Harvejs Spensers Luiss Dvēseles mājvietas Kosmiskā koncepcija

Dvēseles gudrība, apveltīta ar apziņu, ir Kosmiskās Gudrības daļa, kam piemīt visa universālā kosmiskā gudrība. Taču tas nenozīmē, ka dvēseles pamatā liktā gudrība, kura tai piemīt pirms iemiesošanās fiziskā ķermenī, aptver arī mākslīgi radītās zināšanas un cilvēku pēc vienošanās pieņemtos noteikumus un atziņas.

 Jaunieši, kuri studē misticismu un metafiziku, bieži iebilst, ka, sakarā ar to, ka dvēseles gudrība nav ierobežota, apgalvojums par to, ka ar zemes pieredzes palīdzību tā iegūst zināšanas, nav loģisks, un, ja tai piemīt visa gudrība, tad kaut ko tai pievienot nav iespējams.

Šie kritiķi aizmirst, ka visaptverošajai dvēseles gudrībai, neiemiesotai zemes apstākļos, nepiemīt šīs pasaules zināšanas, piemēram, sanskrita rakstība, Morzes ābece, cilvēku atklātie ķīmijas likumi, auto vadīšana, operācijas fondu biržā, ētiskas un juridiskas normas un to apspriešana tiesas procesos, kuri apstiprināti katrai valstij, apgabalam un rajonam. Universālā gudrība, kura piemīt dvēselei pirms iemiesošanās un pēc tam, un kura saglabājas kā fundamentālas zināšanas, attiecas vienīgi uz kosmiskiem likumiem un principiem – dievišķiem likumiem un noteikumiem.

Kad mēs beigsim uzskatīt, ka kādā pasaules malā vienai nācijai svarīgas zināšanas tādas ir arī otrā pasaules malā, vai arī, ka tās šodien svarīgas kādā valstī tāpēc, ka pastāvējušas pirms vairākiem simtiem gadu, tad mēs sapratīsim, ka šīs zemes gudrības, kuras cilvēks iegūst un izmanto, nav pastāvīgākas kā tas, kas ātri mainās un nav mūžīgs.

Pamatā liktās zināšanas, kuras piemīt dvēseles visaptverošajam prātam, ir transcendentālas, cilvēks ar saviem sajūtu orgāniem tās caur fiziskiem kanāliem nespēj iegūt. Tāpēc šīs zināšanas iegūt iespējams tikai ar garīgām metodēm.

Sakarā ar to dvēseles ienākšanai ķermenī nav tikai viens mērķis. Šeit mēs jau esam sapratuši, ka eksistē divi svarīgi iemesli dvēseles kā garīgas būtības iemiesošanai cilvēka ķermenī. Pirmkārt, iemeslu dēļ, kurus mēs vēlāk paskaidrosim, dvēselei nepieciešams iegūt zemes dzīves pieredzi, un, otrkārt, cilvēkam zemes dzīves apstākļos nepieciešama iespēja savas zemes zināšanas papildināt ar garīgām zināšanām un iepazīt apgaismību. 

Mūsu sekojošie prātojumi: pēc tam, kad dvēsele iemiesojas fiziskā ķermenī un piešķir tam dievišķo apziņu un gudrību, kā arī transcendentālu spēju uztvert un iegūt sakarus ar Visuma Dvēseles apziņu, mēs iegūstam savienojumu, kurš cilvēka priekšstatos visvairāk atbilst izpratnei par Dieva tēlu.

Pat virspusēja iepazīšanās ar bioloģijas, anatomijas un patoloģijas pamatiem vēsta par to, ka cilvēka fiziskajam ķermenim piemīt sava apziņas un intelekta forma, neatkarīgi no dvēseles un tās apziņas pastāvēšanas. Sīkākās bioloģiskās šūnas izpēte mikroskopā liecina par tās reakciju uz gaismu, krāsu, siltumu un citām ārējām iedarbībām, kas liecina par primitīvas apziņas formas klātbūtni. Organisma apziņu ierobežo arī nāve. Sīkākie dzīvie organismi, kā, piemēram, tie, kuru eksistences vide ir ūdens, parāda vienkāršu šūnu kombināciju, un viņu ķermeņi, tātad, veido šo šūnu apziņas kopumu. Dzīva organisma apziņa uz zemes nav nekas cits kā šūnu apziņas kopums, kuras veido konkrētu ķermeni.

Kas attiecas uz cilvēka fizisko ķermeni, tad no zinātniskiem eksperimentiem mēs zinām, ka šūnu apziņa, kuras veido mūsu matu saknītes, atšķiras no šūnu apziņas, kuras veido nagus, kaulus, ādu, muskuļus, asinis un citas mūsu ķermeņa daļas. Katra šūna veic savas funkcijas un funkcionē kopā ar tādām pašām šūnām, saglabājot savu individualitāti un misiju atbilstoši tās konkrētai apziņai. Šūnas, kuras atbild par matu augšanu, nevar atbildēt par kaulu šūnu, ādas vai kādu citu audu augšanu. Neatkarīgi no tā, kādai struktūrai tās pieder un kādām šūnām blakus atrodas, katra šūniņa cenšas pārvarēt jebkurus traucējumus un nelabvēlīgus apstākļus ar mērķi saglabāt, nostiprināt un pielietot savas individuālās īpašības atbilstoši savai individuālajai apziņai.

Cilvēka organismā iespējami fiziski traucējumi, kuru rezultātā matu, zobu, kaulu un citas ķermeņa šūnas nonāk nedabiskos apstākļos vai tiek izjaukta to mijiedarbība, tomēr, pakļaujoties savai dabai, tās turpina veikt tās funkcijas, kurām paredzētas, neskatoties uz pastāvošajiem šķēršļiem vai nelabvēlīgām vides izmaiņām.

Tātad fiziskā ķermeņa apziņa ir cilvēka ķermeņa visu fizisko šūnu apziņas kopums, jeb visdažādāko šūnu dažādu veidu apziņas kombinācija.

Tāpēc mistiķis zina, ka atšķirība starp visattīstītāko pērtiķi un visprimitīvāko cilvēku slēpjas nevis dvēseles evolūcijā, bet šūnu apziņas atšķirības būtībā, kuras veido ķermeni kā vietu, kas derīga cilvēka dvēseles, nevis pērtiķa dvēseles iemājošanai. Citiem vārdiem runājot, atšķirība starp pērtiķi un cilvēku ir ne tikai viņu dvēseles būtībā, bet arī šūnu kopīgās apziņas būtībā, kuras veido viņu fiziskos ķermeņus. Tāpēc pērtiķis nevar tik vienkārši kļūt par cilvēku, ja cilvēka dvēsele iemiesojas pērtiķī. Tam nepieciešamas arī ievērojamas izmaiņas viņa ķermeņa fiziskajā apziņā.

Tāpat pērtiķis nevar kļūt par cilvēku kaut kāda emocionāla procesa rezultātā, kad pērtiķa šūnu fiziskā apziņa pārveidojas par cilvēka fiziskā ķermeņa apziņu, ja vien tai brīdī pērtiķa ķermenī neiemiesojas cilvēka dvēsele. Tāpēc evolūcijas ķēdē iztrūkstošā posma meklējumu ideja pērtiķa fiziskā ķermeņa šūnās nav saprātīga.

Vēl lielāka plaisa šajā iedomātajā ķēdē rastos posma dēļ, kurš parādītu pārejas stāvokli no pērtiķa dvēseles uz cilvēka dvēseli. Neviens nopietni nav iedomājies par tāda posma meklēšanu.

Tātad, cilvēka fiziskajam ķermenim piemīt tikai viņam raksturīga apziņa, kurai ir robežas un ar tai piemītošu īpašību palīdzību tā noskaņojas uz tam raksturīgu lietu uztveršanu un sapratni. Fiziskā cilvēka apziņa smalki noskaņota uz fiziskās dabas apziņu. Taču tā nevar būt noskaņota uz Kosmosa vai Kosmiskā Prāta apziņu, jo pēdējai piemīt transcendentāls raksturs un svārstību frekvence augstāka nekā fiziskās apziņas svārstību frekvence. Fiziskā ķermeņa spēju uz percepciju un visu priekšstatu uztveršanas kanālu spēju ierobežo rupjās matērijas formu, fiziskās pasaules uztvere.

Acis spēj redzēt ierobežotu telpu un ierobežotu universālās kosmiskās vibrāciju skalas diapazonu. Eksistē krāsa un toņi, kuru vibrācijas ir pārāk augstas vai zemas, lai fiziskā acs spētu tās uztvert. Fiziskā auss nespēj uztvert visas skaņas, kas pilda telpu, jo viņa apziņa un uztverto signālu interpretācijas mehāniskie līdzekļi ir ierobežoti noteiktās zemas frekvences diapazona robežās. Tas pats attiecas arī uz ožas un taustes orgāniem. Citiem vārdiem sakot, cilvēka fiziskā apziņa kalpo cilvēkam, un tā tas ir visos dabiskos apstākļos. Tā tika radīta un piešķirta matērijas šūnās tāpēc, lai matērija spētu sevi apzināties kā fizisku formu. Augstāka apziņas līmeņa matērijai nav, tāpēc tā nespēj to lietot un saprast.

No fiziskā viedokļa cilvēks tiešām ir laicīga būtne, mirstīga, ierobežotas tās iespējas, un bez dzīvās elpas, dvēseles un dievišķas apziņas nav „dzīva dvēsele”, bet tikai vienkāršs fizisku elementu savienojums, kam piemīt ierobežota fiziska apziņa.

Zaļā pļavā augošai vijolītei piemīt individuāla būtība, raksturīgas īpašības, kuras viegli uzminēt. Formas, krāsu, smaržas, dzimšanas un atdzimšanas ciklu īpatnības un citas raksturīgas pazīmes veido tās individualitāti. Šī individualitāte – tās ķermenī mītošās apziņas darba rezultāts. Roze pēc individuālām īpatnībām atšķiras no citiem ziediem. Tas izskaidrojams ar tai piemītošo apziņu. Berbanks (Luters Berbanks – amerikāņu selekcionārs) konstatēja, ka, mainot zieda vai augļu koka apziņu, ievadot šūnas ar citu apziņu, var mainīt zieda vai koka ārējās un iekšējās īpašības. Ilgi pirms tam, jau pirms mūsu ēras cilvēks zināja, ka viena auga apziņu var piešķirt citam, viena auga fiziskas apziņas daļu uzpotējot otram augam.

No jauna atgriežoties pie cilvēka kā mūsu pētījumu galvenā priekšmeta studēšanas, mēs konstatējam, ka viņa individualitātes raksturīgas iezīmes nosaka viņa mentālā apziņa. Tāpat kā zieda, koka, akmens vai augļa raksturīgas īpašības vai individualitāti vairāk nosaka nevis ārējā uzbūve un forma, cilvēka īpašības un individualitāte ir nevis viņa ķermeņa vai auguma un svara rezultāts, bet rezultāts citām smalkākām īpašībām, kuras veido formu, lielumu, krāsu.

Tādā veida saprotot, ka cilvēka ķermeņa apziņa, tāpat kā visu citu ķermeņu apziņa, nosaka cilvēka raksturu un individualitāti, mums atliek tikai definēt vēl vienu svarīgu atziņu, lai iegūtu pabeigtu cilvēka kā lieliska radības rezultāta ainu. Atziņa ir sekojoša. Zemes inkarnācijas laikā dvēseles apziņa kopā ar fiziskā ķermeņa apziņu piešķir cilvēkam raksturīgas īpašības jeb individualitāti. Atšķirībā no ķermeņiem, kuriem nepiemīt dvēsele vai dievišķā apziņa, cilvēks kā personība ir ne tikai fiziskas apziņas darbības produkts, bet kopīgas, saskaņotas dvēseles apziņas un fiziskās apziņas rezultāts. Tātad cilvēka individualitāti un raksturu nosaka individuāla apziņa.

Nobeigumā atziņa par dvēseles kosmisko koncepciju. Atkarībā no tā, kā cilvēka fiziskā apziņa fiziskās evolūcijas gaitā mainās virzienā uz pilnībā, mainās arī cilvēka fiziskās īpatnības. Atkarībā no tā, kā cilvēka dvēseles apziņai rodas arvien vairāk iespēju cilvēka domu un rīcības pašizpausmei, ievirzei vai pakļaušanai, sāk mainīties arī viņa individualitāte un īpašības. Citiem vārdiem sakot, procesa rezultātā, kad cilvēka dvēseles apziņa un fiziskā apziņa mainās atkarībā no pieredzes uzkrāšanās, lielāku iespēju iegūšanas pašizpausmei, pilnīgākas apziņas un uztveres, pilnīgākas atbilstības dzīves augstākiem principiem, cilvēka identitāte un īpašības mainās un pilnveidojas.

Un tā mēs konstatējām, ka dvēseles inkarnācijai ķermenī ir trīs iemesli. Pirmais – sakarā ar nepieciešamību, pat kuru mēs runāsim vēlāk, dvēselei nepieciešama zemes dzīves pieredze. Otrais – cilvēka fiziskajam ķermenim jādod iespēja iegūt garīgas zināšanas un apgaismību papildus materiālām zināšanām. Trešais – cilvēka individualitātei un īpašībām jāpilnveidojas.        

  Fragments no "Dvēseles mājvietas Kosmiskā koncepcija" (1930.g) Dr.Hārvejs Spensers Luiss.