Mana pieredze darbā saimēs tautskolā 99 Baltie zirgi Inga Zariņa

Kad nu jau 20 gadus esmu strādājusi tautskolā un rit mans trīsdesmitais gads pedagoģijā, atskatoties, varu teikt, ka šie gadi ir bijuši ļoti interesanti. Protams, ir bijušas visādas situācijas, problēmas, ar kurām ir bijis jātiek galā.

            Tautskolas darbības sākumā no vienas puses strādāt bija vieglāk kā tagad, jo tajā laikā cilvēki bija noilgojušies pēc kā jauna (tomēr bija piesardzīgi un dažreiz pat pārāk). Bērnudārza Drustos vairs nebija, bērni bija daudz. Mūsu vēlēšanās strādāt un mācīt savādāk kā pierasts, bija liela. Strādāt bija vieglāk, jo sākumā daudz nedomājām par standartiem, programmām un dokumentiem, kas tagad mūsu darbu ir sarežģījuši pietiekoši daudz! Protams, arī tad bija nepieciešama akreditācija, tikai pārbaudītāji nezināja ko šādā skolā īsti pārbaudīt. Viss grūtums slēpās lielākoties tajā apstāklī, ka bijām nesaprasti.

            Varētu ilgi stāstīt par emocijām. Kaut vai par pirmajām skolas dienām, kuras gaidīju ar lielām bažām – cik būs skolēnu, vai kāds būs aizgājis, vai būs jauni. Citreiz prieks par kādu pasākumu, kas tiešām izdevās, bija tik liels, ka šķita – klasē tam trūkst vietas!

            Sākumā, strādājot grupās ar dažāda vecuma bērniem, biju pārgurusi tāpat, kā jūs, kolēģi, kuri tikko vai nesen uzsākuši darbu mūsu filiālēs. Skraidīju pa klasi pie visiem – citiem mācīju vilkt svītriņas, citiem – burtus, vēl kādam – lasīt teikumus. „Atklāju” humāno pedagoģiju, holismu.

Bet šis laiks ir pagājis. Tagad jādomā par standartu, programmām. Un tas mani ierobežo. Vienmēr tomēr atceros, ka mums ir bijusi diezgan liela skolēnu mainība, un, aizejot uz valsts skolu, negribētos, lai bērnam būtu ļoti grūti uzsākt mācības un mācīties tur. Kāpēc aiziet? Pirmkārt, vecāki īsti nezina, ko grib. Bieži bijis tā, ka, līdzko sāk izjust lielāku atbildību, tas nepatīk. Otrkārt, bērni paši vēlas lielāku vienaudžu kolektīvu.

Gatavojoties šai konferencei, pārrunāju ar bērniem par dažāda vecuma bērnu apvienībām. Negribu līdz galam piekrist izskanējušajam viedoklim, ka dažāda vecuma apvienības ir pamatā visdažādākajām jauniešu organizācijām. Konkrēts piemērs – Bērnu un Jauniešu centrs Cēsīs, kurā bija kursi bērniem, kuri darbojās skolēnu pašpārvaldēs. Dalībnieki no Drustu pamatskolas, kuri bija gados jaunāki, izteicās par šīm mācībām : „Bieži bija tā, ka nodarbībās negribējām runāt, jo viss jau tāpat notika tā, kā teica vecākie. Nebija interesanti.”

Man ir pārliecība, ka visoptimālākais ir sadalījums jaunākā, vidējā un vecākā saimē. Mums ir pieredze ar divām, bet trīs būtu labāk. Noteikti varētu būt nodarbības un projekti, kad visi vecumi ir kopā, bet ne vienmēr!

Sākumskolas posmā jāņem vērā bērnu izteikti paaugstināto kustību aktivitāti. Tāpēc jau bērniem ir grūti nosēdēt ilgi uz vietas. Jāsaprot, ka lielai daļai mazo skolēnu ir grūti apgūt uzvedības pašregulāciju, viņiem nepietiek gribasspēka koncentrēties, lasīt, rakstīt. Sasprindzinājums nomāc, nogurdina. Pēc maniem novērojumiem sākumskolas bērni atšķiras arī ar to, ka viņiem ir visaugstākā mācīšanās motivācija. Par uzmanību – tikai ap 10 gadiem parādās tās noturīgums.

Pusaudžiem attīstības posms saistās ar identitātes vai pašvērtējuma nostiprināšanos (meklēšanu). Taisni šajā vecumā parādās tieksme pēc vienaudžu grupas. Un mums ir pieredze! Cik daudz dažādus izlēcienus mēs dabūjām piedzīvot no zēniem, kuri tīšām uzvedās slikti, lai tiktu uz „lielo” skolu(valsts) ! Cik sāpīgas bija šķiršanās no Maritas, Amandas, Elīnas un citiem, kuri vēlējās arī skolas laikā būt starp vienaudžiem!

Es neriskētu ar ķīmijas vai bioloģijas kursa mācīšanu 5.klases skolēniem! Diez vai viņiem būtu interesanti aprēķini pēc ķīmisko reakciju vienādojumiem un diez vai vajadzētu detalizēti izklāstīt orgānu sistēmu uzbūvi, darbību.

Dabas zinībās man ir svarīgi noklausīties, ko bērns ir sapratis, ko nav, tātad – sarunāties. Ir ļoti grūti pārslēgties no 9., 8. klases uz 1., 2. klasi. Un, ja vēl mazais skolēns neprot rakstīt un ar grūtībām lasa, par teksta jēgas izprašanu nemaz nerunāsim!

Protams, var atrast daudz kopīgas tēmas, kuras apspriest visiem no visu skatu punktiem un saprašanas, bet tikai ierobežotu laiku. Vienmēr esmu gatava, ka kopīgi runājamais var uzrasties pēkšņi. Mana darba sākumā tas nebija viegli, bet, aug bērni un jāaug arī man.

Piedāvāt skolēnam pašam mācību vielas apguves programmu? Var! Bet jākontrolē! Šogad izmēģināju 9. klases skolniecei. Rezultāts – mīņājamies uz vietas. Ir labāks piemērs – 8. klases zēnam tas izdodas. Tomēr jābūt kontrolei. Mazāk stingrai, vai pat, ja vajadzīgs – ļoti stingrai. 

Arī saimēs, tāpat kā apvienotajās klasēs, skolotājs ne vienmēr var atiet no vadoša stila. Tas atkarīgs no kontingenta. Arvien vairāk (vismaz manā pieredzē) ir bērni, kuriem ir mācīšanās traucējumi un nepieciešams īpašs atbalsts, īpaši cilvēki, kuri ir mācījušies strādāt un palīdzēt šādiem bērniem. Ne viss ir jāvar tautskolas skolotājam!

Manuprāt, panākumi būtu daudz lielāki, ja priekšmetu skolotājam būtu skolotāja palīgs.

Piekrītu domai, ka vajag mainīties un nevar strādāt tā, kā agrāk. Lai jaunais VISĀS jomās tiktu izmantots tautskolā! Tās varētu būt interaktīvās tāfeles, datori un citas modernas ierīces un mācību līdzekļi. (Protams, ka atceros finansiālo situāciju, bet, cik iespējams.)

Un nobeigumā gribu teikt, ka esmu jebkurā laikā gatava padalīties ar savu pieredzi. Es zinu, ka darbs nevienā skolā nav viegls, tautskolā īpaši, bet neesmu NEVIENU reizi domājusi, ka tas nav priekš manis. Būt skolotājai tiešām ir mans aicinājums.

Veiksmi mums visiem!