Ojārs Rode

            Šī ir tēma, kas mani vairāk ir interesējusi attiecībā uz skolnieku. Es gan nekad neesmu pārdomās lietojis tādu jēdzienu, kā identitāte. Manās pārdomās šis vārds zināmā mērā aizstāts ar personību vai individualitāti. Pēc Ērika Eriksona identitāte ir vairāku aspektu kopums: „...tā ir individualitāte – cilvēka unikalitātes, vienreizības apzināšanās. Nepārtrauktības un viengabalainības izjūta – sasaiste ar to, kas cilvēks ir bijis un kas viņš varētu būt nākotnē, vienlaikus saglabājot dzīves mērķtiecīguma izjūtu. Vienotība un sintēze – iekšējas harmonijas izjūta, kura balstās uz iepriekš gūto pieredzi un bērnībā piedzīvoto...”[1] Maija Kūle saka, ka identitāte ir pašstāsts pašam par sevi: „Tas ir stāsts sev un tas veido cilvēka pašsatvaru...”[2] Daudz plašāku identitātes iztirzājumu atrodam citā rakstā: „identitāte– objektīvu dotumu, kā arī ideju, vērtību, uzvedības modeļu un kultūras simbolu kopums, uz kā pamata veidojas, tiek uzturēta un pausta cilvēka vai grupas patības apziņa – izpratne par savu būtību un pastāvēšanu laikā.”[3] Man patīk Alekseja Vorobjova vārdu kopa: Es - tēls. Viņš raksta: ” Es - tēls no vienas puses ietver priekšstatus par savu ķermeni, savām psihiskajām un morālajām īpašībām utt., bet no otras puses - sevis salīdzinājumu ar citiem.”[4] Vienotas definīcijas neatradu, lai arī katrs identitāti apraksta citiem vārdiem, saturs ir tomēr ir viens un tas pats. Vārds identitāte man asociējas ar vārdu patība.

            Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka pamatos esam atšķirīgi un tās nianses, kas, piemēram, fiziskajā plānā vieno skolotājus, jeb padara mani par skolotāju nav būtiskas. Manuprāt, svarīgākās lieta rodamas manā dvēselē, tanī manis daļā, kura nepieder fiziskai telpai un ar kuru, kā gliemezis ar savu māju, ceļoju no vienas pasaules otrā, no viena Zemes laika citā. Tās ir tās, kuras nosaka manas attiecības ar cilvēkiem, pasaules lietām, un arī to, kāpēc esmu skolotājs. Mana dzīves pieredze apliecina Šalvas Amonašvili vārdu pareizību, ka ne visi skolotāji ir skolotāji [5]. Lielākā daļa par skolotājiem, Henriha Heses vārdiem runājot, strādā „neaicinātie”.

            Tāpēc, līdz piesēdos pie „identitātes”, pagāja krietns pārdomu brīdis, līdz atnāca ideja par to, par ko gribētos padomāt.

Kā veidojas personība

            Manuprāt, mana personība veidojas uz tiem nospiedumiem manā dvēselē, kuri tur veidojušies nenosakāmā laikā. Varbūt pat neder runāt par nospiedumiem – manas dvēseles katrs „atoms” un visas attiecības to starpā ir tas neatkārtojamais pamats, uz kura es topu. Šī doma izriet no holisma pamatpieņēmumu, ka cilvēks ir dievišķa būtne Visuma veselumā, Visuma laiktelpas bezrobežībā un pati ir bezrobežības bezgalīgās daudzveidības nesēja, paudēja. Jautājums: vai mēs jebkad uz Zemes spēsim aptvērt paši savu bezgalību?

Man patīk rožkrustieši priekšstats (es nevaru minēt te raksta avotu, no kura tas ir ņemts, jo lasīju to sen atpakaļ) par to, kā radusies mūsu dvēsele. Es nereti to stāstu, jo es pieķeros lietām, kuras man patīk. Un tas ir tāds. Sākumā ir bijusi Dieva doma. Tā, kā jau doma, ir pati smalkākā substance. Tā ir ātra, dinamiska un nesatur neko tādu, kas varētu kalpot par pamatu pārdomām un vēl jo vairāk – tajā nav materiāla domu realizēšanai. Lai Dievs ieraudzītu pats savu domu kā radītāju (doma ir identa savam radītājam), bija nepieciešams kaut kas tāds, kas šo domu uztvertu, pārdomātu (pārdomāšana kā radīšana) un realizētu. Dieva palaisto domu uztvēra radības, kas bija sava smalkumā radnieciskas domai un kuras spēja tās ne tikai satvert, bet arī „apcerēt” un realizēt tēlos. Šīs radības nebija nekas cits, kā mūsu dvēseļu pirmveidojumi. No šejienes izšķirošs secinājums: mēs esam ne jaunāki par Dieva radīto telpu, mēs esam šīs telpas līdzradītāji, mēs esam neierobežotas pieredze nesēji.

Ja tā, tad mums visiem vajadzētu būt „zelta gabaliņiem”. Droši vien tas tā arī ir. Pirmais kosmiskais likums skan: ja esi kādreiz kaut ko uzzinājis, kaut ko apguvis, tas nekur, nekad netiek zaudēts. Kā tas sader ar dzīvē vēroto? Kur ir tie „zelta gabaliņi”? Tik daudz draņķību! Tik daudz grāmatu sarakstīts psiholoģijā, pedagoģijā un tai piederīgās jomās (!), lai... lai tiktu galā ar draņķībām, bet varbūt uz Zemes pielaistām kļūdām?

Kamēr eksperimentējām smalkajā pasaulē un kamēr radījām dažādus materiālus, augus, dzīvniekus, kamēr tos izdzīvojām (izdzīvojot ap10⁷  dzīvo būtņu apziņu)[6] utt., viss gāja daudzmaz labi (vai tie mūs nepriecē?). Nu esam cilvēka radītāji, būtnes, kurai dāvāta iespēja pašai tapt par radītāju blīvajā matērijā, pašai izvēlēties sevis attīstības ceļus. Tā ir brīnumaina būtne, kuras fiziskā daļa daļēji saplūdusi ar garīgo, jeb smalko, kurai liegta (kaut kādu iemeslu dēļ) apzināta iepriekšējo inkarnāciju pieredzes izmantošana, tai pašā laika dota brīvība izvēlēties. Tā ir būtne, kurai bez kājām, rokām, vēl kā instruments, iedots prāts. Prāts savā attīstībā ir kļuvis tik patstāvīgs, ka no kalpa tapis par karali. Manuprāt, te arī slēpjas mūsu problēmas: mēs esam iesēdinājuši kalpu (kas ir kalps pēc savas patiesās būtības) karaļa krēslā. Ja tā, tad nav jāraksta grāmatas par pedagoģisko psiholoģiju, bet jāizseko tam, kā mēs nonākam prāta verdzībā un jāpadomā (jāizmanto kalps), kā to novērst (bet ne labot). Te, varbūt savdabīgā veidā, bet atklājas viena problēma,  kas saistīta ar identitāti un tā ir Brīvības problēma. Man šķiet (par to vēl jādomā), ka tā ir pamatā pārējām: gan nespējai veidot attiecības ar cilvēkiem, gan nenoturībai attiecībās, gan visām citām problēmām. Arī tam, ka neesot skolotāji esam skolotāji – neesam „savā ādā”.

Mēs dzīvojam cilvēces kolektīvajā apziņas laukā. To veido individuālās apziņas „integrālis” (ir arī citi priekšstati). Rožkrustieši individualitāti saprot, kā divas apziņas saplūsmi: fiziskās (visu fizisko šūnu apziņas kopums) un dvēseles apziņas. Pēdējā piešķir personībai transcendentālu spēju iegūt sakarus ar Dievu, tātad pieeju Dievišķai gudrībai.[7] Austrumu domātāji individuālo apziņu un cilvēces apziņas lauku dēvē par ilūziju pasauli (pretēji Rietumu uzskatiem). Tas nav jāsaprot kā īstenības noliegums, bet kā apliecinājums tam, ka šobrīd tās ietver tikai niecīgu daļu no Patiesības, pie kam nebūtisku. Tik milzīgu attālumu no Patiesības nosaka vairāki faktori, galvenais no tiem ir mūsu dualitāte. Sīkāk te par to nerunāšu, jo, lai cik plāns nebūtu mūsu patiesības „pīrāgs”, mums tas ir svarīgs - tur rodamais nosaka mūsu identitāti. Individuālās apziņas veidošanos grūti aprakstīt. Neapšaubāmi, ka tā veidošanā piedalās prāts, bet tas ir saistīts vēl ar kādu dziļāku apziņas stāvokli, ko ne reti saucam par sirdsapziņu citreiz par zemapziņu. Te katram domātājam, pētniekam sava izpratne, savas definīcijas. Prāts liek rīkoties, bet ja prāta apsvērumi netiek izlaisti caur sirdi jeb nav mīlestības izgaismoti, mūsu rīcība var būt aplama. Pasaules mērogā sirds nekontrolēta prāta darbība novedusi pie ekoloģiskas katastrofas, individuālā uzvedībā pie piemēslotām ceļmalām. Ja mēs būtu „zelta gabaliņi” mūsu prāta darbību noteiktu apziņa, kuras darbību noteiktu dvēseles un augstākā Es tieša mijiedarbība saplūsmē. Tādā stāvoklī atrodas, tā saucamie, apgaismību sasniegušie. Manā izpratnē, šie cilvēki ir ieguvuši augstāko brīvības pakāpi, kāda vispār iespējama fiziskajos augumos. Viņi realizē savas ieceres, savus uzdevumus, izteicot savu individualitāti Veselumā.

Kas notiek ar vairākumu? Kas ir tas, kas beigu beigās liek mums apjaust to, kas esam mēs, apjaust savu identitāti? 

Vēl neesmu piedzimis, vēl esmu tikai mātes miesās, bet jūtu jau pasauli. Es jūtu to vai mani grib vai nē. Es izjūtu tās baudas, kuras izdzīvo mana māte, izjūtu viņas attieksmi pret lietām, pasauli, cilvēkiem. Mans fiziskais ķermenis iespēju robežās sāk pielāgoties alkoholam, tabakai, bet mana psihe stresam, lamām, meliem. Citam laimējies - viņš no mātes saņem mīlestības apliecinājumus, dzird viņas laipnos vārdus, dzird dziesmu, kuru viņa dzied vēl nedzimušajam. Reti kad kaut kas mainās pēc piedzimšanas. Respektīvi, ienākot cilvēku pasaulē, bērna apziņā  nogulsnējas vides iespaidi. Es vēl guļu šūpulī, bet uztveru trauksmi, kas nāk no televizora, es jūtu apkārtējo noskaņojumu, dzirdu labu vai sliktu valodu un,  kā saka Dace Bērziņa, savā socializācijas procesā vēl šūpulī „internalizēju sociālās normas, vērtības un stereotipus”[8]. Tie var izveidot dažāda biezuma un dažādām īpašībām raksturīgus slāņus, kas filtrē dievišķo gaismu, kas nāk no dvēseles. Pētījumi rāda, ka sasniedzot noteiktu vecumu internalizētās „patiesības” var tikt kritiski izvērtētas un apziņā notiek atbilstošas izmaiņas. Mana rīcība mainās. Taču daudzi cilvēki tā arī nesasniedz „pilngadību” – neattīstot domāšanu, nespēj kritiski izvērtēt introjekcijas. Rezultātā vides negatīvā iespaidā filtru slāņa biezums var pieaugt līdz tādiem apmēriem, ka ne ar kādu pedagoģiju neko vairs nevar līdzēt. Ir sabiedrības, tajā skaitā arī mūsu – tirgoņu un pircēju sabiedrība, kurai pilnīgi pietiek ar vienu procentu kreatīvi domājošiem un, kura, pati to neapzinoties, uztur mankurtismu. Un tā, diemžēl, vairums cilvēku jau skolas gados neatgriezeniski pazaudē savu patieso brīvību.

Īsa manas identitātes tapšana vēsture

            Kā zināms, identitātes veidošanās ir process, kurā vienlaicīgi vērojamas vairākas parādības, kurās mēs izvērtējam sevi, uzklausām (gribam to vai nē) apkārtējo spriedumus par mums. To pilnībā var attiecināt arī uz mani uz manas identitātes tapšanas vēsturi.

            Varbūt jāsāk no otra gala – ar ko sevi identificēju, ko daru? Esmu skolotājs. Domāju, ka vienlaicīgi esmu arī mākslinieks, esmu filozofs-sapņotājs, esmu optimistisks pētnieks, esmu reliģiozs, esmu latvietis, esmu vīrietis, esmu tēvs, vīrs.

Interesanti, ko par to saka mans horoskops? Astroloģiju, kā zināms, izmantoto, lai noteiktu likteni.

„Līdz ar pirmo elpas vilcienu uz šīs planētas mums tiek “iedota” dzimšanas jeb natālā karte. Dzimšanas karte nekad nemainīsies. Tā ir kā iedalītās kārtis, ar kurām jāspēlē. Šādā izpratnē mūsu liktenis ir iepriekš noteikts – mūsu identitāte un lielākā daļa personības iezīmju nekad nemainīsies,” lasām Gata Ozoliņa rakstā.[9]

Mana dzimšanas karte (fragments):

-Plašas sabiedrības acis – ievērojama un spēcīga personība.

-Ļoti daudz būs jāizdara - būs nepieciešami spēcīgi pierādījumi tam, lai pierādītu sabiedrībai sevi kā pamatoti spēcīgu personību.

-Iekšējās būtības attīstība var tikt bloķēta. Bloķējumam tiekot pāri, iekšējā būtība attīstīsies veiksmīgi un pamatīgi.

-Lai attīstītu sevi ir vajadzība pieņemt visu kā ir.

-Ļoti strauji var mainīties emocionālais stāvoklis. Svarīgi, lai būtu sakārtota un stabila dzīve, tad emocionālie uzplūdi aizies pozitīvu mērķu realizēšanā.

-Emocijas enerģētiski spēcīgas, tāpēc tās var ietekmēt apkārtējos cilvēkus – pieaugušos, bērnus.

-Emocijās straujš, ātrs, viegli uzbudināms.

-Domās, darbā, veiksmē pārspīlēta (kas ir pareizi?), sakārtotība, mērķtiecība, vienkāršība.

-ES kā personība, mīlestība: cik daudz mīlēs sevi tikpat arī citus. Liela plaša sirds, karalis priekš sevis un citiem, askētisks.

-Tuvākā vide, kontakti sabiedrība, stabilitāte: visa noslēpuma atslēga slēpjas ģimenē. Kontakti nākoši un ejoši – kā ūdens. Uz harmoniju ejošs, mierīgs: ir, ir – nav, nav.

-Vārdam, ko pateiks, būs liela nozīme – jo tā arī domās un teiks spontāni.

-Nepārtraukti tieksies sevi izglītot.

-Svarīgi mācīties pareizi (diplomātiski / precīzi) izteikties vai veikt rakstisku darbu.

-Darbs būs saistīts ar kārtību, disciplīnu, likumu ievērošanu, mācīšanu un bērniem.

-Finanšu iegūšanā būs svarīga sakārtotība un likumība.

-Stabilitāte ievērojama jebkurā lietā, bet tikai tad, kad stabila un sakārtota būs paša ģimene.

            „Iedalīto kāršu” pilnīgāks raksturojums top, redzot fiziskā auguma smalkāko daļu – auru. Lobsangs Rampa raksta:”...Viss atspoguļojas aurā. Tā ir Pār-Es jeb, ja vēlaties, dvēseles indikators...”[10] Lūk fragments no nolasītā tajā:

-...diezgan labi attīstīta intuīcija, kas nāk līdzi mantojumā no iepriekšējām dzīvēm;

-....pieejama informācija par jebko, kas skar zemes lietas un Visuma kārtību;

-Augsti attīstīts jūtīgums un spēja koncentrēties;

 -Izteikti attīstīta spēja piezemēties un sajust jebkura līmeņa vibrācijas un komunicēt attiecīgajā līmenī, ar attiecīgā cilvēka līmeni – spēja pielāgoties;

-Stabilitātes sajūta caur paļaušanos uz Dievu;

-Izpratne par Visuma likumiem un lietu nezūdamības kārtību;

-...attīstītas spējas radīt – manisfestēt lietas ar gaišu un tīru domu palīdzību, pozitīvisms, kas dod spēku citiem, kas iedvesmo arī citus attīstīties un kļūt radošiem.

            Man laimējās - es kā indigo bērns (viens no pirmajiem – „pirmie bērni ar jauno apziņu uzradās 1944.gadā...”[11]) piedzimu labvēlīgā, var teikt, atbilstoši iedzimtiem potenciāliem piemērotā vidē. Mani vecāki bija krietni darba darītāji – tēvs realizēja tautisko principu: dzīve - darbs, darbs – dzīve. Viņi bija prasīgi pret mani un vienlaicīgi deva lielu brīvību - es biju brīvs kā putns, jo netika kontrolēts katrs mans solis. Pat vēl vairāk - viņi ļāva pilnīgu brīvību dzīves ceļa izvēlē, ko mācīties, kādu amatu apgūt. Es ne reti esmu citiem stāstījis par savu tēvu, kā par svēto, kurš pat nebūdams visur vienisprātis ar mani, man vienmēr atdevīgi palīdzējis. Par to esmu viņam ļoti pateicīgs. No manas audzināšanas viedokļa raugoties, man ne vienmēr ir saprotams, kā ar ētikas mācību priekšmetu var iemācīt ētiku, jo man radies tāds priekšstats, ka tā ieliekama šūpulī, pat vairāk – vai nu tā ir, vai nav.

            Manas mākslinieka, filozofa, dievbijības identitāšu nostiprināšanās ir nosacītas ar minēto brīvību, vecāku mīlestību un reizē prasīgumu (disciplīnu). Tas neļāva bērnībā uzaugt necaurspīdīgam filtru slānim un, ja kas uzauga, brīvībā iegūtais, nostiprinātais radošums ļāva prātam kritiski visu izvērtēt.

            Mana etniskā identitāte arī stiprinājās galvenokārt ģimenē. Šķiet, ka lielāko ieguldījumu manai etniskai identitātei deva divi faktori: pirmkārt, mani vecāki bija lieli tautas dziesmu dziedātāji un tautas tradīciju kopēji. Ne reti aizmigu pasakas klausoties. Otrkārt, ģimene mīlēja dabu, mīlēja daudz ceļot – es ļoti labi iepazinu Latviju. Domāju, ka liela loma manas nacionālās piederības veidošanā bija arhetipiem, kuriem pieejama bija mana apziņa. Vēlākos laikos, manu etniskās identitātes stiprināšanos veicināja brīvā, radošā Latvijas universitātes gaisotne. Tur neskaitāmos sabiedriskos pasākumos (padomju laikos!) caur vēstures, valodas, tautas garīgā mantojuma studijām skaidrojās tās saknes, kas veidoja manu nacionālo piederību. Man tas bija svarīgi. Mana etniskā pašapziņa tā īsti uzplauka tieši tur.

Sava pētnieka identitātes nostiprināšanos es saistu ar 20 gadu garo zinātnisko darbu fizikā. LU valdīja ASV noskatītās brīvas un radošas starppersonu attiecības plus latviešu zinātnieku strādīgums. Par pēdējo ne reti dzirdējām brīnāmies svešzemju laboratorijās, kur latvieši, bieži vien, pavadīja daudz vairāk laika nekā vietējie zinātnieki.

            Mana pedagoga identitātes stiprināšanās arī saistāma ar LU. Tā veidojās organizējot un vadot dažādus vispārizglītojošus pasākums universitātē, bet vēlāk, vairākus gadus vadot folkloras kopu. Folkloras kopu orientēju uz tautas tradicionālās kultūras mantojuma pētniecību, apgūšanu, popularizēšanu. Strādājot LU, izjutu nepieciešamību strādāt par skolotāju. Šīs dziņas mudināts, es pārcēlos uz dzīvi Drustos un sāku strādāt par skolotāju. Mana pētnieka identitāte neļāva strādāt veco izglītības stereotipu ietvaros un daudzus gadus atpakaļ nodibināju pats savu skolu. Savu pedagoģisko identitāti es varu raksturot ar optimistisku skatu uz izglītību nākotnē. Filozofiskais pamats tai ir holisms. Uzmanīgi salīdzinot likteņa „iedalītās kārtis” ar dzīves norisi, ar savu identitāti, gribas teikt, ka Gatim Ozoliņam taisnība – pamats: potenciāls, dotumi tika iedoti, bija nepieciešamība tikai tos attīstīt, realizēt.

Literatūra

1. Antra Krasnā, Etniskās identitātes attīstības iespējas multikulturālā vidē, Diskusija. (2005/12) www.apollo.lv/portal/news
2. Karls Gustavs Jungs, Par arhetipa „bērns” psiholoģiju, „Grāmata”, A.D. MCMXC  XII
3. Gatis_Ozoliņš, Liktenis un brīvā griba. Plutons kā cilvēka augstākā patība, Aprīlis 12., 2007., www.e-misterija.lv/;
4. Dace Bērziņa, Vai izaudzināt ētisku cilvēku? Vai iemācīt ētiku? http:www.psihologijaspasaule.lv, 2004/09;
5. Apziņa un dvēsele, POSTEDON 25.02.2007 21:22, www.rozenkreicers.lv;
6. Satja Sai Baba. Cilvēciskās vērtības sakarā ar zinātnisko un garīgo attieksmi, Starptautiskas konferences materiāli, Putaparti, 25.-29.septembris, 2000.;

7.      Kristiāna Lapiņa, Vīrieša identitātes meklējumi, Psiholoģijas pasaule, 2005/11 ;

8. Starp personīgo vēsturi un netveramo laimi, www.dialogi.lv, 29.09.2004;
9. Aleksejs Vorobjovs “Psiholoģijas pamati”, “Mācību apgāds”, Rīga, 1996. g.;
10. Ludmila Šapošņikova, Kosmiskās evolūcijas ugunīgais radošums, Almanahs humānisms pedagoģija, „Librum”,  2007.,I;
11. Šalva Amonašvili, Individuāli humānā pedagoģija, Autorseminārs, Cēsis, 2002.g.13.-18.11.;
12. Lobsangs Rampa, Tu esi mūžīgs, „Alberts XII”, 1995.