Šri Aurobindo Domas un Aforismi

Pārpublicēti 21.07.2020. no

http://tradition.lf.lv/Aurobindo_Aforismi.htm

Par pamatu izmantots Jāņa Segliņa 1980.gada padomju garīgās pagrīdes tulkojums*. Izrādot cieņu šim darbam, pagrīdes tulkojuma tekstu saglabājām, kur vien tas bija iespējams, tomēr veicot salīdzināšanu ar oriģinālu tika veikts diezgan daudz labojumu, lai saskaņotu ar oriģināla domu tik labi, cik vien to atļauj tiklab "Tradīcijas" redakcijas garīgā sagatavotība, kā angļu un latviešu valodu izpratne.

Digitalizēts, verificēts un rediģēts saskaņojot ar oriģinālo Aurobindo Aforismu tekstu, "Tradīcija"^©, 2003. - 2007.gads

Tulkots pēc
Sri Aurobindo
Thoughts and Aphorisms
Publisher: Sri Aurobindo Ashram - Pondisherry
April 1958

1. Cilvēkā ir divi sabiedroti spēki: Zināšanas un Gudrība. Zināšanas ir tikai caur izkropļojošu vidi redzama patiesība, kurai prāts tuvojas taustoties. Gudrība ir tas, ko Dievišķās redzes acs redz garā.

2. Inspirācija ir spožuma pilna taisna upe, kas nāk tieši no neaptveramām un mūžīgām zināšanām; tā ir vēl pārāka par prātu, kā prāts par sajūtu zināšanām.

3. Kad es runāju, prāts saka: "To es gribu teikt", bet Dievs izņem šos vārdus no manas mutes un lūpas saka kaut ko citu, no kā saprāts trīc.

4. Es neesmu Žnani, jo man nav citu zināšanu, izņemot tās, kuras Dievs man dod Viņa darbam. Kā lai es zinu vai tas, ko es redzu, ir saprāts vai neprāts? Ne viens, ne otrs, jo redzamā lieta ir vienkārši patiesa, bet ne neprāts vai saprāts.

5. Ja cilvēce tikai paviršā acu skatā kaut uz mirkli ieraudzītu kādi bezgalīgi iepriecinājumi, kādi pilnīgi spēki, kādi mirdzoši spontānu zināšanu ieguvumi, kāds plašs mūsu būtības miers gaida mūs ceļos, kurus mūsu dzīvnieciskā evolūcija vēl nav iekarojusi, tā atstātu visu un neapstātos līdz iegūtu šos dārgumus. Bet ceļš ir šaurs, durvis ir grūti vērt, un bailes, neticība un skepticisms ir šeit kā dabas taustekļi, kas aizliedz mūsu pēdām nogriezties no to ierastajām ganībām.

6. Vēlu es aptvēru, ka mirstot prātam dzimst Gudrība; pirms šīs atbrīvošanās man bija tikai zināšanas.

7. Tas, ko cilvēki sauc par zināšanām, ir prāta pamatota maldīgas šķietamības atzīšana. Gudrība redz aiz priekškariem un skatiem.

8. Prāts dala, fiksē detaļas un atšķirības starp tām. Gudrība vieno un saista visus kontrastus vienīgā harmonijā.

9. Nesauc par zināšanām tikai savus uzskatus, vai kļūdas, izpratnes trūkuma, krāpšanas pēc – citu uzskatus, tāpat neiegrožo sevi sektu dogmās un to neiecietībā.

10. Ko dvēsele redz un ir izjutusi, to tā zina, pārējais ir šķietamība, aizspriedumi un viedoklis.

11. Mana dvēsele zin’, ka tā ir nemirstīga. Bet jūs sadalāt mirušā ķermeni un triumfāli saucat: „Kur tad ir tava dvēsele un tava nemirstība?”.

12. Nemirstība nav mentālās personības dzīve pēc nāves, lai gan arī tas ir pareizi, bet neradītā un nemirstīgā Es modināšana, kuram ķermenis ir tikai rīks un ēna.

13. Viņi pārliecinoši man pierādīja, ka Dievs neeksistē, un es tiem noticēju. Vēlāk es ieraudzīju Dievu, jo Viņš nāca un apskāva mani. Un kam lai es tagad ticu, citu prātojumiem vai savai pieredzei?

14. Viņi man teica: "Šīs lietas ir halucinācijas." Es meklēju, kas ir halucinācijas, un es atradu, ka tās nozīmē subjektīvu vai psihisku pieredzi, kurai neatbilst objektīva vai fizikāla realitāte. Tad es atsēdos un brīnījos par cilvēka prāta dīvainībām.

15. Halucinācijas ir zinātnes termins tiem nepastāvīgajiem, paviršiem skatiem uz patiesību, kuru mums aizsedz mūsu aizraušanās ar matēriju; saskarsme ar neparastiem mākslinieka pieskārieniem augstākā un universālā saprāta darbā, kurš savā saprātīgā būtībā kā uz audekla ir izplānojis un radījis pasauli.

16. Tas, ko cilvēki sauc par halucinācijām, ir prāta refleksijas un tās (sajūtas), kas atrodas aiz mūsu parastās mentālās un jutekļu uztveres. Māņticība rodas no šo refleksiju nepareizas izprašanas. Nav citu halucināciju.

17. Neaizraujies ar tik daudzo moderno disputantu tukšajām domām aizslēptām zem daudzzilbīgas runāšanas vai pievilcīgas iztaujāšanas, neguli burtojot formulas un ne-vārdus. Meklē vienmēr. Atrodi cēloni lietām, kuras paviršam skatam nav nekas vairāk kā nejaušība vai ilūzija.

18. Kāds apgalvoja, ka Dievam jābūt šim vai tam, vai Viņš nevar būt Dievs. Bet man liekas, ka varu tikai zināt, kas ir Dievs, un es neredzu kā es Viņam varētu pateikt, kādam Viņam vajadzētu būt. Jo kur gan ir standarts, pēc kura mēs Viņu varam aptvert? Šādi spriedumi ir no mūsu egoisma nākošās muļķības.

19. Šajā Visumā nav nejaušību; doma par ilūzijām pati ir ilūzija. Vēl nekad cilvēka prātā nav bijušas ilūzijas, kas aiz sevis neslēptu un nekropļotu kādu patiesību [pieņemot tās veidu?].

20. Kad mans prāts bija iegrimis pretstatos, es vairījos no daudzām lietām; vēlāk, to pazaudējis, es medīju visā pasaulē neglīto un atbaidošo, bet es vairs tos nespēju atrast.

21. Dievs bija man atvēris acis, jo es redzēju diženo vulgārajā, pievilcīgo atbaidošajā, pilnību sakropļotajā un skaistumu pretīgajā.

22. Piedošanu augstu vērtē kristieši un vaišnavas, bet sev es jautāju: "Kas man ir jāpiedod un kam?".

23. Dievs iesita man ar cilvēka roku; vai tad es teikšu: "Es piedodu Tev Tavu nekaunību, ak Dievs."

24. Dievs iedeva man labo sitienā; vai es teikšu: "Es piedodu Tev, Visvarenais, šo nodarījumu un nežēlību, bet nedari tā atkal!".

25. Kad es nīkstu neveiksmē un saucu to par ļaunumu vai es esmu skaudīgs un sarūgtināts, tad es zinu, ka manī atkal ir pamodies mūžīgais muļķis.

26. Kad es redzu citus ciešam, es jūtu, ka esmu nelaimīgs, bet gudrība, kas nav mana, redz nākošo labumu un piekrīt.

27. Sers Filips Sidnejs teica pakāršanai izvestam kriminālistam: "Šeit priekš Dieva laipnības iet sers Filips Sidnejs". Gudrāk, ja viņš būtu teicis: "Šeit no Dieva laipnības iet sers Filips Sidnejs".

28. Dievs ir liels un nežēlīgs mocītājs, jo viņš mīl. Tu to nesaproti, jo tu neesi redzējis un spēlējies ar Krišnu.

29. Vieni Napoleonu sauca par tirānu un imperiālo rīkļu rāvēju; bet es redzēju bruņotu Dievu pārstaigājam Eiropu.

30. Es esmu aizmirsis, kas ir netikums un kas ir tikums; es varu redzēt tikai Dievu, Viņa spēli pasaulē un Viņa gribu cilvēcē.

31. Es redzēju bērnu vāļājamies dubļos un to pašu bērnu mātes notīrītu un mirdzošu, bet katru reizi es trīcēju viņa pilnīgās tīrības priekšā.

32. Tas, ko es gribēju vai domāju esam pareizi, nepiepildījās; tādēļ skaidrs, ka nav Visgudrā, kurš valda pasauli, bet tikai akls Gadījums vai rupja Cēlonība.

33. Ateists ir Dievs, kas spēlē paslēpes ar Sevi; bet vai dievticīgais ir kas cits? Iespējams, jo viņš ir redzējis Dieva ēnu un tajā ieķēries.

34. Ak, Tu kas mīli, sit! Ja Tu mani nesitīsi tagad, es zināšu, ka Tu mani nemīli.

35. O, Nelaime, esi svētīta, jo caur tevi es ieraudzīju sava Mīļotā vaigu.

36. Cilvēki joprojām mīl bēdas; tiklīdz tie ierauga kādu, kas ir pārāk augstu priekš bēdām vai priekiem, tie to nolād un saka: "Ak, tu nejūtīgais." Tādēļ Kristus vēl joprojām ir pie krusta Jeruzalemē.

37. Cilvēki mīl grēku; tiklīdz tie ierauga kādu, kas ir augstu pār netikumiem un tikumiem, tie to nolād un sauc: "Ak, tu, saistību grāvēj, tu, ļaunais un nemorālais!" Tādēļ Šri Krišna vēl līdz šim nedzīvo Vrindavanā.

38. Daži saka, ka Krišna nekad neesot dzīvojis, viņš esot mīts. Viņi domā uz zemes, bet, ja Vrindavana nekur neeksistē, tad nevarēja būt uzrakstīta Bhagavadgīta.

39. Dīvaini! Vācieši ir atspēkojuši Kristus eksistenci! Bet viņa krustā sišana vēl joprojām ir ievērojamāks notikums kā Cēzara nāve.

40. Dažbrīd rodas doma, ka tikai tām lietām ir tiešām nozīme, kas nekad nav notikušas; jo bez tām lielākā daļa vēsturisko sasniegumu izliekas bāli un nenozīmīgi.

41. Vēsturē ir četri lieli notikumi: Trojas aplenkums, Kristus dzīve un krustā sišana, Krišnas trimda Vrindavanā un saruna ar Ardžunu Kurukšetras laukā. Trojas aplenkums radīja Hellādu, trimda Vrindavanā radīja dievbijīgu reliģiju (jo pirms tam bija tikai meditācija un Dieva godināšana), Kristus no sava krusta cilvēciskoja Eiropu, saruna pie Kurukšetras tagad atbrīvos cilvēci. Bet vēl apgalvo, ka neviens no šiem četriem notikumiem nav bijis.

42. Saka, ka evaņģēliji ir viltojumi un Krišna - dzejnieku radījums. Pateicieties tad Dievam par viltojumiem un zemu paklanieties izgudrotāju priekšā.

43. Ja Dievs norāda man manu vietu ellē, es nezinu, kādēļ man jātiecas uz Debesīm. Viņš vislabāk zina, kas man nes labklājību.

44. Ja Dievs virza mani uz Debesīm, tad pat, ja Viņa otra roka tiecas mani paturēt ellē, man tomēr ir jācīnās par augšupeju.

45. Tikai tās domas ir patiesas, kurām pretējās domas arī ir patiesas savā laikā un pielietojumā; neapstrīdamas dogmas ir visbīstamākais nepatiesības veids.

46. Loģika ir sliktākais Patiesības ienaidnieks tāpat kā pašapmierinātība - sliktākais tikuma ienaidnieks; jo cilvēks neredz savas paša kļūdas tāpat kā otrajā gadījumā savas nepilnības.

47. Kad es biju aizmidzis prāta tumsībā, es nonācu svētu vīru pilnā meditācijas vietā un es atradu viņu sabiedrību garlaicīgu esam un vietu par cietumu esam; kad es pamodos, Dievs ielika mani cietumā un pārvērta to par meditācijas un Viņa satikšanas vietu.

48. Kad es izlasīju nogurdinošu grāmatu un ar prieku vēl uztvēru tās garlaicības pilnību, tad es zināju, ka mans prāts ir uzvarēts.

49. Es zināju, ka mans prāts ir uzvarēts, kad tas, apbrīnojot pretīgo, vēl jutās labi, kamēr citi novērsās vai ienīda.

50. Just un mīlēt skaistuma un labā Dievu neglītajā un ļaunajā, un vēl tiekties izdvest mīlestību lai dziedētu to no tā neglītuma un ļaunuma, tas ir patiess tikums un morāle.

51. Ienīst grēcinieku ir sliktākais grēks, jo tā ir Dieva nīšana; pat tam, kas savu slavu saista ar savu augstāko tikumu.

52. Kad es dzirdu par taisnīgām dusmām, es brīnos par cilvēka sevis maldināšanas plašumiem.

53. Tas ir apmāns, ja cilvēki var mīlēt Dievu tajā pašā laikā ne vienmēr būdami humāni. Ko tad viņi mīl?

54. Reliģisko sektu ķildas ir līdzīgas strīdiem starp podiem, kurā no viņiem vienīgajā būs atļauts glabāt nemirstības nektāru. Lai viņi strīdas, bet mums ir jāiegūst nektārs jebkurā podā un jākļūst nemirstīgiem.

55. Tu saki, ka poda aromāts iekļūst šķidrumā. Tā ir garša, bet kas tam var atņemt spēju dot nemirstību?

56. Esi plašs manī, ak Varuna; esi varens manī, ak Indra, ak Saule, esi spoža un gaiša, ak Mēness, esi pievilcības un salduma pilns. Esi nevaldāms un šausmīgs, ak Rudra; esi trauksmains un ātrs, ak Marut; esi stiprs un drošsirdīgs, ak Arijama; esi juteklisks un prieka pilns, ak Bhaga; esi maigs un laipns un mīlošs un kvēls, ak Mitra. Esi spoža un atklājoša, ak Rītablāzma; ak Nakts, esi svinīga un rosinoša; Ak Dzīve, esi pilna, gatava, mundra; ak Nāve, vadi manus soļus no nama uz namu. Vieno šos visus, ak Bramanaspati. Ļauj man nebūt šo dievu objektam, ak Kali.

57. Kad, ak dedzīgo runātāj, tu kļūsti noteicējs sarunā, kļūst tevis žēl, jo tu zaudē iespēju paplašināt zināšanas.

58. Tādēļ ka tīģeris rīkojas pēc savas dabas un nezin neko citu viņš ir dievišķs un nav ļaunuma viņā. Ja viņš sevi iztaujātu, tad viņš būtu kriminālists.

59. Dzīvnieks, pirms to samaitā, vēl nav baudījis no labā un ļaunā atzīšanas koka; Dievs to ir atstājis mūžīgās dzīves kokam; cilvēks stāv starp augstākām debesīm un zemāku dabu.

60. Viena no reliģijas priekšrocībām ir tā, ka dažreiz tu vari Dievu iekaustīt. Cilvēki smejas par mežoņu muļķībām, kuri sit savus dievus, kad to lūgšanām nav atbildes; bet tieši šie smējēji ir muļķi un mežoņi.

61. Nav nāves. Tikai Nemirstīgais var mirt; mirstīgie nevar būt ne radīti, ne iet bojā. Nav nekā galīga. Ir tikai Bezgalīgais, kas pats sev rada ierobežojumus. Galīgam nav ne sākuma, ne beigu, jo pats tā sākuma un beigu aptveršanas akts to padara bezgalīgu.

62. Es dzirdēju muļķi pārspriežam pilnīgus niekus un nesapratu, ko ar to Dievs domājis; tad es pārdomāju un ieraudzīju izkropļotu patiesības un gudrības masku.

63. Dievs ir liels, saka muhamedāņi. Jā, Viņš ir tik liels, ka var atļauties būt vājš kad vien tas ir nepieciešams.

64. Dievs bieži kļūdās savos darbos; tā ir Viņa neierobežotās dievišķības izpausmes zīme.

65. Tādēļ, ka Dievs ir neuzvarami liels, Viņš var atļauties būt vājš; tādēļ, ka Viņš ir nemainīgi tīrs, Viņš var nesodīts nodoties grēkā; Viņš bauda mūžīgi visu sajūsmu, tāpēc Viņš izmēģina arī baudīt sāpes; Viņš ir neatņemami gudrs, tādēļ Viņš nav sevi norobežojis no muļķības.

66. Grēks ir tas, kas reiz bija savā vietā, pastāvot šobrīd tas nav savā vietā; nav citas apgrēcības.

67. Cilvēkā nav grēka, bet ir liels daudzums slimību, nezināšanas un nepareizas lietošanas.

68. Grēka sajūta bija nepieciešama lai cilvēkam kļūtu nepatīkami no savām nepilnībām. Tas bija Dieva labojums egoismam. Bet cilvēka egoisms uztvēra Dieva iekārtojumu ļoti vāji izjūtot savus grēkus, bet jo asi uztverot citu grēkus.

69. Grēks un tikums ir pretošanās spēle ar Dievu Viņa centienos virzīt mūs uz pilnību. Tikuma sajūta palīdz mums lolot mūsu grēku noslēpumu.

70. Pārbaudi sevi bez žēlastības, tad tu būsi labvēlīgāks un žēlsirdīgāks pret citiem.

71. Doma ir bulta palaista patiesības mērķī; tā var trāpīt punktā, bet nevar apklāt visu mērķi. Bet šāvējs ir pietiekoši apmierināts ar savu panākumu lai vaicātu vēl ko tālāk.

72. Zināšanu rītausmas zīme ir sajūta, ka es vēl zinu nedaudz vai nemaz; un vēl, ja tikai es varētu zināt savas zināšanas, es jau varētu aptvert visu.

73. Kad nāk Gudrība, tās pirmā mācība ir: "Nav tādas lietas kā zināšanas; ir tikai skati uz bezgalīgo dievību."

74. Praktiskās zināšanas ir cita lieta; tās ir reālas un noderīgas, bet nekad nav pilnīgas. Tādēļ to sistematizēšana un kodēšana ir nepieciešama, bet arī fatāla.

75. Mums nepieciešams sistematizēt, bet pat veidojot un paturot sistēmu mums vienmēr skaidri jāatceras patiesība, ka visas sistēmas pēc to dabas ir pārejošas un nepilnīgas.

76. Eiropa lepojas ar savu praktisko un zinātnisko organizāciju un efektivitāti. Es pagaidīšu līdz tā būs pilnīga; tad bērns to izpostīs.

77. Ģēnijs atklāj sistēmu; viduvējs talants to plaši pielieto līdz to sagrauj jauns ģēnijs. Ir bīstami, ja armiju vada veterāni, jo otrā pusē Dievs var nolikt Napoleonu.

78. Kamēr zināšanas mūsos ir svaigas, tās ir neuzvaramas; kad tās kļūst vecas, tās zaudē savu iedarbīgumu. Tieši tādēļ Dievs vienmēr virzās uz priekšu.

79. Dievs ir neierobežota Iespēja. Tādēļ Patiesība nekad nav mierā; tādēļ arī tās bērni piedod Kļūdu.

80. Klausoties dažus dievbijīgus cilvēkus var iedomāties, ka Dievs nekad nesmejas; Heine bija tuvāk mērķim, kad viņš sevī atklāja dievišķo Aristofānu.

81. Dieva smiekli ir dažkārt ļoti raupji un nepiemēroti smalkām ausīm. Viņš neapmierinās būdams Moljērs; Viņam jābūt arī Aristofānam un Rablē.

82. Ja cilvēki uzņemtu dzīvi mazāk nopietni, tie itin drīz to lielā mērā varētu uzlabot. Dievs nekad neuztver savu darbu nopietni; tādēļ arī ir redzams šis brīnišķīgais Visums.

83. Kauns dod lieliskus rezultātus gan estētikā, gan morālē, ja mēs to varam izslimot; neraugoties uz to tā tomēr ir vājuma zīme un neziņas pierādījums.

84. Pārdabiskais ir tas, kura dabai mēs neesam pietuvojušies vai vēl nezinām, vai kura nozīmi mēs vēl neesam iepazinuši. Kopējā noskaņa brīnumiem ir, ka tā ir zīme, ka cilvēka izaugsme vēl nav pabeigta.

85. Ir derīgi un saprātīgi neuzticēties pārdabiskajam, bet tam ticēt arī ir gudrības veids.

86. Lieli svētie ir darījuši brīnumus; lielāki svētie ir norobežojušies no tiem; vislielākie ir gan norobežojušies no tiem, gan arī tos darījuši.

87. Atver savas acis un saskati, kas patiesībā ir pasaule un kas ir Dievs; tā ir veidota no tukšuma un jaukām iztēlēm.

88. Šo pasauli veidoja Nāve lai tā varētu dzīvot. Tu gribi noliegt nāvi? Tad būtu jāzūd arī dzīvei. Tu nevari noliegt nāvi, bet tev ir iespējams to pārvērst par lielāku dzīvību.

89. Šo pasauli veidoja Nežēlība lai tā varētu mīlēt. Tu gribi noliegt nežēlību? Tad jāzūd arī mīlestībai. Tu nevari noliegt nežēlību, bet tu to vari pārveidot tās pretmetā - spēcīgā Mīlestībā un Priekā.

90. Šo pasauli veidoja Neziņa un Maldīšanās lai tās varētu zināt. Tu gribi noliegt neziņu un maldus? Tad zudīs arī zināšanas. Tu nevari noliegt neziņu un maldus, bet tu vari tos pārveidot pilnībā un starojumā, kas pārsniedz prātu.

91. Ja būtu tikai Dzīve bez nāves, šeit nevarētu būt nemirstība; ja būtu tikai mīlestība bez nežēlības, prieks būtu tikai remdena un pārejoša jūsma; ja būtu tikai prāts bez neziņas, mūsu augstākais sasniegums nepaceltos virs ierobežota racionālisma un pasaulīgām zināšanām.

92. Pārveidota Nāve kļūst Dzīve, kas ir Nemirstība; pārveidota Nežēlība kļūst Mīlestība, kas ir augstākā ekstāze; pārveidota Neziņa kļūst Gaisma, kas sniedzas aiz gudrības un zināšanām.

93. Sāpes ir mūsu Mātes pieskāriens, kura mums māca kā uzturēt un augt priekā. Viņas mācībai ir trīs pakāpes, pirmā - izturība, nākošā - dvēseles līdzsvars, pēdējā - ekstāze.

94. Visa atsacīšanās ir tagad neaptverama, lielāka prieka dēļ. Daži atsakās izdarīta pienākuma priekam, daži - miera priekam, daži - Dieva priekam un vēl daži - sevis mocīšanas priekam, bet atsakieties drīzāk kā pārbraucienam uz brīvību un netraucētu sajūsmu pēc tam.

95. Tikai ar pilnīgu atsacīšanos no vēlēšanās vai pilnīgu vēlēšanās apmierinājumu var izjust pilnīgu Dieva apskāvienu, jo abos gadījumos svarīgākais priekšnoteikums ir izpildīts - mirst vēlēšanās.

96. Pieredzi savā dvēselē Rakstu patiesumu; pēc tam, ja vēlies, pārdomā un novērtē savu pieredzi intelektuāli un pat tad netici savam vērtējumam, bet nekad nešaubies par savu pieredzi.

97. Kad tu apstiprini savas dvēseles pieredzi un noliedz citas dvēseles savādāku pieredzi, tad zini, ka Dievs tevi padara par muļķi. Vai tu nedzirdi Viņa jautros smieklus aiz tavas dvēseles aizkara?

98. Atklāsme ir tieša redzēšana, tieša dzirdēšana vai inspirēta Patiesības atcerēšanās, drishti, sruti, smriti; tā ir augstākā pieredze un vienmēr pieejama atjauninātai pieredzei. Ne tādēļ, ka to runāja Dievs, bet tādēļ, ka to redzēja dvēsele, Rakstu vārdi ir mūsu augstākā autoritāte.

99. Rakstu vārdi ir nekļūdīgi; Rakstu interpretācijā, ko dod sirds un prāts, ir arī sava vieta kļūdām.

100. Sargies jebkura zemuma, šauruma un sekluma reliģiozās domās un pieredzē. Esi plašāks kā plašākie apvāršņi, esi augstāks kā augstākā Kančendžanga, dziļāks kā dziļākie okeāni.

101. Dieva skatam nav ne tuvā, ne tālā, ne tagadnes, ne pagātnes vai nākotnes. Šīs lietas ir tikai Viņa pasaules gleznas ērta perspektīva.

102. Priekš jūtām vienmēr tas ir taisnība, ka Saule kustas ap Zemi, bet tas ir nepareizi prātam. Priekš prāta vienmēr ir taisnība, ka Zeme kustas ap Sauli, bet tas ir nepareizi augstākai redzei. Nekustās ne Zeme, ne Saule; izmaiņas ir tikai attiecībā starp Saules apziņu un Zemes apziņu.

103. Vivekananda, diženais sanjasīns, ir teicis, ka visā Indijas vēsturē ir tikai viens Džanaka. Nav tā, jo Džanaka nav viena indivīda vārds, bet sevi pārvaldošu karaļu dinastija un šī ideāla triumfa sauciens.