7. turpinājums sarunai par pedagoģiju

Nekas īsāks nesanāk, ja vēlamies sapratni. Tagad veiksim tādu, kā kopsavilkumu  par Krišnamurti “pareizo pedagoģiju”. Pats atkal un atkal pārliecinos par Krišnamurti domu augsto lidojumu. Ir jūtams, ka tā nav filozofija par kaut ko, kas varētu būt, bet viņa paša praktiska pieredze, kuru viņš no sirds cenšas nodot cilvēkiem. Viņš droši vien priecātos ja kaut vai tikai daži pieķertos viņa “pareizās pedagoģijas” realizēšanā, jo kā pats saka: te nevar gaidīt masveidību. Viņa vārdu pareizību ir apliecinājuši apziņas pētnieku (Wilbers, Gebsers, u.c.) atzinumi, - dažus varat iepazīt tautskolas mājas lapā. Lai aprakstītu Krišnamurti “pareizās pedagoģijas” pamatkoncepciju pietiek ar vienu teikumu, taču tie, kuri nav iedziļinājušies plašākā izklāstā, var pārprast vai nesaprast – ne velti Krišnamurti netaupa ne laika, ne papīra, lai atkal un atkal skaidrotu “pareizās pedagoģijas” pamata nostādnes (to viņš dara runādams ne tikai par izglītības jautājumiem).

Tātad Krišnamurti pedagoģiju varētu raksturot sekojoši: Brīvības, Patiesības un Mīlestības pedagoģija caur sevis apzināšanos Veselumā. Visa atslēga ir sevis izzināšanā Veselumā,- tā nav zināšana par to, kas man patīk vai nepatīk, tā ir savas dievišķās būtības (patības) meklēšana un atrašana. Par to kā realizēt šo pedagoģiju, Krišnamurti apraksta savā darbā “Skolotājam pie kājām”. Ja būs nepieciešamība, varam ieskatīties arī tajā, bet tas daudz ne ar ko neatšķiras no Bezantes “meklētāja” ceļā uz apgaismību, kuras tika aprakstītas 2. sarunā. Jāsaka, ka daudzas līdzīgas atziņas ir rodamas dažādu laiku pasaules domātāju darbos. Pārāk neizvērsīšos, bet dažus ir vērts pieminēt, nu tos, kuri ir patrāpījušies manā ceļā.

Johana Gotlība Fihtes norāda, cik svarīgi ir noskaidrot savu dabu – tiešā pašapzināšanās dod patiesu brīvību.

Jau Feierbahs runā par divējādo cilvēkā (līdzīgi kā mūsu Raudive), t.i., cilvēkam piemīt iekšējā un ārējā dzīve. Cilvēka iekšējā dzīve ir dzīve attiecībā pret savu būtību. Īsto cilvēciskumu nodrošina prāts, griba un sirds. Mīlestībai viņš piešķir īpašu nozīmi, nosaucot to par esamības kritēriju – patiesības un īstenības kritēriju. Patiesība, Feierbahs ir pārliecināts, meklējama prāta un sirds vienībā, t.i., šo objektu identitātē. Minēto trīs spēku esamība, ko viņš dēvē par dievišķā trīsvienību, nosaka cilvēka absolūto būtību. Feierbahs iesaucas: izzini savu būtību(!), savus talantus un dotumus un tu atklāsi Dievu sevī.

Frankla mācībā brīvība nozīmē iespēju uzņemties atbildību par savu likteni, savas patības realizāciju.

Patība, Jungs raksta, ir veseluma arhetips, cilvēciskā potenciāla pilnības un vienotības simbols, kas atklājas cilvēka tapšanā pašam par sevi.

Maslovs: Fundamentālās vajadzības ir iedzimtas. Fundamentālo vajadzību piramīdā Maslovs iezīmē Brīvības un Mīlestības vajadzību Patības realizēšanai. Maslovs ieviesis terminu veselie cilvēki. Tie viņa izpratnē ir nobriedušas, attīstītas, realizējušās, individualizējušās personības. Viņš uzskata, ka augstākās jeb mūžīgās ir tās vērtības, kuras labvēlīgos apstākļos izvēlēsies veselie cilvēki, tās ir patiesība, labestība, skaistums, vienotība, prieks, mīlestība (Maslovs tās nosauc par esības vērtībām). Viņaprāt, cilvēka augstākajai dabai ir raksturīgas augstākās vērtības un tās ir iespējams tajā atrast. Cilvēks ir būtne, raksta Maslovs, kuru tajā esošais radošais spēks  virza uz personības veselumu caur individualitāti, savdabību, t.i., uz savas patības, potenciālo spēju realizēšanu.

Jau vairākkārt minētais Fromms (atkārtoti iesaku lasīt E. Frommu – viņš ļoti labā valodā runā apmēram par to pašu, par ko runā Krišnamurti) raksta, ka cilvēka dabas daļā ir būt veseliem un laimīgiem. Nelaime ir tāda, ka attīstot savas spējas pārvaldīt dabu, cilvēks nemanot sācis regulēt arī savu dabu, rezultāta pazaudējot savu dabiskumu, savas dabiskās īpašības. Pati galvenā vērtība, ko cilvēks ir pazaudējis, tā ir izpratne pašam par savu dabu, par savu dzīves mērķi. Tikumību viņš ir atradis ārējās lietās – no ārējo spēku atkarīgās. Tikumība, raksta Fromms, atrodama cilvēka dabā, viņa dabā ir mīlēt un iekļauties tā veselumā, kas tam ir piederīga. Šobrīd cilvēks, kā sunītis tek pakaļa ārējo spēku radītiem ētiskiem normatīviem, kuri tam tie ir iepotēti par saviem. Tie balstās uz pašnoliegsmi, paklausību, individualitātes nomākšanu, uz kalpošanu pienākumiem, panākumiem. Par cilvēka dzīves mērķi tapusi karjera, nauda, prestīžs. Lai kādu dzīvu organismu mēs dabā nevērotu, mēs konstatētu, ka tās visas cenšas aktualizēt tos snaudošos spēkus, kas katrā ir ieliktas. Tas pats ir jāatiecina uz cilvēku. Būt Dzīvam, raksta Fromms nozīmē būt pašam.

Zenta Mauriņa raksta, ka katram cilvēkam ir sava Dzīves jēga. Tā meklējama indivīda patībā, dotībās. Ne reti ir vajadzīga liela drosme, lai indivīds par spīti grūtībām un šķēršļiem spētu gan saglabāt savu patību, gan to realizēt dzīvē.

Kundziņs, apcerot 19.gs. kļūdas, atzīst, ka par galveno jāatzīst tikumiskajā audzināšanā kultivēto sekundāras dabas atziņu (vērtības) pieņemšanu par galvenajām (un kas gan notiek 21.gs.?), aizmirstot, ka galvenais rakstura veidošanas spēks meklējams cilvē­ka dvēseles neapturamā plūsma pretī gaismai, skaidrībai un īstai laimei t.i., ka cilvēka patībā apslēptajiem cēlajiem, neatmodinātajiem impulsiem ir jākļūst par cilvēka galvenajiem rakstura veidotājiem. Kundziņš ir pārliecināts, ka katrā indivīdā, varbūt dažreiz ļoti dziļi zemapziņā, mazvērtības kompleksu aizslāņota, guļ kaut arī tikai kautra ticība savai vērtībai, savai dzīves misijai un saviem spēkiem...  Šie labie spēki, kas mīt dvēseles dzi­jumos, ir īsts zelta fonds katra indivīda un vi­sas tautas dzīvē. Ticēt šim labajam cilvēkā, atraisīt tam spār­nus, stiprināt, organizēt, atbalstīt šos spēkus — tas ir pienākums, kuram neviens nedrīkstam atrau­ties. Jo kādi būsim mēs paši un mūsu raksturs, tāda būs mūsu pašu un visas mūsu tautas nākotne.

Kopsavilkumu beigšu ar mūsu pašu “Krišnamurti”- Rauduvi. Te ieskats viņa paustajā par cilvēka dzīves jēgu.

Raudive stāvokli, kurā cilvēkam ir skaidrība par sevi, sauc par universālās apziņas stāvokli. Pēc tā jātiecas, tas ir katra dzīves jēgas patiesais nosacījums. Tad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, apzinoties sevi un savu individualitāti, viņš vienlaicīgi ir vienots ar pasauli. Kas saprot sava ideāla un alku dabu, tas cenšas to realizēt ar visiem saviem radošajiem gara spēkiem. Radīšana ir process, ko mūsos atmodina nevis zināšanas, bet saprašana (sapratne, gudrība). Katram cilvēkam dzīve jāpiepilda nevis saskaņā ar ārējām formulām un programmām, ko rada intelektuāli, bet gan saskaņā ar savu iekšējo vitalitātes sajūtu.

Šodien visa dzīve pamazām pārvēršas par sacensību arēnu, kur visi grib būt uzvarētāji, un neviens negrib būt par zaudētāju. Šis sacensības gars tik lielā mērā sakāpinājis tagadnes cilvēka spēkus, ka viņa iekšējā dzīve tiek izmesta uz ārieni, un viņš katru dienu kļūst nabadzīgāks un bezpersonīgāks. Raudive raksta: pazaudējis savu iekšējo dzīvi, cilvēks meklē tversmi dzīvē, kas veidojas ārpus viņa individualitātes. Rietumu cilvēks neko citu nedara kā uzbrūk un aizstāvas, uzvar un zaudē, bruņojas un biedē un tā joprojām - rietumu cilvēks tiekdamies pēc varas, aizmirst dzīvot. Intelektuālais  un primitīvais cilvēks tā tad ir antipodi, starp kuriem cilvēks veido savu dzīvi. Neviens no šiem cilvēkiem nepieder paši sev, neviens no viņiem nav spējīgs radīt savu personīgo dzīvi, jo radīšana ir iekšējs process - intelekts nav vērtība pati par sevi, bet gan līdzeklis, ar kura palīdzību mēs zināmā laikā sprīdī kārtojam savu dzīvi. Intelekts salīdzināms ar amatnieku, kas no gataviem elementiem kaut ko konstruē. Cilvēks, intelektu atzīdams par vienīgo savas iekšējās dzīves veidotāju, drīz zaudē savu oriģinalitāti un kļūst par kolektīvās dzīves formu atkārtotāju. Intelekts kļūdams par mūsu dzīves saturu, mūsos iznīcina mūsu dvēseles dzīvi. Mūsdienās ar intelektu ne tikai grib kārtot, bet arī radīt. Lūk, tā ir intelektuālā uzpūtība.  Ja mēs neesam sapratuši savas dzīves. Ikdienas nepārredzamajā sīko notikumu jūrā cilvēks pazaudējis orientāciju pats uz sevi un kļūst par nožēlojamu rotaļlietiņu notikumu straumē. Dzīvē vairs nevalda gudrība – gudrība ir tur, kur valda totālais skatījums (veselumā). Cilvēku, sevišķi garīgā nozīmē nedrīkst sadrumstalot: lai cilvēku varētu saprast, mums jāiziet no veselā cilvēka. Cilvēki tagad tādēļ grūti saprotas, ka viņi nav spējīgi pasauli vai cilvēku uztvert kā kaut ko veselu un sevī noslēgtu.

Ja cilvēks iegūst skaidrību par to, kas viņš pats ir, viņš iegūst skaidrību arī par to, kādā ziņā viņš var būt nepieciešams citiem.

Vienīgi savas dvēseles dziļumos mēs redzam to, ko mēs varam saukt paši par sevi. Universālās tieksmes dziļākā jēga izpaužas sevis meklēšanā. Tātad augstākā realitāte ir sevis paša un jēgas atklāšana un nevis darbs, ko mēs veicam ārējās nepieciešamības pamudināti. Gatavas formulas un sistēmas vēl nepalīdz saprast cilvēku, jo cilvēks nav lieta, viņš nav identisks ne laikā, ne telpā, kādas būtībā ir lietas. Cilvēka veidošanās un augšana vienmēr notiek ļoti personīgā sfairā, kurā no ārienes mēs nevaram iekļūt ne ar kādu zināšanu palīdzību. Daudzu cilvēku dzīvi nosaka tikai ārējie elementi: kopīgas ierašas, publiskas un vispārīgas pārliecības, un tāds cilvēks galu galā nav nekas vairāk kā cilvēciska parādība bez cilvēka būtības.

Vislielākais cilvēka noslēpums un reizē vislielākais viņa varenums slēpjas personībā. Tikai tikmēr cilvēks nav personība, kamēr viņš nav atklājis un apzinājies savu dzīves jēgu. Personizēts cilvēks ir apzinīga būtne, kas tiecas saprast un alkst apmierināt ne tikai savas, bet arī citu garīgas prasības. Personizēts cilvēks, t.i. cilvēks, kas ieguvis skaidru apziņu par to, kas viņš ir – ir kā bāka naktī, to saredz visi, kas to meklē.

Nākošajā sarunā iecerētas jau tīri praktiskas lietas: ieskats Krišnamurti skolās.

Ojārs Rode

10.02.2020.