Ērika Froma Bēgšana no brīvības izraksts, komentāri

Vai brīvību nosaka ārēju piespiešanas spēku neesamība? Vai tā tomēr pieļauj kaut kā klātesamību, ja tā, kas tas ir?

Kāpēc  vieniem brīvība ir svēts mērķis, bet citiem drauds?

Vai bez iedzimtas tieksmes pēc brīvības ir arī pakļaušanas instinkts? Vai vienmēr pakļaušanās notiek tikai ārējai reālai varai, vai iespējama pakļaušanās internalizētām autoritātēm, tādām, kā sirdsapziņa, pienākums, vai anonimām autoritātēm, kā sabieriskais viedoklis?

Kas modina cilvēkā slāpes pēc nepiesātināmas varas? Viņu dzīves enerģija vai vājums un nespēja dzīvot neatkarīgi no otra?

Sabiedrība ne tikai apspiež personības veidošanos, bet to arī formē.

Statiskā adaptācija – tā ir tāda, kurā nemainās personas raksturs, bet tikai rodas jauni pieradumi; Dinamiskā - tā, kurā mainās raksturs, jeb veidojas raksturs.

Kas tieši ir tas, kas piespiež cilvēkus pielāgoties gandrīz pie visiem, kaut cik pieņemamiem dzīves apstākļiem un kur ir pielāgošanās robeža. Lai kādas nebūtu rakstura īpatnības, tās ļoti viegli izveidojas bērnībā, vēlāk tās mainīt tās ir ārkārtīgi grūti. Neviena no nosliecēm cilvēkam nav raksturīga pašā sākotnē.

Abi faktori – viņa (cilvēka) nepieciešamība dzīvot un sociālā sistēma – nevar tikt viena indivīda izmainīta – šie faktori arī nosakato vai citu raksturīpatnību veidošanos. Tas gan nenozīmē, ka kopā ar citiem var tiekties uz kaut kādām ekonomiska un politiskām izmaiņām, bet sākotnēji personība veidojas noteiktos dzīves apstākļos – ģimene taču piemīt sabiedrībai raksturīgas pazīmes.

Bez fizioloģiskām vajadzībām, kuras sakņojas cilvēka būtībā, ir vajadzība pēc saites ar apkārtējo pasauli, nepieciešamība izvairīties no vientulības. Tam nav jābūt fiziskam kontaktam – indivīds fiziski var būt vientuļš, bet saistīts ar idejām, morālām vērtībām, kaut vai sociāliem standartiem – tas rada kopības jūtas un piederību. Tajā pat laikā indivīds dzīvojot starp cilvēkiem var būt ļoti vientuļš un sajust pilnīgu izolētību. Morālā izolētība ir tik pat nepanesama, kā fiziskā. 

Sasaiste ar pasauli var būt gan augsts, gan triviāls raksturs, bet jebkurā gadījumā ta ir daudz pieņemamāka nekā vientulība. Reliģijas, nacionālisms, jebkuras tradīcijas, jebkuri aizspriedumi – pat paši muļķīgākie un pazemojošākie – glābj cilvēku, ja tās cilvēku saista ar citiem cilvēkiem, no paša briesmīgākā - no izolācijas. .. cilvēks nevar dzīvot bez kaut kādas sadarbības ar citiem.

Ir vēl viens apstākļis, kas nosaka nepieciešamību pēc piederības kopai: tā ir subjektīvā pašapziņa. Spēja domāt cilvēkam ļauj sevi apzināties kā kaut ko atsevišķu no dabas un un citiem cilvēkiem. Būdams kaut kas atsevišķs, viņš jūtas neaizsargāts. Jābūt iespējai cilvēkam sevi pieskaitīt kaut kādai sitēmai, kura orietētu viņa dzīvi un dotu tai jēgu. Pretējā gadījumā, viņu salauzīs šaubas, paralizēs viņa spējas darboties un dzīvot.

Cilvēks ir vēsturiskas evolūcijas produkts sintēzē ar noteiktiem iedzimtiem mehanismiem un likumiem.

Cilvēks pāraug savu vienotību ar dabu un cilvēkiem, cilvēks top par indivīdu un jo tālāk jo aktuālāka ir cita alternatīva. Viņam jāvar atkal apvienoties ar pasauli spontānā mīlestībā un radošā darbībā veidosies tāda sasaiste ar šo pasauli, kas iznīcina viņa brīvību un individualitāti.

Indivīda atbrīvošanos no pirmatnējām saitēm ar dabu un citiem cilvēkiem var saukt par cilvēka individualizāciju. Katrā sabiedrība pastāv individualizācijas robeža, aiz kuras normāls indivīds nevar iziet. Viens no individualizācijas aspektiem ir personības attīstība un otrs pieaugošā vientulība.  Jūtot vientulības bezpalīdzību, parādās tieksme atteikties no savas individualizācijas. Tāda atgriešanas nenovēršami noved pie pakļaušanos, tajā pat reizē nepazūd pretruna starp varu, kurai pakļaujas un indivīdu.

Pakļaušanas nav vienīgais ceļš, lai izvairītos no vientulības un satraukuma. Cits ceļš – vienīgais produktīvais, kurš nenoved pie neatrisināmiem konfliktiem, ir spontāni sakari ar cilvēkiem un dabu, t.i. tādiem cilvēka sakariem ar pasauli, kuri neiznīcina viņa individualitāti. Šādu saišu augstākā izpausme ir mīlestība un radošs darbs, kas sakņojas cilvēka veseluma spēkā un tāpēc neierobežo personības attīstību, bet veicina tā atīstību līdz maksimāli iespējamām robežām.

Tātad individualizācija noved vai nu pie pakļaušanos vai spontānas aktivitātes.

Individualizācijas procesa rezultātā tiek pazaudēta identitāte ar citiem cilvēkiem.

Ja katru bērna individualizācijas soli pavadītu atbilstoša personības izaugsme, bērna attīstība būtu harmoniska.

Cilvēka eksistence un brīvība no pašas sākotnes nav šķiramas.

Pirmējās saites ar pasauli bloķē cilvēka attīstību. Tas stāv viņa prāta attīstības kritisko spēju attīstīabs ceļā; tās palīdz viņam apzināties sevi un citus tikai kā cilts kopienas  locekļus, bet ne kā patstāvīgas cilvēciskas būtnes. Citiem vārdiem sakot, pirmatnējās saites traucē cilvēkam kļūt par brīvu radošu indivīdu, kurš patstāvīgi nosaka savu personīgo dzīvi. Tajā pat laikā identitāte ar dabu, cilti indivīdam dod drošības sajūtu. Viņi pieder pie pie kaut kādas veseluma struktūras, viņi ir daļa no tās un ieņem tajā noteiktu, neapstrīdāmu  vietu.

Tātad indivīda individualizācijas process ir līdzīgs sabiedrībā vērojamam.

Arī sabiedrībā var gaidīt harmoniju tikai tad, kad individualizācija līdzsvarotos ar tās varenību. Sabiedrība (ekonomika, politika) nespēj nodrošināt harmoniju, kā rezultātā brīvība pārtop par nepanesamu slogu, tā kļūst par šaubu avotu un ness aiz sevis dzīvi, kura zaudējusi jēgu un mērķi. Un tad parādās tendence atbrīvoties no tādas brīvības, aiziet pakļautībā vai kā citādi atrast veidu kā savienoties ar cilvēkiem un pasauli.

Divi laikmetīgā cilvēka brīvības aspekti

Kapitālismā panākumi un materiālais ieguvums kļuvuši par pašmērķi. Cilvēka likteņa būtība ir tajā, lai veicinātu ekonomiskās sistēmas izaugsmi, vairotu kapitālu – un ne personīgas laimes mērķu labā, bet paša kapitāla labā. Cilvēks pārvērties par gigantiskas ekonomikas mašīnas detaļu. Ja viņam ir liels kapitāls, tad viņš ir liels zobrats, ja viņam nekā nav, tad tā ir tikai sīka skrūvīte. Cilvēks kalpo mērķiem, kuri atrodas ārpus viņa.

Egoisms ir lielākais cilvēka uzvedības virzītājs, tiekšanās pēc personīgā labuma stiprāka par jebkuru morāli, cilvēks drīzāk gatavs pazaudēt savu tēvu, bet ne mantojumu.

Mīlestību nerada kāds īpašs objekts, bet ir nepārtraukti klātesošs faktors katrās personas iekšienē, kurš tiek kāda objekta ierosināts darbībai. Mīlestība var tikt vērsta uz jebko, arī uz pašu. Mīlestība uz kādu noteiktu cilvēku balstās uz mīlestību pret cilvēku vispār. Jā cilvēks var mīlēt tikai citus, viņš vispār nav spējīgs mīlēt.

Egoisms nav mīlestība pret sevi, bet pilnīgi kaut kas pilnīgi pretējs. Egoisms ir skopuma veids, tas ieslēdz sevī neieredzēšanu, alkatību. Alkatība –nekad nav nepiepildāma. Egoisma saknes meklējamas sevis necienīšanā un sevis nemīlēšanā. Šobrīd cilvēka veselums izpaužas tikai vienā tā segmentā – intelektā un gribasspēkā, pārējās indivīda raksturojošas lietas ir pilnīgi nocirstas. 

Cilvēks ir atrauts no sava darba produktiem, viņš vairs nav saimnieks pār paša uzbūvēto pasauli – otrādi, viņa radītā pasaule tapusi par cilvēka saimnieku. Šķiet, ka cilvēks it kā darbojas atbilstoši savām interesēm, bet patiesībā viņš pilnīgi viss ir pārvērties par tās mašīnas kalpu, kuru pats ir radījis.

Cilvēks sevi mierina ar ilūziju, ka ir pasaules centrā, bet patiesība viņš ir pilns bezspēcīguma un niecīguma sajūtas. Izolācijas un bezspēcīguma sajūtas pastiprina jaunās cilvēku savstarpējās attiecības (te slēpjas jaunas briesmas, kuras saistītas ar informācijas tehnoloģiju attīstību un cilvēku attiecības aizvietojot ar datoru) . Cilvēku attiecības pazaudējušas tiešumu un kalpo manipulācijām, kurās cilvēks ir kā līdzeklis. Visās savstarpējās attiecībās - personiskās un sabiedriskajās dominē tirgus likumi.

Kapitāla īpašnieks izmanto otru cilvēku, tāpat, kā izmanto mašīnu, darbagaldu, lai sasniegtu savus ekonomiskos mērķus. 

Ne tikai ekonomiski cilvēki ir atsvešinājušies, bet arī viņu personīgās attiecības ar cilvēkiem ir atsvešinājušās, attiecības starp cilvēkiem pārvērtušās par attiecībām starp lietām. Taču nekur atsvešināšanās neizpaužas tik stipri un nav kļuvušas tik postošas, cik indivīda attiecībās pašam ar sevi. Cilvēks ne tikai pārdod preces, viņš pārdod pats sevi un sajūt sevi kā preci. (Šodien par to atklāti runā, ka’par kaut ko pozitīvu, veicinošu, kā par izglītības mērķi – kau kāds trakums!)

Līdzīgi kā ar jebkuru preci, tirgus izlemj, cik vērtas būs tādas vai citādas cilvēka kvalitātes un nosaka pat tā eksistenci. Ja tām kvalitātēm, kuras piedāvā cilvēks, nav pieprasījuma, tad tam nav vispār nekādas kvalitātes, tas neko nav vērts, tas neko nemaksā. Tādejādi cilvēka pašcieņa pārtop par to, ko par viņu domā citi cilvēki. Viņam nav nekādas pārliecības par paša vērtību, kuras nav atkarīgas no viņa popularitātes tirgū. Ja pēc viņa ir pieprasījums, ja viņš ir populārs – tas ir ārkārtīgi svarīgi. No tās ir atkarīga ne tikai veiksme praktiskajā darbībā, bet arī viņa spēja saglabāt pašcieņu.

Indivīds kļuvis vēl vientuļāks, iebiedētāks, nedrošāks. Tas viss tiek kompensēts ar varu un prestīžu, ar nacionālo lepnumu, ar piederību kādai ļaužu grupai utt.

Kapitāla koncentrācija aprok privāto iniciatīvu. Kur valda monopolistiskais kapitāls, tur vairums cilvēka likteņi ir atkarīgi no nelielas grupas lēmumiem.

Brīvība un demokrātija

Ir nepareizs apgalvojums, ka mūsdienu demokrātija ir atbrīvojusi indivīdu no visiem ārējiem ierobežojumiem un novedusi pie individuālisma uzplaukuma.

Tiesībām izteikt savas domas ir tikai tad jēga, ja mums patiešām ir savas domas..

Mūsu laikos bezpalīdzības stāvoklis, kurā atrodas cilvēks, rada tendenci bēgt no „brīvības”.   Noved pie konformisma, kura rezultātā indivīds pārvēršas par robotu, pazaudē sevi, bet ir parliecināts, ka ir brīvs un pakļaujas tikai savai personīgai gribai.

Spontāno jūtu apspiešana, tātad ir patiesās individualitātes graušana – sākas jau agrā bērnībā, sākot jau ar pašu sākumu bērna audzināšanā. Tas nenozīmē, ka jebkura audzināšana apspiež spontanitāti – ja bērna audzināšanas mērķis ir pilnvērtīga bērna attīstība, viņa iekšējās neatkarības un individualitātes attīstība.

Bērnam jau no agras bērnības māca izrādīt jūtas, kuras viņš nemaz nejūt – mīlēt cilvēkus, kurus nemīl, būt nekritiski draudzīgiem, smaidīt..... Ja bērns bērnībā nav pilnīgi vēl salauzts, tad to panāk sociālais spiediens.. tikai tie, kas atrodas sociālās piramīdas pašā augša, vai pašā apakšā var būt nevisai „patīkami”.. Smaids, kam faktiski jāatspoguļo draudzīgums, prieks, jautrība, pārvēršas par „lampiņu”, kuru ieslēdz vai izslēdz ar elektrisko slēdzi. 

Tiek apspiest plašs spontānu emociju spektrs ...( tev jāspēlē noteikta loma un tā paredz noteiktus uzvedības stereotipus)

Līdzīgi, kā tiek kropļotas jūtas un emocijas, tiek kropļota arī orģinālā domāšana... Jau no pirmās apmācības soļa cilvēkam atsit vēlmi domāt patstāvīgi, viņa galvā ieliekot gatavas domas. Bērni kā tādi ir gatavi iepazīt patiesību, jo tā palīdz orientēties pasaulē, pasargāt sevi, bet šī viņu tieksme, vēlme netiek ņemta nopietni un nav svarīgi kādā formā, tas izpaužas - vai atklātā nevērībā, maigā neiecietībā. Tāda attieksme jau pati par sevi izdara lielu ļaunumu patstāvīgai domāšanai (tātad ne jau patstāvīgā domāšana nav tad, kad tiešā veidā mēs to nepieļaujam, bet arī tad, kad veidojam apstākļus, kuros ignorējam bērna domas, it kā uzklausām, bet darām pavisam citādi, vai kad esam nepatiesi)

Nepatiesums atklājas tajās reizēs, ka varbūt pat neapzināti, sniedzam bērnam izkropļotu pasaules ainu. Bez patiesības kropļošanas, mēdz būt arī apzināta melošana, mēģinot noslēpt no bērna kaut kādus faktus..

Tā sagatavotu bērnu, mēs palaižam skolā. Kur apmācības sistēma veidota tā, lai vēl vairāk apspiestu viņa patstāvīgo domāšanu – faktu iekalšana, to savstarpēja nesaistība (kā vari domāt ar savstarpēji nesaistāmiem faktiem).

Viens no patstāvīgās domāšanas apspiešanas paņēmieniem ir absolūtās zinātniskās patiesības absolutizēšana. Jebkurš cits viedoklis ir „subjektīvs”. Bez subjektīvās vajadzības vai intereses, izzināt patiesību nav stimula. Katrā cilvēkā ir ielikta vajadzība izzināt patiesību.

Bērnībā katrs cilvēks izdzīvo vājuma periodu, bet patiesība ir spēcīgākais ierocis tiem, kuriem nav spēka. Patiesība nepieciešama ne tikai, lai orientētos pasaulē, - tās patiesais spēks lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik cilvēks zina patiesību pats par sevi. Vislielākais indivīda spēks pamatojas uz maksimālu personības attīstību, bet tas prasa maksimālu sevis saprašanu. „Iepazīsti pats sevi” – tas ir viens no galveniem cilvēka spēka un laimes baušļiem.

Vēl ir cits patstāvīgās domāšanas nomācējs, – tas ir sabiedrībā kultivētais priekšstats par to, ka problēmas cilvēka prātam nav saprotamas un ka tas nespēj rast tām atrisinājumus (ka vidusmēra cilvēks tās nespēj aptvert). Patiesībā tas ir pilnīgi nepareizi ,– tieši otrādi, lielākās daļa personīgās un sabiedriskās problēmas ir ļoti vienkāršas. Nevajag „speciālista” to risināšanai, - tas atsit cilvēkiem drosmi domāt pašiem.

Tā visa rezultāts ir divejāds – no vienas puses rodas skepticisms, cinisms pret visu, kas tiek runāts, rakstīts (varbūt ar to daļēji var izskaidrot cinisma rašanos skolās) , bet no otras puses – bērnišķīga uzticēšanās visam ko saka autoritātes.

Cinisma un naivisma apvienojums ir visai tipisks mūsdienu indivīdam, bet rezultātā šis savienojums kļūst par personīgās domāšanas un personīgo lēmumu pieņemšanas baiļu nosacījumu.

Vēl cits faktors, kas paralizē spēju kritiski domāt ir pasaules veseluma saskaldīšana. Mēs tiekam nodalīti no faktiem un tie kļūst abstrakti, kvantitatīvi, sausi, saraustīti, savstarpēji ne reti pretēja rakstura. Beidzas ar to, ka tie paliekot ārpus mums, ar mums nesaistīti, tad kāpēc tie būtu apdomas vērti, kritiski izvērtējami? – dzīve pārtop par sīku nesaistītu notikumu kaudzi.

Vēlmes ir atrautas no jēgas – kaut ko grib, bet patiesībā gribēšanai nav pamata vai tas ir zudis, aizmirsts. Tāpēc tie neuzdod sev jautājumu: vai tas man tiešām vajadzīgs? – te atklājas aina, ka cilvēks patiesībā dzīvo ilūzijā, ka zina, kas viņam ir vajadzīgs.

Nav viegli noskaidrot, ko patiesi vēlas cilvēks – viņa patiesās vajadzības – viena no grūtākām dzīves eksistences problēmām. Mēs centīgi cenšamies no tās risinājuma aiziet, pieņemot standarta mērķus par savējiem. Mūsdienu cilvēks ir ar mieru riskēt, cenšoties sasniegt mērķus, kurus uzskata par „savējiem”, bet ļoti baidās uzņemties atbildību un risku savu patieso mērķu realizēšanai.

Ir visai grūti atšķirt mūsu patiesās vēlmes, domas, jūtas no tām, kas nav mūsu, bet uzspiestas no ārpuses. Šīs grūtības ir cieši saistītas ar varas un brīvības problēmu. Vēstures gaitā baznīcas varu nomainīja valsts vara, valsts varu sirdsapziņas vara, sabiedriskās domas vara, veselā saprāta vara un tamlīdzīgi, kas pārvērtušās par konformisma ieročiem. Atbrīvojušies no atklātām varas formām, mēs nepamanījām, ka esam kļuvuši par upuri jauna veida varai. Mēs esam pārtapuši robotos, bet dzīvojam ilūzijā, ka esam patstāvīgi indivīdi. Šī ilūzija palīdz saglabāt nedrošības neapzināšanos un tas ir viss uz ko tā ir spējīga. Rezultātā indivīda personība zaudē savu spēku, tas nozīmē, ka neapzinātais nespēks un nedrošība ne tikai saglabājas, bet pieņemas spēka.

Viņš zin, kādas domas, kādas jūtas, kādas vēlmes gaida no viņa apkārtējā pasaule un domā, jūt un vēlas atbilstoši šīm gaidām, pazaudējot savu „es”, uz kura tikai var būt veidota patiesa brīva cilvēka pārliecinātība.

 Sava „es”pazaudēšana izsauc dziļas šaubas par savu personību un pastiprina nepieciešamību pielāgoties. Uz jautājumu: Kas es esmu? – atbild ar pretjautājumu:  ko jūs vēlaties?

Ja mēs dzīvojam ne pēc vispārpieņemta scenārija, tad riskējam ne tikai izsaukt neatbalstīšanu un pieaugošu izolāciju, bet arī pazaudēt savas būtības pārliecību, kas ir drauds psihiskai veselībai.

Pielāgojoties cilvēks var apslāpēt savas šaubas par paša būtību un iegūt kaut kādu drošumu. Taču tai ir ļoti augsta cena – atsacīšanās no savas spontalitātes, individualitātes un brīvības.

Psiholoģiskais robots dzīvo tikai bioloģiski – emocionāli viņš ir miris, viņš pārvietojas, kā dzīvs, bet tajā pat laikā viņa dzīve, tā kā smiltis, iztek caur viņa pirkstiem.

Laikmetīgais cilvēks ir izsalcis dzīves , bet par cik viņš ir robots, dzīve viņam nenozīmē spontanitāti, tāpēc viņš izmanot jebkurus surogātus, lai uzbudinātos; dzeršanu, sportu vai pārdzīvo svešas kaislības uz ekrāna.

Brīvības attīstība nenozīmē liktenīgu loku, no kuras nav izejas. Cilvēks var būt brīvs un ne vientuļš; kritisks un ne šaubu māksts; neatkarīgs, bet nesaraujami saistīts ar cilvēci. Šo brīvību cilvēks var iegūt realizējot savu personību, esot pats par sevi. Pozitīvā brīvība ir cilvēka personības veseluma spontāna aktivitāte.

Spontānā aktivitāte – tā ir neuzpiesta aktivitāte (tā nav viņa bezspēcīguma uzspiesta); tas ir aktīvs darbs (nav saistīts ar nekritisku ārēju šablonu pieņemšana). Spontāna aktivitāte ir personības brīva, pašrosināta darbība. Ar darbību saprotot radošu aktivitāti, kura var parādīties emocionālā, intelektuālā un jūtu dzīvē un gribā.

Bērniem, kuri vēl nav apspiesti, raksturīga spontalitāne.

Spontānā aktivitāte ir vienīgais veids, kā cilvēks var pārvarēt vientulības bailes, neatsakoties no sava pilnīgā „es”, jo spontanitāte viņu atkal apvieno ar pasauli – cilvēkiem, dabu un pašu ar sevi. Galvenā un nozīmīgākā šādas spontanitātes sastāvdaļa ir mīlestība.

Otra sastāvdaļa – darbs. Bet ne piespiedu darbība ar mērķi atbrīvoties no vientulības.

Spontānā darbībā indivīds saplūst ar pasauli. Bet viņa personība ne tikai saglabājas, bet top spēcīgāka. Personība ir spēcīga par tik, par cik tā ir darbīga. Mūsu ir tikai tas, kas mūs patiesi saista ar mūsu radošo darbību.

Apzināmies to vai nē, bet mēs ne no kā tā nekaunamies, kā no sevis paša atteikšanos, bet vislielāko lepnumu, visaugstāko laimi izjūtam tad, kad domājam, runājam un jūtam patiesi patstāvīgi.

Svarīga ir darbošanās pati par sevi un ne rezultāts. Mūs sabiedrībā valda pretējs priekšstats. Mēs ražojam ne, lai apmierinātu kādu savu vajadzību, bet abstraktam mērķim pārdot savu preci.

Dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.

Pozitīvā brīvība kā personības realizācija saprot bezierunu individa unikalitātes atzīšanu. Cilvēki dzimst vienlīdzīgi, bet dažādi. Pamatu šīm atšķirībām nosaka iedzimtas fizioloģiskās un psihiskās kvalitātes, ar kurām tie iesāk dzīvot.

Patiesa personības attīstība notiek tikai attīstot individuālo pamatu, attīstot to aizmetni, kurš raksturīgs tikai dotajam cilvēkam un tikai viņam. Pretdabiska cilvēka-robota attīstība ievelk individuālo pamatu pseidopersonības formā, kura pēc būtības sastāv no ārējiem domāšanas jušanas šabloniem. Harmoniska attīstība iespējama tikai pie nosacījummie, kuros tiek izrādīta visaugstākā cieņa pret personības īpatnībām, – kā pret svešas tā pret savas. Cieņa pret unikalitāti, katra cilvēka unikalitātes kultivēšana, tas ir visvērtīgākais sasniegums cilvēciskajā kultūrā. Un tieši šim sasniegumam šodien draud briesmas.

Katras personības brīvība nerunā pretī vienlīdzības principam. Tēze, ka visi cilvēki dzimst vienādi nozīmē, ka visiem piemīt pamata cilvēciskās īpašības. Katram ir neatņemamas tiesības uz brīvību un laimi. Bez tam šī tēze nozīmē, ka attiecības veidojamas uz sadarbības pamata, bet ne valdīšanas un pakļaušanos.

Šobrīd personīgām kvalitātēm nav nozīmes tās ir nonivelētas.

Pozitīvā brīvība paredz arī tādu postulātu, ka cilvēks ir savas dzīves centrs un mērķis; ka viņa individualitātes attīstība, viņa personības attīstība, – tas ir augstākais mērķis, kurš nevar tikt pakļaut nevienam citam, it kā daudz cēlākam.

Visiem patiesiem ideāliem piemīt viena kopīga pazīme: tie izsaka tiekšanos pēc kaut kā tāda, kas vēl nav sasniegts, bet kas ir nepieciešams indivīda attīstībai un laimei.

Mēs zinām, arī to, kas saindē psihisko dzīvi. Mēs zinām, ka nabadzība, iebaidīšana, izolācija, kas virzīta pretīm dzīvei, bet par dzīvi viss tas, kas kalpo brīvībai un kas attīsta spējas un vīrišķību būt pašam.

Vai gadījuma, kad indivīds neatzīst nekādu ārēju varu, neveidosies „anarhija”?

Ar anarhiju saprotam nenoturētu egoismu un graušanu. Cilvēkam piemīt iekšēja tieksme attīstīties un atklāt savas spējas; ja indivīds ir izolēts, šaubu pārņemts, vientulības un bezspēka nospiests, tad viņš tiecas pēc varas vai pēc pakļautības, tad viņš nosliecas uz iznīcību. Ja brīvība ir pozitīva, ja viņš varēs realizēt savu būtību pilnībā bez kompromisiem , tad pamataiemesli antisociālai darbībai izzudīs un bīstami būs tikai nenormālie un slimie indivīdi. Vēsturē līdzīga brīvība vēl nav realizēta, bet tā vienmēr bijusi ideāls, pēc kura tā tiekusies, pat izpaužoties dažādās muļķīgās formās. Tajā pat laikā var atrast vēsturē neskaitāmus piemērus, kad izpaudusies cienība, droširdība un labestība un jābrīnās, ka tā ir saglabājusies un pat attīstījusies, neraugoties uz visu, kas tikai ar cilvēku nav noticis, – tas dod cerības.

Nākotnes demokrātija ir atkarīga no individuālisma realizācijas. Kultūras un politiskā krīze mūsdienās skaidrojama ne ar to, ka individuālisma ir pārāk daudz, bet ar to, kā tā saucamais individuālisms ir pārtapis tukšā čaulā. Brīvība var uzvarēt tikai tādā gadījumā, kad demokrātija attīstīsies sabiedrībā, kurā indivīds, viņa attīstība, laime kļūs par mērķi un laimi, kurā dzīvei nebūs vajadzības pēc kaut kāda attaisnojuma, vai tas ir panākums, vai kas cits; kurā nebūs ārēju spēku manipulācijas ar indivīdu, vai tā ir valsts, vai ekonomiska mašīna; kurā indivīda apziņa un ideāli nebūs ārējo prasību internalizēti un kļūs patiesi viņa paša, kuri izteiks viņu paša tieksmes, kuras izaugušas no viņa patiesā „es”.

Neviens nedrīkst būt badā, sabiedrībai jārūpējas par saviem locekļiem – nevienam nedrīkst būt bailes palikt bez darba un bada. Demokrātijai jāatīstās attīstot patieso brīvību, iniciatīvu un spontalitāti viņa darbā.

Ir pamats domāt, ka tieksme pēc taisnīguma un patiesības arī ir cilvēka būtības neatņemamas īpašības.
Izrakstīja un komentēja (slīpais raksts) Ojārs Rode