Pauls Jurevičs Variācijas par moderno cilvēku

PROF. DR. PAULS JUREVIČS VARIĀCIJAS PAR MODERNO CILVĒKU

ESEJAS DAUGAVA 1956

 (http://pie.daugavas.lv/materials/PaulsJur/PJvar.HTM )

 Konspekts

Viens no spilgtākiem latviešu „holistiem”

 

Techniskā revolūcija

Valda,tā saucamais džungļu likums, ka stiprākais aprij vājāko?
Vairums slaveno atklātības darbinieku paredzēja, ka nekādi kari vairs nebūs iespējami: technikas un rūpniecības progress tos esot padarījis neiedomājamus;

visbīstamākie cilvēki ir tie, kas grib būt cilvēces labdari, bet kuru prāts ir aprobežots.

15.- 16. gadsimteni, vēsture dabūja to pagriezienu, kas varēja novest pie tā, kas šodien notiek. Vissvarīgākais faktors te bija tas, ka - apzinīgi vai neapzinīgi - tika pieņemts uzskats, ka cilvēks jāatbrīvo no garīgās varas aizbildniecības, ...ka zinātne ieviesa cilvēkos kritisku un pat skeptisku garu. Vērsta galvenā kārtā uz materiālas dabas pētīšanu, tā pieradināja atzīt un saprast vienīgi to, kas bija pētījams ar dabas zinātņu metodēm, nemaz nejautājot, vai nav kādas citas realitātes, kurām tās nav piemērojamas

,,masifikācija",

    Otrs izšķirīgs moments bija tas, ka modernā zinātne, kā to jau pasludināja tās pamatlicēji renesanses laikmetā - Galilejs, Bekons, Dekarts - bija vērsta uz cilvēka dzīves pārveidošanu, atvieglošanu un, it sevišķi, uz tā varas pavairošanu par dabu.

.... technika, vismaz pagaidām, ir bijusi un ir viens no galveniem faktoriem cilvēka nebrīvības, verdzības un nedrošības atjaunošanā. ...palīdzējusi kapitālistiem, kas nodibināja rūpniecības uzņēmumus, iegūt nesamērīgi lielu varu gan vispār sabiedriskā un politiskā dzīvē, gan it sevišķi iegūt varu par milzīgām strādnieku masām. Būdami savā vairumā cilvēki, kas stāvēja tālu no visām humanitārām idejām, bet rūpējās tikai par savas bagātības vairošanu, tie šo varu, kā to rāda industriālisma vēsture, lielā mērā izlietoja, lai nežēlīgi ekspluatētu strādniekus. ...Technika un tās organizācija tādā kārtā dod minoritātei, ja tā ir bez sirdsapziņas, līdzekļus iegūt varu par majoritāti.

Agrāk bija tikai auni ar īsākiem vai garākiem ragiem, un viņu vara bija proporcionāla šim garumam - un tātad ierobežota.

Rietumu dekadence

Arī te norisinās procesi, kas ved pie individa dabiskās dzīves, dabisko tieksmju un centienu un līdz ar to arī brīvības ierobežošanas. Arī te individa garīgās spējas - kā intellekts, tā jūtas un morāle - tiecas standartizēties un pielīdzināties kopējai masai,

... tiešā vai netiešā rūpniecības situācijas ietekmē...  cilvēka dzīves mērķis ir labklājība un tikai tā un vairāk nekas. Radusies it sevišķi rūpniecības attīstības ietekmē, tā ir raksturota ar pievēršanos vērtībām, ko šī rūpniecība ražo vai kas to pamato, ar pievēršanos tātad materiālajām vērtībām, - mantai un tam, kas ar to sakarā vai no tās atkarīgs.

Tā notiek, ka, pilnīgi pievērsies ārpasaulei, cilvēks zaudē pats sevi un viņā iestājas briesmīgs tukšums. Cilvēks laimi gaida tikai no iespējami vairāku pasaulē doto lietu uzņemšanas sevī un no iespējami vairāku iespaidu ieplūduma caur acīm un ausīm.

Vienādoti, pārvērsti par pelēku masu, zaudējuši garīgo pašierosmi, cilvēki liek visu cerību vienīgi uz to, ka viņu dzīvi balstīs, uzturēs un piepildīs no ārienes. Garīgā dzīve sastingst, tās vietā iestājas tukšums, jaunradīšana izbeidzas, zūd vispār jēdziens par augstākām garīgām vērtībām, jo jēga par tām iegūstama vienīgi aktīvā pieredzē un pārdzīvojumā. Mūsu laikmetam tāpēc zīmīgi, kā to atzīmē visi, kas pievērsušies tā novērošanai, ka ārkārtīgi zudusi interese par idejām, t.i. par kādiem augstākiem, entuziasma apdvestiem mērķu priekšstatiem.

Lieta tā, ka visas mūsu augstākās garīgās vērtības - labais, skaistais, patiesais - īsti ir tikai idejas...

Galu galā tātad arī te valda briesmīgais princips: mērķis (valsts tirdznieciskie uzņēmumi) attaisno līdzekli (noziedznieku morālisku atbalstīšanu ar izdabāšanu tiem).

Izejas – meklēšana

Pasaulei vajadzīgs kas cits, un tas ir, kā jau teikts, - spēja ticēt idejām, spēja aptvert ideālās vērtības un pildīt tās.

... ,,vecām" vērtībām tuvāki nekā paši to aklie turētāji. Muļķi, snobi un boļševiki to ir saukuši par mūsu ,,nemodernitāti", par mūsu «atpalikšanu". Bet patiesībā tā ir visdrošākā mūsu samērā labākas garīgās veselības un augstvērtības iezīme. Mēs neesam vēl tik stipri aplipuši ar dažām modernām slimībām, un mums arī jāsargās, lai tas nenotiktu. Mūsos vēl tomēr ir samērā lielāka spēja aizrauties ar idejām un sajust prieku arī par kādām nepersonīgām vērtībām.

Mechaniskais ideāls.

Tādā kārtā mechanikai kļūst padota nevien nedzīvā daba, bet arī dzīvā, - mechanistiskais dabas pētīšanas ideāls ap 19. g. s. vidu kļūst par visas zinātnes ideālu (mechanistiskais racionālisms, intellektuālisms , mechanistiska intelektuālisma).

Latviskais

Katrā ziņā to, ka latviskam pasaules uzskatam raksturīgs gaišums, jau rāda mūsu tautiskie priekšstati par Dievu.

...mūsu tautas dziesmas ir pilnas šīs tuvības apziņas pret dabu, tā tiek izjusta kā dzīva un apgarota, kā apbalvota ar dvēseli, kas tikai ar to atšķiras no mūsējās, ka ir mēma un nespēj izteikties, bet tieši tāpēc jo vairāk cienīga saudzēšanas un līdzjūtības un pūļu uzminēt tās tumšās ilgas.

...tika likts pamats ētiski-ideālistīgam, uz progresu ievirzītam pasaules uzskatam, kas bija un lielā mērā vēl ir raksturīgs lielai mūsu intelliģences daļai,

    Kad pagājušā gadu simteņa otrā pusē ieguva popularitāti evolūcionisms, kas mācīja, ka visu augstāko dzīvnieku sugu, arī cilvēka, rašanās izskaidrojama ar to izveidošanos no viszemākām sugām, ievērojot galvenā kārtā gluži nejaušu sīku organisku pārmaiņu summēšanos šais zemākās sugās un ārējo dzīves apstākļu ietekmi, tad radās ziedu laikmets t.s. mechanistiskajam pasaules uzskatam.

Cieņa

Cilvēka cieņa tātad ir viņa spējā atzīt un skatīt patiesību, viņa spējā dzirdēt sirdsapziņas balsi un klausīt tai, nebūt aklam dziņu vergam, bet būt brīvam, t. i., spējīgam sekot idejām un ideāliem pat tad, kad tas ir pretī viņa dziņām.

    Kants saka, ka cilvēka augstākā cieņa ir tā, ka viņš ir ētisko principu nesējs, t. i., ka viņš spēj brīvi, t. i., labprātīgi darboties saskaņā ar ētiskām normām, ko nosaka tam viņa iekšējā prāta balss.

Izglītības nozīme

    Par vienu no svarīgākām cilvēciskās cieņas rašanās veicinātājām uzlūkojama izglītība.

    Izglītība, un šeit svarīga tieši vispārīgā un nevis arodnieciskā izglītība, apmierinādama, vispirms, atziņas un patiesības tieksmi, dod orientāciju pasaulē, un tad, atklājot un vedot cilvēku sakarā ar augstākām cilvēcīgām vērtībām, spēj likt iemīļot tās. No šī viedokļa vislielākā nozīme ir humanitārai izglītībai, jo tās uzdevums jau tieši ir atklāt augstākās cilvēciskās vērtības.

Brīvības cieņa

Prāts prasa brīvību.

Aristotelis saka gluži otrādi: tikai vergs dara to, kas viņam ienāk prātā, bet brīvais to, kas viņam jādara. Tiešām, cilvēks, kas iekāres un kaislības pārņemts, nezina, ko viņš dara, vai dara tieši to, ko viņš ar prātu atzīst par ļaunu, ir it kā noslīdējis zem cilvēka cieņas, jo tas, kā viņš rīkojas, ir raksturīgi ne cilvēkam, bet kustonim. ... atļaut izlietot brīvību, lai tas ar šīs savas brīvības palīdzību mēģinātu iznīcināt vai ierobežot citu brīvību.

Individuālisma vērtība

Tiešām, individuālismam ir sava liela vērtība. Pirmā un lielākā vērtība jau ir viņa centrālai mācībai, ka individs, ka cilvēks ir vienīgā īstā konkrētā realitāte, kas nedrīkst tikt apspiesta abstrakcijas - kāda kollektīva vārdā. Indivīdam tāpēc piešķirama brīvība, lai viņš cīnās un cenšas pats par savu laimi, kā viņš to izprot, - tas tad nāks par labu kā viņam, tā visai cilvēku kopībai. Šī individa brīvības tiesību atzīšana ir sevišķi zīmīga, - jo ar to tiek atzītas arī individa tiesības uz autonomiju, uz vadīšanos pēc paša prātā un sirdsapziņā atrodamām idejām, - un līdz ar to tiek uzglabāta iespēja orientēties uz ētiskas personības izveidošanos.

Galvenā kārtā caur savu tautu, smeļot tās gadu simteņiem uzkrātās atziņas un citas vērtības, individs spēj pacelties sev pāri, spēj tikt klāt mūžīgo ideju pasaulei un, kļūstot par tās kopēju un draugu - līdz ar to kļūt no vienkārša individa par ētisku personību.

Modernās kultūras ietekme

 No dabas verdzības atbrīvotais cilvēks atkal kļuvis vergs, - pats savas kultūras dzīves organizācijai. Ka, piemēram, industriālā kultūra ir padarījusi cilvēku par mašīnu vergu...

Kultūra kā cilvēka degradētajā

... Kultūra, ļaujot cilvēkiem dzīvot labvēlīgākos apstākļos, dara tos mazāk spējīgus panest grūtības; sniedzot visu bez sevišķas piepūles, dara tos gļēvākus; dodot tiem bagātīgi visādas tīkamas lietas, dara tos baudkārus.

 Technokrātijas izredzes

    Pēdējos gados allaž ir bijusi runa, ka turpmāk visas dzīves vadība un valdīšana varētu nonākt lielo technikas speciālistu rokās, un tā varētu nodibināties tas, ko sauc par technokratiju.

Dabiskā cilvēka emancipācija

....Dabīgais cilvēks tagad tika pilnīgi emancipēts no katras aizbildniecības, un visas tā tiesības un pretenzijas restaurētas pilnā apmērā. Izšķirīga nozīme šinī restaurācijas procesā piederēja Ruso.

Ruso proklamēja vislielāko optimismu: izvirzīja mācību, ka cilvēks, tāds, kādu viņu daba radījusi, ir labs, ka tikai kultūra resp. kopšana to samaitājusi, un ka tam nekā cita nevajag, kā tikai atgriezties pie dabas... viņš tad arī kļuva par jauno laiku pravieti

Tautas dzeja

Milzīgais tautas dziesmu skaits, ko veidojusi mūsu tauta, jau pats par sevi liecina, ka mūsu tautas plašās masas nekādā ziņā nav bijušas noslēgtas mūzisko spēku iedarbībai.

Bet latviešu tautas dziesma ir vairāk nekā tikai irracionālās dvēseles terapija, - kaut gan jau tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Tā ir bez tam arī tieši dzīves gudrības un stājas skola, kurā jaunām pieaugošām paaudzēm tiek nodoti kā mantojums tūkstošgadīgā tautas dzīvē sakrātie pieredzējumi un izturēšanās normas.

Konspektēja O.Rode