Spēja vienoties ap Latviju

 Pārdomas kuras rosinājušas dažas atsauksmes par mūsu dižgaru domu pētījumu.

Pasaules vispārējas nesakārtotības rezultātā mēs vairs neatpazīstam savus dižgarus, kuru vārdos vajadzētu ieklausīties. Nesakārtotība radusies tāpēc, ka mēs neesam mācīti (tādas ir tagadējās tradīcijas) atrast sevi, atrast savu vietu, apzināties savu personīgo patieso iekšējo spēku. Mums, ja tiešām grasāmies “mosties”, tieši ar to ir jāsāk (uz to arī norāda visi iztirzāto dižgaru darbu), jāsāk ar sevis atrašanu. Tas nav viegli, jo esam audzēti  augstprātībā, ka visi esam vienādi, ka visi varam vienādi plaši aptvert VISU, KAS IR. Manuprāt, Rainis, Jurevičs, Raudive u.c. minētie Latvijas cilvēki ar savu mūžu, ar savu darbu mūsu Latvijas labā ir pierādījuši savu diženumu, savu spēju aptvert ļoti plašus dzīves jēgas apvāršņus. Nedarīsim tā, kā to pašreiz dara mūs reālie valsts dzīves organizētāji, – izliekas par kurliem. Patiesībā viņi tādi arī ir, jo nedzird to, ko nespēj saprast. Mums jābūt citādiem! Aicinājums ieklausīties mūsu dižgaros nebūt nenozīmē, ka mūsu katra domas nav svarīgas, - ja tas tā būtu, mēs nekad nespētu ne par ko vienoties, pat tautai izšķirošos momentos.

Citas pārdomas saistās ar mūsu (latvieša, Latvijas) patiesā spēka neatzīšanu. Mūsu tautas “ģēnijs”, varētu to nosaukt par tautai raksturīgo dzīvesziņu, par tautas garīgajam spēkam, tautas dvēselei paceļamiem un izpildāmiem uzdevumiem. Šis “ģēnijs” ir jāapzinās, jāstiprina un tam ir jāliek strādāt. Tikai tajā rodamais spēks palīdzēs mums izdzīvot laikmeta griežos kā tautai. Ja to neapzināmies, tad vispār vairs nav ko runāt! Tautas “ģēnijs” vai “tautas dvēsele” dažādi tiek aprakstīta. Jānis Rainis tai pamatu rod tautasdziesmās “kuru dziļās saknes nav prātam aptveramas”. (Tas viss nebūt nenozīmē citu tautu “ģēniju” neatzīšanu)

No augstāk teiktā rodas vēl viena atziņa pārdomām: vienotība. Vienotība ap to veselumu, kuru nu saucam par “latvisko dvēseli” jeb vienkārši ap mūsu tautas gara spēku, vienotība ap Latviju. Tas nozīmē, ka jāsarūpē “burvju gredzentiņš”, kas pārved katru no mums uz mūsu mīļo zemi, tas “gulbītis”, kas pārved mūs mājās, mājās visplašākā nozīmē – padomāsim par to! Bez šīs “mājās atgriešanās”, bez savienošanos ar Latvijas gara spēku, mēs nespēsim vienoties un pievilsim visus, kuri uz to cerēja (varbūt arī Dievu?)

Lai veicas! Lieldienas vairs nav tālu!

Ojārs