DAUDZINOT MĀRU

Šis raksts pirmo reizi publicēts 14. Nr. Dievturu vēstnesī 1992. gadā.

Izsmeļošākais pētījums par Māru ir Arvīda Brastiņa grāmata "Māte Māra", kurā autors apko­podams 1023 dainas, pārliecinoši parādījis Māras latvisko izcelsmi. Atšķirībā no citiem pētniekiem, viņš centās balstīties uz to, kas dainās ir, un nevis uz to, kas varētu būt. Turoties pie šīs pieejas, ir skaidri redzams, ka Māras, tāpat kā Dieva un Laimas izpratne ar saknēm ietiecas āriešu pirmtautā, veidojot latvju dievestības kodolu. Māra ir latviešu vārds, un alojas tie, kuri, atrodot ko līdzīgu arī citās tautās, steidzīgi secina, ka latvieši to ir aizguvuši. Īstenībā šī līdzība izriet no tā, ka visās āriešu tautās ir kas saglabājies no pirmtautas dievestības, kamēr latvju dainās tā palikusi vispil­nīgākā un visneskārtākā veidā. Tieši latvieši dai­nās ir uzglabājuši seno āriešu prātniecību, dzīves ziņu, saskaņā ar kuru ir divas savstarpēji saistītas pasaules - redzamā un taustāmā materiālā pasau­le, kurai pieder mūsu augums, un neredzamā un netveramā pasaule, kurai pieder dvēsele. Abas šīs pasaules ir Dieva laistas un turpina pastāvēt saskaņā ar Viņa noteikto likumu. Gan materiālā, gan garīgā pasaule ir vienotas caur Dievu un Dievā. Senais latvietis savus uzskatus par Māru pauda dzejiskā, tēlainā veidā. Pie tās viņš nonāca, dzīvodams tūkstošiem gadu Baltijas jūras krastos, vērodams norises dabā, to daudzveidību. Tieši šī vieliskās pasaules daudzveidība ir par iemeslu tam, ka latvietis Mārai devis ap 70 dažādu vārdu, no kuriem pazīstamākie ir Veļu māte, Zemes māte, Meža māte, Lauku māte, Vēja māte u.c.

Diemžēl, šodienas latvietis Māru ir ja ne aizmirsis, tad piemirsis katrā ziņā, attālinādamies no latviskās svešinieku kabatās, ka pa Latvijas ceļiem brīvi brauc svešinieku transports, bet latvietis ne bez kangaru pasaules uztveres, no tās savas esmes daļas, kas viņu šķir no citu tautu piederīgajiem.

Piemirsdams Māru, aizstādams to ar citās tautās radītiem priekšstatiem, latvietis padara par vieglāk pakļaujamu ne tikai savu augumu, bet arī zemi, par kuru vairs negādā Zemes māte, laukus, par kuriem vairs negādā Lauku māte, mežus, par kuriem vairs negādā Mežu māte, veļus, par kuriem negādā Veļu māte. Un galu galā aizmirs­dams Latviju, atdodams to svešajiem ļaudīm, kopā ar tiem sekojot svešajām dievestībām, ideoloģijām un pārvaldes iekārtojumam. Visam tam par iemes­lu ir tīša, svešinieku īpaši veicināta atteikšanās no latviskuma, kurš bez Dieva, Laimas un Māras ir bezsaturīgs un vājš.

Tomēr pat vistumšākajos laikos latviešu vidū ir bijuši labieši, kuri augstāk par visu vērtējuši latviskās vērtības, pa kripatiņai vien atjaunojuši sagrauto latviskuma pili, pārliecinot savus tautie­šus, ka tikai esot pašiem, un dzīvojot saskaņā ar sevi savdabu dzīvi, sasniedzams patiess piepildī­jums savam mūžam. Pretējā gadījumā notikumu gaita ved virzienā uz Māras zemes paverdzinā­šanu un izdāļāšanu svešajiem ieklīdeņiem. Tāpēc katram jāatceras, ka tikai stiprinot latviešu varu Māras zemē, iespējams nodrošināt latvisko gara satversmi, kuras nepārtrauktību līdz šim nav pārrāvusi neviena mūsu priekšteču paaudze. Arī mēs to nedrīkstam izdarīt, aizmirsdami rūpēties par Māras zemes latviskumu. Daudzinot Māru nedrīkst aizmirst, ka viņas zemi joprojām mīda svešo iekarotāju zābaki, ka latviešu slepkavas Brāļu kapos guļ kopā ar latviešu varoņiem, ka Latvijas meži tiek iztirgoti un nauda nokļūst līdzdalības ir iedzīts galējā postā un trūkumā. Tādēļ latviešiem jāatgūst pilnīga, ne ar vienu nedalīta vara Māras zemē, lai nevienam latvietim, uz tās dzīvojot, nebūtu jācieš trūkums un izmisumā, atsakoties no latviskās dievestības, jā­metas svešu mācību piedāvātajā nirvānā. Katram latvietim jāsaprot, ka Māras zeme var piederēt tikai latviešiem, ka to pārvaldīt var tikai latvieši, ka daloties savās Dieva dotajās tiesībās uz Māras zemi ar svešiniekiem, viņš apzog vispirms savus bērnus un mazbērnus, kuri arī nākotnē var palikt par svešu kungu kalpiem.