Kāpēc nepieciešamas alternatīvas izglītības skolas?

Ojārs Rode, Tautskolas 99 Baltie zirgi vadītājs
(publicēts laikrakstā "Izglītība un Kultūra" 10.02.2011., Nr.6)

Uz šo jautājumu centīšos atbildēt īsi, ieskicējot mūsdienu situāciju sabiedrībā un skolā, pamatojoties uz humānistu atziņām filozofijā, psiholoģijā un pedagoģijā.

Pēdējo gadu laikā sabiedrība pamatoti ir satraukusies par mūsu izglītības sistēmu. Novērojumi un īpaši pētījumi apliecina, ka ar katru gadu pieaug nihilisms, necieņa, nedisciplinētība, nevēlēšanās mācīties. Vājš ir mierinājums, ka citur pasaulē situācija ir līdzīga. Simtiem zinātnieku, sabiedrisko darbinieku un vienkārši pilsoņu savās publikācijās, konferencēs, semināros, multimediju telpā un vienkārši pulcējoties, meklē atbildi uz jautājumu: kā un ko darīt? Idejas - ko un kā darīt izglītības jomā, rodas kā sēnes pēc lietus.

Arī Latvijā ir izskanējuši dažādi viedokļi. Vieni problēmu izglītībā saskata zemajās abiturientu prasmēs, zināšanās un saista to ar pedagogu zemo kvalifikāciju. Šis viedoklis, pirms vairākiem gadiem, ieguva dzirdīgas ausis izglītību organizējošā ministrijā. Tika izstrādāti jauni, obligāti noteikumi pedagogu kvalifikācijai, organizēti daļēji valsts finansēti pedagogu izglītošanas pasākumi, nostiprināta skolotāja darba kvalitātes kontrole.

Citi galveno problēmu saredz skolotāja zemajā prestižā, zemajā atalgojumā, kā rezultātā ne tie labākie kļūst par skolotājiem. Te tika uzsākta cerīga reforma, bet nu, kur esam - tur esam.

Vēl citi domā, ka problēmas var tikt atrisinātas, izmantojot sasniegumus informācijas tehnoloģijās, interaktīvās mācību metodēs, uzlabojot mācību laboratoriju materiālo bāzi un tamlīdzīgi. Šis viedoklis ir populārs visā pasaulē un ir guvis atsaucību arī mūsu zemē. Ir izstrādāti un izgatavoti interaktīvi mācību līdzekļi dabas zinātnēs un matemātikā (ar skaistu moto: „Ieguldījums Tavā nākotnē!”). Skolas pakāpeniski tiek nodrošinātas ar tehniskajiem līdzekļiem (datoriem, interaktīvām tāfelēm un tamlīdzīgi). Ar Eiropas finansiālu palīdzību šis darbs tiek turpināts. Droši vien šie centieni ir atbalstāmi, bet uz to likt pārāk lielas cerības- kā uz burvju nūjiņu, droši vien nevajadzētu. Ir valstis, kurās viss jau ir. Man gadījies vairākkārt būt Dānijā, būt skolās, piedalīties mācību stundās, pat 9.klases fizikas eksāmenā. Fizikas kabinetu aprīkojums Dānijas skolās, salīdzinot ar Latviju ir „zinātniskās fantastikas” līmenī. Bet kāpēc dāņu skolēni fiziku nezina labāk par mūsu skolniekiem? Daļa pedagoģijas praktiķu ir pārliecināti, ka skolēnu motivāciju mācīties var palielināt savstarpēji integrējot mācību priekšmetus, vai sasaistot tos ar vērtībizglītību jeb „sirds atvēršanu”. Citi – humanitarizējot, t.i. savietojot eksaktos ar humanitāriem mācību priekšmetiem vai „dabiskojot” - pietuvinot mācību priekšmetu saturu dzīves situācijām, tautas mentalitātei. Ir pētījumos pamatota pārliecība, ka mācību metodes saskaņojamas ar loģiskās vai tēlainās domāšanas dominanti (ievērojot labās – kreisās smadzeņu puslodes darbības īpatnības). Krievijas zinātnieki ir pārliecināti, ka nedrīkst neievērot dzimuma īpatnības un indivīda temperamentu. Vēl citi liek lielas cerības uz apslēpto un līdz šim neizmantoto cilvēka psiholoģisko spēju attīstīšanu un izmantošanu. Visus šos priekšlikumus pavada nopietni zinātniski pētījumi psiholoģijā un pedagoģijā. Katra no idejām pati par sevi izklausās laba, bet problēma, manuprāt, tajā, ka visas tās stāv it kā katra par sevi, tās nav sakļautas loģiskā veselumā, nav pakļautas kādai kopīgai idejai vai kopīgam mērķim. Bez tam tās drīzāk izskatās pēc tādiem kā ielāpiem vecajai izglītības sistēmai.

Nav grūti noraksturot mūsdienu skolu, kur (nav svarīgi kādā kontinentā, valstī) valda vairākus simts gadus vecas izglītības tradīcijas. Tās balstās uz rūpnieciskās sabiedrības sākumos rodamo nepieciešamību sagatavot topošām, jauna veida ražotnēm pietiekami kvalificētu darbaspēku. Šodien mainījušās tehnoloģijas, ražojamo lietu nomenklatūra, apjomi. Ražošanai vairs nevajag tikai strādniekus ar lasīt un rakstītspēju, bet ar spēju pareizi nospiest datoru taustiņus un … spēju būt labam patērētājam. Konkurences, sacensības gars, kuru sabiedrība prasa ielikt jau skolā, kļuvis par galveno vērtību. Mūs māca priecāties par savu spēju apsteigt citus, par spēju „izsisties uz augšu” un „labi dzīvot”. Skola ir padevīga šādu vērtību kalve – labākos matemātiķus, valodniekus, ķīmiķus, sportistus u.c. tā slavē, dod tiem diplomus, balvas, sūta uz olimpiādēm, pompozi sveic par uzvarām. Kāpēc nevienam neiesāpas sirds par tiem, kuriem tiek nodzēstas tās prieka pilnās cerības sirdī, kuras tiem bija sperot savus pirmos soļus skolā. Drīz vien daļa no mazajiem tiek atzīti par nepaklausīgajiem, neērtajiem, sliņķiem, netalantīgajiem, nespējīgiem un nokļūst „apdalīto klasēs”. Es pieļauju, ka reti kāds skolotājs padomā, kas notiek šādu „atzinību” saņēmuša bērna sirsniņā, kā pārtop viņu pašapziņa. Un kāpēc, lai rastos, jo tas nav skolotāja uzdevumos, ne jau par līdzjūtību slavē skolotājus un godina kā labākos. Šādi skolotāji, kuri mācējuši vienus nobīdīt (lasi: sāpināt), otrus izcelt, jeb citiem vārdiem sakot - katram „ierādīt savu vietu”, nereti tiek slavēti, godināti. Bet varbūt tā arī vajag? – vai cilvēki neevolucionē pateicoties nemitīgai cīņai par savu vietu „zem Saules”? Tāds noteikti ir mūsdienu, tirgus ekonomikas valdošās patērētāju sabiedrības viedoklis. Tas balstīts materiālo vērtību kultā un ir pragmatiski bezjūtīgs „dzelzs ritentiņu”, bezsirds monstrs. Mūsu sabiedrība faktiski prasa, lai uz skolas konveijera tiktu sagatavota konkurences spējīga prece, kura tirgū sevi varētu visizdevīgāk pārdot. Pēdējā publikācija, ko lasīju par šo tēmu, bija Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora Ivara Kalviņa raksts “Dienā”. Domāju, ka viņa bažas ir pamatotas no tā skata punkta, no kura viņš aplūko problēmu, lai gan no tā paša biznesa puses var paskatīties arī citādi. Man pirms nedēļas bija saruna ar kādu citu Latvijas uzņēmēju (divu rūpnīcu līdzīpašnieku). Šis vīrs ir pārliecināts, ka pirmais solis Latvijas nodošanā ir sperts - skola jau „ražo robotus” – cilvēkus, kuri negrib un nemāk radoši strādāt. Viņi ar lielāko patiku dara kādu monotonu darbu, kur nav jādomā. Pēc šī uzņēmēja vērojuma, radošie cilvēki ir tikai daži procenti. Viņa skatījumā, Eiropas tirgū izveidojies „robotu” vakuums. Un, priecīgie no Latvijas, dodas to aizpildīt. Varbūt arī vajag robotus ražot un vienīgā problēma – nodrošināt tos ar labām „datorprogrammām”? Nopietni pētījumi pasaulē (Froms, Vilbers, Gebsers, Maslovs) atklājuši, ka patiesībā problēma ir „robotos”. Tie ir cilvēki, kuri kaut kādā savā dzīves posmā pazaudējuši sevi - un nu kalpo ne kāda atsevišķa cilvēka, bet tirgus varai. Šo cilvēku prāti par savējiem pieņēmuši konkrētās ārējās varas ideālus. Tas notiek tik dziļā psihes līmenī, ka cilvēki pat nespēj ne to ieraudzīt, ne aptvert. Intereses ir sašaurinājušās līdz dzīvniecisko instinktu, iegribu apmierināšanai. Viņus ir apžilbinājušas tirgus piedāvāto preču žilbinošā spozme un iespējas to dabūt. Tāpēc nelolosim veltas cerības uz aizbraucēju patriotisma jūtām – tā ir tukša skaņa patērētāja filozofijai un tirgus fanu apziņai.

Pazaudēt sevi nozīmē neattīstīt savus personīgos individuālos dotumus un nepiepildīt sevi caur tiem, nebūt radošiem. Cilvēks savā kopienā (tautā) var būt patiesi brīvs un laimīgs, atbilstoši humānai paradigmai, tikai savas personīgās dzīves jēgas ietvaros. Tikai dzīvi nodzīvojot atbilstoši savai iekšējai būtībai, cilvēks jutīsies piepildīts arī tad, kad ārējos vizuļus kāds atņems. Latvijas nākotne, manuprāt, meklējama ne robotos, bet brīvās, radošās personībās, kuras caur savu individuālo spēju apzināšanos, attīstīšanu veidos kā ekonomiski, tā garīgi spēcīgu valsti.

Pirmais un galvenais nosacījums jaunas izglītības sistēmas veidošanai ir brīvās izvēles likuma iedibināšana izglītībā. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko sludina izglītības politikas globālisti – vienādas līmeņu programmas, standartizētas prasības, skolas Eiropā vai jebkur citur pasaulē – nekādas īpatnības, savdabības. Mums, skaitliski mazai tautai, šis indivīdu un tautu novienādošanas ceļš bruģēts uz elli. Tieši katrā spilgtā individualitātē, viņas attīstīto spēju dažādībā ir meklējama neizputēšanas un attīstības ķīla. To, ka nebrīvs cilvēks ir kūtrs gan darbos, gan domāšanā, saprata jau dzimtbūšanas sabiedrībā. Taču brīvlaišanas mehānisms (nemāku teikt vai apzināti vai nē) tika izstrādāts tā, ka tās autori panāca lielāku ražību, bet saglabāja domāšanas kūtrību. Loģiski būtu, ja mēs spertu nākošo soli un atbrīvotos arī no pēdējās. Planētas gaišākie prāti māca, ka tas iespējams tikai vienā ceļā - ļaujot cilvēkam piepildīt savu mūžseno sapni: iegūt patiesu brīvību. Šis solis, kā tas skaidrots Veseluma ideju humānistiskājā paradigmā (sinerģētikā – rezonanses efekts) , sola „kvantu” lēcienu cilvēka psihē un jaunradē.

Indivīds var realizēt savu brīvo izvēli tikai tad, kad ir kur to realizēt. Tas nozīmē, ka jābūt pietiekami lielai izvēles iespējai – dažādām skolām ar dažādām programmām, saturu daudzveidību, metodēm, dažādiem akcentiem, novirzieniem, interesēm, līmeņiem t.i. individualizētām mācībām. Starp citu, individualizētās mācības ir vienīgā darba organizācijas forma, kurā var tikt ievērotas katra skolēna psihofizioloģisko īpašību kopums. Skolēniem ir jābūt valsts finansētai iespējai brīvi izvēlēties savai iekšējai būtībai atbilstošas skolas, skolotājus. Tas nebūt nenozīmē haosu, anarhiju, tas nozīmē cieņas apliecinājumu katrai dvēselei (vai augošais nihilisms skolēnu vidū nav apliecinājums tam, ka ignorējam viņu personības? – necieņa pret necieņu!). Jāveidojas tādai kā pašorganizējošai sistēmai. Mūsdienu pētījumi sinerģētikā sakrīt ar reiz Maslou teikto par to, ka pašaktualizācija – savas būtības realizēšana var notikt tikai pašorganizējošās sistēmās. Pašorganizējoša vide (skola) ir nepieciešama arī tam, lai indivīds apgūtu visus nepieciešamos instrumentus, kuri būtu nepieciešami sevis realizācijai. Šādu vidi raksturotu skolēna iekšējā motivācijā balstīta pašizvēle, pašmācība, pašvērtēšana, pašizpēte, pašvadība un viss cits, kas neļauj cilvēkam nepazaudēt sevi.

Te jāpiebilst, ka visai populārs ir oponentu viedoklis, ka orientēšanās uz individuālo pašizteikšanos novedīs pie egoistiskas paaudzes izveidošanās, kad cilvēkiem svarīgs būs tikai personīgais. Tas radies no neizpratnes par to, ka katra indivīda dzīves jēga (patība) rodas Veselumā, no kura mēs visi nākam un kurā visa cilvēce dzīvo. Veselums nosaka bezgala daudzās, harmoniski savstarpēji saistītās mijiedarbības visos līmeņos. Kopīgais avots izslēdz pretrunu iespējamību starp indivīda pašapliecināšanos un sabiedrisko. Indivīds nerealizēs sevi bez tās kopienas (ģimenes, skolas, tautas) palīdzības, sadarbības, kurā tas ir iedzimis. Tāpēc humānā paradigma ietver sevī arī ideju par tautu kā Veselumu, tās patību un pastāvēšanas jēgu.

Nedrīkst ignorēt ne indivīdu dažādību, ne tautu dažādību – nav jābūt zinātniekiem, lai pamanītu būtiskas mentalitāšu atšķirības. Tautu savdabīgā pasaules uztvere, tradīcijas, kultūru daudzveidība bagātina pasauli. Nacionālās identitātes pētījumi apliecina, ka līdzīgi kā indivīdiem arī te rodamas dažādu apziņas līmeņu dominantes. Mums, baltiem, ir svarīgi apzināties, ka no pārējām Eiropas tautām mēs atšķiramies ar raksturīgo tēlaino domāšanu (baltiem raksturīga labā smadzeņu puslodes dominante – lasīt E.Siliņa „Patiesības meklējumos”). Vecajai sabiedrībai tas nebija ne aktuāli, ne tas neatbilda tās paradigmai - peļņai nepieciešami, lojāli patērētājiem, ne nacionāli īpatņi. Šodien mums nedrīkst būt vienaldzīgi jautājumi: kas esam? kāpēc esam? Palūkojieties uz mūsu Latviju - tā kā dzērāj’ puisis mētājas no viena grāvja otrā, neredzot savai kustībai patieso jēgu! Rezultātā: nepiepildītas, bezmērķīgi, bezjēdzīgi nodzīvotas pilsoņu dzīves, paaudzēs dzēšami parādi „naudas maisiem”. Un nelolosim ilūziju, ka šādos bezmērķa tautas dzīves apstākļos, situēta pilsoņa dzīve ir ar kaut ko vērtīgāka par trūcīga bezpajumtnieka dzīvi.

Kopsavilkumā var teikt, ka alternatīvo skolu nepieciešamību diktē sekojoši iemesli. Pirmkārt, tas jādara tāpēc, ka sabiedrības smagnējais inertums liedz pietiekami strauji pielāgoties jaunām situācijām. Otrkārt, tāpēc, ka liela daļa sabiedrības nebūt nav gatava pieņemt ko jaunu, neatbilstošu iedibinātām, pārbaudītām tradīcijām. Treškārt, tāpēc, ka pastāv ideju daudzveidība. Ceturtkārt, cilvēku dažādību dēļ. Vilbera, Gebsers u.c. psihologu pēdējo laiku pētījumi liecina, ka cilvēka evolūcija saistāma ar būtiski atšķirīgiem apziņas līmeņiem (Vilbers izdala astoņus). Cilvēks kā indivīds iziet to pašu evolūciju, ko cilvēce kopumā. Tas nozīmē, ka apziņas līmeņi pakārtoti katra cilvēka individuālai evolūcijai un ka pastāv principiālas atšķirības starp dažādu indivīdu sapratnēm. Piektkārt tāpēc, ka nepieciešamas dzīvas laboratorijas, kurā var tikt aprobētas jaunas idejas, kur būtu iespējas skolotāju brīvai un radošai pašizteiksmei.

Ļoti cerīgi ir vērojumi, kuri apliecina vecāku aktivitāti. Tajā saskatāma patiesa sabiedrības un skolas vienotības pazīme. Domāju, ka vecāku iniciatīva alternatīvu skolu veidošanā ir vērtējama kā pašorganizējoša parādība ceļā uz jaunu izglītības modeli, uz cerīgu Latviju.