtas. Protams, ka lielās pilsētas skolas par to pat var nesapņot, - bet kas lika tās par tādām padarīt? Es atceros savus skolas gadus Rīgas centrā uz Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūra – skolā bija “lauciņi” un “dzīvās dabas stūrītis”- saprātīgs skolēnu skaits skolā ļauj kaut ko tādu darīt.

Neatņemama dabas vides sastāvdaļa ir dabas pētniecības laboratorijas. Tām jābūt aprīkotām ar daudzveidīgām dabas pētniecības iespējām, t.sk., laikmetīgām profesionālām ierīcēm, metodēm. Mazās skolas savus skolēnus – pētniecības interesentus, varētu vest uz specializētiem, skolēniem domātiem zinātnes centriem vai veikt vērojumus un pētījumus skolai piekļaujošajā dabas vidē tajā uzturoties un strādājot, piemēram tā saucamajās, āra jeb brīvdabas nodarbībās.

 Tiem, kuri realizē āra nodarbības nav jāpierāda tas, ka āra nodarbības, pirmkārt, ļauj iegūt pilnīgi citādu pieredzi nekā nodarbības telpā. Mēs varam lasīt, spriest par dabu telpās, bet nekad neiegūsim  to pieredzi, kura gūstama nepastarpinātā saskarsmē ar dabu. Otrkārt, āra nodarbības stiprina fizisko, vitālo un mentālo veselību. Treškārt, uz nākotni orientētā skolā, pasaules izzināšana būtu jāvirza divos virzienos: no “zīmes” uz apzīmējamo” un otrādi – no “apzīmējama” uz ‘zīmi”, tas ir izzināt dabā atrodošos objektus, to veselumā. Mums būtu visai grūti, stāvot ārpus dabas, realizēt pasaules izziņu tās veselumā, tās objektiem, norisēm. Ceturtkārt, daba, īpaši tad, ja cilvēks to nav paspējis piecūkot vai izkropļot, atklāj mums Dieva radītā skaistumu, pilnību. Dabas dievišķā pilnība, esot tajā, nevar neveicināt skaistuma un pilnības izjūtu, apzināšanos, pozitīvas emocijas. Āra nodarbību fani ir atklājuši, ka esot dabā, veidojas saudzīga attieksme pret to un atbildība par tās pasargāšanu. Dabas vidē darbojoties tiek pieslēgtas visas maņas, - bērns pasauli iepazīst gan caur izjūtām, gan caur sajūtām: izzinot smaržas, garšas, saklausot dabas skaņas, saskatot formas, krāsas, proporcijas utt.. Mēs varētu te uzskaitīt dižu pedagogu spriedumus un aicinājumus darboties dabas vidē, bet esam vienojušies sekot tautas pedagoģijai, un tā nepārprotami atrāda, dabas vides nozīmīgumu. Tāpēc pat neatsaucoties uz pedagoģijas korifejiem, varam savā tautizglītības modelī ielikt (kā obligātu komponenti) nodarbības brīvajā dabā.

Konkrēti, kādas varētu būt nodarbības dabā, runāsim citreiz, kad nonāksim pie konkrētu nodarbību aprakstiem dabā. Latvijā var atrast skolas, kuras jau aktīvi darbojas dabā un no viņām var iedvesmoties, organizējot nodarbības savā skoliņā. Ir ļoti labas iestrādes arī “Latvijas mežiem”, viņu izglītības programmās.

Darba vide.

Darba tikums ir viens no būtiskākajiem latviešu tautas vērtību hierarhijā. Jau šūpuļdziesmās tiek apdziedāts darbs, tas, ka tikai darbs padara cilvēku daiļu un godājamu. Darbs ir cilvēka tikumības mēraukla – godīgums, skaistums, stiprums, gudrība, taisnīgums, patiesīgums. Pēc attieksmes pret darbu un darba prasmes spriež par cilvēka vērtību. Augstu tiek cildināta bērna tieksme iet darbā nesūtītam. Latvietim darbs ir dabīgs cilvēka dzīves stāvoklis – nereti folklorā rodama darba un dzīves identificēšana. Darbs ir ne tikai cilvēka eksistences nodrošinātājs, tajā viņš sevi attīsta fiziski un garīgi, pilnveido prasmes, rod skaisto, kas bagātina dvēseli, darbā apliecina sevi, rodot dzīvei jēgu. Dabā iekārtotā darba vide ir saskaņota ar dabas iekšējo spēku, ar vides īpatnībām, dabas spēju atjaunoties vai iespēju ar darbu palīdzēt tai atgūties. Darba ritms (dzīves ritms) tautas tradīcijās saskaņots ar cilvēka dzīves ritumu visa mūža ilgumā un dabas ritmiem visa gada garumā. Šī saskaņošana ir pamatā cilvēka darba un dabas vienībai.

Galvenā jēga darbam skoliņā ir: pašam darītājam iepazīt sevi, - atklāt savu fizisko, vitālo, mentālo un garīgo varēšanu, savas spējas un iespēja pilnveidot tās. Sākotnēji tas var būt darbs, kas nepavisam nav saistīts ar dzīves uzdevumiem, bet kalpo kā instruments, kas palīdz veidot klātesamības iemaņas t.i., saplūšanas spējas ar darāmo, ar darba rīkiem, priekšmetu, materiālu. Darbs ir vienkāršākais veids, ka transcendenci ielaist sevī, kā veidot pamatu pasaule izziņai no “apzīmējamā” uz “zīmi”, t.i., kā tuvoties patiesībai bez burtos – grāmatās izklāstītiem priekšstatiem, ieslēgtām abstrakcijās. Te skolotājs paliek otrajā plānā un vienīgais, ko viņš var darīt ir nodrošināt, lai audzināmo neviens netraucē, ierādīt viņam kādus darba paņēmienus, palīdzēt noskaņoties klātesamībai, darot to pašu ko skolēns, iekšējā klusumā un mierā. Audzināmais, atkārtoti vingrinoties, pamazām sāks apzināties ne tikai to, ko viņš māk un var izdarīt, kur pietiek jau ar esošajām zināšanām un prasmēm, kur – nē, bet, klātesamību iedibinot, arī savu garīgo spēku. Vingrinājumi un pašrefleksija atradīs ceļus (metodes, veidus) arvien labāka darba rezultāta iegūšanai, arvien labākai saplūsmei.

Kā jau minēts, darbs var būt jebkurš (ar laiku), taču ir darbi, kuri dod vēl papildus “bonusus”. Piemēram, tautas daiļamatniecības darbi, kas ir Mantojuma materiālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Darbs daiļamatniecības darbnīcās, attīsta smadzenes jeb bērna prāta spējas, veido koncentrēšanās spējas, radina pacietībai. Viens no “bonusiem” ir tas, ka šie darbi, kā norāda pats nosaukums, saistīti ar daili, ar skaisto ar kaut ko tādu, kas jau pats par sevi saskanīgi iekļaujas mūsu izjūtās, emocijās, rosinot prieku, pacilātu noskaņojumu, motivējot darbu darīt vēl un vēl, laika izjūtām zūdot. Kā jau minējām augstāk, aprakstot piemēru ar aušanas darbnīcu, tautas daiļamatniecības galvenā vērtība ir ne tikai estētisko jūtu attīstībai: formā, krāsās, krāsu salikumos, proporcijās, rakstos, veidu daudzveidībā, bet arī garīgajā, jo skaistais rosina meklēt skaisto vispār, skaisto ārpusē un skaisto sevī. Bez tam maņu orgānu (taustēs, ožas, dzirdes u.c.) saskarsme ar dabīgajiem materiāliem izraisa pārdzīvojumu, ļaujot attīstīties īpašai rezonanses sajūtai, kas beigu beigās noved pie mīlestības pret dabas vidi. Cits ļoti būtisks faktors pastāv tajā, ka saskarsme ar rakstiem, krāsu salikumu un citiem elementiem tautas mākslā, modelē jeb enerģētiski savdabīgi sakārto vidi, tātad arī cilvēku ievada tautas un indivīda savstarpējās saskaņas mezgla punktā, kurā indivīds var apjaust savu vietu un lomu konkrētajā dzīvē. Valdis Celms reiz rakstīja: “ „Tradicionālā kultūra, kas cieši saistīta ar dabas norišu cikliem, kosmosu, senajā zemkopju kultūrā glabā tādus ētiskos, estētiskos un Dieva izpratnes principus, kas varētu palīdzēt atjaunot zudušo līdzsvaru un harmoniju. Šie principi un šī vienotā Visuma apziņa nav zudusi nebūtībā. Tā pieejama atjaunotnei. Tā pastāv gan dzīvā, gan arī kodētā veidā tradicionālās kultūras liecībās un kosmiski universālo struktūru būtība – to spējā formēt harmonisku domājošā cilvēka apziņu.”

Trešais “bonuss” ir tajā, ka tautas daiļamatniecība sakņojas tautas dzīvesziņā, tautas kopējā apziņas laukā – kur ir rodams darītāja transcendentālais “nospiedums”- pēda, kā kaut kas abpusēji saderīgs. Darbs ir viens no ceļiem, kas ved uz savu transcendentālo esmi, savas dziļākās būtības atrašanu savas tautas holonā (veselumā), t.i., savu personīgo dzīves uzdevumu atrašanu un laimi darot to, kas mums šajā dzīvē patiesi jādara. Tas radīs piederības sajūta visam, ar ko saskaramies, ko tikai apjaušam – tautai, pasaulei, Dievam, Visumam.

Kopienas skoliņā vēlams pietiekami bagāts darba piedāvājuma klāsts, lai atrastos, kas tāds, kas bērnu interesē, kas viņam patīk, padodas, kas saskan ar viņa dotumiem, talantu. Skolām nav jāaptver neiespējamais, bet dažādās skolās var būt dažāds piedāvājums. Lai zinātu uz kuru skolu bērnam vislabāk doties, bērnu vajadzētu pētīt, radīt pētniecībai atbilstošu vidi, optimālus apstākļus brīvai, dabīgai attīstībai jau pirmskolas periodā.

 To, ka darba vide ir ļoti nozīmīga estētiskajā, tikumiskajā, garīgajā, fiziskajā, vitālajā, mentālajā audzināšanā, rakstura veidošanā, koncentrēšanās spēju un pacietības attīstībai, apliecina  mūsu atslēgvārdu kopa. Darba tikums ir viens no būtiskākajiem tikumiem latviešu tautas vērtību hierarhijā, - tikai darbs padara cilvēku, daiļu un godājamu, kā jau konstatējām, ļauj iepazīt sevi un beigu beigās arī pašrealizēties. Darbs ir cilvēka tikumības mēraukla – godīguma, skaistuma, stipruma, gudrības, taisnīguma, patiesīguma. Strādāt jāuzsāk jau ļoti agrā bērnībā. Tā sarežģītību un grūtības pakāpi jāpiemeklē atbilstoši bērna vecumam un spējām. Mazie bērni var būt palīgi mājas darbos (mātes gaidīt gaidīja, kad mazulis paaugsies un “skaliņus varēs pienest”). Tam nav jābūt piespiedu darbam, bet kā pašai par sevi saprotamai darbībai, kopējai rūpei un atbildībai par ģimenes labklājību, pārticību, bet vēlāk par apzinīgu kalpošanu ģimenei, skolas kopienai, tautai. Darbam ir jātop par tradicionāli dabīgu cilvēka dzīves stāvokli (darbs un dzīve identi jēdzieni). Darbs jāveic nekaitējot ne cilvēkiem, ne dabas videi, tieši otrādi - tam jābūt meditatīvā (transcendentālā) klātesamībā vērstam uz vides bagātināšanu, aizsardzību, saskaņoti ar dabas iekšējiem spēkiem, ar vides īpatnībām, ar tās spēju atjaunoties. Darbs kopienas skolās ienesams, rūpējoties par skolas vidi (kopšana, iekārtošana), radot iespēju strādāt ne tikai jau minētajās daiļamatniecības darbnīcās, bet arī skolas augļu vai sakņu dārzā, skolas dzīvēs dabas stūrītī. Darbam jābūt orientētam uz konkrētu dzīvei nepieciešamu iemaņu attīstīšanu un, tajā pat laikā, tam ir jābūt lietderīgam, - orientētam uz konkrētu ģimenes, skolas kopienas, vides vajadzībām. Nav katrā mazā skoliņā jāierīko dažnedažādas darbnīcas. Novadā var tikt veidoti īpaši amatniecības centri, kurā profesionāli amatnieki strādā ar dažādu skolu bērniem (līdzīgi kā interešu izglītības vai zinātnes centri). Te varētu veidot tautas daiļamatniecības darbnīcas, kurās ir iespēja strādāt ar dažādiem dabas materiāliem (dažādām stihijām): koku, mālu, vilnu, linu, kokvilnu, metālu.

Viena būtiska darba audzināšanas forma ir kopdarbs. Smagu darbu talkās sanāk kaimiņu ļaudis, lai kopīgiem spēkiem paveiktu ko smagu, darbietilpīgu vai sarežģītu, neprasot par to atlīdzību, vakarēšanā kopā pulcējas kaimiņi, lai vakaros darītu katrs savu līdzpaņemto darbu, ģimenes godiem un gadskārtu svētkiem gatavojas kopīgi.  Kopdarbu raksturo līksme un savstarpējo attiecību veidošanās saskarsmē. Kopīgs darbs ne tikai atvieglo dažādu saimniecisko jautājumu risināšanu, bet ir nozīmīgs ģimenes stiprinātājs - saticīgu, sirsnīgu un izpalīdzīgu savstarpējo attiecību veidotājs.

Nākošajā sarunā turpināsim darbu pie vidēm.