Zenta Mauriņa Dzīves jēgu meklējot

 
ESEJAS UN AFORISMI
GRĀMATU DRAUGS
Bruklina ASV
1973
 Konspekts
Cilvēks, kam dzīve ir ne tikai veģetēšana, ne tikai samie­rināšanās ar tābūtību, bet gan jābūtība un nepārtraukts izšķiršanās uzdevums, pazīst vientulības svētību, bez kuras augstākais mākslas darbs, personīgā pilnveido­šanās neiedomājama. Ģēnijs salauž dzelzs loku, kas viņu atšķir no visas pasaules, tēlojot un transcendējot savu patību darbos. «Tikai lielais spēj būt un rādīties pilnīgi pats, tā ir lielākā drosme, kāda tikailielākam pa spēkam. Bet tikai tur ari visas cilvēces mērķis." (Rainis) Un citā dienasgrāmatas vietā: „Vai tu gribi pasaules pamata likumu lauzt? — Gribu, jo nevaru izturēt šo pasauli."
Jo lielāks talants, jo izteiktāka patība, kas radītāju atšķir no pārējiem cilvēkiem, bet reizē ar to tas dara viņu arī par izdāvātāju.
Rainim, un viņu es citēju kā dižāko personību mūsu literatūras laukā, vientulība nebija privāts dzives veids, bet metafizisks pārdzīvojums. Atceros, ari Kārlis Zaļkalns kādā sarunā teica: „Sieva, bērni, paziņas, draugi — viss tas ir labi, bet kad sirds sāpēs smeldz, tad aiz­eju Meža kapos un sarunājos ar savu Porukam celto pieminekli, acīm noglāstu katru līniju; katru izcilni, katru iedobumu, un tādos brīžos vairs nejūtos viens." Neviļus te iekrita prātā Raiņa dienasgrāmatā izteiktā doma: ,Dzīvošana ir degšana, miršana ir sadegšana, sadeg­šana un pārveidošanās. Nāves nav."
Bēthovens pasvītroja, ka dzirdes zaudējums 28 g. ve­cumā viņu izolējis no ārpasaules, padarījis par visne­laimīgāko mirstīgo vidū. Izmisīgi viņš lūdz Dievu: „Pa- līdzi man, tu redzi, esmu pamests, esmu visu cilvēku pamests. Ai, cik ļauns liktenis! Ai nežēlīgā nenovērstība! Mans nelaimīgais stāvoklis nekad nebeigsies!" Un citā vietā: „Ko tas nozīmē — dzīvot neapkoptam, bez draugiem, bez visa nepieciešamā, to neviens cits nevarēs saprast." Viņa rakstos atrodam vēl daudz līdzīgas iz­misuma rindas: „Varu teikt, ka dzīvoju vienā no lielā­kām pilsētām gandrīz pilnīgā vienpatībā, jo no visiem cilvēkiem, kurus es mīlu, kurus mīlēt varētu, esmu šķirts." Šis „maigais lauva," kā viņu nosauca Romēns Rolāns, bija piedzimis ar tieksmi mīlēt un tikt mīlētam. Draudzība un labvēlība viņam bija tikpat nepieciešama kā dienišķā maize. Bet jau ar divdesmit astoņiem ga­diem viņš bija spiests iztikt „bez izsmalcinātām saru­nām un mijiedarbības," proti, dzīvot kā trimdinieks. Viņš atzīstas, netrūcis daudz, ka viņš pats savai dzīvei būtu padarījis galu. „Tikai viņa, tikai māksla mani atturēja. Man likās neiespējami pasauli pamest, iekams neesmu radījis to, kam pats esmu radīts." Ikdienišķā laime viņa dzīves pēdējā posmā kļuva arvien trūcīgāka, un pēdējā slimības posmā izvērtās groteskās formās. Tikai viņa skolnieks Šindlers viņu nepameta, bet šis mūziķis bija pārāk sīks, lai aptvertu Bēthovena dižumu. Viņš apkopj slimo, bet sarunās un vēstulēs beztaktiski lielās ar sa­viem „upuriem" un nebīstas pašslavināšanas. Kādā Mo- šelem rakstītā vēstulē viņš pat žēlojas, ka Bēthovena slimība turpinās mazliet par ilgu. „Es visu savu laiku nositu ar Bēthovenu." Un kur bija palikušas tās sievie­tes, kurām viņš bija veltījis savus darbus, nemirstīgās mīļākās? Neviena no tām neieradās, lai pakalpotu sli­majam meistaram. Mācekli pameta Kristu Ģetzemrmes dārzā, franči pameta Žannu d'Arku cietumā un neaiz­kavēja viņas nāvi sārtā, tāpat arī daudzie Bēthovena ,.draugi" viņu pameta vienu agoniiā. Viņa visdzīvāko biogrāfiju varētu uzrakstīt, sarindojot viņa paša iztei­cienus: „Dēdals, labirintā ieslēgts, izgudroja spārnus, kas viņu pacēla augstu gaisos, jā, arī es sev radīšu
spārnus." Un viņš tos radīja Devītā simfonija mēs tos dzirdam šalcot.
Cilvēks nav akmens, kas guļot ceļmalā pats sevi pie- pilda, cilvēks ir un top, aug un nobriest mij iedarbībā..ar līdzcilvēku, ar darbu, ar Dievu, jo visa dzīva .dzīvība. . ir kustība, enerģija, kas dzen visu kosmu, dzen arī mūs. Tikko pārtrūkst saites starp es un tu, tikko pamirst vei­došanās griba, cilvēks nonīkst, aiziet boja. Kamēr cil­vēks darbojas, viņa vientulība nav nāvētāju dīgļu. Bet pēdēja vienpatība nevienam nav aiztaupīta, nāves vārti katram jāatver vienam pašam,..
 
.... nav ļāvies valdošam nihilismam, zinātnieks un mistiķis Aleksis Kcrrels (AIexis Carell) atzīstas; „Es nevaru pie­radīt Dieva eksistenci, bet es nevaru pierādīt, ka viņa nav." Raiņa mūža vakarā izteiktās atziņas met gaismu uz visiem viņa darbiem: „Pēc būtības dzīve un nāve ir vienādas. Dzīve ir miršana ik bridi, ilgus gadus... Nāve ir miršana piepeši un vienu reizi: mēs to saucam nepa­reizi par iznīkšanu. Nekas neiznīkst."
Fiziķi, biologi un citi zinātnieki nekā nezaudē no savas cieņas un nozīmības, apgalvodami, ka ētikas un reli­ģijas jautājumos viņi ir bezspēcīgi. Slavenais astronoms Zcradigs (Sandig) saka, ka zinātne agrāk vai vēlāk no­nāk līdz nepārkāpjamam slieksnim: ,Jo vairāk pētījam, jo pazemīgāki klustam, un gluži pazemīgi kļuvuši, mēs esam nobrieduši atzīt pasaules radītāja eksistenci." Un šī atziņa mūžam būs atklāsmes dāvana.
Būtu augstprātīgi domāt, ka cilvēks spēj izprast ra­dītāja nodomus. Jau Plātons aizrādījis: «Visuma radītāju un tēvu grūti atrast, un ja kāds to būtu atradis, trūktu vārdu to izteikt."
Izcietusi septiņus elles apļus (karu, bēgulību, ceļmalas eksistenci, nabadzību, slimību, trimdu, svešumu), es mūrī, kas mani ieslēdz no visām pusēm, atklāju trīs logus: darbu, draudzību, mūziku. Bez jēgpilna darba mūsu dienas ir līdzīgas naktij, kurā nevar sagaidīt sau­les lēktu. Mūzika ir cilvēces lūgsna par gaišāku dzīvi, un drauga tuvums neļauj nogrimt melnā bezcerībā.
Izolācijas postītājas izjūtas pārvarēs tas, kam pietiks pacietības panest negrozāmas lietas, netrūks drosmes katru dienu dzīvot, it kā tā būtu pirmā un pēdējā, un netrūks vieduma atšķirt pārveidojamus apstākļus no nepārveidojamiem. Kas sevī glabā divus dārgakmeņus — Pacietību un pazemību — piedzīvo brīnumus. Vai iz­plaukusi lilija savā formas tīrība, smaržas bagātībā un matematiskajā veidolā nav brīnums? Vai bērna rašanas mātes klēpī nav brīnums? Un vai savā komplicētajā skaidrībā Bacha orātorijas nav brīnums, kas zinātnes un technikas ceļā nekad nebūtu radies?
Bet lielākais brīnums ir un paliek nesarūgtināma, ne­satricināma mīlestība.
CILVĒKA DĒĻ
Kopš cilvēks dzīvo, viņš pats sev ir mīkla. Romieši teica: homo, senie grieķi: anthropos. Šo vārdu jēga nav gluži tā pati. Homo nozīme zemes saistīta būtne, anthropos — zvaigznēm pievērsta būtne. Fricis Bārda droši vien nezināja šo vārdu atšķirīgo satvaru, bet neapzinīgi apvienoja abus apzīmējumus: „zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli."
Pasaule nemainās nedz sakara ar kosmiskiem noti­kumiem, nedz saules aptumšošanos, arī Marsa tālums vai tuvums neiespaido mūsu dzīvi. Tā veidojas ar atse­višķa indivīda darbiem vai nedarbiem. Ka vienreizīga, neatkārtojama būtne cilvēks ir būvakmens zemes para­dīzei kā arī zemes ellei. Noslēgties pret šo patiesību no­zīmē padoties garīgam laiskumam, izvairīties no atbil­dības Izjūtas.
Neaizmirsīsim, ka Jēzus bija vienpatis, un viņam sā­kumā sekoja tikai divpadsmit mācekļi, no kuriem ne­viens nebija izcila personība, bet kristiānisms zīmogojis mūsu kultūru divi tūkstoš gadus. Kristus nerunāja masu sapulcēs, viņš uzcēla no nāves Jcara meitiņu, tāpat arī Lācaru, jo bija draugos ar Mariju un Martu. Vienas pa­zaudētas avs dēļ viņš aizgāja tuksnesī, lai to sameklētu. To atradis, viņš aitiņu savās rokās aiznesa mājās un svinēja svētkus. Neviens ceļš Jēzum nebija par grūtu, lai mierinātu cilvēku. Viss, kas evaņģelijā notiek, notiek īpatņa dēļ, un kristiānisms savā būtībā ir kopība, kur cits citam palīdz un kalpo. Nevienā citā reliģijā vien- būtnei nav piešķirta tik liela nozīmība.
Lielas reformas sākas reformatora personība. Atcerē­simies tikai Lutera darbību un neaizmirsīsim, ka Hitlers bija vienpatis, tāpat ari Staļins un Maotse.
Vakareiropas kultūra sakņojas senajā Grieķijā un kristiānismā. Kur izdzēšam vienpatņa nozīmi, tur ap­grēkojamies pret kristietību, kas saskan ar grieķu fi­lozofa HeraMita viedumu: «Atsevišķais cilvēks nozīmē vairāk nekā tūkstotis, ja viņš ir cēlākais."
Nihilisma līkne, kas piecdesmitajos gados sasniedza savu kulmināciju, mūsdienās sāk plakt. Atjaunotnes ilgas dīgst visas pasaules malas. Matērija no gara vairs netiek šķirta, cilvēks tiek uztverts kā nedalāma vienība, zinātniski pierādīts, ka gars spēj pārbīdīt konkrētus priekšmetus, nepieskaroties tiem (telekinēze); gars spēj sazināties ar tālumā mītošu cilvēku bez techniskiem pa­līglīdzekļiem (telepatija), Arvienu vairāk mēs apzināmies, ka cilvēka attīstība vēl nav pabeigta, ka viņa priekšā vēl bezgala daudz nepiepildītu iespēju.
O
Visi laiki un visas tautas pazīst personības, kas nav šķīrušas savu dzīvi no darba, cilvēkus, kuros prāts ne mazāk attīstīts par sirdi: intellekts un emocijas līdz­svarotas. Tādas personības varētu saukt par viscilvēku. Lai ilustrētu savu domu, kavēšos pie .....
Dabas pētnieks un mistiķis Teofrasts Hohenheims kul­tūras vēsturē pazīstams ar vārdu Paracelzs (1493—1541). Viņa vulkāniskā daba, viņa kosmiskā nostāja koncentrē­jas divās atziņas: „Lai saprastu cilvēku, jāpazīst viņa pretstatīgās īpašības. Ārstniecības dziļākais pamats ir mīlestība." (Mūsdienās šīs divas atziņas parakstītu lie­lākie psīcho-somātiķi).
Kamēr viņš vēl dzīvoja, baznīca viņu uzskatīja par bīstamu un pēc viņa nāves darīja visu, lai viņš nekļūtu vēl bīstamāks. Paracelzs nebija atlēts, smaga aknu kaite viņu mocīja. Viņš nespēja sevi no tās atbrīvot, kaut gan neskaitāmus slimos bija izdziedinājis. Trūcīgos pa­cientus viņš uzņēma savā māja un kopa tos, bet labie ļautiņi viņu uzskatīja par burvi, par nerru, par Dieva noliedzēju. Viņš bija veikls chirurgs, intuitīvs diagno- stiķis, smalkjūtīgs homeopāts, labākais sava laika dzied­niecības augu pazinējs. Praksē viņš pielietoja magnē­tismu un suģestiju.
Novērojumi viņu mācīja, ka miesa nav izdziedināma, ja dvēsele sirgst. Šis psīchosomatikas priekštecis ir pir­mais, kas medicīna sāka pielietot ķīmiju. Viņa toreizējie revolucionārie jauninājumi formācijā tagad sen ir pār­spēti, bet viņa dinamiska personība nekā nav zaudējusi no savas vienreizības. Ar pāvestu viņš tikpat maz sa­pratās kā ar Lutera mācību. Viņa ceļarādītājs bija Kristus, un visus savus darbus viņš veica evaņģēlija gara. Viņa gribas spēks bija tikpat nesalaužams kā viņa sirds ticība. Cilvēku izdotus likumus viņš atzina tikai tad, ja pats tos bija pārbaudījis. Viņa rakstu ko­dols ir sirds, proti orgāns, kas mīl un tic. Ne likums ved pienākums, ne naudas vai goda kāre viņam lika nakts vidū celties un ar tikpat lielu rūpību remdināt ubaga sāpes kā karaļa, ciešanas. Viņa sirds pukstēja kosma
mazlietotais teiciens: dzīties. Dzenam cits citu un dze­namies paši. Rāmā gaita zudusi. Seno romiešu aug­stākā svētlaime „otium," patapa, ko nedrīkst sajaukt ar dīkdienību, pazīstama tikai izņēmuma būtnēm. Salī­dzinot ar dzīvnieku, cilvēks dažā ziņā nav tik mērķ­tiecīgi bruņots, viņš it kā pamests novārtā. Viņam trūkst nemaldīga instinkta, kas vada, piem., putnu, kurš nekad nelidotu, tūkstošiem kilometru garu ceļu, bez ceļa rādītajiem, bez vecāku pamācībām nokļūst līdz mērķim, kur ir paglābts no bada un sala.
Jaunās paaudzes protesta demonstrācijas un demo- lējumi bieži vien ir apmāta meklēšana pēc dzīves mērķa, vēlēšanās izlauzties no tukšuma. Pēc noziegumiem 30tos un 40tos gados nevaram no jaunatnes gaidīt, lai tā bez- kritiski akceptē autoritātes. Tai pašai jāizvēlas un jāpār­bauda savi ceļa rādītāji un tādi pie tiem jāturas. Jāat­rod līdzsvars starp „ārdīt" un „atzīt."
Zināšanu trūkums un radikāla novēršanās no tradīci­jām veicina sajukumu un kavē attīstību gan politika, gan zinātnē un mākslā. īsta tradicija atjauj vieglāk sa­glabāt vērtīgo turpmākam un nokratīt appelējušo. Pirms ko aizmetam, jāzina, kam tas reiz derējis. Visvairāk cieš jaunieši, kam saites ar pārpasauli pārtrūkušas vai arī nekad nav bijušas. Savā patvaļā vien centrētais cilvēks nezina, ko viņš grib un var. Vai nu viņš bariņā atdarina citus sava vecuma biedrus, vai ari nekādā gadījumā nedara to, ko visi citi. Abi paveidi noved strupceļā.
Vecāki un jaunāki ļaudis bieži man jautājuši pēc dzīves jēgas. Šī neatrisināmā! problēma ir manu grā­matu vadmotīvs.
Vispārderīgas receptes te nav un laikam arī nekad nebūs iespējams tādu atrast. Dzīves jēgu nevar parakstīt kā nomierinātājas zāles. Katram īpatnim tā sev no jauna
jāizcīna. Vecāko, nobriedušo cilvēku uzdevums nav jau­najai paaudzei uzspiest dzīves mērķus, diktēt priekš­rakstus, bet gan mudināt uz personīgu attīstību, jēgas meklēšanu, kas arvien ir individuāla norise, atkarībā no patības dotībām un iespējam. Jau senie romieši zi­nāja: „Kas Jauts dieviem, liegts mirstīgajiem."
Tikai tad patība var pilnīgi attīstīties un uzplaukt, kad tā, nebīdamās no dvēseles negaisiem un zemestrīcēm, atrod īstenieku un iesakņojas kontinentā! „Mēs."
Dzīvei ir jēga pat neizprotamās ciešanās. Vienīgi cil­vēks visu zemes radību vidū, par spīti grūtībām un šķēršļiem, spēj saglabāt savu patību, proti, necilvēcīgos apstākļos saglabāt cilvēcību.
PAR PRIEKU UN BAUDU
Prieks, par to te runāju, ir nopietna lieta, nesamaināma ar izpriecu, izklaidi, jokiem un baudu. Vārds „amusement" etimoloģiski nozīmē ne-mūziskumu, proti, cilvēka noskaņu, kas nesaskan ar mūzu iedabu. Kas grib tikai izklaidēties, aizies tukša no koncerta, no gleznu izstādes vai dzeju lasījuma. Kā mūzikā, tāpat spējā just prieku cilvēks var būt talantīgs vai ari bez­cerīgi neapdāvināts. Bet neviens, arī prieka devējs, nav pasargāts no sāpēm, nevar izvairīties no ciešanām, ap­zinoties dzīvības mirkli starp piedzimšanu un nāvi. Bet viņš neizkaļ no skumjām sev važas, nestaigā grūts ar nelaimi un nedzemdē rūpes, nebaro savu tuvāko ar asaru maizi, nenogrimst grūtsirdības muklājā, bet no­kāpj sāpju aizā, lai sāpes pārvarētu, lai no tām kaltu granīta kāpes, kas ved līksmības svētnīcā.
Prieks cilvēku dara labu, dāvina miesu un gara, at­modina dīglī dusošo izturības spēju. Prieks aizdzen ne­spēku, no kura rodas nāvētājs drūmums, melna dvēse­les migla, kas mūs dara aklus pret pasaules krāšņumu un daudzveidību. Izklaidēšanās izklaidē, atrauj no sevis paša, prieks koncentrē un kāpina dvēseles un miesas spējas.
Bauda apmierina jutekļus, prieks apgaro. Dalīts prieks kāpinās, dalīta bauda mazinās. Mūzika priecina, vīnu es baudu. Ja pudele vīna jāizdala daudziem, var gadī­ties, ka slāpes paliek nedzesētas. Toties liels publikas pieplūdums koncertā! prieku sasprindzina un spodrina.
Izsūdzētas bēdas dara dzīvi cilvēcīgāku, sapratējam izteikts prieks dzīvi bagātina. Lai dzīvotu līdz kāda tuvcilvēka ciešanām, jābūt bijīgam, dzirdīgam un — gal­venais — apbalvotam ar iztēli; lai dalītos tuvcilvēka priekā, jābūt dzirdīgam un — galvenais — brīvam no nenovīdības. Tieši nenovīdība , ir visizplatītākais kaitēk­lis cilvēcīgajā augsnē. Kains nosita Ābelu tāpēc, ka ne­varēja panest viņa pārākumu. Īstie brāļi iemeta Jāzepu bedrē plēsīgiem zvēriem par upuri ne tāpēc, ka viņš tiem būtu pāri darījis, bet tāpēc, ka Jēkabs Jāzepu, god­prātīgu un skaistu, vairāk mīlēja un saudzēja nekā pārējos dēlus.
Palaikam mēdz vieglāk piedot zādzību un melus nekā morālisko vai radītāju veikumu. Spēja pateicībā apbrī­not, kas pret svētajiem izpaužas pielūgsmē, piemīt tikai cēlākajiem raksturiem.
Baudkarie nepieder pie laimīgajiem. Šā apgalvojuma patiesīgumu pierāda mūsdienu hipiji, kas ieslēgti savā „es" kā cietumā. Viņu pamatdoma — neierobežoti brīvi dzīvot baudai, proti, dzīvot savai iegribai — nesaskan ar viņu vidū pieaugošo pašnāvību skaitu un saindēšanos ar narkotiskām vielām. Vecumam tuvojoties, baudkārībnieki pārvelkas ar mizcmtropijas pelējuma kārtu. Itāļu dzejnieks d'Airnuncio, kuram visi šīs dzīves jaukumi bija pieejami, kas nepazina atteikšanos, vecumā, kad ju­tekliskā, t. i. erotiskā un kulinārā bauda vairs nebija nedz pieejama, nedz panesama, pārvērtās sarūgtināta, īgnā vecī.
Ne tikai jaunie, arī vecie cilvēki cieš kontakta trū­kuma dēļ. Sirmgalvim atskatoties uz savu dzīvi, šķiet — nekas nav sasniegts, nekur viņš nav vajadzīgs. Tuk­šuma izjūta nomāc. Gadu nasta var nospiest, bet var arī dzidrināt; augļus, kas brieduši dzīvības vīna kokā, gadi var pārvērst dzintarainā veldzē.
Muskulis, ko nelietojam, panīkst, bet vēl vairāk ik­dienas nodarbība vajadzīga garam. Katru dienu jāiemā­cās kaut vai ūkai viens pants no galvas vai jauns vārds vai teikums svešā valodā. Kas diendienā savu mantu kambari nebagātina — saņemot vai izdāvinot — tam vakarā draud tukšuma bezdibens.
Franču rakstnieks Andr Žids nebija, kā zināms, pēc aroda mūziķis, bet brieduma gados studēja grūti spē­lējamas Šopēna etīdes. Ne jau, lai tās spēlētu publikai, bet lai skaidrotos sevī. Mans septiņdesmit astoņus gadus vecais draugs, dāņu mācītājs Brārens, katru vakaru no­slēdza, iegaumējot kādu Homēra heksametru. Gadi no­māc, ja cilvēks nekā nemācās klāt. Gadi skaidro, ja katru dienu kāpj kādu pakāpienu augstāk. Bīstami ir nevis gadi, bet smadzeņu rūsa.
Astoņdesmit gadu vecumā mūsdienu romantiķis, ģe­niālais Šopēna interprets Arturs Rubinštelns uzstājās Šveicē veselā rindā koncertu, kur sajūsmināja klausī­tājus ar virtuozo techniku un pārdzīvojuma spēku. Gadu skaits ietvēris viņa straujo temperamentu gudrības un savus darbus ar tiem pašiem 26 burtiem, kurus Kārlis Markss lietoja, sarakstot komunistisko manifestu.
Septiņi pamattoņi un attiecīgi pustoņi ir viss materiāls, no ka būvēta gan Bēthovena Devītā simfonija, gan Strausa «Sikspārnis."
Mākslas darba jēga un vērtība ir vairāk nekā tā sa­stāvdaļu summa, no kurām tas veidots. Dzejas būtība neatklājas burtos vai atsevišķos vārdos, tāpat kā mū­zikas — vienā vai otrā skaņu sarindojumā. Māksla ir radītāja gara paudums, ideja, un ka skaņas, tā burti, kuru skaits ir ierobežots, iegūst tikai īpatņa zīmogā vienreizēju veidolu. Veselais ir vairāk nekā daļu summa. Pieci pirksti vēl nav roka.
PRIEKA MOTĪVS EVAŅĢELIJA UN ANTĪKAJĀ PASAULĒ
Ja viena, visai Vakareiropas kultūrai kopīga sakne ir antīkā pasaule, tad otrā — evaņģelijs, burtiskā tul­kojumā prieka vēsts, un prieks izgaismo evaņģeliju no pirmās rindas līdz pēdējai.
Ja lasītājs pārvar divi gadu tūkstošos celto ieradumu un notrulinātības mūri un iedziļinās Matveja, Marka, Lūkasā un Jāņa vēstījumā tā, it kā viņš to lasītu pirmo reizi, viņa sirds ieskanēsies līksmībā. „Jūsu sirds prie­cāsies, un neviens šo prieku jums neatņems" (Jāņa, 16. 22). Lai pareizi saprastu Kristus mācību, ko viduslaiku scholasti un pārspīlētie dogmātiķi aptumšojuši, jāatce­ras, ka pirmais Jēzus izdalītais brīnums bija ūdens pār­vēršana vīnā, un vīns kopš laika gala ir prieka rosinā­tājs, svētku noskaņas kāpinātājs. Svētais Francisks zināja — kas drūmi ielaiž savā dvēselē, tas velnam at­vēris durvis. Kristieša mērķis ir —- savā dzīvē ieīstināt prieku. «Bet gara augli ir: mīlestība, prieks, miers" (GaL 5. 22).
Tāpat kā dzimšana un miršana, cilvēka dzīvei pie­deras sāpes, bet mūsu uzdevums ir nevis ieslēgties sāpju cietoksnī, bet ari vistumšākā telpā izcirst logu uz gaismu. Jēzus gāja pie cilvēkiem, lai bēdas pārvērstu līksmība. Viņš svētīja bērnus, priecājās par lilijām laukā un pat par izšķērdību, veiktu mīlestības vārdā. Viņš nenorāja Mariju, ko farizēji sauca par grēcinieci, kad tā ar eļļu, ko varēja izlietot «derīgiem mērķiem," svaidīja viņa kājas. Viņš svētīja Mariju vārdiem, kurn burvība nav mazinā­jusies līdz mūsu dienām: „Viņai daudz tiks piedots, jo viņa daudz mīlējusi." Nekur nav aicinājuma askētis­mam. Priecāties nespējīgais Kristum ir svešs.
Kas nokauj sava tavcilvēka prieku — vai nu aiz ne­uzmanības, vai nenovīdības, vai valdkāres, ir ļaunumā līdzīgs slepkavam. Ievainota dvēsele sadzīst lēnāk un retāk nekā miesas brūces. Ļaunāka par nāvi ir bezprieka dzīve.
....Grieķu filozofijā tolaik valdīja hēdoniķi, kas slavēja iekāri, iegribu kā pirmatnējo dzinuli un iekāres piepil­dīšanu kā pēdējo dzīves jēgu (hedone — iekāre), bet hedoniķus nedrīkst pielīdzināt epikūriešiem, Epikūra skol­niekiem. Epikūrs neilgojās pēc izpriecām, bet jau jaunībā tiecās pēc savrupības, koncentrācijas, neatkarības un atbrīvošanās no politiskām ķildām.
Lai savai domai dotu kristalla slīpējumu, viņam bija nepieciešams partners. Viņš, ka jau palaikam grieķis, augsti vērtēja divsarunu, atbalsi. ... Sīksto cīņu par dienišķo maizi, kas sadrupina radošo garu, viņš nepazina. Slavenais Epikūra dārzs Atēnās pamazām izveidojās, pateicoties kāda tu­rīga drauga dāvinājumam. Neatkarīgs no skolēnu ie­maksām, neiežņaugts šaurās, miklās telpas, meistars fi­lozofēja olīvu, pīniju un lauru ēna par dzīves jēgu. Mā­cekļi drīkstēja nākt pie viņa kopā ar savam sievām, pat ar saviem vergiem, kas nemaz nesaskanēja ar tā laika parašām.
Personības cēlums izpaužas attieksmēs pret līdzcilvēku un sevišķi skaidri pret nepasargātiem un vājiem. Viens no grieķu filozofa vergiem, Miss (Mys), ir kļuvis ne­mirstīgs sava kunga draudzības dēļ, kas viņu aicināja noklausīties filozofiskas pārrunas. Neviļus te jādomā par mūsu Raiņa vārdiem: „Un citu nesamin, jo tu to spēj, bet pacel citu, un tu celsies pats," ved arī par senās Grieķijas kultūras mantinieku Helderlīnu: „Ir jauki, kad sastopas līdzīgs ar līdzīgu, bet dievišķi, ja lielais cil­vēks paceļ mazo sava līmeni"
Prasībā pieņemt un apliecināt dzīvi Epikūrs bija kon­sekvents līdz nežēlībai; „Ir necienīgi par dzīvi žēloties, lielus un mazus garus nonicināt un tomēr turpināt dzīvi." Brīvnāvei taču nekas nestāvot ceļā. Tā radies izteiciens par Epikūra arvien atvērtajām durvīm. Nemirstībai viņš neticēja. No atomiem uzbūvētā miesa un dvēsele, nāvei iestājoties, sabrūk, iznīkst. Mēs dzimstam tikai vienu reizi, mums dota tikai šī viena vienīgā dzīvība, un tādēļ mums jācenšas pēc iespējas pilnveidot katru dienu, attīstīt visus mūsos dusošos spēkus — sevišķi garīgos. Kādēļ baidīties no nāves, ja tā ir nenovēršama nebū­tība? Saprātīgi dzīvojot, prieka pilna dzīve ir iespējama, ja rīkojamies taisnīgi un cēli. Jo lielāka atturība, jo lielāks garīgais guvums. Atteikšanās un piepūle, ja tās pašgribētas, nenomāc. Epikūra antropocentriskais, racionālais pasaules uzskats, proti, kas centrējas cilvēkā un saprātā, noenkurots šaisaulē. Kā lielāko dārgumu viņš slavē draudzību, proti, to bagātību, kas izveidojas divu cilvēku mijiedarbē. Viņa mācības kodols: dzīvot tā, lai tu pēdējā dienā varētu teikt, ka tu nevienu tuvcilvēku neesi sasāpinājis. Bet — vai tas ir iespējams?
Vienīgi Epikūra mācības nepazinējs var viņu saukt par baudkāru uzdzīvotāju. Izsmalcinātā dzīves mākslā viņš prasīja labestību, lēnību, taupību, taisnīgumu, ie­teica vienkāršību un par vienīgo tiesnesi atzina sirds­apziņu. Viņš mira septiņdesmit divu gadu vecumā, nekā nezaudējis no garīgā možuma. Nāves gultā gulēdams, viņš uzrakstīja slaveno vēstuli draugam Idomenejam: „Rakstu sāpēs, kas tik lielas, ka tās pieaugt vairs nevar. Tām pretī stājas dvēseles līksme, kas rodas, atceroties visas manī radušās atziņas."
Mūzikas vara ir tik liela, ka Dante, ticīgs katolis, pret­runā ar toreizējām baznīcas dogmām, paceļ nekristīgo koklētāju Dāvidu sestā debesu lokā — līdzās patiesī­bas cīnītājiem. Ikdienas dzīvē prieks bez mielēm ir ap­zinīgi veikts darbs. Savu bagātību jūtam, izdāvinot ma­teriālas un garīgas vērtības. Bet dāvināt nebūt nenozīmē izšķiest, jau bībele mūs brīdina nemest cūkām pērles. Pateicība izraisa prieku, un prieks izraisa pateicību. Vairāk nekā paldies saņēmējs siltu gaišumu izjūt pal­dies teicējs. Pateikties pratēji parasti apbalvoti ar prasmi priecāties. Pateicību nedrīkst gaidīt, vēl mazāk prasīt, kas to dara, tam gaidītās atzinības vieta sirdi ieduras ērkšķis.
Mūsdienu cilvēku savstarpējas attiecības panīkušas, labvēlības vietā stājusies nesātība, salta mantrausība, varas kāre, dīkdienība. Neviens nespēj dzīvot tikai sev un sevī. Jēgpilnu dienu, sirdsmieru pazīst tas, kas pa­kārtojies vai nu Dievam vai kādai mākslas vai zinātnes idejai, vai ari nesavtīgi kalpo labai lietai vai labam cilvēkam. Bet ir tādas takas dzīvības mūžamežā, kas arī garā stipro ved uz bezdibeni. No nogrimšanas grūt­sirdībā var glābt sastapšanās ar gara īstenieku.
Tie, kas ceļ vaļņus ap sevi vai nu no godkārības, vai mantrausības akmeņiem, nav draudzības spējīgi. Drau­dzība savā ziņā ir paradokss. Tā prasa laiku, piepūli, naudu un tomēr bagātina. Viens no lielākiem priekiem — līdzcilvēkā atklāt gara īstenieku. Kas varmācīgi vai nepacietīgi atver pumpuru, aizkavē draudzības zieda pilnu plaukumu. Primitīvi cilvēki nepazīst attiecību vara-, vīksnas skaistumu, un lietojot vardu «primitīvs" es šeit nedomāju par bušmeņiem un hotentotiem, bet par ma­teriālistiem un dogmātiķiem, piemēram, par Arnoldu Bennetu (Arnold Bennet) un viņa „How to make the best of life." Pēc viņa domām, cilvēku attiecības nosaka ma­teriālais stāvoklis un nejaušība. Nepiepildītas mīlestības traģiku, kā ari divu cilvēku mistisko tuvumu viņš no­sauc par «sentimental drawing-room ballad. " Benneta stila cilvēkam attiecības izsmeļas ar seksuālām, saim­nieciskām, kā arī nejaušības un ieraduma zīmogotām tieksmēm. Bet es pievienojos Demokritam, kas teicis: „Kam nav drauga, tam nav vērts dzīvot."
Es ticu draudzībai kā saulei debesīs, kas ziemeļos tik reti spīd. Lai cilvēks postā neizsamistu, lai pametuma nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu. Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot. Lielākai daļai drau­dzība ir svētdiena, kas aizņem tikai septīto daļu no dzīves, daudziem draudzība ir Vasarsvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētku nemaz nepazīst
Erotikai, proti mīlestības varai, pakļauti visi dzīvi ra­dījumi, tā vieno augstāko kulturālo cilvēku ar primitīvu būtni, bet draudzības kodolu vislabāk izsaka franču vārds „superflu." Mīlestība liela mērā ir instinktīva, bio­loģiski nepieciešama, bet draudzību nerada erotiskie in­stinkti, un valsts likumi to neaizsarga.
Kas putnam spārni, tas cilvēkam draudzība — tā paceļ pāri zemes putekļiem.
Draugs pie tevis atnāk dzi|ā pusnakts stunda, ne­saukts un neaicināts, un paliek, kamēr nakti nomaina rīta ausma.
kā ceriņu krūmā, tā gūstā, bet cilvēkam piedzimstot, ne­viens nevar pateikt vai viņš būs spējīgs komponēt ne­mirstīgas simfonijas, vai arī izgudrot un pielietot jaunus moku rīkus. Divkājainajam zīdītājam ir jātop par cilvēku, labprātīgi pakļaujoties augstākai likumībai, nemitīgi sevi pāraudzinot. «Mainies, mainies uz skaidrību!" Ja divkājainais zīdītājs nepilda nerakstītos ētikas likumus, viņš kļūst par necilvēku, par nezvēru, kā to vērojām austrumos Staļina un rietumos Hitlera laikā. Pasaule tā radīta, ka ikvienam savā laika un vieta ir uzdevums, bet viņam jābūt pietiekami intelliģentam un pazemīgam, lai savu sūtību apzinātos, un viņam: vajag pietiekami gribas spēka un drosmes, lai to piepildītu. Kas arī kvē­painā miglā nav apmaldījies un ir izturējis smagu slodzi, tā dzīvi apspīd parzemes gaisma.
Mūsu vecvecāku mājvietas bija, salīdzinot ar mūsu gaišajiem, modemi iekārtotajiem dzīvokļiem, tumšas alas. Bet mūsu dvēseles mājokļos nemanām attīstību. Vēl arvien gar mūriem aug patmīlības mušmire, atrie­bības nātras dzeļ visas spraugās, naida pelējums pār­klāj Honu, egoisma dzelzs aizkars noslēdz durvis uz plašo pasauli un lielajās logu rūtīs zied vienaldzības leduspuķes.
Patiess prieks tikai tad iespējams, kad cilvēks, atbrī­vojies no iekšēja nemiera, no egoistiskas dziņas tēlot pirmo lomu dzīves skatuvē, atver savu sirdi klusumam, lai piepildītu tikai viņam īpatnās iespējas.
Patiesa līksme mūs pārņem, ja mēs, nebaidīdamies grūtuma kalna, zemē iesakņojušies, strādājam mums lemtā apvidū, kamēr vēl diena.
 
DZIEDINĀTĀJS KLUSUMS
Divi dziedniecības līdzekļi, kas man, atkopjoties no daudzajām slimībām, visiedarbīgāk palīdzējuši, ir klu­sums un sapratēja drauga tuvums.
Esmu lapa, vējš, nekas. Bet kāds spēks šai pasaulē saista lapas, liek kokiem dzīt saknes, gaismai aust un rietēt.
Slava un gods visiem ķīmiķiem, kas atklājuši sāpes remdinātājus līdzekļus, lai svētīti ārsti, vajadzīgo zaļu devēji — bet bez klusuma dziedinātāja spēka iekšējā pasaule sadrumstalota, dvēselei trūkst spārnu.
„Tikai viena lieta nepieciešama: sevī nokāpt, stun­dām ilgi nevienu nesastapt. Līdz tam jānonāk" (Rainers Maria Rilke).
Klusums nenozīmē bezskanību. Klusumu nedrīkst sa­mainīt ar trulo mēmumu. Klusums nolaižas rasainā zālē, izolācija ņirdz debesskrāpī vasaras tveicē. Klusums ir pašgribēta savrupība, mēmums ir izolācijai notiesāta eksistence svešu radījumu barā.
Klusums kopo izkaisītos spēkus, atver ceļu uz sirds kodolu. Troksnis nodeldē personību, dvēseli, garu. Troksnis saplosa nervus, sarausta smalkos dvēseles audus, izraisa fizisku un garīgu sasirgšanu. Visļaunākā pļauka ir skaļi aizcirstas durvis.
Klusums nozīmē justies, mājīgi; atbrīvoties no žņau­giem, neatsvešinoties no šīszemes. Klusums: būt sev pašam, būt vienotam ar dievišķiem spēkiem mūsos, reizē atteikšanās un piepildījums.
Tik klusi kā mākonim bezvēja vasaras debesīs slīdēt caur dzīvi un tikpat klusi no tās pazust.
Sniega pārslu lēnā lidošana saltā ziemas dienā no­mierina — skatīties pārslās, nekā nedomāt, nekā nevēlēties. Zemē krītošie kristalli apdzēš nemiera -uguni, mazina vientulības rūgtumu, vēsina sūrstošas brūces.
Just pacilātību, vērojot vanagu lidojam slaidos lokos, augstu pāri namiem un koku galiem izplestiem spār­niem šķeļot gaisu.
Vērot bezdelīgas kā pērles rindojāmies uz telefona drātīm un mums nepieejamā valodā vidžinot par li­dojumu uz dienvidiem — viss saista mūs ar nenovēr­šamo, neizzināmo, kosmisko likumību.
Ja izdodas ieklausīties klusumā, pārvērsties par klu­suma ausi, tad sāpēm pārklājas plīvurs un var nojaust visu lietu vibrēšanu.
Reizēm, naktī atmostoties, mani lielajā klusumā pārņem laimes izjūta. Tikko uzdrīkstos elpot un kustēties, klu­sumu gribu malkot kā izslāpušais ceļinieks vēso avota ūdeni. Ja pietiek spēka atvairīt savas vēlēs, iekāres un vilšanos, tad lēnām sākas atjaunošanās, atveseļošanās, vispirms dvēseliska, kas savukārt veicina miesas atlabšanu.
Manas dziļākās atziņas, mani dzīvākie tēli radušies beztrokšņu naktīs vai arī agros rītos, kad domu audus vēl nav sadauzījusi asu trokšņu pātaga vai balsis ka naža asmens.
Svētlaimes nojausma — ar kokiem kopā skaitīt rīta lūgsnu, ar putniem kopā sveikt jaunu dienu, ar ziediem plaukt pretī saules stariem, aizlidot ar strazdu koka galotnē.
Lielas lietas briest klusumā.
Nepietiek apklust, vajag sevi klusuma pārveidot, lai varētu iekļauties visaptverošā pasargātībā.
Klusumā mūsos iestrāvo mūžīgā gaisma.
O
Ūdens ainava — vienalga, ezers, upe vai jūra — skaidro un atvieglo. Ikdienas nesamie smagie baļķi peld un nes mūs.
Mūsu laika negals — neapmierinātība — varbūt iz­skaidrojams ar to, ka nav iespējas un vēlēs-laiku pa laikam iegriezties klusuma joslā — pārvērsties augošā kokā. Viens no iemesliem, kādēļ mūslaiku bērni grūti audzināmi: modernajos laikos nav neviena noslēpumaina kaktiņa, neviena pagraba, neviena apburta dārza, kur mazajam cilvēkam paslēpties un kā puķei vai kociņam sevī augt.
Svešu cilvēku sabiedrībā, kuri savas mēles nepār­traukti kustina aplamā pārliecībā, ka tādā veidā at­radīs ceļu uz tuvcilvēku, klusums tiek nogalināts un radīta garlaicības inde.
Sievietes, papēžiem skaļi klaudzinot, žvadzinot rokas sprādzēm, cer ar trokšņiem aizbaidīt garlaicību, nīg- rumu un mazvērtības sajūtu.
Vīrieši, kas runā nevajadzīgi skaļi, nav varējuši ie­karot sev iecerēto stāvokli. Jau skolā bērniem vajadzētu mācīt, ka kliegt ir tikpat nepieklājīgi kā spļaut
Klusums, salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs_ saplūstam  kā ar savu patību, tā ari ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. Div- saruna ar iemīļoto „tu," ar grāmatu, ar mūziku, ir ie­spējama tikai klusumā, koncentrācijā, atšķirtībā. Mūsu iekšējā un ārējā pasaulē tik daudz trokšņu, ka arvien vairāk zūd spēja klausīties klusumā, un ne tikai klu­sumā, bet arī smalkās skaņu atēnās. Valoda atšķir: ie­klausīties, paklausīties, uzklausīt, saklausīt, bet sadzīvē mēs to reti darām. Lai sarunas partneri saprastu, klu­suma jūrā jānogremdē paša „es," gruzdošās rūpes un mocošais nemiers, ... valdkārība. Kas starp teik­tiem vārdiem nesadzird arī nepateiktos, nespēj būt draugs.
Lai veicinātu saprašanos tautu starpā, bērni skolās mācās svešvalodas, bet skolotāji aizmirst, ka ieklausīties jāprot ne tikai tulkam, šī prasme izšķir cilvēku un valstu attiecības. Ārsts, kas neuzklausa pacienta stāstu, ir ne­mākulis. Ja nav sirds dzirdes, to pašu var teikt par visiem humanitārās nozares darbiniekiem. Bet visvairāk sirds dzirde nepieciešama rakstniekam, kas, pie sava darba galda sēdēdams, dzird slimnieku stenam bez­miega naktīs, mātes pamestos bērnus raudam, zināt­nieka nopūtas neizdibināmās problēmas priekšā, dzird velnu, zobus griežam, un eņģeļu spārnu šalkas.
...Un es biju cerējusi klusumā skatīties un elpot! Elpot un skatīties, acīm gremdēties saules glaudītā ainavā! Ja es būtu miljonāre, es liktu vismaz reiz vasaras mēnešos
pa šo karalisko ezeru slīdēt klusuma laivai, lai braucēji varētu uztvert katra līča, katra kalna, katra mākoņa, katra atspoguļojuma izstarojumu. Bet pašreizējos ap­stākļos šāda klusuma laiva iedomājama tikai kās spoku kuģis.
O
Katrai mātei vajadzētu ik dienas vismaz kādu stundu savrupības, ārēja klusuma, kas ir pamats iekšējam klu­sumam/ bezrūpju vienpatībai, lai savus bērnus neuz­skatītu par nastu, bet par dāvanu un lai spētu no mazo dvēseles stigām izvilināt īsto toni.
Skaļa rosīšanās, vēlēšanās par katru cenu uzjautri­nāties, izklaidēšanās medības ir iekšēja tukšuma pa­zīme, tukšuma, kas lēruma nav aizdzenams.
Baiga mūsdienu statistika rāda, ka lielākais skaits no­nāvētu bērnu nav seksuālu maniaku upuri, bet gan pašas mātes grēks.
Kāpēc mūsu laiki nav radījuši nevienu lielu filozofu? Imanuēls Kants atpirka no sava namiķa ...., lai klu­sumā un mierā varētu strādāt agrīnajās rīta stundās. Bet viņš būtu bezspēcīgs pret apdullinošiem radio un televīzijas trokšņiem. Un pļaujammašīnas! Šie milzu sien­āži nopļauj ne tikai zāli, bet arī domas.
Stipra sirds runā klusi, izstarodama dvēseles spēku.
"Ģeniāli skatuves mākslinieki pazīst klusuma nozīmi: smalki izsvērtas pauzes panāk lielāko iespaidu.
O
Salīdzinot latviešu grāmatas ar cittautu literatūru, man šķiet, ka klusumam pār latvieti ir lielāka vara neka pār citām tautām. Būtu pamats runāt par latviešu savrupību
Kas nepazīst diennaktis, kad uz lūgsnām neatbild Dievs!
Sava autobiogrāfiskā romānā «Iedrīkstēties ir skaisti" esmu stāstījusi, ka latviešu ārsta asaras mani glāba no bezcerības, no drūmas negribas dzīvot. Viss izciestais bija aizmirsts. Sāpes vairs nedzēla. Dr. Eiduka tēlu esmu ari ievijusi romānā «Dzīves vilciena." Tur sacīto negribu šeit atkārtot, tikai atgādināšu, ka iejusties, saprast ari vārdos nepasakāmo, ir izņēmuma cilvēku dāvana.
Būt aizgrābtam ne tikai ciešanu, bet ari daiļuma priekšā, raksturo radītāju. Priekšnoteikums mākslas darba izpratnei ir izbrīns, bet lielākais mākslas darbs ir un paliek jēgpilna dzīve, proti tāda, kas par spīti šķēršļiem piepilda indivīda; dusošās iespējas. Jo lielāki  šķēršļi, jo lielāks veikums.
Viena no aizgrābtības izpausmēm ir asaras, ne lētie sāļie pilieni, ko šķiež viegli iekairināmi gļēvuli, senti- mentālisti vai arī sirdsslimnieki, bet asaras, par kurām Gēte teicis: «Ļaujiet man raudāt, raudoši vīri ir labi." Gēte — simbols ne tikai Vācijas, bet Vakareiropas kul­tūrai vispār, viņa pretstats — Hitlers, kas raudošus vīrus notiesāja par iznīcināmiem gļēvuļiem.
Lepnais persiešu valdnieks Kserkss raudāja, saņēmis ziņu par lielā daudzumā kritušiem persiešiem kaujā pret grieķiem: „Viņš skali iekliedzās sāpēs, saplēsa savas drānas tin raudāja." Neiespējami iedomāties, ka kāds mūslaiku valdnieks, uzzinājis par cilvēku zaudē­jumiem kaujās, būtu satriekts līdz asarām.
Lai izceltu ķēniņa Oidipa dvēseles cēlumu, Sofokls viņu rāda raudot par mēra upuriem, labākajiem pilso­ņiem, sievietēm un bērniem.
Varenais valdnieks Marks Aurēlijs, stoicisma filozofs, nevarēja valdīt asaras, dzirdēdams par zemestrīci Smirnā. Kāda daļa viņam bija gar Smirnu? Ne viņš tur bija dzimis, ne viņam tur bija bērni vai radi. Dzīvnieki sarga savus mazuļus, ikdienas cilvēks savu ģimeni, valstsvīrs, kā ari filozofs un dzejnieks jūtas atbildīgs par savu tautu, ģēnijs — par visu cilvēci.
Cilvēks ir būtne, kas pazīst lielas, nesamaināmas vēr­tības, un viena no tām ir dzimtene. Odisejs, drosmīgais dēkainis, bezbailīgais, sīkstais cīnītājs raud, viņa sirds vai lūst skumjās, domājot, ka vairs neredzēs dzimteni
            Raudot es sēdēju jūras smilšainā krastā, negribot ilgāk dzīvot un raudzīties saules gaismā.
            Sokrāts; pārliecināts par dvēseles nemirstību, savus skolniekus mācīja, ka mēs pēc nāves nonākam labākā, pilnīgāka pasaulē. Viņa mācekļi nešaubījās par mei­stara vārdiem un tomēr nespēja savaldīt asaras, kad Sokrāts bija izdzēris nāves biķeri. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu šaubījušies par nemirstību, bet tāpēc, ka šķiršanas no iemīļotā meistara, kaut ari uz neilgu laiku, plosīja sirdi. Šī vieta Faidonā ir viena no svētnīcām pasaules literatūra. Spēja dziļi mīlēt ar visu savu būtni ir saistīta ar spēju dziļi skumt, jo viss šai pasaulē mums ir aizdots uz nezināmu laiku. Kam mīļotais cilvēks ir «atvietojams," tas patiesi nav mīlējis. Ar to es tomēr negribu teikt, ka dzīvē var tikai vienu vienīgu reizi mīlēt. Varavīksnei ir septiņas krāsas, bet mīlestībai septiņreiz septiņas.
No senās Grieķijas pārcelsimies Vecajā testamentā, kur mums pretī iznāk vīri, klinšaini masīvi, tēraudaini tvirti. Karu un cīņu asins plūdos, naida un atriebes vir­puļos gaismiņa Dāvida un Jonatāna draudzība — vien­reizīgas, nesaraujamas, vīrišķīgas draudzības piemērs.
Patiess prieks dīgst un plaukst tur, kur drosme ie­drīkstēties un atsacīties ir līdzsvarā.
Hinduisma ceļš uz prieku ved caur atsacīšanos. Pašgribēta atsacīšanās iekšēji atsvabina un paplašina ap­vārsni, uzspiesta atteikšanās sarūgtina un moka.
Par tik, par cik mazais „es" mūsos atkāpjas, iedegas dievišķa dzirksts.
Meditācija tin kontemplācija ir ceļi, kā izkļūt no šaurā patības cietuma.
Apzinīgi strādāts darbs neļauj nogrimt grūtsirdības purvā. Rainis saka: „Kad gars tev kūtrs un saīdzis, kad pats tu par nastu sev palicis — viens vienīgs tad ir lī­dzeklis — darbs." Darbs un nevis peļņa.
Dzīve, kas izstaro prieku, ir jēgpilna.
Ir rētas, kas nekad īsti neaizdzīst, bet pieklusušo dzī­ves melodiju var no jauna atdzīvināt kāda ainava, kāda sastapšanās vai negaidīts pārdzīvojums.
Jo ilgstošāk kāds saistīts slimības cietumā, izdzīts atteikšanās tuksnesī, jo lielākas viņa prieka ilgas, jo intensīvāka viņa spēja prieku just. Bet dzīves gaita tuks­nesī bez oāzes ieceres nogalina prieka dīgļus.
Tai brīdī, kad asās sāpes, kas mūs ilgi dedzinājušas, dienu un nakti vārdzinājušas, beidzot atkāpjas un mēs no jauna ieraugām puķu krāsu, gaismu debesīs, saules lēkta un rieta mirdzošo spēli, it kā to vērotu pirmo reizi, tad domas atgriežas mūsu dvēseles zemē kā gāju putni pavasari ar jaunam dziesmām un zīdainām spalvām.
Pazīstu ļaudis, kas ir fiziski veseli, ekonomiski nodro­šināti un tomēr prieka ziņā kurli un akli. Dvēsele ir kā zem akmens, kas reizēm liekas tik nepanesami, ka melancholiķis izšķiras par nāvi šīs dzīves vietā. Dvēsele nav mazāka realitāte kā miesa. Ja tā zaudējusi prieka spārnus, miesa iegrimst kaišu purvāja.
Mana priekšlasījumu turnejā kādā vācu pilsētā ap­brīnoju jaunuzcelto viesnīcu, neparasti ērtu, mērķtiecīgu un aistētiskā ziņā piemīlīgu. Arī skola, kurā runāju, bija celtnieciski tā paša gara bērns. Man gribējās uzzināt, vai architekts arī savu dzīvi veidojis pēc šīm pašām praktiski skaistajām mērauklām. Pajautājusi uzzināju, ka viņš pirms dažiem mēnešiem sevi nogalinājis. Savai sievai, kura. viņu mīlēja, bērniem, kas viņam bija pie­ķērušies, līdzstrādniekiem, kas viņu slavēja, viņš ne­bija atstājis ne rindas. Fiziski viņš bijis pilnīgi vesels. Miesu varam ar rentgena stariem izstarot, atklāt dzīvību apdraudošus audzējus, bet kas notiek tuvcilvēka dvē­selē, nekad1 īsti neuzzinām.
Neskatoties uz panākumiem medicīnā un psicholoģijā, vēl vienmēr ir nesalīdzināmi grūtāk veidot jēgpilnu dzīvi ne ka uzcelt ērtu, skaistu māju.
Kam pats darbs ir atalgojuma daļa, tas atradīs savai dzīvei jēgu.
Apzinīgas gribas vadīts cilvēks panes neticami daudz, īsteno lielus darbus.
Skaidrs mērķis atvieglo dienu smagumu.
Pazīstu jaunekli no labas ģimenes, kurš dusmu lēkmē bija izdarījis noziegumu un notiesāts uz ilgāku laiku cietumā. Sākumā viņam bijusi tikai viena doma —- paš­nāvība. Bet nesen saņēmu vēstuli, kurā viņš man raksta:
«Nedaudzās man piešķirtās brīvās stundas izmantoju, lai sagatavotos ģimnāzijās beigšanai. Man izdevies ari beidzot dabūt celli vienam pašam, un esmu tik laimīgs, ka reizēm apskauju savu gultu."
Jo garīgāk mēs dzīvojam, jo lielāka mūsu brīvība. Arvien vajag kādu vai kaut ko mīlēt: cilvēku, grāmatu, dzīvnieku, mūziku, klīstošos mākoņus vai stādu
            Par nesavaldīgo cilvēku saka, ka viņš par savu rī­cību nevar atbildēt, bet vēl nav izdevies novilkt robežu starp nevarēt un negribēt. „Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji."
            Saprāts cilvēces vēsturē nav radījis nelaimi; inkvi­zīciju un raganu dedzināšanu neatcēla baznīca, bet gan 18. gadsimta racionālisti. Bet ja saprāts rīkojas viens, bez jūtām, dzīvē iestājas kailsals.
Ja dzīvība ir koks, tad saprāts ir zari, bet ziedi — gan tukšie, gan tie, kas nes augļus —• ir jūtas.
NEMITĪGĀ KUSTĪBA
Dāsnie dāvātāji visdziļāk pazīst ciešanas.
Pēdējā stundā, kad mums šī zeme jāatstāj (kad šī stunda sitīs, neviens nezina), mēs nekā nevaram paņemt līdz, ne mūsu māju, ne bankas grāmatiņu, bet reiz iz­starota labestība atver vārtus uz gaišām ārēm. Tā dzīvo palicējos, tā ir mūsu visdrošākā nemirstība.
Bez iztēles izkalst labestības rīta rasa.
Labestība bez darba zelta seguma ir niekkalbība.
Nesavtīgie darbi prasa vairāk drosmes nekā nozie­dzīgie.
Liela stila labestība ir retāk sastopama kā ģeniali­tāte mākslā.
Izdarības ētiskais skaistums slēpjas nesavtībā.
Brīvprātīga kalpošana, ko no visiem radījumiem tikai cilvēks spēj un kas atkarīga no pazemības un sirds bagātības un vienlīdz aplaimo ka devēju, tā ņēmēju, šo­dien nemoderna, tādēļ lielais skaits neapmierināto un depresīvo.
O
Katram indivīdam šeit zemes virsū ir jāpilda viņam vienam atbilstošs uzdevums, kas darītāja dzīvei piešķir jēgu — ja vien viņš saņem visus spēkus, pārvar sko­pumu, mazdūšību un slinkumu un iztur savā noliktajā vietā ari bezzvaigžņu nakti Grūtuma kalns un dzīves tumsa baida mūsdienu jaunatni.
Veselība nozīmē apvaldīt dziņas mūsu «pagraba stāvā" un pakļauties augstākai kārtībai.
Grūtāk iegūstams par gatavības apliecību un zinātņu grādu ir cilvēka personības briedums. Galvenie priekš­meti dzīves universitātē, ko nekad nevaram nobeigt, ir: savu spēju apzināšanās, iecietība, garīga neatkarība.
Ja tik vien gribas kā izbēgt no kaut kā — no ikdienas, no nabadzības, no slimības —• tad paliekam cietumā ieslēgti. Durvis tikai tad atveras, ja mums ir atslēga, proti, mērķa apziņa un neatlaidība.
Nebeidzamās dzīves kāpnēs kavēties vienā un tai pašā pakāpienā nozīmē pamirt.
Veselību, augstākā vārda nozīmē, iegūst tas, kas ik­dienas dzīvē, savā darba — lielā vai mazā, praktiskā, teorētiskā vai mākslinieciskā — ieliek visus savus spē­kus, tāpat to dara arī draudzībā un laulībā ...
 
Konspektēja Ojārs Rode