Transcendentālā psiholoģija un KlātEsamība

Transcendentālā psiholoģija lauž sev ceļu, uzplaukstot holistiskai filosofijai. Jau reiz kaut kur rakstīju, ka nebūtu pareizi nediferencēto pasaules izzināšanas metodi jeb tās izzināšanu veselumā saukt par filosofiju, jo te netiek apspriesti priekšstati vai izteikti spriedumi par to kā varētu būt, bet tā dod reālas zināšanas. Tiem cilvēkiem, kuriem pasauli izzināt tās veselumā nav pa spēkam, tā varētu būt filosofija. Taču tā īsti holisms pieejams tikai tiem, kas spējīgi, kas ir gatavi KlātEsamībai – esot klāt nekas nav vairs jāapspriež, - jo esi Patiesībā.

Manā skatījumā, varbūt neapzināti, bet bez holistiska pasaules uztveršanas nevarētu pastāvēt, piemēram, ne numeroloģija, ne astroloģija, ne tautas dziedniecība; nespētu darboties ne zintnieki, ne ādernieki, ne šamaņi, ne bramaņi. Varbūt starpība tikai tāda, ka “nezinātnieciskam” netika rasta atzītās filosofijās sava niša. Tie, kuri mēģinājuši izmantot “zinātniskās” metodes neizskaidrojamā skaidrošanai, lai vismaz kaut ko pateiktu, visādi pielāgojušies videi, sabiedrībai. Tāpēc KlātEsamībā no jauna būtu jāpastudē, piemēram, Aristotelis,  K.G. Jungs, K. Wilbers, mūsu pašu Konstantīns Raudive, J.Jurevičs u.c..

Tautskolai “99 Baltie zirgi” laika gaitā ir izveidojusies (varam droši teikt, ka tas tā bija paredzēts)  īpaši nozīmīga vieta ceļa uz Jauno laikmetu. To sajutuši ne mazums, es teiktu, īpašu bērnu vecāki un arī paši bērni. Saskarsme ar šiem bērniem un viņu vecākiem ne tikai devusi impulsu jaunu pedagoģisko formu meklējumam, bet arī tam, lai kaut kas no jaunajām atziņām izietu ārpus tautskolas sienām. Tā tapusi drustutautskola.lv mājas lapā sadaļa par Ilgtspējīgu izglītību. Šajā sadaļā (arī mājas lapā piltiņkalns.lv – mūsu tautas sakrālās vietas nozīmīgumu jauno atziņu iegūšanā nedrīkst nenovērtēt) tad arī tiks publicētas atziņas transcendentālajā psiholoģijā. Ir iecerēts te ievietot konspektus latviešu valodā no dažādiem rakstiem pasaulē.

Jāsāk būtu ar dažiem vārdiem par Apziņu ( par apziņu lasiet K.Wilberu Pārdomas un jautājumi, lasot Kena Vilbera Visaptverošo teoriju vai Gebseru, vai mājas lapā drustutautskola.lv Nevilles apcere par Gebsera Pārdomām par izglītību un apziņu) un tās saistību ar spējām. Šobrīd nevēlos meklēt pamatojumu tam, kāpēc sāku tieši ar šādu tēmu, bet tā nu tas ir. Par apziņu jau reiz ir teikts, ka tā cilvēkam iedalāma četros diskrētos pamatlīmeņos un katram no tiem vēl sadaloties deviņos. Katrs 0,1 ir ļoti būtisks, ja notiek šāds apziņas lēciens, izmaiņas nevar nepamanīt. Loģiski liktos, ka jo augstāks Apziņas stāvoklis (jeb saite ar VISU, KAS IR), jo lielākas, daudzveidīgākas ir arī Spējas, - vai tas tā ir? Apziņas stāvoklis nosaka ”redzesloka” plašumu, tas, varētu teikt, ir tāds, kā “Mīlestības dziļums”; visu norišu, notikumu, lietu, būtņu savstarpējās vienotības jeb Nedalāmības un Veseluma izjūtas mērs. Nekas uzreiz netiek dots, - tā, paceļoties pa Apziņas kāpnēm, mēs tikai pakāpeniski nonākam, piemēram, pie pašsaprotamas “nevardarbības”. Pašsaprotamas, jo tiek, it kā realizēta nepamanāmi, t.i., par to īpaši nedomājot, bet vienkārši dzīvi dzīvojot. Tuvojoties trešajam Apziņas līmenim pazūd nepieciešamība, piemēram, pēc pierādījuma, ka Dievs ir; ka ir garu pasaule, ka dzīve ir nepārtraukta un mūžīga, jo tajā tu visā jau dzīvo kā neapspriežamā realitātē. Tuvība trešajam ļauj bez savu dzīves uzdevumu meklēšanas (ja nav ārēju rupju spēku blokāde) un pētniecības, tos dabīgā kārtā, dzīvi dzīvojot arī paveikt. Jāsaka, ka tā arī jau ir kaut kāda spēja – vai ne? Kā tikt pie kārotiem (jāsaka, ka ne visi vispār kaut ko tādu kāro) augstākiem Apziņas stāvokļiem? - galvenais: dzīvot tikumīgi un, atradis savus dzīves uzdevumus, konsekventi tos pildīt. Tad tevi agri vai vēlu pamanīs un augstākie spēki (dievības) jau šajā iemiesojumā var piešķirt “bonusu”, t.i., lēcienu par 0.1. Atgriežamies pie Spējām. Es vēlos redzēt auras; es vēlos atcerēties iepriekšējo dzīvju pieredzes; es vēlos dzīvi kontaktēties ar dabas gariem un gariem no Garu pasaules; es vēlos aprunāties ar Dievu utt. Jā, viss tas ir iespējams visiem, visiem kā reāls potenciāls! Kad esi te uz Zemes, neatkarīgi no Apziņas līmeņa, var būt situācijas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ pat zemākajiem Apziņas stāvokļiem var tikt iedotas kaut kādas netradicionālas spējas un otrādi: augstākiem nē. Es vēlos uzsvērt: IEDOTAS. Šķiet, nepareizi, bet tā nu tas ir. Šķietamā problēma tajā, ka zemākie apziņas stāvokļi nav varoši aptvert Veselumus pietiekami pilnīgi, un tāpēc iedotās Spējas veicina tādu kā augstprātību: es varu un citi nevar, tātad esmu “augstāks” radījums, radījums, kurš ir tuvāk Patiesībai un man nav vairs nevienā jāieklausās, bet stingri jāpastāv uz savu; taču, kā noprotat, patiesībā tas tā nav. Tāpēc pēc konkrētām Spējām nevaram  izvērtēt ne par savu, ne cita brieduma pakāpi. Mani vērojumi liecina, ka apziņas stāvokļi virs 3 un kur nu vēl virs 4 (jau virscilvēka līmenis) ir relatīvi “klusi”, - viņi parasti neatklāj sava Apziņas stāvokļa iespējas. Tas gan nenozīmē, ka viņi ir noslēgti un neko neizpauž. To viņi dara tad, kad tiek uzdots konkrēts jautājums. Bet kā tu vari zināt, kurš tad mūsu apkārtnē ir šis “noslēpums”, kurā ir vērts ieklausīties? Esmu lasījis ko dižie par to teikusi: ieklausies sirdī! Bet tas nemaz nav tik vienkārši, jo mūsu sirdis ir apaugušas necaurspīdīgām, klintij līdzīgām bruņām. Tu vari runāt un runāt, bet reti kurš “dzird”. Tas ir mīts, ka kaut kad jau sadzirdēs pat kurlais, - tikai jārunā pietiekami “skaļi”. Sirdij jau jābūt kaut kādā gatavībā, lai tā ko spētu sajust. Pār cilvēku valda tradicionālie maņu orgāni, - tie ir tie, kuri uztur pragmatisko domāšanu: ja redzu tad ir; ja varu aptaustīt - ir, ja varu nosvērt arī ir utt. Dižie, lai pievērstu ticībai Gaismai, Mīlestībai, tad arī izdabā šo ļaužu pragmatiskai vēlmei – parāda brīnumu, parāda ko tādu, ko cilvēka prāts nespēj aptvert, bet, kas kaut kādā veidā liek ieklausīties, liek noticēt. Ticība nevar būt mērķis. Šodien ticu, bet rīt vairs nē vai ticu kaut kam citam. Zināšanām ir jābūt! Piemēram, ne jau ticība Dievam ir mērķis, - mērķis ir vienkārši zināšana, ka Dievs ir. Es saku mērķis, jo šī zināšana ir pamatā iespējai, ja vien vēlies, nonākt pie Patiesības, pie Mīlestības, pie saskanīgas iekļaušanās VISĀ, KAS IR.

Klātesamība un Apziņa

Uzsāksim sarunu par Klātesamību. Klātesamība nenoliedzami ir saistīta ar Apziņu. Kā jau minēju, tuvojoties trešajam Apziņas līmenim, daudzas lietas vairs nav jāizrunā, jo tās realizējas neapspriežami - it kā pašas par sevi dzīvi dzīvojot. Taču mums pārējiem par to ir jādomā un jārunā. Atgādināšu vismaz divdesmit gadus vecu sarunu ar Imantu Ziedoni. Tas notika vēl padomijas laikos. Reiz pie viņa atbraucis ciemos kāds dzejnieks no Korejas. Viņš to aizvedis uz mūsu “pērli” Jūrmalu (citur jau nemaz nevarēja vest). Te korejietis jūrmalas kāpās teicis: cik bezpersonīgas priedes! Imants painteresējies, ko viņš domā, tā teikdams. Un tad korejietis izstāstījis kā korejiešu zemnieki iegūst visaugstākās sīpolu ražas pasaulē. Zemnieks tek pa vagu ar lejkannu un uzlej tikai tam sīpolam, kurš to “pieprasa”, t.i., starp sīpoliem un zemnieku notiek tāda kā ”sazināšanās” – pateicoties zemnieka ieinteresētībai, sīpols nav “noslēdzies”. Jūrmalas priedes, faktiski, nevienu cilvēku neinteresē. Rezultātā tās it kā noslēdzas, iekapsulējas, nekontaktē. Tās ir pašas par sevi, reālā cilvēku attieksme, neļauj tām būt kopveselumā, kurā būtu jābūt arī cilvēkam. Klātesamība ir radnieciska saplūsmei mīlestībā. Nemaz nevajag daudz, lai būtu klātesošs. Piemēram kaut vai tam pašam kokam ceļa malā vai priedēm Jūrmalā. Pietiek pievērst tam centrētu uzmanību: paskatīties uz to, sajūtat smaržas, papriecājieties par zaru liekumiem, mizu, skujām, lapām, pumpuriem, domās pasakiet: “cik skaists tu esi!” vai ko tamlīdzīgu, un momentāni koks atsauksies. Tas “apbrīnos” arī tevi, jo nav neviens līdz šim, kas to tā būtu uzrunājis (varbūt vienīgi  varēja būt gadījums, kad kāds kokā ieraudzījis dēļus) un nebūs tas vairs “bezpersonisks”. Koki, krūmi, puķes, pļavas, upes, strauti, skudru pūžņi utt. atcerēsies šo uzrunu un ilgosies pēc jums, bet cilvēkam negribēsies no šādas vides šķiries un tā tam dos to, kas tam trūkst - līdzsvarotu mieru, sirsnību, pat laimes sajūtu. Sāciet eksperimentēt! – esiet klāt VISAM, KAS IR, - atklāsies Jaunā pasaule, tā ir te.

“Klātesamība” šobrīd ir izšķiroša “frontes” abās pusēs. Pirms vismaz gadiem piecdesmit, kad biju aizrautīgs grāmatu lasītājs, man patika “zinātniskā fantastika” un bija tāda grāmatiņa ”Dedzinātāji” (nosaukums varbūt bija savādāks). Tajā bija aprakstīta tāda kā nākotnes aina, kad pateicoties “klātesamības” efektam, tika panākta aktīva līdzdarbošanās telpisku projekciju virtuālajā pasaulē. Cilvēki gandrīz visu laiku pavadīja “dzīvojot” tajās. Tur viņi savu dzīvi veidoja tā, kā pašiem labāk patika. Sabiedrība bija izskaudusi “grāmatu lasītājus” kā sugu. “Dedzinātāji” bija kādreizējie ugunsdzēsēji. Tagad nekas nedega, - bija jādedzina speciāli un viņi dedzināja mājokļus, kuros atklājās grāmatu lasītājs, bet pašu lasītāju nonāvēja.

Mūsu “baiļu sabiedrībā” (sabiedrība, kura eksistē īpaši kultivētai baiļu atmosfērai – viegli pakļaut un valdīt, piedāvājot “drošību”, piemēram, labu atalgojumu un nebūs jābaidās par dzīvošanu trūkumā) dzīvošana virtuālajās vidēs ir kā paslēpšanās gan no iedomātām, gan reālām baiļu izraisošam situācijām, respektīvi, reālās dzīves. To tad arī izmanto “frontes” otrajā pusē, padarot cilvēku par tukšu cilvēkveidīgu “čaulu” – vispār kaut kas šausmīgs(!), vai ne? Te man gribas piekrist “kreiso” filozofu pārliecībai, ka esam atbildīgi ne tikai par to, kas esam paši, bet kāda ir sabiedrība. Kopā ir jāpacenšas kaut vai kaut ko darīt savā tuvākajā apkārtnē, kamēr vēl var (kamēr nav “dedzinātāji”). Sabiedrība kopumā labprātīgi tiek ierauta tādā kā lielā “virtuālās pasaules” atvarā. Pragmatiskāk noskaņotiem es atkal un atkal iesaku palasīt Wilberu. Viņš ir meklējošs un nepārtraukti pilnveido savas teorijas, - sāk kāpt ārā no “zinātniskā” mema. “Zinātniskais mems” viņa apziņas skalā ir tikai vidējais apziņas stāvoklis. Un tas ir valdošais (arī “varas” mems). Pēc viņa pētījumiem augstākie (sakrīt ar ziņām no citiem avotiem) – holistiskie ir tikai daži procenti no visas cilvēku populācijas. Tā kā jāizmanto dažas šīs sabiedrības muļķības, lai darītu darāmo šajā “frontes pusē”. Te, Latvijā, ir visi nepieciešamie nosacījumi (ne tik daudz valdošo memu muļķību ziņā, bet, galvenokārt, cilvēku stipro dvēseļu ziņā), lai uzvarētu.

Klātesamība un tautskola

 “KlātEsamība”, kā jau runāts, mūsu priekšstatos nav nekas cits kā VISA, KAS IR Vienotība. “KlātEsamības” sajūta starplaikos starp brīžiem, kad sirds līksmo pateicībā Dievam, nodrošina sirdsmieru. To nevar sajaukt ar “prāta” izraisītu mieru – viss notiekas atbilstoši manai gribai. Sirdsmieru rada mūsu būtnes pilnīga ieskaņošanās Esamībā.

Jau runāts par izzināšanas diviem virzieniem, - “no apakšas uz augšu” un “no augšas uz apakšu”. Apziņas stāvokļi, kuros atrodas vairums ļaužu, līdz šim tikai retajam ļauj izmantot otro veidu. Otrais veids bez “KātEsamības” principā nav iespējams. Daudzus gadus atpakaļ man reiz Rasma Rozīte teica: es nezinu kā, bet piramīdas ir būvētas no augšas. Domāju, ka esam tuvu atbildei. Mēs jau labu laiku atpakaļ atklājām, ka vairums tautskolas bērni (arī vecāki, skolotāji) ir gatavi tam, lai “KlātEsamību” izkoptu.

Tagad no attālāka laika skatoties, mēs redzam, ka pašiem nemaz nenojaušot, tautskola ir dzīvojusi “KlātEsamībā” pat pirms tās dibināšanās. Apjausma par to nāca viļņveidīgi, nāca ar Jaunā laikmeta apziņas bērnu pakāpenisku parādīšanos (arī aiziešanu) tautskolā, ar viņu zināšanām, prasmēm, padomiem, un no mūsu pašu pieredzes, strādājot Piltiņkalnā.

 Lūk, daži piemēri. Uz papīra bijām izlikuši tautskolas Saimes namu, kuru vienlaicīgi esam iecerējuši arī kā Austras svētnīcu. Te pēkšņi atrodas īstais cilvēks, kurš piedāvā ziedot būvei kokus no sava meža. Mežā mēs nostājam pie kokiem, un klātesamībā ar katru atklājam, ka mēs esam gaidīti. Tie pat precīzi zina savu vietu būvē (viņi it kā jau tur ir) – mums atlika tikai to konstatēt; Pagājušā gada Austras dienā Egles kalnā (tur ir iecere būvēt) atklājās ļoti precīzs saimes nama enerģētisks zīmējums. Līdzīgā kārtā mēs sameklējam dārzniecību, kurā mūs klātesamībā gaidīja pāri par astoņdesmit dažādi augi, - tie zināja savu vietu skolas dārzā. Šī un cita pieredze, kura tika gūta pēc “intuīcijas” kursiem tautskolā, mums liek domāt par vismaz trim “laika” fenomeniem. Pirmais, saistās ar to, ka laiktelpā (var to saistīt ar Junga pirmtēliem) jau iedibināts, iezīmēts konkrēts laiktelpas paterns, kuru mēs gribot, negribot izdzīvojam - determinētība. Otrais saistās ar pieredzi, ka laiku pa laikam precīzi izdzīvojam notikumus, kuri drīz vien arī notiek, bez iespējām kaut ko tajos mainīt. Šķiet, ka tā nav spēja paredzēt nākotni, bet ka tā ir spēja pieslēgties attīšanās plānam. Trešais saistās ar prātam neaptveramu laika fenomenu, ka, piemēram, ja mēs pēc piedzimšanas te uz Zemes izdzīvojam konkrētu, neizdzēšamas pieredzes dzīvi, tad pēc tās mēs varam tikt ielikti pirmajā dzimšanas laika mirklī, lai izdzīvotu citu, tikpat neizdzēšamas pieredzes dzīvi. Nu apmēram tā, kā tas ir paralēli dzīvojot neatkarīgu, sakarīgu, emocijām, pēctecīgiem piedzīvojumiem bagātu dzīvi sapņos miega stāvoklī un otru dzīvi nomodā.

Mēs saziņai izmantosim valodu. Cik precīzi mēs nodosim viens otram informāciju, vai sapratīsim viens otru, - vai runāsim “vienā valodā”? Tāpēc valodas iespējai ir jāpieskaras vēlreiz. Līdz šim esmu bijis vienisprātis ar tiem, kuri ir pārliecināti, ka ar valoda nespēj aprakstīt patiesību (piemēram, Maslovs). Iespējams, ka Maslovam varētu būt taisnība tad, ja saziņai izmantojam “mākslīgas valodas”, - valodas, kuras zīmēs netiek ietverta apzīmējamā būtība. Mēs jau augstāk secinājām, ka mums, latviešiem, te nebūtu īpaši jāraizējas. Runājām arī par to, ka ja ar valodu viss ir kārtībā, tad jautājums par subjekta un objekta apziņas stāvokļu attiecībām (“subjekts” te domāta persona, kura uztver to, ko pauž “objekts” – arī persona), kā arī no abu pušu spējas būt KlātEsamībā. Ja tie atrodas vienā apziņas laukā (jebkuram apziņas stāvoklim), tad domstarpībām nevajadzētu būt – tie labi sapratīsies pat tad, ja būs tālu no Patiesībām (zinātniskie memi, varas memi. holistiskie utt. respektīvi atrodoties vienā un tajā pašā vai tuvu stāvošos apziņas stāvokļos) Augstākiem apziņas stāvokļiem (holistiskiem) subjekts ar objektu saslēdzas transcendencē un vienādi spēj uztvert, atspoguļot tās lietas būtību, par kuru abi runā vai domā. Te vārdi, valoda kalpo par sapratnes tiltu vai katalizatoru tam, par ko abi vēlas apspriesties. Apkārtējiem jeb objektiem – personām ar zemāku apziņas stāvokli, runājot pat “senvalodā”, vārdi būs abstrakcijas, var teikt: tukši (jo zemāks apziņas stāvoklis, jo lielāka abstrakcija), šīs būtnes atbilstoši savam līmenim sāks dzirdēto interpretēt, analizēt, kritizēt; viņas prasīs katra termina skaidrojumu, definīciju, neaptverot, ka tas neko daudz nedos, t.i., tikai palīdzēs saprasties “savas klases” līmenī. Viņu augstākais sasniegums būs viedoklis. Ticams, ka “senvalodas” rodas arī mūsdienās. T.i., man ir tāda pārliecība, ka vienalga kāda ir valoda: termini, kategorijas, kas izskan transcendencē, būs adekvāti aprakstāmai parādībai (patiesība). Jaunai lietai, parādībai sākotnēji iedotais vārds nenes lietas transcendentālo būtību, bet vārdu lietojot arī augstākos apziņas stāvokļos tas no “nekā” varētu pārvērsties lietas būtības izsaucošā (Bez tam nevar izslēgt to, ka jaunais vārds ir atnācis “no augšas”). Kaut kā jau savā starpā ir jāsadarbojas visiem apziņas stāvokļiem, taču visveiksmīgākā sadarbība, kā jau teikts, sagaidāma starp tuviem apziņas stāvokļiem. Tāpēc jau jāmeklē “domubiedri”, lai ko jēdzīgu izspriestu, atklātu, sadarbotos. “Domubiedri” te nozīmē cilvēkus ar to pašu vai augstāku apziņas stāvokli. Un, kā jau teikts, nav pat nozīmes tam, kādā valodā lasām vai no kādas valodas ir tulkojums. Dižgaru rakstītās grāmatas tulkojums ir tik pat transcendentāli spēcīgs, cik oriģināls. Vārds ko pasaka (pateicis), piemēram, Dižs skolotājs ir dziļi semantiski atšķirīgs no tā paša vārda (kurš fonētiski skan tāpat), kas dzirdēts tirgus placī, lasīts tūrisma ceļvedī. Skolotāja izteiktā vārda transcendentālā vienotība ar patiesību ir reālas gaismas avots, kas vienmēr apgaismo visus klātesošos. Interesanti, ka arī mūsu Dainas ir vienotas ar nospiedumu transcendencē, - arī tās staro gaismu. Jāiemācās tikai mērīt (saskatīt). Pat iesācējs šajā jomā ar samērā vienkāršiem paņēmieniem var konstatēt, ka, piemēram, kāda cilvēka izteiktais vai uzrakstītais vārds, vai uzzīmēta bilde (zīme), ir cieši saistīta ar autoru kā personību un arī ar ideju (apzīmējamo), kura tikusi atklāta. Mēs pat pēc atsevišķu vārdu saraksta varētu pateikt, kurš tiem ir bijis autors. Tikai pie viena ļoti svarīga nosacījuma, ka vārds ir pārrakstīts vai bilde ir pārzīmēta (fotografēta, kopēta) no autora darba. Vārdi var būt vieni un tie paši, bet autoru atradīsim katram citu. Un ne tikai, - KlātEsamība ļauj atklāt arī tās lietas būtību, kura apzīmēta ar doto vārdu (zīmi). Bez tam, katram autoram lietas "attēls" var būt skaidrāks vai mazāk skaidrs, dažam varam redzēt tikai virspusi, citam neaptveramu dziļumu, bet citam ko tādu, no kā ir vēlme strauji attālināties, neturēt savā tuvumā, savā plaukstā, savā plauktā. Jā un vēl noteikti būs ļoti daudz vispār nekādi netverami, - tikai tāds pelēks fons, teiktais saprotams būs tikai ar pragmatisko prātu. Šīs personas atrodas ne “frontes” vienā pusē un ne arī otrajā pusē. Varat mēģināt eksperimentēt, jo, ja jau jums ir interese par ko te runāju, tad jūsu apziņas stāvoklis var būt gatavs kam tādam. Piemēram, paņemiet un izrakstiet kādu vārdu no tikko atšķirtas vārdnīcas un “KlātEsamībā” (pieslēdzot sajūtas) salīdziniet to ar to pašu vārdu no mūsu Dainām – vienkārši izrakstiet to no kādas četrrindītes. Viens pelēki neitrāls otrs – pilns gaismas. Līdzīgi varat eksperimentēt ar Dižgaru teikto. Ja pārrakstiet kaut vai tulkojumu -  atklāsies vismaz jūtamas atšķirības. Te jāatgriežas pie aicinājuma: pārlasīt dižgaru darbus “KlātEsamībā”! KlātEsamība, neatceros vai to teicu jau vai nē, ļauj atklāt arī “viltus skolotājus” – nebūs gaismas ne tajā ko tie saka, ne raksta, ne dara, pat tad, kad lietoti skaisti vārdi, “viltus” nekad nav labs, tas drīzāk saistāms ar aukstumu, tumsu, ar kaut kādu disharmoniju, kaut ko pilnīgi pretēju gaismai. Lūk atkal viena priekšrocība, kuru dod tuvošanās KlātEsamībai. Protams, ka nevarat tagad iet un visiem stāstīt kurš ir kurš, bet vismaz pašam būs skaidrība par to, kāpēc man šī grāmata nelasās, kāpēc man iesāpas rokas, kad paņemu šo žurnālu vai pat metas nelaba dūša – nespiežat sevi, atejat. Un otrādi, -  piepildiet savus grāmatu plauktus ar gaismu starojošām grāmatām, bet pie sienas vai uz rakstāmgalda noliekat kāda dižgara gaismu starojošu bildi (tas nenozīmēs bildes pielūgšanu, kā tas dažam var likties, bet transcendentāla kontakta dēļ ar Skolotāju). Starp citu, KlātEsamība ļauj konstatēt vai ēdiens, dzēriens, kuru baudāt ir ar jums saderīgs; vai zāles, kuras lietojat ir jums piemērotas utt. Es reiz lasīju par Vangu, - droši vien esiet dzirdējuši par tādu gaišreģi, viņa neredzīga būdama (bija redzīgāka par redzīgākiem) prata palīdzēt dažādām kaitēm sasirgušajiem. Pētniekus pārsteidz tas, ka viņa, ar vienādu kaiti slimojošiem, ne reti ieteica lietot pilnīgi atšķirīgas zālītes,- katram individuāli pļavās piemeklējot.

Par vārdu došanu un valodu runājot, nedrīkst piemirst, ka ne visu mēs, cilvēki, radām, - daudz kas tiek iedots, deleģēts. Šādu domu nepieļauj mūsu visparastākā cilvēciskā augstprātība. Tāpēc par to šoreiz klusēsim, neizvērsīsimies.

Te, vēlamies vai nē, nonākam pie nepieciešamības vienoties par “subjektivitātes” jēdzienu, jo ne reti tos dažus transcendencei pieslēgušos īpatņus, lamā par subjektīvistiem, jo viņu paustais parasti nesakrīt ar “sabiedrisko” vai pat “zinātnisko” viedokli jeb vairuma atzītā viedokli, dēvētu par objektīvu. Kā jūs domājat? – vai ne reti dižs vienpatnis (dīvainis) nav tuvāk Patiesībai jeb objektīvāks nekā vairums sabiedrībā? Dīvaini, bet iznāk, ka par subjektīvu ir jādēvē tieši vairākuma viedokli, kas nav nekas cits ka abstrakcijas un interpretācijas.

Daudzus gadus atpakaļ mani par skolnieku pieņēma viena sieviņa (viņa deva arī nosaukumu mūsu tautskolai), kuru iepazinu Cēsīs. Viņa bija ļoti jūtīga, - viņa sajuta enerģiju plūsmas sev apkārt. Tik jūtīga, ka, ja viņai trāpīja kāds ļaunu enerģiju nesošs stars, viņa momentāni bezspēkā saļima. Lai atgūtu spēkus, sieviņa rāpus aizlīda prom no stara iedarbības zonas. Tas ne reti pat gadījās publiskās vietās, uz ielas, parkā u.c.. Šī sieviņa mani mācīja kā tiek veidoti enerģētiskie (labos un sliktos nolūkos) kanāli, kā tie strādā, kā no tiem izsargāties, kā radīt un kā iznīcināt. Viņa pati šo mākslu bija apguvusi pilnībā un par savu galveno uzdevumu uzskatīja kanālu likvidēšanu, slikto enerģiju ģeneratoru atrašanu un iznīcināšanu. Darba viņai bija pilnas rokas (sevišķi Rīgā). Darbadiena sākās, kad pilsēta vēl gulēja. Agri izgājusi viņa ar nolūku meklēja ļaunumu, lai to likvidētu un nekad neinteresējās par to, kam ir palīdzējusi, - strādāja anonīmi, neprasot atalgojumu. Mērogs, kādā viņa strādāja, dažkārt bija prātam neaptverams. Toreiz bija “Atmodas” laiks, kas iezīmēja visai planētai nozīmīgus notikumus. Ļoti nopietna cīņa izvērtās visos plānos (arī cilvēkam parasti neredzamos, nepieejamos). Šī sieviņa tajā laikā bija tāds kā mūsu planētas enerģiju operators. Viņas vienīgā dzīvojamā istaba (pati toreiz gulēja virtuvē) bija pārvērsta tādā kā Zemeslodē, kur bija visi kontinenti, valstis. Viņa sekoja līdzi enerģiju plūsmām starp valstīm, kontinentiem un atbilstoši savai lietu kārtības sapratnei, sajūtai vai nu tās ierobežoja, pat nobloķēja vai novirzīja tā, lai notikumi izvērstos pozitīvi. Nepieciešamības gadījumā viņa veidoja arī pati savus enerģētiskos kanālus, meklējot saskanīgus rezonatorus citur uz Zemes (piemēram, izmantojot līdzīgu dzīvnieku veidotus savstarpējos enerģētiskos kanālus). Tas bija kā pasakā. Toreiz un vēl jo vairāk tagad es viņas darbību novērtēju kā būtisku tā laika procesos. Sabiedrībai, šī unikālā pasaules enerģiju stūrētāja, palika pilnīgi nezināma. Viņa arī nealka atzinības, bet vienkārši darīja to, kas tai dabīgā kārtā bija jādara. Šis stāsts, kā noprotat, nav atkāpe no “KlātEsamības” tēmas, bet ilustrācija tam, ko tikai nevar cilvēks, dzīvojot KlātEsamībā.

Pirms daudziem gadiem man gadījās kādu laiku nodzīvot kādā Jaunā laikmeta garīgā kopienā. Vide tur bija Mīlestības piesātināta, emocionāli atvērta. Kad vien bija iespējams, devos apkārtnes izlūkošanā. Reiz iemaldījos kāda parka alejā. Pēkšņi sajutu, ka alejas koki, ejot tiem garām, man maigi pieskaras, noglāsta manu augumu. Es nebiju apzināti uz to fokusējies klātesamībai, es pat negaidīju, ka kaut kas tāds ir iespējams.

Ne reti nākas dzirdēt, ka mūsu dzīve nav realitāte. Cilvēkiem patīk spēlēties ar vārdiem, kuru saturu, bieži vien pat īsti neaptver. Jā, esam kaut ko tādu dzirdējuši arī no dižiem skolotājiem, tikai atšķirība tā, ka viņi zina, par ko runā. “Nerealitāte” tiktāl, cik esam “promesoši” un tā kā lielākā daļa ļaužu ir “promesamībā”, var teikt, ka cilvēki dzīvo nerealitātē.  Promesamība, kā vēlāk konstatēsim, nav nekas cits, kā nespēja iekļauties attīšanās procesa dabīgajās norisēs, - neprasme dzīvot “dabīgu, brīva cilvēka” dzīvi. Lielākā daļa cilvēku dzīvo iegribu verdzībā, kuru uztur bailes pazaudēt šo stāvokli, t.i., - verdzību. Reālitāte meklējama caur Brīvību. Ne velti šī vispārcilvēciskā vērtība ir rodama daudzu tautu kultūrās, dižu skolotāju mācībās. “Dabīgā dzīve” nozīmē dzīvot “KlātEsamībā”. It kā vienkārši. Tajā pašā laikā neviens nekur nav solījis ātru un tūlītēju “realitāti”. Īsta realitāte stāv aiz cilvēka spēju robežām. Taču vai ir kāds ierobežojums tam, lai paceltos pāri šī brīža stāvoklim? Tāds cilvēcisko spēju pusceļš (ja salīdzinām ar skolu) sekmīgi beidzot klasi pēc klases, ir bramaniskās apziņas klase. Tikai šajā klasē mēs sākam skaidri apjaust tālāko ceļu. Šajā klasē mācās daudzi no mums, ja tas tā nebūtu, tad nebūtu šīs sarunas, nebūtu klausītāju.

Atmiņa

Lielākā daļa priekšstatu par cilvēka psihi radušies kā secinājumi, pētot cilvēku zinātniskām metodēm. Mēs esam tikai ceļā uz Patiesību, - daudz kas laika gaita mums kopā vai individuāli vēl skaidrosies, tāpēc mēs šobrīd nepavisam nepretendējam uz “absolūto” Patiesību. Runa būs par dažiem ļoti interesantiem atklājumiem vairāk nekā desmit gadus garumā, kuri radās kontaktējot ar “Jaunā laikmeta” bērniem, strādājot Piltiņkalnā. Atklājumi rosināja pētīt, eksperimentēt tajās robežās cik nu tas bija atļauts un pašu apziņas stāvoklim iespējams.

Literatūrā cilvēki mīl teikt, ka vieta, kur Lielais plāns rodams, ir zemapziņā (bezapziņā, kolektīva bezapziņā, virsapziņā). Varbūt, ka tā to var arī darīt. Cik tas pamatoti, cik nē, mēģināsim tikt skaidrībā pēc tam, kad “KlātEsamībā “ būsim papētījuši, ko īsti ar “zemapziņu” vai citiem terminiem domājuši to autori. Bet šobrīd dēvēsim šo vietu par “atmiņas lauku”, lai kur tas arī neatrastos.

Cilvēka atmiņa nav saistīta ar viņa fizisko augumu, ar viņa smadzeņu iespējām, sinapšu skaitu, rievu daudzveidību un tamlīdzīgi. Atmiņa par reiz piedzīvoto, lasīto, spriesto un tamlīdzīgi, nenozīmē tikai nospiedumus (pēdas) kaut kur mūsu smadzenēs un, kas sliktāk vai labāk, reizi pa reizēm jeb īpaši koncentrējoties uzpeld mūsu sapratnē. Atmiņa saistīta ar cilvēka (un arī ar citu būtņu) nemirstīgo daļu jeb smalko vibrāciju telpā nedalāmi un nepārtraukti eksistējošo, mūžīgo veselumu. Tādā kārtā nekas netiek “aizmirsts”. Kāpēc tomēr kaut kas no pagātnes nenonāk sapratnē? – tas ir cits jautājums un nav “atmiņas” jautājums. Mēs zinām virkni vingrinājumus, kā panākt, ka “saite” starp “atmiņas lauku” un sapratni uzlabojas. Mēs esam raduši tos dēvēt par atmiņas uzlabošanas treniņiem, - patiesībā tas tā nepavisam nav, - mēs vingrinām “saites”, mēs vingrinām un attīstām fiziskos nosacījumus tam, lai kaut ko no mūsu patiesai būtībai piederīgo, atgādātu līdz sapratnei. Kad cilvēks aiziet no Zemes, nekas nav no atmiņas pazudis, tas principā nevar notikt. Tas, kas nonāk līdz sapratnei fiziskajā augumā, iespējams (nav ziņu) ir atkarīgs no konkrētā cilvēka apziņas stāvokļa. Tajā pašā laikā ir jāsaka, ka arī pati “sapratne” nekur nepazūd, atstājot fizisko ķermeni. Nobriedušas dvēseles savos smalkajos augumos var brīvi ceļot (ir dažādi ceļošanas veidi) no vienas planētas uz citu, pat uz ļoti tāliem Visuma nostūriem un “atmiņā” saglabāt visu visur piedzīvoto, pieredzēto pat jūtu un sajūtu līmenī. Un, piemēram, ja fiziskais augums vēl ir dzīvs, tad atgriežoties, pastāv iespēja, nonākot atpakaļ uz Zemes, ceļojumu “atcerēties”, aprakstīt, dalīties iespaidos ar draugiem (ja tie spēj kaut kam tādam noticēt). Lūk, ilustrācijai daži piemēri. Pa Piltiņkalnu skraida divi puisēni, - vienam trīs gadi otrajam – 5. Viņi spēlē ķerenes ar gariņiem, atrod kalnā paslēptus kristālus, bet tas interesantākais – runā uz Zemes neesošā valodā (mācēja arī rakstīt savādām rakstu zīmēm), bet uz papīra zīmēja zvaigznājus, galaktikas, Visuma uzbūvi. Puisēnu smadzeņu krokas nemaz vēl nebija attīstījušās te, uz Zemes, ko tādu viņiem nebija iespējas apgūt un savās smadzeņu šūnās ierakstīt. Līdzīgs gadījums ar kādu citu 4 gadīgu zēnu, latvieti, latviešu ģimenē piedzimušu un augušu, - viņš mācēja arābu valodu. Kad viņam pavaicāja, kur to viņš ir apguvis, viņš atbildēja, ka to zinājis jau piedzimstot, tikai neviens ar viņu tajā nav runājis. Vēl cits gadījums, kad kāda 8 gadus veca meitene, līdzīgi kā pieminētie zēni, mācēja runāt uz Zemes svešā valodā, zināja no kuras planētas ieradusies, kā to sauc, stāstīja par to kā ieradusies, ar ko kopā (vēl ar trim citiem, kurus pazina te uz Zemes) ieradusies, mācēja aprakstīt savas bijušās dzimtās planētas sadzīvi, ģimeni, draugus, dabu utt. Par kādu atmiņu mēs varam runāt šo bērnu fiziskā auguma smadzeņu krokās? 

Dažas “atmiņas lauka” īpatnības. Ir svarīgi saprast kā tad veidojas “KlātEsamība” lietām, notikumiem. Sākotnēji, kā jau teikts, tas ir meditatīvs process, pie kura ir īpaši jāpiestrādā. Taču laika gaitā tā būs pati dzīve. Protams, ka ir strikti priekšnosacījumi, lai tas notiktu, sākotnēji mēs apzināti fokusējamies, taču ar laiku tas notiek it kā pats no sevis, t.i. mēs apzināti to nekontrolējam. Pāreja var būt par nepamanāma. Sākotnēji fokusējoties uz informācijas plūsmu ap mums, mēs iegūstam troksni, kurā grūti ko atšķirt, situācija būs apmēram tāda kā nenoskaņota radio klausīšanas vai televizora ekrāna skatīšanās, uz kura vienlaicīgi tiek vizualizēts daudzu studiju raidītais. Te reāls piemērs. Reiz kādā eksperimentā es vienam bērniņam palūdzu pateikt, kas rodams aizvērtas matemātikas grāmatas 46. lpp. Bērns pēc mirkļa man paziņo, ka redz visas lapaspuses vienlaicīgi un esot grūti pateikt kas tad ir konkrētajā lapaspusē. Es palūdzu tomēr pamēģināt. Bērns atkal aizvēra acis un pēc brīža viņš sāk aprakstīt redzēto 46. lapaspusē.

Tātad ir no cilvēka fiziskā auguma neatkarīgs, tāds kā ar individuāls atmiņas lauks. Fokusējoties varam tam pieslēgties. Pašreiz nemāku pateikt to, kur notiek sapratne, domāšana, bet droši var teikt, ka ne vienmēr tā ir mūsu prāta prerogatīva. Ilustrēšu apgalvojumu spējai “būt klāt”. Tas varētu izskatīties tā, kā augstāk jau aprakstīts, runājot par valodas iespējām, tagad to aplūkosim citā gaismā: piemēram, jūs satiekat kādu cilvēku, kurš tikko atgriezies no ceļojuma un viņš jums apraksta kaut kādu pirmo reizi redzētu lietu. Jūs nekad tur neesat bijuši un tātad neko tādu neesat redzējuši un tomēr spējat pat saskatīt, sajust drauga aprakstīto lietu. Šajā brīdī var būt vismaz trīs situācijas. Pirmā: jums tikai šķiet, ka neesat redzējis, jo nespējat nolaist līdz sapratnei to, ko faktiski jau zināt. Stāstītājs palīdz fokusēties un jūs savā atmiņas laukā rodat “pēdu”. Otra situācija: jūsu atmiņas laukā nekā no tā nav un tik un tā jūs skaidri redzat. Tas tāpēc, ka mums ir iespēja pieslēgties arī citu atmiņas laukiem (tas notiek automātiski), - mēs skatām ne to, kas ir “mūsu”, bet drauga un ļoti skaidri. Trešā situācija: “zīme” izsauc mūsu “KlātEsamību” lietai (par ko runāts augstāk). Interesants ir otrs gadījums, kad esam pieslēgušies drauga atmiņas laukam. Tas nevar notikt bezgalīgi ilgi, tas ir tikai mirklis un esam atpakaļ sevī. Ja neesam paspējuši kaut ko no piedzīvota piefiksēt savā atmiņas laukā, tikko iegūtais priekšstats par lietu visai ātri zūd (apmēram tā, kā pēc pamošanās no sapņa. Ja vēlamies sapni atsaukt atmiņā, Aurobindo māca to noķert aiz “astes” un lēni izvilkt no alas, kurā tas grasās pazust). Otro situāciju ne vienu reizi vien esmu piedzīvojis personīgi. Tagad, kad plānojas tamlīdzīga saruna, palīgā ņemu diktafonu. Vairākkārt noklausoties, izdodas informāciju vai ko citu saglabāt labi pieejamu pašam savā atmiņas laukā. Ir bijuši gadījumi, kad pašam stāstītājam sāk kaut kas gaist, pat kaut kas vienreizējs un spilgts, tad nu man ir iespēja notikumus atgādināt. Sevišķi tas attiecas uz ceļojumiem ārpus fiziskā auguma. Kad esi ārpus tā, viss ir labi, kad ieej augumā, kaut kas sāk gaist vai vispār vairs sapratnē nav pieejams.

Gan jau tie, kuri ir reiz tikušies ar Dižiem Skolotājiem, atceras gadījumus, kad pēc Skolotāja atļaujas uzdot kādu jautājumu, pēkšņi nav ko jautāt, lai gan pirms tam, gaidot šādu iespēju, jautājumu ir bijis ne mazums. Tajā reizē jautājumi jums pazuda, jo jums bija tāda sajūta, ka viss ir skaidrs. Mēs nokļūstam spēcīgā, visu zinošā un radošā gara “ietekmes zonā”, viņa, ja tā varētu teikt Patiesību glabājošā “atmiņas laukā”. Paeksperimentējiet! Ne katram ir bijusi tikko aprakstītā iespēja. Sameklējat, piemēram, Diža Skolotāja aforismus, - kādu publikāciju. Lasiet un pieslēdziet “Neatkarīgo vērotāju” tā, lai tas seko līdzi tam, kā aforismi ienāk un iziet no jūsu sapratnes. Atklāsiet, ka situācija ir līdzīga,- Skolotāja “atmiņas lauks” jeb Patiesības glabātuvē rodamais ir tik saderīgs ar jūsu Būtību, ka aforismi tajā “izkūst”. Notiek tāda, kā jūsu un Skolotāja “atmiņas lauku” savstarpēja saplūšana. “Izkūst”, jo aforismos rodamais šajā saplūsmes mistērijas laikā top par jūsu Patiesību, pārtop par kaut ko pašu par sevi saprotamu, kas neprasa ne iegaumēšanu, ne atcerēšanos, ne citēšanu. Uz brīdi esat bijis Viedais. Atrodiet veidu, kā saglabāt šādu saplūsmes stāvokli – būsiet Viedais vienmēr!

Te der padomāt par metodi, kurā tiek izmantota “fokusēšanās”, ļaujot, piemēram, skolniekam pieslēgties tavam atmiņas laukam vai izmantot citas augstāk aprakstītās iespējas.

 

Šāds skatījums uz cilvēka psihes īpatnībām, liek mums, skolotājam, vēlreiz pārvērtēt vispārpieņemtu atziņu, - visi var visu. Visi, diemžēl, visu nevar! Vieniem pasaules izzināšanā ir tikai viens ceļš, - caur “zīmēm”, skaldot un valdot (ar vāju pieredzi iemiesojumos). Citiem - abos virzienos brīvi staigājams:  no “zīmes” uz “apzīmējamo” un otrādi - no “apzīmējamā” uz “zīmi” (šo ceļu realizē dižu atklājumu personības),  bet vēl citiem virzieni saplūst vienā kopīga veselumā, respektīvi, Patiesība tiek vienkārši ZINĀTA (Viedie). Tātad mācībām jābūt strikti individualizētām, ievērojot katra dotumus, talantus, katra fiziskā auguma spējas, katra apziņas stāvokli. Ideālā situācija būtu tad, ja izglītotājs noskaņotos uz izglītojamā “viļņa” jeb ir “KlātEsamībā” skolniekam. Ne katram ir dota šī iespēja, nu tad vismaz ar sava skolēna pētīšanu ir jānodarbojas.