45. turpinājums sarunai par pedagoģiju – Tautas pedagoģija 10. daļa – tautas pedagoģijas veidošanas pamatprincipi – skolas darbinieku pašizpēte

 Ojārs Rode
24.04.2021

Sveiciens pedagoģijas faniem un draugiem!

Šajā sarunā par pedagoģiju turpināsim pašizpētes tēmu, ne par skolēnu pašizpēti, bet par skolas kopienas pieaugušo dalībnieku pašizpēti un reizē par skolas darbinieku kolektīvo gatavību skolas dibināšanas ieceres realizēšanai. Mēs visi labi saprotam, ka galvenie skolas kopienas vides veidotāji ir skolotāji un citi skolas darbinieki. Lai kāda skola arī netiktu veidota, ir svarīgi, lai skolas darbinieki atbilstu dibinātāju iecerētam tautizglītības modelim. Skolas dibinātāji, meklējot skolotājus un darbiniekus savai skolai, droši vien, iespējamiem kandidātiem lūgs palasīt kaut kur iepriekš nopublicētu skolas filozofiju, izglītības konceptu. Vai ar to pietiek? Tikai pirmajā tuvinājumā. No tautskolas pieredzes varam teikt, ka skolotāji tā īsti ar skolas filozofiju iepazīstas tikai reāli darbojoties un gadās, ka tā nesader ar personības pārliecību – tad nākas “laulību” šķirt (tas pats jāsaka par vecākiem un viņu bērniem).

Skaidrību par skolas personāla gatavību, protams, var iegūt īpaši neko nedarot, kā tikai pavērojot to, kas un kā notiek skolā. Var pat nedarīt to, bet stingri prasīt, lai personāls, skolas vides veidošanā, ievērotu dibinātāju prasības. Lai kaut ko pētītu, ir nepieciešami atbilstoši resursi un laiks. Katrā gadījumā, kā rīkoties, izlems dibinātāji. Jo dižākas personības skolai izdosies piesaistīt, jo lielāku brīvību tās vēlēsies, brīvība nozīmē realizēt sevi radošā darbībā un te pavēles, rīkojumi nederēs. Rīkojumi nederēs arī tāpēc, ka skolu iecerēts veidot latviskās tradīcijās un, kas ir latviskā tradīcija, bez latvja mentalitātē ierakstītā – es pats! Aprakstīšu praksē pārbaudītu variantu, kā skolas personāls var tikt iesaistīts skolas vides projektēšanā, neapdraudot dibinātāju ieceres; kā dibinātāji var “nošaut četrus (!) zaķus” vienlaicīgi. Pirmais projektēšanas “zaķis” – darbinieki iepazīs sevi; otrais - darbinieki iepazīs savus kolēģus; trešais - dibinātāji iepazīs skolas darbiniekus gan katru atsevišķi, gan skolas kolektīva gatavību veselumā un pēdējais “zaķis”, ceturtais – visi būs ņēmuši radošu līdzdalību skolas vides projektēšanā - skola vairs nebūs tikai dibinātāju “sapnis”, bet visa kolektīva.

Ideja par skolas vide projektēšanu un tās norises īpatnībām, tēmām, mērķiem ar kolektīvu jāizrunā un jāizziņo savlaicīgi. Vides projektēšanu, piemēram, var realizēt, organizējot virkni interaktīvus seminārus, kuru gaita, vismaz audiāli, ir jāieraksta. No ierakstiem jāveido transkripciju, kas tad arī ērti var tikt pētīta. Pasaulē interaktīvu semināru rīkošana kaut ko projektējot ir visai populāra lieta – tas nav nekas jauns. Šajos semināros svarīgi, lai visi semināra dalībnieki atrastos vienādās telpiskās un psiholoģiskās situācijās - neviens nebūtu ne priekšā, ne aizmugurē, visiem būtu iespējams acu kontakts ar jebkuru semināra dalībnieku. Labākais variants, kas jau aprakstīts bērnu pašizpētē, ir izkārtošanās aplī. Arī noteikumi varētu būt līdzīgi (sk. 44. sarunu). Pirmais seminārs varētu būt par vispārīgu tēmu – dzīves jēgu vispār. Dzīves jēgas jautājums, manuprāt, ir svarīgs, lai vispār šajā dzīvē ko darītu un vēl jo vairāk tāpēc, kā šīs izpratnes gaismā būtu veidojama skola. Diskusijas laikā dalībnieki aptvers  paši savu izpratni un iepazīs otra izpratni. No pieredzes varu teikt, ka cik dalībnieku, tik arī sagaidīsim dzīves jēgas definīciju (skaidrojumus). Piemēram: pati dzīve; atrast savu misiju un to realizēt; palīdzēt vairoties priekam, gaismai un mīlestībai; vienkārši būt; strādāt un mīlēt visus apkārtējos; sniegt lielu mīlestību citiem; mīlēt tos, kam ir grūti, palīdzēt mācīties; mīlestība; mīlēt tuvāko, vienam otru, cienīt citus; aizvien vairāk sajust dvēseli, izprast, kas ir tās būtība, un sajust to, ka esmu un kāpēc esmu; citam dot, dot tā, ka pašam dzīve sakārtojas; mācīties; garīguma meklēšana; būt kopā ar tādiem cilvēkiem, dzīvot tādā vidē un darīt tādu darbu, kas ir saderīgs ar mani; vienkārši labi justies cilvēkos, būt priecīgam mājās un gandarītam darbā; dzīves priekā; cilvēka līdzsvarā, saskaņā ar savu iekšējo es; tā, ka nedarīt otram to, kas pašam nepatīk; pildīt tos uzdevumus, kurus Dievs uzticējis; sevis realizācijā u.c.. Kolektīvi, Dieva klātesamībā domājot, notiek tāda kā domu sinhronizācija un lielākā daļa pasaka vienu, tikai citādu šī viena izpausmi, citādiem vārdiem – būt daiļā saskaņā ar Visu, Kas Ir. Diskusijā atklāsies vēl papildus informācija, piemēram, vai darbiniekiem dzīves jēgas jautājums ir bijis aktuāls arī iepriekš, vai pieskārās tam pirmo reizi mūžā, vai tas viņiem ir svarīgs. Ar šo semināru dzīves jēgas problēma būs tikai ierosināta, tā neapzināti paliks turpmāko pašizziņas semināru kontekstā.

Turpmākajos semināros skolas darbinieki var tikt rosināti projektēt skolas vides principus, t.i., definēt pamatidejas, kuru kontekstā rodamas galvenās vides veidošanas idejas. Semināru norisi var realizēt līdzīgi, kā iepriekšējo – visiem izvietojoties aplī. Semināra dalībnieki vienojas, ka katrs, kurš jūt, ka viņam ir izvirzāms svarīgs princips, var to darīt (laiks apdomai ir bijis, jo arī šis seminārs, tā tēma un norise bijusi izziņota savlaicīgi). Semināra vadītājs (kāds no dibinātājiem) var pirmais piedāvāt apspriešanai kādu no dibinātāju iecerētiem vides principiem. Ja tiek veidota skola holistiskai apziņai, tad, dabīgā kārtā, viens no principiem varētu būt brīvības princips. Izvirzītā principa apspriešana notiek secīgi pa apli – katrs pastāsta (ja nav ko teikt, tad “stafeti” nodod nākamajam aplī), ko viņš saprot ar šo principu. Brīvības principa skaidrojumi var būt dažādi, bet svarīgi ir visus (ja nav pretrunā ar vispārējiem priekšstatiem) ierakstīt vides konceptā, pirmkārt, lai darbiniekam apliecinātu, ka viņa viedoklis ir svarīgs, ka viņš ir reāls vides projektēšanas dalībnieks. Tas nav formāli, pieredze apliecina, ka, tāpat, kā dzīves jēgu apspriežot, tiek veidots, atklāts brīvības principa plašāks konteksts. Lūk, daži piemēri: brīvība nozīmē neatkarīgu izvēli, viedokli; drošību, stabilitāti, pārliecinātību; neatkarību -  nav nevienam jāizpatīk, kādam kaut kas jāpierāda; pašpietiekamību; brīvībā esi mierā ar sevi; dzīvi pašam priekš sevis; nozīmē to, ka es varu brīvi pateikt to, ko domāju un darīt to ko gribu; nenozīmē egoismu; brīvību nosaka morāles princips:  nedari citiem to, ko pats negribi, lai citi to dara tev; Brīvs esi tik tālu, cik tu ar savu brīvību netraucē citiem; Brīvība meklējama sevī caur domu tīrību un skaidrību,  tīriem darbiem; Brīvība nav pieķeršanās; Brīvība ir nepiesaistīšanās citu domām, viedokļiem, uzskatiem; Brīvībā nav baiļu – bailes rodas no pieķeršanās, tā rada atkarību;  Brīvība ir process, vispārēja lietu kārtība; Brīvība ir tad, kad tu realizē Dieva gribu,  kad tu dzīvo absolūtā saskaņā ar Visu, Kas Ir; Brīvam nozīmē būt ļoti drosmīgam; Brīvība nozīmē izdzīvot to scenāriju, ko dvēsele izvēlējusies; Brīvība sākās tajā vietā, kur sākās otra cilvēka personīgā brīvība; Brīvība nozīmē spēja būt; ieklausīšanos citos; Dot brīvību bērnam nozīmē ļaut darīt viņam to, kas viņu interesē; Brīvība nozīmē nepazaudēt iekšējo es, būt saskaņā ar savu sirdsbalsi, saprast ko vēlas dvēsele; Brīvībā neko neuzspiež apkārtējā pasaule,  apkārtējā vide; Brīvība ir būt kopā ar savu sirsniņu, ar tās gaismu, kurā tu pamani arī citu sirsniņu gaismu; Brīvība ir mans viedums; Brīvība ir pretstats visatļautībai – visatļautība ir verdzības forma; Brīvība ir iekšējs klusums, iekšēja saskaņa ar sevi un dabiska  brīvības došana citiem; Brīvības ir spēja būt pašam; Brīvība nozīmē dzīvot atbilstoši savam iekšējam dabīgam spēkam; Brīvība izslēdz konkurenci u.c.. Manuprāt, skaists un pilnīgs Brīvības principa apraksts, kurus reiz deva tautskolas darbinieki.

Kādi vides veidošanas principi vēl var tikt izvirzīti? Protams, ka atkarībā no tautizglītības modeļa, principi būs dažādi. Iedvesmai došu dažus principu piemērus. Lūk, daži piemēr: ko sēsi, to pļausi - nepieciešamība ir pamatota ar vērojumu: skolotāji nereti prasa no skolēna to, ko paši nepilda. Pedagogam ir nepārtraukti sevi jāpilnveido gan tikumiski, gan kulturāli, gan profesionāli (Students). Skolotājs nedrīkst ārpus skolas būt citāds nekā skolā, paškontrole ir būtiska pašattīstībai; Tīrības princips - saistīts ar rūpestību par savu domu, jūtu un darbu tīrību; Mīlestības princips - nosacījums pareizai rīcībai. Mīlestība ir vienotības atzīšana (Tolle) starp objektu un subjektu, fizisko un garīgo, pretējo, divējādo. Mīletības pamatelementi ir rūpes un atbildība, kas prasa cilvēka aktivitāti – darbu to labā, kurus cilvēks mīl jeb kalpošanu; Kalpošanas princips - cilvēka patiesā būtība. Patiesa kalpošana ir tad, kad darbs tiek saskaņots ar augstāko ideju, kas ir panākams, modinot audzēknī mīlestību uz patiesību un taisnību (Dauge). Kalpojot negaidām apkārtējo novērtējumu, te pamudinājums ko paveikt nav ārējas dabas nosacīts, bet rodams cilvēka sirdī, viņa labestībā: priekā gavilēt, būt laimīgam (Mauriņa) nozīmē būt saskaņā pašam ar sevi un Visumu, laime ir apziņā, ka var dzīvot, nenodarot nevienam pāri, laime ir citiem kalpot. Kalpošana nozīmē veikt darbu saskaņā ar savām spējām, saskaņā ar savas dzīves misiju (Students), tad cilvēkam arī būs sava vieta un nozīme pasaules visumā.  Pedagoga kalpošana sākas brīdī, kad tas modri ieklausās bērnā, ir klātesošs viņa patībā. Kalpošana sakņojas Esībā un realizējas caur katra patību. Šādā izpratnē kalpošana uzskatāma par cilvēka dzīves jēgu. Pedagoga dzīves jēga ir palīdzēt citiem piešķirt dzīves jēgu (Tolle);  Uzticēšanās principu - jo tas nodrošina harmoniskas attiecības. Uzticēšanās nozīmē, ka mēs ticam kaut kam labam cilvēkā (Monteņs). Neuzticēšanās rada izolētību (Omārova), kas nav savietojama ar vienotību kopīgam darbam, kopīgiem mērķiem. Neuzticēšanās skolēnam vienlīdzīga skolēna necienīšanai un var nomākt viņā vārgos patības asnus (Maslovs). Savstarpēja uzticēšanās un cieņa ir pamats līdztiesīgai sadarbībai (Špona). Bez tās nevar būt sadarbība ne starp kolēģiem, ne ar skolēniem; Sadarbības princips pamatots ar nepieciešamību veidot jaunas attiecības starp skolotājiem un skolēniem, kolēģiem, ar vecākiem un sabiedrību. Sadarbībai ir raksturīga savstarpēja refleksija, ko dod tiešā atgriezeniskā saite starp skolēnu un skolotāju. Labestības principu - pamatots ar nepieciešamību veidot labestīgas, draudzīgas attiecības; Tieši pedagogi ar savu labestību (Černova) ir spējīgi būt skolēnu garīgās dzīves un personīgās izaugsmes organizētāji. Pašizziņas principu (patības princips) – par to jau runāts; Izglītībai ir jābūt tādai, kas veido indivīdu, kurš ir gatavs paust savu patību (Dauge). Pedagogs patības meklēšanas procesā skolēnu ievada tā, ka skolēns kļūst pats sev par skolotāju. Dāle tos, kas mūža gaitās piepilda savu sūtību, sauca par dzīves valdniekiem. Viņaprāt, cilvēks, kurš neapzinās savu esmi, savas īpašības, savus uzdevumus, spējas, ir sašķelts un iziris, padots dziņu un impulsu acumirklīgai varai.

Dzīves jēga  ir aptverta, vides principi ir izvirzīti – iezīmējas skolas darbinieku spēja realizēt izvēlēto tautizglītības modeli. Pilnīgāku priekšstatu par gatavību var iegūt, rosināt darbiniekus pašizpētei. Visvienkāršāk to darīt izmantojot iepriekšējā sarunā aprakstītās veidlapas skolēnu pašizpētei. Tātad vēlreiz – darbinieks tā iepazīs pats sevi (varbūt atklāsies, ka nemaz nav aicināts būt par skolotāju) un, otrkārt, skolas dibinātāji noskaidros, kāda personība ir viņu komandā. Dibinātāji var veikt aizpildīto pašizpētes veidlapu konteksta analīzi, līdzīgi kā tas tika darīts ar bērniem un beigu beigās, kopā ar piedalīšanās un aktivitātes izpēti semināros, varēs izveidot visai skaidru personības karti. Neba jau viens darbinieks nosaka to, kāda veidojas skolas dzīvesdarbības vide, - ir jāmeklē visu tautskolas darbinieku kopīgi veidotās vides potenciāli raksturojošās vienības. Tāpēc visu darbinieku pašvērtējuma apraksti jāsagrupē pa atsevišķiem aspektiem. Piemēram, no visām veidlapām tabulā tiek izrakstīti emocionalitātes apraksti. Rezultātā tiks iegūta skolas dzīvesdarbības vides emocionālā aspekta un tai piederīgo principu potenciālais raksturojums. Tā var tikt apstrādāti raksturīgie dati katram pašizpētē atklātam vides aspektam. Skolas vides emocionālam aspektam, piemēram, varētu būt visādas nokrāsas, piemēram, kurās dominē  priecīga noskaņa vai svārstīga garastāvokļa cilvēki, vai mierīgi, nosvērti, optimistiski, vai  emocionāli, jūtīgi, vai, nedod, Dievs, emocionāli nospiesti. Ir jauki, ja skolas vidē dominē emocionāli labestīga, priecīga prāta gaisotne, kas orientē uz izziņu, uzticēšanos un atvērtību.

Cits vidi raksturojošs aspekts, atbilstīgi veidlapai, ir darba mīlestības aspekts. Tas varētu būt darba prieks, kas izriet no darbinieku intereses par darāmo, no tieksmes palīdzēt, kalpot. Var gadīties, ka skolas kopienā iemaldījušies darbinieki, kuri uz darbu sevišķi neraujas vai dara to ar nepatiku. Ir jauki, ja darbinieki labi apzinās savu attieksmi pret dažāda veida darbiem un nonākuši tur, kur var strādāt sev interesantu darbu ar prieku.

Pēc pašizpētes veidlapas esam nonākuši līdz vides potenciālajam orientācijas aspektam – t.i., piemēram, vai tā ir humanitārā orientācija vai eksakti orientēti, vai tai raksturīga daudzpusība - vienlīdz interesē eksaktās, humanitārās zinības, garīgās. Ir skaisti, ja darbiniekiem ir svarīgs radošums, un mīlestība pret izvēlēto profesiju, ir dzīva interese par garīgām lietām.

Nākošais ir vides sociālās kontaktēšanās aspekta potenciālais raksturojums, – cik komunikabla ir vide, cik brīvi, atsaucīgi darbinieki ir savstarpējās attiecībās. Skaisti, ja attiecības ir labestīgas un darbinieki ir spējīgi strādāt komandā. Tas neizslēdz iespēju skolas vidē palikt vienatnē vai savrupībā (brīvības, patības princips), bet tajā pat laikā darbinieki ir spējīgi komunicēt vai strādāt komandā. Ja  darbinieki brīvi apraksta savu spēju (vai nespēju) kontaktēt, tad tas var  norādīt uz projektējamās vides uzticēšanās principa  realizēšanos (līdzīgi var izspriest par visiem citiem projektējamās vides principiem – atbildes ir rodamas pašizpētes materiālos).

Vides piederības aspekta potenciālais raksturojums nav mazāk svarīgs par visiem pārējiem. Skaisti, ja piederību par svarīgu atzīst vairums darbinieku. Piederības jūtas nereti var atklāties pret vairākiem objektiem: ģimeni, skolu, tautu u.tml. Taču var atklāties situācija, kad  piederības jūtas attiecas tikai uz kādu no objektiem, piemēram, piederību ģimenei, dzimtai; piederību tautai, Latvijai; piederību skolai; piederību dabai; piederību sev. Var atklāties atsevišķi gadījumi, kad darbinieks nejūt piederību ne vienam (pat ģimenei īsti neesi vajadzīgs). Dibinātāji apsveiks situāciju, kurā atklāsies, ka gan katrs atsevišķi, gan visi kopā izjūt piederību skolai. Latviešu tautas garamantās piederība nozīmē arī saderību.

Vides brīvības aspekta  potenciālais raksturojums varētu tikt aprakstīts tā, kā skolas darbinieki to izjūt, - vai brīvība ir pilnīga vai daļēja; ar ko tā ir nosacīta laikā un telpā – kas to ierobežo – varbūt pats, vai skolas vide, vai sabiedrība? Ir skaisti, ja skolas vides brīvības aspekts ir “dzīvs”.

Vides interešu aspekta potenciālais raksturojums līdzīgi kā visi citi ir darbinieku interešu nosacīts. Intereses var būt daudzpusīgas, precīzi un nemainīgi orientētas, nenoteiktas vai mainīgas. Svarīgi, lai tās sakrīt ar skolā darāmo darbu.  Vai tās sakrīt ar orientācijas aspektā atklāto?  Vai interese būs orientēta uz sevis izzināšanu, pilnveidošanu? Skaisti, ja ar intereses aspektu sasaistās kalpošanas princips. Interešu aspekta pētījums var atklāt darbinieku potenciālu vēlmē sevi apzināti pētīt.

Vides radošuma aspekta potenciālais raksturojums nevar tikt atklāt vārdos, t.i., pēc tā, ka tiek apgalvots: es esmu radošs. Tam būtu jāatklājas paveikto darbu aprakstos. Vai var būt neradošs skolotājs? – skolā, kuru projektējam noteikti nē. Skolotājam ir jābūt gatavam risināt arvien jaunas un jaunas situatīvas skolēna vai vides nosacītas vajadzības, intuitīvi ļaujoties dabīgam norisēm. Radošums ir saistāms ar kalpošanas principu,

Vides darba spējas aspekta potenciāls varētu tikt raksturots kā atkarīgs no tā, vai darbs ir monotons vai radošs; no tā, kā tiek darbinieku darbs novērtēts; vai tas sakrīt ar darītāja pašu interesēm; vai tas ir fizisks, vai garīgs darbs; vai darbs vienatnē, vai komandā utt.. Darbiniekiem varētu būt svarīgi apzināties darba jēgu.

Vides izpratnes aspekta potenciālais raksturojums. Vai izpratne par darāmo, par norisēm ap un iekš personības apmierina darbinieku? Cik svarīga ir izpratnes nepieciešamība, - skaidrojums varētu būt dažāds, vieniem tā ir bijusi aktuāla vienmēr un viņi meklē skaidrību

gan sevī,- meditējot, gan ārpusē, prasot padomu, lasot grāmatas, prātojot. Te var atklāties, kā darbinieki realizē pašu izvirzītos patiesības, pašizziņas (patības), uzticēšanās, tīrības (aktīvi tiecas pēc labākas izpratnes, attīrot savas domas un paļaujoties uz sirds skaidrību), mīlestības (patiesība-mīlestība) principi.

Vides veselības aspekta potenciālais raksturojums. Kā darbinieki izvērtē savu veselību, - vai tā ir pietiekami laba, lai realizētu pieņemtos principus. Vai darbinieki zina iemeslus veselības problēmām? Vai prot ieskatīties savā fiziskajā augumā, izvērtēt savu dzīvi, savu dzīvesveidu. Vai darbinieki ne tikai zina, bet arī cenšas novērst problēmu cēloņus, t.i., realizē tīrības, patības un ko sēsi, to pļausi principus? Vai viņi realizē uzticēšanās principu? – viņi atklāti runā par savu veselību un vai to dara viens, vai vairums darbinieku?

Vides uzmanības aspekta potenciālais raksturojums. Kā darbinieki izvērtē spēju pietiekami ilgi saglabāt uzmanību, ieklausoties viens otrā un bērnos, saskarsmē, attiecībās, darot darbu. No kā tā ir atkarīga – no apstākļiem, no intereses, no rakstura īpašībām? Vai kaut kas tiek darīts, lai to uzlabotu. Kādi principi realizējas, saprotot uzmanības nozīmīgumu?

Vides aktivitātes aspekta potenciālais raksturojums. Aktivitāte (vitalitāte) ir atkarīga no iekšējā spēka, no nodarbes veida vai laika; vai no tā, kā nodarbe tiek novērtēta; vai tā ir nepieciešama un tai ir konkrēts mērķis. Kāds no darbiniekiem atzīs, ka nespēj ilgstoši būt aktīvs. Kādā dzīves situācija darbinieki ir aktīvi – darbā, realizējot savu hobiju vai izklaidē? Savu aktivitātes izvērtēšanas spēja apliecinās, ka tiek realizēts pašizziņas princips, bet atklāta saruna – patiesības un uzticēsānās principi.

Vides uzvedības aspekta potenciālais raksturojums. Kā ir ar patiesības un uzticēšanās principu realizēšanu dzīvē – vai darbinieki ir gatavi atklāti runā par savām uzvedības problēmām? Kas tiek darīts, lai ko labotu – cenšas rīkoties pareizi, izkopj sirdi? Varbūt nemaz nespēj tādas saskatīt, lai gan patiesībā problēmas ir – nerealizējas pašizziņas princips.

Vides humora izjūtas aspekta potenciālais raksturojums. Vai humoru pozitīvi uztver visi darbinieki? Ne visi joki ir joki? Vai pašam patīk jokot un arī citu jokus uztver pozitīvi? Un patīk pajokot par sevi? Humora aspekta pašvērtējuma analīze ļaus secināt kāda ir kolektīva kopīgā humora izjūtu un gatavība “priecīgā prāta” noskaņai, jo gan jau arī tie, kuriem humors ne visai patīk, pilnībā to nenoraidīs. Humora jomas pašvērtējuma analīze ļauj izvērtēt personālo un kolektīvo gatavību pašizziņas, uzticēšanās, labestības principu īstenošanai skolas vidē.

Vides stiprās puses aspekta potenciālais raksturojums. Tās var būt izteiktas katram ļoti dažādi - neatlaidība, iejūtība, izturība, pašpārliecinātība, mīlestība, veselība, radošums, darba mīlestība, cieņa, mērķtiecība, pacietība, apņēmība, atbildība, atsaucība, atvērtība, dabas izjūta, draudzība, drosme, dziļa interese par darbības jomu, elastība, godīgums, iekšēja sakārtotība, jūtīgums, labas zināšanas, noteiktība, pienākuma apziņa, precizitāte, sapratne, situācijas izjūta, spēja iedziļināties, taisnīguma izjūta, taktiskums, tieksme izzināt sevi, savu būtību, tieksme pārvērst sapņus īstenībā, tieksme sevi pilnveidot, tiekšanās pēc harmonijas, laimes, uzticība un citādi. Var būt arī situācija, kad vai nu darbinieks nav apzinājies savas stiprās puses, vai nevēlas tās publiski atklāt. Starp citu, pirms pētījuma uzsākšanas, pētniekiem ir jāapliecina, ka ne par vienu aspekta punktu individuālajās pašizpētes veidlapās rakstītais, saistībā ar konkrētu personu, netiks publiski atklāts.  Stipro pušu analīze ļaus secināt, kā darbinieki apzinās savas stiprās puses, t.i., realizē pašizziņas principu. Izklāsta konteksts ļaus secināt vai darbinieki ir realizējuši patiesības, uzticēšanās un citus principus.

Vides vājās puses aspekta potenciālais raksturojums. Var tikt atklāts sekojoši: emocionāla nesavaldība, gribas trūkums problēmu risināšanā, neiecietība, neizlēmība, neprasme aizstāvēt sevi, nepacietība, sīkumainība, slinkums, nespēja vienmēr izvērtēt savas spējas, pat atbildības trūkums, cenšanās vienmēr attaisnot sevi, darbu šķirošana, disciplīnas trūkums, garastāvokļa mainīgums, izklaidība, nespēja vienmēr būt atklātam, neizturība, nesakārtotība, nespēja ilgstoši koncentrēties darbam, nespēja pielāgoties, neticība saviem spēkiem, neticība savām spējām, patmīlība, piekāpība, sava viedokļa uzspiešana, slikta atmiņa, slikti atceras skaitļus, spītība – pastāvēšana uz savu taisnību, kašķīgums u.c. Var sagaidīt arī atsevišķu gadījumu, kad darbinieks nevēlas atklāt savas vājās puses. Ja konkrētai personai neuzticēšanās parādās vairākos aspektos, tad vērts ar viņu parunāt “divatā”.

Vides īpašu novērojumu aspekta potenciālais raksturojums. Kā zinām no veidlapu apraksta, tad īpašu novērojumu aspektā tika lūgts iekļaut to, kas neatklājas citos pašvērtējuma punktos, bet, kas būtu jāpasaka.

Vides „Laimes mātes” aspekta potenciālais raksturojums. Te var izskanēt vēlējumi, kas orientēti uz sevi, uz ģimeni, uz citiem (skolu, sabiedrību, Latviju utt.). Tautskolas pētījumā viens pedagogs vēlējumus izteica vienā teikumā visām grupām vienlaicīgi, ietverdams arī vidi: Gaismu un Mīlestību, Veselību sev, saviem mīļajiem, visiem uz Zemes un Zemei. 

 

Ir vēl kāda lieta, bez skolas vides potenciālo īpašību noskaidrošanas, ir iespēja, pētot darbinieku pašizpētes veidlapas, atklāt kā katrs darbinieks atsevišķi un kopienas ļaudis integrāli atklājas pašu izvirzīto skolas vides veidošanas principu gaismā. Šo pētījumu veic līdzīgi kā visus iepriekšējos, meklējot tieši izteiktas vai kontekstā paslēptas vides principu pazīmes. Pieredze rāda, ka izpētes materiāls ir tik plašs un apjomīgs, ka par katru vides veidošanas principu var uzkrāt skaitliski pietiekami daudz informācijas, kuru, labākai uzskatāmībai un analīzei, iespējams attēlot diagrammās. Tās var veidot tā, lai redzētu, kā darbinieku izvirzītie principi atklājas pašvērtējumā. Principu ievērošanas biežums parāda viena vai otra principa iespējamo dominanti projektējamā skolas vidē. Principu ievērošanas konstatēšana nav formāla, tā norāda uz darbinieku potenciālo spēju pašu izvirzītos principus arī realizēt. 

No pašvērtējuma tekstiem var atklāt arī darbinieku vērtības un izvērtēt kā tas sakrīt ar vērtībām, kuras mums atklājas tautiešu darbu konspektu atslēgvārdos (42. saruna).

 Viens no uzdevumiem, uzsākot šo pētījumu, bija noskaidrot arī to, vai pedagogi ir gatavi organizēt skolēnu pašizpēti, izmantojot tās pašas veidlapas, - vai pedagogi saprot visus pētījuma veidlapā iekļautos aspektus, jo, tad tie pratīs paskaidrot arī bērniem, kā katrs veidlapas pašizvērtējuma aspekts ir saprotams.

Galvenais šī pētījuma uzdevums bija ļaut skolotājiem, sevi pašizvērtējot, netieši apjaust savas patības atbilstību pedagoga profesijai. Tieši jautāts par to netika. No pašvērtējumiem tiešā veidā tas atklājas tikai dažos gadījumos – darba mīlestības, orientācijas un kalpošanas jomā. Taču, izvērtējot pedagogu izvirzīto principu atbilstību skolotāja profesionālās kompetences komponentēm, var atklāt atbilstību. Atbilstību apstiprina Čehlovs un Čehlova skolotāju profesionālās kompetences pētījumos atklātais, t.i., skolotāja personisko ietekmi uz skolēnu nosaka nevis viņa zināšanu un prasmju apjoms, bet pārliecība par labestības (labestības princips), taisnīguma un skaistuma (tīrības princips) nozīmi, viņa aizrautība, pārliecība par katras personības vērtību, nozīmīgumu (patības princips). Šīs skolotāja kompetences palīdz skolēnam apjēgt dzīvi (sadarbības, patības, kalpošanas principi), izsvērt tikumības nozīmi (tīrības princips). Par citu nozīmīgu kompetences komponenti skolu humanizācijas procesā tiek atzīta skolotāja emocionālā kultūra, viņa spēja novērtēt, saprast un pieņemt skolēna pārdzīvojumus (labestības, mīlestības principi) un adekvāti paust savējos (uzticēšanās, patiesības principi). Par līdzvērtīgu šai komponentei tiek atzīts skolotāja priekšstats pašam par sevi (patības princips). Būtiskas skolotāju profesionālās kompetences iezīmes ir taisnīgums, objektivitāte, zinātkāre (patiesības princips), atvērtība (labestības, uzticības principi), saskarsmes spējas, spēja ieklausīties, atsaucība, sapratne (sadarbības, kalpošanas principi), cilvēcīgums, mīlestība (mīlestības princips), humora izjūta (labestības princips) (Andersone).

 

Nākamā saruna tik drīz nebūs, jo mums, tautskolai sekmīgi ir jāpabeidz kārtējais mācību gads, jāpavada skolēni brīvlaikā un atbilstīgi jāsakārto skolas dokumenti.

Uz tikšanos! Lai top!