Par tautu un tās nākotni domājot

                                                                                                                         Vai šīs skolas patiešām ir labas,

 ja tās neizveido skolēnos spēcīgu latvisko identitāti

 un vēlmi strādāt savas valsts labā?

Godi Kellers - pedagogs un skolotāju izglītotājs no Norvēģijas

 

Par tautiešiem un tautas nākotni domājot

Pat nav svarīgi cik gara ir bijusi cilvēces evolūcija, - tā ir ļoti gara, bet svarīgs ir tas apziņas stāvoklis, kurā vairums ļaužu atrodas. Kāds tas ir, mēs katrs to varam izvērtēt pateicoties bagātajam informācijas laukam – alkatība, vardarbība, seksuāla izlaidība, ģimenes institūta sabrukšana, svešvārdā šo laiku var raksturot kā pragmatiskas tumsonības, varas, nihilisma un hedonisma laikmetu (vai Viduslaiki vispār ir beigušies?). Cilvēku tiesības ir šo triviālo “vērtību” aizstāves. Kur man tajās atrast manas, manas ģimenes tiesības dzīvot tautas un dabas harmoniskā vidē, dzīvot bez bailēm un stresa, vārdu sakot, būt laimīgam šajā konkrētajā, vienreizēja, ne visai garā mūžā, kuru Dieviņš man ir atvēlējis. Kāpēc tā ir? Izskatās, ka tas ir noticis tāpēc, ka pasaulē (pēc K.Vilbera skalas) pie varas atrodas vidējā līmeņa apziņas stāvokļi, t.i., cilvēki, kuri iekapsulējušies niecīgā laiktelpas punktā, kurā sajūsmā dzenas pēc mantas, tīksminoties par elpas trūkumu gara šaurībā. Gars… vai vispār varam runāt te par garu, par gara spēku, par mīlestību un nemaz jau nerunājot par kādu tiekšanos “Gara Visuma Tālēs”, par ko tādu, kura dēļ ar skubu mēs nākam un ejam no mūža uz mūžu, par ko tādu, kura tikai nojausma vien, liek svētlaimē satraukties sirdij, liek pateikties Dievam par to, ka esi, par to, ka vari darīt to, ko dari, iekļaujoties Visa, Kas Ir veselumā.

Daudzu mūsu tautiešu raizes ir un ir bijušas līdzīgas. Viņi savu mūžu veltījuši domām un darbiem, mudinot, dodot un iedvesmojot savus tautiešus rauties ārā no tumsas. Vēsture uzrāda laikus, kad tas arī izdevies, ka tauta cēlusies, aizstāvot vispārcilvēciskas pamatvērtības, kuras reiz pati pasaulei ir devusi. Pavisam maz ir vajadzīgs, lai pat šajā bezcerības laikā, mēs atkal ko tādu varētu izdarīt. Ir tikai jāpamostas no hedonisma miega un jāierauga pie apvāršņa Rīta Ausmu. Šis ir dabīgs ceļš – pamosties ausmā, aiziet līdz upei un izmazgāt miegu no acīm! Šī soļa vitālo nepieciešamību pauž neskaitāmi mūsu dižgari (patiesie tautas skolotāji), uz to mudina mūsu tautasdziesmas. Un katru rītu derētu paskatīties spogulī vai ūdens rāmumā: vai tu tur sevi redzi kā tautasdziesmu, kā kaut ko skaistu, veselu, tikumisku, kā kaut ko mūžīgu? Varbūt redzi sevi uz “krāsns”?

Lai ko arī tu tur neredzētu, pasniedzies un paņem kādu grāmatu no tautas grāmatu plaukta: vai tā ir kāda Andra Buiķa, Vairas Vīķes-Freibergas, Konstantīna Raudives, Zentas Mauriņas, Jāņa Raiņa, varbūt tā ir kāda no Rudītes Raudupes vai Ivara Vīka grāmatām – to ir daudz.  Bet noteikti līdzēs televizora kanāla atslēgšana no “Ugunsgrēka” vai kāda cita latviešu “kino mākslas šedevra” uz dabas un cilvēka dzīves skaistuma aprakstošu, uz Dziesmu svētku vai kādu tautas sadziedāšanās pasākuma ierakstu! Bet laiku pa laikam aizej uz kādu lauku pirti, bez alus un uzkodām, bet ar asām bērzu slotām. Tas spirdzinās, ielies ķermeņa audos spēku un ļaus piecelties - palīdzam sev un  tiem, kurus dēvējat par savējiem!

Mums tas izdosies, jo mūsu tautas dzīvesziņas dzirkstelītes vēl kvēlo. Mums vēl ir no aizlaikiem nākusi tautasdziesma, kuru dziedam; mums ir pirmkodu saturoša valoda, kurā vēl runājam; mums ir Visuma harmoniskā Veseluma izteicošas, aprakstošas, patiesību nesošas rakstu zīmes, kuras ieaužam jostās un svētku drānās; mums ir Dievs, kurš devis darba un labestības tikumus; mēs dzīvojam skaistā un svētā zemē, - mums ir viss, kas vajadzīgs tautas nemirstībai, viss, lai nepazaudētu sevi pasaulē valdošajā haosā, lai celtos un darītu un, lai ar savu pārliecinošo piemēru rosinātu arī citus. Tas ir mūsu pienākums, mūsu atbildība!

Domājot par tautas vīziju jeb ideālu, uz kuru tiekties, nebūt nav jāmēģina iezīmēt kaut ko tādu, ko paši nespējam aptvert. Vīzijai ir jābūt kā Ceļam, kurš pazūd aiz apvāršņa nezināmajā, - tikai ejot, mēs ieraugam arvien jaunas tāles, jaunas iespējas, jaunus uzdevumus; Vīzijai ir jābūt kā skaidri iezīmētam Ceļam, ar visām norādēm un ceļa stabiem, kurus ieskicēju iepriekšējā rindkopā.

Pievērsīsim skatu tālajam horizontam, kur Diena aust. Klusums un miers, mēs esam radoša akta brīnumā, mūsu dvēseles, mūsu būtības ir rezonējoši iekļāvušās kosmiskajos ritmos, Dieva iedibinātajā kārtībā, kurā Zeme pagriež savu vaigu pret Gaismas avotu. Rezonanse ir tik spēcīga, ka kopības izjūtas iedvesmo labestībai un Mīlestības, rosina Kalpošanai. Šīs izjūtas ir tik spēcīgas, tik dabīgas, tik saderīgas ar mums, ka prāts neprasa apspriešanu - no kurienes un kāpēc. Tajās runā kaut kas ārkārtīgi sens, kaut kas tāds, kas noņem aizplīvurojumu laikatelpai, - mēs pēkšņi sajūtam sevī mūžību, kura mūs vedusi un ved no nepatveramas laika tāles cauri šī brīža fokusam uz tikpat nepatveramu tāli nākamībā. Klusums iedibina mūsos tādu apziņas stāvokli, kurā apjaušam sevi kā būtisku Visu, Kas Ir laiktelpas daļu, apjaušam savu patieso esmi, sava gara spēku. Mēs sākam saprast, ka vienlīdz nepieciešams K. Raudives “iekšējais” un “ārējais” cilvēks vai kā Pēteris Kļava saka, ir jādzīvo ne tikai “horizontālē”, bet arī “vertikālē” - tā dod mums spēku “iekšējam” cilvēkam, tā paceļ mūsu garu. T.i. labklājībai jābūt kā mūsu spējai fiziski šajā brīdī pastāvēt: ir jāattīsta fiziskā, finansiāla varēšana, ir ‘”ārējam” cilvēkam jādod spēcīgi “ārējās” varas instrumenti:  tehnoloģijas un intelekts.  Bet to, kā pareizi rīkoties ar šiem instrumentiem, noteiks mūsu “iekšējais” spēks, kuru atradīsim mūsu sirdīs, ja tās atvērsim. Šo abu spēku apvienojums ir Gudrība.  Gudri dzīvot nozīmē sakļaut momenta situācijas nosacījumus ar tiem, kuri vērsti vispārējas izaugsmes un gara attīstības virzienā, nenododot dievišķo cilvēkā.

Viena vieta, kurā tiek attīstīta Gudrība, ir mūsu ģimenes - Ģimenes ar lielo burtu. Tādas nebūt Latvijā nav mazums. To apliecina mūsu zemes kultūras dzīves daudzveidība, bagātība. Izskatās, ka pašreiz ģimene ir vienīgā institūcija, kas dod cerību nākotnei. Noteikti tā nav valsts! Varbūt kāds no mūsu valsts vadītājiem arī domā, ka viņi kalpo savai tautai, bet  kaut kā tas viņiem nesanāk. Varbūt tāpēc, ka viņi vai nu domā, ka saprot lietu kārtību vislabāk (neprot ieklausīties), vai arī tāpēc ka pārāk skatās uz Rietumiem, ko viņi tur dara, ko viņi teiks. Varbūt vienkārši baiļojas, ka kāds tiem kaut ko var atņemt un tad nu cenšas ar likumu un noteikumu palīdzību savilkt jo cieši varas grožus, apgalvojot, ka tas tiek darīts tautas labā.  Es nezinu. Bet es, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas prieka eiforijas, esmu zaudējis jebkuru ilūziju, ka nu būšu pats savas laimes kalējs.

Ja ko darīsim skolas labā, tad ir cerība, ka vismaz mūsu bērni vai mazbērni tādi varētu būt.  Lai mēs visi iemācītos gudri dzīvot, ir jāveido Gudrības Skola (tā to reiz nosauca madonietis, skolotājs, filosofs Jānis Martinsons,). Mūsu Latvijas skolā ir jāienes kaut kas tāds, kas mums vienlaikus atklāj gan Mīlestību, gan Patiesību. Tai jābūt vietai, kurā mēs paņemam cilvēku pie rokas un iedrošinām to kaut kam dižam, kaut kam tādam, kuram domāts ir tikai viņa mūžs, kuram dzīvi vērts atdot. Reiz mans tēvs (galdnieks) mācīja: dēls, paskaties mežā – vai tu tur redzēsi vienādus kokus? To pašu var teikt, viņš teica, par cilvēkiem, - nav vienādu cilvēku. Šī vienkāršā vīra atziņa, saistāma ar nepieciešamību veidot tādu izglītības modeli, kurā būtu iespēja šai cilvēku daudzveidībai atklāties un izpausties; iespējai, katram jau no mazotnes (bez izņēmuma!) atrast savu vietu atbilstoši katra individuāliem dotumiem un spējām. Tas nozīmētu atzīt to, ko aiz gadu simtiem Laodzi un šodien holistiskās teorijas māca: spēcīgi veselumi ir pašorganizējoši; tas nozīmē  pilnīgi pretēju darbību tam, ko pašreiz darām: neļaujam katram veselumam (cilvēkam, ģimenei, skolai, pagastam, sabiedriskai vienībai un beidzot tautai) brīvi pašorganizēties. Izglītībā tas nozīmētu decentralizāciju; tas nozīmētu ne mazo skolu, bet lielo skolu likvidāciju (nevis bērnus vest uz lielajām pilsētu skolām, bet otrādi – uz mazajām lauku skolām); tas nozīmētu nevis kaut ko obligātu, noteiktos rāmjos iespiestu prasību uzspiešanu savas valsts pilsoņiem, bet radīt, nodrošināt brīvas izvēles nosacījumus. Tas nozīmētu pāreju no “varas” valsts uz sadarbības valsti, Rainis teiktu – augstas kultūras valsti.

Nav apstrīdama pieredzē gūtā atziņa, ka dzīves vide (vai tā ir ģimenes vai skolas) ir pats svarīgākais audzinātājs – mēs pareizi sakām: Māte Daba. Māte ne tikai tāpēc, ka tā mūs baro un dod siltumu, bet arī tāpēc, ka esot tajā, iekļaujoties tās procesos, pat līdz to atdarināšanai, tā ļauj mums garīgi pilnveidoties, ļauj atklāt mums mūsu patieso dabu. Dabas Māte, būdama dievišķa savās izpausmēs, mums māca vienotību, līdzjūtību, iecietību, pacietību un citus tikumus. Tāpēc skolai jābūt dabas vidē (vai vismaz dabas vides ieskautai). Varbūt, kā to māca skolotājs, matemātiķis Jānis Mencis (senj.), būtu jāatjauno “lauksaimniecības” mācība un darbs pieskolas lauksaimniecības zonā – ne IT tehnoloģijas (to nozīmīgumu nevar noliegt) mūs veido kā Cilvēkus. Cilvēks un Daba ir vienoti organiski veselumi – šī vienotība caur savstarpējo saderību var palīdzēt mums katram atrast un nostiprināt mūsu patībās definēto, tapt patiesi gudriem. Vai tie, kas savos prātojumos par lauku skolu neefektivitāti, ir aizdomājušies, kur un kā  radusies, piemēram, Piebalgas puses lauku skolu dzemdētā gara elite: A.Austriņš, brāļi Kaudzīši, K.Skalbe, E.Dārziņš,  J.Zvaigznīte, P.Gailītis - Latvijas Republikas izglītības ministrs,  V.Zāmuēls -  Latvijas Ministru prezidents, K.BormanisA.Austriņš, P.Putniņš, A.Kiršteins, J.Ozols, J.Endele u.c., – tas ir tikai viens neliels novads Latvijā!

 Cita ne mazāk būtiska komponente, kura ieliekama skolā ir sabiedrība, bet ne tāda, kura komandē un valda, bet kura, rodot ar indivīdu savstarpējo saderības saiti, veido abpusējo pamatu saderībai, patiesai cieņai, brīvībai (bez politiski iekrāsotās patriotiskās audzināšanas topam savas Tēvzemes patrioti); veido pamatu indivīda pašizteiksmei, tā patības pašrealizācijai nepieciešamo instrumentu saņemšanai.  Tīri pragmatisks akts (ne reizrēķins un komati – J.Mencis) nenesīs labākos augļus  – ir aktīvi jādzīvo tajā sabiedrībā, tajā tautas vidē, kurā esam piedzimuši. Un līdzīgi, kā konkrētās dabas vide, tautas tradicionālās kultūras vide (mācīsim skolā Dainas – Vaira-Vīķe Freiberga) ir otrs spārns mūsu cerību, mūsu sapņu putnam, lai tas virtuozi, lai tas laimīgs būdams, varētu tiekties uz tālēm, tiekties uz to, kas ir aiz apvāršņa.
Šo tekstu, nedaudz saīsinātu, var lasīt:

http://www.delfi.lv/orakuls/biblioteka/47420251_ojars-rode-ceribu-nakotnei-dod-gimene-ne-valsts

Skolotājs Ojārs Rode