Гердер Г. И. (1977). Идеи философии истории человечества. Москва: Наука;

konspekts

Prāts nav nekas cits kā apgūstams, apzināms, iemācīta proporcija, ideju un spēku vērstība: cilvēks ir radīts tai to apgūtu, izpētītu… Cilvēks kopš bērnības salīdzina idejas un iespaidus, kurus tam dod smalki sajūtu orgāni, atbilstoši to skaitam, patiesuma smalkumam, mācās tās ātri sasaistīt tās. No šejienes rodas veselums, un šis veselums ir doma, bet domas un sajūtas apvienojas un dod spriedumu par to, kas ir patiess, un kas ir nepatiess, kas ir labs, kas ir ļauns, kas ir laime un kas nelaime; tas arī ir cilvēka prāts . .. Prāts nav iedzimts; cilvēks ir sasniedzis prātīgumu. .. tas var būt nabadzīgs un pārpilnīgs, vesels un slimīgs, kropls vai saskanīgs.. 101.lpp.

Prāts un brīvība – dāvanas cilvēkam 102.

Pats cilvēka veidols liecina par tā miermīlību … tas ir cilvēka pirmais raksturotājs 108.

Arī cilvēka mīlestībai ir jābūt humānai – tai ir dabas veidots viss cilvēk ārējais veidols.. 109.

.. nepieciešama cilvēku sabiedrība; bez sabiedrības neviens cilvēks nespēs eksistēt. Un tā cilvēks ir dzimis, lai dzīvotu sabiedrībā…

Cilvēks ir taisni radīts, un kā ķermenis kalpo galvai, kā abas acis redz vienu un to pašu, un divas ausis dzird vienu un to pašu…, lai viss divējādais norādītu tikai uz vienu un arī dvēselē, iekšējais dižais līdzsvara un taisnīguma līdzsvars .. (uz to norāda) 111. (uz cilvēka humāno dabu norāda arī reliģiju esamība) reliģija – tā ir sirds vingrināšana un pati tīrākā cilvēka spēju un spēku virzība. 114.lpp.

Kas tālāk? Cilvēks uz zemes (bija pati pilnība).., ko tagad, vai tam jāiet atpakaļ un jāpārvēršas akmenī, augā , zilonī? .. 126... pilnīgi pārliecinoši (var teikt), ka spēki rada bezkaislīgi, mūžīgi. 127.lpp.

(svešs fizioloģijai ir spriedums), ka smadzenes strādā pašas par sevi; tieši otrādi, eksistē īpaši psiholoģiski likumi, saskaņā ar kuriem dvēsele veic savas darbības un savieno savus priekšstatus… 127.lpp.

Nekas nerada cilvēkam eksistences sajūtu tik labi, kā patiesības izzināšana … 129.lpp Atmiņa cilvēkiem izteikta dažādi, atkarībā no tā kā iekārtots organisms; vieniem tie uzturēti tēlaini priekšstati, citiem – abstraktas zīmes, vārdi, un par skaitļi. 131.lpp..mūsu zemes eksistences mērķis ir humānisma audzināšana, bet visas zemākās vajadzības tai ir tikai jākalpo un jānoved līdz tai. 132.lpp.

Viņš (cilvēks) mācās visu, nesasniedzot nekur pilnību, jo reizē ar sapratīguma sēklām un tikumībai viņš manto arī sliktus tieksmes un tā, ejot pa patiesības un gara brīvības ceļu, viņu nospiež ķēdes, kuras stiepjas līdz pašiem cilvēces pirmsākumiem  133.lpp. Patiesība, skaistums, mīlestība – lūk mērķi uz kuriem vienmēr ir tiecies cilvēks, lai ko nedarītu, ne reti to neapzinoties, ne reti ejot par pilnīgi nepareiziem  ceļiem… (Vērojot cilvēce attīstības ceļu) varam būt pārliecināti, ka cilvēks pieņems dievišķu veidolu, tādu, ka tā diženumu un skaistumu nav iespējams zemes cilvēkam pat iedomāties… 134.lpp... un tā ir skaidrs, ka cilvēkam jāpaceļas uz jaunu pakāpienu, kurš saskaras ar viņu un tajā pat laikā pārsniedz to, līdzīgi tam , kā pats cilvēks atrodas blakus dzīvnieku pasaulei, ir izdaiļots ar vis cēlākām priekšrocībām salīdzinot ar tiem… cilvēks vienlaicīgi ir divās esamībās – no šejienes viņa divējādā daba..136.lpp.

 Konspektēja O.Rode