Ludvigs Feierbahs klātesamībā

Ojārs Rode

14.02.2019.

Pirmkārt, jāsaka, ka Feierbahu nelasīšu, lai noskaidrotu “Kristietības būtību”, bet drīzāk ko viņš pasaka par “Nākotne filozofiju” mūs interesējošās Klātesamības ideju gaismā. Kā to atzīst K.Marks, Ludvigs ir licis pamatus marksistu pasaules uzskatam. Lai nu paliek Marks tur, kur tas ir, bet ar Ludvigu ir tā, ka pavisam maz viņam trūka, lai kļūtu par vienu no holisma aizsācējiem. Kurš vēl tādu veselumu kā Dievs ir ieraudzījis cilvēkā? Tas nekas, ka analizēdams kristietības būtību, viņš cenšas savu lasītāju pārliecināt, ka īstenais Dievs ir tikai tas dievs, ko cilvēks atklāj sevī. Viņš saka, ka cilvēks var runāt, iztēloties, aptvert un saprast tikai to, kas viņā pašā ir. Cepuri nost! – visu cieņu domai par dievišķo cilvēku, par saskatīšanu cilvēkā milzīgas potenciālas iespējas. Ja viņš paliktu pie Dieva, tad varētu viņu uzskatīt par hologrāfiskā Visa, Kas Ir apcerētāju, t.i., ka Visā, Kas Ir (es lietoju šo apzīmējumu Visuma vai Kosmosa vietā, ar to cenšoties paplašināt laiktelpas semantiku, ietverot tajā ne tikai daudzmaz mūsu prāta aptverto fizisko Visumu, bet arī paralēlās dažādu vibrāciju telpas, visu, – arī to, kas nav nonācis līdz mūsu saprašanai, pat visu garu, eņģeļu un dievu dzīves telpu) būvēts kombinējot vienādus “ķieģeļus”. Fraktālijas, kuras mēs labi saskatām, piemēram, saistībā ar eglēm, skujām, egļu mežu, ir funkcijas (sakarības), ar kurām var aprakstīt Visu, Kas Ir. Faktiski Ludvigs ir atradis šo funkciju cilvēkā, kura pauž Visa, Kas Ir harmoniju un ir Dievs. Varbūt, ka valdorfiešiem kā antroposofiem, tieši Ludvigā būtu jāsaskata viņu piekopto pedagoģisko ideju filozofiskais tēvs - visa centrā dievišķais cilvēks. Ludvigs ne tikai tāpat kā ķīnieši: rīsa graudā redz Visumu, - viņš cilvēkā saskata Esības modeli (fantastiski!).

Sarunā par Ludviga atklāsmēm, nevaram paiet garām viņa sava laika sabiedrības vērtējumam. Interesanti, ka laikā, kad dzīvoja Ludvigs (pāris simts gadu atpakaļ) sabiedrība, šī gaišā prāta vērtējumā ne ar ko neatšķiras no mūsu laiku “modernās” publikas. Viņš raksta: Liekulība ir laikmeta būtība – liekulīga mūsu politika, liekulīga – mūsu tikumība, liekulīga mūsu reliģija, liekulīga – mūsu zinātne. Tas, kas tagad saka patiesību, ir bezkaunīgs, “neaudzināts” – tas, kas ir “neaudzināts”, ir netikumīgs. Patiesība mūsu laikā ir netikumība... Varbūt tomēr kaut kas ir savādāk – liekulība kļuvusi daudzējādāka, smalkāka, tika smalka, ka pat pats liekulis nemana, ka ir liekulis.

Ludvigs saka, ka savus spriedumus viņš veido no tā, ko “acs redz”, t.i., par lietām kas reāli eksistē un ir ap viņu, - es neradu priekšmetu no domas, bet gan otrādi- radu domu no priekšmeta. Tajā paša laikā viņš kritizē tos, kuri jeb kuru fantāziju uzskata par nereālu, - tā var būt realizējama nākotnē, varbūt pēc gadsimtiem. To, no kurienes nolaižas “nākotnes” ainas, paliek noslēpums. Tās nevar rasties tajā priekšmetiskajā apkārtnē, kurā viņš tolaik dzīvoja, dzīvojam mēs, jo tajā nekā tāda, kas ir ieraudzīts “nākotnes” vīzijā, vienkārši nav. Varam protams, pierakstīt prātam īpašu spēju aizkombinēties līdz šobrīd neeksistējošām lietām. Taču var būt arī cits ceļš, kā sapratne nonāk “neesošais”, par to runājām, “klātesamības” transcendentālos fenomenus apspriežot. Tāpēc lieku pēdiņās “neesošais”, jo nekur nav teikts, ka tas tiešām nekur nav rodams. Daudzus gadus atpakaļ es nespēju saprast to, ka bezgalībā ap mums esam tikai mēs cilvēki, kuri spēj sevi apjēgt un kaut ko prātā izgudrot, - ka nekur, nekur nav nevienas radības līdzīgām spējām. Un pat vairāk, - prāts pieņēma, ka bezgalīgo iespēju daudzveidībā Visā, Kas Ir nav iedomājami ierobežojumi arī par vertikāli, t.i., ka tajā rodami daudz augstākas apziņas būtnes par cilvēku. Šai idejai “no nekā” nu radušies apstiprinājumi – Viss, Kas Ir ir blīvi apdzīvots. Tas ir kā daudzslāņains dažādu esamību pīrāgs. Visi slāņi ir cieši saistīti savstarpējā mijiedarbībā, pat sadarbībā. Mums nav pamata runāt par autortiesībām saviem izgudrojumiem, pat mākslas darbiem. Tāda nožēlojama augstprātība vien sanāk. Nu kaut vai tās ne visai biežās, bet striktās sakritības kādai taktij, pat skaņdarbam kopumā. Tad sākam strīdu par plaģiātismu (gan jau arī neiztiek bez klajas špikošanas), bet pat vienreizīgums nav apliecinājums tam, ka tas nav “plaģiāts”, jo no kaut kurienes tas taču ir atnācis. Mūsu pagastam agrākos laikos bija raksturīga amatniecība. Pētot Cēsu muzeja ekspedīciju datus, es reiz konstatēju, ka te katrā sētā ir darbojušies nereti pat divi amatnieki reizē. Es viņus “noķēru” pirms aiziešanas citā plānā un runāju ar šiem gudrajiem cilvēkiem. Viņiem bija sveša sapratne par plaģiātismu. Es kādreiz pat jautāju: vai nebaidies, ka kāds paņems tavu ideju un to atkārtos, radīdams konkurenci. Man atbildēja, ka to kas atnācis caur dvēselisko un ko meistars ieliek savā darbā neviens nespēj atkārtot. Tātad nebija svarīga forma, bet tās smalkais, kas nāk caur dvēseli, saturs un paša prieks par saplūsmi ar radīto, ar darbu, ar esamību. To pēdējo – “esamību” es pieliku klāt. Es labprāt laiku pa laikam atsaucos uz Šri Aurobindo. Viņš radīja, ja tā var teikt, “amatniecības” jogu jeb “darbu Dievam”. Nevis vienkāršs, mehānisks darbs, bet darbs meditācijā, darbs saplūsmē gan ar pašu procesu, gan ar priekšmetu un, es teiktu, saplūsmē ar radniecisko vai pat vienādo citos Visa, Kas Ir plānos. Šie jogas ar savu darbu, savu attieksmi izaug līdz saskarsmes tiltam starp planētām, līdz saskarsmei ar citām Visā, Kas Ir mītošām būtnēm, tajā skaitā ar Dievu. Caur šo saskarsmi mijiedarbojoties, jogi-amatnieki aktīvi piedalās vispārējā Attīšanās procesā, viņi ir Klātesoši tam. Vai te ir kāda nozīmē tam, kurš pirmais? Un vai vispār ir tāds “pirmais”, notikumiem sinhronizējoties? Visas šīs ideja lika savā laikā ienest amatniecību tautskolā. Līdz Šri Aurobindo “amatniecības jogai” mums vēl daudz darāmā, bet esam ceļā. Mūsu tautasdziesmas apliecina, ka latvieši ir dabīgā kārtā bijuši jogas-zemkopji, jogas –amatnieki, jogas savu dzīvi dzīvodami. Mums ir jāizmanto savu senču pieredzi apzinātai kāpšanai pie Dieviņa “pa pupiņas zariņiem”.

Aprakstīdams cilvēka būtību, Ludvigs ir iekāpis nākotnē, iekāpis K.Wilbera ideju laivā un tur uzreiz ieraudzījis viņa holistisko memu, t.i., cilvēku, kā būtni, kura apzinās bezgalību ārpus sevis un sevī. Viņš raksta: Apziņa... un bezgalīguma apzināšanās nav šķiramas, ierobežota apziņa nav apziņa. T.i., cilvēka būtībai nav robežu, tā ir bezgalīga. Pieļauju, ka var runāt par bezgalību bezgalībā. Nav svarīgi kā viens vai otrs pētnieks apraksta apziņas attīstību – galvenais aprakstos ir tas, ka attīstība ir pakāpeniska un notiek tāda kā pacelšanās no viena diskrēta līmeņa uz nākošo, var teikt, arvien plašāku. Vieni šos līmeņus iesaukuši par memiem. Aplūkojot to, ko, piemēram, Wilbers ar katru saprot, pat zemākais līmenim: izdzīvošanas dziņai, nav saredzama kaut kādas robežas. Šim līmenim, kā raksta Wilbers, dominē instinkti un intuīcija. Un, lai gan individuālā patība te tik tikko mostas, mēs nevaram novilkt kaut kādas robežas, kaut kādus rāmjus instinktiem vai intuīcijai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs tagad zinām par daudzveidīgo mijiedarbību starp Visa, Kas Ir “pīrāga” eksistences plāniem. Un par intuīciju it sevišķi, - esam atzinuši tās nozīmīgumu atklājumos, mākslā un radošumā vispār, un ļoti vēlamies to tagad. Ko līdzīgu varam izspriest par citiem memiem un teikt, ka savā ziņā visi tie ir bezgalīgi t.i., pat par zemākajiem memiem mēs nevaram teikt, ka tiem nav bezgalīguma. Ludvigam tā ir cilvēka raksturojošā pazīme. Tātad katrs no memiem ir bezgalīgs pats par sevi un savā bezgalīgumā ietver visas apziņas evolūcijas zemākās pakāpes memus. Bezgalīgums attiecas uz kaut kādām noteiktām spējām Visa, Kas Ir apzināšanā. Kāpjot pa memu kāpnēm dažas spējas pilnveidojas, dažas nāk klāt kā pilnīgi kaut kas jauns. Šajā kontekstā Wibers visus memus vēl sadalā divās grupās, kurām raksturīgs savs domāšanas veids. Ja pirmās pakāpes domāšana spējīga domāt tikai konkrēta apziņas līmeņa kategorijās, tad otrās pakāpes domāšana spēj aptvert lielo kopainu, kuru veido visi memi, t.i., spēj ieraudzīt lietu un notikumu savstarpējo saistību, spēj saskatīt “veselumus” un domāt šo “veselumu” kategorijās (nediferencētos, nesadalītos, nesaskaldītos). Otrās pakāpes domāšanas spējas noved pie holistiskas pasaule uztveres, -  jūtu un zināšanu vienotības, un ne tāpēc, ka šajā domāšanas pakāpē cilvēks zina labāk dabas likumus, bet tāpēc, ka tā sapratnē tie atklājas kā organiski vienoti ar cilvēka paša būtību, ir neapspriežami un pašsaprotami. Ludvigs Wilbera raksta: Patiess un dievišķs ir tikai tas, kas neprasa nekādus pierādījumus, kas pats par sevi nepastarpināti ir skaidrs un gaišs, nepastarpināti sevi apliecina un noskaņo savā labā, nepastarpināti nes sev līdzi apgalvojumu, ka tas ir šis absolūti noteiktais, absolūti neapšaubāmais, skaidrs kā diena (vai tā nav holistiskā mema prerogatīva?). Otrās pakāpes domāšana ir reāls tilts apzinīgai Visa, Kas Ir starpplānu sadarbībai tālāka attīšanas procesa harmoniskai, saskanīgai nodrošināšanai. Ludvigs divus simts gadus atpakaļ konstatē: cilvēka bezgalību nodrošina prāts, griba un sirds – dievišķā trīsvienība cilvēkā. Domāšanas spēks ir izziņas gaisma, gribasspēks – rakstura enerģija, jūtu spēks – mīlestība. Šīs dievišķās trīsvienības atklājums arī ir Visa, Kas Ir holonu (veselumu) hierarhijas fraktālis, t.i., funkcija kas Visā, Kas Ir visus vieno vispārējā Dieva attīšanas plāna procesā jeb evolūcijā. Par prāta, gribas un sirds vienotību Ludvigs raksta sekojoši: Tāpat, kā objektīvi, tā arī subjektīvi mīlestība ir esamības kritērijs – patiesības un īstenības kritērijs. Tur, kur nav mīlestības, nav arī patiesības. Ludvigs jau divus simts gadus atpakaļ iezīmēja Jaunās zinātnes ceļu – mīlestības ceļu (bez Mīlestības Patiesību neatklāt!).

Vai mēs esam saklausījuši Ludviga aicinājumu: izzini pats sevi un tu reizē izzināsi Mēnesi, Sauli, Zvaigznes? – “acij piemīt debesu iedaba”. Tāpēc jau arī viņš bija pārliecināts, ka cilvēks ir Dievs jeb Viss, Kas, Ir. Ludvigs to saskata cilvēka spējā apziņas bezgalīgumā ieraudzīt lietu būtību un otrādi – lietās cilvēka būtību. Viņš raksta: sajūtu objekta vara ir sajūtu vara, prāta objektu vara – paša prāta vara, gribas objektu vara – paša gribas vara, un tālāk: Kā gan tu varētu ar jūtu palīdzību uzklausīt dievišķo, ja pašām jūtām nebūtu dievišķas dabas?

Nobeidzot šo ieskatu klātesamībā Ludvigam Feierbaham vēlos padalīties nelielajā klātesamības pieredzē, lasot Ludvigu – varbūt kādam var noderēt. Kā klātesamība izpaudās? Pašreiz var izdalīt trīs atšķirīgus momentus. Pirmais. Ludviga teksts ir visai sarežģīts un vismaz man sākotnēji bija grūti ko saprast, ja izlasīju tikai kādu fragmentu, - bija jāseko līdzi kontekstam, kurš atklājas ārpus fragmenta robežām. Pirmais, ko atklāju klātesamībā, ka varēju lasīt fragmentus bez konteksta meklējuma citās teksta daļās – respektīvi, teksts kļuva viegli saprotams un ar tādu tuvību un vieglumu kā gandrīz kā paša stāstījums. Otrs. Lasot klātesamībā, sapratnē paralēli iespiedās jaunas idejas un gribējās par visām domāt, runāt vienlaicīgi. Respektīvi, Ludviga teiktais kalpoja kā atslēga, kā ideju plūsmas katalizators. Trešais. Visinteresantākais, bet vismazāk ko varu pateikt, jo bija tikai īslaicīgi, spontāni uzplaiksnījumi. Tie izpaudās tā, it kā pārtrūktu notiekošā apzināšanās vispār. Skatu pārvietoju pa teksta rindiņām, it kā lasu un nelasu, jo teksts neatbalsojas manā sapratnē. Pie kam, vārdi tekstā bija pārtapuši par tādu kā brūnā krāsā iekrāsotu neredzētu simbolu rindu.