Kundziņš K. Ap lielo dzīves mīklu.

 Stokholma: Auseklis. 1955.

 Konspekts par dzīve jēgu, par dzīves jēgu kristietībā, par vērtībām

Konspektēja O.Rode

 Dzīves mērķis ir dzīvot, t. i. darboties, censties. Cilvēks dzīvo neizdomājami plašās un bagātās dzīves dēļ; lai nerimstošā darbībā izdzīvotu visu dzīvi, tās augstumus un dziļumus, priekus un bēdas. Tomēr ir divas parādības, kas spilgtāk par citām izceļas no Fausta dzīves raibā mudžekļa. Pirmā ir Grietiņas mīlestība, kas arī tad vēl nebeidzas, kad viņai jānes kauns, noziegums, zaimi, ārprāts, cietums, nāves sods. Otrā ir — nesavtīgais nākotnes darbs, kas sirmajam Faustam sagādā augstāko acumirkli. Šīs divas parādības — visupiedevēja mīlestība un visuvarētājs darbs — ir tās, kas Faustu izglābj no ļaunās Varas un paceļ nemirstīgo garu sfairā.

Bet kas tad pēc Gētes domām ir stādāms pirmā vietā: vi­supiedevēja mīlestība, kas nevar redzēt, ka mīļotais cilvēks iet bojā, vai darbīgā cenšanās uz priekšu, pretim labākai nākot­nei? Atbilde, kas izlobāma no drāmas, acīm redzot ir šāda: Ne par velti cilvēce dalās divos dzimumos, vīriešu un sievie­šu. Vīrietis pēc savas dabas ir cīnītājs, bet cīņa „nepazīst žēluma". Iet bojā dažs neizplaucis ziedu pumpurs. Sīkiem asniem jāiznīkst, lai stiprie varētu attīstīties un dzīvot. Arī Grietiņas, viņas mātes, brāļa un bērniņa nāve liekamas uz Fausta nevaldāmās dabas rēķina. Šo vīrieša dabas skarbumu izlīdzina sieviete ar savu mīlestību. Tā glābj un žēlo un ne­beidz mīlēt, kaut arī pašai netaisni jāiet bojā. Bet par to tā apskaidro skarbo vīrišķību un ceļ to augšup nemirstībā.

Tā tad cilvēks ir pasaulē, lai dzīvotu pilnu, saviļņojumiem bagātu cilvēcīgu dzīvi. Bet tāda iespējama tikai divos īpatnē­jos veidos: vīrietības un sievietības. Tāpēc katram dzimumam jāpiepilda savs īpatnējais uzdevums. Tad tiks sasniegti die­višķīgie dzīves augstumi.

12

 — aust atdzimšanas rīts. Divi cilvēki ir augšām cēlušies. Nechļudovs tagad saprot, kāpēc jādzīvo pasaulē. Nevis, lai katrs sev sagādātu lielāku patiku. Bet lielā, vispārīgā mērķa dej, citu labā. Lai darītu Dieva darbu.

Tādā paļā garā sarakstīti vēl citi šī rakstnieka darbi. Lielais krievu morālists savos mērķa un vērtību meklējumos nonāk pie kristīgās idejas par nomaldījušās, mazvērtīgā cilvēka at­dzimšanu augstākai, dievišķīgai dzīvei. Spēks, kas šo jauno dzīvi spēj izraisīt, ir tikai viens — Kristus mācības garā iz­prasta mīlestība.

Mēs varam beigt. Atskatoties vēlreiz atpakaļ, redzam lielu dažādību tanīs atbildēs, ko 19. g. simteņa Eiropas lielie gari izvirzījuši sakarā ar jautājumu par cilvēku dzīves mērķi. Se­kojot soli pa solim viņu domām, visās tanīs varam saskatīt kaut ko kopīgu, kādu kopīgu domu. Arī pesimisma vilnis, kas uz laiku pārņēmis Eiropu, nav bijis gluži bez savas svē­tības. Nopietnāki sākuši spriest par cilvēka dzīves centrālo problēmu Eiropas rakstnieki un domātāju gari. Viņu kritiskā skata-priekšā sākusi bālēt 19. gadu simteņa kultūras žilbinošā ārpusē, un viņi sākuši saprast, ka dzīves mērķu mek­lējumu centrā nostādāma doma par pa­ša cilvēka veidošanos „uz augšu".

24

 ....ir sastopami tumšās masās, ko mums atklāj lielo sociālo ap­vērsumu laikmetu notikumi.

Te skaidri redzams, cik bīstami augstākie dzīves ideāli var tikt sašķobīti, kad cilvēks savā dzīves filozofijā personīgās dzīves laimi un saturu sāk Šķirt no darba.

Tāpēc šī principālā un pilnīgā darba šķiršana no atpūtas, novezdama pie darba degradācijas, var gan likties pievilcīga vienam otram vieglas dzīves meklētājam, bet ētiski nav pieņe­mama.

Bet ko tad nu darīt? Tiklab darbs, kā personības realizēšana prasa visu cilvēku, ne tikai daļu no tā. Tāpat cilvēka dzīvei, lai tā būtu vērtīga, jābūt vienotai. Acīm redzot jāat­rod sintēzē, kas abus apvieno, kas dara iespējamu personību realizēt darbā. Tas noved pie domas: darbu vērtēt nevis kā personīgās brīvības slogu, bet ka personīgās brīvības, cilvēka dziļākā „es" vērtīgāko izpaudumu, kā gara uzvaru par nedzīvo vielu.

Raugoties no šāda viedokļa cilvēka dzīve, pēdējā ar visu tanī ietilpstošo darbu, ar visu nemitīgo tiekšanos uz augšu, tē­lojas kā viengabala parādība, līdzīga radīšanas procesam, kad tēlnieks no bezveidīgas masas veido izteiksmes pilnu tēlu. Darbā un atpūtā, fiziskā un garīgā sevis atdošanā, kā vienā nedalāmā kopībā realizējas cilvēks, īpatnis, personība. Kā viņš dara savu darbu, cik tur ir apzinības, rūpības, ārīgas un iekšējas spodrības, vai viņš ir spējīgs valdīt par priekšmetiem, pacelties pāri rutīnai un chaotiskam mudžeklim, priekšmetos redzēt idejas un cilvēkos sev līdzīgas personības, visā tajā iz­teiksies viņa iekšējais pārākums par mašīnu, viņa augstākā...

37

 ...īsti suverēnu darba apgarošanu ar personības saturu mēs sastopam tur, kur darbā parādās talants, gaume, ģeniāla dzirkstele. Tāpēc svarā krīt ne vien darba raksturs, kā tāds, bet arī darba izvēle saskaņā ar iedzimtām spējam un tieksmēm, ar talantu. Kur talants sev būs atradis piemērotu uzdevumu, tur cilvēks pats nekad nebūs jāšķir no iemīļotā dar­ba, bet pēdējais katrā gadījumā nemanot kļūs par īstu mākslas darbu vārda plašākā nozīmē, par personīgas kultūras un radīšanas prieka paudēju.                                     ļ

Zināms, vēl ir un būs daudz tādu, kas aiz ārīgiem apstāk­ļiem, aiz iekšējā nespēka vai darba mehāniskās tendences ne­būs spējīgi atrast Šo augsto sintēzi, bet joprojām būs spiesti skaldīt savus spēkus starp darbu un personīgo dzīvi. Pārāk smagi vēl guļ uz modernā cilvēka dzīves materiālizācija un mehanizācija, un tas nav viena cilvēka, arī ne vienas paau­dzes varā lauzt Šos apstākļu spaidus. Tomēr vairojas zīmes, kas rāda, ka Šie laiki iet uz beigām. Rodas jaunas darba for­mas, jaunas metodes, kas agrāk nebija pazīstamas. Paveras ceļš personīgai iniciatīvai. Un beidzot — ko nespēj atsevišķs indivīds bez domu biedriem, to spēj vienotas domas apgarota cil­vēku kopa, veseli novadi, pilsētas, tautas. Jau viena otra sēta, viens otrs novads vai pilsēta raugās uz mums dzīvākām, per­sonīgākām acīm, atsegdami mūsu skatam īpatnējo seju. Vienā otrā lielākā veidojumā cauri sīkstajam materiālam — akme­nim, kokam, dzelzij, betonam — sākam jaust spēcīgāku dzīva gara strāvojumu un jauna laikmeta sirds pukstus.

Vēl sacīto nevaram attiecināt uz visiem darbu veidiem. ....

39

 ....vadīta, uz gaišiem mērķiem vērsta darbīga griba, ir neatsve- famākais dzīves kapitāls un labākā nākotnes ķīla tik lab atse­višķam indivīdam, kā veselai tautai.

Bet ja nu tuvāk piegriežamies jautājumam, vai cilvēce daudz maz pietiekoši jau atrisinājusi šo vispāratzīto uzdevu­mu, tad būs jāatbild, ka no atrisinājuma vēl joprojām stāvam diezgan tālu.

19. g. s. ticēja, ka dabas zinātnes ar straujo uzplaukumu pār­veidos arī cilvēka raksturu un vedīs to pretī pilnībai. Tā bija smaga kļūdīšanās.

Kāda tad nu bija 19. gadu simteņa kļūda? Cik mēs ta­gad varam spriest, kļūdu ir bijis vairāk. Viena no tām un varbūt pat vissvarīgākā bija nepietiekoša paša cilvēka un viņa dabas pazīšana. Cik savādi tas izklausās: visreālistis­kākajā g. simtenī pie varas bija nācis nereāls, ie­domāts paŠa cilvēka uztvērums. Pavirša apmierināšanās ar iedomu, kas radusies pēc paviršiem cilvēka virspuses vēroju­miem, paejot garām visam grūtāk izpētāmam, cilvēka dabas un dvēseles dziļuma spēkiem. Arī tikumiskā audzināša­nā, kultivējot sekundārās atziņas funkcijas, ārpus uz­manības aploka bija palikuši varenie spēki, kas no­teic virzienu: dzīvības instinkts, dziņas un 'tieksmes, jūtu kompleksi, dvēseles sāpes, slāpes un alkas, spēks un nespēks, Dievs un dēmoni.

Redzīgāki par zinātni šoreiz bija bijuši lielie rakstnieki un mākslinieki, izceldami cilvēka dabas un dzīves iracionalitāti. Šveices rakstnieks K. F. Meijers saka: „Ich bin k e i n glatt geschriebnes Buch, i c h bin ein Mensch mit meinem Widerspruch". („Es neesmu gludi sarakstīta grāmata, — es esmu cilvēks ar savu pretrunu".) Dostojevskis....

42

 .... Dziļi iesakņojušās paražas jau vecs, mazliet pārspīlēts teiciens nosauc par cilvēka otru dabu. Da­žos gadījumos, proti, ja indivīds jau no dabas apbalvots ar stipru gribu, arī kritiskā domāšanas ceļā ie­gūtā teorētiskā skaidrība var novest pie kaitīgu, jau ieskaņojušos paražu atmešanas. (Piemērs: filozofs F. Paulsens, pārliecinājies, ka cigāru smēķēšana mazina viņa domu skaidrību, pakāpeniski piespiež sevi atteikties no smēķēšanas.) Tomēr dziļākie un spēcīgākie faktori, īstais dzinējs spēks rakstura veidošanā būs kas cits:  cilvē­ka dvēseles neapturamā plūsma pretī gaismai, skaidrībai un īstai laimei Un kā prērijai degot uguns izplatīšanos var labāk ierobežot, aizdedzinot pretuguni, nekā ar dzēšanu, tāpat arī dvēseles postošos spēkus, kas velk lejup, varēs sekmīgāk apkarot, bal­stoties uz dvēseles cēlajiem un veselīgajiem impulsiem. Un tādi pozitīvi palīgspēki rakstura audzināšanas darbam ir katrā cilvēkā.

Jau Platons savā audzināšanas sistēmā, blakus nobriedušai dzīves gudrībai (sofia), ierauga cilvēka krūtīs varenu dina­misku faktoru — tieksmi uz varonību (andreia). Kaut arī šī tieksme topošā cilvēkā dažreiz robežo ar pārgalvību, pārdro­šību, tomēr gudrā vadībā tā var darīt brīnumlietas. Kris­tus evaņģēlijā ik uz soļa varam redzēt, ka cerības arī vēl sa­brukušam cilvēkam liek no jauna celties un dievišķās mīlestī­bas skāriens var atdot mieru tūkstots sāpju plosītai dvēselei. Pestalocijs ir rādījis, ka mātes mīlestības klusais varoņspēks arī dzērāja bērnus var izaudzināt par cilvēkiem (stāsts Līnhards un Gertrūde). Arī mums nav sveši gadījumi, kad nevaldāmus jaunekļus, īstus kaušļus, ' klusa mīla uz

45

cēlu sievieti pārvērs līdz nepazīšanai. Un pasaules karam iz­ceļoties, mēs esam bijuši aculiecinieki tam, ka dažu Rīgas „pašpuiku", kas tuvu bija huligānismam, dzirkstelīte no dzimtenes mīlestības ugunskura, iedegdamās viņa krūtīs, pārvērtusi par drosmes pilnu, karstu tēvzemes brīvības aizstāvi.

Bez Šiem „iracionāliem" vai pārracionāliem spēkiem mēs velti cīnītos pret rakstura postošiem defektiem. To iedarbi­nāšana augošā cilvēkā ir viens no nopietnākiem tagadnes pedagoģijas uzdevumiem.

Pusaudžu psiholoģija māca, ka katrā zēnā snauž tieksme uz varonīgo, uz cēliem darbiem, tāpat kā katrā meitenē — klusas ilgas aplaimot citus, aizstāvēt vājāko un nevainīgo, veltīt savas rūpes mazajam un topošajam. Katrā indivīdā, varbūt dažreiz ļoti dziļi zemapziņā, mazvērtības kompleksu aizslāņota, guļ kaut arī tikai kautra ticība savai vērtībai, savai dzīves misijai un saviem spēkiem. Tās ir milzīgas spēka rezerves. No gudriem audzinātājiem, kā lielā  Šveices morālpaidagoga Forstera, katrs var mācīties, ka arī grūti audzināmus, izlaistus bērnus, mazus palaidņus, nereti izdodas uzvirzīt uz pozitīvā ceļa, dāvinot tiem lielu uzticību, ko apkārtējā sabiedrība viņiem atrāvusi. Tā, piem., Forsteram, uzticot kādu svarīgu goda pilnu pienākumu skolas dzīvē zēnam, kas bijis pazīstams un neciešams ar savu slikto uzvešanos, izdevies tanī atmodināt vērtības apziņu un cēluma jūtas un beidzot panākt viņa ierindošanu priekšzīmīgo au­dzēkņu skaitā. Tikpat lielus panākumus var gūt, mobilizējot zēnos bezbailības jūtas vai varonīgo dziņu izglābt kādu no briesmām un t. t.

Visspēcīgākie no Šiem pozitīvajiem impulsiem mājo cieši kopā ar lieliem, pārindividuāliem ma-

46

tīviem... Karsta draudzība, pieķeršanās dzimtenei, dzimta­jam stūrītim, vēlēšanas redzēt savu zemi un tautu lielu, ziedo­šu un laimīgu, vai karsta vēlēšanās cīnīties par cēliem ētiskiem ideāliem, ir tās zelta stīgas, ar kurām, pareizi tās iedarbinot, varam panākt daudz vairāk, nekā ar pedantisku morāles spre­diķošanu un ārējās varas paņēmieniem.

Arī lielās posta parādības, kas vērojamas vienā mūsu tautas un sabiedrības daļā, kas gremdē tos, kas vā­jāki gribā, ārda personīgo un ģimenes laimi un saindē tautas bioloģisko un morālisko spēku, būs sekmīgi apkarojamas vie­nīgi tad, ja dziļāk un pareizāk sāksim pazīt un saprast reālo cilvēku viņa dažādās attiecībās un situācijās, arī viņa iekšējos sarežģījumos un samezglojumos, un ja aiz tiem ik gadījumā saskatīsim arī tos pozitīvos spēkus, kas gribas būt atmodināmi.

Šie labie spēki, kas mīt dvēseles dzi­jumos, ir īsts zelta fonds katra indivīda un vi­sas tautas dzīvē. Ticēt šim labajam cilvēkā, atraisīt tam spār­nus, stiprināt, organizēt, atbalstīt šos spēkus — tas ir pienākums, kuram neviens nedrīkstam atrau­ties. Jo kādi būsim mēs paši un mūsu raksturs, tāda būs mūsu pašu un visas mūsu tautas nākotne.

47

... Visas šīs tieksmes savā kopībā rada zi­nāmā vecumā to dziļo neapmierinātības stāvokli, kas raksturo pārejās gadus, pusaudzim vai jauneklim saduroties ar apkārt­ni, kas, protams, nekad pilnīgi neatbilst šīm ideālajām vai, la­bāk sakot, "romantiskajām" prasībām.

Tā sadursmes ar dzīves īstenību kļūst neizbēgamas. Gan vi­dusskolas gados tās lielā mērā tiek mazinātas un mīkstinātas ar to, ka skolas vide un skolas darbs vairāk vai mazāk radīti un piemēroti jaunatnes pārejas gadu vajadzībām. To nolūks ir apmierināt jaunatnes prasības pēc izglītības, pēc labā, daiļā un patiesā. Skolas uzdevumi visumā spēj jaunatnei dot zināmu apmierinājumu un pacelt tās pašvērtības izjūtu. Tāpat skola un ar to saistītā jaunatnes savstarpējā satiksme darbā un atpū­tā var dot vajadzīgo izdevību apmierināt draudzības prasību. Tomēr pilnā mērā šos uzdevumus veiks vienīgi "ideālā" sko­la, kas vēl visā pilnībā nav piedzimusi, un teiksim vēl vai­rāk — arī nekad nevarēs tikt radīta. Jo skola pēc savas būtī­bas var ietvert sevī tikai vienu dzīves daļu, bet ne visu dzīvi tās pilnībā. Bet taisni pēc šīs lielās, plašās dzīves ilgojas jaunatne savā romantiskajā noskaņojumā. Līdz ar Fr. Bārdu tā domā:

Man vajaga plašuma, mūžam kas sauc, Un tāles, un debess un jūras; Man vajaga viesuļa, dzelmes, kas jauc, Un bangu un zvaigžņotas buras!

Bet kura skola to visu spēj dot? Skolas spēks, bet reizē arī tās spēka robežas saskatāmas teorētiskajā darbā. ....

51

 ...Bojā ejošai pasaulei pieder vecā cilvēce, kuras sā­kums ir Ādams, un kuras būtība izteicas vārdos: miesas dzīve, iekāre, grēks, nespēja pašai no sevis labākai kļūt, nāve un bo­jā eja. Viņai pretim stāv jaunā cilvēce, kuras sākums ir Kris­tus un kuru raksturo dzīvošana garā, mīlestībā, jauns sirds­skaidrības ētoss, cerība iemantot mūžīgu dzīvošanu. Jautā­jums, kas ir cilvēka un cilvēces īstais dzīves mērķis, uzde­vums un jēga koncentrējas vienā punktā: kā izbēgt no bojā ejas un iegūt jauno, mūžīgo dzīvību. Un atbilde šim jautāju­mam ir viena: K r i s t u s krusts. Kristus krusts ir Pāvi­la «mācības" centrālais priekšstats. Tas simboliskā, paradok­sālā formā slēpj sevī dzīves jēgas atrisinājumu. Ave cmx_} spes unica.

Krusta jeb krustā sistā simbols ir ļoti plašs, tas atbilst laik­meta traģiskai izjūtai un tajā satek visu svarīgāko sāpju pilnās dzīves pavedieni. Kas par to, ka tas „jūdiem ir apgrēcība un grieķiem ģeķība," t. i., ka tas saduras ar racionālās morāles un racionālās pasaules izpratnes sistēmām, toties tas pilnā mē­rā atbilst posta pilnai dzīves īstenībai.

Teoretizējošiem gariem krusta simbols kļūst par līdzekli teorētiski tikt galā ar īstenību, galvenā kārtā ar tā saucamo ļaunuma un ciešanu problēmu. Nepelnīto ciešanu un posta fakts šeit tiek atrisināts antīkajam cilvēkam pieņemamā vei­dā: bez ciešanām nav apskaidrotas, pilnīgas dzīves, bez krus­ta nav augšāmcelšanās. Jo krusts, nepelnīto ciešanu zīmīgā­kais izpaudums, tikai šķietami nozīmē bojā eju; faktiski tas ir kas cits; pāreja uz mūžīgu, apskaidrotu dzīvi. Ja nu tā, tad arī ikdienišķām ciešanām piešķirta sava jēga: par cik ārē­jais jeb vecais cilvēks mirst, par tik iekšķīgais ceļas augšā jau­nā spēkā un skaidrībā. ...

157

....Tiešām, brīnišķīgs ir Dieva izraudzītais ceļš: sodīdams viņš attaisno, nāvē gremdēdams — viņš ceļ augšup un dara dzīvu.

Bet ne vien morālisti un dzīves teorētiķi, arī metafiziski un spekulatīvi noskaņotie gari Kristus krusta zīmē atrod vielu pārdomām par Dievu un viņa noslēpumaino būtību. Kristus krustā atveras «Dieva dziļumi". Racionālā izpratne mūžam svārstās starp diviem pretpoliem: te Dieva rīcība tam izlie­kas nežēlīga, sodu un pazušanu nesoša, te atkal nepelnītas žē­lastības un mīlestības pilna. Kristus krustā abas šķietami pret­runīgās Dieva būtības pazīmes saplūst kopā paradoksālā sin­tezē; neatstādams grēku bez soda, būdams nepielūdzami taisns līdz galam, viņš tai pašā brīdī tomēr vēl daudz lielākā mērā parāda mīlestību pret grēcīgo cilvēku.

Ar to krusts kļuva par izcilu kulta simbolu, par «talisma­nu" cietēju, grēku sūdzētāju, mirēju — vispār dievlūdzēju praktiskai reliģiozitātei. Ko, vecai ticībai zūdot, nespēja vairs dot asiņaino upuru riti — «avju un vēršu asinis" vai dažneda­žādi amuleti, to tagad ticīgais pilnā mērā saņēma «satverdams mirdzošo Golgatas krustu", proti, sirds mieru pārbaudījumu un izmisuma brīžos.

Beidzot krusts «rādīja" jaunas ētiskas dzīves un darbības ceļu. Kristus krusts bija viņa neaptveramās mīlestības izpau­dums. Šī mīlestība bija gājusi pretim savam piepildījumam, nebēdādama par zaimiem, naidu un ciešanām. Tāda mīlestība nevarēja nebūt par vadzvaigzni tiem, kas gribēja viņa mācek­ļi būt. Tikai viņai sekojot, tie varēja kļūt sava kunga cienīgi.

158

 ...Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi viņa ceļi! No viņa, caur viņu, uz viņu ir visas lietas." Rom. 11, 33. Kristus krusts bija kļuvis par ceļu un par vārtiem, pa kupem atvērās pieeja pēdējai dzī­ves jēgai.

...Krusta simbols un Pāvila «dialektiskā teoloģija", tomēr, nebūt vēl nenozīmēja pēdējo jaunā kristiānisma vārdu dzīves problēmas risinājumā. Pāvila dialektika ar saviem pa­radoksāliem formulējumiem bija gan spēcīgs mēģinājums ie­tērpt jaunās ticības būtisko kodolu noteiktu priekšstatu un jēdzienu veidos, runāt saprotamā veidā par to, kas bija viņa dzīves A un O, bet nekādā ziņā negribēja un nevarēja preten­dēt uz to būt pēdējais, izsmeļošais mēģinājums. Neviens savu nespēju, izteikt «līdz galam" un adekvātā formā Dieva lielos darbus, neapzinājās labāk par apustuli pašu. Viņa varenie do­mu bangojumi bija gan kā radīti līdz pamatiem saviļņot un novest līdz radikālam lūzumam šaubu un izbaiļu nomāktās dvēseles, veicinādamas tādā kārtā tūkstošu ļaužu novēršanos no vecās bezcerības dzīves un viņu piegriešanos Kristus ticī­bai. Tomēr mūžam nevarēja turpināties lielais spraiguma un apvērsumu laikmets. Ar nepieciešamību lielajām bangām pa­mazām vajadzēja norimt, dodot vietu mierīgākai, izlīdzinātai pārdomai. Nomierinājumam iestājoties, gluži dabīgi no jauna vajadzēja atplaukt grieķu gara prasībai pēc saprātīgas, kais­les un afektu neskartas pārdomas un atziņas skaidrības.

159

 ... Šis mēģinājums izpaudās tā saucamā j o h a n i s k a j ā literātūrā, kurai pieskaitāms Jā­ņa evaņģelijs un 3 Jāņa vēstules *).

Laicīgā dzīve, nīcībai padotā pasaule, tāpat kā Pāvila rak­stos, arī Jāņa skatījumā nevar dot dzīves mīklas atrisinājumu pati no sevis. Ne mazāk stipri un radikāli, kā Pāvils, arī Jā­nis izceļ tās nīcību un relātīvitāti. Viss, kas šeit dzimst, drīz atkal zūd un mirst. Tas sakāms nevien par atsevišķām, nīcībai padotām būtnēm, tas sakāms arī par šīs dzīves īslaicīgiem priekiem, cerībām, ieguvumiem. «Pasaule paiet un viņas godī­ba." „Kas no miesas dzimis, ir miesa." Ja kaut kas šai dzīve var jēgu dot, tad tā vienīgi var būt absolūto, nepārejošo vērtī- bu, absolūtās gaismas un absolūtās dzīvības valstība. Bet Šī valstība būtiski šķirta no katras laikā un telpa ietvertās ek­sistences. «Dievu neviens nekad nav redzējis." Visas domas, ka dievišķais tveramā veidā varētu tuvoties zemes dzīvei, lai parādītos cilvēkiem, liekas nepieņemamas, jo tām ticēja an- tropomorfās, mitoloģiskās reliģijas, kas visas savu laiku pār­dzīvojušas. Tagad liekas, esam spēkā cits vārds: Finitum non est capax infmiti — laikā un telpā ierobežotais, galējais, ne­spēj ietvert sevī bezgalīgo ( K16ns, jaunplat6nisms). Un to­mēr, vienīgi nākot sakarā ar kādas augstākas, mūžīgas dzīves reālitāti, laicīgā dzīve varētu kļūt par nepārejošas, absolūtas jēgas reālizētāju.

Šis šķietami neiespējamais, dabīgam cilvēka prātam netve­ramais, tad nu pēc johaniskās literātūras izpratnes vienreiz, vēstures centrālajā punktā, patiesi noticis. Šis notikums ir mū­žīgā Kristus, debess gaismas un dzīvības nesēja, mūžīgā Dieva

160

 ... Ar to absolūtā gaisma, dzīvība un patiesība kļuvusi miesa. Visa vi­ņa zemes dzīve — nevis tikai viņa krusts — un katrs viņa vārds pauž vienu: tie rāda ceļu, kā laicīgais var pacelties aug­šup, pārveidoties un apskaidroties, lai iegūtu dalību pie mū­žīgā. Tur ir vajadzīgas visas dzīvības procesa pakāpes: garīga piedzimšana, garīgs ēdiens un dzēriens. Miega pilnajām gara acīm jātop redzīgām, ausīm dzirdīgām. Jāatraisās no zemes bērnu domām, ka Dieva tuvums vai mūžīgā dzīvība iegūsta­ma ārīgām dievlūgšanas un upuru ceremonijām. Zemes dzī­ves valgos saistītai dvēselei jāatceras sava īstā tēvija un, nā­kot sakarā ar Kristu, jānostājas uz mūžīgās dzīvības ceļa, jā­seko viņam. Tā un vienīgi tā tumsa var kļūt par gaismu un trūdi par dzīvību.

Jāņa evaņģelijs no dzīves augstākās jēgas un mūžīgās gais­mas meklētāja prasa kaut ko vairāk, nekā aklu «ticību" šī vārda parastajā izpratnē. Plašo masu ticība — pēc Jāņa — nevar pacelties pāri redzamām lietām. Neredzamo var tikai tvert gara skats, ticība, kas apskaidrota ar augstāku atziņu. Lūk, «gnostiskais" elements johaniskajā literātūrā. Tāpēc tā prasa «aklo acu atdarīšanu", tāpēc tā teic svētīgu to, kas «ne­redz un tomēr tic". Pārlaicīgas, gara acīm tve­ramas mūžīgas gaismas pasaules reali­tāte, kuras atklājējs un ceļvedis ir Kristus — lūk, johaniskā vēstījuma centrālais kodols. «Mēs nezinām ceļa, rādi mums Tēvu". — Šinīs Toma vārdos izteicas viss šaubu saēstā laik­meta posts un ilgas. Tam pretī stāv jaunās atklāsmes ieguvēju ticības laime, tērpta vārdos: «Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi un mēs esam ticējuši un atzinu­ši... " un tālāk: «Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi tevi atzīst,

161

 .... Dievu, kuru neviens nav redzējis, Kristus mums ir darījis zināmu, bet arī šādu, tam radniecīgu: „Dievu neviens nekad nav redzējis. Bet kad mēs brāļus mīlam, viņš ir mūsos" (I. Jāņa v. 4, 12) un šinī pašā rakstā lasām citā vietā: „Mēs zinām, ka iriēs no nāves esam iegājuši dzīvībā, jo mēs mīlam savus brāļus".

Dzīves dziļākā jēga, pēc Jaunās Derības sprieduma — un jāšaubās, vai kāds cits spriedums būtu pieņemamāks — nav „pierādāma", bet tikai „parādāma".

164

 ....brīvības, taisnības un savstarpējās izpalīdzības ideāli, kā pret­stats, zemām dzīvnieciskām tieksmēm un brutālai varai, apga­rojusi visus lielos Eiropas klasiskās rakstniecības, zinātnes, un filozofijas pārstāvjus, neatkarīgi no tā, vai viņu dzīslās ritēju­šas romāņu, ģermāņu vai slavu, skandināviešu, anglosakšu vai baltu asinis.

Bet nu redzam tik lab austrumos kā rietumos izaugam kādu citu „ētosu", kaut ko jaunu, svešu, kas šķietami skar humānos ideālus pašos pamatos. Milzīgajā tautu un grupu sacensībā iz­virzījies varas princips, varas ideāls. Varas koncentrāci­jas priekšā pazūd atsevišķais cilvēks. Ja valdošās varas inte­rese to prasa, tad indivīdam jātiek upurētam. Tāpat var tikt upurētas arī mazākas cilvēku kopas, pat tautas, ja tās atzītas par «mazvērtīgām". Rietumos vērojam tendenci varas prin­cipu saistīt ar rases principu. Rase grib kļūt varena. Vie­na rase — marksismā tai vietā figurē viena šķira — esot iz­redzēta, gluži tāpat kā V. Derībā viena tauta. Rases ko­pību un nākotni noteicot asinis, mistiskā asins balss un nācijas gatavība aizstāvēt savu godu līdz beidzamam. Kā redzams, līdzšinējais augstāko vērtību nesējs — gars tiek kaut arī ne pilnīgi noliegts, tomēr atbīdīts otrā vietā, kļūst labākā gadījumā par piedēkli it kā augstākai asins kvalitātei. Indivīda cilvēcīga cieņa un cilvēka tiesības, ko kā svarīgu prasību izvirzīja humānais ētoss, labākā gadījumā ar to savienojami vel tikai kompromisa veidā. Pamatprincips, kas likts humāni kristīgās taisnības un labvēlības principu vietā, ir pavisam cits.

208

 ...faktiem, kas jau ilgi kā reāli spēki slēpušies un brieduši tautu zemapziņā un tagad, nometuši līdzšinējās «humānās" civilizā­cijas masku, nobīda pie malas «uzpotētos" humānos ideālus?

Lai kā tas būtu, ir skaidrs, ka mūsu laiku cilvēks nostādīts dziļu pārvērtību priekšā. Viņa situāciju esam centušies apzī­mēt virsrakstā vārdiem «Vērtību krustceļos". Sadrumstaloša­nās starp atsevišķiem sīkiem mērķiem, kas raksturo mūsu pa­rasto dzīvi, nevar un nedrīkst ilgstoši aizēnot īsto stāvokli. Mums acis jātur vaļā un jāredz, ka krīze skar pašu augstāko vērtību izpratni.

Divi jautājumi liekas šeit sevišķi svarīgi. Vai patiesi ari augstākās vērtības, tāpat kā citas, mazāk nozīmīgas parādī­bas, ir tādā mērā pakļautas laiku maiņai, ka tās tāpat nāk un iet, var tikt celtas godā un atkal atceltas, augstiem vār­diem daudzinātas un pēc tam atkal atmestas, kā vecas skran­das? Jeb to starpā ir arī kādas, kas līdzinās mūžīgām zvaig­znēm, kas mirstīgajam meklētāja cilvēkam rāda ceļu tāpat vēl šodien kā priekš gadu tūkstošiem? Šis jautājums pēc vērtību absolūtā rakstura ir pirmais. Bet no tā tūlīt izriet otrs: ja ir tādas mūžīgas, pārlaicīgas vērtības, vai šīs pirmvērtības nevar nosaukt vārdā. Kādas tās ir?

Lielajā satricinājumu un pārkārtojumu laikmetā pēc pasau­les kara bieži ir bijis dzirdams izteiciens par «visu vērtību pārvērtēšanu". (Tikai pēdējā laikā mēs kļūstam atturīgāki šīs frāzes lietošanā un, kā tūliņ redzēsim, pilnīgi dibināti). Aiz šī teiciena slēpjas uzskats, ka vērtību, arī visaugstāko vērtību radītājs — nevis tikai to paudējs, nesējs un realizētājs — ir katrreizējais vēstures plūsmā ietvertais cilvēks vai zināma cil­vēku kopa. Jau Feierbachs to izteicis tik radikāli, ka tas vairs nav pārspējams: Cilvēks esot radījis dievu (un dievus)...

209

 .... Jaunākie vērtību filozofijas pārstāvji (Rikerts, Minsterbergs, Šēlers, Me- sers, N. Hartmans) savos pētījumos vienprātīgi nāk pie slē­dziena, ka tas nav iespējams. Cilvēks, kā viens no viņiem tei­cis, attiecībā uz noteicošām vērtībām nav to radītājs, bet var būt vienīgi to atklājējs un sapratējs, to atzinējs, vai noliedzējs. Vērtības pastāv savā nozīmībā neatkarīgi no tā, vai atsevišķi indivīdi vai pat cilvēku grupas tās atzīst, «akceptē" vai nē. Vērtības noteic cilvēku domāšanu («patiesības vērtība") un darbību, nevis cilvēku domāšana un darbība — vērtības. Vērtības, kā vispārnozīmīgas cilvēku dzīvi virzītājas normas, un idejas noenkurotas pārlaicīgā, pāri laiku maiņām esošā sfairā, transcendentā vērtību pasaulē. Ci­tiem vārdiem: ir kāds nerakstīts likums, kādas vispārnozīmī­gas normas, augstākas par cilvēku likumdošanu, ko nav iespē­jams bez katastrofālām sekām ignorēt vai apsmiet.

Tāpat kā zvaigznes pasaules izplatījumā eksistē neatkarīgi no tā, vai Keplers, Galilejs vai kāds cits astronoms tās ar tāļ- skata palīdzību ir «atklājis" vai «atradis", gluži tāpat ir ar vērtībām — tās pastāv neatkarīgi no tā, vai cilvēks tās ir sa­skaitījis, atklājis, atzinis, vai viņš domā par tām, vai nē.

Sacītais dod mums tiesību, tāpat kā astronomija runā par jaunu zvaigžņu un jaunu astronomisku likumu atklājējiem, runāt arī par augstāko vērtību atklājējiem. Kas gan, lietojot šo vārdu, nedomātu tūlīt par lielajiem reliģiju pamatlicējiem, par dziļdomīgajām tautas svētcerē izauklētajām atziņām un svētvardiem, vai par lielajiem filozofiskajiem ceļa rādītājiem?

211

 .... Jaunie atklājēji vecajos pazīst savus priekštečus un katra, jaunā rīta ausma cilvēces dzīve aizvien savu gaismu saņēmusi no saules, kas, kā vēlāk izrādās, vismaz pa daļai jau bija pazīstama senatnes gaišreģiem. Un visiem tautu vēstures gadu tūkstošiem cauri aužas labākas taisnības, brīvības, dai­ļuma un gara diženuma mērķi, kas kustina visus zemes spēkus, gan tērpdamies mainīgos veidos, bet paši nekad nenovecodami.

Bet ja tas tā, tad paceļas otrs jautājums: kādi ir šie mērķi, kādas tās idejas, kas tos noteic? Vērtību krustceļos stāvot, mulstot laikmeta dažādu aicinājumu krustugunīs, mums vajadzī­gi pieturas punkti, .skaidrība, vismaz par fundamentālajām atziņām vērtību pasaulē. Un ja arī vārdi un formulas tikai ne­pilnīgi izteic aiz tiem esošās realitātes, labāk nepilnīgā izteiksmes formā, simbolā uztvert gaismu, kādu staru no vērtību saules, nekā palikt tumsā.

Lai pareizai atziņai līdzinātu ceļu, mums visupirms jāiziet no konstatējuma, ka starp dažādu vērtību veidiem (piem., ma­teriālo labklājību, zinātnes sasniegumiem, laimīgu ģimenes dzīvi, cilvēku cieņu, kalpošanu tēvzemei u. t. t.) pastāv bū­tiska starpība. Dažas no šīm vērtībām ir vērtīgas pašas par sevi, neatkarīgi no tā, vai tās ir vēl derīgas kā līdzekļi arī citu vērtību realizēšanā (piem. veselība, normālas gara spējas), ci­tas turpretim iegūst savu nozīmi vienīgi ar to, ka palīdz realizēt kaut ko ārpus sevis, t. i. pārkārtotus, augstākus mērķus (piem., kapitāli, mašīnas, sports, atpūtas brīži). Pirmās mēs varam saukt par pašvērtībām jeb pamatvērtībām, otrās par atvasinātām jeb palīgvērtībām. Pēdējām, kā īsa pārdomā rāda, pieskaitāmas arī tādas mūsu laikos vi­sai augsti vērtētas parādības kā technikas sasniegumi, laba or­ganizācija u. c.

213

 ... Bet kas gan gribētu noliegt, ka nonākušas nemākulīgās jeb noziedzīgās rokās, iekļaudamās mazvērtīgas vai sliktas darbības sistēmā, tās būs nevis radošas, bet graujošas.

Ir dabīgi, ka sakarā ar šo vērtību divējādiem veidiem ro­das jautājums: kādas tad ir šīs neapšaubāmās pamatvērtības, kas noenkurotas tādos dziļumos (transcendentajos slāņos), ka tās nekāda laika straume nespēj aizskalot?

Jau iepriekš minētais filozofs Aug. Mesers savā „ētikā" min deviņas tādas vērtības jeb vērtību kompleksus, kurus tas apzīmē par vispāratzītām pamatvērtībām. No tām mums visu pirms ārpus mūsu diskusijas jāatstāj laimes vērtība. Nevis tāpēc, ka dziļu dvēseles laimi nevarētu nosaukt par lielu un ne­apšaubāmu vērtību, bet gan laimes vērtības subjektīvā rakstura dēļ. Nevienam dzīves filozofam vēl nav izdevies un nekad neizdosies uzstādīt vispārnozīmīgu, visiem individiem pieņemamu laimes formulu. Kamēr, piemēram, viens cilvēks zināmos apstākļos, zināmā apkārtnē jutīsies laimīgs, otrs varēs apgalvot, ka tas tai pašā situācijā jūtas dziļi neapmierināts un nelaimīgs, un mums nebūs nekādu līdzekļu šo subjektīvo ap­galvojumu atspēkot. Laimes vērtība acīm redzot ir līdzgait­niece citām vērtībām, tā iestājas tad, kad kādas citas vērtī­bas tiek realizētas. Citādi tas būs ar turpmākiem vērtību kompleksiem, kuriem līdz ar Meseru varam piešķirt objektīvu vērtību nozīmi. Tādas ir:

a)               V ī tā l ā s jeb dzīvības, spēka un veselības vērtības; Kaut arī paliek jautājums, kādu vietu tām piešķirt cilvēka un tautas dzīves vērtību hierarchijā vai sistēmā, skaidrs ir, kas bez dzīvības pirmspēka un dinamikas, augstvērtīga dzīve nav

214

 iespējama. Nevar aizmirst, ka šinī nogrupējumā ietelp arī cil­vēka fiziskās un garīgās konstitūcijas normālitāte.

b)   Blakus vitalitātei, kā fundamentāla dotība vērtību sfairā jāmin talants, gara spējas, apdāvinātība. Lai arī šo vērtību ieguvums vēl daudz mazāk nekā pirmo at­karīgs no atsevišķa individa gribas, tomēr noliegt lielo apdā­vinātības vērtību, metot skatu kultūras vēsturē, absolūti nav iespējams.

c)   Apdāvinātību papildina attīstības, izkoptīb a s vērtība. Ne bez iemesla mēs sajūtam kā smagu traģēdi­ju, kā vērtību sabrukumu, ja bērns vai jauneklis savā dzīves plaukumā aiziet bojā. Vērtības, kas būtu varējušas realizēties, kas varbūt ir neatkārtojamas, ir zudušas, varbūt, uz mūžu „Es visam pāri... Es jau noziedēju, es pirmās lapiņas tik pa­vērt spēju." To var izteikt arī šādi: cilvēka iedzimtās dāvanas ir dārgakmens, kas savu īsto mirdzumu iegūst vienīgi slīpēju­mā. Šeit meklējamas paidagoģijas fundamentālās nozīmes sak­nes.

d) Bagātu vērtību kompleksu veido sociālās jeb ko­pības vērtības. Sociālā kopība: ģimenē, draudzībā, tautā, val­stī, darba un dvēseles kopībā dzīvota dzīve nozīmē ārkārtīgu individuālo vērtību kāpinājumu, pat to pārspēšanu. Dzīve ko­pībā ar citiem, mīlestība uz citiem ir „multiplicēta" dzīve. Šeit sakņojas vecāku un bērnu, darba biedru un draugu, tautas un tēvijas mīlestības nepārejošā nozīme. Sociālās vērtības, pa­pildinātas ar mīlestību uz Dievu, var pretendēt uz vietu visu vērtību kalngalā.

e, f, g) Sociālai augšanai un kopīgai cīņai un darbam aiz­vien jaunu saturu dod gara un kultūras trijotne — i n t e lektuālās, aistētiskās un tikumiskās vēr­ tības.

215

 Par tikumību varam teikt, ka ceļam, kas ved uz tikumisko pilnību, nav gala. Absolūta sirdsskaidrība, godīgums, patiesības mīlestība un dvēseles cēlums un gara brīvība nekad nenoveco un kas ir vērtīgi paši par sevi, kaut arī tie vienā otrā gadījumā šķietami nedotu nekādu «reā­lu" ieguvumu. Sabiedrībai, kurā šie ideāli zūd, nepielūdzami jāslīd uz leju arī citos virzienos un beidzot jāiet bojā.

Intelektuālo (patiesības) vērtību galvenā nesēja ir zinātne un filozofija. Līdztekus praktiskiem sasniegumiem zi­nātnes mūžīgais progress aizvien dibināts tās pašdarbīgā seko­šanā patiesības vērtībai, bezpartejiskā dziņā pēc labākas un skaidrākas īstenības atziņas. Piem., kādas jaunas astronomis­kas, matemātiskas vai psiholoģiskas problēmas atrisināšana ir ieguvums arī neatkarīgi no praktiskā, ūtilitārā labuma, ko tā dod.

Tāpat izteikt visdziļāko, ko indivīda dvēsele un tau­tas, cilvēces gars sevī nes, izteikt to nepārspējami daiļās un harmoniskās līnijās, krāsās, formās, skaņās un dziesmās, vielā un vārdos, citiem vārdiem, aistētiskās vērtības, māksla tās dažādos veidos, dziļi tverta, ir viena no tām vērtībām, kas cilvēku pavisam tuvu pieved mūžīgi neizsmeļamam augstākam skaistumam, mīlestībai, mūžībai, Dievam.

Minētie septiņi vērtību kompleksi ietver sevī saturu, kas nekad nevar novecot. Paliek tikai viens trūkums jeb iebildums. Iepriekš dotajā vērtību uzstādījumā nav vēl pilnīgas vienības, valda zināms plūrālisms. Mūsu ierobežotajam prātam, sakarā ar dzīves komplicēto situāciju un aktu daudzumu, var tēloties gadījumi un tādi arī ir, kad, divām vai vairākām vēr­tībām uz cilvēku iedarbojoties, viņu starpā nav saskaņas, bet tās nostāda individu smagu vērtību konfliktu krustugunīs.

216

 ...ģimenes kopības interesēm, un māksla un tikumība, dzīvības neaizskaramība un taisnības prasījums bieži nonāk savā star­pā spraiguma, pat pretešķību stāvoklī. Un tomēr cilvēks savās augstākajās atziņās neatvairāmi ilgojas vienības. It se­višķi tas sakāms par tādu meklētāju, ko dzīves chaoss, vērtī­bu sajukums un personīgās dzīves sadrumstalotība bieži no­ved līdz izmisumam. Tā nobriest prasība; tāpat kā mēs pašā cilvēkā un viņa apziņā varam saskatīt ko yienptu,  atrast šo vienību arī cilvēka augstākos meklējumos, vērtību pasaulē. Vai dažādas vērtības, kas mums liek censties augšup, mums atkal un atkal liek pacelties, kad esam pakrituši, nav stari, kas izplūst no viena centra, no vienas saules? Mūsu apziņa mums to saka, ka tas tā ir. Mēs ticami tam. Tas nemaz citādi nevar būt. Un ja tā — tad ir skaidrs, ka šis kopējais centrs, šī saule var būt vienīgi pēdējais, prātam netveramais pilnības nesējs, Dievs. Tikai Dievs, būdams viens visu lietu daudzējādībā, var būt arī visaugstākā vērtība un visu vērtību avots. Un arī lai­cīgās dzīves plāksnē jābūt tādiem vērtību nesējiem, kas vērtī­bu dažādību apvieno vienā centrā. Tāds var būt tikai cilvēks par tik, par cik viņš ir Dieva līdzības atspulgs.

Tādā un vienīgi tādā skatījumā dzīvības un gara, individualitātes un kopības, intelektuālās, morālās un aistētiskās vēr­tības saplūst nedalāmā vienībā. Zinātnes meklējumi kļūst par Dieva liktās īstenības un Dieva mūžīgo likumu pakāpenisku atšifrēšanu, daiļuma kults mākslā — par viņa slavas varenu pausmi, tikumības pilnības slāpes šādā skatījumā nav nekas cits kā radījumu ilgas kļūt līdzīgiem savam pirmavotam; so­ciālās kopības gars kļūst par Dieva gribas un mūžīgā jābūtības likuma izpildījumu virs zemes, radītās būtnes, indivīdi un tautas — par Dieva bērniem.

217

 ...Te mums tad nu nāk palīgā apstāklis, ka vislielākie senat­nes gari — un tiem jāpieskaita arī visi lielie pravieši un die­višķīgās uguns nesēji pasaules lielajās reliģijās — bijuši aizvien pārliecināti, ka cilvēku pašu dotie likumi vēl nebūt nav viss, ka pāri tiem paceļas augstāka, absolūta vai dievišķīga vērtību un normu sfaira. Dievišķīgās normas un vērtības cilvēks nevar ne radīt ne atcelt, tās bija, ir un būs. Cilvēks tās var vienīgi atklāt, nojaust un akceptēt vai arī — tās neredzēt vai pat no­raidīt — sev pašam par postu. Arī jaunākos laikos lielo domā­tāju starpā nav trūcis tādu, kas pretēji laikmetiskām strāvām aizstāvējuši un pamatojuši vērtību un normu absolūto rakstu­ru, lai atceramies kaut tādus mūsu gadusimteņa domātājus kā M. Šēleru, A. Meseru, K. Jaspersu un c. Protams, nevar sa­gaidīt, ka visās detaļās viņu uzskati būtu vienādi, it sevišķi, kad ir runa par jautājumu par augstāko vērtību pakāpenību un savstarpējām attiecībām. Tomēr, ar gandarījumu varam konstatēt, ka atziņa par augstāko ētisko vērtību neatkarību no cilvēku subjektīvā sprieduma, visiem ir kopēja.

Jautāsim tagad, kādi tad ir šīs mācības par augstāko vērtī­bu veidiem un viņu absolūto raksturu galvenie atzinumi.

Vispirms Še mināms konstatējums, ka visas cilvēka dzīves vērtības sadalās divās atšķirīgās grupās vai saimēs. Viena no tām aptver vērtības, kuras saucamas par primārām vai patstāvīgām, otra — tā saucamās sekundārās vai palīgvērtības. Par primārām uzskatāmas visas vērtības,

227

kā piemēram «patiesība", «godīgums", sociāla taisnība", cil­vēka fiziskā un garīgā pilnvērtība un līdzīgas, kas ir vērtīgas pašas par sevi, neatkarīgi no tā, vai tās veicina cilvē­ka dzīves materiālo labklājību, vai tās šaurākā nozīmē ir «de­rīgas", vai vispār tās reālās dzīves apstākļos pilnīgi realizējamas vai ne. Sekundārām vai palīgvērtībam turpretim pieskai­tāmas visas, kas iegūst savu pozitīvo nozīmi vienīgi gadījumā, ja tās veicina pirmo, tas ir prīmāro vērtību sasniegšanu vai tuvošanos tām, bet pretējā gadījumā no pozitīvām pārvēr­šas negatīvās vai pilnīgi zaudē savu nozīmību. Nav grūti sa­prast, ka pēdējām pieskaitāmas tik «populāras" lietas kā nau­da, kapitāls. Ir absolūti skaidri, ka minētās lietas savu ētisko nozīmi iegūst vienīgi kā līdzekļi citu, primāru vērtību veici­nāšanai. Citiem vārdiem: laba rīkotāja rokās, kas tās izlieto augstāku mērķu sasniegšanai, tās kļūst vērtīgs palīglīdzeklis, turpretīm noziedznieka vai necilvēka rokās tās var atnest ne­aprakstāmu postu, (piem., uzpērkot slepkavas vai nepatiesus lieciniekus, finansējot destruktīvu uzskatu izplatīšanu un t. t.). Bet nevis nauda un kapitāls vien ir tāds abās pusēs griezīgs zobens. Tādas ir arī vēl citas lietas, kas tāpat ka pirmās bieži apžilbina naiva cilvēka skatus, tāda, piem., ir, kā mēs to it sevišķi labi saprotam, šinī atoma laikmeta, tehnika, tehnika pat savā visaugstākā attīstības pakāpē. Nekāds tehnikas progress nevar mainīt šo viņas divpusīgo raksturu. Gluži tas pats sakāms arī par sabiedriskās dzīves tehniku, ko saucam par «organizāciju". Pat rūpīgi izstrādāta un izveidota organi­zācija par sevi nav nekas. Savu nozīmi tā gūst vienīgi tad, kad to izlieto ka līdzekli vai nu cēlu un labu, vai arī pretēju mērķu veicināšanai. «Laba" organizācija palīdz glābt cilvēkus no nāves un slimībām, izplatīt izglītību un krietnus

228

 sabiedriskus un politiskus ideālus. Bet tāda pat «priekšzīmīga" organizācija nodrošina dažkārt lielus panākumus gangsteriem, palīdz uzturēt verdzību, apspiest brīvības un cilvēcības ideā­lus un t.t.

Šīs evidentās patiesības liek mums ar jo lielāku nopietnību un interesi jautāt: kādas tad nu ir šīs visunoteicējas augstākās vai primārās vērtības? Ļoti populāra atbilde skan: pirmā un galvenā no tām ir — cilvēka laime. Tas sākumā izklausās vi­sai pieņemami un saprotami. Tomēr mums jāsaka, ka laimi šī vārda parastā vai populārā nozīmē mēs kā vadošu vērtību nevaram izvirzīt tā iemesla dēļ, ka tā ir augstākā mērā sub­jektīva vērtība. Iedomāsimies uz brīdi, ko mazs bērns sauc par laimi un ko par tādu sauc, teiksim, cīnītājs-varonis; vai nostādīsim blakus vienu otram izlutināta mātes dēliņa un ne­nogurstoša sabiedrības darbinieka laimes izpratni. Nē, laime nav objektīvi tverama, tā ir specifiski subjektīva izjūta, par kuru visi lielie dzīves gudrajie teikuši: esi labs un krietns, dari labus darbus, saglabā tīru savu sirdsapziņu — tad tu būsi arī laimīgs. Vārdu sakot — laimes jēdziens neder par vērtību mācības izejas punktu. Papriekš jākonstatē, kas ir objektivi vērtīgs. Dzenoties pakaļ pēdējam, cilvēks varēs iegūt arī lai­mes izjūtu, pēc kā tas ilgojas. Laime bieži var tikt pielīdzinā­ta mirdzošam taurenītim: tā ir mīlīga pavadone, bet slikta vadone.

Par dzīves vadzvaigznēm, turpretīm, cilvēks droši sev var ņemt sekojošās vērtības (Sal. piem. A. Mesera ētiku):

1.               Vītālās jeb dzīvības un veselības vērtības. Katram, kas negrib atvērt vārtus pilnīgam nihilismam (nihil, nekas), ir jāatzīst dzīvības pamatnozīme vērtību novadā. Bez dzīvības nav nekādu sasniegumu, ne gara un kultūras plaukuma.

229

 ... Ve­selais prāts, kas nav par daudz attālinājies no savas saknes, aizvien dzīvību uzskatīs par pozitīvu un nāvi par negāciju. Bet dzīvība cilvēka eksistences apjomā var būt pilnvērtīga, vai arī iedragāta un kropla. Līdz ar to par vītālās vērtības pa­veidu kļūst veselība, t. i. citiem vārdiem: veselīgs, nor­māli funkcionējošs organisms, ķermenis ar normāliem orgā­niem ir tik augsti vērtējams (arī neatkarīgi no citiem sasnie­gumiem), ka tautas gudrība to nereti apzīmē par visdārgāko laicīgās dzīves mantu. Nekas neliekas tik traģisks, kā nenor­māla, slima vai kropla cilvēka nākšana pasaulē vai veselības pilnīga zaudēšana jaunības gados. Ja jāizvēlas starp īsu, pār­ejošu laimi sološu baudu mirkli un veselību, tad izvēle var būt tikai viena.

2.  Bet dzīvs cilvēks, kas ar veseliem locekļiem nāk pasau­lē, var vai arī nevar sevī nest līdz iedzimtas (talanta un gara spēju) vērtības. Tā mēs nonākam pie otras ne mazāk nozīmīgas primāro vērtību grupas. Gars un viņa veikumi ir dzīvības augstākā rota. Visi kultūras sasniegumi vairāk vai mazāk atkarīgi no gara spējām, ko cilvēks nes sevī. Šinī no­vadā arī meklējams faktors, kas cilvēku pacēlis pāri dzīvnie­kam. Ne par velti augsti apdāvinātu indivīdu un viņu snie­gumu priekšā vidusmēra cilvēks bijībā mēdz salikt rokas, tā godinot viņos vienu no augstākām dievišķīgām balvām, kas rotā mūsu dzīvi.

3.  Atzīstot iedzimto gara dāvanu fundamentālo vērtību, mums konsekventi jāsper arī nākošais solis un jāatzīst at­tīstības vai izglītības vērtību primārais raksturs. Nav grūti saprast, ka gadījumos, kad augstas iedzimtas vēr­tības paliek neattīstītas, neizkoptas, tiek atstātas novārtā vai

230

 pat vieglprātīgi izsvaidītas un izšķiestas, mēs noziedzamies pret augstāko dzīves likumu, minam kājām savu sūtību. Pumpurs vēl nav roze un sēklas grauds vēl nav puķe. Visi lielie audzi­nātāji tāpēc salīdzinājuši audzinātāja uzdevumu ar dārznieka darbu, kuru vada viena doma: izkopt, attīstīt, pasargāt no kropļojumiem, viņam uzticētos stādus, lai tie nestu ziedus un ziediem sekotu augļi. Cits, ne mazāk zīmīgs salīdzinājums ru­nā par zeltu vai dārgakmeni, no kā jānotīra rūda un kam va­jadzīgs lietpratīgs slīpējums, lai tas atmirdzētu visā krāšņumā. Ne dzīvas būtnes zaudējums vien ir tas, kas mums liek skumt pie kapa, kurā gulda bagāti apdāvinātu jaunekli vai jaunavu, bet visvairāk gan doma par to, ka „salna koda sārtu ziedu, roze vīta pumpurā", t. i. dzīvei zudis cilvēks, kas nebija spējis atvērt savu dvēseles ziedu ar visām tā dotībām līdz pilnībai, tā ka ar viņu aiziet nepiepildītas iespējamības, kas — vismaz šinī dzīvē — paliek neīstenotas.

Līdz šim minētās vērtību grupas — vītālās, iedzimtās do­tības un to izkoptība — savā ziņā sastāda pamatsastāvu vi­sai cilvēku dzīves vērtību celtnei, ir priekšnoteikums nākamai grupai, kas paceļas virs pirmās kā augšstāvs virs pamatstāva. Jau prasība pēc iedzimto vērtību izkopšanas ietver sevī prob­lēmu: virzienā uz ko, kādam mērķim pretim tās izkopt, un līdz ar to: kādu virzienu vispār dot cilvēka centieniem, viņa garīgai augšanai, lai tiešām viņa dzīve attaisnotu viņa nākša­nu pasaulē. Uz šo jautājumu tad nu dod atbildi šī nākamā vērtību grupa, kas kā saule vai mūžīgās zvaigznes raida savus starus zemes dzīves dārzos. Šinī grupā ietilpst: a) kopības (sociālās) vērtības, kā draudzība, laulība, ģimene, tauta, kas katram individam ik uz soļa atgā­dina: «neviens nedzīvo vienīgi sev".

231

b)   aistētiskās vai mākslas (dailes) vērtības ļauj cilvēkiem, it sevišķi dažiem izredzētiem, skaistā vai vismaz adekvātā formā izteikt visdziļāko, ko cilvēks sevī nes, sevī pārdzīvo. Izteiksmes līdzekļi var būt vai nu runātais un rakstītais vārds, vai arī skaņas (dzies­mas), formas, līnijas, krāsas, kustības.

c)   intellektuālas (prāta) jeb atziņas vērtības (zi­nātne, filozofija), kas paplašina cilvēka zināšanas, pa­ceļ plīvuru, kas no mūsu prāta acīm slēpj nezināmo.

d)   tikumiskās (morālās) vērtības, kas liek cilvēkam ar savu raksturu pacelties pāri dzīvniekam un necilvē­kam, tiekties pēc tā, lai būtu godīgs, cēls un labs, garīgi brīva būtne, kas iet pretīm lielākai pil­nībai.

Attiecībā uz visām šīm augstākās kategorijas vērtībām ir iespējams parādīt, ka tās ir vērtīgas pašas par sevi. Protams savās pēdējās konsekvencēs tās var nākt par la­bu arī cilvēka laicīgās eksistences un labklājības pacelšanai, bet viņu vērtīgums nav no tā atkarīgs. Tām visām ir kopīga viena lieta: tās prasa vai vismaz var prasīt upurus, t. i. lai viņu labā cilvēks atteiktos no kaut kā cita, kas viņam arī liekas dārgs, nepieciešams vai tīkams. „Kas viņu ugunīs iede­dzies, tas neprasa, vai viņš bojā ies" (Rainis), vai „Kas dzī­vību nevar ķīlā likt, pie īstas dzīves tas nevar tikt" (Šillers).

To viegli izprast attiecībā uz kopības vērtībām: draudzību, laulību, ģimeni, tautu.

232

 ... Ir nesaprotami un skumji, kad skepticisms un nihilisms tik tāl saēdis vienu otru, ka tas cinis­ki jautā: „Ko viss tas man var dot?"

Tikpat labi to, ka šīs vērtības ir pašvērtības, varam ieska­tīt, analizējot dailes vai zinātnes vērtības. Mākslinieks, kas spējis sevi un savu dziļāko pārdzīvojumu izteikt mākslas dar­bā, līdz ar to jau ir guvis savu lielāko algu. Varbūt paiet ga­du desmiti vai gadu simteņi, kamēr citi to atzīs, varbūt viņam savs mūžs jābeidz trūkumā un pat nabadzībā — viņa mūža darba vērtību tas nevar mazināt vai aptumšot. Drīzāk gan otrādi — tikai vēl vairāk izcelt.

Un pavisam skaidrs tas kļūst tikumisko vērtību gadījumā: ja kāds ir godīgs vai izpalīdzīgs vienīgi cerēdams, ka viņam no tā atlēks kāds „labums", tad ar to pašu viņa ārēji tik teica­mās stājas vērtība ir mazināta, zināmos gadījumos pat pilnī­gi iznīcināta. Būt godīgam, cēlam, sirdsskaidram, izpalīdzīgam ir akti, kas vērtīgi paši par sevi, kaut tie darītājam arī atnestu nevis atzinību un atmaksu, bet paliktu pilnīgi neievēroti vai pat sagādātu viņam pazemojumus un ciešanas, nicināšanu un izsmieklu. Tikumiskās vērtības šādā nozīmē ir absolūtas. No savām prasībām tās neļauj neko nokaulēt. Šinī apstāklī slēpjas viņu rigorisms (nepielūdzamība). Sal. Im. Kanta, N. Hartmaņa un citu morālfilozofu sistēmas. Nevis cilvēka vēlē­šanās būt laimīgam radījusi viņas, bet viņas kā nerakstīt? li­kums valda par cilvēku, un cilvēkam jāizšķiras: vai viņam pa­kļauties un dzīvot, vai no tām novērsties un iet bojā.

233