Jānis Filks 2015 04

Atkal samulsu, nezinādams kādus priekšlikumus sniegt un kā labāk tos raksturot, tad parādījās mans pagājušā novembra referāts, un man pieleca kad man stāstītajs ir arī mana dzīves politikas progrāmas raksturojums.
 
 
1. Cilvēces noškeltību un attālināšanos no dabas un 'dievišķo', novēršana;
2. Sakrālā Ekonomika. (Esmu uzņēmies tulkot Charles Eisenstien gramatu 'Sacred Economics' saite- http://sacred-economics.com/
 Pievienoju google docs saiti, grāmatas ievada tulkojumu, https://drive.google.com/open?id=1ZAiFKhPo6_t8kMZRmXsbGlwrRW2odKxBBtexSXEfqfY&authuser=0)
 
Es pats zinu kad šis vienkārši ir milzīgs izaicinājums un es vienkārši darīšu ko es varu!
 
Ceru ka mans sniegums ir atbilstoši tava aicinājumam.
 
 
Ievads
Šīs grāmatas mērķis ir atjaunot pataisīt naudu un cilvēku ekonomiku par tikpat svēta kā viss pārējais Visumā.
            Šodien mēs saistām naudu ar apgānīt, un laba iemesla dēļ. Ja kaut kas ir svēts šajā pasaulē, tas noteikti nav nauda. Nauda, šķiet, ir ienaidnieks mūsu labāk]em instinktiem, jo ir skaidrs, katru reizi, kad doma "Es nevaru atļauties" bloķē impulsu pret laipnību un dāsnumu. Nauda, šķiet, ir ienaidnieks skaistuma kā nievājošas termins "bodīte (nopirkts)" parāda. Nauda, šķiet, ir ienaidnieks katra cienīgai sociālajā un politiskai reformai, jo korporatīvā vara virza likumdošanu virzienā uz savas peļņas vairošanai. Šķiet ka nauda iznīcina zemi, kā mēs aplaupam okeānus, mežus, augsni, un katru sugu lai pabarotu to kāri, kas nezina gala.
            Vismaz no tā brīža, kad Jēzus izmeta naudas mainītājus no tempļa, mēs esam jutuši, ka tur ir kaut kas nesvēts par naudu. Kad politiķi teicās pēc naudas, nevis sabiedriskajam labumam, mēs saucam viņus korumpētus. Īpašības vārdi, ka piemēram, “netīrs” un “aptriapīts” dabiski apraksta naudu. Mūkiem ir paredzēts, ka ir maz sakara ar to: “Nevarat kalpot Dievam un mantai”.
            Tajā pašā laikā, neviens nevar noliegt, ka naudai ir noslēpumaina, un arī maģiska kvalitāte, spēks mainīt cilvēku uzvedību un koordinēt cilvēku aktivitāti. No seniem laikiem domātāji ir brīnījušies par spēju vienkāršai zīmei piešķirtu šo varu, metāla diskam vai papīra lapiņai. Diemžēl, skatoties uz pasauli ap mums, ir grūti izvairīties no secinājuma, ka naudas maģija ir ļauna maģija.
            Acīmredzami, ja mēs taisamies, pārveidot naudu par kaut ko svētu, nekas mazāk nepietiks kā naudas pilnīgākā revolūcija, pārveidojot tās būtisko raksturu. Tas ir ne tikai mūsu uzskati par naudu, kas ir jāmaina, kā daži pašpalīdzības guru cenšas mūs pārliecināt; drīzāk, mēs radīsim jaunus naudas veidus , kas iemiesos un stiprinās izmainīto attieksmi. Sakrālā Ekonomika apraksta šo jauno naudu un to jauno ekonomiku kas tiks saaugt ap to. Tā arī pēta to metamorfozi cilvēku identitātē, kas ir gan cēlonis, gan rezultāts naudas transformācijā. Izmainītā attieksme, par kuru es runāju, iet visu ceļu līdz kodolam, tam kas tas ir būt cilvēkam: tā ietver mūsu izpratni par dzīves jēgu, cilvēcka loma uz planētas, indivīda attiecības ar cilvēka un dabas kopienu; pat to, ko nozīmē būt individam, esamībai. Galu galā, mēs pieredzam naudu (un mantu) kā tāda sevis pašu paplašināšanu; tātad piederošais vietniekvārds "mans", lai aprakstītu to, vienu un to pašu vietniekvārdu mēs izmantojam, lai noteiktu mūsu rokas un galvu. Mana nauda, mans auto, mana roka, mans aknas. Apsveriet, arī to pārkāpuma sajūtu mēs jūtam, kad mēs esam aplaupīti vai "apšmaukti", kā it kā daļa no mūsu paša būtu atņemta.
            Naudas pārveidošana no profānu par svētu naudu, - kaut ko kas ir tik dziļa daļa no mūsu identitātes, kaut ko tik būtisku pasaules darbībā - patiešām izraisītu būtisku ietekmi. Bet ko nozīmē tas naudai, vai kaut kam citam attiecībā uz šo jautājumu, lai būtu svētam? Tas ir izšķirīgā ziņā pretējs tam ko svēts ir pienācis nozīmēt. Jau vairākus gadu tūkstošus, aizvien vairāk, jēdzieni sakrāls, svēts, un dievišķs ir atsaukušies aizvien vairāk kaut kam atsevišķam no dabas, pasaules un miesas. Pirms trim vai četriem tūkstoš gadiem dievi sāka migrāciju no ezeriem, mežiem, upēm un kalniem uz debesīm, kļūstot par dabas imperiāliskiem virsvaldītājim, nevis tās būtība. Kamēr dievišķība atdalījās no dabas, tā arī tas kļuva par nesvētamu iesaistīties pārāk dziļi pasaules lietās. Cilvēks mainījās no dzīves iemiesotā dvēsele par tās necenzētas aploksni, par vienkāršu trauku garam, kas beidzas ar kartēzisko apziņas puteklīti novērojodams pasauli, bet nepiedalīdamies tajā, un Ņūtona pulksteņu meistara - Dievu, darot tāpat. Lai būtu dievišķam bija jābūt pārdabiskam, nemateriālam. Ja Dievs vispār piedalījās pasaulē, tas bija ar brīnumiem- dievišķām starpniecībām, kas pārkāpa vai aizstāja dabas likumus.
            Paradoksāli, šo atsevišķo, abstrakto lietu, ko sauc par garu vajadzētu būt, tas kas iedzīvina pasauli. Jautājiet reliģiozam cilvēkam, kas mainās, kad cilvēks nomirst, un viņa teiks ka, dvēsele ir atstājis ķermeni. Jautājiet viņai, kurš padara lietam krist un vējam pūst, un viņa teiks, ka tas ir Dievs. Nepārprotami, Galileos un Ņūtons, šķiet, ir izņēmuši Dievu no šiem ikdienas darbiem pasaulē, skaidrojot tā vietā kā pulksteņa mehānismu plašā bezpersonisku spēku un masu mašīnai, bet pat viņiem joprojām vajadzēja pulksteņmeistaru aģentūru to uzgriest sākumā , lai piesūcināt Visumu ar potenciālo enerģiju, kas to ir dārbinājis kopš tā brīža. Šī izpratne joprojām ir kopā ar mums šodien, kā Lielais sprādziens, tas pirmatnējs notikums, kas ir avots "negatīvai entropījai", kas ļauj kustībai un dzīvībai. Jebkurā gadījumā, mūsu kultūras jēdziens par garu ir tas, ka par kaut ko atsevišķu un pārdabisku, kas tomēr var brīnumaini iejaukties materiālās lietās, un pat iedzīvina un virza viņus kaut kādā mistiskā veidā.
Tas ir ļoti ironiski, un ļoti būtiski, ka tā viena lieta uz planētas kas vistuvāk attēlo iepriekšminēto koncepciju par dievišķīgo, ir nauda. Tas ir neredzams, nemirstīgs spēks, kas ieskauj un vada visas lietas, visvarens un neierobežota, _ "neredzama roka", kura ir teikts, liek pasaulei griezties. Tomēr nauda šodien ir abstrakcija, labākā gadījumā simboli uz papīra, bet parasti nieka bitu datorā. Tā eksistē valstībā tālu atālināta no būtiskumu. Šajā valstībā, tā ir atbrīvota no dabas svarīgākajiem likumiem, jo tā nepūst un neatgriežās pie zemes, kā visas citas lietas dara, bet drīzāk ir konservēta, nemainīga, savās velves un datora failus, pat pieaugot ar laiku, pateicoties interesie. Tam ir dots īpašības, mūžīgā saglabāšanas un mūžīgais pieaugums, kas abas ir dziļi nedabiskas. Dabiska viela, kas nāk vistuvāk šīm īpašībām ir zelts, kas nerūsē, neaptraipās, un nenoārdās. Agrākos laikos, zelts tāpēc tika izmantots gan kā naudu, gan kā metafora dievišķajā dvēselei, to, kas ir neiznīcinama un nemainīga.
            Nauda's dievišķā īpašība, būt abstraktai, būt atsavināta no reālās pasaules lietām, sasniedza tās ekstremās, 21. gadsimta pirmājos gados, kad finanšu ekonomika zaudēja savu pietauvošanos reālajā ekonomikā un pieņēma pati savu dzīvi. Lielā bagātība Wall Streetā nebija saistīti ar jebkādu materiālu ražošanu, šķietams pastāvēdama atsevišķā valstībā.
            Noskatīdamies no olimpiskiem augstumiem, finansisti dēvēja sevi par "visuma meistariem" novirzot to dieva spēku kam tie kalpoja, lai ienest laimi vai postu uz masām, lai burtiski pārvietot kalnos, nolīdzināt mežus, mainīt upju teci, celt un gāzt nācijas. Bet naudas drīz vien izrādījās kaprīzs dievs. Rakstot šos vārdus, šķiet, ka arvien vairāk tie izmisīgie rituāli, ko finanšu priesterība izmanto pielabināt dievu, Naudu, ir veltīgi. Tāpat kā garīdznieki mirstoša reliģijai, viņi skubina savus sekotājus uz lielāku upurēšanos, vienlaikus vainojot viņu nelaimes vai nu uz grēku (alkatīgie baņķieri, bezatbildīgi patērētāji), vai par Dieva noslēpumainām kaprīzēm (finanšu tirgiem). Bet daži jau vaino pašus priesterus.
            To ko mēs saucam recesija, agrākā kultūra varētu būt saukusi ka, "Dievs atsakoties no pasaules." Nauda izzūd, un līdz ar to cita garu īpašība, tās iedzīvināšanas spēks cilvēka valstībā. Šobrīd rakstot, visā pasaulē mašīnas stāv dīkstāvē, rūpnīcas ir apturējušas savu darbību, būves tehnika sēž pamesta pagalmā, parkus un bibliotēkas slēdzot, un miljoni paliek bez pajumtes un izsalkuši, kamēr mājokļu vienības stāv vakanto un pārtika pūst noliktavās. Taču visi cilvēku un materiālie resursi, lai uzbūvēt mājas, izplatīt pārtiku, un palaist rūpnīcas joprojām pastāv. Tā drīzāk ir kaut kas nematērials, tas iedzīvināšanas gars, kas ir aizbēdzis. Kas ir aizbēdzis ir nauda. Tas ir vienīgais, kas trūkst, tik nebūtisks (noformēti elektroni datoros), ka diez vai var teikt, ka pastāv vispār, bet tik spēcīga, ka bez tā, cilvēka produktivitāte ir apstājusies. Uz individuālā līmeņa arī, mēs varam redzēt demotivējošās sekas naudas trūkumam. Apsveriet stereotipu par bezdarbnieku vīrieti, gandrīz bez graša, sakumpis pie TV savā apakškreklā, dzerot alu, diez vai spēj pacelties no sava krēsla. Nauda, šķiet, iedzīvina cilvēkus, kā arī mašīnas. Bez tā mēs esam nomākti.
            Mēs neapzinamies , ka mūsu priekšstati par dievišķīgo ir piesaistījuši to dievu, kas atbilst šī jēdzienam un, nodēvusi tam suverenitāte pār zemi. Nošķirdami dvēseli no miesas garu no matērijas un Dievu no dabas mēs esam iekārtojuši _ valdošo varu, kas ir bez dvēseles un atsvešinājoš bezdieviegs un nedabisks. Tātad, kad es runāju par naudas pārtapšanu par svētu es _ nepiesaucu pārdabisku aģentūra iedvest svētumu _ inertās, ikdienišķas dabas objektos. Es _ drīzāk sniedzos atpakaļ uz agrāku laiku laiku pirms nošķiršanās starp matēriju un garu kad svētums bija endēmisks visās lietās.
            Un kas ir sakrāls? Tai ir divi aspekti: unikalitāti un saistība. Sakrāls objekts vai būtne ir viens, kas ir īpašs unikāls viens no šāda veida. Tādējādi ir bezgala vērtīgs; tas ir neaizvietojams. Tā nav ekvivalenta un līdz ar to nav ierobežotas "vērtības" jo vērtību var noteikt tikai salīdzinājumā. Nauda, tāpat kā visas mērīšanas veidi ir salīdzināšanas standarts.
            Unikāls, lai gan tas ir, sakrāls tomēr ir neatdalāms no visa, kas ieguldīts izgatavojot to, no tās vēstures, un no tās vietas tā aizņem visu esamības matricē. Jūs tagad varētu domāt, ka tiešām visas lietas un visas attiecības ir sakrālas. Tā varētu būt taisnība, bet pat ja mēs ticēt tam intelektuāli, mēs ne vienmēr to jūtam. Dažas lietas mēs izjūtam ka sakrālas, un dažas ne. Tās ko izjūtam, mēs saucam par sakrālām, un to nolūks galu galā ir, lai mums atgādinātu par svētumu visās lietās.
            Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kam svētuma ir apcirsta, tā ka ļoti maz lietas tiešām dod mums sajūtu ka dzīvojam svētā pasaulē. Masveidā ražotas, standartizētas preces, modula mājas, identiski iepakojumi pārtikas produktiem, un anonīmas attiecības ar institucionāliem darbiniekiem visi noliedz pasaules unikalitāti. Attālinātā izcelsme mūsu lietām, anonimitāte mūsu attiecības un neredzamas sekas mūsu preču ražošanā un iznīcināšanā - visi noliedz saistību. Līdz ar to mēs dzīvojam bez svētumu pieredzes. Protams no visām lietām, kas noliedz unikalitāti un saistība, nauda ir galvenais. Pati ideja par monētu, radās ar mērķi standartizācijai, lai katra drahma, katra Stater, katrs šekelis un katra juaņa būtu funkcionāli identiska. Palipdus tam, kā universāla un abstrakta maiņas līdzeklis nauda ir atšķīrta no savas izcelsmes no tās savienojumu ar matēriju. Viens Dolārs ir tas pats dolārs neatkarīgi no tā, kas deva to jums. Mēs domātu kādu bērnišķīgu, kas ieliekot naudas summu bankā, un izņemot to mēnesi vēlāk, sūdzētos "Hei šī nav tā pati nauda es deponēju! Šīs zīmes ir citas!"
            Defalta pozicīja tad, monetizēta dzīve ir zaimojošu dzīve, jo nauda, un tām lietām, tā nopērk, pietrūkst sakrāluma īpašības. Kāda ir atšķirība starp lielveikalu tomātu un vienu kas audzēts mana kaimiņa dārzā un man iedots? Kāda ir atšķirība starp pakešu mājas un viena uzcelta ar savu līdzdalību, ar kādu, kurš saprot mani un manu dzīvi? Būtiskākās atšķirības viss rodas no īpašajām attiecībām, kas ietver to unikalitāti devējam un saņēmējam. Kad dzīve ir pilna ar tādām lietām kas rūpīgi izgatavotas, kas saistītas stāstu tīklā, par cilvēkiem un vietām, kurus mēs pazīstam, tā ir bagāta, dzīve barojošs dzīve. Šodien mēs dzīvojam vienā vienmuļībā, bezpersoniskumā. Pat pielāgoti spec- produkti, ja ražoti masveidā piedāvā tikai dažas permutācijas, no tiem pašiem tipveida struktūras moduļiem. Šī vienādība pataisa dvēseli mazjūtīgu un veido mazvērtīgu dzīvi.
            Svētuma klātbūtne ir kā atgriešanās mājās, kas vienmēr tur bija, un patiesība, kas vienmēr ir pastāvējusi. Tas var notikt, ja es vēroju kukaini vai augu, dzirdu putnu dziesmu simfoniju vai varžu koru, sajūtu dubļus starp kāju pirkstiem, cieši ieskatos kādā skaisti izgatavotā priekšmetā, saprotu neiespējamo koordinēto sarežģītību kādā šūnā vai ekosistēmā, esmu liecinieks kādai sinhronitātei vai simbolam manā dzīvē, noskatos laimīgus bērnus spēlēdamies, vai būt aizrauts ar kāda ģēnija dārbu. Ārkārtēji gan šie pieredze ir, tie nekādā ziņā nav atdalīta no pārējās dzīves. Patiešām to spēks nāk no ieskatu tie dod no tās īstākās pasaules, svētās pasaules, kas ir pamats un pastarpināti ieķļūst mūsu pašā.
            Kas ir šīs "mājas, kas vienmēr tur bija" šī "patiesība, kas pastāvējusi vienmēr"? Tā ir patiesība par vienotību vai saistību visās lietās, un sajūta ir, ka piedaloties kaut kā lielākā, nekā sevī, bet kas ir arī sevī. Ekoloģijā tas ir savstarpējās atkarības princips:, kur visas būtnes ir atkarīgas to izdzīvošanai uz tīkla ar citām būtnēm, viņu apkārtnē, kas galu galā izplašinājās līdz aptver visu planētu. Jebkuras sugu izmiršanu samazina mūsu pašu veselumu, mūsu pašu veselību, mūsu pašus; kaut kas no mūsu pašu esamības ir zaudēta.
            Ja Svēts ir vārti uz pamatā esošo vienotību ar visām lietām, tas tikpat ir vārti uz unikalitāti un īpatnējību katra lieta. Svēts objekts ir viens oriģionāls; tā ness unikālu esenci, ko nevar samazināt līdz kādu komplektu ģenērisko īpašību. Tieši tāpēc redukcionistiska zinātne šķiet ka aplaupj pasauli savas svētumu, jo viss kļūst par vienu vai otru no nedaudzām ģenērisko moduļu kombināciju. Šī izpratne atspoguļo mūsu ekonomikas sistēmu, kas savukārt sastāv galvenokārt no standartizētu, genēriskām precēm, amata aprakstiem, procesiem, datiem, ievades un izvades, un, viss vispārīgākais no visiem, Nauda, galīgākā abstrakcija. Agrākos laikos nebija tā. Cilšu tautas redzēja katru būtni nevis galvenokārt kā locekli kādā kategorijā, bet kā unikālu, apgarotu individuālu. Pat klintis, mākoņus, un acīmredzot šķietami identiski ūdens pilieni tika uzskatīti par dzīvajām, unikālām būtnēm. Cilvēka roku izstrādājumi bija unikāli arī, paturot savas atšķirīgās īpatnības par veidotāja parakstu. Te bija saite starp šiem divām svētuma īpašībām, saistība un unikalitāte: unikālie objekti saglabā zīmi no to izcelsmes, to unikālo vietu lielajā esamības matricē, viņu atkarību no visu pārējo radīto, viņu eksistencei. Standartizēti objekti, preces, ir vienveidīgas un tāpēc nepiesastami attiecībām.           
Šajā grāmatā es aprakstīšu vīziju par naudas sistēmu un ekonomiku, kas ir svēta, kura iemieso savstarpējās saistības un to unikalitāti visās lietās. Nebūs vairs atsevišķi, faktiski vai uztverē, no dabas matricas kas tam pamats. Tā atkal apvienos ilgi sasķeltās valstības, cilvēku un dabu; tā ir ekoloģijas paplašinājums, kas pakļaujas visas tās likumiem un uzņemas visas tās skaistumu.
            Ikvienā institūcijā mūsu civilizācijā, nav svarīgi, cik neglīta vai korumpēta, pastāv dīgļi kaut kam skaistam: tā pati note pēc augstākas oktāvas. Nauda nav izņēmums. Tās sākotnējais nolūks ir vienkārši savienot cilvēka dāvanas ar cilvēku vajadzībām, lai mēs varētu visi dzīvot ar lielāku pietikamību. Kā tā vietā nauda ir nonākusi, lai radītu trūkumu nevis pietikamību, atdalīšanos nevis savienojumu, ir viens no diegiem šajā grāmatā. Tomēr, neskatoties uz to, par ko tas ir kļuvis, tajā oriģinālā ideāli par naudu kā dāvinājuma aģents, mēs varam noķert ieskatu par to, kas kādu dienu to velreiz padarītu svētu. Mēs atzīstam dāvanu apmaiņu kā svētu gadījumu, tas ir iemesls, kāpēc mēs instinktīvi padaram ceremoniju no dāvanas došanu. Sakrālā nauda, tad, būs medijs došanai, līdzeklis, lai piesūcināt pasaules ekonomiku ar dāvināšanas garu, kas regulēja cilšu un ciematu kultūras, un dara joprojām šodien, kur cilvēki dara lietas, viens otram ārpus naudas ekonomikai.
            Sakrālā Ekonomika apraksta šo nākotni, bet arī izplāno praktisku veidu, kā tur nokļūt. Sen man apnika lasīt grāmatas kas kritizēja kādu no mūsu sabiedrības aspektu nepiedāvājot pozitīvu alternatīvu. Tad man apnika grāmatas, kas piedāvāja pozitīvu alternatīvu, kas šķita neiespējami sasniegt: "Mums ir jāsamazina oglekļa emisijas par 90%", Tad man apnika grāmatas, kas piedāvāja ticamas līdzekļus, lai panāktu to, bet neraksturoja to, ko es, personīgi, varētu darīt, lai radītu to. Sakrālā Ekonomika darbojas visos četros līmeņos: tas piedāvā fundamentālo analīzi par to, kas ir nogājis greizi ar naudu; tā raksturo daudz skaistāku pasauli, balstoties uz citādu veida naudas un ekonomiku; tā paskaidro kolektīvas rīcības, kas nepieciešamas lai radītu šo pasauli, un līdzekļus, ar kuriem šīs darbības var realizēt; un tā pēta personīgās dimensijas pasaules pārveidošanas, izmaiņas identitāte, un būt to, ko es saucu par "dzīvodams dāvanā."
            Naudas pārveidošanas nav panaceja pasaules kaitēm, ne arī prioritāte pāri citu jomas aktīvismu. Tikai bitu pārkārtošana datoros nenoslaucīs prom to ļoti reālo materiālo un sociālo postījumu ko cieš mūsu planēta. Tomēr, nedz var dziedināšanas darbs jebkurā citā sfērā sasniegt savu potenciālu, bez atbilstošas transformācijas naudā, tik dziļi tas ieausta mūsu sociālās institūcijās un ieradumiem dzīvē. Ekonomiskās pārmaiņas es raksturoju ir daļa no plašām, visu aptverošām izmaiņu, kas atstās nevienu dzīves aspektu neskartu. .
            Cilvēce ir tikai sākusi, mosties un apjaust topošās krīzes patieso mēroga. Ja tā ekonomiskā transformācija es aprakstīšu, šķiet brīnumaina, tas ir tāpēc, ka ne mazāk kā brīnums ir nepieciešams, lai dziedēt mūsu pasauli. Visās sfērās, no naudas, līdz ekoloģiskai dziedināšanai, politikā, tehnoloģijā, medicīnā, mums ir nepieciešami risinājumi, kas pārsniedz pašreizējās iespējmības robežas. Par laimi, kamēr vecā pasaule sabrūk, mūsu zināšanas par to, kas ir iespējams, pieaug, un līdz ar to paplašinās mūsu drosme un mūsu gatavība rīkoties.
            Ekonomiskā krīze, ar kuru mēs saskaramies šodien, ir tikai viena no daudzajām krīzēm, kas saplūst mūsu virzienā uzreiz: pašreizējās konverģence krīzes -ir naudā, enerģētikā, izglītībā, veselībā, ūdeņos, augsnē, klimatā, politikā, un videi un vairāk- . Mana iepriekšējā grāmata, Cilvēces Izaugsme, izsekoja izcelsmi katrai, līdz kopējas saknes, tūkstošiem gadu veca, ko es saucu Atdalīšanas. Viņu konverģence ir dzimšanas krīze, kurā mēs esam izraidīti no vecās pasaules uz jaunu. Nenovēršami, šīs krīzes iebrūk mūsu personīgās dzīves, mūsu pasaule sabrūk, un arī mēs esam dzemdēti jaunā pasaulē, ar jaunu identitāti. Tas ir iemesls, kāpēc tik daudzi cilvēki sajūt garīgo dimensiju planetārā krīzei, pat ekonomikas krīzē. Mēs sajūtam, ka "normāls" nav nenāks atpakaļ; to ka mēs tiekam piedzemdēti jaunā normālā: jauna veida sabiedrībā, jaunas attiecības ar zemes, jaunā pieredze būt cilvēkam.
            Es atvēlēju viss manu darbu par to vairāk skaistāku pasauli mūsu sirdis stāsta mums ir iespējama. Es saku mūsu "sirdis", jo mūsu prāts dažreiz stāsta mums tas nav iespējams. Mūsu prāts šaubās, ka lietas jebkad būs daudz savādāki nekā no tā, ko pieredze mums ir iemācījusi. Jūs varat, kād jūs lasiet manu aprakstu par sakrālās ekonomikas, sajust vilni cinisma, nicinājumu, vai izmisumu. Jums varētu būt jūtama vēlme noraidīt manus vārdus, kā bezcerīgi ideālistiski. Patiešām, man pašam bija kārdinājums pieklusināt manu aprakstu, lai padarītu to ticamāku, atbildīgāku, vairāk saskaņā ar mūsu zemām cerībām par to, ko dzīve un pasaule var būt. Bet šāda vājināšanās nebūtu patiesība. Es, izmantojot prāta instrumentus, runā to, kas ir manā sirdī. Manā sirdī es zinu, ka ekonomika un sabiedrība, ši tik skaista ir iespējama, mums radīt, -un patiešām, ka kaut ko mazāk, nekā to, būtu necienīgi no mums. Vai mēs esam tik bojāti, ka mēs tiecamies par, kaut ko mazāk nekā sakrālu pasauli?