Esejas par KlātEsamību, Ojārs Rode, 2019

Klātesamība un Laiks

Vai esat kādreiz gājuši pa ceļu ar domu: redzu priekša nākotni, lūk te tūlīt es būšu, bet pēc tam tur un atkal tur. Pagātne paliek aiz muguras, ja nepagriežu galvu, tā ātri gaist un jāpieliek pūles, lai tajā kaut uz mirkli atgrieztos. Bet vislabāk tomēr tveram tagadnes mirkli, ļoti īsu un, tajā pašā laikā, garu. Tagadnes mirkļi veido garu nepārtrauktu rindu un mums šķiet, ka tas nemaz tik īss nav. Un tā tas arī ir: tagadnes mirklis ir vesela mūžība, vesela bagātība; tajā ir mūsu pirmsākums laikā un viss izdzīvotais mūžu mūžos, visa visāda veida pieredze; tajā ir arī nākotne. Ne tikai kā sekas kaut kam, kas ir noticis kaut kad pagātnē, bet kā nenovēršama iekļaušanās neizbēgamā attīšanās (evolūcijas) procesā, kas ir tā Veseluma noteikts, kurā mītam mēs, cilvēki, gari, Dievi un citas būtnes Visā, Kas Ir. Es te domāju arī Zemes dabas vidi. Tā ir visaugstākās pakāpes “klātesamība” – esam paši klāt un viss, kas ir ap mums arī ir klāt mums, tāda kā VISA, KAS IR savstarpēja sakļaušanās, savstarpējā mirkļa saderībā. Gan jau esat piedzīvojuši šādu “klātesamību”, kad sirds līksmo laimības pārņemta, asaras birst un mēs skaļi pateicamies par to, ka esam un darām to, ko darām.

Es šoreiz runāju par “klātesamības” ideju te un tagad. Dzirdu savus draugus runājam par nepieciešamību atgriezties pagātnē, lai ko saglābtu tagadnē. Var jau būt, ka alojos, bet Dievs mums acis ir ierīkojis pierē, - ar skatu uz priekšu. Mums Dievs nav devis iespēju atcerēties iepriekšējās dzīves – durvis uz tām ir slēgtas. Likums ir acīmredzams, tad kas par lietu? Man pat bailes iedomāties, kas notiek tad, kad laužamies laiktelpā, kurā absolūtās savstarpējās saitēs sasaistīti miljoniem notikumi, parādības, būtnes, - kas notiek ar visu to kāda neprātīga gribulīša dēļ (mūsu domu spēks ir milzīgs!). Tas noteikti nepaliek bez sekām, domājams, bez ne visai labām sekām. 

Tieši otrādi, ja vēlamies skaistu nākotni, ja vēlamies “kalnā kāpt”, tad kāpēc kāpt “lejiņā”. Dabīga ir “kalnā kāpšana”,- ļaujamies šim procesam, izbaudot katru mirkli. Neļaušanās ir pretdabīga, tā neļauj dzīvot, es teiktu, “dievišķā klātesamībā”, tā izrauj mūs no dabīgām ar Visu, Kas Ir saskaņotām norisēm, liedz būt Brīviem, attālina no Patiesības. Jāmācās ir piedot ne tikai citiem, bet arī sev. Nesmukais ir jāatstāj tur, kur tas ir, - ar to jau sākās piedošana sev un citiem. Svarīgāks par visu ir tas, kas esam šajā mirklī, tieši tagad, ko domājam, ko darām, ko mīlam.

Klātesamība ģimenē

Kā “klātesamību” panākt ? Varat internetā atrast tam pietiekami daudz apliecinājumus. Zinātnēs par to runā kā fiziķi (mikropasaules pētniekiem grūti pētījumos izslēgt savu “klātesamības” efektu), gan IT izklaides programmētāji (jo lielāka “klātesamība” būs panākta, piemēram, datorspēlē, jo bizness straujāki plauks un politiķiem prātus būs vieglāk locīt), gan mākslinieki, gan sociālajās zinātnēs, psiholoģijā, pedagoģijā un daudzviet citur. Esat ievērojuši savu skolēnu spēju uz dziļu “klātesamību” kaut kam, bet tikai ne matemātikai matemātikas stundās, - bērns ne dzird, ne redz to, par ko jūs runājat.

No bērnu (arī sevis) audzināšanas viedokļa viens no svarīgākiem jautājumiem ir bērna “klātesamība” ģimenē. Par bērna un ģimenes attiecībām runā abās frontes pusēs, - vieni cenšas bērnu un ģimeni sasaistīt veselumā, bet otri šķelt un pat nonākuši līdz apgalvojumiem, ka ģimenes institūts savu ir izsmēlis un kā arhaisms ir jālikvidē, - kā kaut kas tāds, kas traucē attīstībai. Nesen klausījos kādu lekciju par to, ka vecāki pārlieku lielu uzmanību pievērš bērnam, cenšas maksimāli ilgi paturēt savā ietekmes laukā. Nevar apstrīdēt to, ka bērnam noteikti jābūt pašattīstības iespējām, bet, manuprāt, visam jābūt harmoniskā līdzsvarā, sabalansētam. Es pieļauju, ka varbūt pēdējā laikā kāds ir saskatījis pārlieku lielu aizbildniecību no vecāku puses (tā vismaz izskan). Ja tā ir (manā tuvākajā apkārtnē, arī skolā es gan to nesaskatu), tad zināmā mērā to varētu izskaidrot ne tikai ar “privātīpašnieciskumu”, bet arī ar tādu kā intuitīvu aizsardzības mehānisma ieslēgšanos, - tiek veiksmīgi strādāts kopienu graušanas virzienā, piedāvājot nenobriedušām personām viegli pieejamas, aizraujošas izklaides; arvien vieglāk bezatbildīgi pieejamus “aizliegtos augļus”, es teiktu, visatļautību (pārprastā brīvība) caur cilvēktiesību un demokrātijas lozungiem. Tāpēc varbūt no diviem ļaunumiem labāks ir šis:  “privātīpašnieciskums”, nekā atdot bērnu virtuālās pasaules mānīgajai realitātei, masu informācijas līdzekļu postošajai ietekmei (arī bērnudārziem) utt. Vairumam gan pati dzīve ģimenē iekārtojas tā, ka reti, kuram bērnu vecākam, ir pietiekami daudz laika savu bērnu audzināšanai. Man gadījās pirms kādiem gadiem viesoties kāda latviešu ģimenē Anglijā, kurā bija mazgadīgi bērni (no viena līdz trim gadiem), novēroju, ka māte, lai paspētu mājas darbus, piesēdināja mazuļus pie planšetniekiem, datoriem, ar kuriem tie tad arī klusu, nevienu netraucējot, darbojās. Es pieļauju, ka šobrīd līdzīga situācija varētu būt Latvijā.

Klātesamības pretmets - promesošs

Ar “klātesamības” jēdzienu ir saistīts jēdziens “promesošs”. No holistiska skatpunkta raugoties, ar “klātesamību” var saprast subjekta transcendentālu klātbūtni Esībai (VISAM, KAS IR). Mums jau no mazotnes tiek uzspiestas zināšanas galvenokārt caur “zīmēm”, t.i. valodu. Šobrīd valoda ir palikusi bez transcendentāla konteksta un faktiski ir tik abstrakta, ka neko nepasaka par parādības būtību – tā ir vispārēja atziņa, par kuru vairs neviens nestrīdas. Tāpēc jautājums ir tāds: kādai ir jābūt izglītībai, ja jau “zīmes” ir tālu no “apzīmējamā” jeb no patiesības? Klātesamība transcendentālā nozīmē, t.i., tādā visaugstākā izpratnē, kad “objekts” un “subjekts” ir viens un tas pats, t.i., tie ir it kā saplūduši. Šādā gadījumā Patiesība vairs nav jāmeklē, jo tā esi tu pats, tādejādi, tā ir tik pašsaprotama un acīmredzama, ka neprasa nekādus skaidrojumus, pētījumus un strīdus. Minētam transcendentālam kontaktam ar esību jeb dziļa Klātesamība pagaidām iespējama tikai retajam. Un to mēs arī redzam – dižie cilvēces sasniegumi atnākuši, kā atzīst lielais vairums “subjektu”, caur “izredzēto” intuīciju. Jo tuvāk kāds nonāk Patiesībai, jo grūtāk tā aprakstāma “zīmēm”. Mums, pārējiem, ir jāiemācās “uzticēties” jeb ticēt šiem ģēnijiem. Un jo tālāk, jo trakāk –Patiesības pārrāvums (plaisa) pakāpeniski var tapt arvien lielāks, t.i., tā būs pieejama sapratnei tikai retajam, - Patiesība kļūs arvien subjektīvāka (par subjektīvismu parunāsim mazliet vēlāk). Ģēnijs var būt ne tikai pieaugušais, izglītotais, ģēnijs var būt kāds neatpazīts vai neatklājies bērns mūsu ģimenē vai klasē. Visbiežāk mēs savā tuvredzībā noslēdzam, psiholoģiski nobloķējam šos mazos ģēnijus. Viņi nāk atvērti Klātesamībai, nāk, lai mums atklātu Patiesību, bet mēs sakām viņiem: nefantazē, nestāsti pasakas, nesapņo..., ne reti - tu esi slims.

Kaut kas ir tāds, kas liek cilvēkam meklēt Patiesību. Pats domāju, ka tā ir neapzināta tiekšanās pēc dievišķas pilnības pašos, kas arī ir Patiesība. Lai gan var atrast apstiprinājumu arī citai izziņas motivācijai: mēs vienkārši apmierinām savu “pliko” zinātkāri (zinātkāre kā pašmērķis), savu ego; vienkārši garlaicības mākti: nav ko darīt un kaut kā interesantāk taču jāpavada te, uz Zemes, atvēlētais laiks, t.i., laika kavēklis; vai dzīves atvieglināšanas dēļ; vai biznesa; vai valdīšanas, varas kāres apmierināšanai. Un tā tas arī ir, - visu nosaka tie paši individuālie (arī kolektīvie) apziņas stāvokļi. Te atradīsim gan Wilbera varas dievu memu, gan mītiskās kārtības, gan holistisko un citus memus. Līdzīgi ir ar to “klātesamību”. Arī tā var atklāties dažādos līmeņos: Klātesamība, kā kaut kam ārējam esot klāt, kaut kam ārpus tevis, kaut kam kas stāv “malā”, kuram esi blakus. Vienkārši blakus pat neuztverot šo blakus esošo, t.i., esmu pasīvā stāvoklī pret kaut ko, kas ir klāt jeb blakus, piemēram, fiziska rakstura “klātesamība”, bez mijiedarbības. Var būt “klātesamība”, kad aktīvi iedarbojies uz klātesošo objektu, piemēram, pēti to, veido darba rīku vai kā citādi. Visbeidzot tā var būt tāda kā “transcendentāla klātesamība”, kad mijiedarbībā piedalās ne tikai tās maņas, kuras uztver blakus esošā fizikālos lielumus, bet kā kaut ko intīmi saistītu ar mani. Pēdējā gadījumā “klātesamība” rodas tad, kad “blakus esošais” (te vairs nevar runāt par kaut ko blakus) manī apriori jau ir. Te “klātesamība” ir savstarpējās “saderības”, “piederības” izpausme (Dainas apdzied par bāleliņa un kumeliņa savstarpējo piederību vai saderību un tamlīdzīgi, te varētu būt garāka saruna par to, ko latvietim reiz nozīmēja “piederība”). Ja nesaderu, tad nevar runāt par klātesamību, bet par promesamību. Ja skolēnā nav matemātisko dotību, viņš nav “klātesošs”, viņš tai matemātikai stāv blakus, ārpus tās, viņš ir prom. Pedagoģijā svarīgi visi “klātesamības” veidi. Piemēram, skolēnam fiziski “klātesot” kādā valodas vidē, ir daudz vieglāk to apgūt. Ne mazāk svarīga ir skolotāja- tikumības parauga “klātesamība” audzināšanā utt..

Kāpēc šīs sarunas sākumā runāju par pasaules izzināšanu, - tā notiek pa Wilbera ieskicētajiem apziņas stāvokļiem: lecot, piemēram, no “mītiskās kārtības” mema uz “zinātnisko sasniegumu” mema, bet tam savukārt uz “jūtīgā indivīda” memu. Pat “zinātniskā sasniegumu” mems šodien ir jau nonācis pie atziņas, ka “klātesamībai” ir ļoti liela loma zinātniskajos pētījumos (palasīsim E.Siliņa “Patiesības meklējumos”). Taču paliekot tur, kur tas ir, tālāk Patiesības meklējumos “zinātniskais mems” netiks, - ir nepieciešama arvien “dziļāka klātesamība”, kurai beigu beigās jāpāraug “transcendentālā klātesamībā” – mīlestībā (dīvaini vai ne, - izziņa un mīlestība), taču tā ir iespējama tikai augstākos apziņas stāvokļos.

Principā, kā jau reiz minēts, visos cilvēkos ir potenciāli iespējami visi apziņas stāvokļi, tātad beigu beigās arī “transcendentālā klātesamība”. Principā “saderība”, gribam vai negribam, vienkārši ir katrā, - vai tad indivīds ir svešs Esībai (esamībai). Caur šo “saderību” Esībai, Patiesība var eksponēties, parādīties, atklāties. Ko tas nozīmē? – netradicionālu skatījumu uz izziņu: faktiski cilvēks neko neizgudro –viss jau ir. Šis VISS, KAS IR pie noteiktiem nosacījumiem cilvēkam “tiek iedots”. Ja būtu citādi, cilvēks nesaderētu ar Esību. Kāpēc tad Esība visā savā krāšņumā un daudzveidībā tomēr neatklāj sevi caur cilvēku – jāgaida (jāattīsta, jāiet pretim) izpildāmies atbilstošus nosacījumus. Kā Konstantīns Raudive reiz teicis, - cilvēkam jāpāraug pašam sevi un Patiesība atklāsies.

Klātesamība, vārds, Patiesība

Jo tālāk jo trakāk. Vēlos pateikt, ka šīs jautājums par “klātesamību” pedagoģijā ļoti svarīgs ne tikai Ojāram, - gan no Latvijas uz Rietumiem, gan uz Austrumiem par to nopietni domā un publicējas. Internetā par to var meklēt pēc atslēgvārdiem: Presence un absence — присутствие и отсутствие, t.i., klātesamība un promesošs. Varbūt to “promesošs” var citādāk pateikt, piemēram, “klātneesošs” – te pēdējā variantā man nepatīk tas “ne” starpā. Arī Latvijā ierunājas, bet tādā vairāk ikdienišķā izpratnē, kaut kā vairāk kā citur mēs kautrējamies, ja jārunā par “nezinātniskiem” aspektiem pedagoģijā. Kāpēc tas ir svarīgi vispirms pedagoģijā? – No kā tad viss sākas? Es te domāju par izglītošanos un pašaudzināšanu visa mūža garumā.

Tie, kuru studējuši pedagoģiju, “obligātajā literatūrā” noteikti ir lasījuši Maslovu. Tā šobrīd ir nepārspēta personība vēl jo vairāk tad, kad viņa sarakstīto neaplūko tikai caur “pragmatiķu” brillēm (mēs centīsimies viņu papildināt). Viņš saka: ka vārdos nav aprakstāma Esamība. Valoda ir abstrakcija, kas ir tālu no Patiesības. To mēs novērojam ikdienā, kad runājam vienā valodā, bet katrs saprot ko savu, ne reti pilnīgi atšķirīgu. Tas tādā vienkārša situācijā. Man reiz viens bērniņš skoliņā teica: zini, es vēl nevaru iesvētīt, jo pilnībā nepārvaldu seno valodu, kuru pašreiz mācos. Tas bija nopietni, - viņam savi skolotāji un toreiz bija vēl gadi trīs jāmācās. Tātad valodai ir kaut kāda transcendentāla nozīme un, ja valodu labi nepārvaldi, tad nevari veikt nopietnus darbus. Te valodas zināšana nenozīmē tikai spēju ko pārtulkot no vienas valodas otrajā. Tātad viss nav tik viennozīmīgi. Acīmredzot, arī valoda (ir tādas valodas) spēj aprakstīt Patiesību, ja tikai tā, pirmkārt, satur vārdus, kuri sevī ietver lietu būtību jeb pašas lietas un, otrkārt, ne mazsvarīgs ir runātājs vai klausītājs: viņiem jābūt ar spēju, vārdus klausoties (izrunājot), uztvert šīs lietas, pašas par sevi (ne tikai fonētisko skanējumu). Piemēram, ja mēs pēkšņi ieraugam kādu lietu, kura līdz šim valodā nav aprakstīta, tad “transcendentālā klātesamība” tai ļauj to ietvert zīmēs, pārvērst skaņās jeb “iedot” vārdu. Cits, kurš šo konkrēto lietu nav redzējis, bet nu dzirdot “vārdu”, spēj saprast par ko ir runa, atpazīst lietu, to neredzējis,- vārda dzirdēšana izsauc transcendentālu klātesamību. Tādā dziļākā apjēgsmē mēs nonākam pie sapratnes, ka valoda var būt pat kā radīšanas instruments. Pateicoties minētajam bērnam, mēs esam sākuši veidot senvārdu vārdnīcu, - latviešu valodā senie vārdi, kuri var izsaukt transcendentālu klātesamību apzīmējamam, ir saglabājušies ļoti daudz, var pat teikt, ka, lai gan to neapzināmies, runājam valodā, kurā vārdi atbilst lietu būtībai (protams, ne visi). Mums ir potenciāli vieglāk, salīdzinot ar citām tautām, tikt pie “Patiesības”, - ir tikai jāgrib. Viens no ceļiem: attīstīt “klātesamību” – valoda jau ir. Fantastiski!

Kā tad pasaulē (Derrits, Gusakovs, Fuko, Vlasovs, Gumbrehts u.c.) apcer “klātesamības” nepieciešamību pedagoģijā (pārāk neiedziļināsimies)? Viņi saka: “Klātesamība” producē kaut ko tādu, ko nevar nodot vienkārša zīmju lasīšana. “Klātesamība” tiek saprasta transcendentāla subjekta formā. Laikmetīgā izglītība orientēta uz zināšanu nodošanu, bet to vajadzētu pārorientēt uz “klātesamības” aktiem – izglītība jāorganizē, kā “klātesamības-promesamības” spēle (rašanās-izzušanas spēle).

Laicīgā kultūra pazaudējusi visu, kas saistīts ar “klātesamību” – domāšana jēdzienos nespēj aprakstīt visu mūsu eksistenci. “Klātesamības” metafizika izmanto pretmetus: doma-zīme, apzīmējums- apzīmējamais. Izziņas process šobrīd attīstās virzībā no zīmes uz nozīmi, no apzīmējuma uz apzīmējamo. Ir pieņemts, ka primārais ir “zīme”, kas šobrīd tiešām šķiet muļķīgi. Noteikti ne primārais, “zīme” tā ir milzīga abstrahēšanās, pie kam katram apziņas stāvoklim savā dziļumā. Primārā ir Patiesiba  (apzīmējamais). Par katalizatoru var kalpot prāts jeb intelektuāla apcerēšana.

Tāpēc jādomā (!) kādai ir jābūt izglītībai, ja jau “zīmes” ir tālu no “apzīmējamā” jeb no Patiesības? Izskatās, ka to jauno varētu nosaukt par “klātesamības pedagoģiju”, kura, faktiski, ir tā pati holistiskā pedagoģija tikai daudz dziļākā izpratnē nekā tā šobrīd pasaulē jau tiek realizēta. Nosaucot to par “klātesamības pedagoģiju”, mēs atklājam metodi. “Klātesamība” transcendentālā nozīmē, t.i., kā jau teikts, - tādā visaugstākā izpratnē, kad jātuvojas tādai situācijai, kad “objekts” un “subjekts” ir viens un tas pats, tie ir it kā saplūduši.

Vēl par Klātesamību,  valoda un par patiesību

Mēs saziņai izmantosim valodu. Cik precīzi mēs nodosim viens otram informāciju, vai sapratīsim viens otru, - vai runāsim “vienā valodā”? Tāpēc valodas iespējai ir jāpieskaras vēlreiz. Līdz šim esmu bijis vienisprātis ar tiem, kuri ir pārliecināti, ka ar valoda nespēj aprakstīt patiesību (piemēram, Maslovs). Iespējams, ka Maslovam varētu būt taisnība tad, ja saziņai izmantojam “mākslīgas valodas”, - valodas, kuras zīmēs netiek ietverta apzīmējamā būtība. Mēs jau augstāk secinājām, ka mums, latviešiem, te nebūtu īpaši jāraizējas. Runājām arī par to, ka ja ar valodu viss ir kārtībā, tad jautājums par subjekta un objekta apziņas stāvokļu attiecībām (“subjekts” te domāta persona, kura uztver to, ko pauž “objekts” – arī persona), kā arī no abu pušu spējas būt KlātEsamībā. Ja tie atrodas vienā apziņas laukā (jebkuram apziņas stāvoklim), tad domstarpībām nevajadzētu būt – tie labi sapratīsies pat tad, ja būs tālu no Patiesībām (zinātniskie memi, varas memi. holistiskie utt. respektīvi atrodoties vienā un tajā pašā vai tuvu stāvošos apziņas stāvokļos) Augstākiem apziņas stāvokļiem (holistiskiem) subjekts ar objektu saslēdzas transcendencē un vienādi spēj uztvert, atspoguļot tās lietas būtību, par kuru abi runā vai domā. Te vārdi, valoda kalpo par sapratnes tiltu vai katalizatoru tam, par ko abi vēlas apspriesties. Apkārtējiem jeb objektiem – personām ar zemāku apziņas stāvokli, runājot pat “senvalodā”, vārdi būs abstrakcijas, var teikt: tukši (jo zemāks apziņas stāvoklis, jo lielāka abstrakcija), šīs būtnes atbilstoši savam līmenim sāks dzirdēto interpretēt, analizēt, kritizēt; viņas prasīs katra termina skaidrojumu, definīciju, neaptverot, ka tas neko daudz nedos, t.i., tikai palīdzēs saprasties “savas klases” līmenī. Viņu augstākais sasniegums būs viedoklis. Ticams, ka “senvalodas” rodas arī mūsdienās. T.i., man ir tāda pārliecība, ka vienalga kāda ir valoda: termini, kategorijas, kas izskan transcendencē, būs adekvāti aprakstāmai parādībai (patiesība). Jaunai lietai, parādībai sākotnēji iedotais vārds nenes lietas transcendentālo būtību, bet vārdu lietojot arī augstākos apziņas stāvokļos tas no “nekā” varētu pārvērsties lietas būtības izsaucošā (Bez tam nevar izslēgt to, ka jaunais vārds ir atnācis “no augšas”). Kaut kā jau savā starpā ir jāsadarbojas visiem apziņas stāvokļiem, taču visveiksmīgākā sadarbība, kā jau teikts, sagaidāma starp tuviem apziņas stāvokļiem. Tāpēc jau jāmeklē “domubiedri”, lai ko jēdzīgu izspriestu, atklātu, sadarbotos. “Domubiedri” te nozīmē cilvēkus ar to pašu vai augstāku apziņas stāvokli. Un, kā jau teikts, nav pat nozīmes tam, kādā valodā lasām vai no kādas valodas ir tulkojums. Dižgaru rakstītās grāmatas tulkojums ir tik pat transcendentāli spēcīgs, cik oriģināls. Vārds ko pasaka (pateicis), piemēram, Dižs skolotājs ir dziļi semantiski atšķirīgs no tā paša vārda (kurš fonētiski skan tāpat), kas dzirdēts tirgus placī, lasīts tūrisma ceļvedī. Skolotāja izteiktā vārda transcendentālā vienotība ar patiesību ir reālas gaismas avots, kas vienmēr apgaismo visus klātesošos. Interesanti, ka arī mūsu Dainas ir vienotas ar nospiedumu transcendencē, - arī tās staro gaismu. Jāiemācās tikai mērīt (saskatīt). Pat iesācējs šajā jomā ar samērā vienkāršiem paņēmieniem var konstatēt, ka, piemēram, kāda cilvēka izteiktais vai uzrakstītais vārds, vai uzzīmēta bilde (zīme), ir cieši saistīta ar autoru kā personību un arī ar ideju (apzīmējamo), kura tikusi atklāta. Mēs pat pēc atsevišķu vārdu saraksta varētu pateikt, kurš tiem ir bijis autors. Tikai pie viena ļoti svarīga nosacījuma, ka vārds ir pārrakstīts vai bilde ir pārzīmēta (fotografēta, kopēta) no autora darba. Vārdi var būt vieni un tie paši, bet autoru atradīsim katram citu. Un ne tikai, - KlātEsamība ļauj atklāt arī tās lietas būtību, kura apzīmēta ar doto vārdu (zīmi). Bez tam, katram autoram lietas "attēls" var būt skaidrāks vai mazāk skaidrs, dažam varam redzēt tikai virspusi, citam neaptveramu dziļumu, bet citam ko tādu, no kā ir vēlme strauji attālināties, neturēt savā tuvumā, savā plaukstā, savā plauktā. Jā un vēl noteikti būs ļoti daudz vispār nekādi netverami, - tikai tāds pelēks fons, teiktais saprotams būs tikai ar pragmatisko prātu. Šīs personas atrodas ne “frontes” vienā pusē un ne arī otrajā pusē. Varat mēģināt eksperimentēt, jo, ja jau jums ir interese par ko te runāju, tad jūsu apziņas stāvoklis var būt gatavs kam tādam. Piemēram, paņemiet un izrakstiet kādu vārdu no tikko atšķirtas vārdnīcas un “KlātEsamībā” (pieslēdzot sajūtas) salīdziniet to ar to pašu vārdu no mūsu Dainām – vienkārši izrakstiet to no kādas četrrindītes. Viens pelēki neitrāls otrs – pilns gaismas. Līdzīgi varat eksperimentēt ar Dižgaru teikto. Ja pārrakstiet kaut vai tulkojumu -  atklāsies vismaz jūtamas atšķirības. Te jāatgriežas pie aicinājuma: pārlasīt dižgaru darbus “KlātEsamībā”! KlātEsamība, neatceros vai to teicu jau vai nē, ļauj atklāt arī “viltus skolotājus” – nebūs gaismas ne tajā ko tie saka, ne raksta, ne dara, pat tad, kad lietoti skaisti vārdi, “viltus” nekad nav labs, tas drīzāk saistāms ar aukstumu, tumsu, ar kaut kādu disharmoniju, kaut ko pilnīgi pretēju gaismai. Lūk atkal viena priekšrocība, kuru dod tuvošanās KlātEsamībai. Protams, ka nevarat tagad iet un visiem stāstīt kurš ir kurš, bet vismaz pašam būs skaidrība par to, kāpēc man šī grāmata nelasās, kāpēc man iesāpas rokas, kad paņemu šo žurnālu vai pat metas nelaba dūša – nespiežat sevi, atejat. Un otrādi, -  piepildiet savus grāmatu plauktus ar gaismu starojošām grāmatām, bet pie sienas vai uz rakstāmgalda noliekat kāda dižgara gaismu starojošu bildi (tas nenozīmēs bildes pielūgšanu, kā tas dažam var likties, bet transcendentāla kontakta dēļ ar Skolotāju). Starp citu, KlātEsamība ļauj konstatēt vai ēdiens, dzēriens, kuru baudāt ir ar jums saderīgs; vai zāles, kuras lietojat ir jums piemērotas utt. Es reiz lasīju par Vangu, - droši vien esiet dzirdējuši par tādu gaišreģi, viņa neredzīga būdama (bija redzīgāka par redzīgākiem) prata palīdzēt dažādām kaitēm sasirgušajiem. Pētniekus pārsteidz tas, ka viņa, ar vienādu kaiti slimojošiem, ne reti ieteica lietot pilnīgi atšķirīgas zālītes,- katram individuāli pļavās piemeklējot.

Par vārdu došanu un valodu runājot, nedrīkst piemirst, ka ne visu mēs, cilvēki, radām, - daudz kas tiek iedots, deleģēts. Šādu domu nepieļauj mūsu visparastākā cilvēciskā augstprātība. Tāpēc par to šoreiz klusēsim, neizvērsīsimies.

 

Te, vēlamies vai nē, nonākam pie nepieciešamības vienoties par “subjektivitātes” jēdzienu, jo ne reti tos dažus transcendencei pieslēgušos īpatņus, lamā par subjektīvistiem, jo viņu paustais parasti nesakrīt ar “sabiedrisko” vai pat “zinātnisko” viedokli jeb vairuma atzītā viedokli, dēvētu par objektīvu. Kā jūs domājat? – vai ne reti dižs vienpatnis (dīvainis) nav tuvāk Patiesībai jeb objektīvāks nekā vairums sabiedrībā? Dīvaini, bet iznāk, ka par subjektīvu ir jādēvē tieši vairākuma viedokli, kas nav nekas cits ka abstrakcijas un interpretācijas. 

No augšas uz apakšu un no apakšas uz augšu

Ir nepieciešams neliels skaidrojums tam, ko nozīmē organizēt mācību procesu no “augšas uz apakšu” un otrādi – “no apakšas uz augšu” vai no “zīmes” uz “apzīmējamo”. Un ne jau tikai kontekstā ar mācību procesa organizēšanu skolā, bet ar visu dzīvi vispār. Atceramies tos laikus, kad pret alkoholismu cīnījās, ierobežojot tā tirdzniecību. Visi sapratām, ka tā ir cīņa ar sekām, bet ne cēloņiem,  – no “apakšas” ejot, neredzot problēmu kopumā, rodas pilnīgi aplami priekšlikumi to risināšanai. Tas pats šobrīd notiek ar ievēlēto politisko spēku rosinājumu vispirms vienoties par darāmajiem darbiem. Vai nevajadzētu vispirms, ieraudzīt tautu kopveselumā, vienoties par to, kādu mēs kopā vēlamies Latviju rīt te un attiecībās ar pasauli; kā politiski kopīgi  dot iespēju šajā rītdienas Latvijā katram ieraudzīt savu vietu, t.i.,  sākt no “augšas” un tad no “lejas” runāt par konkrētiem darbiem politisko, tautai draudzīgo ideju realizēšanā?  – ko katrs politiskais spēks te varētu ko darīt. To pašu var teikt par jebkuru dzīves jomu, piemēram, par “izglītības reformu”. Izskatās, ka tās veidotāji to sāk no apakšas, - nekur nav aprakstīta tālākā sabiedrības perspektīva, kas tad arī noteiktu un pamatotu konkrētas darbības. Skatīties no augšas ir nepieciešams arī mums katram uz savu dzīvi, - vai aicinājums meklēt personīgo dzīves jēgu ir sadzirdēts? Vai arhitekts sāk projektēt ēku vispirms uzzīmējot durvju rokturi, vai tomēr ar mēģinājumu ieraudzīt tās veselumu izejot no iecerētās funkcionalitātes vai iederības ainavā, vai saderību ar paša vai pasūtītāja vīziju.

Tātad, ja pareizāk vēlamies rīkoties, ir jācenšas ieraudzīt lietas pēc iespējas no “lielāka augstuma” vai “attāluma”, skatīt kopveselumā, skatīt saistībā ar to ietverošiem veselumiem. Tas kaut kādā apjēgsmē arī būs sākt kaut ko “no augšas uz leju”. Ir svarīgi to apjēgt jebkurā dzīves momentā gan personīgus jautājumus risinot un nemaz nerunājot par ar plašāku kopienu saistītus jautājumus. Mums savus politiķus vajadzētu izvērtēt tieši no šī aspekta – cik plaši tie prot skatīties uz lietām. Vai ievēlētie politiķi savas programmas ir veidojuši Latvijas nākotnes vīzijas kontekstā?  Pat grūti izvērtēt kas ir darīts labi un kas ir slikti, - kā, ja nav iespējams darbus vērtēt nākotnes Latvijas ideju kontekstā? Atliek vērtēt tikai katram no sava (ne visus vienojošā) skata punkta, no sava priekšstata par vēlamo. Palielināt vai samazināt nodokļus, algas, pensijas varbūt nav pats svarīgākais jautājums, – te atkal rīt kaut ko varam mainīt. Skumīgāk, ja kaut ko aplamu (kas neiet kopā ar ideju par Latviju mūžu mūžos) izdarām risinot jautājumus, kas iestiepjas nākamajās paaudzēs. Viens no tādiem ilgtermiņa jautājumiem, no tādiem “būt vai nebūt” jautājumiem ir tautas izglītības organizēšana. No mana skata punkta, tā ir absolūta tuvredzība vai apzināta ļaunprātība, ja to organizējam tirgus placī, atbilstoši tās noteikumiem, kur cilvēks nav nekas vairāk kā prece, kur arī pati skola ir pārvērsta par preci, - citu vērtīgāku, citu mazāk, bet citu par pilnīgi bezvērtīgu, slēdzamu. Slēpjoties aiz smalki noaustiem tīkliem par “kompetenci” kā “glābējzvanu”, tautai vitāli svarīgie, uz vispārcilvēciskām vērtībām balstītie nacionālie jautājumi ne tikai ir ignorēti, bet ir nodoti globālā pilsoņa rokās.

Cilvēkam pieejamai Patiesībai arī ir “griesti”. “Griestiem” var izsisties cauri, uzkāpjot virscilvēka apziņas stāvokļos. Aizsteidzoties sarunai priekšā, domājot par Patiesības mēru, mums visu laiku jāpatur prātā, ka tas vienlaicīgi ir arī Mīlestības mērs, vienlaicīgi arī dievišķā izzināšanas mērs. Visi šie mēri iet roku rokā. Tātad nevar teikt, ka “zīmes” ir kaut kas slikts, - tieši otrādi daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem grāmatās iespiestajās “zīmēs” ir vienīgās, kas tiem palīdz veidot priekšstatu par pasauli. Mēs vēl ilgi iesim pa “ceļu no apakšas uz augšu” - mērīsim, svērsim un domāsim, ka tādejādi atklājam Patiesību. Tāds nu ir tas mūsu prāts. Tam raksturīga ir aktivitāte, nepārtraukta darbošanās,  – dodiet tikai materiālu un viņš pētīs katru daļu atsevišķi, kombinēs tās kopā, jauks atkal ārā, “kritiski domājot” izvērtēs, pārvērtēs, atmetīs visu, kas nesakrīt ar tā loģiku utt. – iekritis paša radītajos slazdos jutīsies bezgala laimīgs un nemaz nemēģiniet tam šo laimēs sajūtu atņemt!

Būtu skaisti, ja mēs spētu “klātesamību” realizēt ikdienā ik uz katra soļa. Pie tā var nonākt, bet sākotnēji ir nepieciešama prāta palīdzība. Sai Baba reiz, savu vispārcilvēcisko vērtību iedzīvināšanas metodi aprakstot, ir teicis: arī ar prātu var atmodināt sirdi. Tajā pat laika iegūt tā atbalstu nemaz nav tik viegli, jo tas apzinās, ka kaut kad tas var zaudēt hegemoniju. Prātu ir jāiedrošina. Lieciet tam saprast, ka “klātesamība” pavērs tā intensīvam darbam jaunus, plašus, neredzētus apvāršņus, ka tā noņems nevajadzīgu spriedzi, kas pavada nedrošības sajūtu, pavada bailes kļūdīties, bailes no sastapšanos problēmām, kuras tam var sagādāt grūtības un tamlīdzīgi, ka gaidāms brīnišķīgs piedzīvojums. Sākumā prāta fokusā ir jāiemet atbilstoša pacietīga uzmanība, vēlāk iestāsies tāda kā “dabīguma” fāze, t.i., nebūs īpaši kaut kam jākoncentrējas. Iestāsies skaists laiks dzīvē, - no acīm noņemsies plīvurs, kas neļāva skaidri saskatīt tāli un brīnīsieties, ka cilvēki apkārt to neredz tikpat skaidri kā jūs. Notiks tāda kā jauna piedzimšana. Pazudīs nedrošība, bailes par savu un arī citu dzīvi, lietas un norises būs skaidrāk izgaismotas, nebūs galva jālauza ko un kā darīt, - problēmu risinājumi būs “kā uz delnas”. “Klātesamības” iedibināšanas process ir meditatīvs. Tas neprasa prāta sasprindzinājumu, - tieši otrādi, tas ir jānomierina, ir jāliek strādāt bezdarbībā nonīkušajam Neatkarīgajam Vērotājam. Neatkarīgais Vērotājs taps par galveno līdzstrādnieku sapratnei, nodrošinās darbu arī prātam. Tas, par mums pieaugušajiem, bet arī bērniem, kuru “dzīves grāmatās” ierakstīts “klātesamības” fenomens, ir jāpalīdz nepazaudēt (dažam atgūt) “KlātEsamības” garšu, - tāpēc jau arī dalāmies un arī citi dalās. Pasaulē jau ir radusies nepieciešamību runāt par abu aprakstīto izziņas virzienu nozīmīgumu. Ir atklāti sākuši runāt (radusies arī klausītāju auditorija) par cilvēka transcendentālām saitēm ar VISU, KAS IR. Pašreiz mums pamazām atklājas jauna attīšanās fāze, kurā augstākie apziņas stāvokļi atklāj jaunas Patiesības un ceļus tās izzināšanā. Par tādiem apziņas pētniekiem kā Šri Aurobindo var kļūt daudzi. Šri Aurobindo joga ir dabas un darba joga, tā ir Klātesamības joga. Tie kas jau ir kustībā “no augšas uz leju”, - bramaņi, tā mēs varam saukt šos augstos apziņas nesējus, ir atraduši savu laimi jaunajā fāzē un dabīgā kārtā vēlas šai laimei rosināt visus citus.

Atmiņa

Lielākā daļa priekšstatu par cilvēka psihi radušies kā secinājumi, pētot cilvēku zinātniskām metodēm. Mēs esam tikai ceļā uz Patiesību, - daudz kas laika gaita mums kopā vai individuāli vēl skaidrosies, tāpēc mēs šobrīd nepavisam nepretendējam uz “absolūto” Patiesību. Runa būs par dažiem ļoti interesantiem atklājumiem vairāk nekā desmit gadus garumā, kuri radās kontaktējot ar “Jaunā laikmeta” bērniem, strādājot Piltiņkalnā. Atklājumi rosināja pētīt, eksperimentēt tajās robežās cik nu tas bija atļauts un pašu apziņas stāvoklim iespējams.

Literatūrā cilvēki mīl teikt, ka vieta, kur Lielais plāns rodams, ir zemapziņā (bezapziņā, kolektīva bezapziņā, virsapziņā). Varbūt, ka tā to var arī darīt. Cik tas pamatoti, cik nē, mēģināsim tikt skaidrībā pēc tam, kad “KlātEsamībā “ būsim papētījuši, ko īsti ar “zemapziņu” vai citiem terminiem domājuši to autori. Bet šobrīd dēvēsim šo vietu par “atmiņas lauku”, lai kur tas arī neatrastos.

Cilvēka atmiņa nav saistīta ar viņa fizisko augumu, ar viņa smadzeņu iespējām, sinapšu skaitu, rievu daudzveidību un tamlīdzīgi. Atmiņa par reiz piedzīvoto, lasīto, spriesto un tamlīdzīgi, nenozīmē tikai nospiedumus (pēdas) kaut kur mūsu smadzenēs un, kas sliktāk vai labāk, reizi pa reizēm jeb īpaši koncentrējoties uzpeld mūsu sapratnē. Atmiņa saistīta ar cilvēka (un arī ar citu būtņu) nemirstīgo daļu jeb smalko vibrāciju telpā nedalāmi un nepārtraukti eksistējošo, mūžīgo veselumu. Tādā kārtā nekas netiek “aizmirsts”. Kāpēc tomēr kaut kas no pagātnes nenonāk sapratnē? – tas ir cits jautājums un nav “atmiņas” jautājums. Mēs zinām virkni vingrinājumus, kā panākt, ka “saite” starp “atmiņas lauku” un sapratni uzlabojas. Mēs esam raduši tos dēvēt par atmiņas uzlabošanas treniņiem, - patiesībā tas tā nepavisam nav, - mēs vingrinām “saites”, mēs vingrinām un attīstām fiziskos nosacījumus tam, lai kaut ko no mūsu patiesai būtībai piederīgo, atgādātu līdz sapratnei. Kad cilvēks aiziet no Zemes, nekas nav no atmiņas pazudis, tas principā nevar notikt. Tas, kas nonāk līdz sapratnei fiziskajā augumā, iespējams (nav ziņu) ir atkarīgs no konkrētā cilvēka apziņas stāvokļa. Tajā pašā laikā ir jāsaka, ka arī pati “sapratne” nekur nepazūd, atstājot fizisko ķermeni. Nobriedušas dvēseles savos smalkajos augumos var brīvi ceļot (ir dažādi ceļošanas veidi) no vienas planētas uz citu, pat uz ļoti tāliem Visuma nostūriem un “atmiņā” saglabāt visu visur piedzīvoto, pieredzēto pat jūtu un sajūtu līmenī. Un, piemēram, ja fiziskais augums vēl ir dzīvs, tad atgriežoties, pastāv iespēja, nonākot atpakaļ uz Zemes, ceļojumu “atcerēties”, aprakstīt, dalīties iespaidos ar draugiem (ja tie spēj kaut kam tādam noticēt). Lūk, ilustrācijai daži piemēri. Pa Piltiņkalnu skraida divi puisēni, - vienam trīs gadi otrajam – 5. Viņi spēlē ķerenes ar gariņiem, atrod kalnā paslēptus kristālus, bet tas interesantākais – runā uz Zemes neesošā valodā (mācēja arī rakstīt savādām rakstu zīmēm), bet uz papīra zīmēja zvaigznājus, galaktikas, Visuma uzbūvi. Puisēnu smadzeņu krokas nemaz vēl nebija attīstījušās te, uz Zemes, ko tādu viņiem nebija iespējas apgūt un savās smadzeņu šūnās ierakstīt. Līdzīgs gadījums ar kādu citu 4 gadīgu zēnu, latvieti, latviešu ģimenē piedzimušu un augušu, - viņš mācēja arābu valodu. Kad viņam pavaicāja, kur to viņš ir apguvis, viņš atbildēja, ka to zinājis jau piedzimstot, tikai neviens ar viņu tajā nav runājis. Vēl cits gadījums, kad kāda 8 gadus veca meitene, līdzīgi kā pieminētie zēni, mācēja runāt uz Zemes svešā valodā, zināja no kuras planētas ieradusies, kā to sauc, stāstīja par to kā ieradusies, ar ko kopā (vēl ar trim citiem, kurus pazina te uz Zemes) ieradusies, mācēja aprakstīt savas bijušās dzimtās planētas sadzīvi, ģimeni, draugus, dabu utt. Par kādu atmiņu mēs varam runāt šo bērnu fiziskā auguma smadzeņu krokās?  

Dažas “atmiņas lauka” īpatnības. Ir svarīgi saprast kā tad veidojas “KlātEsamība” lietām, notikumiem. Sākotnēji, kā jau teikts, tas ir meditatīvs process, pie kura ir īpaši jāpiestrādā. Taču laika gaitā tā būs pati dzīve. Protams, ka ir strikti priekšnosacījumi, lai tas notiktu, sākotnēji mēs apzināti fokusējamies, taču ar laiku tas notiek it kā pats no sevis, t.i. mēs apzināti to nekontrolējam. Pāreja var būt par nepamanāma. Sākotnēji fokusējoties uz informācijas plūsmu ap mums, mēs iegūstam troksni, kurā grūti ko atšķirt, situācija būs apmēram tāda kā nenoskaņota radio klausīšanas vai televizora ekrāna skatīšanās, uz kura vienlaicīgi tiek vizualizēts daudzu studiju raidītais. Te reāls piemērs. Reiz kādā eksperimentā es vienam bērniņam palūdzu pateikt, kas rodams aizvērtas matemātikas grāmatas 46. lpp. Bērns pēc mirkļa man paziņo, ka redz visas lapaspuses vienlaicīgi un esot grūti pateikt kas tad ir konkrētajā lapaspusē. Es palūdzu tomēr pamēģināt. Bērns atkal aizvēra acis un pēc brīža viņš sāk aprakstīt redzēto 46. lapaspusē.

Tātad ir no cilvēka fiziskā auguma neatkarīgs, tāds kā ar individuāls atmiņas lauks. Fokusējoties varam tam pieslēgties. Pašreiz nemāku pateikt to, kur notiek sapratne, domāšana, bet droši var teikt, ka ne vienmēr tā ir mūsu prāta prerogatīva. Ilustrēšu apgalvojumu spējai “būt klāt”. Tas varētu izskatīties tā, kā augstāk jau aprakstīts, runājot par valodas iespējām, tagad to aplūkosim citā gaismā: piemēram, jūs satiekat kādu cilvēku, kurš tikko atgriezies no ceļojuma un viņš jums apraksta kaut kādu pirmo reizi redzētu lietu. Jūs nekad tur neesat bijuši un tātad neko tādu neesat redzējuši un tomēr spējat pat saskatīt, sajust drauga aprakstīto lietu. Šajā brīdī var būt vismaz trīs situācijas. Pirmā: jums tikai šķiet, ka neesat redzējis, jo nespējat nolaist līdz sapratnei to, ko faktiski jau zināt. Stāstītājs palīdz fokusēties un jūs savā atmiņas laukā rodat “pēdu”. Otra situācija: jūsu atmiņas laukā nekā no tā nav un tik un tā jūs skaidri redzat. Tas tāpēc, ka mums ir iespēja pieslēgties arī citu atmiņas laukiem (tas notiek automātiski), - mēs skatām ne to, kas ir “mūsu”, bet drauga un ļoti skaidri. Trešā situācija: “zīme” izsauc mūsu “KlātEsamību” lietai (par ko runāts augstāk). Interesants ir otrs gadījums, kad esam pieslēgušies drauga atmiņas laukam. Tas nevar notikt bezgalīgi ilgi, tas ir tikai mirklis un esam atpakaļ sevī. Ja neesam paspējuši kaut ko no piedzīvota piefiksēt savā atmiņas laukā, tikko iegūtais priekšstats par lietu visai ātri zūd (apmēram tā, kā pēc pamošanās no sapņa. Ja vēlamies sapni atsaukt atmiņā, Aurobindo māca to noķert aiz “astes” un lēni izvilkt no alas, kurā tas grasās pazust). Otro situāciju ne vienu reizi vien esmu piedzīvojis personīgi. Tagad, kad plānojas tamlīdzīga saruna, palīgā ņemu diktafonu. Vairākkārt noklausoties, izdodas informāciju vai ko citu saglabāt labi pieejamu pašam savā atmiņas laukā. Ir bijuši gadījumi, kad pašam stāstītājam sāk kaut kas gaist, pat kaut kas vienreizējs un spilgts, tad nu man ir iespēja notikumus atgādināt. Sevišķi tas attiecas uz ceļojumiem ārpus fiziskā auguma. Kad esi ārpus tā, viss ir labi, kad ieej augumā, kaut kas sāk gaist vai vispār vairs sapratnē nav pieejams.

Gan jau tie, kuri ir reiz tikušies ar Dižiem Skolotājiem, atceras gadījumus, kad pēc Skolotāja atļaujas uzdot kādu jautājumu, pēkšņi nav ko jautāt, lai gan pirms tam, gaidot šādu iespēju, jautājumu ir bijis ne mazums. Tajā reizē jautājumi jums pazuda, jo jums bija tāda sajūta, ka viss ir skaidrs. Mēs nokļūstam spēcīgā, visu zinošā un radošā gara “ietekmes zonā”, viņa, ja tā varētu teikt Patiesību glabājošā “atmiņas laukā”. Paeksperimentējiet! Ne katram ir bijusi tikko aprakstītā iespēja. Sameklējat, piemēram, Diža Skolotāja aforismus, - kādu publikāciju. Lasiet un pieslēdziet “Neatkarīgo vērotāju” tā, lai tas seko līdzi tam, kā aforismi ienāk un iziet no jūsu sapratnes. Atklāsiet, ka situācija ir līdzīga,- Skolotāja “atmiņas lauks” jeb Patiesības glabātuvē rodamais ir tik saderīgs ar jūsu Būtību, ka aforismi tajā “izkūst”. Notiek tāda, kā jūsu un Skolotāja “atmiņas lauku” savstarpēja saplūšana. “Izkūst”, jo aforismos rodamais šajā saplūsmes mistērijas laikā top par jūsu Patiesību, pārtop par kaut ko pašu par sevi saprotamu, kas neprasa ne iegaumēšanu, ne atcerēšanos, ne citēšanu. Uz brīdi esat bijis Viedais. Atrodiet veidu, kā saglabāt šādu saplūsmes stāvokli – būsiet Viedais vienmēr!

Te der padomāt par metodi, kurā tiek izmantota “fokusēšanās”, ļaujot, piemēram, skolniekam pieslēgties tavam atmiņas laukam vai izmantot citas augstāk aprakstītās iespējas.

 

Šāds skatījums uz cilvēka psihes īpatnībām, liek mums, skolotājam, vēlreiz pārvērtēt vispārpieņemtu atziņu, - visi var visu. Visi, diemžēl, visu nevar! Vieniem pasaules izzināšanā ir tikai viens ceļš, - caur “zīmēm”, skaldot un valdot (ar vāju pieredzi iemiesojumos). Citiem - abos virzienos brīvi staigājams:  no “zīmes” uz “apzīmējamo” un otrādi - no “apzīmējamā” uz “zīmi” (šo ceļu realizē dižu atklājumu personības),  bet vēl citiem virzieni saplūst vienā kopīga veselumā, respektīvi, Patiesība tiek vienkārši ZINĀTA (Viedie). Tātad mācībām jābūt strikti individualizētām, ievērojot katra dotumus, talantus, katra fiziskā auguma spējas, katra apziņas stāvokli. Ideālā situācija būtu tad, ja izglītotājs noskaņotos uz izglītojamā “viļņa” jeb ir “KlātEsamībā” skolniekam. Ne katram ir dota šī iespēja, nu tad vismaz ar sava skolēna pētīšanu ir jānodarbojas. Apziņa stāvoklis un spējas

Jāsāk būtu ar dažiem vārdiem par Apziņu ( par apziņu lasiet K.Wilberu vai Gebseru, vai mājas lapā drustutautskola.lv) un tās saistību ar spējām. Šobrīd nevēlos meklēt pamatojumu tam, kāpēc sāku tieši ar šādu tēmu, bet tā nu tas ir. Par apziņu jau reiz ir teikts, ka tā cilvēkam iedalāma četros diskrētos pamatlīmeņos un katram no tiem vēl sadaloties deviņos. Katrs 0,1 ir ļoti būtisks, ja notiek šāds apziņas lēciens, izmaiņas nevar nepamanīt. Loģiski liktos, ka jo augstāks Apziņas stāvoklis (jeb saite ar VISU, KAS IR), jo lielākas, daudzveidīgākas ir arī Spējas, - vai tas tā ir? Apziņas stāvoklis nosaka ”redzesloka” plašumu, tas, varētu teikt, ir tāds, kā “Mīlestības dziļums”; visu norišu, notikumu, lietu, būtņu savstarpējās vienotības jeb Nedalāmības un Veseluma izjūtas mērs. Nekas uzreiz netiek dots, - tā, paceļoties pa Apziņas kāpnēm, mēs tikai pakāpeniski nonākam, piemēram, pie pašsaprotamas “nevardarbības”. Pašsaprotamas, jo tiek, it kā realizēta nepamanāmi, t.i., par to īpaši nedomājot, bet vienkārši dzīvi dzīvojot. Tuvojoties trešajam Apziņas līmenim pazūd nepieciešamība, piemēram, pēc pierādījuma, ka Dievs ir; ka ir garu pasaule, ka dzīve ir nepārtraukta un mūžīga, jo tajā tu visā jau dzīvo kā neapspriežamā realitātē. Tuvība trešajam ļauj bez savu dzīves uzdevumu meklēšanas (ja nav ārēju rupju spēku blokāde) un pētniecības, tos dabīgā kārtā, dzīvi dzīvojot arī paveikt. Jāsaka, ka tā arī jau ir kaut kāda spēja – vai ne? Kā tikt pie kārotiem (jāsaka, ka ne visi vispār kaut ko tādu kāro) augstākiem Apziņas stāvokļiem? - galvenais: dzīvot tikumīgi un, atradis savus dzīves uzdevumus, konsekventi tos pildīt. Tad tevi agri vai vēlu pamanīs un augstākie spēki (dievības) jau šajā iemiesojumā var piešķirt “bonusu”, t.i., lēcienu par 0.1. Atgriežamies pie Spējām. Es vēlos redzēt auras; es vēlos atcerēties iepriekšējo dzīvju pieredzes; es vēlos dzīvi kontaktēties ar dabas gariem un gariem no Garu pasaules; es vēlos aprunāties ar Dievu utt. Jā, viss tas ir iespējams visiem, visiem kā reāls potenciāls! Kad esi te uz Zemes, neatkarīgi no Apziņas līmeņa, var būt situācijas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ pat zemākajiem Apziņas stāvokļiem var tikt iedotas kaut kādas netradicionālas spējas un otrādi: augstākiem nē. Es vēlos uzsvērt: IEDOTAS. Šķiet, nepareizi, bet tā nu tas ir. Šķietamā problēma tajā, ka zemākie apziņas stāvokļi nav varoši aptvert Veselumus pietiekami pilnīgi, un tāpēc iedotās Spējas veicina tādu kā augstprātību: es varu un citi nevar, tātad esmu “augstāks” radījums, radījums, kurš ir tuvāk Patiesībai un man nav vairs nevienā jāieklausās, bet stingri jāpastāv uz savu; taču, kā noprotat, patiesībā tas tā nav. Tāpēc pēc konkrētām Spējām nevaram  izvērtēt ne par savu, ne cita brieduma pakāpi. Mani vērojumi liecina, ka apziņas stāvokļi virs 3 un kur nu vēl virs 4 (jau virscilvēka līmenis) ir relatīvi “klusi”, - viņi parasti neatklāj sava Apziņas stāvokļa iespējas. Tas gan nenozīmē, ka viņi ir noslēgti un neko neizpauž. To viņi dara tad, kad tiek uzdots konkrēts jautājums. Bet kā tu vari zināt, kurš tad mūsu apkārtnē ir šis “noslēpums”, kurā ir vērts ieklausīties? Esmu lasījis ko dižie par to teikuši: ieklausies sirdī! Bet tas nemaz nav tik vienkārši, jo mūsu sirdis ir apaugušas necaurspīdīgām, klintij līdzīgām bruņām. Tu vari runāt un runāt, bet reti kurš “dzird”. Tas ir mīts, ka kaut kad jau sadzirdēs pat kurlais, - tikai jārunā pietiekami “skaļi”. Sirdij jau jābūt kaut kādā gatavībā, lai tā ko spētu sajust. Pār cilvēku valda tradicionālie maņu orgāni, - tie ir tie, kuri uztur pragmatisko domāšanu: ja redzu tad ir; ja varu aptaustīt - ir, ja varu nosvērt arī ir utt. Dižie, lai pievērstu ticībai Gaismai, Mīlestībai, tad arī izdabā šo ļaužu pragmatiskai vēlmei – parāda brīnumu, parāda ko tādu, ko cilvēka prāts nespēj aptvert, bet, kas kaut kādā veidā liek ieklausīties, liek noticēt. Ticība nevar būt mērķis. Šodien ticu, bet rīt vairs nē vai ticu kaut kam citam. Zināšanām ir jābūt! Piemēram, ne jau ticība Dievam ir mērķis, - mērķis ir vienkārši zināšana, ka Dievs ir. Es saku mērķis, jo šī zināšana ir pamatā iespējai, ja vien vēlies, nonākt pie Patiesības, pie Mīlestības, pie saskanīgas iekļaušanās VISĀ, KAS IR.

Kāpēc ir svarīgi runāt par to, par ko runājam? Tas ir svarīgi tāpēc, ka, lai mēs aktīvi piedalītos Nākotnes veidošanā, ir jābūt lielākai skaidrībai par lietu savstarpējo sakarību, par VISA, KAS IR veseluma savstarpējām attiecībām un nepieciešamo sadarbību visos Esamības līmeņos. Jābūt skaidrībai arī par metodi, kā pašiem un varbūt arī citiem, izlauzties cauri sirdi ieskaujošajām “bruņām”.

Klātesamība un Apziņa

Uzsāksim sarunu par Klātesamību. Klātesamība nenoliedzami ir saistīta ar Apziņu. Kā jau minēju, tuvojoties trešajam Apziņas līmenim, daudzas lietas vairs nav jāizrunā, jo tās realizējas neapspriežami - it kā pašas par sevi dzīvi dzīvojot. Taču mums pārējiem par to ir jādomā un jārunā. Atgādināšu vismaz divdesmit gadus vecu sarunu ar Imantu Ziedoni. Tas notika vēl padomijas laikos. Reiz pie viņa atbraucis ciemos kāds dzejnieks no Korejas. Viņš to aizvedis uz mūsu “pērli” Jūrmalu (citur jau nemaz nevarēja vest). Te korejietis jūrmalas kāpās teicis: cik bezpersonīgas priedes! Imants painteresējies, ko viņš domā, tā teikdams. Un tad korejietis izstāstījis kā korejiešu zemnieki iegūst visaugstākās sīpolu ražas pasaulē. Zemnieks tek pa vagu ar lejkannu un uzlej tikai tam sīpolam, kurš to “pieprasa”, t.i., starp sīpoliem un zemnieku notiek tāda kā ”sazināšanās” – pateicoties zemnieka ieinteresētībai, sīpols nav “noslēdzies”. Jūrmalas priedes, faktiski, nevienu cilvēku neinteresē. Rezultātā tās it kā noslēdzas, iekapsulējas, nekontaktē. Tās ir pašas par sevi, reālā cilvēku attieksme, neļauj tām būt kopveselumā, kurā būtu jābūt arī cilvēkam. Klātesamība ir radnieciska saplūsmei mīlestībā. Nemaz nevajag daudz, lai būtu klātesošs. Piemēram kaut vai tam pašam kokam ceļa malā vai priedēm Jūrmalā. Pietiek pievērst tam centrētu uzmanību: paskatīties uz to, sajūtat smaržas, papriecājieties par zaru liekumiem, mizu, skujām, lapām, pumpuriem, domās pasakiet: “cik skaists tu esi!” vai ko tamlīdzīgu, un momentāni koks atsauksies. Tas “apbrīnos” arī tevi, jo nav neviens līdz šim, kas to tā būtu uzrunājis (varbūt vienīgi  varēja būt gadījums, kad kāds kokā ieraudzījis dēļus) un nebūs tas vairs “bezpersonisks”. Koki, krūmi, puķes, pļavas, upes, strauti, skudru pūžņi utt. atcerēsies šo uzrunu un ilgosies pēc jums, bet cilvēkam negribēsies no šādas vides šķiries un tā tam dos to, kas tam trūkst - līdzsvarotu mieru, sirsnību, pat laimes sajūtu. Sāciet eksperimentēt! – esiet klāt VISAM, KAS IR, - atklāsies Jaunā pasaule, tā ir te.

“Klātesamība” šobrīd ir izšķiroša “frontes” abās pusēs. Pirms vismaz gadiem piecdesmit, kad biju aizrautīgs grāmatu lasītājs, man patika “zinātniskā fantastika” un bija tāda grāmatiņa ”Dedzinātāji” (nosaukums varbūt bija savādāks). Tajā bija aprakstīta tāda kā nākotnes aina, kad pateicoties “klātesamības” efektam, tika panākta aktīva līdzdarbošanās telpisku projekciju virtuālajā pasaulē. Cilvēki gandrīz visu laiku pavadīja “dzīvojot” tajās. Tur viņi savu dzīvi veidoja tā, kā pašiem labāk patika. Sabiedrība bija izskaudusi “grāmatu lasītājus” kā sugu. “Dedzinātāji” bija kādreizējie ugunsdzēsēji. Tagad nekas nedega, - bija jādedzina speciāli un viņi dedzināja mājokļus, kuros atklājās grāmatu lasītājs, bet pašu lasītāju nonāvēja.

Mūsu “baiļu sabiedrībā” (sabiedrība, kura eksistē īpaši kultivētai baiļu atmosfērai – viegli pakļaut un valdīt, piedāvājot “drošību”, piemēram, labu atalgojumu un nebūs jābaidās par dzīvošanu trūkumā) dzīvošana virtuālajās vidēs ir kā paslēpšanās gan no iedomātām, gan reālām baiļu izraisošam situācijām, respektīvi, reālās dzīves. To tad arī izmanto “frontes” otrajā pusē, padarot cilvēku par tukšu cilvēkveidīgu “čaulu” – vispār kaut kas šausmīgs(!), vai ne? Te man gribas piekrist “kreiso” filozofu pārliecībai, ka esam atbildīgi ne tikai par to, kas esam paši, bet kāda ir sabiedrība. Kopā ir jāpacenšas kaut vai kaut ko darīt savā tuvākajā apkārtnē, kamēr vēl var (kamēr nav “dedzinātāji”). Sabiedrība kopumā labprātīgi tiek ierauta tādā kā lielā “virtuālās pasaules” atvarā. Pragmatiskāk noskaņotiem es atkal un atkal iesaku palasīt Wilberu. Viņš ir meklējošs un nepārtraukti pilnveido savas teorijas, - sāk kāpt ārā no “zinātniskā” mema. “Zinātniskais mems” viņa apziņas skalā ir tikai vidējais apziņas stāvoklis. Un tas ir valdošais (arī “varas” mems). Pēc viņa pētījumiem augstākie (sakrīt ar ziņām no citiem avotiem) – holistiskie ir tikai daži procenti no visas cilvēku populācijas. Tā kā jāizmanto dažas šīs sabiedrības muļķības, lai darītu darāmo šajā “frontes pusē”. Te, Latvijā, ir visi nepieciešamie nosacījumi (ne tik daudz valdošo memu muļķību ziņā, bet, galvenokārt, cilvēku stipro dvēseļu ziņā), lai uzvarētu. 

Dabīga dzīve

 Brīžam lietoju terminu “dabīga dzīve”. “Dabīgas dzīves” dzīvošana neko citu nenozīmē, kā saskanīgu iekļaušanos norisēs un attiecībās mūsu dzīves vidē, t.i., neapzināta (īpaši nefokusējoties) iekļaušanās VISĀ, KAS IR Lielā plāna attīšanās procesā. Atkal jauns termins: Lielais plāns. Kāpēc ir svarīgi katram dzīvot saskaņa ar Visu, Kas Ir? To var mēģināt aptvert apmēram tā, ka, piemēram, kuņģis pēkšņi sāktu domāt, ka ir par gudru, lai saskanīgi, atbilstoši Lielajam plānam (kas ir ķermeņa dzīvības uzturēšana) darītu to, ko līdz šim darījis un nu būs plaušas - elpos svaigu gaisu. Šķiet, neprātīga iegriba – Lielais plāns taču tiks sagrauts, - nebūs ne kuņģis, ne plaušas un viss cits, nebūs dzīvības. Vide, kurā mēs esam ielikti, līdzīgi kā dzīvs organisms, katram no mums prasa darīt to, kas katram ir jādara, lai visi kopā sekmīgi realizētos. Lielākai daļai šāda domāšana ir sveša, viņi domā, ka ir paši par sevi un nav nekas cits svarīgāks par prieciņu, ko dod savu egoistisko iegribu realizēšana. Rezultāts tādai loģikai nav jāmeklē Visuma tālēs, to redzam tepat uz Zemes un to nevar saukt savādāk, kā par ekoloģisku katastrofu, kas ved uz pašiznīcināšanos, uz dzīvo formu iznīcināšanu uz Zemi vispār, nemaz jau nerunājot par tukši nodzīvotām (nedzīvotām) dzīvēm. Tas ir, dzīvojot “dabīgu dzīvi”, nozīmē to, ka mēs nepieļaujam fatālas kļūdas, Zemes dzīvību formas cilvēka nesaprātīgas rīcības dēļ nepazūd, saglabājas tās eksistencei, pat attīstībai nepieciešamie apstākļi. Mazliet plašāk tverot, tas nozīmētu nelēkt laukā no Visa, Kas Ir pilnības, tas nozīmētu katra indivīda un visas sabiedrības harmonisku saplūšanu ar eksistences vidi, ar visām citām dzīvēm, citiem likteņiem un notikumiem, t.i., attīšanās procesu kā tādu. Tas arī būtu Lielais plāns. Lielais plāns ir arī mūsu personīgais dzīves plāns ar tajā definētiem dzīves uzdevumiem un mūsu dzīves jēga vispār.

Reiz jau ieminējos, ka kamēr prāts ir “kungs”, nekas labs nav sagaidāms. Tas savās nebeidzamajās aktivitātēs centīsies mūs ievilināt iegribu, ērtību un baudu straumēs un no “dabīgās dzīvošanas” nekas nesanāks. Nav viegli! Neesam ne mācīti, ne orientēti. Vai mana dzīve rit “dabīgi” vai kaut kādu spēku pakļauta? Ikdienā par to nedomājam. Dažs, kura apziņa kaut kādā veidā ir patstāvīgi bijusi pieslēgta Lielajam plānam, neko nenojauzdams, nodzīvo jēgpilnu dzīvi atbilstoši tam. Cits galīgi šķērsam – izšķiež atvēlēto dzīves laiku. Būtu jau labi, ja varētu to atstāt viņa paša ziņā, bet ak vai! - viņš ir mans kaimiņš un ne tikai nodzēries, bet Gaujmalu piemētājis tukšam pudelēm. Un ko tad, kad tādam rokās nonāk vara? Noteikti ir tādi, kuri vēlas dzīvot pareizi. Kaut kā ir jāstiprina viņu vēlme (palīdzēsim viņiem!), jo vairāk būs “dabīgās dzīves” dzīvotāju, jo cerīgāk mēs varētu raudzīties uz savu un savu bērnu nākotni un planētas nākotni vispār.

Zināmas grūtības censoņiem var sagādāt cilvēciska nepacietība. Visu to jauko, kas nonācis sapratnē, vēlamies izdzīvot vismaz jau rīt. Bremžu ieslēgšana, notikumu sinhronizācijas gaidīšana darbīgam cilvēkam radīs sajūtu, ka kaut kas tiek palaists garām, kaut ko nokavēsim, neizdarīsim īstajā laikā; tāda sajūta, ka iegrimsti slinkumā un nedari to, ko allaž možais prāts liek.

 “Redzīgākie” redz pat gadsimtus uz priekšu un, neapzinoties redzētā tālumu, deg nepacietībā jau šodien spilgtos priekšstatus realizēt, piedzīvot. Ne reti viņi pat nenojauš, ka tā nav ne rītdiena, ne parītdiena. Nagi niez! Taču pārcenšanās rada stresu, neapmierinātību un visu no tā izrietošo. Un tik un tā jāsaka, ka  šie “redzētāji” ir Laimas lutekļi, jo redz, ka situācija, kurā šobrīd atrodas cilvēce nemaz tik bezcerīga nav, otrkārt viņi redz kaut ko tādu, uz ko ir vērts fokusēties, uz ko jāvirza visi “sīkie ikdienas darbiņi”, – viņi neizšķiedīs Dieva dāvātās dzīves laiku. Treškārt, redzējums kopā ar sapratni par vispārējo lietu kārtību, t.i., ka beigu beigās viss notiksies tā kā tam jānotiek, var novest pie zināma sirdsmiera. No kurienes šī “redzēšana”?  - no tā paša “atmiņas lauka”, par kuru runājām iepriekšējā sarunā. “Atmiņas laukā“ (tā šobrīd sauksim to vietu, kas rosina domāt, darīt, atceras) lietu “dabīgā norises kārtība” dzīvei ir jau ielikta, ir tikai to “jāatceras”. To mums sagatavo vēl pirms nolaišanās Zemes blīvajos slāņos, pirms piedzimšanas. Mēs par to zinājām un kaut kad pēc aiziešanas no Zemes atkal precīzi uzzināsim.

 2.Tautas pedagoģija

Mani reiz interesēja vai tautas pedagoģija, kāda tā atrodama mūsu tautas tradicionālajā kultūrā, vēl ir dzīva. Ja tas tā būtu, tā uzrādītu tā saucamo “ilgtspēju” un pragmatiski orientētiem prātiem varētu kalpot par pamatu pedagoģisko paņēmienu, metožu orientēšanai valstī vispār. Es nolēmu papētīt to dižo latviešu bērnības, kuri šobrīd sevi ir realizējuši dzīvē (to apliecina viņu darbs, sabiedriskā atpazīstamība pēc darbiem), ir laimīgi. Nointervēju padsmit personības vecumā no 31 līdz 80 gadiem, vienādā skaitā abus dzimumus. Galveno interesi izrādīju viņu bērnībām. Te neaprakstīšu pētījuma smalkumus, bet teikšu, ka pētījums apliecināja tautas pedagoģijas dzīvīgumu. Kādi tad bija nozīmīgākie un visiem kopīgiem dzīves momentiem viņu dzīvēs?

Nozīmīga ir bijusi “klātesamība” dabas videi. Saskarsme ar to, būšana tajā tiek emocionāli aprakstīta un uzsvērta. Es to toreiz raksturoju, kā savstarpējā sadarbībā veidotu piederības sajūtu. Tā ir dabas spēku sajūta, sevis atrašana tajā, vienotības izjūta ar to. Līdzīgi aprakstāma un nozīmīga bija dziļā pieķeršanās ģimenei, mājai, sētai, cilvēkiem.

Daži intervētie bija izjutuši piederību skolai, - varējuši tur sevi izteikt, apliecināt un ar prieku atceras skolas gadus. Ne vienoti formas tērpi, ne kopīgi skolas rituāli, bet saskaņa starp indivīda iekšēji motivētām interesēm un skolas vidi (jebkuru citu vidi) veido nosacījumus saderībai. Šādās situācijās, aptaujātie jutušies laimīgi.

Ir vēl kāds dižais (bez Wibera), kura darbos der ieklausīties – Gebsers. Mēs runājām par dažādiem apziņas līmeņiem, - pēc Gebsera mēs šobrīd joprojām izdzīvojam Mītiskās apziņas periodu. To faktiski uztur skolu sistēmas, - tiek piedāvātas plašākas kopienas ģenerētas un uzturētas klišejas par patiesību, taisnību, vērtībām (zinātniskās domas konstatētas un masas akceptētas, līdz ar to neapstrīdamas). Mītiskā apziņa rada priekšnosacījumus neproduktīvā cilvēka ģenerēšanai. Par to, kas ir “neproduktīvs un produktīvs” parunāsim īpašā reizē (var palasīt Fromu), bet teikšu vienu: “neproduktīvie” veido mūsu sabiedrību šodien. Pētījums atklāja, ka manis aptaujātie, nav ļāvušies mītiskai apziņai, kura uzbāzīgi cenšas ienākt mūsu dzīvē. To varētu skaidrot ar to, ka aptaujāto attīstības apstākļi ir bijuši relatīvi brīvi. Arī agrā bērnībā patstāvīga darba prakse (vai nu tā tiešām bija piedalīšanās patstāvīgos darbos, vai (pilsētniekiem) kādos regulāros pienākumos ģimenē). Agrīns darbs rada vienreizējus apstākļus pašattīstībai, bet vecākajām dvēselēm rast pieredzes “pēdas” savas dvēseles atmiņas laukos; rada apstākļus sevis un savas varēšanas iepazīšanai, savas būtības atrašanai. Sarunas ar aptaujātiem liecināja, ka runāju ar brīvi domājošām (salīdzinoši), brīvām personībām. Tāpēc jāpiekrīt tiem, kas vēršas pret pārlieku lielu vecāku aizbildniecību. Taču atkal jāuzsver līdzsvara nepieciešamība, - no kā tad tās pirmās darba iemaņas, ja ne no vecākiem vai vecvecākiem. Bērnu “brīvlaišana” ne tikai nozīmīga intelekta attīstītai, tā ir nozīmīga arī emociju, apceres dotumu, iztēles jeb tēlaini simboliskās domāšanas attīstīšanai, “klātesamības” veidošanai, stiprināšanai, – viņi netop egocentriski, taču apzinās savu „es”, savu vietu un reizē redz savu vienotību ar objektiem ārpus sevis. Dažs no aptaujātajiem atcerējās “brīvību” bērnībā un īpaši to akcentēja sarunā. Aptaujātos (kultūras darbiniekos, zinātniekos) atklājās sekojošas īpašības: patstāvīgums, vērīgums, iztēles spēja, zinātkāre, spēja izvērtēt, radošums, labestība, sirsnība, līdzjūtība. Par šīm personībām varēja runāt kā par individualitātēm, nesaprotot ar to egoistiskas, uz sevi centrētas būtnes, kuras sevi nolikušas pasaules centrā, bet par personībām, kuras apzinās savas individuālās intereses, dotumus jeb patību un cenšas dzīvot mūsu tautas vidū atbilstoši tām. Lielākā daļa aptaujāto auguši “paplašinātās” ģimenēs (kopā ar vecvecākiem), pieticīgos (ne nabadzīgos) sadzīves apstākļos. Ne mazsvarīga bijusi tautiskā, varbūt pat patriotiskā gara uzturēšana ģimenēs, kas veicināja “klātesamības” sajūtu jeb piederības sajūtu tautai, tās liktenim (gan gadījumos, kad ģimenes palika okupācijas laikā Latvijā, gan tad, kad bija jādodas bēgļu gaitās). Starp aptaujātiem bija aktīvi Atmodas kustības darbinieki, tautas nacionālā gara kopēji.

Kāds tad te ir sakars ar tautas pedagoģiju? Pirmkārt jau tāds, ka bērnu audzināšanas modelis ģimenēs, kurās auguši aptaujātie, bija pārmantots, bet ne no grāmatām vai kā citādi vecāku vai vecvecāku iegūts. Otrkārt, pastudējot tautas pedagoģijas pētnieku darbus, mēs redzam, ka tur rodamas tās pašas vides, kuras atklājās tikko aprakstītā pētījumā: dabas vide, darba vide, brīvas attīstības iespējamība, iespējamība bērnam sevi atklāt, iespējamība saskaņotai rīcībai reālās sociālās un fiziskās darba, un dabas sadarbības vidēs.

Klātesamība un tautskola

 “KlātEsamība”, kā jau runāts, mūsu priekšstatos nav nekas cits kā VISA, KAS IR Vienotība. “KlātEsamības” sajūta starplaikos starp brīžiem, kad sirds līksmo pateicībā Dievam, nodrošina sirdsmieru. To nevar sajaukt ar “prāta” izraisītu mieru – viss notiekas atbilstoši manai gribai. Sirdsmieru rada mūsu būtnes pilnīga ieskaņošanās Esamībā.

Jau runāts par izzināšanas diviem virzieniem, - “no apakšas uz augšu” un “no augšas uz apakšu”. Apziņas stāvokļi, kuros atrodas vairums ļaužu, līdz šim tikai retajam ļauj izmantot otro veidu. Otrais veids bez “KātEsamības” principā nav iespējams. Daudzus gadus atpakaļ man reiz Rasma Rozīte teica: es nezinu kā, bet piramīdas ir būvētas no augšas. Domāju, ka esam tuvu atbildei. Mēs jau labu laiku atpakaļ atklājām, ka vairums tautskolas bērni (arī vecāki, skolotāji) ir gatavi tam, lai “KlātEsamību” izkoptu.

Tagad no attālāka laika skatoties, mēs redzam, ka pašiem nemaz nenojaušot, tautskola ir dzīvojusi “KlātEsamībā” pat pirms tās dibināšanās. Apjausma par to nāca viļņveidīgi, nāca ar Jaunā laikmeta apziņas bērnu pakāpenisku parādīšanos (arī aiziešanu) tautskolā, ar viņu zināšanām, prasmēm, padomiem, un no mūsu pašu pieredzes, strādājot Piltiņkalnā.

 Lūk, daži piemēri. Uz papīra bijām izlikuši tautskolas Saimes namu, kuru vienlaicīgi esam iecerējuši arī kā Austras svētnīcu. Te pēkšņi atrodas īstais cilvēks, kurš piedāvā ziedot būvei kokus no sava meža. Mežā mēs nostājam pie kokiem, un klātesamībā ar katru atklājam, ka mēs esam gaidīti. Tie pat precīzi zina savu vietu būvē (viņi it kā jau tur ir) – mums atlika tikai to konstatēt; Pagājušā gada Austras dienā Egles kalnā (tur ir iecere būvēt) atklājās ļoti precīzs saimes nama enerģētisks zīmējums. Līdzīgā kārtā mēs sameklējam dārzniecību, kurā mūs klātesamībā gaidīja pāri par astoņdesmit dažādi augi, - tie zināja savu vietu skolas dārzā. Šī un cita pieredze, kura tika gūta pēc “intuīcijas” kursiem tautskolā, mums liek domāt par vismaz trim “laika” fenomeniem. Pirmais, saistās ar to, ka laiktelpā (var to saistīt ar Junga pirmtēliem) jau iedibināts, iezīmēts konkrēts laiktelpas paterns, kuru mēs gribot, negribot izdzīvojam - determinētība. Otrais saistās ar pieredzi, ka laiku pa laikam precīzi izdzīvojam notikumus, kuri drīz vien arī notiek, bez iespējām kaut ko tajos mainīt. Šķiet, ka tā nav spēja paredzēt nākotni, bet ka tā ir spēja pieslēgties attīšanās plānam. Trešais saistās ar prātam neaptveramu laika fenomenu, ka, piemēram, ja mēs pēc piedzimšanas te uz Zemes izdzīvojam konkrētu, neizdzēšamas pieredzes dzīvi, tad pēc tās mēs varam tikt ielikti pirmajā dzimšanas laika mirklī, lai izdzīvotu citu, tikpat neizdzēšamas pieredzes dzīvi. Nu apmēram tā, kā tas ir paralēli dzīvojot neatkarīgu, sakarīgu, emocijām, pēctecīgiem piedzīvojumiem bagātu dzīvi sapņos miega stāvoklī un otru dzīvi nomodā. 

2. Pieslēgšanās citu indivīdu vai kopienas “atmiņas laukam”.

Bija runa par iespēju pieslēgties kāda cita indivīda “atmiņas laukam”. Daudz kas te ir atkarīgs no tā, kas abiem ir kopīgs: kopīgais nenozīmē tikai kopīgas “konkrētas” atmiņas, kurā rodami saskarsmes punkti, bet kopīgais kopdarba, kopesamības jeb abu būtības koprakstā vai paternā, kurā esam vispārējos attīšanās notikumos ielikti. Tie rodami gan mazākas kopienas, piemēram, ģimenes ietvaru vienotībā atrodoties, gan plašākā kopā, piemēram, tautā par ko tikko runājām. Un tad mēs noķeram tādus mirkļus, ka pēkšņi pat zinām, ko mūsu dzīves draugs jeb bērns teiks, darīs; kāda rīcība ir aktuāla un nozīmīga tautai, - te mēs pieslēdzamies, neatkarīgi no kopienas lieluma, visiem tās locekļu kopīgajiem “atmiņas lauku” paterna mezglu punktiem, rezonējot sinhronizējamies domās, jūtās, rīcībā atbilstoši tur rodamam arhetipam. Šī kopība nav ne aprakstāma, ne prātam aptverama, - tā ir bezgalīgi daudzveidīga, smalki un skaisti niansēta. Tajā iekļaujas visi iedomājamie un neiedomājamie vides elementi, ieskaitot minerālu, augu, dzīvnieku pasauli, “smalkām” būtnēm un viņu pasauli. Esam saistīti gan ar akmeņiem ēku mūros, pagalmos, pļavās; kokiem uz ielas stūra, mežā vai burkāniem dobē; ar saviem kaķiem, suņiem; ar zivīm dīķī, jūrās un dzīvniekiem okeānos. Un protams, esam saistīti arī ar “haosa” cilvēkiem vai “iegribu” ļaudīm. Neapšaubāmi, ka viņu palaikam grūti prognozējamai darbībai, arī ir savas sekas. Šie ļaudis un netrenētie to ne sajūt, ne pieņem, bet tā nu ir viņu problēma. Var jau neko arī neredzot  “dabīgu dzīvi” dzīvot un saņemt “smalko būtņu” nesavtīgu palīdzību un atbalstu. Piemēram, “dabīgā dzīves” dzīvotāji (nevienam netiek liegts atbalsts, palīdzība, tomēr daudziem tas paliek tikai kā neizmantots potenciāls), katrs individuāli ir simtiem (nepārteicos!) dzīves palīgu iekļauti. Visa šī palīgu armija cenšas mums palīdzēt. Lielākā daļa no viņiem ir saauguši vienā veselumā ar mūsu būtības izteicējiem, tajā skaitā arī ar mūsu fizisko augumu, ar sajūtām, jūtām tā, ka pat vissīkākos impulsus uztveram it kā savus. Tie, piemēram, rūpējoties par lietu kārtības pareizu norisināšanos, virza mūs, liek ieraudzīt to, kas jāredz un neredzēt to, kas nav jāredz. Piemēram, pat tad, ja Lielajā plānā mums ir jāpiedalās autoavārijā, tad acis neredzēs, ausis nedzirdēs, - mēs ne redzēsim, ne dzirdēsim tuvojamies automobili, ar kuru tūlīt, tūlīt sadursimies. Parasti vainu redzam savā neuzmanībā, lai gan kur gan var būt vēl lielāka uzmanība, - pedantiski tiek pildītas dzīvē uzņemtās saistības. Šajā gadījumā tās neizskatās visai labas, bet nesaprotot, neredzot to iekļaušanos vispārējās norisēs Visā, Kas Ir, mums tās nebūtu jānoraida vai jāpieņem kā kaut kas slikts priekš mums. Reiz biju palīdis zem žigulīša, lai ko sataisītu. Pēkšņi sāpīgi atsitu pret kādu dzelzi galvu, pagriezu to, lai varētu izlīst un ieraudzīju problēmas ar bremžu caurulēm, - bija ieplīsušas. Dabūju belzienu par galvu tāpēc, lai realizētos dzīves plāns, kurā nebija paredzēta avārija bremžu problēmu dēļ. Vēl kāds piemērs. Uz kādu konkrētu, neatliekamu uzdevumu dzīves plānā netiešā veidā man norādīja caur meitu, aizvedot viņu ceļojumā pa Franciju, bet pēc tam, vairākas reizes, caur dažādām personām, iedodot rokās vienu un to pašu grāmatu, līdz atskārtu, kas jādara. Vēl cits uzdevums atnāca kā zināšana par veicamo darbu bez informācijas kā. “Kā” atklājās bez fokusēšanos uz problēmu, - tieši otrādi, atbrīvojoties no domām par to, vienkārši ejot un darot ne par ko nedomājot, bet paklausot impulsiem, kuri rosināja kustēties bez ziņas kāpēc, novedot līdz algoritmam virknei darbību.

Dzīve

Pamazām mēs sākam saprast, ka katrs no mums dzīvo “savu” dzīvi. Citi to nodzīvo pakļautu savu iegribu varai, citi komforta vai baudu varai; vienus spēj sajūsmot tikai biezs naudas maks, citus - jūras viļņu šalkoņa utt.. Ne reti, sevišķi dzīves laika posmā līdz brieduma gadiem, cilvēki nedomā, ka laiks Zemes dzīvei ir ierobežots, ka kaut kad tas arī beigsies. Beigsies vienreizēja unikāla konkrēta cilvēka dzīve. Un tad, kad šī apjēgsme ir atnākusi, tad lielākā daļa ļaužu “iekrīt otrajā grāvī” – par vēlu ko vairs darīt, ka tās ir beigas uz visiem laikiem, beigas visiem dzīves priekiem, sapņiem un jebkurai darbībai, - te es biju un nu vairs neesmu un nekad vairs nebūšu. Lai kādas domas arī nerastos, vairums turpina dzīvi nobumbulēt, kaut kā notriekt un sveiki. Esmu dzirdējis jaunus cilvēkus uzdodam jautājumu: nu ko šodien darīsim? Ne jau, lai ko jēdzīgu tiešām izdarītu, bet, aiz garlaicības, - “kādu velnu patrieksim”, kuru piemuļķosim – “pazirgosimies”, “paņirgsim” par kādu utt.. Un tā pienāk 40. Tad nu viņiem šķiet (ja kāds atjēdzas), ka jau par vēlu, ko prātīgu iesākt. Varbūt arī taisnība, jo nav raduši kaut ko darīt, nav pat iemaņas lāpstu noturēt rokās, - kaut kam pietiekami ilgstoši koncentrēties ne roka, ne kāja neceļas. Mūsu pagastā to nav maz. Tie ir tie, kurus uztur ar sociāliem pabalstiem. Bet ne jau tikai tad, kad nekas nav darīts, tukšums paliek aiz muguras, - nedzīvotu dzīvi var nodzīvot arī raujoties vaiga sviedros. Nav jau īsti tā kā tajā stāstā par pērtiķi, kurš mucu veļ kalnā un laiž to atkal lejā un atkal cītīgi veļ. Tukšuma sajūtu var pārņemt arī darboni, kurš strādājis un ņēmies vaigu sviedros katru nodzīvoto dienu. Ja ir tukšuma sajūta, tad ne vienā, ne otrajā, ne vēl kādā trešajā gadījumā, kaut kas tomēr nav bijis tā, kā tam būtu jābūt. Reiz lasīju Ļeva Tolstoja biogrāfiju - tā kā reizi apraksta šādu gadījumu. Būdams fiziski veselīgs, stiprs, būdams jau pazīstams rakstnieks, būdams pārticis un bagāts, Ļevs tajā pašā laikā bija tuvu pašnāvībai, jo neredzēja savai dzīvei jēgu. Beigu beigās viņš atklāja to, kas ir dzīves jēga (izlasiet darbu!). Es teiktu: dzīve nav bijusi “dabīga”, patiesībā cilvēks nav realizējis savus patiesos potenciālus, lai gan strādājis vaiga sviedros un bijis sabiedrības novērtēts.

Tas, domājot par līdzcilvēkiem un viņu dzīvēm. Brīžam pat šķiet, ka visi mēs nemaz neesam cilvēki, - ka ir vēl kāda cilvēkveidīga suga, kuras apziņas līmenim ir zemi griesti, kurus principā, šīs sugas ietvaros nav iespējams pārvarēt. Šai sugai raksturīga agresivitāte, naidīgums, smalks melīgums, varaskāre, neiecietība, tieksme uz vardarbību, neadekvāta rīcība, augstprātība un vēl viss cits, kas raksturo netikumisku būtni. Un viņu ir daudz. Pēdējā laikā šo būtņu aktivitāte arvien vairāk, ar viss visādiem viltīgiem paņēmieniem, piegružo informatīvo telpu, valsts likuma telpu tā, ka pat “normāls” cilvēks apjūk un pazaudē sapratni, kas ir labs un kas ir slikts. Un kurš gan iedrošināsies dzīvot ārpus likuma?! Vai atkaļ jākļūst par “disidentu”?! Kurš spēj ko iebilst pret tikko pieņemtajiem pamatskolas izglītības standartiem? Tik skaisti iepakotiem, tik skaisti pamatotiem, pasniegtiem un valdības parakstītiem.

            Tas, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri nedzīvo jeb dzīvo “ilūzijās”, pašreiz ir liels noslēpums. Mums, tiem, kuri ir aptvēruši situācijas nopietnību, ir vēl vairāk jāsaspringst darbam. Mēs, tos, kuri ir uz sliekšņa, varam mēģināt atmodināt vai tiem, kuri nav vēl aizmiguši (galvenokārt bērnus) neļaut iemigt, - “dabīgas dzīves dzīvošanas” nenozīmē neko nedarīt.

Viens no ļoti būtiskiem ieguvumiem “klātesamības” izkopšanā ir intuīcija, intuitīvās zināšanas. Varam nelasīt neko par bērnu audzināšanu, bet darīt tā, kā to mums pasaka priekšā intuīcija un mēs būsim rīkojušies pareizi.