Ko par un ap Latvijas vīziju saka mūsu dižgari

 Kāpēc nav Latvijas attīstības vīzija? Taisnības labad jāatzīst, ka ir daži “tautās neaizgājuši” individuāli mēģinājumi to aprakstīt. Valsts mērogā ir tikai attīstības programmas.

Iespējams, ka šāds stāvoklis ir izveidojies varbūt tāpēc, ka netiekam vaļā no šaubām par savu spēku, varēšanu, par patiesām vērtībām, - vārdu sakot: “vilciens ir aizgājis” un neko vairs nevaram te izdarīt. Grūti šajā laikā ir ielūkoties kut kur nākotnē un saskatīt gaismu, saskatīt un aprakstīt ko tādu, uz kuru būtu vērts tiekties un kur nu vēl pastāstīt par to citiem. No zinātnieku apsvērumiem par nelineāro sistēmu nelīdzsvaroto stāvokli izriet, ka izmaiņas tajās var notikt spontāni, strauji, ar pilnīgi neprognozējamu rezultātu, t.i., rodas kas pilnīgi jauns, kas pat prātā nevienam nav ienācis. Šāda nelineāra sistēma, kura, izskatās, ka tuvojas nelīdzsvaram, ir mūsdienu sabiedrība. Un te nevajag ne zinātniskus pētījumus, ne intuitīvus signālus, - pietiek atvērt acis un palūkoties ikdienas norisēs vai garākos laika posmos, - nepārtraukta karošana, vides neprātīga piesārņošana nav vienīgie rādītāji, – ieskatāmies kritiski savas valsts, savas Latvijas kultūras dzīvē. Vai mēs paši, latvieši (kas ir sevišķi skumīgi), nepieradinām sevi pie izlaidības, vardarbības un vienkārši stulbuma “modernās” teātra izrādēs, radot paši savus televīzijas seriālu “mākslas šedevrus”  vai uzspiežot kaimiņzemju šizofrēniju. Patiess garīgums tiek aizstāts ar gara nabadzību stimulējošu materiālo vērtību, naudas un baudu dievināšanu. Un taisnība ir tibetiešu mūkiem, kuri šo laikmetu dēvē par “netīro atkritumu laikmetu”. Esam paši ar saviem mēsliem tā apraduši, ka tos nemanām, – uz to norāda vērtību skalas pētījumi par jauniešu nākotnes iecerēm; uz to norāda minēto televīzijas “šedevru” popularitāte, aizraušanās ar spēlītēm datoros, telefonos un valdības proponētā konkurentspējas atslēga – datorprasmes no pirmās klases Dainu vietā.

Varbūt šodien, peldot sūdos, izklausās naivas sarunas par kādu tur garīguma sabiedrību, bet ko darīt? – peldēt un nogrimt reizē ar visiem citiem?

Rosinu būt drosmīgiem un neraugoties uz visa notiekošā traģēdiju kaut ko darīt. Ne tikai sev darināt peldriņķus, – kaut kādā brīdi, kad atvars būs ieguvis neapturamu spēku, mēs visi aiziesim dibenā. Tāpēc domāsim vispirms paši un tad aicināsim piepulcēties visus tos, kuri atradās uz robežas un nebija līdz šim pietiekami izlēmīgi.

Šodien aicinu ieklausīties mūsu pašu dižāko ļaužu padomos, priekšlikumos, idejās. Varbūt tās ne vienmēr būs izteiktas tiešā sakāra ar Latvijas vīziju, bet noteikti domājot par cilvēku un viņa dzīves jēgu, par Latviju, par tās nākotni.

Sanāca visai garš teksts, bet noteikti īsāk nekā pašiem izlasīt visas beigās minētās grāmatas (lai gan tas nemaz nebūtu slikti). Domāju, ka te rakstītais, var tikt papildināts vēl ar citu latviešu gara spēka nesējiem un paudējiem.

 

Herders

Herders nozīmīgums meklējams jau tajā vien, ka viņš iestājās par tautu daudzveidīgo kultūru saglabāšanu, kā kaut ko nozīmīgu cilvēces evolūcijā.  Var iebilst, ka viņš nav latvietis, tādejādi neizteiks mūsu tautas dvēselei raksturīgo. Taču viņš ir dzimis uz Latvijas zemes, kas pats par sevi jau liecina par kaut ko radniecisku, par kaut kādu viņa dvēseles rezonansi ar to. Varbūt tieši tāpēc viņš ir tapis pasaulē pazīstams filosofs. Edgars Siliņš, apcerēdams intuitīvo radošumu, dažādus domāšanas veidus, balstās uz Gella-Manna (amerikāņu fiziķis teorētiķis, Nobeļa prēmija laureāts) idejām. Gells-Manns atzinīgi novērtējis Herdera iestāšanos, valodu daudzveidības saglabāšanas kontekstā, par senāko indoeiropiešu valodas nesēju latviešu un lietuviešu valodas glābšanu, apstiprinot augstāk teikto (Gells-Manns 1994. gadā ir paudis prieku par Latvijas un Lietuvas neatkarības atgūšanu).

Līdzībās analizēdams dzīvnieku un cilvēku ķermeņu konstitūciju, Herders konstatē- lai arī cilvēks ir visspēcīgākais radījums uz Zemes, tā veidols atbilst miermīlībai, radīšanai, bet ne laupīšanai, slepkavošanai, ārdīšanai. Miermīlību un spēju radīt viņš nosauc par cilvēciskuma pazīmēm. Tā kā, Herdera prāt, cilvēkā ieliktie spēki ir savstarpēji gudri saskaņoti un orientēti attīstībai, viņš nevar neko veikt pretrunā tiem, jo tas nozīmētu iet pašam pret sevi. Bet tas nav iespējams, jo katrs spēks un orgāns, kas to rada, ir pēc savas būtības līdzīgi un otrādi – spēki (Radītāja) rada sev atbilstošus orgānus, caur kuriem tas var izpausties. Par vēl vienu cilvēciskuma pazīmi viņš nosauc mīlestību. Aprakstīdams cilvēka ķermeņa uzbūves daiļumu, sajūtu un jūtu smalkumu un dziļumu, Herders redz tajā dievisķā analogu. Cilvēka stāja, nepieciešamība meklēt dvēselē iekšēji vienojošo divējādā pasaules uztverē (pa pāriem uztveres orgāni) uzrāda viņa piemērotību realizēt līdzsvara, taisnīguma un patiesības likumu, kas dara cilvēkus humānus, spējīgus draudzībai un sadarbībai, liek tiekties pēc skaistā. Analizēdams cilvēces vēsturi, Herders konstatē cilvēka tieksmi apcerēt pasauli, pieļaut, ka ir kaut kas ārpus viņa zināšanu un saprašanas robežas, kam vienkārši ir jātic. Caur ticību cilvēks attīsta savas dotības, izzina dabas likumus un vingrina sirdi. Šīs cilvēkam dotās spējas norāda uz to, ka viņš ir radīts brīvībai un labestībai. Nav pat svarīgi, vai cilvēks radījis Dievu vai Dievs cilvēku pēc savas līdzības, svarīgākais ir tas, ka cilvēks tiecas pēc absolūtās pilnības. Tieksme pēc pilnības, kas ir dievišķa katrā cilvēkā, Herderam nozīmē arī pašrealizāciju. Viņš runā par nākotnes cilvēka aizmetni tagadējā cilvēks. Tas ir garīgais cilvēks, par kuru vēlāk runās arī Raudive. Šķiet,  Herders ar to saprot kaut ko nezūdošu, nemirstīgu (garīgās smadzenes), viņš raksta– cilvēks mirstot laiž zarus jaunai eksistencei. Šobrīd cilvēka zemes eksistences jēgu (būt humānam ir cilvēka vajadzība, līdzīgi kā vajadzības Maslovam) Herders redz ieaugšanā humānismā, bet zemākās vajadzības ir jārealizē, lai tās novestu pie humānā gara cilvēkā. Viņš atzīmē, ka  tikai nedaudz cilvēku patiesi sevi realizē šim mērķim – lielākā daļa krīt zemāko instinktu valgos, kas tos noved pie dzīvnieciskā. Cilvēkā Herders līdzīgi daoistiem redz Visumu, viņš raksta, ka cilvēka būtnē ir rodams viss pasaules attīstības ceļš – viss, kas bijis un ir minerālu, augu un dzīvnieku valstībā, ir harmoniski apvienojies, savijies cilvēkā. Cilvēks kā augstākās sfēras pārstāvis “ietver sevī visas zemākās sfēras”. Apcerot visa vienotību un līdzību, Herders nepieļauj domu, ka cilvēka maņu orgānu tvertais neapraksta objektīvo pasauli.

 

 

Jānis Rainis

Jānis Rainis visiem labi pazīstams kā dižs mūsu tautas dzejnieks, bet mazāk zināms kā politiķis, domātājs, aktīvs tautas interešu izteicējs, aizstāvis. Pagājušā gadsimta divdesmitie gadi, kad veidojās mūsu Pirmā Republika, bija ļoti svarīgi ielikt pamatus ilgtspējīgai Latvijai. Rainis redzēja tikai divas iespējas: vai nu ejams “varas” vai “kultūras” ceļš. Savās garajās un argumentētajās runās Saeimas sēdēs mēģināja pārliecināt varas vīrus, ka “kā tauta varam tikt augstu un uz priekšu tikai caur savu izglītību”. Rainis, atzīdams izglītības un zinātnes attīstības nozīmīgumu, sevišķi centās akcentēt mākslas izšķirošo lomu. Mākslu viņš dēvēja par “īsto tautas dvēseli”, kas vienlaicīgi būdama nacionāla un internacionāla, vienīgā spējīga vienot visu tautu. Radošā tautas darbība brīvas attīstības apstākļos, viņš mācīja, veidos tautas īpatnējo seju, tās savdabību, kas svarīga būs pasaulei un dos vispārēju jēgu būt šodien un pastāvēt nākotnē. Rainis Latviju redzēja kā “garīgi augsti stāvošu tautu”. Viņš jau toreiz mūs ieraudzīja ne tikai kā tranzīta ekonomikas zemi, bet arī kā “garīgus vidutājus” starp divām kultūrām. Tam pamatu Rainis saskatīja tautas ģēnijā, kura bija varējusi radīt mūsu “skaistās tautas dziesmas”, kuru dziļās saknes nav prātam aptveramas.  Raini bija pārliecināts, ka šis tautas ģēnijs ir joprojām dzīvs, bet savai attīstībai prasa “īstu brīvību mūsu jaunā valstī, tas prasa, lai šī ģēnija darbiem dotu vietu”. Un ne jau atsevišķi izredzētie prezentēja tautas “ģēniju” to prezentēja visi tautieši, lai no kādiem slāņiem tie nenāktu. Rainis aicināja uz viss augstākām cilvēces mērķu virsotnēm un nežēlot līdzekļus plašai tautas gara izglītībai. Tikai tā iespējams audzēt tautas spēku un pastāvēs gadu tūkstošus. Kustība, kustība un vēlreiz kustība uz priekšu!

 

Pauls Jurevičs

Mūsdienu cilvēks, konstatē Pauls Jurevičs, pilnīgi pievēršoties ārpasaulei, ir pazaudējis sevi un ir iztukšināts. Kultūra pagrimst, garīgā dzīve sastingst, iestājas baiss tukšums – jaunradīšana izbeidzas, zūd augstākās garīgās vērtības, ideālu nav.

Ko darīt? Pasaulei, viņš raksta,  “vajadzīgs kas cits, - spēja ticēt idejām, spēja aptvert ideālās vērtības un pildīt tās”.

Jurevičs, līdzīgi Rainim, vēršas pie latvieša dvēseles. Viņš raksta: “to, ka latviskam pasaules uzskatam raksturīgs gaišums, jau rāda mūsu tautiskie priekšstati par Dievu. Tas vienmēr ir laipns, taisnīgs, humāns – īsts baltais tēvs". Godbijība pret zemi, pret dzīvajām būtnēm dabā ir apbrīnojama. Pretstatā daudziem citiem Jurevičs latvietī neredz verga vai kalpa dvēseli, bet garā nesalauztu un nelokāmu, ar tieksmi pastāvēt uz savu taisnību un pakārtot savu dzīvi augstiem ētiskiem principiem. Šādi “ētiski-ideālistiski, uz progresu ievirzīti” vīri un sievas joprojām ir dzīvi mūsu tautā.

Dzīvei jābūt nepārtrauktā kustībā, dzīve, Jurevičs raksta, “jau pēc savas būtības ir vienmēr it kā paliekta uz priekšu”. Latvieši, kā rāda vēsture, vienmēr atradušies dzīves reformētāju pusē, viņi ir bijuši cīnītāji par pasaules progresu, par brīvību, taisnīgumu. Cīņa pret netaisnību ir tapusi par mūsu dzīves jēgu. Mums jāstiprina savstarpējās saites, neļaujot “izdzist tautas dzīvajam spēkam”, kurš pamatojas vispārcilvēciskos, mūžīgajos ētiskajos principos. Jurevičs tajā redz mūsu pienākumu “pret vispārīgo cilvēces kultūru, gan visas pasaules esmes pilnskanībai”.
Kā par nozīmīgu faktoru Jurevičs atzīst “cilvēka cieņu” – “ir viņa spējā atzīt un skatīt patiesību, viņa spējā dzirdēt sirdsapziņas balsi un klausīt tai, nebūt aklam dziņu vergam, bet būt brīvam, t. i., spējīgam sekot idejām un ideāliem pat tad, kad tas ir pretī viņa dziņām”. Par svarīgu cilvēciskās cieņas veicinātāju Jurevičs uzskata izglītību un ne tik daudz arodniecisko, kā vispārīgo humanitāro, kas atklāj augstākās cilvēciskās vērtības. Viņš ir pret “galvas piebāšanu ar grāmatu gudrībām”, bet nostājas par “dvēseles izglītošanu”.

Līdzīgi Rainim viņš par ļoti svarīgu “cilvēka cieņas nosacījumu” atzīst brīvību. Tā nav padošanās “dziņām un kaislībām - dusmām, atriebībai, skaudībai, godkārībai, mantkārībai, erotikai”  - šie ir cilvēki, kuri nezina ko dara, viņi ir “noslīdējuši zem cilvēku cieņas”, tie ir kaislību vergi.

Jurevičs, atzīst individuālisma “lielo vērtību”. Indivīdam ir piešķirama brīvība, lai tas pats varētu būt savas laimes kalējs un nekļūtu par ārēju spēku gribas izpildītāju. Tajā pat laikā, Jurevičs, uzsver, ka indivīdam jāsaplūst ar tautas plašāko dzīvi, aicinot savas domas, darbus veltīt tai. Tautas gadu simteņos uzkrātajās atziņās, vērtībās indivīdam jāmeklē sevi, jāmeklē spēja pacelties līdz mūžīgo ideju  pasaulei, kļūstot par “ētisku personību”. Cilvēks kļūdams par “ētisku personību”, ar savu “brīvību pārvietojas it kā kādā augstākā pakāpē”. Šo augstāko brīvības pakāpi Jurevičs raksturo kā spēju sekot sevī rodamiem likumiem, kas arī ir “augstākais cilvēka cieņas iegūšanas pamats”.

Jurevičs raksta, ka mūsu spēks, mūsu spēja pastāvēt un pacelties pāri visiem apstākļiem, kas mūs apspiež ir rodama “mūsu garā un gara dzīvē”. Kā gara attīstības veicinātājus viņš redz, mākslu, mūziku, deju, rakstniecību, tautas tradicionālo kultūru, kas augstas gara idejas pārvērš realitātē. Tās spēj apskaidrot dvēseli, rosināt tautu vienotībai. Viņš raksta: “…latviešu tautas dziesma ir vairāk nekā tikai irracionālās dvēseles terapija, - kaut gan jau tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Tā ir bez tam arī tieši dzīves gudrības un stājas skola, kurā jaunām pieaugošām paaudzēm tiek nodoti kā mantojums tūkstošgadīgā tautas dzīvē sakrātie pieredzējumi un izturēšanās normas”. Viņš saskata tautas dziesmās trīs svarīgas funkcijas:  dvēseles līdzsvarošanu; svarīgu, gribas ievirzi noteicēju atziņu iedēstīšanu; dzīves apgarošanu ar daiļumu.

Par galveno uzdevumu mūsdienās Jurevičs uzskata: “…nezaudēt pašiem sevi, palikt, kas mēs esam, nemēģināt par varu iegūt ,,modernību", neaizrauties ar lielpilsētu zeltīto papīru greznību, bet starp mums svešzemēs sniegtām vērtībām rūpīgi izvēlēties tās, kas mūsu cilvēcību var celt, nevis gremdēt”.

Viņš gara dzīvē aicina ieraudzīt grūti tveramo transcendento jeb dievišķo esmi, kas vienīgā ļauj aptvert visa kopveseluma daiļumu un dziļumu.

Uz mūsu pleciem gulstas milzīga atbildība par tautas nākotni, tā tai būs tikai tad, kad būs cilvēki ar “ar latviskām dvēselēm”!

 

Kārlis Kundziņš

Kārlis Kundziņš, cits dižs pagājušā gadsimta sākuma latviešu domātājs, raksta: Dzīves mērķis ir dzīvot, izdzīvot visu, ko piedāvā dzīve, mīlēt un nesavtīgi darboties nākotnei. Viņš līdzīgi tam, kā tas tiek atspoguļots latviešu dainās, redz dzīves un darba vienotības dabīgumu. Dzīves šķiršana no darba ir neētiska (arī Zenta Mauriņa), tā tiek “sašķobīti augstākie dzīve ideāli”. Viņš raksta: ” ...darbs, kā personības realizēšana prasa visu cilvēku, ne tikai daļu no tā. Tāpat cilvēka dzīvei, lai tā būtu vērtīga, jābūt vienotai”. Acīm redzot jāat­rod sintēzē, kas abus apvieno, kas dara iespējamu personību realizēt darbā. Darbam jābūt tādam, kas izpauž cilvēka dziļāko „es” , kas nav  tā brīvības ierobežotājs, bet ir pati dzīve “ar visu nemitīgo tiekšanos uz augšu, tē­lojas kā viengabala parādība, līdzīga radīšanas procesam, kad tēlnieks no bezveidīgas masas veido izteiksmes pilnu tēlu...  Darbā un atpūtā, fiziskā un garīgā sevis atdošanā, kā vienā nedalāmā kopībā realizējas cilvēks, īpatnis, personība”. Šāda dzīves jēgas izpratne prasa, ka darbu jāizvēlas tādu, kurš ir saskaņā ar iedzimtām spējām, interesēm, talantu, jo tikai tāds darbs, viņš raksta, ir apgarots ar personības saturu, var būt radošs (vēlākos laikos par to runā Ēriks Froms).

            Kundziņš, apcerot 19.gs. kļūdas, atzīst, ka par galveno jāatzīst tikumiskajā audzināšanā kultivēto sekundāras dabas atziņu (vērtības) pieņemšanu par galvenajām, aizmirstot, ka galvenais rakstura veidošanas spēks meklējams cilvē­ka dvēseles neapturamā plūsma pretī gaismai, skaidrībai un īstai laimei, t.i., ka cilvēka būtībā apslēptajiem cēlajiem, neatmodinātajiem impulsiem ir jākļūst par cilvēka galvenajiem rakstura veidotājiem. Kundziņš ir pārliecināts, ka “katrā indivīdā, varbūt dažreiz ļoti dziļi zemapziņā, mazvērtības kompleksu aizslāņota, guļ kaut arī tikai kautra ticība savai vērtībai, savai dzīves misijai un saviem spēkiem...  Šie labie spēki, kas mīt dvēseles dzi­jumos, ir īsts zelta fonds katra indivīda un vi­sas tautas dzīvē. Ticēt šim labajam cilvēkā, atraisīt tam spār­nus, stiprināt, organizēt, atbalstīt šos spēkus — tas ir pienākums, kuram neviens nedrīkstam atrau­ties. Jo kādi būsim mēs paši un mūsu raksturs, tāda būs mūsu pašu un visas mūsu tautas nākotne”.

 

Aleksandrs Dauge

Dauge runā par īpaši dziļu dvēseles pārdzīvojumu radīšanā, kas ir gūstams tikai pie viena nosacījuma, - kad mēs kā būtnes cieši esam saistītas ar visu “esošo”. 

Ir nepieciešams atbrīvot garu – darīt to brīvu! To var, - var garu atbrīvot no visa liekā, svešā, kas skatu aptumšo, sagroza, arī perspektīvu sagroza, t.i., ir katram jāatrod pašam sevi!

Dauge aicina ieklausīties savā sirdsbalsī, tāpēc ir jāmīl klusums. Kad zinām to, kas esam, mūs piepilda laimes sajūta, par darbu ko darām, jo tas ir mūsu; mēs zinām dzīves vēlamies virzienus un dodamies tajos, jo pašapziņā rastais gribas spēks ļauj mums to darīt.

Viņš līdzīgi citiem latviešu domātājiem, redz nepieciešamību savietot personīgo ar vispārībai vajadzīgo: “Jādzīvo reizē visumā un sevī!”

Ir jāorientējas un jātiecas uz visaugstāko par visu: “absolūtās patiesības un absolūtās taisnības” mīlestību.

Laiks nav jāiznieko nebūtiskā, bet savu iedzimto spēju talantu attīstīšanā. Profesionālai darbībai (kuru viņš identificē ar dzīvi) jābūt tādai kad cilvēks ir „ saskaņā pats ar sevi un reizē ar visu ārējo dzīvi, ar visu savu sfairu, ar visumu”.

Audzināšana (pedagoģiju) nav tikai skolas uzdevums, pienākums, - tā ir visas tautas problēma. Briesmas meklējamas gan profesionālos pedagogos, kuri nav orientēti uz gaismu, gan “zinātnes-tehnikas pārmērīgajā kultā var aizmirst un pazaudēt daudz tāda, kas arvienu bijis audzināšanā visvērtīgākais: audzināšanas pašu dvēseli”.

Par ideālu darba skolu Dauge atzīst ģimeni. Tikai strādājot ģimenē bērns izjutīs patiesu darba prieku, pieradīs pie tā, iemīļos. Dauge uzskata, ka agri bērni ir jāpieradina tieši mājas darbos. Ģimene ir sociālās dzīves, tikumības skola, te liekami pamati kulturālam cilvēkam.

Dauge izglītības jēdzienā ieliek skaistas dzīves kopšanu, kas nozīmē “sevis attīrīšana, skaidrošana, noskaņošana un iekšēja apvienošana”. No ārpuses jāņem tikai tas, kas pieder paša būtībai. Viss minētais ir "jāsakausē, jāsavij un jāsaauž par vienu nedalāmu vienību,” – tā veidojas patiesais Es, tā veidojas personības pilnības veselums.

Dauge uzsver, ka katra dvēsele ir unikāla, ar tikai tai dotu uzdevumu, kas jāatrod un jāizpilda, - dzīvojot šādu dzīvi nozīmē “dzīvot savam likumam, savai patiesībai, savai taisnībai, savam skaistumam”.

 

Konstantīns Raudive

Konstantīns Raudive, līdzīgi citiem latviešu domātājiem aicina dzīvi piepildīt “nevis ar ārējām formulām un programmām, ko rada intelektuāli, bet gan saskaņā ar savu iekšējo vitalitātes sajūtu”, - dzīves piepildījums, viņš saka, atklājas iekšējā pārdzīvojumā. Līdzīgi Daugem viņš spriež, ka svarīgi ir atrast savu “iekšējo cilvēku”, - cilvēks “izaug no sevis”, no tās kas “savā pirmbūtībā viņam ir lemts”, t.i., ka nejaušību nav, - ir stingras likumsakarības.

Tagadnes cilvēkam, dzīvodams sacensībā ar citiem, dzīvodams bailēs par savu eksistenci, ir apslāpējis savu “iekšējo dzīvi”, var teikt savu individualitāti. Visu nosaka vara un cīņā, bet tās visas ir cilvēka nosacīti, dzīvības princips rodams “kosmā”.

Cilvēkā ir iedzimta radīšanas tieksme. Intelekts ir kaut kas ārējs, tas var būt tikai līdzeklis iekšējā sasniegšanai. Intelekts, raksta Raudive, cilvēkus savā starpā nonivilē, dara bezpersonīgus. Spēcīgs intelekts var aizēnot smalko dvēseli, tās iespējas. Cilvēka dzīves jēga ir tieši šo iespēju realizācija.  Konstantīns ir pārliecināts, ka “pārpersonīgā dzīve” tikai iegūs, ja būsim sapratuši savu personīgo nozīmi, - individuālais spēks vairo kolektīvo.

Arī viņš, tāpat kā visi citi latviešu domātāji, jau pagājušā gadsimta sākumā, spēja palūkoties uz cilvēku, uz attiecībām uz norisēm, kā to šodien saka, holistiski, tātad mūsdienīgi tverdami pasauli veselumā, -  “gudrība ir tur, kur valda totālais skatījums”. Cilvēki, viņš raksta, “tagad tādēļ grūti saprotas, ka viņi nav spējīgi pasauli vai cilvēku uztvert kā kaut ko veselu un sevī noslēgtu”. Gudrība ir nepieciešama ne jau lai iegūtu varu pār citiem, bet “gan lai iegūtu skaidrību pats pār sevi un varētu savai dzīvei uzstādīt noteiktus mērķus”.

Vislielāko nozīmi Raudive piešķir darbam, - ne prātošana, bet dzīve ir vajadzīga un “darbs ir visuniversālākais mūsu izteiksmes līdzeklis”.

Cilvēka jādzīvo saskaņā ar savu iekšējo dzīvi, cenšoties veidot saskaņu ar ārējo, viņš šo nepieciešamību definē šādi: “katram indivīdam ir vajadzīgs savs darbs un katram darbam savs indivīds”. “Darbs darba dēļ ir absurds… mūsu darbam jāizsaka mūsu būtībā, jāietver kāda imanenta jēga un jāapzinās sevī, kam tas kalpos”. Iekšējā un ārējā līdzsvarošanā, “savējam vienmēr jāpaliek centrā”. Raudive raksta: “ne vienmēr darbs vairo mūsu garīgo nozīmību, bet gluži otrādi, bieži nepareizi izvēlēts darbs aizkavē mums tapt par to, kas mēs varētu būt”.

Kā sevis meklēšanas metodi, viņš iesaka klusumu “vientulībā”. Šāds stāvoklis ļauj ne tikai noturēteis pret ārēju spiedienu, bet, galvenais, saglabāt savu oriģinalitāti, savu iekšējo būtību, - “Cilvēks top vienpatībā”. Tajā pat laikā nozīmīgs ir arī ārējais, dvēselei svešais, jo  “šinī mijiedarbībā cilvēka individuālais Es iegūst universālu apziņu”. Universālā apziņa ir tā, kas  cilvēku vieno ar ārējo pasauli.

Raudive raksta, “ja kāds cilvēks ir norūpējies par atsevišķa cilvēka garīgo eksistenci, tad tas nozīmē, ka viņš ir norūpējies par cilvēces likteni (mēs par savas tautas likteni)… Gars ir visa cilvēka pamatbūtība”. Gars palīdz, kā tāds neatkarīgs vērotājs, reflektēt savu rīcību, notiekošo vidē utt., bez “empīriskiem pierādījumiem”.

Raudive uzsver cilvēka jutību pret daiļo, - daiļā būtība ir mūsu gara refleksija. Atcerēsimies savas Dainas – daiļuma paudējas, aprakstītājas, rosinātājas. Rainis netieši daiļajā ir saskatījis tautas “ģēniju”.

Raudive par personību uzskata tikai to cilvēku, kurš ir apzinājies savu dzīves jēgu. To viņš sauc par personalizētu cilvēku: “personizēts cilvēks ir apzinīga būtne, kas tiecas saprast un alkst apmierināt ne tikai savas, bet arī citu garīgas prasības. Personizēts cilvēks, t.i. cilvēks, kas ieguvis skaidru apziņu par to, kas viņš ir – ir kā bāka nakti, to saredz visi, kas to meklē”.

 

Šajā reizē beigšu ar dažām Zentas Mauriņas atziņām.

Zenta Mauriņa savas Dzīves jēgas filosofiju realizēja savā dzīvē. No tās viņa neatkāpās neraugoties uz neārstējamas slimības radītām ciešanām līdz pat savai pēdējai dzīves stundai – viņa dažas dienas pirms aiziešanā vēl sprieda par jaunas grāmatas rakstīšanas nepieciešamību, kurai jau bija sakrājušās pietiekami daudz piezīmju. Zenta konstatē, ka vēl pietiekami daudz mīlestības viņa vēl nav paudusi. Savas aiziešanas tuvuma izjūtās, viņa raksta: “Man vajadzētu no dzīves atvadīties. Vajadzētu apzinīgi uz atvadām sagatavoties tik pat rūpīgi, kā esmu gatavojusies katram eksāmenam un katram savam priekšlasījumam“– kaut nu tikai visu paspētu nodot saviem līdzcilvēkiem, lai tie, uz nodotā pamata, varētu veidot jēgpilnu dzīvi. Viņa alkst atgriezties pa sava darba, cenšas sakārtot sava vīra Konstantina Raudives atstātos dokumentus, nodot izdevniecībā viņa grāmatu tulkojumus. “Kalpošana, kalpošana” un vēlreiz kalpošana cilvēkiem, kurus patiesi mīlēja bija galvenā viņas dzīves jēga. Un ne tikai viņai pašai, bet tajā viņa saskatīja cilvēku dzīves jēgu vispār. Viņa raksta, “neviens nespēj dzīvot tikai sev un sevī. Jēgpilnu dienu, sirdsmieru pazīst tas, kas pa­kārtojies vai nu Dievam vai kādai mākslas vai zinātnes idejai, vai arī nesavtīgi kalpo labai lietai vai labam cilvēkam... Kam pats darbs ir atalgojuma daļa, tas atradīs savai dzīvei jēgu”.

            Viņa raksta, ka cilvēks nav akmens ceļmalā, kas pats sevi piepilda, nav cilvēka, ja nav mijiedarbība ar līdzcilvēku, ar darbu, ar Dievu, ja pazūd tapšanas griba, izzūd cilvēks.

Viņa spriež līdzīgi K.Kundziņam, - tādā dziļākā esības izpratnē, cilvēka dzīves jēga nav nosakāma, jo nav izprotami Radītāja nodomi. Galvenās vērtības, kuras Zenta apcer, ir pacietība, pazemība, draudzība, darbs, mīlestība, taisnīgums, iecietība, čaklums, garīga neatkarība, taupība, drosme, bijība, iztēle, dalīšanās, labsirdība, veselība, prieks. Viņas pašas dzīve atklāj visu šo vērtību nozīmīgumu kalpošanai. Zenta savos dižo cilvēku pētījumos atklājusi, ka tie nav atšķīruši dzīvi no darba. Dižajiem viņa novēroja vienlīdz attīstītu prātu un sirdi. Viņa šos cilvēkus sauc par viscilvēkiem. Tie ir cilvēki, kurus vada ne likums, ne pienākums, ne nauda, ne godkāre, bet kosma likumības.

            Katram cilvēkam Dzīves jēga ir sava. Tā meklējama indivīda patībā, dotībās. Ne reti ir vajadzīga liela drosme un augstāk minēto vērtību vide, lai indivīds par spīti grūtībām un šķēršļiem spētu gan saglabāt savu patību, gan to realizēt vidē, kurā dzīvo, - “lielākais mākslas darbs ir un paliek jēgpilna dzīve”, raksta Zenta. Dzīves jēga rodama pat tad, kad pašām jācieš, kad apkārt valda bezcerība.

Zenta plaši apcer tādu vērtību, kā draudzība. Draudzības jūtas ir Dieva dāvana, viņa raksta, - “kas putnam spārni, tas cilvēkam draudzība!”

            Veselības kategorijas semantika Zentai ir plašākā par organisma stāvokļa raksturotāju, bet līdzīgi kā Maslovs, viņa ar to saprot spēju savākt spēkus, pārvarēt mazdūšību, slinkumu, iegribas, - “spēju pakļauties augstākai kārtībai ... Veselību, augstākā vārda nozīmē, iegūst tas, kas ik­dienas dzīvē, savā darbā — lielā vai mazā, praktiskā, teorētiskā vai mākslinieciskā — ieliek visus savus spē­kus”.

“Pasaule tā radīta, ka ikvienam savā laikā un vietā ir uzdevums, bet viņam jābūt pietiekami intelliģentam un pazemīgam, lai savu sūtību apzinātos, un viņam: vajag pietiekami gribas spēka un drosmes, lai to piepildītu”.

            Zenta atšķir baudas no prieka. Baudas, viņa raksta, “apmierina jutekļus, bet prieks apgaro. Dalīts prieks kāpinās, dalīta bauda mazinās... baudkārie nepieder pie laimīgajiem”.. Prieks dod spēku, atver mūsu redzi pasaules skaistumam un daudzveidībai. Tos, kuri cilvēkiem atņem prieku, Zenta pielīdzina slepkavām, - “ļaunāka par nāvi ir bezprieka dzīve”. Prieku viņa sasaista ar tādām vērtībām, kā taisnīgumu, pateicību, draudzību. “Dzīve, kas izstaro prieku, ir jēgpilna”.

Nobeidzot par Zentas Mauriņas atziņām, dažas viņas atziņas par klusuma nozīmīgumu.

“…bez klusuma dziedinātāja spēka iekšējā pasaule sadrumstalota, dvēselei trūkst spārnu.

Klusums kopo izkaisītos spēkus, atver ceļu uz sirds kodolu… Klusums: būt sev pašam, būt vienotam ar dievišķiem spēkiem mūsos, reizē atteikšanās un piepildījums…Lielas lietas briest klusumā. Klusumā mūsos iestrāvo mūžīga gaisma.

 

Klusums salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā ari ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. …Katrai mātei vajadzētu ik dienas vismaz kādu stundu savrupības, ārēja klusuma, kas ir pamats iekšējam klu­sumam, bezrūpju vienpatībai, lai savus bērnus neuz­skatītu par nastu, bet par dāvanu un lai spētu no mazo dvēseles stīgām izvilināt īsto toni.

Salīdzinot latviešu grāmatas ar cittautu literatūru, man šķiet, ka klusumam pār latvieti ir lielāka vara nekā pār citām tautām. Būtu pamats runāt par latviešu savrupību...”.

 

Siliņš E. (1999). Lielo patiesību meklējumi. Rīga: Jumava;

Raudive K. (1940). Dzīves kultūrai. Rīga: Valters un Rapa;

Mauriņa Z. (1990). Uzdrīkstēšanās. Rīga: Liesma;

Mauriņa Z. (2003). Divas kultūras saknes. Kultūras saknes. Rīga: Daugava;

Mauriņa Z. (2007). Latvietis un darbs. Retrieved  from http://www.janabaznica.lv. [21.09.2010];

Jurevičs P. (1990). Kultūras traģēdija. Grāmata, A.D. MCMXC X, 28-45;

Jurēvičs P. (1956). Variācijas par moderno cilvēku . Stokholma: Daugava;

Dauge A. (1926). Kultūras ceļi 1.daļa. Cēsis un Rīga: O.Jēpes;

Гердер Г. И. (1977). Идеи философии истории человечества. Москва: Наука;

Kundziņš K. (1955). Ap lielo dzīves mīklu. Stokholma: Auseklis;

Rainis J. (1993). Runas un intervijas. — Rīga: Zinātne.

 

Lai veicas, Ojārs