44. turpinājums sarunai par pedagoģiju – Tautas pedagoģija 9. daļa – tautas pedagoģijas veidošanas pamatprincipi – bērnu pētīšana, paņēmieni

 Ojārs Rode

16.04.2021            

Sveiciens tautizglītības faniem un draugiem!

Iepriekšējās sarunās mēs konstatējām, ka cilvēku dažādība, pieprasa skolu dažādību. Taču nevienu no skolām, lai kādu modeli dibinātāji arī neveidotu, nevajadzētu uzskatīt par augstāku, svarīgāku – visi cilvēki ir svarīgi un visām skolām ir jābūt vienādsvarīgām. Vēlreiz jātgādina, ka mēs savu tautizglītības modeli veidojam, pirmkārt, lai paši varētu to izmantot un, otrkārt, lai iedvesmotu jaunradei citus. Mūsu modelis nebūs piemērots visiem, bet daudzi tās elementi varētu tikt izmantoti jebkurā tautizglītības skolā, kura var tikt veidota.

Virkne mūsu tautieši bija un ir pārliecināti, ka ikvienam cilvēkam ir savs liktenis un savi dzīves uzdevumi – svarīgi ir pildīt tos un mūžs būs pilnvērtīgi nodzīvots. Raudive raksta, ka tā ir traģēdija, kad mūžs tie nodzīvots nevis iekšējo spēku noteikts, bet ārējo spēku spiediena diktēts. Ir svarīgi atklāt savu būtību jeb patību un tajā sameklēt darbu sava mūža piepildījumam. Tās ir strikti noteiks (I.Čamane) un slēpts iedzimtos dotumos, talantos, spējās, interesēs, īpašībās. Tāpēc, kā jau apspriedām 37. sarunā, viens no pirmajiem dzīves darbiem ir sevis izzināšana, savu dotību un talantu apzināšana un to attīstīšana.

Pauls Jurēvičs runā  ne tikai par katra indivīda dzīve jēgu, bet arī par to, ka katrai tautai ir savs uzdevums cilvēcei. Taču kolektīvisms nedrīkst ignorēt katra indivīda dzīves jēgu, jo tas liedz realizēt kolektīvo sūtību – viss ir transcendentāli savstarpēji pakārtots.

            Rosinu sekot tam, ko pirms daudziem gadiem par to, kas ir tas vislabākais, ko audzinātājs var dot savam audzēknim, reiz teica Aleksandrs Dauge: “palīdzēt pašam sevi atrast”.

            Tas ne vienmēr ir vienkāršs uzdevums. Reiz jau runājām, ka cilvēku apziņas dažādība nosaka to, cik grūti vai viegli “atrast sevi”, - dažam nemaz tas nav jādara, jo, pašam nemanot, mūžs ir piepildīts tik labi, ka labāk nemaz i vēlēties nevarēja. Bet daži netic, ka ir tādi mūža uzdevumi (pat neiedomājas, ka tādi varētu būt) un kaut kā to dzīvi nomuļļā. Pēdējiem var palīdzēt tautizglītības skolās, bērnudārzos. Ja bērnu vecāki saprot savu atbildību par bērnu audzināšanu, viņi paši varētu veikt savu bērnu novērošanu, vērojumus dokumentējot. Vecākus var apmācīt to darīt. Tāpat to varētu darīt bērnudārzos un skolās – process var būt ilgstošs, bet tas ir to vērts gan indivīdu laimīgas dzīves dēļ, gan tautas spēka dēļ. Pasaulē ir rodami daži piemēri kā to darīt. Piemēram, bērnam ierodoties pirmo reizi bērnudārzā vai skolā, viņu nesēdina solā un nemāca rakstīt, rēķināt, bet ieliek bagātu iespēju nodrošinātā vidē, kurā viņš var sameklēt sev patīkamu nodarbošanos. Skolotāju uzdevums ir mudināt uz aktivitāti un raudzīties, lai katrs atrastu savu vietu. Tālāk seko vērošana. Vērojumi tiek dokumentēti. Pētījums ļauj noprast bērnu intereses, lai pēc tam, atbilstoši tām, varētu organizēt viņa tālāko izglītošanas darbu. Tātad caur interesi tiek rosināta pašmotivēta mācīšanās, - lai tā  būtu valoda vai matemātika, vai kāds cits mācību priekšmets. Pētniecība (vērošana) tiek turpināta kamēr vien bērns mācās skolā. Vērojumi ļauj ne vien atklāt ko jaunu, bet sekot līdzi izmaiņām, piestrādāt pie kādas bērna puses attīstīšanas (Pētniecības rezultātu apstrāde, secinājumi var kļūt arī par labu publikāciju).  Skolotāju  bērnu pētījums, ar līdzīgiem jautājumiem var tikt papildināts ar vecāku vērojumu pierakstiem, skolas psihologa slēdzieniem, paša bērna pašvērtējumu, pašnovērojumiem un tamlīdzīgi. Mēs tautskolā pieslēdzām astrologu, auru pētīšanu, numereologu. Pēdējo slēdzieni ne tikai nebija pretrunā ar skolotāju, vecāku un skolas psihologa slēdzieniem, bet krietni vien bagātināja priekšstatu par katru bērnu. Šos priekšstatus vēlāk ļoti veiksmīgi izmantojām vairāku konfliktsituāciju saprašanā un risināšanā. Tālāk sniegšu dažāda veida paraugus, kas palīdzēja saprast bērnus. Vispirms sniegšu praksē pārbaudītu paraugu jautājumu veidlapai, te visiem vērotājiem ir jāatbild uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, ieskaitot bērnus pašus (mazākiem bērniem jāpalīdz)!

Emocionālais raksturojums: Kā bērns parasti (pārsvarā) jūtas? – priecīgs, bēdīgs, nospiests vai kā citādi.

 Darba mīlestība: Vai viņam patīk strādāt,  veikt mājas darbus? Vai viņš pats bieži sameklēju, kādu darbu, cenšas kādam  palīdzēt?

Orientācija (Humanitāra, eksakta): Vai viņam patīk kaut ko konstruēt, līmēt, eksperimentēt dabaszinībās, rēķināt vai  lasīt, dzejot, zīmēt, muzicēt? Varbūt viņu nekas neinteresē?

Atmiņa: Vai viņam  ir laba atmiņa? Vai viņam ir grūti atcerēties pat nesenus notikumus?  Ko viņš viegli atceras, ko ātri aizmirst?

Kontaktēšanās: Vai viņš viegli sadraudzējas, labprāt ir kopā ar saviem skolas biedriem? Vai viņam patīk spēles komandā? Vai labprāk ir pats(-i) ar sevi?

Piederība: Vai viņš jūtas piederīgs(-a) ģimenei, skolai, tautai, vai kam citam? Vai piederība viņam ir svarīga? Kāpēc?

Brīvība: Vai viņš jūtas brīvs(-a)? Kā viņš saprotu savu brīvību? Kas ierobežo viņa  izvēles un darbošanās brīvību?

Intereses: Vai viņš zina par ko kļūs? Kādas ir viņa intereses? Par ko daudz runā, sapņo?

Radošums: Vai viņam pašam(-šai) patīk kaut ko izdomāt, izdarīt?  Kas tas ir?

Darba spējas: Vai viņš var ilgstoši, nenogurstoši darīt kādu darbu? Kas tas ir par darbu? Kādā darbā viņš ātri zaudēju savus spēkus?

Izpratne: Vai viņš labi atšķir labo no sliktā, skaistā no neglītā, čaklumu no slinkuma? Vai viņš izprot notikumus ap sevi un ar sevi?

Veselība: Vai viņam ir laba veselība, viņš reti kad slimo? Kādas ir veselības problēmas? Kāpēc tās ir?

Uzmanība: Vai viņš spēj saglabāt uzmanību mācības, sadzīvē? Vai viņš ievēro izmaiņas cilvēkos, vidē?

Aktivitāte: Cik rosīgs (nenogurdināms) bērns ir  darbos un aktīvs sadzīvē, izklaidē?

Uzvedība: Vai viņam ir uzvedības problēmas ar vecākiem, skolotājiem, sabiedrību? Kādas tās ir un kādēļ tās ir?

Humora izjūta: Vai viņam patīk joki un vai viņš uztver sevis izjokošanu ar humoru, vai arī dusmojos, ja  tas ir noticis?

Stiprās puses: Raksturo bērna stiprās puses: izturību, veselību, pārliecību, neatlaidību, iejūtību, darba mīlestību un citas.

Vājās puses: Raksturo bērna vājās puses: slinkumu, nespēja koncentrēties, slikta atmiņa, vēlmi strīdēties, kauties un tamlīdzīgi.

Īpaši novērojumi: Vai ir kas svarīgs piebilstams, ko tu vēl nepateici par bērnu?

Iegūtā informācija no katra vērotāja ir jāpārraksta kopīgā veidlapā. Tas ļauj veikt salīdzinošu pētījumu un izdarīt jau kaut kādus secinājums turpmākā mācību darba organizēšanai. Atkārtojot pētījumu pēc gada vai garāka laika posma, vērojumus var ielikt jaunā veidlapā, tā labi var analizēt bērna dažādo pušu dinamiku, izdarīt slēdzienus par sākotnējiem pieņēmumiem, veikt jaunas korekcijas turpmākajam darbam.

Te, cits piemērs bērna pētniecībā: “Manas dzīves filozofiskais koks”. Kā jau koki, tie aug augsnē, tiem ir saknes, stumbrs, ziedi, augļi. Kur

-        manas dzīves koka augsne” - bērna izpratne par vidi, kurā viņš aug  (garīgā, sociālā, ekonomiskā, kultūras), tās nozīmīgāko momentu atklāšana;

-        mana dzīves koka saknes” – bērna priekšstati par dzīves pamatjautājumiem (par dzīves jēgu, ticību u.c. lietām);

-        mana dzīves koka stumbrs” – bērna domas par to, kāds ir cilvēks, kāds esmu es;

-        mana dzīves koka zari”- bērna ētiskās vērtības;

-        mana dzīves koka ziedi” – tās ir jūtas, kuras bērns jūt pret sevi un citiem;

-        mana dzīves koka augļi” – bērna rīcība pildot savus pienākumus, esot saskarsmē ar cilvēkiem.

Dzīves koka augsne var tikt pētīta pēc tā, kā bērns pabeidz sekojošus teikumus: es tieku audzināts, ka darbs ir ….; reliģija ir….; mana tautība ir ….; vīrietis ir …..; sieviete ir …..; laulība ir …; ģimene ir …; likums ir …; mācības ir …; draugs ir ….; dzīve ir….

Dzīves koka saknes var tikt pētītas pēc tā, kā bērns atbild uz sekojošiem jautājumiem: Vai Dievs ir? Vai es turpināšu dzīvi arī pēc nāves? Vai ļaunums ir?  Vai es varu izzināt patiesību? Vai es esamu brīvs (nebrīvs)? Vai es pamatā esmu labs vai slikts? Vai cilvēki parasti ir mīloši un gādīgi vai galvenokārt egoistiski un neatsaucīgi? Vai skola dod man prieku vai ir kā slogs? Un pabeidz sekojošus teikumus: Es ticu, ka mans dzīves iemesls ir….; Patiesība prikš manis ir….: Es dzīvoju tāpēc, lai ….; Katru dienu s virzos pretīm…

Dzīves koka stumbrs var tikt pētīts pēc tā, kā bērni pabeidz sekojošus teikumus: Es savā būtībā esmu labs, jo…; Es savā būtībā esmu slikts, jo…; Es esmu brīvs un atbildu par savu rīcību tāpēc, ka…; Es neesmu brīvs un neatbildu par savu rīcību, jo…; Es galvenokārt esmu savtīgs, jo…; Es galvenokārt esmu uzmanīgs pret citiem un labs, jo ….; Es rīkojos atbilstoši savai pārliecībai, jo…;  Es rīkojos ārējo apstākļu spiests, jo….

Dzīves koka zarus var pētīt aicinot bērnu aprakstīt vai uzskatīt to, kas viņsa dzīvē ir pats savrīgākais.

Dzīves koka ziedus var pētīt vēlamās (patīk, cienu, mīlu utt.) vai nevēlamās emocijas (riebjas, ienīstu, nicinu utt.) pret sevi, mammu, tēti, vecmāti, vectēvu, tanti, mājas, dzērājus, huligānus, kaimiņus, skolas biedrus, skolotājus, skolu, Latviju, pasauli.

Dzīves koka augļus var pētīt pēc tā kā bērni apraksta vēlamo vai nevēlamo rīcību kad esmu dēls/meita, brālis/māsa, skolnieks, pilsonis. Un pēc tā, kā bērns apraksta savu rīcību kādā nodarbē: darot darbu, mācoties, nodarbojoties ar sportu, atpūšoties, kopjot garīgo dzīvi , brīvajā laikā, izklaidējoties utt.

Kā jau teikts, “dzīves koka” ideja ir tikai kā piemērs un, ja to izmanto, tad tā aprakstīšanai var izmantot citus jautājumus, paņēmienus, veidus, piemēram, interaktīvas nodarbības, kurās bērniem rada iespēju izteikties par konkrētiem jautājumiem. Nodarbību jāieraksta diktofonā, un pēc tam jāizraksta uz papīra un jāanalizē līdzīgi, kā tas ieteikts šeit. Veicot pierakstu konteksta analīzi, mērķtiecīgi meklējot atslēgvārdus (tieši izteiktus vai kontekstā rastus) uzstādītam uzdevumam. Iegūtos datus, piemēram, var sakārtot vairākās grupās: nākotne – bērna karjeras apjēgsme un ceļš savu sapņu realizēšanai; izpratne par vērtībām; pašvērtējums un bērna vērtības.

Ļoti bagātu informāciju var iegūt no bērnu radošajiem darbiem, apstrādājot tos līdzīgi. Skolēnu radošie darbi var būt ļoti dažādi – gan dzeja, gan iespaidu apraksti , gan pasakas, gan stāsti u.c..

Izmantojot iegūtos datus, var veidot stāstu par konkrētu bērnu. Lūk, piemērs tam: Ivars dzīvo pilnā daudzbērnu, kultūras darbinieku ģimenē. Ģimenē attiecības ir mīlestības piesātinātas un draudzīgas. Bērns mācās arī mūzikas skolā un sapņo kļūt par muzikantu. Viņš ir vispusīgi apdāvināts, ļoti patīk grāmatas. Bērns savā attīstībā ir apsteidzis savus vienaudžus un gatavojas skolu beigt vismaz par gadu ātrāk. Tas, ka prāta vērtības ir nedaudz vairāk akcentētākas nekā sirds vērtības, būtu skaidrojams ar bērna patstāvīgu un nepārtrauktu sevis izglītošanu. Taču atšķirības no sirds vērtības nav lielas – sirds vērtības, šķiet, ir saistītas ar ģimenes locekļu draudzīgām attiecībām. Kopumā var teikt, ka Ivars ir prāta un sirds līdzsvarota personība, kurš skaidri zina ko vēlas, kas patīk un mērķtiecīgi iet pretī savam sapnim.

Reizi gadā skolēnus var aicināt apcerēt savas dzīves sapni, un aprakstīt to, kas būtu jāapgūst, lai varētu to realizēt; kas noder no tā, ko apgūst skolā, no tā, ko apgūst ģimenē, ko māca sabiedrība. Kopā ar skolotāju bērni šī miniprojekta ietvaros varētu noskaidrot, kādas zināšanas, kādas īpašības nepieciešamas attīstīt sava sapņa profesijā. Piemēram, var vienojas, ka, lai varētu strādāt izvēlētajā profesijā, nepieciešams būt taupīgam, labestīgam, izpalīdzīgam un tamlīdzīgi. Katrai no īpašībām tiek atvēlētā lapa, kurā regulāri tiek dokumentētas reizes, kad konkrētā īpašība īstenojusies dzīvē. Ja kādu laiku tā nav īstenojusies, tad skolēns var tikt rosināts aktīvi meklēt iespēju to realizēt. Lapas uzkrāj īpaši iekārtotā mapē, kur skolēni dokumentē arī savas pozitīvās un negatīvās emocijas ikdienā, aprakstot to cēloņus.

Visi šie pētījumi, protams, dod visai labu priekšstatu par bērna personību, bet kas pat ir svarīgāk, - bērns, piedaloties pētījumā ir izvērtējis sevi pašu, viņš meklējot atbildes uz jautājumiem, pabeidzot iesāktos teikumus, ir “rakņājies” sevī, ir ieraudzījis sevi it kā no malas. Ir svarīgi laiku pa laikam, gadiem ejot pētījumus atkārtot, liekot atkal un atkal bērnam metodiski ielūkoties sevī. Tā pakāpeniski var veidoties ieradums izsvērt ikdienas gaitas - domas, rīcību, attieksmi, attiecības. Kopienas dalībnieki var tikai nodrošināt optimālus apstākļus bērna pašizziņai. Ne vienmēr katram, pat pēc nopietniem pūliņiem, būs skaidri saskatāms “dzīves uzdevums”, bet sevis pētīšana un nodarbošanās ar sev patīkamām lietām, dzīvi padarīs patīkamāku, piepildinātāku un, varbūt pat pašam nemanot, “dzīves uzdevumi” tiks veiksmīgi izpildīti.

             Ir vēl citi bērnam sevis atklāšanas veicinoši paņēmieni, kuri būtu ienesami skolā. Tie ir: dzīvošana tautas tradīcijās, klātesamības nodarbības dabā, āra (brīvdabas) nodarbības, radot darba iespējas, organizējot īpašas domāšanas (filozofēšanas) nodarbības, radot iespēju skolēnam būt pašam ar sevi un organizēti klusuma brīži.

 

Dzīvošana tautas tradīcijās

            Loģika, tautas tradīciju kopšanu izmantot savu “dzīves uzdevumu” meklēšanā, balstās uz pasvērumu, ka cilvēks iedzimst tur, kur tas vislabāk iederas; kur var realizēt sevi. Saderība nav iedomājama bez savstarpējiem līdzības elementiem – cilvēks rod sevi savā tautā.

            Galvenais mācību līdzeklis, protams, ir mūsu tautas Mantojums. Ar to tiek saprasta gan mutvārdu folklora, gan dziesma un melodija, gan dziedāšana un muzicēšana, gan ticējumi un paražas, gan gadskārtu un ģimenes ieražas, gan materiālā kultūra. Šie elementi, kas reiz bijuši galvenie tautas pedagoģijā, personības veidošanā, joprojām var būt neatraujami saistīti ar cilvēka dzīvi, viņa nodarbi, ticību, tradīcijām, sapratni par pasauli un sevi. J.Kalniņš „Paliekamdziesmā” par Mantojumu raksta, ka uz to jāraugās kā uz vērtību, kas joprojām mīt mūsos pašos, ir daļa no mums pašiem, ir daļa no tautas būtības.

Relatīvi vienkārši skolā var organizēt gadskārtu svētku un zīmīgu dienu atzīmēšanu. Tās ir savdabīgas reizes, kad notiek īpaša cilvēka un dabas saplūsmes mistērija - neizpaliek ne tautasdziesma, ne rotaļa, ne deja, ne īpaši ar konkrēto pasākumu saistīti riti. Piederība tradīcijai, ka reiz rakstīja Helmi Stalte (“Skandinieku” kopas dibinātāja) sargā cilvēku un tas var droši spert soli pasaulē, kur valda varmācība, haoss un neziņa; cerībā… Tradīcija dara mūs līdzsvarotus, rimtus, vairo mūsu nacionālo lepnumu un pašapziņu.

Būtiska loma gan saistībā ar gadskārtām, gan cilvēka mūža gājumu, gan iekļaušanos kosmiskas dabas norisēs ir mūzikai un dziedāšanai. Cilvēka sirds sfēra ir mūzikas sfēra (M.V.Gorelikova). Mūzika var emocionāli dziļi aizkustināt, izsaucot klātesamību notiekošā pārdzīvojumā. Ar mūzikas palīdzību cilvēkam atveras acis uz vienotiem dzīves likumiem – cēloņu seku sakarībām. Mūzika rada skaistas domas, Auseklis, mūsu tautas pirmās atmodas darbinieks, pedagogs pusotru gadsimtu atpakaļ uzsvēra tautasdziesmas nozīmīgumu skolā. To viņš pamato, nosaucot nolūkus: Estētiskais nolūks – apgūst estētikas likumus; Morālais nolūks – tikumīga attieksme pret vidi; Ideālistisks nolūks – daiļu ideālu modināšana, audzināšana; Vēsturisks nolūks – tautas dziesmas ir vispatiesākā vēsture; Formāliskais nolūks – domāšanas attīstībai. Es te pievienotu garīgo nolūku: klātesamības iedibināšana Visā, Kas Ir caur saderīgo cilvēkā un Dievā.

 

Darbs

Mantojuma neatņemama sastāvdaļa ir tās materiālās kultūras daļa, kas rodama tautas amatniecībā. Darbs amatniecības darbnīcās, attīsta smadzenes jeb bērna intelektuālās spējas, veido koncentrēšanās spējas, radina pacietībai. Tautas amatniecības galvenā vērtība, kā jau tas tika atklāts 43. sarunā, ir ne tikai estētiskajās vērtībās: formā, krāsās, krāsu salikumos, proporcijās, rakstos, veidu daudzveidībā, bet arī garīgajā, jo skaistais rosina meklēt skaisto vispār, skaisto ārpusē un skaisto sevī. Bez tam maņu orgānu (taustēs, ožas, dzirdes u.c.) saskarsme ar dabīgajiem materiāliem izraisa pārdzīvojumu, ļaujot attīstīties īpašai rezonanses sajūtai, kas beigu beigās noved pie mīlestības pret dabas vidi. Cits ļoti būtisks faktors pastāv tajā, ka saskarsme ar rakstiem, krāsu salikumu un citiem elementiem tautas mākslā, modelē jeb enerģētiski savdabīgi sakārto vidi, tātad arī cilvēku ievada tautas un indivīda savstarpējās saskaņas mezgla punktā, kurā indivīds var apjaust savu vietu un lomu konkrētajā dzīvē. Valdis Celms reiz rakstīja: “ „Tradicionālā kultūra, kas cieši saistīta ar dabas norišu cikliem, kosmosu, senajā zemkopju kultūrā glabā tādus ētiskos, estētiskos un Dieva izpratnes principus, kas varētu palīdzēt atjaunot zudušo līdzsvaru un harmoniju. Šie principi un šī vienotā Visuma apziņa nav zudusi nebūtībā. Tā pieejama atjaunotnei. Tā pastāv gan dzīvā, gan arī kodētā veidā tradicionālās kultūras liecībās un kosmiski universālo struktūru būtība – to spējā formēt harmonisku domājošā cilvēka apziņu.”

Skolā var veidot amatniecības darbnīcas, kurās ir iespēja strādāt ar dažādiem dabas materiāliem (dažādām stihijām): koku, mālu, vilnu, linu, kokvilnu, metālu.

 

Domāšanas (filozofēšanas) stundas

Domāšanas stundas var ieņemt īpašu vietu skolas mācību programmā, jo sirds atvēršanai labi noder prāts. Domāšanas stundās var veikt īpašus koncentrēšanās vingrinājumus, kuru laikā skolēni vai nu koncentrē uzmanību uz ķermeņa iekšējiem procesiem, pēta tos, vai, klusumā apcerot dzīvi, meklē savas patības noslēpumus. Šajās stundās skolēni pašrefleksijā, savstarpējā refleksijā un refleksijā ar skolotāju noskaidro savus spēkus, pašapliecinās, stiprina pašcieņu, mācās sadarboties. Visa tā rezultātā pilnveidojas un nostiprinās bērnu vērtību sistēma. Pakāpeniski veidojas personīgi nozīmīga, iekšēji motivēta mācīšanās.

Ar sirds atvēršanu saprotama mācīšanās mīlēt. Bet, kā vienā no domāšanas stundām tautskolā kāda skolniece teica: kur Mīlestība, tur Patiesība un Dievs. Mēs runājām par prāta spēju atvērt sirdi, bet varam šo aksiomu paust arī apgrieztā formā: Mīlestība atver prātu Patiesībai. Kā rakstīts sarunās par klātesamību (sk. tautskolas mājas lapā: ), tas ir vēl viens izziņas ceļš, kas vērsts no “apzīmējamā” uz “zīmi”. Tam ir jārod sava vieta skolā (šobrīd par to vispār nerunā un skolās nav manāms). Sirds cilvēkam var vērties caur daudziem prāta aspektiem. Lūk daži no tiem: mācīties domāt (kritiskā un simboliski tēlainā); kontrolēt domas – neielaist ko nejēdzīgu; nodarbosimies ar pētniecību; vērīguma un uzmanības izkopšana, trennēšana; būt godīgam, patiesam; runāt skaisti; klausīties un uzlūkot tikai skaisto (ne neķītro); neabsolutizējot ne savas, ne citu domas, spriedumus; u.c..

      Mīlestība ir iemesls rezonansei, parādībai, kad sasaucas, piemēram, līdzīgi noskaņoti mūzikas instrumenti – līdzīgie savstarpēji sasaucas. Patiesas Mīlestības pazīme – abpusējība un saplūsme klātesamībā. Ar prāta palīdzību un sekojošu rīcību, veidojamas sirsnīgas attiecības: nepazemojot nevienu; esot uzmanīgiem pret citiem, pieklājīgiem, sirsnīgiem, iejūtīgiem, līdzjūtīgiem; domājot, rīkojoties atbildīgi; apzinoties savu varēšanu, savu vietu, nepārvērtējot sevi, nekļūstot iedomīgam; attīstot nesavtīgu apziņu; apturot vardarbību jebkurā izpausmes formā, nodrošinot izvēles brīvību u.c..

      No pieredzes zinām, ka mīlot, rodas vēlme apskaut visu pasauli - Mīlestības pazīme: izplesties visās laika-telpas dimensijās, aptvert visus, visus esības plānus, līdz pat Dievam. Lūk, daži veidi kā sirds pieradināma Mīlestības bezgalībai: pievērst uzmanību vienlīdz tuvām un tālām pasaulēm; palīdzēt dabai (nevis atgrūst, nonāvēt, iznīcināt); apzināties, ka zem mums ir tik pat liels plašums, kā virs mums - faktiski neviens nav zem mums un neviens nav virs mums, jo katrs ir savā vieta un kopā mēs esam viens vesels; uzņemties atbildību un domāt par Dievu, Visumu, Pasauli, Cilvēci, Tautu. Mīlestības laika dimensijas plašumā mums vienā veselumā saplūst pagātne, tagadne un nākotne. Tā ir nepārtraukta jeb bezgalīga laikā. Mīlestības laika dimensijas izjūtas var tikt attīstītas sekojoši: savus darbus plānojot mūžībai; vēršot domu pretī nākamībai; neizšķiežot laiku; esot precīziem; iedibinot sevī vispārēju, nemainīgu, ilgstošu mieru u.c..

      No Mīlestības izrietoša būtiska attiecību izpausme ir došana otram jeb pašsaprotama kalpošana. J.Rainis kalpošanas nozīmi izteicis trīs vārdos: dots, devējam neatņemams! Lūk, daži kalpošanas veidi: būsim izpalīdzīgi; būsim pašaizliedzīgi; pildīsim solījumus; mācīsimies strādāt; nebaidīsimies no grūtībām; nezaudēsim uzņēmību; pielietosim savas zināšanas radoši - būsim Radītāji; attīstīsim gribu, darbosimies tās vadīti; būsim patstāvīgi, pildot savu uzdevumu; būsim vērīgi, modri - brīdināsim citus par briesmām; būsim taupīgi; būsim uzmanīgi pret sevi - uzturēsim muskuļu, prāta un jūtu līdzsvaru; saudzēsim veselību - sadalīsim spēkus.

Skolas domāšanas stundās var aicināt skolēnus runāt, spriest par minētām kategorijām un realizēt tās dzīvē. To dara, nenolasot lekcijas vai uzspiežot savas domas, bet organizējot līdztiesīgās diskusijas, apspriežot reālas dzīves situācijas skolā vai ārpus tās. Reizi mēnesī bērnus var rosināt pastāstīt vai ierakstīt augšupminētajās mapēs par savām attiecībām vai kalpošanas darbiem draugiem, ģimenei, dabai u.c.. Tādejādi, pakāpeniski veidojot ieradumu reflektēt, izvērtēt, censties darīt labu sev, līdzcilvēkiem un pasaulei.

Ne vienmēr iepriekš jāsastāda apspriežamo tēmu grafiks – tas var būt spontāns, piemēram, saistīts ar kādu aktualitāti sabiedrībā. Diskusijas organizēšanas piemērs: katram diskusijas dalībniekam tiek atvēlēts precīzs sava viedokļa izteikšanas laiks, piemēram, viena minūte. Kamēr kāds runā, nedrīkst izteikt replikas vai kādus iestarpinājumus, nemaz nerunājot par runas pārtraukšanu (katrs tam doto laiku var izmantot pilnīgi un netiek izrauts no savas domas ritējuma). Pirmais runātājs piesakās brīvprātīgi (vai tiek atklāt ar “skaitāmā pantiņa” palīdzību), bet nākošais ir blakus sēdētājs saules kustības virzienā. Pēc katra runātāja, katrs var uzdot jautājumus, bet ne nonievāt tikko dzirdēto vai kā citādi kritizēt. Ja nav ko teikt, savu rindu var izlaist. Diskusijā pa apli var noiet vairākus lokus (par loku skaitu vienojas pirms diskusijas). Šāda kārtība ļauj pilnīgāk izteikt savas domas (jaunas idejas var tikt citu runātāja rosinātas jeb pēkšņi dalībnieks ir atcerējies kādu svarīgu argumentu). Diskusijas laikā nedrīkst neviena izteikto domu vai personu kritizēt – drīkst izteikt tikai savu viedokli (nedrīkst lietot vārdus: tu spried nepareizi, tavas domas ir muļķīgas un tamlīdzīgi). Diskusijas organizētājam ir veto tiesības uz runātāja pārtraukšanu, ja netiek ievēroti diskusijas noteikumi.

Klusums

Jāsāk ar Z.Mauriņas atziņām par klusumu. Klusums, viņa saka, ir pašgribēta savrupība. Klusums nenozīmē bezskanību. Klusums kopo izkaisītos spēkus, atver ceļu uz sirds kodolu. Troksnis nodeldē personību, dvēseli, garu. Troksnis saplosa nervus, sarausta smalkos dvēseles audus, izraisa fizisku un garīgu sasirgšanu. Klusums nozīmē justies, mājīgi; atbrīvoties no žņau­giem, neatsvešinoties no šīszemes. Klusums: būt sev pašam, būt vienotam ar dievišķiem spēkiem mūsos, reizē atteikšanās un piepildījums. Klusumā mūsos iestrāvo mūžīgā gaisma. Klusums, salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam  kā ar savu patību, tā arī ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums.

 Te par klusumu viss ir skaisti pateikts. Piecas minūtes garš klusums pirms nodarbībām (sevišķi pēc aktīva, skaļa starpbrīža) palīdz atgūt iekšēju līdzsvaru, sakoncentrēties darbam. Ir bērniem jāiemāca pareizi sēdēt, vērot savu elpošanu, vērot iekšējus procesus, vērot un sajust smalko enerģiju plūsmas, pieskārienus. Klusuma brīža vadīšanu var uzticēt bērniem – uzaicināšana, instruktāža, iezvanīšana un beigu signāla padošana. Pirms klusuma brīža var nodziedāt kādu tautasdziemu, piemēram Klusat jauni, klusat veci, Dievs ienāca istabā… . Aiciniet bērnus vizualizēt Dieva ienākšanu un Viņa  apsēšanos mūsu vidiņā. Klusumā brīdī, piemēram, pirms matemātikas var pieaicināt matemātikas dievu, pirms mākslas – mākslas dievu utt.. Vēlams izkārtot darbavietas aplī un visiem vizualizēt, kā visi tiek vienoti ar pa apli riņķojošām gaismām, kuras paši radam un dodam visiem. Apļa vidū vēlams iedegt svecīti – tā palīdz iedibināt mieru, ļauj koncentrēties, vizualizēt gaismu. Klusuma praksi var apvienot ar sirds gaismas nodošanu tiem, kuriem tā dotajā brīdī ir aktuāla. Piemēram, kādam sasirgušam skolas biedram, skolotājam, tuviniekam vai kādam pasaulē nelaimē nonākušiem.

Ļoti laba ir prakse, kad klātesamības vingrinājumus dabā, savieto ar pastaigām klusumā, kad uzmanība pievērsta smalkajām sajūtām vai nepieķeroties, brīvi uztveram esošo, notiekošo ārpus sevis. Bērniem, klusuma pastaigā, var tikt doti redzēšanas, klausīšanās uzdevumi. Bērnus nepalaiž barā, bet pa vienam ar pietiekami lielām atstarpēm. Beidzot pastaigu, visi dalās piedzīvotajās atklāsmēs.

 Klusums sagatavo meditācijas praksei.

 

Meditācija

Par meditēšanas nepieciešamību un praksi sarakstītas grāmatas. Esmu dzirdējis diskusijas, kurās tiek aizstāvēta meditācijas izpratne kā prāta vispārēja apklusināšana (absolūts iekšējs klusums). Faktiski meditācija ir transcendentāla klātesamība sākot ar objektiem, norisēm ap indivīdu līdz pat VISAM, KAS IR. Piemēram Šri Aurobindo integrālā joga ar integritāti saprot ne tikai snaudošo spēku rosināšanu fiziskā miera stāvoklī un pie noslāpēta prāta, bet arī kustībā, darbībā. Prātu cenšas apklusināt tik tālu, lai sapratnē neparādās prāta radītais, bet intuīcijas dotais. Prāts te ir kā instruments intuīcijas dotā realizēšanai. Varētu šo meditācijas veidu nosaukt par aktīvo meditāciju. Integrālā joga virza uz to, ka visa darba diena noris savdabīgā klātesamība ar to, ko darām, lai kas tas nebūtu. Tas ir tuvu latviešu dzīvesziņā rastajam, kad, lai kāds darbs tas nebūtu, to dara ar prieku, ne reti dziesmas vārdos, melodijā un ritmos iekļaujot t.i., saplūstot vienotā veselumā ar to. Šādā situācija par darāmo nav jādomā, - tas darās it kā pats no sevis.  Tas ir, piemēram, tā, kā mūziķis muzicē klātesamībā saplūstot ar skaņdarbu, ar savu instrumentu (esot “tajā iekšā”) – bez ”prātošanas” vijoles lociņš “dabīgā kārtā” atrod pareizās pieskāriena vietas stīgai. Šādi aprakstītājā meditācijā būtu visās ikdienas norisēs jāievirza visi skolā esošie.

 

Āra (brīvdabas) nodarbības

Skaidrs ir tas, ka āra nodarbības, pirmkārt, ļauj iegūt pilnīgi citādu pieredzi nekā nodarbības telpā. Mēs varam lasīt, spriest par dabu telpās, bet nekad neiegūsi  to pieredzi, kura gūstama nepastarpinātā saskarsmē ar dabu. Otrkārt, āra nodarbības stiprina fizisko, psihisko un mentālo veselību. Treškārt, kaut kā citādi iedibināt klātesamību dabai, tās objektiem, norisēm, kā atrodoties tajās iekšā, mums būtu visai grūti – nebūtu iespējams realizēt pasaules izziņu tās veselumā. Ceturtkārt, daba, īpaši tad, ja cilvēks to nav paspējis piecūkot vai izkropļot, atklāj mums dievu radītā skaistumu, pilnību. Dabas dievišķā pilnība, esot tajā, nevar neveicināt skaistuma un pilnības izjūtu, apzināšanos. Āra nodarbību fani ir atklājuši, ka esot dabā, veidojas saudzīga attieksme pret to un atbildība par tās pasargāšanu. Dabās vidē darbojoties tiek pieslēgtas visas maņas, - bērns pasauli iepazīst izzinot smaržas, garšas, saklausot dabas skaņas, saskatot formas, krāsas, proporcijas utt. Mēs varētu te uzskaitīt dižu pedagogu spriedumus un aicinājumus darboties dabas vidē, bet esam vienojušies sekot tautas pedagoģijai, un tā nepārprotami atrāda, dabas vides nozīmīgumu. Tāpēc pat neatsaucoties uz pedagoģijas korifejiem, varam savā tautizglītības modelī ielikt (kā obligātu komponenti) nodarbības brīvajā dabā.

Konkrēti, kādas varētu būt nodarbības dabā, runāsim citreiz, kad nonāksim pie konkrētu nodarbību aprakstiem dabā. Latvijā var atrast skolas, kuras jau aktīvi darbojas dabā un no viņām var iedvesmoties organizējot nodarbības savā skoliņā. Ir ļoti labas iestrādes arī “Latvijas mežiem”, viņu izglītības programmās. Īsumā aprakstīšu mūsu tautskolā aprobētu āra nodarbības variantu. Gaujas pļavās, kuras ieskauj pauguraini dažādu koku sugu meži, tika izveidotas trīs vēsturisku laikmetu apmetnes: mezolīta, neolīta un bronzas ar raksturīgākajiem sadzīves priekšmetiem, ieročiem un darbarīkiem. Te, pirmkārt, tika mācīta aizvēsture praktiski darbojoties: būvēti, apdzīvoti attiecīgā perioda mājokļi, apgūt attiecīgu darbarīku, mūzikas rīku, sadzīves priekšmetu (senā amatniecība) un ieroču gatavošanas un izmantošanas iemaņas. Akmens laikmeta „virtuvē” bērni paši pagatavoja un izbaudīja atbilstošā laika ēdienus. Taisīja stabulītes (koka, niedres), ritma sitamos rīkus (mācījās muzicēt, dziedāt); gatavoja māla traukus, apdedzināja ugunsbedrē un pēc tam tos lietoja; iepazina un vāca pļavas, meža un ūdens augus; iepazina faunu, pētīja bebru dzīvu un tamlīdzīgi. Nemaz nav jāapraksta bērnu bagātīgi gūto gandrīz vai visos mācību priekšmetos un jomās, t.sk. arī garīgajā (skatīt gūtā aprakstu aušanas darbnīcā 42.sarunā).

Ar šo beigsim ieskatu “sevis meklēšanas” iespējās. Nākošā saruna iecerēta par to, kā skolotājiem un skolas darbiniekiem būtu jāielūkojas savās dzīvēs.