Apcere par apziņu

                 Nevar nerunāt par Apziņu, strādājot Atmodai.
 
                 Te rakstītais, kā mēs tagad visi saprotam, ir tikai tā Patiesības daļa, kura ir spējusi izspraukties caur biezajam aizspriedumu un sabiedrības dzīvesvides nosacītiem žagaru kalniem, nonākdama mūsu prātā, atbilstoši katra tagadnes mirkļa gatavībai. Šo Patiesības daļu ir svarīgi nofiksēt, līdz būsim pelnījuši ko pilnīgāku. Tai jākļūst par tādiem kā robežstabiem kopīgajā ceļā, par darbības motivācijai nepieciešamo perspektīvas redzējumu.  
 
                Par Apziņu rakstīts daudz un ir vairāki tās definējumi. Visbiežāk Apziņu sasaista ar prātu – tā esot prāta funkcija. Pretstatā tam Sai Baba māca, ka cilvēks piedzimst noteiktā apziņas stāvoklī – tātad prāts nepavisam vēl neko no pasaules kārtības nav aptvēris, bet Apziņa jau ir dota. Tas nozīmē, ka Apziņa ir kaut kas tāds, kas nosacīti stāv ārpus cilvēka fiziskā auguma. Tālāk viņš māca, ka cilvēkam jādzīvo viņam dotajā Apziņas stāvoklī (varnā), jo tā ir katra īstā vieta vispārējā vides paternā (audeklā, rakstā, ornamentā), kurā tam būtu saskanīgi jāiekļaujas. Saskaņas rezultātā gūst abi – indivīds un vide. Bez tam ar vidi ir jāsaprot ne tikai ģimene, tauta, pagalms, daba, bet ar to ir jāsaprot Viss, kas ir. Viss, kas ir ir tagadnes mirklis, kurš sevī ietver visu dimensiju stāvokļus pagātnē un nākotnē – tas ir laiktelpas fokuss, kurā laiks un telpa savilkti vienā punktā. Apziņas stāvoklis raksturo spēju aptvert pasauli, pie kam kā noteiktus diferencētus apvāršņus. Tiem, kuriem Apziņa ir plaša, ir plaši un dziļi šie apvāršņi. Apvārsnis ir saistīts ar indivīda patību un nosaka indivīda iekšējo spēku, kas ārēji atklājas indivīda dotumos un spējās. Tas nozīmē, ka cilvēkam dzīves laikā uz Zemes, būtu jādzīvo tuvu savas Apziņas griestiem, realizējot savu iekšējo spēku visā pilnībā un krāšņumā. Šādā situācijā, kad īstenojas vides un cilvēka harmoniska savstarpēja mijiedarbība, enerģiju svārstības ir tik milzīgas, ka iespējams jau tekošās dzīves laikā nopelnīt „bonusu” Apziņas apakšlīmeņa veidā - to māca dižo skolotāju Mācības – notiek lēcienveidīgs, pēkšņs Apziņas paplašinājums. Cilvēks to nevar nepamanīt, jo salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli, krasi mainījusies cilvēka uztvere – skaidrāks, dziļāks un plašāks lietu un norišu redzējums, to kopsakarības, krasi pieaugusi izšķirtspēja (nav vairs nepieciešama analizēšana, spriešana – vienkārši ir skaidra visa redzēšana), jūtīgāka ir tapusi sirds, emocijas intensīvākas, – izpaužas neapzināta prieka un laimes izjūtās. Pēkšņās garīgās izmaiņas cilvēks sajūt arī fiziski, – top možāks, aktīvāks.
                Cilvēkam ir doti četri pamata Apziņas stāvokļi (četras varnas), no kuriem katrs vēl diferencēts deviņos apakšstāvokļos. Piemēram, 2,9, nākošais ir jau trešais. Veselie jeb pamatlīmeņi rindojas paši par sevi no 1 līdz 9 un apakšlīmeņi katram pamatlīmenim arī no viena līdz deviņi (devītnieku skaitīšanas sistēma). Saņēmis 5. apziņas stāvokli, cilvēks izraujas no cilvēkam raksturīgiem Apziņas stāvokļiem un, faktiski, lēcienveidīgi pārtop jaunā būtnē. Ārēji šī jaunā būtne var neatšķirties no parastajiem cilvēkiem, bet ir spējīga dzīvot vairākos eksistences plānos. Šī dzīvošana var notikt gan vienlaicīgi (kad eksistences plāni it kā saplūst un var būt grūti atšķirami), gan šķirti (kad būtne apzināti pati izvēlas, kurā eksistences plānā dotajā brīdi vēlas būt). Šīm būtnēm ir attīstītas visas maņas, tās var saukt par smalkajām – smalkā redze, smalkā dzirde utt. Šo būtņu spējas cilvēks nav spējīgs izprast (to neļauj viņa Apziņas stāvokļa griesti), bieži vien pat arī pieņemt (uz Zemes ir tikai apmēram 3% cilvēku, kas spēj pieņemt). Piemēram, šīs būtnes bez īpašas piepūles spēj nokļūt jebkurā VISS, KAS IR telpas punktā t.i., kā kosmiskos makropasaules, tā mikropasaules mērogos (piemēram, šūnu). Šīm būtnēm, var teikt, piemīt cilvēkam neraksturīgs iekšējs spēks. Sasniegtais tām vēl nav robeža – kāpšana pa „pupiņas zariem”, smalko plānu (Augšzemes) skolotāju vadībā turpinās.
                Jāpiebilst, ka kāpšana pa „pupiņas zariņiem” ir ļoti nosacīta, nenotiek it kā pakāpeniska pacelšanās no viena ziediņa līdz nākošajam ar paša cilvēka pūlēm, cilvēku paceļ ārpus tā stāvošs spēks (Dieva ģimenei piemītošs). Tas gan nenozīmē to, ka cilvēks var dzīvot visatļautībā. Visatļautība ir haoss, tā ir pretrunā ar harmonisku, saskaņotu iekļaušanos VISA, KAS IR norisēs. Iekļaušanās svarīgākā komponente ir, dzīvojot likteņa ietvaros, nevainojami veikt tos dzīves uzdevumus, kuru dēļ esam nonākuši uz planētas Zeme. Piemēram, garīga prakse nedrīkst kļūt par pašmērķi, tai jābūt kā līdzeklim, kā metodei šo dzīves uzdevumu precīzai atklāšanai (kas ne vienmēr var nonākt līdz mūsu prātam – jūs vienkārši darāt un, izrādās, viss notiekas, atbilstoši tiem), kā instrumentam to realizācijai. Mēs varam visu mūžu nodoties „mierīgā prāta” stāvokļa baudai vai lūgt Dievu katru mīļu brīdi un tomēr nenopelnīt „jauna zieda stāvokli pupiņas zarā”. Jāsaka, ka dzīves uzdevumi, jeb saskanīga iekļaušanās VISĀ, KAS IR, parasti ir „miglā tīti” ne tikai cilvēkiem, bet arī smalkā plāna būtnēm. Izskatās, ka tāda kārtība veidota tieši tāpēc, lai rosinātu pašattīstību, pašattīstību VISĀ, KAS IR, tajā skaitā savas ģimenes un savas tautas vidū. Ir pilnīgi aplami pieņemt, ka cilvēka pašattīstība (Atmoda) var notikt tam norobežojoties no VISA, KAS IR (to nedara arī „vientuļā ceļa gājēji” – viņi iekļaujas VISĀ, KA IR citā līmenī). VISA, KAS IR Vienotība rada nepieciešamību Atmodas Kustībā iesaistīties ne tikai personīgi, bet, svarīgi ir veicināt arī līdzcilvēku „mošanos”. Tas nenozīmē kaut kādu piespiešanas mehānismu izmantošanu: līdzcilvēku „kratīšanu” un kliegšanu: mosties, mosties! Tas jāatstāj katra ziņā. Mūsu darbs varētu, piemēram, izpausties tajā, ka novācam no viņa ceļa tos „žagarus”, kurus pieminēju pašā sākumā – lai „kājas neaizķeras”, lai iet nepaklupdams vai tajā, ka topam par piemēru, par gaismas avotu, par „fokusa punktu” mūsu Atmodas Kustībā. Līdzīgi ierosinājumi ir jau izskanējuši vairākās vēstulēs, apcerot Ko un Kā darīt. Tāpēc pirmais solis mūs Atmodas Kustībā ir izvērtēt savu ikdienas soli, savas attiecības pret lietām, notikumiem, cilvēkiem, dabu, pasauli, izvērtēt savu dzīvi. Mums tagad ir kopīgas Vērtības, pēc kurām mēs to varam darīt. Dažs nodomās – es jau sen to esmu izdarījis... Tas ir jauki, bet nebūsim augstprātīgi, domādami, ka labāk vairs neko nevaram izdarīt – nepieciešama mūžīga atjaunotne, katram rītām jānāk ar jaunu gaismu, ar jaunu elpas vilcienu, ar to, ka atkal par soli esam pietuvojušies paši sev. Tikai būdami paši, mēs spējam domāt neatkarīgi un patiesi Mīlēt; tikai būdami paši, mēs kļūstam patiesi Brīvi. Varbūt pastāstiet jūs to, ko darāt, kāda ir jūsu metode, - varbūt kādam, kuram vēl nav pieredzes, tas var noderēt. Otrais solis (varbūt reizē sperts ar pirmo) varētu būt vides „dziļā ekoloģiskā tīrīšana” – „žagaru novākšana”. Varbūt esat šajā jomā kaut ko jau darījuši (pat tad, ja tas šķiet ļoti specifiski), izstāstiet savu pieredzi, rosiniet mūs! Varbūt varam pievienoties?
               
Tas viss domas rosināšanai mūs Atmodas Kustības sakarā.
Veiksmīgu darba nedēļu, Ojārs