Tautskolas attīstības plānā ieliekamās pamatlietas

Te klāt nāks vēl vismaz trīs sadaļas: klātesamības pedagoģija, kompetencēs balstīta izglītība, simboliskās domāšanas attīstīšanas idejas.

Tautskolas Attīstības programma

1.      Sabiedrības nākotnes redzējums;

2.      Bērna audzināšanas vadlīnijas sabiedrības nākotnes redzējuma gaismā;

3.      Tautas pedagoģija – tautas ilgtspējības pedagoģija;

4.      Bērna mācību-audzināšanas darba vadlīnijas tautskolā;

5.      Tautskolas Attīstības plāna vadlīnijas;

6.      Bērna gatavība dzīvei;

 

Pielikumi

1.      Āra nodarbību pieredze;

2.      Pedagogiem mācību darbu organizējot;

3.       

 

1.      Sabiedrības nākotnes redzējums

            Nākotnes sabiedrībā cilvēki pilda savas misijas saskarsmē un harmonijā ar savu dvēseli un Dievu. Daļa no katra individuālās misijas ir līdzdarboties kopīgajā misijā - radīt cilvēces vienotību uz Zemes, mieru un vairojot garīgumu. Tas notiek: 

-       Caur misijas pildīšanu sabiedrībā, kur cilvēks caur dzīves notikumiem attīsta savu intelektu un īpašības, tādas kā pacietību, iecietību, mīlestību, pašaizliedzību,  apzinātību;

-       Caur pieslēgšanos Dievišķajām/Visuma enerģijām.

            Nākotnes sabiedrība ir integrēta ar savu un Visuma esību, rada cilvēces vienotību un sadarbojas pasaules jautājumu un problēmu risināšanā caur pasaules mēroga koordinētiem procesiem. Sadarbība šajos procesos notiek vispārcilvēcisko vērtību ietvaros.

            Nākotnes sabiedrībā būs līdzsvars starp sabiedrības vajadzībām un cilvēku patībā slēpto spēku, viņa interesēm un ilgām. Nebūs ārējā spiediena, kas traucē indivīda esības radošumam realizēt sevi. Mūsu apziņa būs izmainījusies, katrs cilvēks būs savā vietā; katram cilvēkam būs sava vieta Visumā, dzīvē – tas, kas mācēs bites kopt, kops bites, tas, kas mācēs programmēt, to darīs.

            Nākotnes sabiedrībā vispārcilvēciskās vērtības izpaudīsies darbībā - dzīvē. Vispārcilvēciskās vērtības visur ne tikai redzamas, bet arī sajūtamas, cilvēki būs līdztiesīgi, godīgumi, čakli, atbildīgi, - cilvēkam dzīvojot tikumīgu dzīvi. Cilvēki būs iemācījušies mīlēt tuvāko kā paši sevi.

            Cilvēki evolucionēs savā apziņā. Nākotnes sabiedrībā cilvēkam nebūs domas, ka ir jākļūst bagātākajam, veiksmīgākajam, cilvēciskās darbības būs vērstas uz to, lai radītu. Tam nebūs tik svarīga saimnieciskā vērtība, bet tas ko viņš radīs būs lietderīgs visai dabai, cilvēkiem, - dzīvos harmonijā ar Dabu un Zemes valstībām un būs savas dzīves radītājs! Cilvēks izpratīs Dabas valodu, mīlēs un dziļi cienīs visas tās valstības un sugas. Nevienai radībai netiks nodarīts pāri. Cilvēki arvien vairāk pievērsīsies „zaļajam” dzīvesveidam (veselīga uztura, videi draudzīgs transports, būvniecībai, tehnoloģijas, enerģija ieguve u.c.

            Bērni jau mācoties skolā apzināsies sevi.

            Cilvēki nespēlēs lomas – viņi būs dabīgi atbilstoši savai būtībai – īstenie (dabīgie) cilvēki.

            Sievietes būs pieņēmušās spēkā, atgūstot savu pašapziņu, tā nodrošinot arī vīrieša pašapziņas atmodināšanu un izaugsmi. Nākotnē būs līdzsvarotās vīriešu un sieviešu attiecībās.

            Latvijā, mums jāaudzina cilvēki, kuri labi apzinās sevi un savu vietu sabiedrībā un ir spējīgi attīstīt prasmes, īpašības un intelektu, lai spētu līdzdarboties, ietekmēt un uzņemties atbildību par procesiem savas tautas, visas cilvēces un pasaules priekšā, spētu dalīties savā pasaules uztverē, skatījumā un kultūras bagātībā, un arī mācīties no citiem pasaules skatījumiem.

 

2.      Bērna audzināšanas vadlīnijas sabiedrības nākotnes redzējuma gaismā

             Caur sapratni, ka nepieciešams saglabāt paaudžu saikni, kur informācija tiek deleģēta no vienas paaudze otrā; caur sapratni, ka bērna audzināšanu tā individuālās garīgās labklājības dēļ, nevar uzticēt sistēmai (kurā nav vecāku kontroles), jāveicina pilno ģimeņu atjaunošanās, kur kopā dzīvo vecvecāki, vecāki un bērni.

            Kā savus primāros uzdevumus audzināšanā vecāki saskata bērna saiknes ar Dievišķo saglabāšanu, bērna Veseluma saglabāšanu un attīstību, apziņas paplašināšanu, radošuma attīstību, dzīves sūtības atklāšanu, vispārcilvēcisko tikumību ieaudzināšanu.

            Bērnu audzinātājiem bērnus jāmāca ar savu piemēru. Mīlēt viņus bez nosacījumiem un cienīt kā personības ar saviem plusiem un mīnusiem. Atzīt viņus par līdztiesīgiem. Ieklausīties bērnos.

            Apzināties, ka bērns jau top pirms tā ieņemšanas. Apzināties, ka bērna tapšanā būtiski ir bērna ieņemšanas apstākļi, grūtniecības laiks (ģimenēm apzinīgi veidot un uzturēt labvēlīgu, vispārcilvēciskās vērtībās orientētu dzīvesdarbības vidi ģimenes iespējamai paplašināšanai un dabīgai prenatālai audzināšanai). Jebkura vardarbības forma pret sevi (arī sava veselīguma ignorance, sliktas domas, negodīga rīcība, slikta mūzikas utt.) ir vardarbība pret potenciālo bērnu. Neļaut popkultūrai, patērētāju kultam un tehnogēnismam pārņemt bērnu (jau pirms dzimšanas), jo tie padara bērna apziņu seklu.  Jāšķiro, jākontrolē informācija. Kontrolēt bērnu pavadīto laiku pie datoriem, telefoniem (neaizmirst par paša piemēru). Ierādīt alternatīvas, kā var interesanti un priekpilni darboties, sazināties, dzīvot ārpus virtuālās realitātes.

            Bērniem jāatvēl laiks, savu domu sakārtošanai īpašai meditācijai, kad viņi paši sevi veido, t.i., veidot apstākļus dabīgas attīstības iespējai iekšējas harmonijas sasniegšanai.

            Bērnībā nodrošināt pietiekami daudz laika veselības nostiprināšanai - Veselā miesā vesels gars.

            Veidot dabas izpratni, lai apzinātos, kādas rodas sekas vienai vai otrai darbībai.

            Veidot apziņu: „ko es varētu darīt kopuma labā”.

            Radīt tādus apstākļus, kuros bērns var veidoties par radošu, domājošu personību.   Attīstām intuīciju, spēju domāt ar sirdi.

 

3.      Tautas pedagoģija – tautas ilgtspējības pedagoģija;

 Latviešu tautas tradicionālajā kultūrā sakņotā tautas pedagoģija ietver sevī uz vispārcilvēciskām vērtībām balstītas visas sabiedrības ilgtspēju raksturojošas komponentes. Tur rodamais ir pārlaicīgs un nav kaut kur pasaulē meklējams mūsu tautai piemērots izglītības modelis, kā tikai pašu tradicionālajā kultūrā. Ir jāatzīmē, ka tajā no cauri mūžībai līdz mūsdienām ir saglabājies visa cilvēka dzīves gājuma “pedagoģija” -  no cilvēkbērna iznēsāšanai pirmsdzemdību laikā, cauri visai cilvēka dzīvei, līdz pat viņa aiziešanai (nomiršanai). Tikpat labi saglabājušās precīzas norādes, precīzas metodes, pilnvērtīgi materiāli saderībai ar dzīves darbības vidi – gan sociālo, gan dabas vidi, gan mūs visus vienojošo garīgo telpu. Tautas tradicionālajā kultūrā saderība reizē nozīmē arī piederību: kumeļš un tā jātnieks abi ir daiļi un tāpēc viens otram pieder. Tātad piederība rodama caur saderību (es piederu savai tautai, jo mēs saderam), caur kaut ko tādu, kas dziļi vieno un veido jaunus Veselumus, caur daiļo, skaisto formās, norises, attiecībās. Tas nozīmē, ka tautas pedagoģijas elementi tautas tradicionālajā kultūrā var veicināt indivīdu identificēšanos ar tautu, nacionālās pašapziņas veidošanos. Tautas tradicionālās kultūras saistība ar tai piederīgo zemapziņu (Junga bezapziņu) ir būtisks arguments tam, lai to izmantotu indivīda iekšējo spēku, dotumu un dzīves jēgas atklāšanā, sekmīgā pašrealizācijā (Фотеева & Кудрявцева, 2011; Маслоу, 1997). Tautas tradicionālās kultūras elementi sasaucas ar kolektīvās zemapziņas veidotajiem arhetipiem (Rudzītis, 2006), tas ir pamats saderībai. Anspoka un Siliņa-Jasjukeviča u.c. (Anspoka & Siliņs-Jasjukeviča, 2010; Augškalne & Garjāne, 2010) ir pētījušas etniskās piederības telpu izglītībā un secina, ka skolēna etniskās piederības apzināšanās ir svarīga arī tāpēc, lai veidotos cieņa pret citam etnosam piederīgām personām. Autores secina, ka etniskā identitāte ir ne tikai zināšanas par savu izcelsmi, bet arī indivīda noteikta darbība, kurā tas sevi atklāj un apliecina.

No kādā sastāvdaļām veidota dzīves darbības vide tautas pedagoģijā? Varam nosacīti izdalīt četras. Nosacīti, jo tautas pedagoģijā (tautas tradicionālajā kultūrā) faktiski viss ir savstarpēji saistīts, savstarpēji pakārtots pārklājošs, - kā kaut kas viens vesels. Lūk sabiedrības ilgtspējas komponentes tautas pedagoģijā:

·                Ekoloģiskā komponente. Bērna audzināšana dabas vidē, dabīgos tās attīstības apstākļos, kurās bērna iesaistīšanās dzīves norisēs notiek pakāpeniski, atbilstoši viņa iekšējā spēka attīstībai (garīgai un fiziskai varēšanai), cilvēkā rada vienotības izjūtu ar dabu – daba un cilvēks ir viens veselums. To veicina ne tikai brīvība, ko rada dabīgie bērna audzināšanas apstākļi, bet arī darbs dabas vidē atbilstoši katra spējām (individuāla pieeja bērna audzināšanā). Dabā redzētais, dzirdētais, sajustais rosina iztēli, attīsta radošo fantāziju (Rudzītis, 2006). Agra saskarsme ar mājdzīvniekiem, putniem, zvēriem un citām radībām dabas vidē ļauj tos ne tikai iepazīt, bet arī māca par tiem rūpēties kā par mazākajiem brāļiem. Cits nozīmīgs faktors, kas veicina identificēšanos ar dabu, ir tautas pedagoģijas lingvistiskā komponente – mutvārdu folkloras daļa, kurā paustas vēlamās attiecības ar dabas vidi, mudināts saskatīt un pārdzīvot dabā skaisto, būt iejūtīgam, saudzīgam, draudzīgam. Dainās emocionāli apdziedāta dabas vienotība ar cilvēku, tā darbību. Īpaša vieta ierādīta dabas skaistumam, kas atklājas pēc paveikta darba dabas vidē – cilvēka darbs padara dabas vidi daiļāku. Dzīves darbība ir ne tikai darbs, bet arī gadskārtu svētku reizes, kad pilnīgi citādā veidā cilvēks iedzīvojas dabā, saaug ar to. Gadskārtu ieražu tradīcijas cieši saistītas gan ar lielajiem kosmiskā mēroga ritmiem (Saules, Zemes un Mēness kustību), gan ar zemi saistītiem, ar mājas ikdienu diennakts gaitā. Ritmiskā dzīve nosaka noteiktu lietu kārtību un cilvēka dzīves darbības saskaņošanu ar to.

·                Ekonomiskā komponente. Darba tikums ir viens no būtiskākajiem latviešu tautas vērtību hierarhijā. Jau šūpuļdziesmās tiek apdziedāts darbs, tas, ka tikai darbs padara cilvēku daiļu un godājamu. Darbs ir cilvēka tikumības mēraukla – godīgums, skaistums, stiprums, gudrība, taisnīgums, patiesīgums. Pēc attieksmes pret darbu un darba prasmes spriež par cilvēka vērtību (Jansons, 1973). Tautas pedagoģija uzskata, ka strādāt jāsāk jau ļoti agrā bērnībā. Darba sarežģītība un grūtība tiek piemeklēta atbilstoši bērna vecumam un spējām. Mazie bērni ir pirmie palīgi mātei mājas darbos. Tas nav piespiedu darbs, bet iekļaujas cilvēku vajadzību piramīdā kā pati par sevi saprotama darbība kopīgās rūpēs un atbildībā par ģimenes labklājību, pārticību. Augstu tiek cildināta bērna tieksme iet darbā nesūtītam. Tautas pedagoģijā darbs ir dabīgs cilvēka dzīves stāvoklis – nereti folklorā rodama darba un dzīves identificēšana. Darbs ir ne tikai cilvēka eksistences nodrošinātājs, tajā viņš sevi attīsta fiziski un garīgi, pilnveido prasmes, rod skaisto, kas bagātina dvēseli, darbā apliecina sevi, rodot dzīvei jēgu. Tautas tradīcijās, veicot saimniecisko darbību, izpaužas absolūta dabas aizsardzība– pat zariņu nenolauzu bez īpašas vajadzības. Dabā iekārtotā darba vide ir saskaņota ar dabas iekšējo spēku, ar vides īpatnībām, dabas spēju atjaunoties vai iespēju ar darbu palīdzēt tai atgūties. Darba ritms (dzīves ritms) tautas tradīcijās saskaņots ar cilvēka dzīves ritumu visa mūža ilgumā un dabas ritmiem visa gada garumā. Šī saskaņošana ir pamatā cilvēka darba un dabas vienībai. Viena būtiska darba audzināšanas forma ir kopdarbs. Smagu darbu talkās sanāk kaimiņu ļaudis, lai kopīgiem spēkiem paveiktu ko smagu, darbietilpīgu vai sarežģītu, neprasot par to atlīdzību, vakarēšanā kopā pulcējas kaimiņi, lai vakaros darītu katrs savu līdzpaņemto darbu, ģimenes godiem un gadskārtu svētkiem gatavojas kopīgi.  Kopdarbu raksturo līksme un savstarpējo attiecību veidošanās saskarsmē. Kopīgs darbs ne tikai atvieglo dažādu saimniecisko jautājumu risināšanu, bet ir nozīmīgs ģimenes stiprinātājs - saticīgu, sirsnīgu un izpalīdzīgu savstarpējo attiecību veidotājs.

·                Sociālā komponente. Nevar apstrīdēt ģimenes lomu bērna socializācijā. Agrīnā vecumā tā vispirms sevišķi spilgti atklājas tautas pedagoģijā ģimenes locekļu savstarpējā saskarsmē, vēlāk arī ar kopīgā darba darītājiem. Socializācija notiek ne tikai dzīvas saskarsmes pieredzē, bet arī verbāli, t.i., pasaku, dziesmu, sakāmvārdu, parunu, teiku un citu mutvārdu folkloras elementu iespaidā. Sevišķi liela nozīme verbālajai audzināšanai ir agrā bērnībā: tai cauri bērns tiek vadīts ar neskaitāmām dziesmām, kurās slavēti draudzīgums, izpalīdzība un iejūtība. Vēlāk rotaļas un dejas veido saskarsmes un komunikācijas vidi gan starp vienaudžiem, gan pretēja dzimuma pārstāvjiem. Te var apjaust sevi, rast ierosmi pašattīstībai, pašapziņas izaugsmei. Kopīgs darbs jau agrā bērnībā (ejot kopīgos ganos ar citas sētas bērniem) veicina māku savstarpēji sadarboties, būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem. Sociālo attiecību tautas skolā nozīmīga vieta ierādīta ilgstošai sadarbībai starp tēvu un dēlu, māti un meitu, kad tēvs ievada dēlu vīru, bet māte meitu - sievu darbos. Sākotnēji tas izpaužas tēva un mātes (arī citu ģimenes locekļu) darba vērošanā, tad līdzdarbībā, pakāpeniski pārtopot patstāvīgā darbā. Nenovērtējama loma sociālo attiecību veidošanā ir jokiem, asprātībām un humoram. Veidojot priecīga prāta noskaņu visās dzīves situācijās, tie psiholoģiskas vai fiziskas spriedzes gadījumos palīdz izvairīties no konfliktiem, veicina prāta attīstību, radošumu. Sociālās audzināšanas aspektā svarīgs ir cilvēka dzīves ritums. Cilvēka piedzimšana latviešu tautas tradīcijās ir svēta. To iezīmē virkne nozīmīgu norišu, kuras visas centrētas uz bērnu, uz tā veiksmīgu, veselīgu nākotni, uz spējām veikt savu pienākumu, savu darbu. Bērna nākšanu pasaulē kā nozīmīgu uztver ne tikai māte un tēvs – tas ir svarīgs notikums visiem ģimenes, saimes locekļiem, pat attāli radi un kaimiņi tajā līdzdarbojas. Aktīvi sociālie kontakti veidojas minētajās kopdarbu reizēs, gadskārtu ieražu svētkos, kad sociālā vide no paplašinātas saimes izaug līdz visu tuvāko un tālāko kaimiņu, radu satiksmei (kopienai), kopīgai svētku svinēšanai.

·                Kultūras komponente. Kultūras aspekts tautas pedagoģijā iezīmē garīgo sākotni visā cilvēka darbībā. Tradicionālā kultūra ir gan augsne, no kuras izaug visi jau minētie aspekti, gan reizē to piepildījuma auglis. Kultūras aspekts ir cilvēka veseluma izteicējs – mēs runājam par darba kultūru, par cilvēku savstarpējo attiecību kultūru un varam runāt arī par cilvēka uzvedības kultūru dabā. Par īpašām kultūras aspekta komponentēm jāatzīst māksla, muzicēšana, dziedāšana, dejošana, mutvārdu folkloras dažādie žanri. Šīs komponentes tautas pedagoģijā reti kad ir pašas par sevi – tās ir cieši saistītas ar citiem ilgtspējības aspektiem. Latviešu tradicionālajā kultūrā, piemēram, ir īpaši izdalītas darba dziesmas, kuras saistāmas ar ekonomisko aspektu; gadskārtu dziesmas, dabas norišu skaistumu aprakstošas, kas saistāmas ar ekoloģisko aspektu, kūmības, bērnu audzināšanas, jauniešu savstarpējo attiecību dziesmas, kāzu un bēru dziesmas, kuras ir attiecināmas uz sociālo aspektu ilgtspējības modelī. Ar kultūras aspektu tiešāk saistāmas dziesmas par dziedāšanu, mītiskās dziesmas. Nozīmīgu vietu ieņem pasaku stāstīšana, sarunas par aizgājušajiem laikiem un zīmīgiem notikumiem pagātnē, kā arī mīklu minēšana ziemas vakaros. Ikdienā tautā plaši lietotie izteicieni, parunas, sakāmvārdi (Anspaks, 2003) kā lingvistiskā vide rosina raitas valodas attīstību, daiļrunību, asprātību, spriestspēju, iztēli, prāta attīstību, palīdz aptvert un iepazīt pasauli, cilvēku savstarpējās attiecības, risināt morāles problēmas. Īpaša vieta ierādīta tautas daiļamatniecībai. Tās radītiem izstrādājumiem raksturīgs dailes un lietišķuma sinkrētisms. Tautas daiļamatniecībai ir ne tikai ekonomiski saimniecisku jautājumu risināšanas jēga – tā caur formu, krāsām, proporcijām veido estētisko gaumi, sniedz estētisku pārdzīvojumu. Daiļamatniecības radītie sadzīves priekšmeti veido estētiski tīkamu sadzīves telpu, grezno cilvēkus, tautas mūzikas instrumenti un darbarīki parasti raksturo gan pašu spēlmani, gan meistaru.

Tautas pedagoģija, augstāk minētā izpratnē, nekur nav zudusi (tā nav arhaiska, nav attīstības traucējoša, bet stimulējoša), - tā joprojām, kā rāda pētījumi, tiek piekopta daudzās latviešu ģimenēs. Pētot to mūsdienās realizējušos cilvēku (mākslās, zinātnē u.c.) bērnības atklājas kopīgas iezīmes, piemēram, brīvas attīstības vide. Atklājas svarīgi augt pilnas ģimenes vidē (tēvs, māte) vai pat paplašinātā (plus vecvecāki, brāļi, māsas). Svarīga ir bijusi ģimenes labvēlīgā sociālā vide, t.i., draudzīgums, labvēlība, rūpestība un drošums. Visi aptaujātie uzsvēruši dabas vides nozīmi, aprakstot to emocionāli un daudzveidīgi, kas apliecina piederību tai, un apkārtējo čaklumu (strādīgumu). Vairumam aptaujāto, agrās bērnības laiks ir bijis saistīts ar darbu vai ar noteiktu pienākumu pildīšanu, taču tiek uzsvērta iespēja rast laiku arī brīvai attīstībai savrupībā jeb rotaļu vidē. Vairums aptaujāto bijuši saistīti ar mājdzīvnieku vidi. Svarīga ir bijusi intelektuālu cilvēku sabiedrība, kurai raksturīgs bijis lasītprieks (grāmata kā vērtība), pasaku stāstīšana un tautas tradicionālās kultūras kopšana. Vēl pie kopīgām vides pazīmēm jāatzīmē vecāku darba vērošana, kā arī vides funkcionāli estētiskā sakārtotība.

 No iepriekš teiktā izriet, ka galvenās tautas pedagoģijas vērtīborientējošās dzīvesdarbības vides pazīmes ir ģimenes sadzīve un darba vide, daba, harmoniska iekļaušanās cilvēka dzīves gājuma un gadskārtu kosmisko ritmu hologrammās. Bērna dzīvesdarbības vide, kura būdama daudzšķautņaina, dziļa gan garīgajā, gan fiziskajā plānā, tautskolā veidojama kā viens veselums, kurā skolas kopienas dalībnieki, kā saka, “elpo vienā elpā” savstarpējā saderībā, saderībā ar savu ģimeni, tautu.

                       

4. Bērna mācību-audzināšanas darba vadlīnijas tautskolā

1. Veidojot audzināšanas-izglītošanas modeli sadarbojoties skolēniem – vecākiem – skolotājiem – interešu meistariem un visiem skolas darbiniekiem;

2. Pētot bērnus (apvienojot tradicionālās un netradicionālās metodes);

3. Nodrošinot savstarpēju uzticēšanos, ieklausīšanos un vispārcilvēcisko vērtību gaisotni. Nepazemojot bērnus ne vārdiem, ne darbiem, izrādot patiesu cieņu un mīlestību;

4. Motivējot bērnus darboties caur katra individuālajām interesēm (cenšoties rast tām atbilstošu vidi);

5. Caur kopienas dzīves veidu (kā es varu sadzīvot un ko es varu dot):

-       Sociālajās attiecības (draudzīgums, izpalīdzīgums, iejūtība utt.);

-       Piedalīšanās sadzīvē (kalpošana, darbs);

-       Tautas tradīciju kopšana (gadskārtas, cilvēka dzīves gājums, vēsturiski nozīmīgu vietu un svētvietu apmeklēšana).

6. Caur tikuma attīstīšanu – mācies tikt pats galā ar visu – caur pašapzināšanos, pašmācīšanos, pašorganizēšanos, pašvadību, pašnoturību, pašvērtēšanu, utt.

7. Strādājot;

8. Izejot Dabā (organizējot āra nodarbības, veicot dabas pētniecību, palīdzot dabai atkopties, iepazīstot un dzīvojot dabas ritmos, apgūstot savstarpējo mijiedarbību cilvēks – daba u.c.) ;

9. Izejot sabiedrībā (piedalīšanās dažāda veida pasākumos: svētkos, talkās, atbalsta un protesta pasākumos, lietišķās ekskursijās u.c.);

10. Caur prātošanu: eksistenciālu jautājumu risināšana (esejas par sevi, pamatvērtībām, saikni ar citiem, vidi un tamlīdzīgi; atbilžu meklēšana uz jautājumiem: kā man vajadzētu dzīvot, vai dzīvei ir jēga, kāda jēga ir izglītībai, kas ir Brīvība, Mīlestība, kādēļ pastāv lietas ap mums un tamlīdzīgi; diskusijas par skolā, sabiedrībā aktuālām tēmām; Dzīves stāstu studijas; pretrunu risināšana.

11. Caur intuīcijas attīstīšanu;

12. Integrējot meditāciju visās nodarbībās (vienkārši sēdēšana, darba darīšana, darba uzsākšana, pastaiga dabā, tās vērošana, klausīšanās utt. klusumā un apcerē; gaismas un mīlestības vairošana);

13. Attīstot simbolisko (tēlaino) domāšanu (nodarbojoties ar mākslām, muzicējot, dziedot, sacerot, ejot rotaļās, dejojot, tēlojot, spēlējoties, konstruējot, organizējot bērniem īpašas nodarbības);

14. Uzturot domu par katra nozīmīgumu nākotnes sabiedrības veidošanā;

15. Tautskolas mācību-audzināšanas darbs tiek orientēts uz ideju, ka labi apgūt Valsts Izglītības standartā paredzētās mācības ir pati par sevi saprotama un tādejādi nav paspriežama, - tautskola galveno uzmanību velta tam, lai sagatavotu bērnu dzīvei vispār.

 

5.      Tautskolas attīstības plāna vadlīnijas

 No visa teiktā izriet nepieciešamība plānot bērna sagatavošanu dzīvē sekojošas lietas:

1.      Skolas kopienas veidošanos (“visi elpo vienā elpā” un ir tautskolas dzīvesdarbības vides dalībnieki;

2.      Bērnu pētniecība, skaidrojot viņu dotumus, intereses, īpatnības;

3.      Dzīvesdarbības vides organizēšana tuvu bērnu interešu grupu interesēm;

4.      Visu kopienas locekļu pakāpenisku iesaistīšanu sadzīvē (vispirms bērnu);

5.      Tautas tradīciju ieintegrēšana valsts standartā paredzētos mācību priekšmetos (visiem mācību priekšmetu skolotājiem jāizstrādā priekšlikumi un plāns to realizēšanā);

6.      Visu mācību priekšmetu pakāpenisku pārnešanu dabā (āra nodarbības – visiem mācību priekšmetu skolotājiem jāizstrādā priekšlikumi un plāns to realizēšanā); došanās pārgājienos, ekskursijās; Iepazīt āra nodarbību pieredzi valstī vai ārpus tās;

7.      Darbs nodarbību plānos (sadzīve jau bija) – darbs dārzā (ražas novākšana, sagatavošana ziemai), amatniecības darbnīcās, savstarpējā palīdzībā – talkās utt., dažādu darba iepazīšana;

8.      Prātošanas nodarbības (domāšanas vai filozofēšanas stundas)

9.      Nodarbības intuīcijas attīstīšanā;

10.   Klusēšanas un meditācijas brīžu plānošana un konsekventa realizēšana visai tautskolas kopienai, uzsākot darba dienu, uzsākot darba vai mācību stundu;

11.  Simboliskās domāšanas mērķtiecīga un regulāras attīstīšana, izmantojot konkrētā mācību priekšmeta iespējas (visiem mācību priekšmetu skolotājiem jāizstrādā priekšlikumi un plāns to realizēšanā);

12.  Tautskolas dzīvesdarbības vides attīstības plānošana saskaņā ar iepriekšminētām idejām;

 

6.      Bērna gatavība dzīvei

 Beidzot mācības tautskolā bērnam ir:           

  • -       jābūt gatavam dzīvot vispārcilvēciskajās vērtībās;
  • -       jāzina un jāprot tautas tradīcijas;
  • -       jāizprot ģimenes loma;
  • -       jāzina savas intereses un tām atbilstošās prasmes;
  • -       jābūt radošam (spējīgam ģenerēt idejas, spējīgam tās analizēt un realizēt) ne tikai pašrealizācijā, bet arī visās citās dzīves jomās;
  • -       jābūt gatavam ticēt sev – jāattīsta iekšējs spēks (sabiedrība var nesaprast, nepieņemt);
  • -       jābūt gatavam mīlēt to, ko dara;
  • -       jābūt gatavam dzīvot dzīvi atbilstoši savai iekšējai motivācijai, kas rosināta dzīves individuālajā dzīves jēgā (bet ne karjeras dēļ, prestiža dēļ, naudas dēļ, „mīļā miera dēļ” – tā vēlas vecāki, skolotāji, sabiedrība, slinkuma dēļ un tamlīdzīgi);
  • -       jābūt spējīgam līdzsvarot savas, sabiedrības un vides intereses (ne Brīvības upurēšanas nozīmē);
  • -       būt neatlaidīgam un spējīgam pārvarēt šķēršļus;
  • -       jābūt gatavam pieļaut neskaidrības;
  • -       jābūt gatavam „aizkavētam iepriecinājumam” t.i., saņemt darbā gūtu iepriecinājumu tikai pēc laika (ne reti tikai pēc pietiekami grūta un ilgstoša darba);
  • -       jābūt drosmīgam;
  • -       jābūt gatavam riskēt un uzņemties atbildību;
  • -       labi jāapgūst zināšanas un prasmes pamatskolas izglītības programmas ietvaros.

 

Pielikums

1.      Āra nodarbību pieredze

 Te būs sniegti fragmenti no pieredžu aprakstiem un norādes par informācijas ieguves avotiem.

Nodarbības brīvā dabā uzlabo bērnu veselību. Daudzās valstīs ārpustelpu dzīve visos gadalaikos ir ļoti svarīga daļa no bērnu brīvā laika pavadīšanas nodarbēm, piemēram, spēlēšanās skolas pagalmā, spēlēšanās piemājas pagalmā, sporta spēles un aktivitātes parkos, mežos, pludmalēs u.t.t. Ārpustelpu dzīve ar kustībām, labsajūtu, dabas klātbūtnes piedzīvošanu un sociālo pieredzi ir pamats labai veselībai u.c.[12]

12. Delfi.lv, Nodarbības brīvā dabā uzlabo bērna attīstību [Elektroniskais resurss]. -  http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/nodarbibas-briva-daba-uzlabo-bernaattistibu.d?id=42382746, 2016. – 30.maijs

Āra mācīšanās (outdoor learning) parasti ir dažāda veida mācību aktivitātes ārā, skolas pagalmā, dabas vidē vai speciāli aprīkotā izglītības centrā. Pēdējos gados arvien vairāk tiek lietots nedaudz plašāks jēdziens – mācīšanās ārpus klases sienām (out of the classroom education), kas nozīmē ne tikai uzturēšanos ārā, bet vairāk mācīšanos no reālās dzīves un reālajai dzīvei svarīgas lietas, sākot jau ar dzīvošanu dabā, dabas pamatlikumu izpratni, ejot un tieši dabā ar tiem iepazīstoties un tos izzinot.

http://www.mammadaba.lv/meza-stadisana/145-macibu-materiali/1903-macities-ir-musu-daba

Baltijas jūras projekts (BSP) bija viens no pirmajiem vides izglītības projektiem, kas aicināja skolas doties ārā un vērot Baltijas jūras piekrasti. Šobrīd 9 valstu skolēni projektā veic ūdens un gaisa kvalitātes vērojumus, vāc fenoloģijas datus, vēro putnus, pēta vides vēsturi. Vairāk lasiet http://ej.uz/o7nb

GLOBE programma – starptautiska vides zinātnes un vides izglītības programma, kurā skolēni sadarbībā ar skolotājiem pēta atmosfēru, hidroloģiju, augsni, zemsedzi, veic fenoloģiskos novērojumus. Projekta apraksts un izstrādātie materiāli atrodami http://ej.uz/sxsh

Latvijas Valsts meži skolas aicina izglītoties ārpus klases sienām projektā Mammadaba. Metodiskie materiāli par dažādu mācību priekšmetu mācīšanu mežā un daudz citu labu ideju nodarbībām ārā atrodami projekta mājas lapā http://ej.uz/63uf

Dabas aizsardzības pārvalde skolām piedāvā dažādas āra izglītības iespējas. Izveidoti četri dabas izglītības centri, kur iespējams ierasties ar visu klasi uz iepriekš saskaņotu nodarbību, kā arī izstrādāti mācību metodiskie materiāli, kas atvieglo skolotāja darbu sagatavojot savu nodarbību ārā. Darbojas Sabiedriskā monitoringa programma, kur sagatavoti gandrīz 20 dažādi novērojumu protokoli par visdažādākajām tēmām,  kā arī iespējamas speciālistu konsultācijas. Informācija http://ej.uz/a7k2

Tagad šim uzskaitījumam pievienojas arī projektā “Āra apmācība visiem” izstrādātie materiāli, kas atrodami http://olaregio.lv/

Latviešu valodas un literatūras stunda 5. klases skolēniem. Sākumā skolēni iepazīst skolas apkārtni, izmantojot visas 6 sajūtas (dzirdes, redzes, ožas, taustes, garšas, smaržas). Sajusto pieraksta, cenšoties atspoguļot pēc iespējas tēlaini.

Izmantojot pierakstus, klasē top radošs darbs “Mana skolas apkārtne”. Aprakstu papildina ar zīmējumiem. Noslēgumā  darbu izstāde klasē, analīze, vai viegli bija savas sajūtas aprakstīt  daiļliteratūras valodā

Skolas apkārtne ir labiekārtota āra nodarbībām. Dabu un vidi skolēniem palīdz izzināt pie skolas esošā Zaļā klase, ārstniecības augu dobe, gada un horoskopu koku aleja, Zaļā grāmata, mūzikas klase, sajūtu taka, zemo virvju centrs, kukaiņu māja, dabas taka.

            Angļu valodas āra nodarbība “Esi vērīgs dabā!” paredzēta vārdu krājuma par tuvāko apkārtni paplašināšanai, vērīguma attīstīšanai un skolēnu komunikācijas prasmju pilnveidošanai. Nodarbība palīdz ieskatīties dabā, iepazīt tuvāko apkārtni, gūstot prieku un atziņu, ka ikkatrs pats ir atbildīgs par to, kādā vidē dzīvo. Lai radītu vēlēšanos doties dabā arī turpmāk, nodarbības sākumā būtiska ir vienošanās starp dalībniekiem par runāšanu svešvalodā pēc iespējas vairāk. Arī dalījums grupās tiek veikts ņemot vērā skolēnu priekšzināšanas, lai nepieciešamības gadījumā labākie valodas zinātāji varētu palīdzēt pārējiem.

Skolēnu komandas dodas ekspedīcijā ar piecām pieturvietām (Colours, Trees, Sounds, Smells, Animals, Nature Treasure), katrā veic uzdevumu un fiksē novērojumus īpaši izveidotā novērojumu lapā. Nodarbības beigās dalībnieki iepazīstina viens otru ar dabā izjusto, redzēto un novēroto. Pēdējā pieturā sameklētos “dabas dārgumus” dalībnieki izliek izstādē un pamato savu viedokli.

Klašu komandas saņēma darba lapas gan ar praktiskiem, gan radošiem uzdevumiem – atrast koku pēc noteiktām pazīmēm, veikt izpēti, mērīt, svērt, meklēt nosaukumus svešvalodās, sacerēt dzejoli vai teiku, zīmēt.

Nodarbība realizēta vizuālās mākslas stundā 3. klasei. Šai nodarbībā skolēni mācās saskatīt dabā krāsu daudzveidību, attīstīt novērošanas, salīdzināšanas prasmi, pa pāriem veidojot kompozīciju no kļavu lapām, parādot dabā sastopamo krāsu nianšu daudzveidību. Sākumā atkārto apgūtās zināšanas krāsu mācībā – pamatkrāsas, siltās, vēsās krāsas. Vērojot apkārtni noskaidro, ka visvairāk sastopamas siltās krāsas. Skolēni vienojas pētīt krāsas rudens lapās, vāc tās un veido dekoratīvo darbu. Pēc darba pabeigšanas skolēni apskata arī citu pāru darbus, vēro krāsu nianses, izsaka savu viedokli.

Skolā plaši, mērķtiecīgi un regulāri tiek praktizētas āra nodarbības, kurās skolēni labāk mācās, paplašina redzesloku, pētī un izzina augu, kukaiņu un putnu pasauli, vēro, kā cilvēks ietekmē vidi, kā arī mācās pret visu dzīvo izturēties saudzīgi.

 

Skolēni kopā ar skolotāju dodas ārā un vēro apkārtni. Vai horizonta līnija ir redzama vai aizklāta? Skolēni uzmanīgi apskata apkārtni, dabu, pastāsta par saviem novērojumiem un secina, ka horizonta līnija ir aizklāta. Skolēni uzkāpj vislielākā pakalna virsotnē un atkal aplūko apkārtni, izdara secinājumus par horizonta līniju, ka arī tagad tā ir aizklāta, taču redzama jau vairāk un tālāk. Skolēni aplūko otru kalna pusi, uzzīmēt, to, kas atklājas viņu acu skatam un secina, ka horizonta līniju var vērot tikai klajā vietā, kā arī tikai tad, ja skatupunktu neaizsedz šķēršļi (ēkas, augsti koki, utt.)

Pēc tam skolēni sadalās grupās, katra grupa sastājas aplī. Viens skolēns nostājas apļa vidū un ar kompasa palīdzību nosaka, kurā debespusē kurš stāv.

 

Tālāk no Anda Andrušaite un Meldra Langenfelde  

Kas ir āra klase un  kāda ir tās loma vides izglītībā?  

Rokasgrāmata

Sigulda, 2010.gads

http://www.daba.gov.lv/upload/File/Publikacijas/ROKASGR_Ara_klase.pdf

 

Āra klase ir izveidota un labiekārtota vieta interaktīvām nodarbībām, kuru laikā tiek iepazīta un pētīta vide, tā ir pieejama visiem iedzīvotājiem – skolēniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, veciem cilvēkiem. Āra klasē tiek rīkoti izzinoši, interaktīvi pasākumi par dabas aizsardzības tēmu un dabā notiekošajiem procesiem.

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas veselības jēdziena definīciju, „veselība ir ne tikai slimību un vārguma neesamība, bet arī stāvoklis ar pilnīgu fizisku, garīgu un sociālu labsajūtu”.

Bērniem un jauniešiem ir tiesības uz:

 • veselīgu dzīvesveidu;

 • dabas iepazīšanu un ārpustelpu dzīvi;

 • tīru vidi, kas neiespaido negatīvi viņu veselību;

 • vietu viņu ārpustelpu dzīvei, kas var sekmēt viņu fizisko un garīgo labsajūtu;

 • attīstīt savas zināšanas un spējas, lai varētu rūpēties par savu un citu veselību.

Dabas teritorijas var uzlabot veselību, piedāvājot daudzveidīgas aktivitātes ārā un dabas klātbūtnes piedzīvošanu. Daudzās valstīs ārpustelpu dzīve visos gadalaikos ir ļoti svarīga daļa no bērnu brīvā laika pavadīšanas nodarbēm, piemēram, spēlēšanās skolas pagalmā, spēlēšanās piemājas pagalmā, sporta spēles un aktivitātes parkos, mežos, pludmalēs u.t.t. Ārpustelpu dzīve ar kustībām, labsajūtu, dabas klātbūtnes piedzīvošanu un sociālo pieredzi ir pamats labai veselībai u.c.

Fiziski āra klase ir ierobežota teritorija nodarbībām, kas notiek ārpus telpām, slēgta vai atvērta nojume, kas aprīkota ar piemērotām mēbelēm. Tad, lūk, āra klase ir laba iespēja organizēt atpūtas brīžus, aktivitātes vai dabas un vides nodarbības, lai izvairītos no lietus un tiešiem saules stariem.

Āra klases mērķis ir aktivizēt skolas integrētās izglītības virzienā, kur aktivitātes iekštelpās un ārtelpās ir cieši saistītas. Bērni mācās par realitāti realitātē, tas nozīmē par dabu – dabā, par sabiedrību – sabiedrībā un par tuvāko apkārtni – tuvākajā apkārtnē. Aktivitātes jeb uzdevumus āra klasei var grupēt  sekojoši:

 • rekreācija / atpūta,

 • sports ārpus telpām,

 • personu / starppersonu iepazīšana un komunikācija,

 • āra / piedzīvojumu terapija,

 • āra / pieredzes izglītība,

 • kopīgs darbs / darba veikšana.

 
Desmit iemesli ‘par labu’ āra klasei

1. Labāki, uz mācību priekšmetu vērsti rezultāti: Visi skolas mācību priekšmeti var tikt mācīti daļēji dabas un vietējā vidē. Skolēniem nereti ir vienkāršāk un motivējošāk strādāt ar kaut ko reālu un konkrētu mācīšanās procesā. Bērniem vecumā no 7 līdz 11 gadiem ir grūtības saprast tēmas, ko viņi neredz un nesajūt.

 2. Labāka mācīšanās: Koncentrēšanās un spēja noturēt savu uzmanību ir divi mācīšanās pamatelementi. Atšķirīga pieredze Norvēģijas un Zviedrijas pētījumu projektā “Ute på dagis” rāda, ka abas spējas ir labāk attīstītas, ja bērni regulāri mācās dabā. Dabā bērnu brīnīšanās un ziņkārība bieži var motivēt mācīšanos.

3. Diferencēta mācīšana: Dabas un vietējas vides izpēte nekad nav skaidri definēts uzdevums. Skolēni var turpināt iedziļināties un meklēt atbildes dažādos līmeņos. Izmantojot dabu kā telpu, lai mācītos, jums ir līdzekļi vienkāršai un dinamiskai jūsu mācīšanas diferenciācijai.

4. Labāka dabas, zinātnes un vides saprašana: Skolēniem, kas regulāri vēro, meklē un strādā dabā, būs pamatzināšanas par dabu un vidi, kas balstītas uz paša pieredzi. Daži no skolēniem var attīstīt lielāku atbildību pret dabu un vidi.

 5. Labāka veselība: Dāņu pētnieciskais projekts, kas ir balstīts uz dabas klasi Rødkilde skolā, pierāda, ka skolēni kustējās divas reizes vairāk, kad bija mācību diena mežā, nekā mācību dienā skolas telpās. Āra klase dod skolēniem iespēju kārtīgi izkustēties un attīstīt ārpustelpu dzīves ieradumus, kas var kalpot kā priekšnoteikums veselam ķermenim.

 6. Labāka motoriskā koordinācija: Dabā bērni pārvietojas pa dabisku zemsedzi, skrien, balansē, rāpjas un darbojas ar uguni, nažiem un pat cirvjiem. Tas viss palīdz trenēties un attīstīt motorisko koordināciju un drosmi.

7. Mācīšanās dažādos veidos: Āra nodarbībās skolēniem ir iespēja sevi daudzpusīgi pētīt un pilnveidot. Skolēni mācās dažādos veidos „gan ar rokām, gan ar garu”, „ar dažādām inteliģencēm” vai strādājot ar „visu cilvēku”.

8. Labāka sociālā saprašanās: Āra nodarbībās tipiska klase nereti tiek sadalīta mazākās grupās, kas strādā neatkarīgi. Tad ikvienam ir nepieciešamas citas spējas pretēji tam, kas ir nepieciešamas tradicionālajā izglītībā. Tas dod iespēju skolēniem trenēt lielāku izpratni un cieņu vienam pret otra spējām, un tā ir noderīga metode, ja jūs vēlaties strādāt ar klases sociālo struktūru.

9. Labāka vietējās vides izpratne: Āra nodarbības ir balstītas uz dabas un kultūras izpēti vietējā vidē. Ar āra izglītības palīdzību skolēni sevi ‘noenkuro’ savā tuvākajā apkārtnē, iepazīstot vietu un tajā dzīvojošos cilvēkus.

10. Tiešāka pieredze: Laikā, kad bērnu un jauniešu dzīvē dominē virtuālā pieredze, ir svarīgi ļaut viņiem uzturēties reālā, skaistā pasaulē un skaidri apzināties visu, ko tur ir iespējams darīt. (No publikācijas „Let them go!” – rokasgrāmata mācībām ārpus skolas telpām, autori Malene Bendix un Henrik Gretoft)  

Latvijā saskaņā ar pamatnostādnēm “Bērniem piemērota Latvija”, izglītības ministrija kopš 2005.gadā pievērš vairāk uzmanības mācību vides uzlabošanai. Mācību vide ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina skolēna gatavību dzīves darbībai. Audzēkņi, vecāki, skolotāji un apkārtējā sabiedrība ir tie, kas aktīvi vai pastarpināti piedalās bērniem labvēlīgas un radošas vides veidošanā. Sakopta vide mudina novērtēt vietu, kur dzīvojam, un darīt arvien vairāk apkārtējās vides sakopšanā.

Vides izpratne un iepazīšana bērniem dod drošības sajūtu, palielina darbošanās procesa un paveiktā kvalitāti, apkārt esošā vide nosaka to, kāda ir bērna  attīstība un cik veiksmīgs būs mācību process. Savukārt bailes no nezināmas vides var ietekmēt lēmuma pieņemšanu. Apkārt esošā vide mums visiem piedāvā plašu informācijas spektru – redzamu, dzirdamu un sajūtamu. Ikviens bērns parasti vēlas izpētīt, tiecas pēc informācijas un meklē jaunus izaicinājumus.

Tieši dabas vide ar skaņām, kustību, krāsu un formu intensitāti – putnu dziedāšana un rosīšanās, lapu krāsošanās rudenī un citas aktivitātes dabā rosina bērnus iedziļināties dabas daudzveidības izzināšanā. Ļoti svarīga ir atbalstoša un atbilstoša vide, pareizs nodarbību vietas iekārtojums, lai bērniem būtu iespēja gan veiksmīgi mācīties, gan attīstīt savas spējas. Attīstošā vide ir orientēta uz bērna personības izaugsmi. Āra nodarbība un āra klasē tā ir vide, kur radīti nosacījumi visu maņu un fiziskās koordinācijas attīstībai, vispārējo zināšanu apgūšanai, prasmju, iemaņu un paradumu veidošanai. Priekšmetisko lietu vidi var raksturot kā bērna darba vietu. Saturs priekšmetiskai lietu videi ir atkarīgs no nodarbības rakstura un vajadzības.

Attīstību veicinošas vides komponenti āra klasē ir:

 • svaigs gaiss,

 • uzkopta apkārtne,

 • ērtas un funkcionālas audzēkņu vecumam atbilstošas mēbeles,

 • atbilstoša materiāli tehniskā bāze,

 • psiholoģiski iedarbīgs telpu un āra vides iekārtojums, pietiekams apgaismojums,

  • fiziski droša vide,

 • drošība un kārtības noteikumi.

Par pozitīvu un attīstību veicinošu uzskatāma  psiholoģiskā vide, kur tiek ievērota:

 • saskaņa starp audzēkņiem un nodarbību vadītājiem, skolotājiem,

 • savstarpējā izpalīdzība, labvēlīga attieksme,

 • objektivitāte caur vienādām prasībām un radošu brīvību,

  • mācību metožu daudzveidīgums un individuāla pieeja,

  • veselīgs psiholoģiskais mikroklimats un psiholoģiskā drošība.

 

Izmantojot āra nodarbības, tiek padziļinātas zināšanas daudzos mācību priekšmetos. Kā loģisks turpinājums vienkāršākajām āra nodarbībām var sekot zinātniskie pētījumi un eksperimenti.

Āra nodarbībās tiek:

 • attīstīta kritiskā domāšana,

 • iegūta praktiska pieredze un attīstītas analizēšanas prasmes,

 • apgūtas prasmes  lietot zinātniski pētnieciskās iekārtas

• uzlabotas sadarbības prasmes problēmu situācijās,

 • radīts atklājuma prieks un attīstīta radoša pieeja.

 

Āra nodarbībās šim nolūkam būtu ieteicams iekļaut:

 • vingrinājumus, ar kuru palīdzību tiek attīstītas praktiskās iemaņas un darba paņēmieni (tehnika);

 • pētījumus, kas pamatojas uz reālu problēmu risināšanu;

 • pieredzes iegūšanu, kuru iespējams izmantot dabas jautājumu pētīšanā.

 

No tradicionālām  mācību metodēm āra klasē  un āra nodarbībās ieteicams izmatot:

  • Uzskates metodes.

 • Praktiskos darbus.

 • Dabas objekta demonstrēšanas metodes, ar kuru palīdzību var efektīvi ilustrēt teoriju, un rosināt iesaistīties  aktīvās nodarbībās.

  • Ekskursijas –  izziņas vai mācību nolūkā, lai iepazītos, izzinātu un teoriju saistītu ar praksi. Mācību ekskursijas parasti saistītas ar noteiktu programmas tēmu apgūšanu, paredzot veicamos novērojumus un plānojot laika sadali un skolēnu darba, uzdevumu organizācijas formas (frontālais, grupālais vai individuālais darbs). Pirms ekskursijas būtiski izskaidrot skolēniem  uzdevumus.

 • Ilgstošus un patstāvīgus novērojumus, pētnieciskos darbus

• Laboratorijas darbus  un eksperimentus.

 • Zinātniskos pētījumus.

 • Spēles.

  • Diskusijas.

  • Grupu darbu.

 • Nometņu organizēšanu.

 

Plānojot āra klases atrašanās vietu, ir svarīgi ņemt vērā arī to, kā visā diennakts gaišajā laikā tā pozicionēsies pret sauli – ir svarīgi atcerēties, ka tā būtu jāveido saulainā (t.i. pietiekami siltā vietā) un tajā pašā laikā tai ir jādod pietiekams patvērums no tiešiem saules stariem. Tāpat ir svarīgi neaizmirst par aizvēju.

Tas tika minēts kā siltuma, mājīguma, romantikas un nomierinošas atmosfēras, kā arī iedvesmas un satuvinošās sajūtas avots. To iespējams izmantot gan pavisam praktiski – tējas vārīšanai un desiņu cepšanai, gan kādai vajadzībai piknikā. Tāpat tas var kalpot kā atraktīvs elements nodarbības vai pasākuma noslēgumam.

Ēdiena gatavošana Āra dzīves pasākumos viena no centrālām vietām ir ugunskurs, tāpat arī āra klasē būtiska loma ir ugunij – iebūvētajam kamīnam. klases kamīnā ēdienu iespējams gatavot pašiem nodarbības dalībniekiem pārsteidzot gan sevi, gan citus ar pagatavoto Daudzi apgalvo, ka ēdiens, kas gatavots uz ugunskura, garšo savādāk, labāk, iespējams svaigā gaisa ietekmē izmēģināt āra nodarbībās un pārgājienos pārbaudītas un iecienītas ēdienu receptes.

Āra nodarbības Jaunogres vidusskolā daudz praktizē sākumskolas skolotāja Natālija Gavrilova, kā arī bioloģijas un dabaszinātņu skolotāja Anna Roddate.

Āra nodarbības nav svešas arī Taurupes pamatskolas Meņģeles filiālē. Filiāles vadītāja, sporta, sociālo zinību un bioloģijas skolotāja Olita Rudzīte saka, ka viņa savās vadītajās stundās ar skolēniem ārā dodas visai bieži, to dara arī kolēģi, īpaši dabaszinātņu skolotājas Vēsma Bramane un Ilze Ķezbere.

Inta Oša Madlienas vidusskolā 5. līdz 11. klasēm māca bioloģiju un ģeogrāfiju.

Pozitīvu āra apmācību ietekmi uz skolēniem novērojusi arī Suntažu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Žēpere, kura strādā ar 5. līdz 12. klasēm. Viņas sagatavotā vides nodarbība “Sajūtu gleznas”

 

2.      Pedagogiem mācību darbu organizējot

 Te veltījums mūsu pedagogiem, kas varētu kalpot par radošu iedvesmu avotu mācību darba organizēšanā. Iekrāsotais teksts – manis paša pārdomas. Pārējais ir konspekts no Geidža Psiholoģijas (iekavās lpp).

Mūsu mācību metodes ir ļoti tuvas konstruktīvistu idejām, kuras uzsver sociālā konteksta nozīmīgumu izziņas procesā, tāpēc sniedzu ieskatu tajās. Ieteicu izlasīt pat tautskolas profesionālajiem pedagogiem, - gan jau šis tas ir aizmirsies, kas reiz ir studēts un vēl svarīgāk: ieraudzīt to visu citā, darba pieredzes gaismā.

Konstruktīvistu (kognitīvisti) uzskatu gaismā.

-          Uzsver domāšanas un mācīšanās sociālo kontekstu (250). Saskaņā ar šo viedokli izziņa cilvēku kolektīvam ir kopīga- tā ir it kā piesaistīta tai videi, kurā no tiek mācīšanās. S.K. uzsver mācīšanās nozīmi sadarbības apstākļos un pievērš galveno uzmanību tam, lai audzēkņi veidotu pozitīvas identitātes kā lietpratīgi problēmu risinātāji grupās. Grupa rūpējas par katra locekļa iekļaušanos tajā, par sadarbību ar padomdevējiem un par attieksmju un iemaņu attīstību mācību gaitā. Skolotājs te ir līdzās esošs padomju devējs... kas darbojas līdzās grupai, kurā zināšanas tiek apgūtas kolektīvi, dzīve kļūst krietni mazāk saspringta.

-          ... (251) konstruktīvie procesi rodas vai nu iekšēji piemītošām struktūrām (ir “ieprogrammēti”, kā, piemēram, spēja saprast valodu, vai arī izveidojas mijiedarbība ar vidi, kurā skolēns ir iekļauts.

-          ... konstruktīvie procesi ir īpaši spēcīgi grupu apstākļos, kur katram dalībniekam jāizloba jēga no kompleksās sociālās mijiedarbības, kurā viņš ir iekļauts. Vietējā mikro vide – citi audzēkņi, skolotājs, ģimenes locekļi – veido apstākļus, izvirza uzdevumus un piedāvā atbalstu, kas mudina ikvienu apgūt noderīgas, atbilstošas un morāli pieņemamas pasaules konstrukcijas. Vigotskis – visas zināšanas sākas sociālā līmenī un tikai pēc tam kļūst par individuālajām zināšanām. ... mēs, cilvēki, konstruējam sev zināšanas tā, lai varētu pielāgoties videi. Pielāgošanās ir prāta virzīta mērķtiecība. .. tātad konstruktīvisms un tam radnieciskas izziņas teorijas akcentē ceļus, kā kolektīvi sasniegt vienošanos par to, kāda ir pasaule, vienlaikus piešķirot pasaulei individuāli jēgu un nozīmi...

Tas ka sociālā vide dod impulsus iegūt zināšanas vai prasmes ir nenoliedzams, bet tie ir tikai stimulējoši impulsi – patiesībā, tīros apstākļos, indivīds vispirms vai nu domā vai nedomā, bet aug it kā pats no sevis, savu vitāli svarīgo dzīves uzdevumu izpildīšanas virzienā. Ja notiek pielāgošanās šī vārda semantikas kontekstā, tad kaut kas nav kārtībā – nevienam nav kādam jāpielāgojas vai jāpakļaujas. Priekšstats par pielāgošanos tapis neiedziļinoties lietu būtībā – piemēram, ja es dzīvoju tā, kā pieņemts kopienā, kurā esmu nonācis, tad tas varētu būt arī tāpēc, ka esmu savā būtībā šī kopiena, es jau piedzimu šai kopienai radniecisks un augot, es nevis pielāgojos, bet notika tāda kā tikai man raksturīga attīšanās, bet, kas vienlaicīgi, raksturos arī pašu kopienu. No šejienes arī izriet ideja par to, ka piekopjot kopienas tradīcijas es (nevis pielāgojoties kaut kam) varu atrast savu būtību, savā būtība noslēpos dzīves uzdevumus jeb vienkārši savu dzīves gājumu, kuram saskanīgi būtu jāiekļaujas VISA, KAS IR veselumā. Lai tas tā varētu notikt, no kopienas tiek prasīts: neuzspiest kaut ko, būt pacietīgiem un ļaut visam noritēt “dabīgā kārtā”. Bez tam šobrīd pasaulē ir izveidojies haoss – reti kāda kopiena realizē savu dzīvi atbilstoši savai būtībai – prevelē kaut kur pasaulē sagrābstītas, pašai kopienai svešas lietas, kuras tā arī cenšas mistiskās “sabiedrības interesēs” uzspiest indivīdam. Šāda situācijā, kad indivīda patība ir apdzēsta var runāt par “pielāgošanos” un “pielāgošanu”. Caur kolektīvo nav jāmeklē patiesība, patiesība jāmeklē caur individuālo apziņu. Kopienas apziņas stāvoklis var būt ļoti zems (un tas kā likums arī tāds ir). Tas nozīmē, ka ejot caur kolektīvo pie patiesības nekad nenonāksim; tas nozīmē, ka caur kolektīvo tiek tādā kārtā bremzēta ne tikai individuālā attīstība, bet arī kolektīvā, kolektīvs caur savu radniecību ar “izsitušos” indivīdu var saņemt arvien patiesāku (KONSTRUKTĪVĀKU) pasaules ainu ceļā uz Patiesību. Caur kolektīvo, kā primāro, nonākšana pie patiesības ir apšaubāma (ceļš uz patiesību nav pakļaujams vairākuma “balsojumam”). Šajos spriedumos meklējamas izglītības un ne tikai izglītības, bet visas sabiedrības sadzīves, dzīves problēmas, lai kāda mēroga tās arī nebūtu.

 

Stratēģijas loma kognitīvās mācīšanās norisēs (252).

 

Mācīšanās stratēģija – tas nozīmē, ka veidojam aktīvus izziņas modeļus, kaut kādus algoritmus (mainīgus vai patstāvīgus). Šādi daudz sekmīgāk var mācīties. Tātad tie, kuri realizē kādu stratēģiju beigu beigās ir sekmīgāki un dzīvē “tikušāki”. Izskan it kā aicinājums iemācīt kaut kādas stratēģijas visiem un visi būs “tikuši.... stratēģijai ir sevišķi svarīga loma visos kognitīvās mācīšanās aspektos...(253).

 

Iziņas modeļi, perspektīvas un stratēģija

 

Atmiņas un mācīšanās informācijas apstrādes modelis

Lai vispār kaut kas nonāktu “operatīvajā” atmiņā ir nepieciešama ”uzmanība”. Kad uzmanība ir, informācija, iespaidi fiksējas vispirms īslaicīgajā sensorajā krātuvē. Ja uzmanība pārlēkusi uz ko citu te pirms mirkļa uzglabātais tiek dzēsts jeb aizmirsts. Uzmanībai saglabājoties, informācija pārlec uz īslaicīgās atmiņas krātuvi (te jau uzglabājas vairākas uztvertās informācijas vienības). Ja nav uzmanības, var pat nedzirdēt, neredzēt neko, ja tā ir piesaistīta kam citam. Un tāpēc nemaz nav jēgas runāt par kaut kādu informācijas apstrādi operatīvajā atmiņā – viņas tur nemaz nav. Tas nozīmē, ka viens no nozīmīgākajiem darbiem, kas jāveic skolotājam – jāpanāk maksimāla uzmanība (kurā tu nedzirdi, neredzi neko citu, kas notiek apkārt). Ja panākam “uzmanību”, tad saņemtā jaunā informācija pārvietojas uz operatīvās atmiņas sistēmām. Uzmanības treniņi?! – kādi tie varētu būt?

 

Uzmanībai saglabājoties, informācijas “biti” īslaicīgajā atmiņā nostiprinās – piefiksējas “šo īslaicīgas atmiņas apgabalu sauc jau par operatīvo atmiņu. No tās informācija nonāk ilgtermiņa atmiņā.

Lai skolēni saglabātu uzmanību vai izraisītu uzmanību, skolotājs to var darīt izsakot kādu aicinājumu, brīdinājumu, mainot balss tembru, rakstītā krāsu, neparastas formas utt. Rezultātā operatīvajā atmiņā nokļūs lielākā daļa informācijas.

Uzmanība ir visu zināšanu pamats!

Ja mēs nekodējam vai neatkārtojam to, kas atrodas īslaicīgajā atmiņa, tad informāciju mēs neatceramies.

Skolotājam ir jāapzinās, ka skolēni aizmirsīs lielāko daļu specifisko faktu, kas tiem mācīti, - tāda ir dzīves realitāte (256).

Informācijas uzglabāšana ilglaicīgajā atmiņā nav problēma, problēma ir informācijas atsaukšanā no tās.

Te dažas pārdomas par atmiņu. Vai tomēr nav tā, ka informācija nebūt neuzglabājas cilvēk smadzenēs. Drīzāk smadzenes kalpo par tādu kā milzīgu atslēgu saišķi, - lai ko izsauktu, ir jāatrod vajadzīgā atslēdziņa. Patiesībā informācija glabājas ārpus cilvēka fiziskā auguma (“nano līmenī”).

Informācija tiek saglabāta ne tikai vizuālajā forma, verbālā formā, bet arī pēc nozīmes un jēgas.

Procesuālās zināšanas. – zināšanas par to, kā kaut ko paveikt. Iegust vingrinoties.

Epizodiskā atmiņa. – cilvēka personīgo notikumu reģistrs. Svarīgi saglabāt pozitīvas emocijas mācīšanās laikā – saistītas ar interesi, paaugstinātu motivāciju un pašregulācijas mācību stratēģiju izmantošanu.

Ilgtermiņa atmiņa un aktīva darbošanās, ikoniskā un simboliskā mācīšanās veida saplūsme:

 Pozitīvs iespaids, kas rodas, iemiesojot fizisku darbību vai spilgtu iztēles ainu mācīšanās norisē nezūd... fiziskā aktivitāte var izraisīt vairāk asociāciju – uzmanības koncentrēšanas dēļ... lasot skaļi – vieglāk iegaumējas.. utt. , jo vairāk tēlu saplūst, jo lielāka iespēja nokodēties informācijai.  – jo vairāk fizisku, auditīvu un vizuālu stimulu var apvienot, jo sekmīgāka būs iemācīšanās.

Teātra spēlēšana, ... notikumu izdzīvošana.

 

Stratēģija informācijas apstrādei un atmiņas veicināšanai

 

Atkārtošana

Atkārtošana ar patstāvīgu atgriezenisko saiti dod labus rezultātus.

Atkārtošana palīdz pārkārtot un pārveidot idejas tā, ka tās gūst skaidrāku nozīmi.

Varbūt der 

Mnemoniskā stratēģija

Tēlu metode – labā smadzeņu puslode; Matemātikā – zīmēšana, iztēlošanās; Valodās īpaši svarīgi, jo verbālā kodēšana ir kreisās smadzeņu puslodes prerogatīva. Tiek apgalvots, ka konkrēti vārdi, piemēram, zebra, māja, ir tēlu rosinoša, bet abstrakti termini kā, piemēram, brīvība, taisnība – nerosina tēlus un te strādā kreisā puslode. Būtu jāsasaista šie abstraktie jēdzieni ar kādiem tēlu izraisošiem.

Izvietojuma metode – rada
“sentimentālu” telpas karti – labi pazīstamas vietas, kuras izvietots kādā vidē, telpā. Lai atcerētos, tad materiālu izvieto pa tām. Kad jāatceras tiek apstaigātas tās un viegli atpazītas tur noglabāto. Diezgan stulbi - tāda mehāniskā atcerēšanās. Man, piemēram, patīk dabīgie atcerēšanās veidi – kas vienkārši domas rosināti atklājas nepieciešamības gadījumā.

Balstvārdu metode – kad vārdam, kuru jāatceras, atrod līdzīga skanējuma vārdu un tam atbilstošu tēlu. Atrastajā tēlā ievieto vārda tēlu, kurš jāatceras.

Lasīšanas stratēģija – konspektēšana. 1. Jāizceļ galveno informāciju; 2. Atdalīt nenozīmīgo informāciju; 3. Atdalīt nebūtisko temata informāciju; 4. Sasaistīt galveno ar papildinformāciju.

Jautājumu uzdošanas stratēģija. “paskatīšanās atpakaļ – atgriežas pie tikko izlasītā teksta.

Stāsta uzbūves, kompozīcijas stratēģija -  kas ir galvenais varonis? Kad un kur notikumi norisinās? Ko darīja galvenais varonis?  Kā šis varonis jūtas?  Kā tas viss beidzas?  Jāpadomā kā rosināt meklēt kompozīciju teksta uzdevumiem – arī tur ir galvenie varoņi, notikumu un kaut kādas beigas.

Rakstīšanas stratēģija – domāt – plānot – rakstīt. Rakstot tiek domāts.

Matemātikas stratēģija – atbildes novērtēšana ar aptuveniem skaitļiem. Ar aptuveniem skaitļiem meklē dalījumu utt.

 

Metakognīcija

 

Definējums: domāšana par savu kognitīvo sistēmu – vērošana un vērtēšana.. Padomdevējs dod iesācējam dod iespēju izzināt, kādā veidā vecākais un lietpratīgais cilvēks tuvojas problēmu risinājumam. Iesācējiem ir jāpārņem ne tikai padomdevēja zināšanas, bet arī prāta darbības ieradumi.

Kā palīdzēt audzēkņiem izmantot metagognitīvās iemaņas? – tās ietver sevī spēju uzdot sev un sniegt atbildes uz šāda tipa jautājumiem (267):

·         Ko es zinu par šo mācību priekšmetu, tēmu?

·         Vai es saprotu visus jēdzienus jaunajā tēmā, kurus jēdzienus es saprotu? (mans)

·         Cik daudz laika man vajadzēs, lai to iemācītos?

·         Kāds plāns būtu vislabākais šī uzdevuma risināšanai?

·         Kā es varu paredzēt vai apsvērt šī uzdevuma iznākumu?

·         Kā vislabāk pārskatīt izdarīto?

·         Kā lai es pamanu kļūdu, ja esmu to ielaidis?

·         Vai es saprotu to, ko nupat izlasīju?

 

Dažas metakognitīvās iemaņas (269):

·         Veikt un labot prognozes par to, kas tālāk sekos tekstā;

·         Saglabāt galveno domu problēmu risināšanas gaitā;

·         Prast mainīt galveno domu, ja kas nesanāk;

·         Saistīt idejas ar esošām zināšanu struktūrām;

·         Uzdot sev jautājumus;

·         Izraudzīties un paturēt prātā teksta vai uzdevuma svarīgāko informāciju;

·         Atmest lieko;

·         Pamanīt esošās vai iespējamas sakarības;

·         Izmantot vizuālās spējas lasīšanas un problēmu risināšanas laikā;

·         Apsvērt ideju vērtības;

·         Zināt, kad meklēt palīdzību.

Kognitīvi aktīva mācīšanās (269)

Atklājumu mācīšanās – formulēt hipotēzes un tās pārbaudīt saviem spēkiem (nevis vienkārši pieņemt skolotāja izteikumus par neapstrīdamu patiesību.

Skolotājam, šādi organizējot mācības, ir iepriekš jāsagatavo “augsne” tā, lai atklātos tas, ko paredzēts atklāt. Atklājumu mācīšanās prasa laiku...

Mācīšanās ģeneratīvais modelis – norise, kurā audzēkņi aktīvi veido (ģenerē) jēgu un nozīmi paši sev.

Audzēkņi parasti neprot dabiski veidot sakarības starp to, kas jāmācās, un savām esošajām zināšanām un pieredzi (tātad pat nepārnesot no vienas jomas citā). ... tieši audzēkņiem jāizdara secinājumi, sarežģītas domas vai rindkopas jāformulē citādi, jāizzīmē situāciju attēli, jāveic demonstrējumi klasē un jārisina praktiskas dabas problēmas.

 

Atšķirīgs uzsvars: sociālais konstruktīvisms – uzmanības centrā ir apstāklis, ka mācīšanās notiek sociālā vidē. Mūsu domāšana ir kontekstualizēta (to iegrožo, pastiprina, virza un kontrolē konteksts), tāpēc, ka mēs esam iesaistījušies vai kopš piedzimšanas atrodamies noteiktā sociālajā grupās. (domāju, ka te ir pat kaut kas dziļāks – mēs nonākam konkrētā vidē tikai tāpēc, ka esam tai kaut kādā veidā radniecīgs, līdzīgi vēl pirms piedzimšanas un tāpēc ir ļoti svarīgi apgūt konkrētās grupas tradīcijas, iekļauties tās mentālā straumē, pievērsties garīgam satvaram, ieiet grupas realizētos ritmos utt. Varbūt tas tad arī ir par iemeslu “matemātiķu ģimenēm, mūziķu utt.? – “ābols no ābeles tālu nekrīt – piemērojams ne tikai bērnu attiecībās ar vecākiem, bet cilvēka attiecībās ar plašāku sociālo vidi – tautu) domāšana atkarīga no kultūrvides (273).

Sociālajā kontekstā domāšanu apgūst tāpat, kā iemācās galda piederumu lietošanu vai higiēnas ievērošanu.

Sociālā vide, kuru ietekmē konstruktīvistu uzskati, bērnus skubina domāt pašiem, un viņiem ir tiesības tikt uzlūkotiem par domājošām būtnēm, mācīties apšaubīt skolotāju grāmatu un zinātnisku atziņu autoritāti.. (274).

Šajā kontekstā, domāju, ka viss kārtībā, - cik tas pamatoti.

Ko teiksiet?

Cilvēki ir apjukuši. Viņi intuitīvi jūt, ka kaut kas varētu būt savādāk; viņi jūtas nedroši šajā pasaulē, jūtas nepamierināti ar esošo un dažkārt izmisuma dzīti, izdara muļķības. Esam gatavi “dzīvus aprakt” pat tos, kas patiesi ar savu dzīvi un darbu ir pierādījuši uzticību, pierādījuši mīlestību mūsu kopīgai dzimtenei Latvijai. Nav uzticēšanās. Viss iet juku jukām, te muļķībā, te augstprātībā (neiecietīgi lamājam cits citu), te varaskārē vai tukšas izklaides skurbumā tiek pavadīta vai katra diena. Tātad runa atkal būs par Uzticēšanos, par Patiesību, par Mīlestību, par Brīvību. Kā jūs domājat? - vai Patiesību meklējot, savu draugu lokā, nebūtu jāapšauba kāda teikto? Melu sabiedrībā tas šķiet neiespējami. Bet, ja mēs mēģinātu, kaut vai savējo vidū, katra sacīto pieņemt par teicēja Patiesību. Tas nozīmētu to, ka pat tad, kad tā neatbalsojas mūsos, tā netiek noliegta. Vai noliegums nenorāda uz (manu) augstprātību (vai tiešām domāju, ka mana Patiesība ir tā pati lielākā Patiesība?). Nepārprotiet, - ne jau katra teikto būtu tā jāuztver, bet tikai tādu Patiesību, kura atbilst katra apziņas stāvoklim, uz to zināšanu pamata, kas katram pieejams “iekšēji”, pieejamas ne kā apsvērumi, ne kā viedoklis, bet kā reāla zināšana. Šī “iekšējā zināšana”, lai kādā apziņas stāvoklī nebūtu cilvēks, ir vienmēr patiesa, jautājums ir tikai par šo zināšanu dziļumu. Šādā situācijā cilvēks ar dziļākām zināšanām vienmēr pieņems ne tik plašās (K.Wilbers), jo saskatīs tās saistību ar Patiesību, lai cik vārgi tā netiktu izgaismota (dabas zinātnēs tas sen jau tiek realizēts – jaunie atklājumi ietver vecos). Un otrādi, ja arī man nav pieejami Patiesības dziļākie slāņi, es kāda pausto Patiesību pieņemu zināšanai, neidentificējot to kā savu. Tas nozīmētu Uzticību. Tas nozīmētu arī Mīlestību, - vai tad tā nav Mīlestība, kas rada iespēju saplūsmei ar lietu būtībām? - Vai ir iedomājama dzīve Patiesībā bez Mīlestības? Praktiski tas nozīmētu to, ka, piemēram, neviens bērns principā nekad nepastrīdēs savu vecāku teikto vai vecāku, skolotāju darīto. Neapstrīdēšana nepavisam neierobežotu katra iespēju izzināt Patiesību arvien dziļāk. Tieši otrādi uzticēšanās ir ķīla tam, ka saņemsim “dāvanu”. Neapstrīdēšanā izpaužas tāda vērtības kategorija kā Brīvība, - Brīvība ir ne kādu apstrīdēt, - tā ir “brīvības” ierobežošana – tu nevari būt brīvs, neļaujot otram būt brīvam. Noliegšanā, apstrīdēšanā jaušama vardarbība. Vēlreiz jāuzsver, kā tādas attiecības var veidoties tikai tad, ja vadāmies ne no ārējām zināšanām, ne no apsvērumiem, ne no sava viedokļa, bet no zināšanām, kuras ir saskaņā ar katra būtību, kas ir saskanīgas ar konkrēti katram raksturīgo apziņas stāvokli. Šādā sabiedrībā, kā jau teikts, bērni pieņemtu bez apstrīdēšanās, bez šaubīšanās visu, ko saka, ierāda vecāki, skolotāji. Tas ir tāds stāvoklis sabiedrībā (kaut vai šaurākā), kurā visi tās locekļi ir atraduši saskaņu ar sevi, saskaņu ar visu kas ir un visu, kas notiek ap katru. Tas ir stāvoklis, kad katrs dara to un dzīvo tādu dzīvi, kādu tam būtu jādzīvo līdzsvarotā Dieva ierosinātā attīšanās procesā. Tikai šāda katra iekļaušanās attīšanās procesā sola vispārēju saskaņu, vispārēju labklājību. Iesaku pamēģināt, ir izmēģināts organizējot domubiedru diskusiju pasākumus bez otra pārtraukšanas, apstrīdēšanas, noliegšanas un rezultāts ir vērā ņemams – allaž šķiramies kā draugi!

 

Šajā sakarā vēlos vēl pievērst uzmanību tam faktam, ka pēdējā laikā nav mazums tādu cilvēku, kuri, “salasījuši zināšanu drumstalas”, nikni piedāvā tās par savām?! Cik nav “ezotēriķu”, kuri bez paša konkrētās pieredzes (te domāju ne tikai praktiskas darbības, bet nepastarpinātas, personības būtībai atbilstošu zināšanu trūkumu), nezināmu motīvu vadīti, veidotu prāta konstrukcijas un piedāvādami tās kā absolūtas patiesības Patiesību alkstošiem prātiem.

Ko teiksiet?

 

... mūsu domāšanu veido mūsu piederības grupas. – tāda ir sociālo konstruktīvistu nostādne.

 

Problēmu projektu mācīšanās

Pašreiz neskatīšu, jo pēc definīcijas tas atbilst idejai, ka reāla mācīšanās notiek tikai “reālās pasaules situācijās”. Protams, ka jāmācās arī daudz kas no reālās pasaules. To dara arī tie, kuri te ieradušies ar ļoti augstu apziņas stāvokli.

 

Distributīvā lietpratība/izziņa pieļauj, ka zināšanas neatrodas tikai indivīdu galvās, bet ir distributīvas (sadalītas) grāmatās, darbarīkos, datoros, kultūras pieminekļos un mijiedarbības veidos, kas raksturīgi katrai sociālajai grupai. Cilvēku darbības sociālā vide nosaka un norobežo domāšanas un rīcības veidus... (281). Viss ir OK... taču, laikam jau kaut kā tas viss ir savādāk. Varētu nodalīt ikdienas zināšanās, zināšanas, prasmes, kuras iegūstam patstāvīgi dzīvojot te uz Zemes, savā tautā, ģimenē no zināšanām, kuras ir zināšanās “no nekurienes”, kuras tiek kaut kādā brīdī, kaut kādos apstākļos deleģētas cilvēkiem. Varbūt pirmās kaut kā citādi jānosauc? Pēdējās mums nāk kā atklāsmes, kā intuitīvas prasmes vai intuitīvas zināšanas un to avots nav t.s. cilvēku evolūcija (tās produkts, zinātniski pētnieciskā darba vai izcila prāta spēju produkts). Nu, piemēram, priekšstati (zināšanas) par vielu uzbūvi varētu likties, ka tas ir pirmreizējs zinātnieku atklājums, taču vai bez zinātniskās darbības nepastāv molekulas? Ja tās pastāv, tad zināšanas par tām arī pastāv, - faktiski mēs nevaram atraut zināšanas no lietām. Ja vēl pašreiz tas tādā raupjā skatījumā arī notiek, tad tikai tāpēc, ka mēs, kaut kādu iemeslu dēļ, pie īstajām “zināšanām” netiekam pielaisti (varbūt neesam gatavi?). Domāju, ka tieši cilvēku negatavība ir par iemeslu tam. Pilnīgas “zināšanas” nav cilvēka prātiem aptveramas un arī nekad nebūs, jo tās nav kaut kas tāds, ko mēs mūsdienu grāmatas varētu izlasīt. “Grāmatām” būtu jābūt “dzīvām” – tās lasot, mēs caur tur zināšanu aprakstošiem simboliem it kā saplūstam ar attiecīgo lietu, parādību kā tādu – esam kā viens vesels ar to vai esam šī parādība– parādība ieplūst mūsos un tā arī zināšana ieplūst mūsos. Ja tas ir apmēram tā, tad Dievam tik tiešām bija jāuzliek kaut kādi “vārti”, lai cilvēks savu neattīstīto spēju aptvert parādības veselumā, nesataisītu lielas ziepes – nesagrautu VISU, KAS IR. Citiem vārdiem sakot, cilvēks tam nav domāts, nav piemērots. Ir jāiziet cilvēka attīšanās fāze. Ir jābūt pacietīgam, cītīgam, visu laiku redzot gaismu priekšā, nepazaudējot to. Viņam jāspēj iziet no tumsas, t.i., dzīve jāmotivē ne bēgšanā no tumsas, bet tieksmē pēc gaismas. Un tas nav vienkārši. Cilvēku sabiedrībā, šķiet, nav iespējama savstarpēja uzticēšanās. Kur nu runāt par savstarpējo uzticēšanos, - viņš nav iemācījies uzticēties pats sev. Varbūt ar šo arī ir jāsāk Jaunas Atmodas kustību – ar uzticēšanos pašam sev. Tas ir ārkārtīgi grūti. Es nevaru nosaukt procentus cik uz to ir gatavi, bet vērojumi pasaulē rāda, ka tas ir ļoti, ļoti maz. “Stipriem garā” nav problēmu dzīvot šajā pasaulē un nepazaudēt sevi. Tieši sevis pazaudēšana, sevis nezināšana ir mūs galvenais klupšanas akmens. Lielākā daļa cilvēku alojas, domādami: es esmu es. Cilvēks aprok savu ES aplipdams ar tirgus sabiedrības ļoti smalkos melos piedāvātiem viegli gūstamiem baudījumiem (ne velti mūsdienu sabiedrību dēvē par hedonisma sabiedrību). Smalkums ir tik smalks, ka cilvēks nespēj atšķirt savu no svešā un ar “putām uz lūpām” slavina un aizstāv to, bailēs ko zaudēt no baudām. Visus mudinājumi tiek laisti gar ausim vai baidoties no atklājuma, ka dzīve ir “beigta kaķa galvas vērtē”.

 

Dažādās vidēs līdzdalības prasme ir ārkārtīgi svarīga, izkopjot domāšanas, problēmu risināšanas un spriestspējas.

.. sākumā māceklis turas malā un mācās meistara domāšanas veidu un runasveidu attiecībā uz darāmo darbu.. vēlāk pēc skatīšanās un klausīšanāsun meistara padomiem māceklis pats izmēģina dažādas darba daļas.

 Mūsdienu uzskati par pārnesumu

Jaunas problēmas parasti ir analogas jau atstrādātajām problēmām, kaut arī analoģija ne vienmēr uzreiz saskatāma. Ja izstrādātās problēmas ir labi iepazītas, sakarības starp jauno un veco ir viegli pamanāmas.

Kad audzēknis cenšas pārnest principus un likumus, ielikdams šajās norisēs garīgu piepūli, to sauc par augstāko pārnesumu. ... ir jācenšas sniegt plašu piemēru klāstu, kurā skolēniem būtu redzamas jaunu principu un paņēmienu izmantojuma iespējas. .. piemēriem jābūt saistītiem ar reālās pasaules apstākļiem..

Pirms aicināt audzēkņus pievērsties pārnesumam, daudz laika veltiet sākotnējā uzdevuma vingrināšanai!...

Dodiet audzēkņiem daudz iespēju risināt radnieciskas problēmas...

... savlaicīgi uzsveriet nepieciešamo prasmju un zināšanu apguves nozīmi!

Aiciniet arī pašus audzēkņus meklēt meklēt iespējas īstai zināšanu lietošanai! (303)

 

Motivācija

 

Motivē vajadzības – Maslova piramīda...

... vajadzība pēc piederības un cieņas, kas nepieciešama katra cilvēka eksistencei un darbībai... jūt nepieciešamību būt draudzīgās attiecībās ar citiem cilvēkiem.. piederības motīvs dod enerģiju..

... sasniegumu motivācija

Kad bērni ir mazi (324) un mācās savā nodabā, viņi parasti domā par savu izpildījumu un nedomā par to, kā veicas citiem. Viņi bieži izrāda apmierinātību ar to ko iemācījušies. Skolā tie savus sasniegumus salīdzina ar citiem... te, skolēni ar augstām spējām jūtas lepni, bet bērni ar vidējām un zemām spējām, kā? Parasti viņus moka kauna apziņa, it īpaši tad, kad viņi cieš neveiksmi arī pēc patiesas piepūles. Šāda neveiksme ir pazemojoša, jo tā pierāda, ka viņiem trūkst spējas. ... bērns cenšas saglabāt savu kompetences apziņu, necenzdamies vispār neko darīt. .. viņu motivācija ir necensties..., jo viņi ir apzinājušies, ka sacensībās uzvarēt var tikai nedaudzi un viņi tik pat paliks zaudētājos...  rodas skolēnu savstarpējais naidīgums...

Individuālais vērtējums parasti saglabā augstu motivāciju...

 

Iekšējā motivācija – kurai nav acīmredzama atalgojuma, ... bērni ķeras pie darba bez īpašām ārējām apbalvojumu pazīmēm... manuprāt, akcentējot ārējos apbalvojumus jeb ārējo motivāciju, mēs sabojājam bērnus, jo tie pazaudē saikni ar savu iekšējo ES. Viņi tiek orientēti uz ārējām vērtībām un daudz vieglāk, gaidot “balvu”, pakļaujas ārējam spēkam, ārējai varai un beigu beigās izaug par ērtu pakalpiņu, pilsoni akurāti pildot visus rīkojumus un pavēles.

 

Frustrācija (334)

Pārāk sarežģīts materiāls, lai audzēkni tiktu ar to galā..

Skolotājs nenodrošina pastiprinātāju – novērtējumu, uz kuru ir cerējuši.

Skolotājs, ar kādu blakus rīcību, izjauc aktivitāti, kas vestu pie pastiprinājuma.

Ja neļaujam audzēknim pabeigt uzdevumu, kurā viņš ir iedziļinājies, jo beidzies tam paredzētais laiks, jūs viņa izraisāt frustrāciju.. Frustrācija notiek, ja neseko gaidītais pastiprinājums..... tas vājina vēlamo uzvedību un motivē nevēlamo..

 

Mācīšanās mazās grupās (392)

Diskusiju metode

...diskusijas ļauj skolēnam vairāk darboties un saņemt atgriezenisko saiti, tā, spiežot pēc salīdzinājumiem.. informācija gan tiek nodota lēnāk...

Diskusiju metode ir noderīga, ja gribam izkopt dažās ļoti svarīgas spējas:

1.      Spējas kritiski domāt, rosināt augstākā līmeņas domāšanu, iegūt vēlamas attieksmes un motivāciju.

2.      Spējas izteikties, pamatojot savu viedokli ar spriedumiem, kas balstās uz faktiem, loģiku, definīcijām, jēdzieniem un principiem.

3.      Spējas piedalīties demokrātiskās diskusijās. Piemērots veids kā apgūt spēju uzklausīt citus, vērtēt viņu argumentus, formulēt savus uzskatus domu apmaiņā, spēja pretoties personiskās patikas vai nepatikas ietekmei un pakļaušanās tieksmei vai spiedienam, spēja koncentrēt uzmanību uz apskatāmo priekšmetu, par spīti emocijām..

Diskusijas ļauj:

A)    Ļauj skolas darbam līdzināties reālās dzīves uzdevumiem, kuros iesaistīts vairāk nekā viens cilvēks..

B)    Izplatīt zināšanas no vairāk zinošiem uz mazāk zinošiem grupas dalībniekiem – mūsu gadījumā īpaši efektīvi;

C)    Nostiprināt pozitīvu attieksmi pret kopdarbu;

D)    Ļaut rādīt audzēkņiem paraugu citiem audzēkņiem;

E)     Dod audzēkņiem iespēju mācīties no citiem;

F)     Palīdzēt audzēkņiem mijiedarbības ceļā iepazīt patiesu izpratni, kura paceļas augstāk par vienkāršu uzdevumu un problēmu pareizo atbilžu ataršanu;

G)    Dod iespēju audzēkņiem labāk saprast pašiem sevi un citus.

 

Kooperatīvā mācīšanās (413)

Kooperatīvā mācīšanās organizēšana var:

1.      Mazināt aizspriedumus un naidīgu attieksmi starp indivīdiem un grupām;

2.      Palielina zema statusa audzēkņa līdzdalību sociālajā mijiedarbībā, lai tie iegūtu līdzvērtīgāku lomu grupas uzdevumos;

3.      Uzlabot skolēna izteikšanās apjomu, tas ir, palielināt izteikumu biežumu un ilgumu sarunās ar grupas biedriem uzlabot audzēkņu sasniegumus..

Daži veidi:

Audzēkņu komandas – kopā risina problēmu;

Individuālās mācības (422)

Individuālās mācības ietver darbu ar vienu skolēnu un privātmācības, kā arī patstāvīgu mācīšanos.

Pedagoģijā individuālās atšķirības nozīmē, ka skolēni atšķiras ar veidu, kādā viņus vajadzētu mācīt – ar satura grūtības un organizētības pakāpi, tempu utt. Tas nozīmē, ka skolotājam jāatrod ceļi mācību individualizēšanai: jāatrod katram skolēnam uzdevumi, kuri atbilst viņa konkrētajām spējām, iepriekšējiem sasniegumiem un interesēm; jālieto dažādi mācīšanās veidi, stili, kuri atbilst skolēna spējām; jāļauj katram skolēnam strādāt tieši viņam atbilstošajā tempā.

Mācīšanās stratēģijas:

Apkopojums un liekas informācijas atmešana;

 Iztēle, fantāzija – skolēni priekšstata to, kas ir izteikts vārdos;

Stāsta uzbūves analizēšana – sākums, notikumi, problēmas, mērķis;

Jautājumu uzdošana – lasīšanas gaitā liek formulēt vispārīgus jautājumus.

 Jautājumu atbildēšana – pēc izlasītā teksta..

Iepriekšējo zināšanu aktivizācija – skolēns izmanto jau zināmo, lai vieglāk saprastu un atcerētos jauno materiālu.

Patstāvīga mācīšanās

Patstāvīgā mācīšanās iemāca skolēnu strādāt patstāvīgi, uzņemties atbildību par savu izglītību.

Skolēnam jāprot:

·         Mobilizēties darbam;

·         Izmantot cilvēku un materiālos resursus;

·         Jāuzskata šis darbs par vērtīgu un personīgi nozīmīgu;

·         Jāiemācās darbu veikt labāk nekā viņš to spēja sākumā.

Ne visi skolēni ir piemēroti patstāvīgam darbam.

Patstāvības 3 līmeņi (429):

1.      Darbs skolotāja vadībā – skolēnam trūkst spēju virzīt dabu vai ievērot pašdisciplīnu. Skolotājam jāvelta diezgan daudz laika, lai skolēnam palīdzētu;

2.      Kopīga plānošana – skolēns pats spēj virzīt savu darbu, bet viņam vajadzīga palīdzība darba gaitā.

3.      Individuālais darbs – skolēns pats spēj definēt tematu, pieņemt lēmumus, atrast resursus un ievērot beigu termiņu.

 

Mūsu gadījumā (par matemātiku domājot) dažāda līmeņa patstāvība attiecināma ne tikai uz katra no bērniem, bet tie var mainīties atkarībā no tēmas, var caurvīties.

 

Meistarības apguve (431)

·         Ievada sagatavošana. Tās pamatā ir grupas darba, kopīgs visiem...

·         Meistarības orientācija. Kamēr skolēni nav parādījuši meistarību konkrētā mācību pakāpē, viņi nedrīkst pāriet pie jaunā materiāla....

·         Palīdzība vajadzības gadījumā. Skolotājs rūpējas par palīdzību, ja tā ir vajadzīga – palīdz risināt uzdevumus, pārrunā attiecīgo tēmu, uzmundrina, atbalsta..

Privātmācības (434)

Šis darbs “skolotājam” palīdz tik pat daudz, cik skolēnam.. veidojot šādus pārus:

·         Vecāks  (es teiktu – zinošāks”)  un jaunāks audzēknis;

·         Skolotājs un skolēns;

·         Skolotāja palīgs un skolēns;

·         Prasmīgs un mazāk prasmīgs skolnieks.

 

 

Privātskolotājs uzdod jautājumus, gaida atbildes, uzslavē pareizu atbildi un, ja vajadzīgs, pasaka priekšā. Es piebilstu vēl ka palīdz ko izdarīt – apgūt kādas praktiskas iemaņas, paskaidro.

Pozitīvs pastiprinājums privātmācībās

·         Salīdziniet skolēna veikumu tikai ar viņa paša veikumu;

·         Paziņojiet par progresu, kaut arī tas pēc citiem standartiem būtu niecīgs; darīt to uzmundrinošā tonī;

·         Nodarbojieties neilgi, lai audzēknis nenogurtu un nesāk sajust apnikumu;

·         Ievērojiet kopdarbībā stilu, kas atbilst audzēkņa vecumam - rotaļa, humors;

·         Neiesakiet audzēknim, ka uzdevums ir viegls – ja audzēknim veiksies, gandarījums būs par paveikto lielāks.

 

 

 

Klases mācīšanās veids: konstruktīvistu metodika.  (447)

Audzēkņi mācās un nevis pasīvi uzņem zināšanas, bet konstruēdami vai pārveidodami zināšanas atkarībā no tā, kā jaunā pieredze mijiedarbojas ar viņu iepriekšējām zināšanām.

Kā ir? Vai vienmēr šāds process ir apzināts, apzināti jāveido kādā konkrētā nodarbība vai arī tas it kā notiek pats par sevi. Piemēram, mazs bērns (principā tas var notikt jebkurā vecumā), kurš vēl nemāk runāt ir klāt vidē, kurai jau ir pieredze, zināšanas. Vai nenotiek tā, ka bērns klausīdamies. Skatīdamies, kaut ko darot ne tikai “kā mērkaķītis necenšas atdarināt, neizmantojot tos priekšstatus, kurus jau ir ieguvis un varbūt pat nav ieguvis. Tvertai it kā ieguļas kaut kāda dabīga, (konkrētam) cilvēkam raksturīgā matricā. Matrica var būt kaut kādi režģu punkti, kristalizācijas centri, bet centri jau ar noteiktām īpašībām, konkrēti raksturojami un pateicoties tiem apzināšanās matricas šķietami brīvā telpa “aizvelkas” ar šiem centriem (kas nāk no aizlaikiem, no it kā nekurienes, (no iepriekšējos mūžos krātā, iekrāsotā vai vispār cilvēka būtnei raksturīgā. Cilvēks kaut ko var ne tāpēc, ka viņš piedzimis cilvēku vidē un kaut ko iemācās, bet tāpēc, ka viss patiesībā jau ir viņā, bet neizvērstā formā. Tātad mums nav pamata apgalvojumam, ka nenotiek kaut kas konstruktīvs pat zīdaiņa prātā. Protams, ka varam to nosaukt par pasīvo mācīšanos (varbūt labāk par neapzinātā fāze konstruktīvismā), bet varbūt pasīvi konstruktīvo (neapzināti konstruktīvais)? Te bērnam esot tikai klāt – viss notiekas!

Pēc definīcijas, pasīvā mācīšanās ir mehāniska zināšanu apguve (iekalšana), nepūloties izprast, risināt domu, problēmu. Tā ir zināšanu atcerēšanās un reproducēšana (Skujiņas vārdnīca 121). Domāju, ka var būt arī kaut ka tāds tajā gadījumā, kad apzināšanās ir kaut kādā veidā nošķirta, no manis minētās, iedzimtās matricas punktiem. Šāds cilvēks faktiski nav cilvēks, bet kaut kāda robotizēta būtne, kura patiesi sākotnēji bijusi “balta lapa”. Šāda situācija var rasties kad kaut kādu iemeslu dēļ piekļuve matricai ir liegta. Jo stabilāka, tīrāka ir piekļuve, jo straujāk notiek kristalizācija – mēs sakām talantīgs, spējīgs utt. Domādami, ka tas ir bērna nopelns šajā dzīvē. Patiesībā tā ir Dieva dāvana par jēdzīgi nodzīvotām dzīvēm vēl no aizlaikiem vai arī no sākotnes laimējies būt radītam Dieva iecerētā pilnībā un dzīvot dzīves bez īpašas piepūles, veltot tās “gaismai”.

Iepriekšējo spriedumu gaismā mēs varam skatīt konstruktīvistu teoriju un domāt tās atziņās, radoši attīstot vai vienkārši pamatojot savu pedagoģisko darbību.

Te vēl vēlos piebilst, kad darbojoties dažāda vecuma grupā vienlaicīgi strādā abas fāzes “neapzinātā un apzināta”. Skolotājam būtu jāvēro un jānoskaidro: kā rosinās kristalizācijas centri, kuri no centriem ir aktīvāki un uz tiem arī “jāspiež”. Jāattīra ceļš uz visiem – kā? Maksimāli darbojoties dabīgā vidē, drošā vidē (drošība rosina atvērtību), prom no samākslotības, meliem un viltus – jābūt maksimāli atvērtiem, atvērtiem visam, kas nāk no bērna, ar maksimālu uzticēšanos, dod mīlestību cik vien var iedot. Vidi uzturēt jo tīru visās iespējamās tīrības izpratnēs. Tā “taciņa iestaigāsies”, taps “zināma”, ierasta. Un tas ir ļoti svarīgi visos vecumos, tas palīdz: 1. Saglabāt sevi; 2. nekļūdīgi darīt to, kas konkrētajā dzīvē jādara t.i., saskanīgi iekļauties vispārējā vides harmonijā jeb nodzīvot jēgpilnu dzīvi. 3. Tā var tikt nopelnīta “dāvana no Dieva” tajā pat dzīvē vai nākamajā. Dāvanas dod iespēju būt arvien laimīgākam, pilnīgākam, es teiktu, - dievišķākam.

 

Konstruktīvistu mācīšanās raksturs (490)

Izvirzīt priekšplānā to, ko skolēni jau zina. Ko mēs zinām par to ko bērns “zina” vai nezina? Pirmkārt, jānododas jau augstāk minētiem vērojumiem. Otrkārt, jāpaļaujas uz savu attīstīto intuīciju. Treškārt, jārada apstākļi daudzveidībai un gan jau bērna apzināšanās pati atradīs spēcīgākās saites; Ceturtkārt, jāpieņem, ka bērna likteņa ceļi ir tīri un viņš atrodas vidē, kurām tam saskaņā ar likteni arī ir jāatrodas; piektkārt, jārada vide tāda, kāda tā jau minēta iepriekš.

Pamazām iestājas otrā pašapziņas fāze, kad bērns sāk apzināties savas prasmes, zināšanas, savus iekšējos spēkus, savus dotumus, intereses utt. (visu mūžu caurvīsies pirmā fāze). Šajā fāzē līdz briedumam svarīgākais uzturēt tīru vidi (lai prāts nekļūst pa “kungu”, lai tas nepiesārņojas un caur to arī neaizveras kanāli uz kristalizācijas centriem – cilvēks tā var pazaudē sevi.

Organizēt atklājumu mācīšanos. Skolotājs dod problēmu, kuru skolēnam jāatrisina pašam, jāprot izskaidrot. Arī šeit līdzīgi var darboties ar visām vecuma grupām.

Vērtēšana (506)

Objektīvs, subjektīvs vērtējums. Mēs kvantitatīvi nosakām skolēna sasniegumus.

Tas var notikt salīdzinot zināšanas, prasmes ar noteiktiem kritērijiem katrā jomā, pēc kaut kādiem noteiktiem paraugiem. Vai nu tie ir ierēdņu izstrādāti (no ārpuses deleģēti – tātad vispārīgi un ir kopīgi visiem valsts skolēniem) vai skolas iekšienē, skolotāja izstrādātie, bet beigu beigās, katrs skolotājs ir spiests tos saskaņot ar valsts standartā definēto. Šāds modelis veido it kā “dabīgu” situāciju, kurā vienas programmas skolēni tiek salīdzināti savā starpā. Un pareizi Geidžs raksta (505), ka faktiski mēs neredzam, nezinām, kas notiek skolēnā – kā viņš domā, uztver, kā iet uz sapratni, kas iegūlis atmiņā un visas citas sīkas, bet svarīgas nianses – šie procesi ir neredzami. Un tad nu vai nu liekam viņam ko izdarīt, vai vērojam un izvērtējam un viņam to pasakām, jo domājam, ka tas kaut kādā veidā stimulēs bērnā noteiktu uzvedību. Iespējams, ka arī stimulē – piemēram, bērns sāk cītīgāk ko darīt vai, tieši otrādi, atsakās ko darīt vispār. Un ko ar lēnajiem, domātājiem. Kādreiz mēs sakām: bērns nespēj koncentrēties, bet ko tad viņš dara tai laikā, kad vēlamies, lai viņš koncentrējas, ne reti viņš mūs pat nedzird, jo viņš ir aizņemts ar ko citu, ar ko tādu, kas prasa dziļu koncentrāciju.

Normatīvā vērtēšana (506)

Piešķiram balles pēc iepriekš izstrādātiem kritērijiem. Ļauj salīdzināt indivīda sasniegumus ar citiem indivīdiem. Vienmēr būs ieguvēji un zaudētāji (vairums zaudētāji!)

Kriteriālā vērtēšana (508)

Cilvēka kompetence tiek mērīta salīdzinājumā ar iepriekš noteiktiem satura zināšanu vai izpildījuma standartiem – salīdzinājums ar citiem skolēniem te nav svarīgs. Kriteriālie mērījumi tiek izmantoti, kad vēlamies noskaidrot, ko skolēni zina vai prot, nevis viņu stāvokli salīdzinājumā ar citiem. Parasti kriteriālajos  pārbaudes darbos tiek izmantots : “ieskaitīts/neieskaitīts”, - galvenā rūpe – vai ir apgūts materiāls.

Drošums (511)

Divi kritēriji pēc kuriem var spriest par pārbaudes darbu kvalitāti: drošums un atbilstība mērķim (validitāte). Drošums nozīmē  faktiski apgūtā noturību laikā – vai to uzrāda pārbaudes darbs? – vai pēc laika uzrakstīts pārbaudes darbs dos tos pašus rezultātus? Kriteriālajā pārbaudes darbā nav svarīgs iegūto punktu skaits, bet interpretējošs lēmums.