Aleksandrs Dauge, Kultūras ceļi I

Aleksandrs Dauge, Kultūras ceļi I

 

Rīga: O. Jēpes izdevniecība. 1926. 122 lpp

© Eraksti 2012

 

Jaunatnes ceļi.

Gribas būt kungam un valdniekam par dzīvi, to celt un veidot, un ik brīdi no jauna radīt. Jo radīšanas sajūsmā dvēsele piedzīvo savu lielāko laimi. Es runāju par tiem, kas iekšķīgi it kā ar visas dzīves pašu būtības centru cieši saistīti, ar visiem fibriem izjūtot viņas dzīvos saturus, kas jūt savu dziļo radniecību ar visu esošo un, visam līdzi jūtot, ar visu līdzi dzīvo un tā paši savu dzīvi padara simt un simtkārtīgu. Un var garu darīt brīvu. Var to atsvabināt no visa liekā, svešā, no visa, kas skatu aptumšo vai kas mākslīgi sagroza samērus un perspektīvu, kas skatam neļauj brīvi un plaši uz visu vērsties. Tā katrs īsts audzinātājs var tapt par sava audzēkņa garīgo atbrīvotāju.

Un vis labāko katrs audzinātājs dod savam audzēknim tad, kad viņš tam palīdz pašam sevi atrast.

Jāmāca jaunatne labprāt būt arī pašai pie sevis. Sarunāties pašai ar savu dvēseli. Būt un justies mājās pie sevis. Nemeklēt arvienu citu, daudzu, lielā pūļa. Klausīt vairāk savas sirds balsij un ne tikai svešiem saucieniem.

Mācot mīlēt klusumu un savu dvēseli, reizē jārāda, ka neviens nekad savas dvēseles neatradīs, nekad pats pie sevis nekļūs, ja viņam pašam ar sevi pietiks.

Dzīvē ar citiem, dodot un ņemot, novērojot un salīdzinot, domu un iespaidu apmaiņā un darba sacīkstē ir izcēlusies mūsu personība. Un nu mēs zinām, kas esam. Šī pašapziņa, sava e s sajūta, mūs pilda ar savādu lepnu laimi. Nu tikai mēs sākam dzīvot apzinīgi, veidot savu dzīvi un dot tai vēlamu virzienu. Mēs nu zinām, ko gribam. Un jūtam, ka to brīvi gribam, ka tā mūsu pašu personīgā griba ir. Tagad mums dzīve stādās priekšā kā liels un svarīgs personīgs uzdevums, kas mums jāveic paša spēkiem.

Jādzīvo reizē visumā un sevī. Vispārības dzīvi izdzīvojot, jādara paša dzīve Ir jānodibinājas silti intimām attiecībām starp skolniekiem un audzinātājiem, tādām, kur abas puses vienotrai uzticētu un labprāt un sirsnīgi vienotrai pretim nāktu.

Kur skolotāja autoritāte, bez kuŗas nevar būt veselīgas skolas dzīves, būtu nevis ārīga, bet iekšķīga, atzīta, gribēta, dziļi cienīta un kur tāpēc skolnieki labprāt padotos tiem, kas par viņiem garīgi augstāk stāv un labprāt strādātu kopā ar tiem, viņu draudzīgā, bet reizē arī autoritātīvi stingrā vadībā.

Un te nu visvairāk būtu panākts, ja izdotos, kā sacīts, jaunatnē modināt citu lielu, skaistu un svētu kaislību: mīlu uz kaut ko tādu, kas augstāks ir par visu: mīlu uz absolūto patiesību un uz absolūto taisnību.

Jaunatnei jājūt, ka ir viena taisnība, kuŗai  jāpadodas visiem.

 Par reliģisku audzināšanu.

Tie, kas tā spriež, aizmirst, ka, ja arī audzināšanas mērķis ir — izaudzināt iekšķīgi brīvus, patstāvīgus cilvēkus, ka tad tomēr brīvību un patstāvību bērniem nedrīkst dot rokā gatavu, ka bērni nevar un arī nedrīkst būt patstāvīgi tad, kad tie vēl nemaz nav spējīgi tādi būt. Viņi pamazām, pakāpeniski jāved uz patstāvību un brīvību, pamazām jāpadara, jāizaudzina par brīviem cilvēkiem. Bet tas ir tikai iespējams, tos gudri vadot, mācot, pieradinot paklausīt, padoties likumam, ticēt no vecākiem, gudrākiem cilvēkiem izdomātām domām. Ceļam uz brīvību jāiet caur nebrīvību, paklausību, padošanos autoritātei. Vienalga, kāda katram ir šī visu aptveŗā, visam augstāku jēgu piešķiŗā reliģiskā ideja, ja vien tā visas atziņas saista vienā lielā kopatziņā par visa esošā būtību, par visas, arī katra atsevišķa cilvēka dzīves jēgu, virzienu, mērķiem, un par to, kā vārdā un garā ir vispār vērts dzīvot.

 

Ideāls un īstenība.

Arī pats cilvēks var būt un var arī nebūt „substanciāls”. Viņš tāds ir, ja viņš ne tikai ir attīstījis un izkopis savas iedzimtās spējas un talantus, bet ja arī pats sevī ir izskaudis visu nejauši partikulāro, nebūtiski-pārejošo, šauri subjektīvo.

Profesija nebūt nav izolēšanās, nošķiršanās no dzīves. Sava profesionālā darba dzīvē cilvēks ir „ saskaņā pats ar sevi un reizē ar visu ārējo dzīvi, ar visu savu sfairu, ar visumu”. Kur speciālais tā pareizi saskaņots ar vispārīgo, kur viens moments otru pastāvīgi papildina, tur cilvēks nevar izkaisīties un pazust „tukšā plašumā” un arī nevar nogrimt „tukšā dziļumā”, bet, plašo saistot ar dziļo, vienā reizē ir īpatnējs un vispārīgs, subjektīvs un objektīvs. Un ja kāds savas važas salauž un sev brīvību ņem, tad Nīcše jautā: vai tu esi tāds, kas drīkstēja aiziet no nebrīvības? Jo ir daudz tādu, kas aizsvieda prom savu pēdējo vērtību taisni tad, kad negribēja vairs kalpot.  Kā nopietna un ilga nodarbošanās ar zinātni attīsta izjūtu par patiesību, spēcina un noskaidro ,,zinātnisko sirdsapziņu”, tā nopietna un ilga nodarbošanās ar mākslu noskaidro, tīra un noskaņo jūtu dzīvi, attīsta un noskaidro gaumi, izkopj ,,māksliniecisko sirdsapziņu”, un dara to smalki atsaucīgu visādiem iespaidiem.

Mākslas tīri noskaņotā pasaulē mostas riebums pret visu, kas iekšķīgi nesaskaņots, chaotisks, pretrunu pilns, pret visu, kas nenoteikts, izplūdis, bez rakstura.

Īstā mākslā ir sava iekšēja ,,loģika”, kas necieš nekādas izklaidības un nekārtības un kas piespiež garu koncentrēties un sevi disciplīnēt.

 Jauni uzdevumi paidagoģijai.

Bet vispārīgā paidagoģija, kas pārredz visas tautas audzināšanas parādības, neļauj visu, pat ne galveno audzināšanas darbu redzēt tikai skolai vien uzdotu un no skolas vien veicamu. Ir vēlams, lai audzināšanas problēma kļūtu par visas tautas probl ēmu un lai katrs sabiedrības un tautas loceklis apzinātos savu audzināšanas un pašaudzināšanas pienākumus. Ir vēlams, lai paidagoģija nebūtu tikai šauras profesijas un „cunftes”, bet svarīga vispārīga lieta, un sevišķi, lai tautas audzināšanas viedoklis nebūtu svešs tiem, kas tautas priekšgalā stāv, kas to vada un arī tiem, kas to valda. Gluži tāpat paidagoģijā lielais zinātniski-techniskais aparāts un tā speciāli sagatavotie apkalpotāji — profesionālie paidagogi — nebūt nereprezentē vienīgi tikai kaut ko pozitīvu un nebūt nav visādā ziņā un absolūti tikai progresīva parādība. Arī šeit slēpjas zināmās briesmas, jo zinātnes un technikas pārmērīgā kultā var aizmirst un pazaudēt daudz tāda, kas arvienu bijis audzināšanā visvērtīgākais: audzināšanas pašu dzēseli. Stingri racionālā, zinātniski pamatotā, techniski gudri organizētā profesionālistu-paidagogu rīcībā gandrīz arvienu trūkst tā, kas audzināšanā varbūt ir pats galvenais : trūkst dvēseliska tuvuma, siltas intimitātes, dziļas personīgas līdzjūtības un saprašanas, trūkst tā, kas var būt vienīgi tikai ,,dabisko” audzinātāju intimā ,,mājas darbā”.

Ja skolotājs arī nekādās citās attiecībās ar saviem skolniekiem neatrodas,  kā vienīgi tikai mācības attiecībās, arī tad viņa personībai var būt visai ievērojama loma viņu audzināšanā. Jo arī viņa tiešā mācības darbā nevar neizpausties viss tas, kas viņā ir kā cilvēkā. Viņa nopietnība, apzinība, interese, entuziasms, darba prieks, viss tas nevar neaizraut skolniekus un tos audzinoši neiespaidot. Skolotāja temperaments, gaume, viss viņa raksturs parādās visā, un skolnieki, ilgi dzīvojot viņa tiešā iespaidu sfairā, izbauda to sevī un zem tā veidojas un aug.

Iestādē bērni katrā darbā ir paviršāki, nevienā neliek tā iekšā sevi pašu, kā ģimenē, savējiem palīdzot. Tātad  īstā  un  ideālā  darba  skola ir tikai ģimene. Tikai ģimenē, mīļu darbu labprāt darīdami un tam nopietni un sirsnīgi nododamies, bērni sajūt īstu darba  prieku , ieron pie darba un to iemīļo. Tā izbauda īstu darba  svētību un viņa īsto audzinošo  spēku . Un tā ar vienu  lielāka  izdevība  arī  bērniem  jau  agri   dalību ņemt mājas  tieši  radošos  darbos. Tas tad ir svarīgs simptōms par senāku ģimenes dzīves formu atdzīvīnāšanos, ja arī jaunā garā un citā stilā. Bet taisni tādēļ sevišķi jāuzsveŗ tas, ka pirmā sociālās  audzināšanas skola ir un paliek vismazākā sociālā vienība — ģimene. Tur mostas pirmie sociālie instinkti un galvenie sociālie tikumi, tur tie dziļi iesakņojas un pamatīgi nostiprinājas. Ģimene  ir  tā vieta , kur  sociālai  kultūrai tiek likti  pamati . Ģimene ir sociālai dzīvei svarīga, svētīga, nepieciešama priekšskola un reizē paliek joprojām par to vietu, kur pastāvīgi var vingrināties  sociālos tikumos.

 Zaratustru autors, Fridrichš Nīcše „Ar lukturi gāja meklēt” tos, kas būtu bijuši cienīgi nest izglītota cilvēka vārdu.

Bet neatrada pat cilvēkus, kur nu vēl izglītotus cilvēkus!

Meklēja visu mūžu un neatrada. Nebija neviena. Bij tikai „gabali” no cilvēkiem, „daļas”, bēdīgi „maisījumi”, bet nebija cilvēku, kas būtu bijuši izlieti „kā no viena gabala”.

 Izglītība ir liela un skaista dzīvošana. Ir dzīvošana skaistumā. Bet skaistumā var dzīvot tikai tas, kas pats sevi tīra, noskaidro, noskaņo un iekšķīgi apvieno. Kas to  dara, tas ir ceļā uz izglītību. Jāņem katram no ārienes, no dabas, no pasaules, no kultūras, no visuma viss tas, kas viņa būtībai piekrīt, un viss tas jāizdzīvo un jāpārtaisa par sava paša īpašumu un neatņemamu piederumu. Visam jāpāriet miesās un asinīs un jāpilda visa būtība, kā asinis pilda katru mazāko dzīsliņu. Vienas un tās pašas asinis, kas vienādas katrā savā mazākā daļiņā. Tā viss jāsakausē, jāsavij un jāsaauž par vienu nedalāmu vienību. Tā tikai izceļas personība, tā ceļas dzīvais es. Tā cilvēks vairs nav fragments, nepastāv no nesakarīgiem gabaliem, bet ir viens un vesels un savā ziņā pilnīgs.

Nu nekā no viņa nevar atņemt, nekā viņā nav lieka. Viss kalpo visam, viss ir viens. Un viss, pildot savu īpašo uzdevumu, reizē izteic visa veselā ideju. Un šai idejai kalpo katra daļa, un visas daļas kopā izceļ un piepilda viņas īstāko, tīrāko būtību. Katrā dvēselē ir guldītas savas īpašas iespējas. Katra dvēsele ir sava īpaša pasaule, katrai savs īpašs uzdevums, sava ,,ideja”, kas jāpiepilda. Un katram cilvēkam tik labi pazīstamās dvēseles skumjas, ilgas, meklēšana un sāpīga neapmierinātība liecina, ka viņa dvēsele tiecas uz savu mērķi, grib sevi atrast un piepildīt, grib dzīvot savam likumam, savai patiesībai, savai taisnībai, savam skaistumam. Viņa grib atbrīvoties no visa svešā, neskaidrā, acumirklīgā, kas to kavē atvērties un dzīvot pašā sevī. Katra dvēsele grib pilnīgi un līdz galam izteikt sevi pašu, izpaust savu īstāko un dziļāko būtību, grib ,,savu tīro tēlu radīt”.