Aivas Kaņepones (Ieva) raksts

 Indigo bērnu Sargeņģelis

  

Pie Ojāra Rodes, Drustu tautskolā „99 Baltie zirgi”, liekas, ka viss ir iespējams, un brīnumi pastāv tepat mums blakus. Drustu tautskolas skolotāji ir pārliecināti, ka audzina 15 brīnumainos nākotnes bērnus – indigo. Daži no viņiem esot pat vēl brīnumaināki: kristāliskie...

Varbūt arī tavs bērns ir indigo?

 

Pasaulē viņus par “indigo” nodēvēja 1982. gadā. Auru pētniece, amerikāniete  Nensija Taipa veica eksperimentu, pēc kura pārsteigta secināja, ka lielai daļai pēdējos gados dzimušo bērnu aurās valda dzidra, intensīva indigo zila krāsa: izteikts garīgums. Un viņi ir citādi! Inteliģentāki, intuitīvāki, jutīgāki, kustīgāki, izaicinošāki, radošāki, ar netradicionālu domu gājienu. Daudzi no viņiem spējot lasīt un pārraidīt domas, saredzēt auras un uztvert enerģiju no Visuma. (Taču bieži indigo bērnu neparastā enerģija paliek nesaprasta, un viņu aktivitāti pat ārstē ar medikamentiem kā psihisku slimību (piemēram, Uzmanības deficīta sindromu).)

Tādu cilvēkbērnu dzimst aizvien vairāk un vairāk, un viņu misija ir palīdzēt cilvēcei mainīties, kļūt labākai. Ezoteriskajā literatūrā viņus sauc par jaunās, sestās rases pārstāvjiem. Jaunā laikmeta bērniem. Un pavisam nesen uz Zemes parādījušies vēl augstākas rases pārstāvji – bērni, kuru aurās valda starojoši balta krāsa. Kristāliskie. Tie esot topošie Gaismas skolotāji.

Tās ir mazliet grūti noticamās, zinātniskajai fantastikai līdzīgās ziņas, kuras man izdodas atrast par “indigo bērniem”. Un vēl grūtāk noticēt, ka “sestās rases” bērni aug tepat mums blakus, Latvijā.

 

“Dosjē” piecpadsmit “Nākotnes bērniem”

Un lapas uzzīmēta aura kādam Cēsu rajona Drustu puisēnam - tā iekrāsojusies kā viens liels zils mākonis, ar pavisam niecīgiem citu krāsu lāsumiem. Citai meitenītei auras zilumā it kā izrauti pelēki robi... “Tie bērni tiešām ir indigo! Mēs to viņiem arī esam pateikuši.  No bērniem to nevajag slēpt – tas viņus paceļ. Bet trīs mūsu bērni ir no nākošās pakāpes – kristāliskie, ar garīgo skolotāju potencēm, un viņu aurām pamatkrāsa ir sudrabbalta, “ - Drustu tautskolas direktors Ojārs Rode mums rāda auru zīmējumus. Viņam ir lielas mapes ar savu audzēkņu  “dosjē” – katra bērna aura un izskaidrojums, astroloģiskā karte , psihologa, skolotāju un vecāku vērojumi... Gan viņš, gan citi Drustu tautskolas skolotāji tagad ir pārliecināti, ka viņu 15 audzēkņi – vecumā no četriem līdz 14 gadiem – ir īpašie Jaunā laikmeta bērni. Un Ojārs cenšas viņus mācīt citādi, nekā māca parastajās skolās.

To, ka viņu bērni ir indigo, Drustu tautskolas skolotāji saprata drīz pēc skolas dibināšanas, kad cilvēks, kurš saredz auras, uzzīmēja un izanalizēja tās arī viņu audzēkņiem.

“Sākumā mēs pat nezinājām šo ideju par indigo bērniem, tikai sapratām, ka bērni ir īpaši. Fantastiski bērni! Mēs redzējām vecākus, vismaz puse  no viņiem ir aizgājuši neceļos, kā jau laukos, daudziem darba nav, alkohols un tā, - bet izskatījās, ka šiem bērniem vispār nav ģenētiskā mantojuma, viņi it kā atnākuši no citurienes,” Ojārs atceras. Uz domu par indigo bērniem uzvedināja kāds Aelitas Folkmanes raksts – viņi pati  atklājusi, ka viņai ir indigo bērns, un par to daudz pētījusi. “ Es uzreiz piezvanīju. Un pēc tam sapratu – ka mums ir tie jaunie bērni. Viss saskan. Sākām pētīt – un sapratām, ka esam uz pareizām sliedēm, pareizi esam strādājuši.”

Ir vasaras brīvdienas, un skolēni izklīduši, tāpēc tautskolā mēs satiekam tikai vienu no zvaigžņu bērniem –zilacainu zēnu, kurš mazliet sakautrējies turas pie mammas. Kamēr bērni “brīvībā”,  tautskolā sarīkots seminārs tiem ļaudīm , kuri varētu nodarboties ar humāno pedagoģiju arī citur Latvijā.

Amerikā nu jau ir pat sava izglītības sistēma un skolas speciāli indigo bērniem. Latvijā Drustu tautskola, šķiet, ir vienīgā, kur tiek nopietni runāts par indigo paaudzi un meklēti ceļi, kā šos īpašos bērnus audzināt, lai viņiem nenodarītu pāri.

  

Visums pārkārtojas?

Kas un kādēļ būtu sūtījis uz Zemes jaunu rasi? Ojārs Rode rausta plecus par šo “kas” – viņš pats to vēl tikai pūloties saprast. Bet iemesls esot meklējams globālos procesos:  “Pašlaik Visumā mainās enerģētiskā situācija kopumā. Un mums jāmainās līdzi. Tas būs kvalitatīvs lēciens, un pāreja ir sākusies. Tā ir ļoti spilgti iezīmējusies ar šiem indigo bērniem un ar mūsu iekšējām izjūtām. Vai tad laiks mums tagad nav sablīvējies, tas neskrien daudz ātrāk? Notikumi viens uz otra klājas tā, ka vairs pat īsti nevar pateikt – vai tas noticis pirms gada, vai pirms mēneša? Lai varētu dzīvot šajā jaunajā situācijā, cilvēkam jābūt tam pielāgotam. Un indigo bērni ir pielāgoti jaunajam laikam. Lai varētu iejusties šajā pārejas laika sabiedrībā, viņi sākumā nāk ar aizplīvurotu apziņu, nezinādami, kas patiesībā ir. Un mums, skolotājiem un vecākiem, tie bērni jāver vaļā – lai apzinās, kas viņi ir un uzņemas atbildību.”

Ojārs Rode šķirsta savu skolasbērnu mapes, un prāto, ka mazos “zvaigžņu bērnus” reizēm vajag pasargāt ne vien no sabiedrības, bet pat no viņu vecākiem. Vecākiem, kuri nesaprot bērnu, kuri cenšas iebiedēt vai, gluži otrādi no visa pārlieku pasargāt. Pārciestais iezīmējas arī bērnu aurās – piemēram, kā drūmi pelēki laukumi, kuri ielauzušies zilajā dzidrumā. Diemžēl bērni, kuriem dots vairāk enerģijas un jūtīguma, arī uz ļauno var reaģēt daudz izteiktāk. Iespējams, tieši tāpēc tagad tik ļoti izplatās bērnu narkomānija.

 “Kad es saņēmu šos pētījumus – es apraudājos! Redziet, te, - tik skaista aura, bet tāda sabiedrības negatīvā ietekme! Viņš taču ir indigo bērns, viņš nāk šo pasauli pārveidot, bet nevar to izdarīt tāpēc, ka kāds viņu cenšas ietekmēt pa savam! Man tas asociējas ar Bībeli, ar to, kā Herods nogalināja visus jaundzimušos, kad bija pareģota Jēzus atnākšana. Tā arī tagad sabiedrība nokauj savus ķēniņus. Kā tu neapraudāsies!”

Ojāram un viņa skolotājiem ir skaidrs plāns, kā pasargāt vismaz savus Nākotnes bērnus - jāveido kopīga komanda, skolotājiem jāstrādā kopā ar vecākiem.

 

Bez zvana un stundu saraksta

Ojārs Rode ieved klasē, kur pusaplī sarindoti galdi un ripināmie datorkrēsli, un iesēžas krēslā vidū. Šeit viss notiek savādāk. Klasē bērni nevis raugās viens otram pakausī un uz tāfeli, bet aplītī viens uz otru, lai redzes lauks ir piesātināts, lai acis nenogurst no vienmuļā skata. Bet vidū, skolotāja krēslā, bieži vien pa kārtai sēžot bērni paši. Paši uzdod un analizē mājasdarbus, paši pēta jauno vielu.

“Mājas darbs nedrīkst palikt bez analīzes. Nedrīkst iet nekur tālāk, kamēr bērns nav apguvis veco! Lai gan ir lietas, kurām lecam pāri. Piemēram, pulkstenis – ir bērni, kas to jau trīs gadu vecumā iemācījušies, ir tādi, kam vēl nav bijis vajadzības, - bet kurš galu galā nav apguvis pulksteni? Un es nevienam nemācu jauno vielu – viņiem pašiem tas jāapgūst. Viņš lasa grāmatu, mācās, cenšas saprast. Ir pētījumi: ja stāsta skolotājs, tad bērnam no tā aizķeras tikai 20 procenti. Bet, ja mācās pats – tuvu 100 procentiem! Iemācīt bērnus mācīties var tikai tad, ja viņam ir motivācija to darīt. Un mēs cenšamies saglabāt dabas doto motivāciju. Dievs ir devis motivāciju ne vien fiziskajai, bet arī intelektuālajai attīstībai, nedrīkst tikai to noslāpēt.”

99 baltos zirgos nav noteikta stundu saraksta – kā gan var iepriekš zināt, ko bērni tajā dienā gribēs darīt? Nav arī zvana. Režīms ir brīvs, un neierobežo laikā ne skolēnu, ne skolotāju. Bērnam nav jāuztraucas, ka viņš savu darbu nepaspēs izdarīt līdz zvanam –strādā, kamēr pabeidz . Un otrādi – kad jūtas noguris vai nosēdējies, drīkst vienkārši iet laukā no klases un, piemēram, uzspēlēt futbolu. Tautskolas bērni savu brīvību  ļaunprātīgi neizmantojot!

 

Kur otra puslode?

Īpaši svarīgi esot rosināt netradicionālo domāšanu. Tāpēc, piemēram, matemātikas stunda sākas ar iztēles spēlēm. Bērni aizver acis, un skolotājs izstāsta ainu, kura jāiztēlojas un pēc tam jāuzzīmē. Tā var būt anekdote vai fragments no pasakas, bet var būt “matemātisks stāstiņš” par ģeometriskajām figūrām, attālumiem.  Tas attīsta smadzenes, savienojot matemātiskos elementus ar tēliem un “atverot” abas smadzeņu puslodes.

“Valsts skolās parasti tiek nodarbināta tikai viena smadzeņu puslode, kas atbildīga par loģisko domāšanu – kreisā.  Lai gan jānodarbina arī labā un visideālāk, ja pastāv līdzsvars,” skaidro skolas direktors. Ir daudz situāciju, kur nepietiek ar iemācītu tradicionālu risinājumu. Uzdevumu varētu atrisināt – taču tikai tad, ja izdotos pieslēgt otru puslodi. Drustu tautskolā vingrinās arī to - iedomājas ideju vienā smadzeņu puslodē, un pēc tam pārceļ uz otru. Sajūta esot tāda, it kā kaut kas pārlietos no vienas puses uz otru.

Metodes esot dažādas. Viens amerikāņu izstrādāts vingrinājums esot tāds: vispirms jāuzzīmē vienkāršs zīmējums, bet pēc tam tas jāpārzīmē uz citas lapas. Taču jāpārzīmē, apgriezts ar kājām gaisā. Tad smadzeņu puslode apjūkot, un uz darbošanos tiek izprovocēta otra.

Bet trīsreiz nedēļā tautskolā notiek domāšanas stundas – tad bērni paši spriež par pasauli un filozofē par eksistenciāliem jautājumiem. Ojārs atceras “apspriedi” mācību gada beigās. Viņš saviem “jaunā laikmeta bērniem”, kuriem būs jāveido jaunā sabiedrība, pavaicājis – kādu sabiedrību katrs no viņiem vēlas veidot. Tad visi, sākot no paša mazākā, četrgadīgā, ļoti nopietni stāstījuši par saviem plāniem.  “Lielākā daļa šo bērnu orientēti uz vidi. “Es būšu dzīvnieku sargs!” Un jaunākās ezoteriskās mācības to arī norāda – ka lielākā problēma mums ir vide, kura jāsakārto!” piebilst Ojārs.

 

Fizika un tautiskā pedagoģija

Bet Ojārs Rode pats ir īpašs. 20 gadus kā fiziķis nostrādājis Latvijas universitātē, deviņdesmito gadu sākumā viņš piepeši pameta Rīgu un devās uz laukiem, uz Drustiem. “To, kāds ceļš man patiesībā ejams, es sāku saprast pamazām. Divu gadu vecumā nomira mana otrā meitiņa, un tas man bija pārdzīvojums, kas lika ļoti daudz domāt. Es sapratu, ka man jādara kaut kas cits.” Sākumā viņš nodibināja grupu tautas vēstures pētīšanai, iesaistījās Skandinieku dibināja folkloras klubā, bet pēc tam pats izveidoja folkloras kopu Budēļi. “Kādus desmit gadus vadīju – un tad atkal nāca kā zibens spēriens: man jāpārceļas projām no Rīgas! Pametu folkloras kopu, pametu zinātnisko darbu, un pārcēlos uz Drustiem un sāku strādāt valsts skolā. Man, visu mūžu zinātnisku darbu strādājušam, likās, ka jāstrādā radoši un bija ideja ielikt tai valsts skolā tautiskās pedagoģijas idejas. Vai nu es kā rīdzinieks pārāk šerpi ņēmu, bet tas izvērtās ļoti nopietnā konfliktā. Es biju vienlaicīgi pagasta priekšsēdētājs un skolotājs, darba devējs – un darba ņēmējs. Tad brauca visādas komisijas, - kamēr es pateicu, ka eju projām. Nodibinājām jaunu skolu un sākām strādāt pa jaunam. Ne jau visi skolotāji ir aicināti, ne visi grib eksperimentēt, bet pie manis atnāca tie, kas to var. “

Tautskola “99 Baltie zirgi” ir privātskola.  Bērni par mācībām maksā, lai gan nauda, salīdzinot ar pilsētu privātskolām, ir niecīga – 7 lati mēnesī. Tik un tā gadoties kāds, kam jāpiedod parādi, jo vecāki nevar samaksāt.

Bijušajā bērnudārzā, kur skola iekārtojusies, viss ir ļoti vienkārši – pavecs linolejs, vietām atlupusi krāsa. Bet viss svarīgākais ir, un ir pat darbnīca mūzikas instrumentu gatavošanai, vesela istaba ar stellēm, keramikas darbnīca un rotkalšanas darbnīca.


Sarunas ar eņģeļiem

Ojārs savus bērnus cenšas gan atraisīt, gan pasargāt. Bet patiesībā visiem indigo bērniem esot arī savi sargeņģeļi.  Tikai jāprot tos paaicināt, citādi eņģelis vienkārši stāvēs malā un noskatīsies notiekošo – tāpēc, ka Visumā valda brīvās izvēles likums. Tautskolā veselu mēnesi runājuši par eņģeļiem, bērni par tiem rakstījuši un zīmējuši. “Uz Ziemsvētkiem tie darbiņi bija pielikti pie sienas, bet es nebiju tos lasījis. Vienudien gāju tiem garām – un jutu, ka man ieplūst tāds strāvojums. Un, kad izlasīju, man bija miklas acis – tur bija fantastiskas lietas! Bērni runāja par eņģeļiem tā, it kā nepārtraukti sazinātos ar viņiem! Tā ir ļoti intīma pasaule un, ļoti iespējams, ka bērni ikdienā to vienkārši mums nestāsta.”

Vienā no tautskolas darbnīcām plauktā blāv mazs, bērnu lipināts māla eņģelītis – ar nolauztu spārnu. Un man ir jādomā par tiem “zvaigžņu bērniem”, kurus mēs varbūt neesam pamanījuši, un nezinot aplauzuši viņu inteliģences, jūtīguma un enerģijas spārnus. Vai tiešām indigo bērni dzimtu tikai Drustos?

Bet Ojārs Rode nemāca, kā atšķirt “īstos indigo” no parastiem bērniem: “Pret bērnu vienmēr izturieties tā, it kā viņš jums būtu zvaigžņu bērns! Pirmkārt, mīliet viņu! Un izrādiet šo mīlestību! Un nevajag šķirot bērnus – kas zina, varbūt pie jums tiešām atnācis kāds gaismas skolotājs, tikai jūs to neesat pamanījuši. Un ļaujiet bērnam pašam domāt un izvēlēties!”

 

Ko raksta indigo bērnu pētnieki

- Pie indigo esot pieskaitāmi arī daudzi pieaugušie. Pirmie indigo bērni sākuši parādīties jau piecdesmitajos un sešdesmitajos gados – “planētas izzināšanai”. Bet nu jau indigo paaudzei pieskaitāmi gandrīz visi tie bērni, kuri ir desmit gadus veci un jaunāki.

Viena no slavenākajām indigo pētniecēm Vendija Čapmena rēķina, ka indigo ir

: 20 līdz 30 gadu vecumā - 15 līdz 25% 30 līdz 40 gadu vecumā - 10 līdz 15%;

40 līdz 50 gadu vecumā – 5 līdz 10%,

vecāki – 0 līdz 5%.

-Par “kristāliskajiem bērniem” sāka runāt 1996. gadā. Pagaidām viņu ir ļoti, ļoti maz – bet šiem bērniem var būt pat maģiskas spējas.

 

Varbūt arī tev ir indigo bērns?

-viņš nāk šajā pasaulē ar sava karaliskuma apziņu (un bieži izturas kā karalis).

-viņam ir sajūta, ka viņš jāuzslavē par to, vien, ka ieradies šeit – un viņš brīnās, ja tas nenotiek.

-viņa pašcieņa ir ļoti augsta. Viņš bieži liek manīt vecākiem “kas viņš ir”.

-viņam nav absolūtu bezierunu autoritāšu.

-viņš vienkārsi nespēj darīt dažas lietas – piemēram, gaidīt rindā.

-viņu tracina sistēmas, kas balstītas uz bezierunu rituāliem un nav radošas.

-viņš vienmēr saskata citu, labāku veidu , kā kaut ko izdarīt – gan skolā, gan mājās.

-Nereti viņu uzskata par antisociālu, jo viņš negrib būt tādi paši kā citi. Reizēm viņam ir ļoti grūti pakļauties skolas disciplīnai.

-viņš nekaunas pateikt, ko īsti vēlas.

 

Kas vajadzīgs indigo bērnam?

-Mīlestība un izpratne.

-Radoša pieeja mācībām!

-Iespējas attīstīt savas spējas.

-Nepiesārņota vide un tīra pārtika.