Konspekts

...cilvēki spēj atmosties tam skaistumam, kas ir viņu pašu iekšējās esības būtiska daļa, viņu patiesā daba. Skaistuma pirmā apzināšanās bija viens no vissvarīgākajiem notikumiem cilvēka apziņas evolūcijā.

Patiesībā — jo vairāk tu savas domas (uzskatus) pārvērt par savu identitāti, jo vairāk tu atdalies no savas garīgās dimensijas.

Esību. Tā ir tavas būtības identitāte.  

Patiesība ir nedalāma no tā, kas esi. Jā, tu esi Patiesība. Ja meklēsi to citur, katru reizi maldīsies. Tieši Esība, kas esi, ir Patiesība. Jēzus mēģināja to paust, kad sacīja: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība." Šie Jēzus sacītie vārdi ir viens no visspēcīgākajiem un tiešākajiem norādītājiem uz Patiesību, ja saprasti pareizi.

Bērns kvēli ilgojas, lai tēvs/māte būtu cilvēks, nevis loma, lai cik apzinīgi spēlēta. Tu varbūt visu dari pareizi un visu to labāko savam bērnam, bet pat vislabākā darbība nav pietiekama. Patiesībā darbība nekad nav pietiekama, ja tu nevērīgi izturies pret Esību.

Ja tevi satvēris ego, tad uzskati, ka, darot aizvien vairāk, galu galā tu uzkrāsi pietiekami daudz "darbību",

lai kādā nākotnes brīdī justos piepildīts. Tu tāds nebūsi. Tu tikai apmaldīsies darbībā. Visa civilizācija maldās darbībā, kas nesakņojas Esībā.

Kad tu uzlūko savu bērnu, ieklausies viņā, pieskaries viņam vai palīdzi kaut kā, tu esi modrs, mierīgs, pilnīgi

klātesošs, tu nevēlies neko citu kā vien šo brīdi, kāds tas ir. Tādējādi tu atstāj vietu Esībai. Tajā brīdī, ja esi klātesošs, tu neesi nedz tēvs, nedz māte. Tu esi modrība, miers, Klātbūtne, kas ieklausās, lūkojas, pieskaras vai pat runā. Tu esi aiz darbības slēptā Esība.

Dzīves meistarība nav jautājums par kontroli, bet par līdzsvara rašanu starp cilvēku un Esību. Māte, tēvs. vīrs, sieva, jauns, vecs, lomas, ko tu spēlē, funkcijas, ko veic, vienalga, ko dari, — tas viss pieder pie cilvēciskās dimensijas. Tam ir sava vieta un vajadzības, kas jāciena, bet būtībā tas nav pietiekami piepildītām, patiesi nozīmīgām attiecībām vai dzīvei. Cilvēks viens pats nekad nav pietiekams, lai cik cītīgi tu arī mēģinātu vai ko sasniegtu.

Pastāv arī Esība. Tā rodama mierīgā, modrā Apziņas klātbūtnē, Apziņas, kas tu esi. Cilvēks ir forma. Esība ir bezveidīga. Cilvēks un Esība nav šķirti, bet savijusies. Cilvēciskajā dimensijā tu esi neapstrīdami pārāks par savu bērnu. Tu esi lielāks, spēcīgāks, zinošāks, spēj vairāk paveikt. Ja pazīsti tikai šo dimensiju, tad jutīsies pārāks par savu bērnu, ja nu vienīgi neapzināti. Un tu liksi justies savam bērnam mazvērtīgam, ja nu vienīgi neapzināti. Starp tevi un tavu bērnu nav vienlīdzības, jo jūsu attiecībās ir tikai forma, un formā jūs, protams, neesat vienlīdzīgi. Tu varbūt mīli savu bērnu, bet tava mīlestība būs tikai cilvēciska, proti, nosacīta, īpašnieciska, saraustīta. Tikai viņpus formas, Esībā, jūs esat vienlīdzīgi, un, tikai atrodot bezveidīgu dimensiju

sevī, šajās attiecībās var pastāvēt patiesa mīlestība. Klātbūtne, kas esi, mūžīgais "Es Esmu", atpazīst sevi citā, un cits, šajā gadījumā — bērns, jūtas mīlēts, proti, atzīts.

Mīlēt nozīmē atpazīt sevi citā. Cita cilvēka "citādums", tad atklājas kā maldi, kas piederas vienīgi cilvēku valstībai, formas valstībai. Ik bērnā mītošās ilgas pēc mīlestības ir ilgas būt atzītam nevis formas līmenī, bet Esības līmenī. Ja vecāki godā tikai cilvēcisko dimensiju bērnā, bet nevērīgi izturas pret Esību, bērns jutīs, ka attiecības ir nepiepildītas — kaut kā ārkārtīgi būtiska pietrūkst, un bērnā veidosies sāpes, bet dažreiz — neapzināts aizvainojums pret vecākiem. "Kāpēc tu neatzīsti mani?" To, šķiet, saka sāpes vai aizvainojums.

Kad cits cilvēks atzīst tevi, šī atzīšana caur jums abiem daudz pilnīgāk ieved pasaulē Esības dimensiju. Tā ir mīlestība, kas atbrīvo pasauli. Esmu runājis par to, īpaši norādot uz attiecībām ar tavu bērnu, bet tas vienlīdz saistīts, protams, ar visām attiecībām. Mēdz teikt, ka "Dievs ir mīlestība", bet tas nav pilnīgi pareizi. Dievs ir Vienīgā Dzīvība neskaitāmās dzīvības formās un viņpus tām. Mīlestība nozīmē divējādību: mīlētājs un mīļotā, subjekts un objekts. Tādējādi mīlestība ir vienotības atzīšana divējādības pasaulē. Tā ir Dieva piedzimšana formas pasaulē. Mīlestība dara pasauli mazāk pasaulīgu, mazāk brīvu, vairāk atklātu dievišķajai dimensijai, apziņas gaismai.

Sevis pazīšana ir daudz dziļāka nekā ideju vai uzskatu kopuma pieņemšana. Garīgas idejas un uzskati vislabākajā gadījumā var būt noderīgi ieteikumi, bet tiem reti kad piemīt spēks izdzīt iesakņojušos pamatpriekšstatus par to, par ko tu uzskati sevi, kas ir daļa no cilvēka prāta nosacīšanas. Sevis dziļa pazīšana

nekādi nav saistīta ar idejām prātā. Sevis pazīšanai jāsakņojas Esībā, nevis jāapmaldās prātā.

Tas, kas esi, neprasa uzskatus. Patiesībā ikviens uzskats ir šķērslis. Tas neprasa pat tavu izpratni, jo tu jau esi tas, kas esi. Bet bez izpratnes tas, kas esi, nemirdz tālāk šajā pasaulē. Tas paliek neizpaustā formā, kas, protams, ir tavas patiesās.

Mūžība ir tavas esības dzīvā realitāte.

Tad, ja rīcība ir iespējama vai nepieciešama, tu rīkojies vai, precīzāk, pareiza rīcība norisinās caur tevi. Pareiza rīcība ir rīcība, kas atbilst veselumam.

Kamēr neapzināsies Esību, tu meklēsi jēgu tikai darbības dimensijā un nākotnē, proti, laika dimensijā. Un jebkāda tevis atrasta jēga vai piepildījums izzudīs vai izrādīsies maldi. To vienmēr iznīcinās laiks. Jebkura

jēga, ko atrodam šajā līmenī, ir patiesa tikai relatīvi un īslaicīgi.

TAVS I E K Š Ē J A I S MĒRĶIS

Piemēram, ja rūpes par bērniem piešķir tavai dzīvei jēgu, kas notiek ar šo jēgu, kad tu vairs neesi vajadzīgs

bērniem un varbūt viņi vairs pat neklausās tevī? Ja citiem sniegta palīdzība piešķir tavai dzīvei jēgu, tu esi atkarīgs no citiem, kam klājas sliktāk nekā tev, lai tādējādi tava dzīve saglabātu jēgu un tu varētu justies labi. Ja nu jēgu tev nodrošina vēlme būt pārākam, uzvarēt vai gūt panākumus kādā no darbībām, kas notiks, ja tu nekad

neuzvarēsi vai arī kādā dienā veiksmes posms beigsies, kā tas arī notiks? Tad tev būs jāņem palīgā iztēle vai atmiņas — ļoti neapmierinoša vieta, lai ienestu dzīvē kādu nepilnīgu jēgu. "Sasniegumi" jebkurā jomā ir jēgpilni tikai tik ilgi, kamēr tūkstošiem vai miljoniem citu cilvēku nespēj sasniegt tevis paveikto, tāpēc tev vajadzīgas citu cilvēku "neveiksmes", lai tavai dzīvei būtu jēga. Es neapgalvoju, ka palīdzēt citiem, rūpēties par

bērniem vai tiekties sasniegt pilnību jebkurā jomā nebūtu vērtīgi. Daudziem cilvēkiem tie ir svarīga viņu ārējā mērķa daļa, bet ārējais mērķis vien ir allaž relatīvs, nestabils un nepastāvīgs. Tas nenozīmē, ka tev nebūtu jāiesaistās šajās darbībās. Tas nozīmē, ka tev tās vajadzētu savienot ar savu iekšējo, galveno mērķi, lai tevis darītajā ieplūstu dziļāka jēga. Lai kāds būtu tavs mērķis — pat radīt debesis zemes virsū —, tas būs ego mērķis vai to iznīcinās laiks, ja tu nedzīvosi saskaņā ar savu galveno mērķi. Agrāk vai vēlāk tas novedīs pie ciešanām. Ja neievērosi savu iekšējo mērķi, lai darītu ko darīdams, pat ja tas izskatīsies garīgi, ego iezagsies tajā, kā tu dari, un tādējādi līdzekļi sabojās rezultātu. Izplatītais sakāmvārds: "Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem," norāda uz šo patiesību. Citiem vārdiem sakot, nevis tavi mērķi vai darbības ir galvenais, bet apziņas stāvoklis, no kura tie nāk. Piepildīt galveno mērķi nozīmē likt pamatus jaunai īstenībai, jaunai pasaulei. Kad pamati būs ielikti, tavs ārējais mērķis iegūs garīgu spēku, jo tavi mērķi un nodomi būs vienoti ar Visuma evolūcijas impulsu. Domāšanas un apziņas nošķiršanās, kas ir tava galvenā mērķa būtība, īstenojas, pateicoties laika noliegumam. Mēs šeit, protams, nerunājam par laika pielietojumu praktiskā nolūkā, piemēram, tikšanās sarunāšanai vai ceļojuma plānošanai. Mēs nerunājam par pulksteņa laiku, bet gan par psiholoģisko laiku, kas ir prātā dziļi iesēdies paradums meklēt dzīves pilnību nākotnē, kur to nav iespējams rast, un neievērot vienīgo pieejas punktu: pašreizējo brīdi.

Tātad — kamēr tavs iekšējais mērķis ir noliegt laiku, ārējais mērķis katrā ziņā ietver nākotni un tādējādi nevar iztikt bez laika. Bet tas vienmēr ir sekundārs. Kad vien satraucies vai izjūti spriedzi, ārējais mērķis ir uzvarējis

un no tava skatiena pazūd iekšējais mērķis.

Nozīmīgais rodas no mazām lietām, kas ir godātas un par kurām rūpējas. Ikviena cilvēka dzīve patiesībā sastāv no mazām lietām. Nozīmīgums ir ego garīga abstrakcija un iemīļota fantāzija. Paradokss — nozīmīguma pamatā slēpjas pašreizējā brīža mazu lietu godāšana, nevis dzīšanās pēc diženuma idejas. Pašreizējais brīdis vienmēr ir mazs tajā nozīmē, ka tas vienmēr ir vienkāršs, bet tajā slēpjas vislielākais spēks. Tāpat kā atoms, tā ir

viena no vismazākajām lietām, tomēr ietver milzīgu spēku. Tikai saskaņojoties ar pašreizējo brīdi, tu rodi pieeju šim spēkam.

Kā jau zini, tavs sekundārais vai ārējais mērķis slēpjas laika dimensijā, kamēr galvenais mērķis nav šķirams no Tagad un tāpēc prasa laika noliegšanu. Kā tos saskaņot? Aptverot, ka viss tavs dzīves ceļš galu galā sastāv no soļa, ko sper šajā brīdī. Vienmēr ir tikai šis viens solis, un tāpēc tu tam veltī visu uzmanību. Tas nenozīmē, ka nezini, kurp ej; tas vienīgi nozīmē, ka šis solis ir galvenais, galamērķis — sekundārs. Un tas, ar ko sastopies galamērķī, kad tur nonāc, atkarīgs no šā viena soļa kvalitātes. To var izteikt vēl šādi: tas, ko nākotne tev sagatavojusi, atkarīgs no tava pašreizējā apziņas stāvokļa. Kad darbība iegūst Esības mūžīgo kvalitāti, tie ir panākumi. Kamēr Esība neieplūst darbībā, kamēr neesi klātesošs, tu maldies visā, ko dari. Tu maldies arī domāšanā, kā arī reaģējot uz ārēji notiekošo. Ko tieši jūs domājat, sakot: "Tu maldies"? Tavas esības būtība ir apziņa. Kad apziņa (tu) pilnībā identificējas ar domāšanu un tādējādi aizmirst savas dabas būtību, tā apmaldās domās. Kad tā identificējas ar tādiem garīgi emocionāliem veidojumiem kā vēlmes un bailes — ego galvenajiem motivējošiem spēkiem —, tā apmaldās šajos veidojumos. Apziņa apmaldās, arī identificējoties ar

darbošanos un reaģēšanu uz notiekošo. Katra doma, katra vēlme vai bailes, katra darbība vai reakcija tad ir apveltīta ar nepatiesu "es" sajūtu, kas nespēj izjust vienkāršu Esības prieku un tāpēc meklē apmierinājumu un dažreiz pat sāpes kā tā aizvietotājus. Tā ir dzīvošana Esības aizmirstībā. Šajā aizmāršībā par to, kas esi, jebkuri panākumi nav nekas vairāk kā pārejoši maldi.

Ārējais mērķis dažādiem cilvēkiem ir ļoti atšķirīgs, un neviens ārējais mērķis neilgst mūžam. Tas pakļauts laikam un pēc tam tiek nomainīts ar kādu citu mērķi. Apmērs, kādā veltīšanās iekšējam atmošanās mērķim maina tavas dzīves ārējos apstākļus, arī ievērojami atšķiras. Daži cilvēki pēkšņi vai pakāpeniski pārtrauc saikni ar pagātni: darbu, dzīves apstākļiem, attiecībām — viss pakļauts dziļām pārmaiņām. Dažas pārmaiņas viņi uzsāk paši, nevis izmisīga lēmumpieņemšanas procesa rezultātā, bet pēkšņi izprotot vai aptverot: man tas jādara. Proti, lēmums viņu dzīvē ienāk jau gatavs. Tas ienāk caur apzināšanos, nevis domāšanu. Kādu rītu tu pamosties un zini, kas jādara. Daži cilvēki pamet nenormālus darba vai dzīves apstākļus. Tātad — pirms atklāj, kas tev ir pareizi ārējā līmenī, pirms atklāj, kas darbojas, kas savietojams ar apziņu atmošanās procesā, tev varbūt jāatklāj, kas nav pareizi, kas vairs nedarbojas, kas nav savietojams ar tavu iekšējo mērķi.

Ir divi iemesli, kāpēc mēs neredzam šo vienotību, kāpēc mēs redzam lietas kā atsevišķas. Viens no tiem ir uztvere, kas samazina īstenību līdz mums pieejamai caur mūsu sajutu mazo spektru: ko mēs spējam saskatīt, dzirdēt, saost, pagaršot un sataustīt. Bet, ja uztveram bez interpretēšanas vai garīgu apzīmējumu piešķiršanas, kas nozīmē — nepievienojot domu mūsu uztverei, mēs patiesībā spējam sajust dziļāku savstarpēju saikni, kas slēpjas zem mūsu šķietami atsevišķo lietu uztveres. Otrs — daudz nopietnāks — iemesls nošķirtības maldiem ir nepārvarama domāšana. Tas notiek, kad esam notverti nepārvaramas domāšanas nepārtrauktas straumes slazdos, ka patiesībā Visums nošķiras no mums, un mēs zaudējam spēju sajust visa pastāvošā savstarpējo saikni. Domāšana sadala īstenību nedzīvos fragmentos. No šāda sadrumstalota īstenības skatījuma izriet ārkārtīgi neintelektuāla un postoša rīcība. Tomēr veselumam pastāv pat vēl dziļāks līmenis nekā visa pastāvošā savstarpēja saistība. Šajā dziļākajā līmenī visas lietas ir vienotas. Tas ir Avots, neizpaudusies vienīgā Dzīvība. Tas ir mūžīgais intelekts, kas izpaužas kā Visums, kurš atklājas laikā. Veselums sastāv no esamības un Esības, izpaustā un neizpaustā, pasaules un Dieva. Tā kā tu saskaņojies ar veselumu, tu kļūsti par veseluma un tā mērķa savstarpējās saiknes apzinātu daļu: apziņas rašanos šajā pasaulē. Rezultātā biežāk sastopami pēkšņi noderīgi notikumi, nejaušas sastapšanās, apstākļu sakritības un sinhroni notikumi. Karls Jungs sinhronumu sauca par "bezcēloņa TAVS I E K Š Ē J A I S MĒRĶIS sakarības principu". Tas nozīmē — starp sinhroniem notikumiem nepastāv cēloņsakarība mūsu īstenības virsējā līmenī. Tā ir aiz ārišķīgās pasaules slēptā intelekta ārējā izpausme un dziļāka saikne, ko mūsu prāts nespēj saprast. Bet mēs varam apzināti piedalīties šā intelekta, šīs plaukstošās apziņas atklāšanā. Daba pastāv neapzinātā vienotības stāvoklī ar veselumu. Tieši tāpēc, piemēram, faktiski neviens savvaļas dzīvnieks netika nogalināts cunami katastrofā 2004. gadā. Būdami lielākā saskaņā ar kopumu nekā cilvēki, dzīvnieki spēja sajust cunami tuvošanos, vēl ilgi pirms tas bija saskatāms vai dzirdams, un tāpēc viņiem pietika laika pārcelties uz augstākiem apgabaliem. Varbūt tas tā izskatījās cilvēka redzējumā. Dzīvnieki varbūt vienkārši devās uz augstākiem apgabaliem. Darīt šo tā dēļ ir veids, kā prāts sadala īstenību fragmentos, kamēr daba dzīvo neapzinātā vienotībā ar veselumu. Mūsu mērķis un liktenis ir ienest šajā pasaulē jaunu dimensiju, dzīvojot apzinātā vienotībā ar kopumu un apzinātā saskaņā ar Visuma intelektu.

Eckhart Tolle, J AUNA PASAULE ATMOSTIES SAVAS DZĪVES MĒRĶIM

Apgāds "Atēna", 2007

 Konspektēja O.Rode