2. turpinājums sarunai par pedagoģiju

Sveiciens pedagoģijas faniem!

Šodien piedāvāju otro sarunas turpinājumu par pedagoģiju. Tā noteikti, pēc vispārpieņemtiem kanoniem, nebūs zinātniska, bet priekšstatu par virzieniem pedagoģijā noteikti dos.

Vēlos ko pateikt tādā kā vispārīgā ievadā tālākai sarunai.  

Drustu tautskola dibināta uz konkrētu pasaules redzējumu, kuru var atrast mūsu mājas lapā. Tas radies, iedvesmojoties no vairākām pasaulē atpazīstamām un dižām personībām. Man pat ir tāds sapnītis, ka tad, kad uzcelsim savas skoliņas saimes namu, izveidot kaut kādu memoriālu cieņas izrādīšanai šīm personībām. Pasaule ir ļoti bagāta ar dažādām skolām, dažādiem pedagoģiskajiem virzieniem. Nav jau tā, kā Čehijā, kur katrā ciemā savs krogs ar savu alu, bet kaut kādu līdzību varam saskatīt. Un tas, manuprāt, ir labi, jo katrā vietā tiek meklēts un veidots kaut kas tāds kas sader ar vietējo kultūru, vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem aspektiem. Saderība daudzmaz garantē kaut kādu saskaņu, apmierinātību, veselīgu psiholoģisko klimatu skolā, pagastā, novadā, valstī.

Kad sāku studēt pedagoģiju, mana zinātniskā vadītāja (E.Krastiņa, DU) teica, ka pedagoģijā viss jau ir pateikts un ka jaunu neko nepateiksi. Ir gadījies redzēt vienkopus izdevumus par pedagoģiju un tad šāds priekšstats no to daudzskaitliskuma var rasties. Un šie vārdi ir tuvu patiesībai. Tomēr kaut ko jaunu jau tie pedagogi-zinātnieki meklē un atrod, jo kā gan izskaidrot disertāciju plūsmu tepat mūsu zemītē? Tajā pašā laikā, šķiet, ka tajās (cik es esmu iepazinis) fundamentālās lietās nekā jauna tiešām nav, - parasti atradīsiet atsauksmes pat uz grieķu filozofu darbiem un nemaz jau nerunājot par 200 gadu veciem pedagoģijas korifejiem. Pats esmu noskaņots daudz optimistiskāk, jo saskatu jauno jaunās psiholoģiskajās atziņās, tās jau ir pie durvīm un teju, teju pieprasīs, lai tiktu ņemtas vērā arī attiecībā uz izglītošanu un audzināšanu. Par tām esmu jau runājis un daudz ko atradīsiet tajā pat Drustu tautskolas mājas lapā.

Tātad atgriežoties pie skolu dažādības par prieku paziņoju, ka ieskatīsimies tikai vēsmās te pat Rietumu puslodē. Kā redzēsiet Rietumi nav izpalikuši bez zināma Tuvo Austrumu pieskāriena. Savu “pētniecības” loku sašaurināsim līdz tā saucamajam humānismam jeb skolām, kuras var palīkt zem humānās pedagoģijas izkārtni (pēc Deivida Preta četru izglītības virzienu iedalījuma). Kas tā tāda humānā pedagoģija šobrīd nedefinēsim, tas atklāsies sarunās pats par sevi. Teikšu tikai to, ka mani pedagoģijas domubiedri ir atzinuši par pilnīgāko tieši šo virzienu. Ir tāds krieviņš Jasvins, kurš pētīdams pedagoģiju “pilnīgumu”, ir konstatējis, ka pilnīgākais ir tieši humānās pedagoģijas virziens, jo tās vieno mērķis veidot radošas pašrealizēties spējīgas personības, kuras, apzinoties savu iekšējo spēku, spēj realizēt savu patību (būtību). Vēl viena šī pedagoģijas virziena iezīme ir dievatziņa. Ne vienmēr tā ir saistāma ar kādu konkrētu reliģiju. Piemēram, ja mēs runātu par savas tautas pedagoģijas modeli, tad tā būtu dievatziņa, kura rodama mūsu tautas dzīvesziņā (varētu drīzāk teikt pagānismā). Pagānisms ir dzīvs daudzviet pasaulē. Varbūt ne visi to zina, bet Drustos ir budistu meditācijas centrs. Tas zināmā mērā radies mūsu tautskoliņas atsaucības rezultātā, - mēs atļāvām savās telpās organizēt retrītus, līdz viņi atrada mūs pagasta skaistajā dabas vidē savu vietu. Un man ir gadījies sarunāties Piltiņkalnā ar kādu rimpočē lamu par tibetiešu tautas tradīcijām. Viņš ar prieku stāstīja par tām, un es sapratu, ka Tibetā labi sadzīvo tautas tradīcijas (pagānisms) un budisms. Mūsu pašu pētnieks I.Beļickis konstatē, ka veseluma princips, mūsu aplūkojamās skolās (viņš tās nodēvējis par alternatīvām izglītības skolām), nav iedomājams bez saistības ar reliģisko dimensiju.

Ja kāds vēlas gūt priekšstatu par citam skolām, tad varat palasīt I.Ķesteres Pedagoģijas vēsturi, vai to pašu Pretu, vai Jasvinu.

Laikam jau tāpēc, ka latviešu valodā ir iznākušas Krišnamurti grāmatas (kuras ir katram pieejamas), sākšu tieši ar viņa piedāvāto pedagoģisko modeli. Šodien pie tā netiksim, jo šķiet, ka pareizi būtu vispirms ieskatīties, kādā vidē audzis pats Krišnamurti. Ieskatīšanās noteikti palīdzēs saprast citas pedagoģijas, kuras “pētīsim”. Var atbaidīt indietiskas izcelsmes uzvārds. Bet šis indietis Rietumu pasaulē ir tikpat pazīstams kā Indijā (varbūt pat vairāk). Viņš pasaulē ir atzīts kā dižs domātājs, Skolotājs. Un vēl cits arguments tam varētu būt tas, ka beigu beigās caur vēdisko kultūru esam visai cieši saistīti ar Indiju (te varētu minēt daudzu pētnieku atzinumus, bet varbūt pietiks ar dažiem facebukā esošiem draugiem: Agri Vanagu un Rudītes Raudupes piesaukšanu). Brīdinu, ka būs visai garš “pētījums”, jo Krišnamurti dzīve ir ļoti interesanta.

 Krišnamurti dzimis Indijas dienvidos 1895. gadā. Pēc vienošanās ar viņa nabadzīgajiem vecākiem, viņš kopā ar brāli 1920. gadā tika nodots audzināšanā (adopcijā) toreizējai Teosofijas biedrības prezidentei Annijai Bezantei. Toreiz tika paziņots, ka Džiddijs Krišnamurti ir atnācis, kā planētas mēroga Skolotājs, kuru tobrīd arī visi gaidīja. Kad Krišnamurti bija tikai 16 gadi, tika nodibināta vispasaules organizācija “Austrumu Zvaigznes Ordenis”. Tās mērķis bija nodrošināt Dižā Skolotāja misiju. Jaunais Krišnamurti tika iecelts par tās vadītāju. Ordenis pastāvēja līdz 1929. gadam, kad tās vadītājs Ordeni, kurā bija jau tūkstošiem cilvēku, atlaida. Kāpēc tas tā notika, runāsim nākošā sarunā, jo šķiet, ka vispirms būtu jāieskatās tajā garīgajā vidē, kurā Krišnamurti tika audzināts, t.i., teosofu filosofijā. Kāda tā bija viņa audžumātes redzējumā, – pavisam īsi.

Annija Bezante

Dzimusi 1847. gadā Londonā, īru izcelsme. Rakstniece, filozofe – teosofe, īru neatkarības centienu, Indijas brīvības aizstāve – Indijas Nacionālā kongresa prezidente. Vairāk nekā 300 grāmatu autore, Banaras Hindu universitātes dibinātajā. Viņa bija “Starptautiskā brīvmūrnieku ordeņa vīriešiem un sievietēm," biedrs, līdz aktīvi darbojoties, kļuva par vienu no brālības komandieriem. Bezante Anglijā nodibināja brīvmūrniecību “Le Droit Humain”. Viņas mūžs un aktīvā darbošanās gan garīgajā, gan fiziskajā plānā ir apbrīnojamas. Lūk, mazliet sīkāks ieskats. Dzīvojot Anglijā, viņa aktīvi iesaistījās sieviešu tiesību kustībās. Arī īru nacionālistu kustībā. Te viņa sapazinās arī ar marksistiem, sociālistiem (viņas draugs tulkoja Marksa darbus). Bezante bija viena no galvenām runātājām 1887. gada Trafalgāra laukumā Londonas bezdarbnieku protesta mītiņā, kas vēlāk tapa pazīstams kā “Asiņainā svētdiena”. Pēc šiem notikumiem Bezante palīdzēja organizējot apcietinātiem juridisku palīdzību un materiālu atbalstu ģimenēm. Bezante sekmīgi iesaistījās tā saucamo “Sērkociņu meiteņu” – sērkociņu fabrikas strādnieču cīņā par labāku atalgojumu un darba apstākļu uzlabošanu. 1881. gadā Bezante tiek ievēlēta Londonas skolu valdē – darbojās izglītības laukā un kā pati raksta viņas pārziņā bija ap 800 tūkstošu bērnu dvēseles. Bez tam viņa iesaistījās Londonas ostā strādājošo dokistu cīņās, – uzstājās kā oratore sanāksmēs, izstrādāja arodbiedrības noteikumus.

Krass lūzums viņas dzīvē iestājās 1889. gadā. Bezanti “Pall Mall Gazette” lūdza uzrakstīt recenziju par Blavackas “Slepeno doktrīnu” (nevienu citu nevarēja atrast, kurš šo darbu spēju izprast). Darbs Bezanti tā iespaidoja, ka viņa uzsāk kontakta meklējumus ar pašu autoru, un pēc tikšanās ar Blavacku Bezante pēkšņi un uz visu mūžu pārtapa teosofā. Bezante atskārst, ka teosofijā viņa atradusi to, kas tai trūcis līdz šim – garīgo dimensiju. 1893. gadā, drīz pēc tam, kad kļuva par Teosofisko biedrības locekli, viņa pirmo reizi dodas uz Indiju un jau 1902. gadā Bezante kļūst par Teosofijas biedrības prezidenti. Banarasā Besante nodibināja zēnu skolu – Centrālo Hindu Koledžu (CHC), kas tika izveidota uz teosofiskajiem principiem un, kuras personāls un mācībspēki bija toreiz ievērojami teosofi. 1920. gadu beigās Besante, kā jau minēts, adoptē Krišnamurti. Krišnamurti un Besantei izveidojās ļoti ciešas saites, un Krišnamurti uzskatīja Bezanti par savu māti (bioloģiskā bija mirusi). 1927. gadā Bezante ASV iegādājas 210 ha zemes ar nolūku veidot vietu Jaunās pasaules cēlāju kopienai. Pēc viņas nāves kolēģi Kalifornijā uzceļ “Laimīgās ielejas skolu”, kuru 2007. gadā, par godu Bezantei, pārdēvēja par “Bezantes kalna Laimīgās ielejas skolu”. Varat ieskatīties skolas mājas lapā: www.besanthill.org.

Besante nomira 1933. gada 20. septembrī 85 gadu vecumā Adyarā, Madras prezidentūrā, Indijā.

Teosofija – dievišķā gudrība Bezantes izklāstījumā

Dieva iepazīšana arī ir teosofija. Viss tas, kas var tikt nodots no viena cilvēka otram, ir “Zemākās zināšanas”. “Augstākās zināšanas” ir Dieva iepazīšana. Dabīga ir cilvēka tieksme pacelties līdz dievišķajam. Dziļu, patiesu pārliecību par to, ka ir meklējams dievišķais, nevar atrast ārēji (mācībās, lekcijās, skolotājos utt), tā jāmeklē sevī, iegremdējoties savā būtībā, savā sirdī. Un, kad tas būs atrasts, cilvēks atskārtīs, ka slavē Dievu, Viņa mācību. Tā arī ir dievišķā gudrība, visdzīvīgākā realitāte. Teosofija balstās uz diviem pamata atzinumiem: pirmais - Dievs ir visā un visur, protams arī cilvēkā. Līdz ar to cilvēks ir tikpat nemirstīgs cik Pats Dievs. Nāve ir tikai apģērba nomešana un, kad vajag, cilvēks uzvelk citu, – kamēr dzīvo Dievs, cilvēks nevar nomirt. Otrs atzinums – saistīts ar pirmo, ka nekas nevar tikt atrauts no Dieva. Viss ir savstarpēji saistīts. Nekas nevar tikt izrauts no vienotības, - tā ir kopīga dzīve, kopīga apziņa. Tādā kārtā ir saprotams, kā kādas personas stulbas doma, darbi var saindēt visu.

Reliģiju dažādības attaisnojas ar to, ka cilvēki nav vienādi. Galvenā viņu atšķirība ir tā, ka viņi katrs atrodas uz sava attīstības sliekšņa: daži ir “pieaugušie”, citi vēl tikai “bērni”. Patiesība ir viena un ir tikai dažādi ceļi pretī tai. Līdz ar to Patiesības atklāšanās arī ir dažāda, bet nekad tā neatklājas pašā pilnībā.

Teosofija pretstatā zinātnei atzīst, ka pastāv ārkārtīgi smalki matērijas plāni. Tā aplūko visu pasauli, kā domas atklāšanos visos matērijas plānos. Cilvēks nav tikai fiziskās pasaules iegrožots. Ar sapratnes spēku un uztveres smalkumu iespējams vērot daudzas smalkākas matērijas formas, atklāt ar tām saistītas likumsakarības. Lai to panāktu, ir jāattīra fiziskais, astrālais, mentālais augums, – augstākās pakāpes meklējumiem nepieciešami tīri “darba rīki”.

Teosofija cilvēkam dod uzvedības likumus dzīvei, augstus dzīves ideālus. Dabīgs un neizbēgams cilvēka dzīves mērķis ir laime (nevis ciešanas) – Bezantes skolu, kā redzējām, tā arī sauc – par Laimes skolu.

 Ceļš uz apgaismību un cilvēka pilnveidošanās

Viens no dižajiem faktiem, kas nosaka eksistences iespējas kā tādas, ir pāriemiesošanās, t.i., pakāpeniska cilvēka augšana daudzu dzīvju laikā, kuras mijas ar pieredzi dažādas pasaulē, dažādos starpplānos. Garais pāriemiesošanās ceļš augšup nodrošina cilvēkam pilnveidošanās iespēju. Pirms cilvēks savā ceļā nav izgājis garu attīstības ceļu: iemācījies izvēlēties starp labo un ļauno, attīstījis prāta spējas, savu raksturu, nav iespējama dievišķa pilnība (vienas dzīves laikā, tas nav iespējams).

Otrs dižais fakts: ko sēsi, to pļausi! Atbilstoši tam, daba neizbēgami atdod cilvēkam atpakaļ viņa domu, vēlmju un darbības rezultātus. Austrumos to sauc par Karmas Likumu.

Trešais dižais fakts; “Ceļa” eksistence kā tāda un tādu cilvēku esamība, kuru ir uz to izgājuši ātrāk par citiem. Tie šodien ir pasaules Sargi, mūsu rases Vecākie Brāļi, Skolotāji, Apgaismotie. Tie ir tie, kuri mums šodien var palīdzēt iet to “Ceļu”, kuru ir nogājuši paši. Tajā pašā laikā nav svarīgi vai cilvēks atzīst minētos faktus, vai nē, viņš tā vai tā stihiski ir uz “Ceļa”, pašam to nemaz nenojaušot.

Kā kustību padarīt par apzinātu? Kalpošana cilvēkam, kalpošana pasaulei. Tam jānotiek bez domas par personīgo labumu, - ar nesavtīgu, aktīvu, priecīgu vēlmi palīdzēt un kalpot. Nav tādas dzīves puses, darbības, nozares, kurā to nevarētu darīt. Kalpošanai jānotiek izjūtot cita sāpes, problēmas, ciešanas, kā pašam savas. Kalpošanai jānotiek kā pašai par sevi saprotamai, kā dabīgai nepieciešamībai, neprasot neko pretī, - faktiski par to pat nav domas.

Lai ātrāk nonāktu uz “Ceļa” ir nepieciešama skolotāja palīdzība. Skolotājs ir jāatrod. Var būt dažādi iemesli tam, kad nonākam līdz apjēgsmei par skolotāja nepieciešamību. Viens no tiem ir parastas alkas pēc zināšanām, pēc sapratnes, kas ir kas. Otrs iemesls var būt tāds, ka ieraugām kādu, kurš brīvi īsteno tādus ideālus, pēc kuriem esam alkuši, sapņojuši. Trešais – jūs jūtat līdzi pasaules ciešanām un radusies ārkārtīgi liela vēlme tai palīdzēt. Visi šie ceļi noved pie sajūtas, ka ir kaut kas jāuzzina un jādara vai izmisumā, bezspēcībā jāiet bojā, t.i., pazaudējot jebkuru vēlmi dzīvot bezjēdzīgajā pasaulē. Skolotājs sen jau gaida katru un tādā vai citādā veidā norādīs to, ko darīt. Vai tā būs kāda grāmata vai lekcija, kuru viņš jums noliks priekšā; vai glezna, kas rosinās; vai balss, kura nāks no mūsu iekšienes. Sākotnēji meklētājs caur šīm ierosmēm tiek iepazīstināts ar teoriju, - patiesības izklāstu, uz kuras veidota pasaule, bet pēc tam, iepazīstot likumus, uzzina iespējas un veidus, kā uzlabot cilvēku dzīvi. Tiek iedota ziņa, kā atrast Skolotāju. Viena no veiksmes pazīmēm ir gaisma un pakāpieni priekšā. Meklētājs uzzina par savienošanās nepieciešamību Saplūsmei. Viņš uzzina to, kādas īpašības ir jāizkopj, lai uzietu uz “Ceļa”. Austrumos saplūsmi sauc par Jogu. Tas ir veids, kādā cilvēka individuālā sapratne top skaidra un noteikta, prāts iegūst iespēju evolucionēt straujāk, apsteidzot savas rases evolūciju, ar vienu mērķi: palīdzēt.

 Ir vēl kāda nepieciešama nodarbe: meditācija, t.i., kad notiek aktīva, precīza, saspringta domas koncentrācija uz kaut ko. Meditācija palīdz attīstīt īpašus orgānus smadzenēs, kuri kalpo kā sakaru tilts starp prātu un astrālo pasauli (meditācijas var būt kaitīgas, ja lieto alkoholu, kaut vai nedaudz. Līdzīgi kaitē gaļas ēšana).

 Tā tad, kādas īpašības ir jāattīsta?

1. Prasme atšķirt reālo no nereālā. Jāiemācās atšķirt laicīgo no mūžīgā, ārējo no iekšējā.

2. Bezkaislība vai brīvība no tieksmes pēc pārejošā, mainīgā,- vēlmju koncentrēšanās uz mūžīgo, uz to, kas ir klāt.

3. Trešā īpašība aprakstāma sešām pazīmēm: A) Prāta kontrole. Spēja koncentrēties uz kaut ko vienu, uzņemt tā saturu. Kā arī spēja izmantot prātu radošai darbībai. Noturēt domu tikai uz labo,- nedomāt par slikto, būt priecīgam, skaidram, mierīgam. B) Rīcības kontrole. C) Iecietība. Īsta iecietība izriet no Gara atzīšanas katra cilvēka sirdī. Iecietība ir Gara apjēgsme. Iecietība nekad nepiespiež, nekad neliek šķēršļus. Tā vienmēr piedāvā ko vērtīgu, bet nekad to neuzspiež. Iecietība skaidro patiesību, bet nekad nejūt īgnumu, dusmas, nokaitinājumu, pat tad, ja tas, ko tā atzīst par patiesību, nav tāda otram. Iecietība saprot, ka patiesība var nebūt otra patiesība, kamēr šis otrs nesajutīs to pats jeb cilvēka daba ir tā iekārtota, ka, ja cilvēks redz patiesību, tas to pieņem. Iecietība nozīmē spēju palūkoties uz jebkuru jautājumu no otra cilvēka viedokļa puses. Aklam patiesība ir meli.

D) Pacietība. Pacietība ir tā, kas nebaidās grūtības, briesmas, neizjūt vilšanos, nepieļauj izmisumu. Pacietība pārliecinoši nolēmusi panākt patiesību. Katrs šķērslis, katra sakāve to tikai spēcina.

E) Ticība Dievam mūsos. Ticība, kura nepieļauj šaubas.

F) Līdzsvarotība. Uztraukuma neesamība, kaislību neesamība, satraukuma un vēlmju pārveidošana gribā, vienmēr virzoties uz savu mērķi; spēja palikt skaidrībā, kamēr visi apkārtējie uztraucas. Iespēja palikt vienam, kad visi tevi ir atstājuši un krāpuši.

4. Ceturtā īpašība: Brīvības tieksme. Vēlme būt brīvam, lai kalpotu, lai realizētu mīlestību. Brīvība ir saplūsme ar Augstāko.

Šo īpašību izkopšanas nepieciešamību definējuši Skolotāji tiem, kuri vēlas Viņus atrast un kļūt par Viņu skolniekiem.

Ir divi galvenie paņēmieni, ka minētās īpašības attīstīt: tā ir jau minētā meditācija, klāt pieliekot īpašību piekopšanu ikdienā. Domas koncentrēšana ir vienīgais savas pārveides veids. Meditācijas laikā jūs īslaicīgi attālināties no pasaules, sākumā tikai uz īsu brīdi, jo tas nogurdina smadzenes; lai sāktu, pietiek ar piecām vai desmit minūtēm no rīta; ar veiksmīgu meditāciju jūs jutīsities noguris jau pat pirms šī īsā perioda beigām. Meditācijā jūs attālināties no ārpasaules, jūs to izslēdzat, tā sakot, jūs it kā ceļat sev apkārt sienu, caur kuru ārējās pasaules domas, cerības un bailes nevar iekļūt. Jūs ieejat sevī, savā svētajā svētumā un klusumā, klausoties sava “Es” balsī, gaidot īstā meistara atnākšanu. Kad esat uzcēlis sienu un izslēdzis ārējo pasauli, jūs mūžīgi klejojošo un nemierīgo prātu ieslēdzat sevī un cenšaties nokoncentrēties uz vienu domu, kas saistīta ar kādu no īpašībām. Pakāpeniski domas pārstās auļot, iestāsies tāds kā klusums jeb tukšums. Šajā klusumā ienāks augstākā apziņa, nemirstība, nemainīgais, mūžīgais. Pēc tam, ejot ikdienas solī aptversiet, ka aiz visa stāv, kas augstāks; radusies vēlme dodaties cilvēkos, lai tiem iedotu to, ko pats saņēmāt klusumā.

Saite, kas veidojas starp meklētāju un viņa Skolotāju ir ārkārtīgi spēcīga, un ir teikts, ka Visumā nav tāda spēka, kas to varētu pārraut. Smalkā plāna, neredzamo ķermeņu līmenī Skolotājs aicina pie sevis meklētāju, lai tas to uzklausītu. Pēc šī aicinājuma Skolotājs paņem to pie sevis uz pārbaudījuma laiku. Viņš pārbauda vai meklētājs ir pietiekami stiprs, lai atbrīvotos no sliktās karmas. Meklētājs šajā periodā jūt, ka kaut kas liels ir noticis ar viņu. No šī brīža Skolotājs ir kopā ar meklētāju. Pēc kāda laika meklētājs izdzird otru sava Skolotāja aicinājumu. Meklētājs tiek ieskaitīts kopā, kuri ir izturējuši pārbaudījumu. No šī brīža Skolotāja apziņa saplūst ar skolēna apziņu un skolēns Skolotāja klātbūtni sajūt daudz skaidrāk, viņš pilnīgāk izjūt Skolotāja domas.

Skolotājs iedala cilvēkus divās kategorijās: zinošos un nezinošos. Nezinošo ir nospiedošā vairākumā,- tikai daži ir uz “Ceļa”. Zināšanās nozīmē to, ka cilvēks zina par dievišķo gribu evolūcijas procesā un piedalās tās realizēšanā uz Zemes, lai beigu beigās būtu tā, kā tas ir augstākajos esības plānos. Zināšanas nozīmē, zināt plānu un censties dzīvot atbilstoši tam. Zināšanas nozīmē savu gribu pārveidot par daļu no Dieva gribas.

Ojārs