Ruso Emīls vai par audzināšanu
Konspekts ar komentāriem slīpā drukā
Ruso ir viens no sava laika dižgariem, kuru atziņas pedagoģijā ir nemirstīgas. Tad kāpēc pasaules izglītības sistēma faktiski viņu ignorē? Iespējams, ka tāpēc, ka mums trūkst spēja uz lietām skatīties veselumā, jeb kā tagad to saka – holistiski. Droši vien apzinoties mūsu nespēku, Ruso cenšas katru atziņu ilustrēt tā, lai tā tiktu saprata. Te sniegtais konspekts domāts tikai tam, lai uzzinātu par ko un kā spriež Ruso, par ko viņš ir pārliecināts, tāpēc varbūt dažviet sajutīsiet tādu kā konteksta trūkumu – lasiet oriģinālu!
Labi izpētiet savus audzēkņus jeb jūs absolūti neko par viņiem neziniet..
Grāmata 1.
Viss no radītāja rokām iznāk labs, bet deģenerējas cilvēka rokās... Neko tas negrib redzēt tādu, kādu daba radījusi --- arī cilvēku viņš grib izdresēt, līdzīgi kā zirgu, pēc savas patikšanas...
Sākotnējā audzināšana ir pati svarīgākā un tā pieder sievietei...
Audzināšanu veic daba, cilvēki un lietas. Mūsu dotību un orgānu iekšēja attīstība ir audzināšana, kuru saņemam no dabas, no cilvēkiem iegūstam no pieredzes attiecībās ar priekšmetiem...
Patiesi noteicēji mēs audzināšanā esam tikai no cilvēku puses... (vai tas tā ir - es teiktu, ne viss noteicēji , bet varam būt nelīdzsvaroti atkarīgi. T.i., daba un priekšmeti, īpaši daba, mūs ierauj līdzsvarotās un harmoniskās attiecībās, kuras patiesībā ir radnieciskas mūsu patiesai dabai un tāpēc paliek it kā nemanītas)
Ko darīt, kad ne tikai visas trīs audzināšanas formas nesakrīt, bet viņas ir pat pretējas, - kad cilvēks tiek audzināts nevis viņam pašam, bet priekš citiem? ... ir jāizvēlas ko audzināt, – pilsoni vai cilvēku.. (ļoti būtisks jautājums)
Dabīgais cilvēks ir viss priekš sevis; viņš ir vienība, absolūts veselums, kuram ir attiecības tikai ar pašam priekš sevis vai pret sev līdzīgiem. ..
Cilvēks-pilsonis, – daļskaitlis, atkarīgs no saucēja, kura vērtību nosaka attiecība pret sabiedrisko... .
Tas, kurš pilsoniskā iekārtā grib saglabāt dabīgo izjūtu prioritāti, nezina pats ko grib. Esot nepārtrauktās pretrunās pats ar sevi, mūžīgi svārstoties starp savām nosliecēm un saviem pienākumiem, nekad nebūs ne cilvēks, ne pilsonis; viņš nebūs derīgs ne sev, ne citiem... viņš nebūs nekas..
No pretrunīgo mērķu nemainības izrietošiem audzināšanas mērķiem izriet divi viens otram pretrunīgi audzināšanas veidi – sabiedriskais un atsevišķais, mājas.
Ruso laika audzināšana ... spējīga radīt vai nu divsejainus cilvēkus, kuri vienmēr izliekas, ka dara citu cilvēku labā, bet patiesībā domā tikai par sevi; vai svārstīgu cilvēku, kurs nav derīgs ne sev ne priekš citiem. ..
Sabiedrībā visas vietas ir iezīmētas, katru ir jāaudzina savai vietai. Kad cilvēks aiziet no sev iezīmētas vietas, viņš vairs nekam nav derīgs. Audzināšana derīga tikai par cik liktenis saskaņojas ar vecāku kārtu;
Dabīgā iekārtā, tā kā visi cilvēki ir vienādi, to kopīgā kārta ir būt cilvēkam (te Ruso labi sameklē to, kas mūs kā cilvēkus vieno un attiecina uz šo kopīgi vienojošo audzināšanas jēgu, saturu, mērķi.)
Pirms vecāku kārtas – cilvēciska dzīve. Dzīvot – lūk amats...
Nepietiekami domāt par to, kā pasargāt savu bērnu – jāiemāca viņam spēja sevi saglabāt tad, kad kļūs pieaudzis..
Ne tas cilvēks vairāk dzīvoja, kurš var saskaitīt vairāk nodzīvotos gadus, bet tas, kurš visvairāk juta dzīvi. Dažu glabā kā 100 gadīgu sirmgalvi, bet viņš miris jau kopš dzimšanas. Viņam bija izdevīgāk nomirt jau jaunībā, ja viņš būtu nodzīvojis kaut vai līdz jaunībai.
Visa mūs gudrība ir verdziski aizspriedumi; visi mūsu ieradumi ir nekas vairāk kā pakļaušanās, apspiešana, piespiešana. Cilvēks - pilsonis dzimst, dzīvo un mirst verdzībā: piedzimstot ietin vīstoklī, nomirstot ienaglo zārkā, kamēr dzīvo ir iekalts iestāžu važās.
Ja vēlaties katru atgriezt pie viņu pirmējiem uzdevumiem, sāciet ar mātēm; jūs būsiet pārsteigti par pārmaiņām, kuras atklāsies. .. lai tikai sievietes atkal kļūst par mātēm – un vīrieši ātri atkal kļūs par tēviem un vīriem.
Nav mātes, nav arī bērns.. Bērnam jāmīl sava māte pirms viņš sapratīs, ka viņa ir jāmīl. Ja asins balss netiek pastiprināta ar ieradumu un rūpēm, tad tā piekūst jau pirmajos gados un sirds nomirst, tā sakot, pirms vēl piedzimst. Tādejādi jau ar pirmo soli mēs izšķīrāmies ar dabu..
Vērojiet dabu un sekojiet - tam ceļam, kuru tā noliek..
No agras bērnības mēs viņa (bērna) jaunajā sirdī ienesam kaislības, kuras pēc tam noveļam uz dabu: veltam ne mazums darba, lai padarīti viņu nejauku, pēc tam žēlojamies, ka viņš tāds ir.
..un iemācam viņu visam, izņemot sevis paša iepazīšanu, izņemot mācēšanu izmantot pašam sevi, izņemot māku dzīvot un darīt sevi laimīgu. Un beidzot, kad šis bērns, vergs un tirāns, piepildīts ar zināšanām un jēgu zaudējis, vienlaicīgi vājš gan fiziski, gan garīgi, gadās izmests gaismā, izrādot te savu muļķību, savu augstprātību un visus savus netikumus, viņš piespiež cilvēkus apraudāt cilvēcisko niecību un samaitātību. Bet viņi kļūdās: šīs cilvēks ir mūsu iegribas; dabas cilvēks veidots savādāk.
Pienāk laiks, kad par audzinātāju jātop tēvam. .. bet tēvam, izrādās, vienmēr pārāk daudz darba, lai kļūtu par audzinātāju...
Atšķirtība – bērnu vecāku, brāļu, māsu atsvešinātība rada nepieciešamību meklēt šo saišu aizvietošanai netikumiskas baudas. Kurš ir tik muļķis, ka neredz šīs sakarības?..
Kurš nespēj veikt savas tēva pienākumus, tam nav tiesības būt par to. Ne kāda nabadzība, nekādi aizspriedumi neatbrīvo viņu no pienākuma pabarot savus bērnus un audzināt viņus.
Patiesi, lai radītu cilvēku, nepieciešams pašam būt tēvam vai vairāk kā cilvēks...
Atzīmēšu, ka pretēji citiem , uzskatu, ka audzinātājam jābūt pēc iespējas jaunākam, cik gudrs jauns cilvēks varētu būt. .. lai viņš varētu kļūt pat bērna biedru...
Jūs atdalāt skolotāju no audzinātāja – jauna muļķība! Vai tad jūs atšķirat skolnieku no audzēkņa? Tikai vienu zinātni nepieciešams pasniegt bērniem – zinātni par cilvēka pienākumiem. ..Viņam (audzinātājam) nav jādod noteikumi, viņam jāpiespiež tos atrast.
Ruso uzsver cilvēku atšķirības .. vienā vietā dabas apstākļi tos rada darba mīlošus, citur apcerīgus.
Vājš ķermenis atslābina garu.
Es neapstāšos, lai pierādītu roku darbu un ķermeņu vingrinājumu noderīgumu temperamenta un veselības nostiprināšanā..
Cilvēki nav radīti, lai čupotos skudru pūžņos, bet lai dzīvotu izklaidus uz zemes, kura viņiem ir jāapstrādā, jo vairāk viņi čupojas, jo vairāk bojājas.
Pilsētas – cilvēku cilts muklājs..
Tikai vienīgu ieradumu jāattīsta bērniem – nepiesavināties nekādus ieradumus.
Sagatavojiet brīvības valstību un mācēšanu pielietot savus spēkus, tiek nodrošināti viņa ķermenim dabīgus ieradumus, dodot viņam iespēju vienmēr būt par kungu pašam sev un vienmēr rīkoties atbilstoši savai gribai, tiklīdz tā viņam būs.
Kamēr bērni saskarsies tikai ar lietu, bet ne cita gribas pretestību, viņi nekļūs ne ietiepīgi, ne naidīgi un labāk saglabās savu veselību. Te slēpjas viens iemesls tam, ka vienkāršas tautas bērni ir brīvāki un neatkarīgāki.
No agras bērnības jāpieradina bērnus nepavēlēt ne cilvēkiem, ne priekšmetiem – cilvēkiem, jo viņš nav to kungs lietām, jo tās viņu nesaprot.
Pirmais likums. Jānodrošina iespēja izmantot visus tos spēkus, kurus daba tam ir devusi un kurus viņš neprot izmantot ļaunprātīgi.
Otrs likums. Jānodrošina viss fiziskai izpausmei.
Trešais likums. Palīdzot, nepieciešams ierobežot savas darbības, nepiekāpjoties nekādām iegribām, nepamatotai vēlmei, – tos nemocīs iegribas, ja nebūs iespēja tām rasties, jo tās nerodas no dabas... ir nepieciešams pētīt bērnus, lai saprastu, kādas vēlmes nāk no viņu iegribām un kādas no viņa dabas, – tas ir ceturtais likums.
Šo likumu jēga slēpjas tajā, lai bērniem dotu pēc iespējas lielāku brīvību un mazāk varas, ļaujot tiem vairāk darboties pašiem un mazāk prasīt no citiem. Tādejādi agri pieradinoties aprobežot savas vēlmes savu spēku robežās, viņi sāpīgi nepārdzīvos to, kas nav viņu spēkos. (te atklājas)
Te ļoti svarīgi.. dot bērnu ķermenim un locekļiem pilnīgu brīvību, rūpējoties tikai par to, lai tiktu novāktas krišanas briesmas un no rokām visu to, kas var savainot.
Ruso atzīmē, ka, ja bērnībā valodas attīstība iet dabīgiem soļiem, seko dabīgai bērna attīstībai, bērni iemācās runāt daudz skaidrāk un saprotamāk.
Bērniem, kurus pārāk ātri cenšas iemācīt runāt, nav laika ne, lai iemācītos labu izrunu, ne labi apgūt to, ko piespiež viņus izrunāt, ne kā tad, kad tie to dara patstāvīgi.
Grāmata II
Ciešanas ir tās, kuras bērnam ir pirmās jāapgūst...
Mēs esam mūžīgi pārņemti ar to, lai mācītu bērnus tajā, ko bērni patstāvīgi apgūtu daudz labāk.. .. lai skrien, draiskojas, lai krīt kaut vai 100 reizes dienā, – jo labāk viņam: ātrāk iemācīsies piecelties. Patīkamās brīvības izjūtas līdzsvaros neskaitāmus savainojums..
Barbariska ir audzināšana, kura šodienu upurē nezināmai rītdienai.. padara to nelaimīgu reālā tagadnes mirklī, attaisnojot to ar rūpēm par iedomātu Laimī nākotnē.... Nelaimīgo moka viņa labklājībai.. cik neaiziet, un laime tiem, jo tie mirst nenožēlodami dzīvi, kurā viņi zināja tikai mocības...
Ļaudis esiet cilvēcīgi! Tas ir jūsu pirmais pienākums.
Kāpēc jūs gribat piepildīt ar rūgtumu un ciešanām pirmos gadus, kuri traucas tik ātri un tie viņiem neatgriezīsies, tāpat kā neatgriezīsies jums? Tēvi! Vai tad jūs ziniet to brīdi, kad nāve gaida jūsu bērnus? Negatavojat nožēlu, atņemot viņiem to minūšu krājumu, kuras tam daba dod: cik ātri viņi stāvoklī izjust eksistences prieku, ļaujiet tiem baudīt dzīvi; parūpējaties, lai viņi nemirtu nebaudījuši dzīvi, lai kāda stundā Dievs tos arī neatsauktu...
Nožēlojama tālredzība – padarīt cilvēku nelaimīgu tagad, cerībā padarīt viņu laimīgu pēc tam...
Cilvēcei ir sava vieta Visuma vispārējā kārtībā, bērnībai – sava vieta cilvēka dzīvē: cilvēkā jāsaskata cilvēks, bērnā – bērns. ...
Kur slēpjas cilvēka gudrība, citiem vārdiem sakot, kur ir ceļš īstai laimei? ...
Daba, kas visu dara labākā virzienā, sākotnēji tā arī veidojusi cilvēku. Viņa dod tieši tik vēlmju, pašsaglabāšanās nepieciešamībai, un iespējas, pietiekamas, lai piepildītu šīs vēlmes. Visu pārējo tā noslēpj dvēseles dziļumos, it kā rezervei, lai tā attīstītos pēc vajadzības. Tikai šajā pirmatnējā stāvoklī arī sastopams līdzsvars starp spēku un vēlmi, un cilvēks nav nelaimīgs.
Jo tuvāk cilvēks ir savam dabīgam stāvoklim, jo mazāka ir starpība starp viņa spējām un vēlmēm, jo, sekojoši, viņš ir mazāk attālināts no laimes.
Nelaime ir nevis tajā, ka nav lietu, bet to vajadzībā, kuru cilvēks izjūt. Reālā pasaule ir ierobežota, bet iztēles pasaulei nav robežu.
Tā būtne, kurai spēku vairāk nekā vajadzība, ir spēcīga būtne un otrādi, – būtne, kurai spēku ir mazāk nekā vajadzības, ir vāja. ..
Cilvēks ir ļoti spēcīgs, kad apmierinās ar to, kas viņam ir , bet ir ļoti vājš, ja vēlas pacelties pāri cilvēcei. Tāpēc neiedomājaties, ka paplašinot savas spējas, jūs vienlaicīgi paplašiniet savu spēku: tieši otrādi, jūs tos samaziniet, ja jūsu lepnums izplešas tālāk par jūsu spēkiem. (Varbūt te vietā spēku identificēt ar iedzimto apziņas līmeni, – katram sava vieta.)
Dzīvniekiem ir tik spēju, cik nepieciešams pašsaglabāšanai. Cilvēkam to ir ar uzviju un vai nav dīvaini, ka šī uzvija nosaka viņa nelaimīgumu. Cilvēks savām rokām var nopelnīt vairāk nekā tam nepieciešams iztikai.
No kurienes tādam iznīcīgam radījumam, kā cilvēkam, tāda kaisle skatīties tālumā, nākotnē, kura reti, kad atnāk, un noniecināt tagadni, kurā viņš ir drošs. Šī kaisle jo traģiskāka, kad ar vecumu tā nepārtraukti pastiprinās...
..dažs tā arī nomirst nezinot vai viņš bija laimīgs vai nē...
Ierobežo, cilvēk, savu eksistenci savas būtnes ietvaros un tu jau būsi laimīgs! ...
Tava brīvība, tava vara tikai tik, cik plaši tavi dabīgie spēki, bet ne tālāk; viss pārējais – tā ir verdzība, ilūzija, godkāre;
Bērnu laime, tāpat kā pieaugušo ir savas brīvības izmantošanā. Tikai bērniem tā ir ierobežota ar vājumu.
Ja tautu likumi, līdzīgi dabas likumiem, būtu nesatricināmi, kurus nespētu nomākt nekāds cilvēka spēks, tad cilvēki kļūtu atkarīgi no lietām..
Brīdī, kad atkarība no cilvēkiem kļūst par atkarību no priekšmetiem, cilvēks kļūst brīvs. Tas var notikt, kad tautu likumi kļūst līdzīgi dabas likumiem.
Lai viņš vienādi izjūt brīvību gan savā, gan jūsu darbībā. Apsveicat viņa spēka trūkumu tieši par cik tā viņam ir vajadzīga, lai būtu brīvs un ne valdošs (atbilstoši dabīgam spēkam).
Nevajag piespiest bērnu palikt uz vietas, kad viņš vēlas iet un piespiest viņu iet, kad viņam gribas palikt uz vietas. Ja bērnu brīvība mūsu vainas dēļ nav izkropļota, viņi negribēs neko nelietderīgu.
Ja jūs nepievēršat uzmanību bērnu ciešanām, jūs pakļaujat viņu veselību un dzīvību briesmām, padarot viņus nelaimīgus tagadnībā; ja jūs ar pārlieku rūpestību pasargājat viņus no vis mazākām ciešanām, tad jūs viņiem sagatavojat lielu nelaimi... Cilvēks nepazīdams sāpes, nebūtu pazīstams ne ar aizkustinošu cilvēkmīlestību, ne ciešanu saldmi; viņa sirds ne uz ko neatsauktos.. viņš būtu briesmonis starp cilvēkiem...
Es jau teicu, ka bērna jāsaņem ne tāpēc, ka viņš ko pieprasa, bet tāpēc , ka tam ir vajadzība, viņam jādara ne paklausības dēļ, bet nepieciešamības dēļ. Tādā veidā vārdi: paklausība, pavēle būs no vārdnīcas izslēgti, vēl jo vairāk vārds pienākums, bet vārdi spēks, nepieciešamība, neiespējamība, neizbēgamība ieņems tiem pienācīgu vietu.
Gudrajam nevajag likumus.. ..
Neko nepavēliet viņam, neko pasaulē...
Atļaujat ar prieku, atsakāt ar nožēlu; bet lai visi jūsu atteikumi ir neatgriezeniski; lai jūsu pateiktais ne ir neieņemams.
Sliktākais audzināšanā ir likt bērnam svārstīties starp viņa un jūsu gribu un nepārtraukti apsvērt to, kurš no abiem noteicējs..
Dīvaini, ka kopš tiem laikiem, kad pieķērās bērnu audzināšanai nekas cits nav izgudrots, kā sacensība, skaudība, godkārība, skopums, bailes no kaislībām..
Jebkura priekšlaicīga pamācība, kuru iedzenat bērniem galvās, viņus sirds dziļumos rada defektu; nesaprātīgi audzinātāji domā paveikt brīnumu, darot dos niknus ar mērķi iemācīt tiem, kas ir labestība, bet pēc tam tie mums svarīgi paziņo: tāds nu ir cilvēks.
Nedodiet savam skolēnam vārdiskas mācības; viņam tās jāsaņem pieredzē; neuzliekat viņam ne kādus sodus, jo viņš nezina to, ko nozīmē būt vainīgam..
Nepārtraukta bērnu ierobežošana, aizkaitina viņa dzīvīgumu; jo vairāk viņi jūsu acīs būs ierobežoti, jo nevaldāmāki tie būs, kad izrausies no šiem ierobežojumiem...
Pieņemsim par neapgāžamu likumu, ka dabas pirmējā kustība vienmēr ir pareiza: cilvēka sirdī nav neviens netikumus, par kuru nevarētu neko pateikt par to, kā tas tur radies. Vienīgā cilvēkam piederošā kaisle, - tā ir mīlestība pret sevi visplašākā šo vārdu nozīmē. Šī pašmīlestība attiecībā pašiem pret sevi ir laba un derīga; tā neparedz tādu vai citādu attieksmi pret citiem, tāpēc tā šajā gadījumā ir mazsvarīga; slikta vai laba tā kļūst tikai tās pielietojumā un attiecībās, kurās to paužam. Kamēr bērnā nerodas pašmīlestības vadītājs – saprāts, nepieciešams, lai viņš neko nedarītu tāpēc, ka viņu redz vai dzird, t.i., neko nedarītu citu dēļ, bet darītu to, ko prasa viņa daba, un tad viņš neizdarīs neko sliktu.
Es nesaku, ka viņš nekad neizdarīs nekārtību, nesavainos sevi, nesalauzīs kaut ko, varbūt dārgu mēbeli, kad tā gadījusies viņam pa rokai. Viņš var paveikt daudzas muļķības, bet ne aiz ļaunuma. Ļaunums saistāms ar nodomu kaitēt, bet viņa nekad tāda nebūs.
Ļaujam bērniem draiskoties, novācot no viņu apkārtnes visu, kas var nest zaudējumus, - lai istabā, kurā viņš dzīvo ir izturīgas, vienkāršas mēbeles, nav plīstoši priekšmeti (līdzīga vide veidojama skolās – mēs uztraucamies, ka bērni salauž mēbeles, bet, vai vienmēr tas notiek aiz ļaunuma?). Un vispār, - vai bērnam ir jāuzturas istabā?
Ja bērns arī kaut ko salauž, nerājiet viņu, nepārmetiet, izliekaties, ka tas noticis pats par sevi un jūs daudz būsiet paveicis, nepasakot ne vārda.
Pats svarīgākais audzināšanā ir nevis ietaupīt laiku, bet to tērēt. Pats bīstamākais laika posms cilvēka dzīvē ir laiks no dzimšanas līdz divpadsmit gadu vecumam. Tas ir laiks kad dzimst maldi un netikums, - nav vēl neviena ieroča to iznīcināšanai; ja arī tie rodas, ir jau par vēlu ko darīt, jo netikumu saknes ir tik dziļi ieaugušas, ka nav iespējams vairs tās izraut.
Tādejādi, sākotnējai audzināšanai ir jābūt tīri negatīvai. Tai jābūt nevis tādai, ka mācam labestībai un patiesībai, bet tajā, lai pasargātu sirdis no netikumiem, bet prātu no maldiem.
Tā kā no bērna grib radīt ne bērnu, bet zinātnieku, tad tēvi un aizbildņi dara tikai to, ka labo, izsaka aizrādījumus, nosoda utt. Labāk neapspriežat ar savu audzināmo kaut ko ar mērķi piespiest to piekrist tam ko sakāt, kas viņam nepatīk. Tas nozīmē, ka jūs neiznīcināsiet bērna paļāvību savai dvēselei, kura nav spējīga to saprast. Vingriniet bērna ķermeni, viņa orgānus, jūtas, spēku, bet atstāja viņa dvēseli mierā cik ilgi vien tas iespējams. Aizkavējat, apturiet svešus iespaidus un necenšaties darīt labu, lai it kā traucētu rasties ļaunumam jeb labais ir kā labs tikai tad, kad to izgaismo saprāts.
Prātīgais aizbildni! Pēti dabu, labi vēro savus audzēkņus, pirms saki viņiem pirmo vārdu; vispirms ļauj pilnīgā brīvībā atklāties rakstura iedīgļiem; nespied, lai kas tas nebūtu un tu labāk ieraudzīsi viņus visā veselumā.
Gudrs ārsts nedod pārsteidzīgas receptes no pirmā acu uzmetiena, bet sākotnēji izpēta slimo, pirms kaut ko izraksta; viņš sāk ārstēt vēlu, bet izārstē, kamēr steidzīgais ārsts nonāvē slimo.
Atcerieties, ka pirms jūs iedrošināties veidot personību, jums pašiem par tādu jātop; ir nepieciešams, lai jūsos pašos būtu piemērs, kuram var sekot.
Vārdiskas pamācības bērni pieņem atbilstoši savai izpratnei un konstruē savu pasaules ainu atbilstoši tai, bet mēs būsim augstprātīgi, ja domāsim, ka tā ir līdzīga tai, kuru proponējam. Ļaujiet viņiem brīvi izteikties, ieklausieties viņos un ar izbrīnu sapratīsiet to, cik dīvaini sagriezušies jūsu spriedumi.
Jāatzīmē, ka izsmieta bērna naivitāte, var radīt ļaunumu, kas nav labojams visā dzīvē...
Vārdi, kurus izsaka bērns, nav tie paši, kas tie ir mums. Viņš ar tiem nesaista tās pašas idejās, kā jūs. Idejām, ja tās arī ir, viņa galvā nav tādas pēcsecības, sakārtotības, kāda tā ir jums, - nekā precīza, pārliecinoša nav visās viņa domās.
Nav nekas grūtāk, kā atšķirt jau bērnībā patiesu trulumu no tā ārēji mānīgā truluma, kas ir priekšvēstnesis stipram garam. Pirmajā acu uzmetienā liekas dīvaini, kad abām šīm galējībām ir tik daudz līdzīgu pazīmju; taču tā tam jābūt; jeb vecumā, kad tiem nav nekādu patiesu ideju, visa atšķirība, ka vienā ir ģēnijs un otrajā trulums, rodama tajā, ka pēdējais pieņem nepatiesas idejas, kamēr pirmais tās tikai konstatē, bet nepieņem ne vienu.
Cieniet bērnību un nesteidzieties izvērtēt tajā slikto vai labo. Ļaujiet ilgāk darboties dabai, pirms mēģināt kaut ko darīt tās vietā, lai tādā veidā, tai netraucētu.
Lai gan atmiņa un domāšana – divas būtiski atšķirīgas spējas, bet patiesībā pirmā attīstās kopā ar otro. Līdz bērns sasniedz saprātīgumu. Tas uztver ne idejas, bet tēlus; bet starp tiem ir atšķirība: tēli kā jūtām uztverti priekšmeti, ir izrauti no kopainas konteksta, bet idejas ir tāda izpratne par priekšmetiem, kuru nosaka to savstarpējās attiecības. (Bērniem raksturīgā domāšana tēlos ne idejās varētu būt par iemeslu tam, ka, piemēram, matemātikas uzdevumus nemāk pielietot citās dzīves situācijās. Vai nu te vajadzīga cita matemātika, vai, kā Ruso saka – jāsagaida „ideju” laiks. Citādi iemācās kaut ko, kam ir „tukša skaņa”, faktiski, neapjēdzot būtību – un tā daudzās lietās. Varbūt jāpievēršas minētai „citai matemātikai” un jāļauj bērniem tver lietas veselumā un domāt tiem, bet nevis diferencēt, kaut ko nodalīt,- viņi apjūk, respektīvi, mēs bērnus atsviežam atpakaļ, domādami, ka mūsu loģika ir tā pareizākā un labākā.)
Visas viņu zināšanas – sajūtās: viņi ne vienā lietā nav aizgājuši līdz izpratnei. Pati atmiņa viņiem nav daudz pilnīgāka: kļūstot pieaugušiem, viņiem nākas daudz ko apgūt no jauna, jo bērnībā tie apguvuši tikai vārdus. (tēli ir daudz pilnīgāki, jo uztverti kā veselumi. Pārtopot idejās, veidojas abstrakcijas, kuras neapraksta priekšmeta patieso dabu pilnīgi (Maslovs). Tāpēc, varbūt ir vērts padomāt, ka saglabājot tēlus (tēlainā domāšana – labā smadzeņu puslode), nepārveidojot to idejās, domāt par tiem tajā laika-telpas veselumā, kurā šie tēli atrodas).
Ruso sasaista valodu ar kaut kādu noteiktu sakārtotību galvā, viņš saka, ka domas atbilstoši tai, pieņem kaut kādu īpašu nokrāsu un ne tikai, bet, ka valoda veido arī nācijas raksturu, tikumību. (Lai cik jauniem vārdiem neapzīmēsim lietas, valoda paliks viena un tā pati (tas nozīmē, ka, lai kādas svešvalodas mēs arī nepagūtu, mūsu „valoda” būs tā, kuru esam apguvuši bērnība – tā noteiks mūsu domāšanu, uztveri, pat temperamentu, tikumus)
Ar lasītprasmi nav jāsteidzas. Bērnam jāprot lasīt tad, kad tā viņam ir noderīga, līdz tam laikam, tā viņam ir tikai priekš tā, lai apniktu. Bērniem nedrīkst neko mācīt tādu, kurā viņi nesaskata personīgo interesi, apmierinājumu vai labumu (kas gan tos citādi motivēs mācīties).
Tiek izgudroti dažādi mācību līdzekļi, lai veicinātu lasītprasmes apguvi, bet aizmirst vienu – vēlmi mācīties. Ja tā būs, nevajadzēs ne ko izgudrot, - jebkura metode būs priekš viņa laba. Tieša bērna ieinteresētība – vislabākais dzinulis, kurš ir dabīgs, ved pareizi un tālu; to, ko necenšas panākt, panāk droši un ātri.
Tā vietā, kad liekat viņa prātam klejot pa pasaules dažādiem nostūriem, dažādos līmeņos, laikos, pacenšaties viņu noturēt viņā pašā un pievērst viņa uzmanību tam, kas skar tieši viņu pašu un jūs atradīsiet spējas, uztveri, atmiņu un pat spriešanu – tas ir dabīgs likums.
Prātam un spēkam jābūt līdzsvarā. Tāpēc, ja vēlaties attīstīt sava audzēkņa prātu, attīstiet tā spēku pār kuru prātam būs jāvalda. Nepārtraukti vingriniet viņa ķermeni; padariet to stipru un veselīgu, lai audzēknis būtu gudrs un saprātīgs; lai viņš strādā, darbojas, skrien, kliedz, lai visu laiku viņš ir kustībā: lai viņš kļūst pieaudzis stiprumā, un viņš drīz kļūs pieaudzis arī prātā. Jāsaka, ka arī ar šo metodi jūs to padarīsiet par stulbeni, ja jūs mūžīgi staigāsiet viņam pakaļ, vadīsiet to, mūžīgi teiksiet: ej tur, neej tur, nāc šeit, dari to, nedari šo...
Visu laiku atrodoties kādas varas pakļautībā un neko nedarīt bez pavēles, tiek panākts tas, ka audzināmais neiedrošinās ēst, kad viņam to gribas darīt; - smieties, kad ir jautrs; - raudāt, kad ir bēdīgs; nespēj izmantot vienu roku, otras vietā, pārlikt kāju pāri otrajai; drīz vien viņš neiedrošināsies pat elpot tā, kā to izjūt, t.i., ne pēc jūsu likumiem. Kāpēc viņam vajadzīga sava apdomība, ja viņš ir drošs par jūsu.
Dabīgos apstākļos audzināts, bērns iemācās tikt pats galā ar problēmām. Viņš spriež par visu, kas tieši attiecas uz viņu. Viņš neielaižas pļāpāšanā, bet darbojas; viņš nezin, kas notiek pasaulē, bet iemācās darīt to, kas tieši viņam ir jādara. Tā kā viņš atrodas nepārtrauktā kustībā, audzēknis ir spiests vērot dažādas lietas, iepazīt virkni darbības; viņš jau agri iegūst lielu pieredzi; viņš mācās no dabas, bet ne no cilvēkiem.; viņš apmācās daudz sekmīgāk, nejūtot, ka kāds vēlas to mācīt. Tādejādi viņa prāts un ķermenis vingrinās vienlaicīgi. Darbojoties pēc savas domas, bet ne pēc cita domām, viņš nepārtraukti savieno divas lietas: domu un darbību; jo spēcīgāks un stiprāks viņš top, - jo gudrāks un prātīgāks kļūst.
Neredzot to, ka jūs tiecaties pretnostatīt sevi viņam, neizrādot neuzticēšanos, arī bērns jums uzticēsies un nebūs nekas tāds, ko viņš mēģinās no jums noslēpt; viņš necentīsies jūs mānīt vai jums melot; viņš atklāsies tāds kāds ir, bez baiļu sajūtas; jums būs iespēja izzināt pilnīgā brīvībā to, kāds viņš patiesībā ir.
Pirmie mūsu filozofijas skolotāji ir mūsu kājas, rokas, acis. Aizvietot to visu grāmatām nenozīmē mācīt spriest; tas nozīmē mācīt mūs svešai sapratnei, mācīt ticēt un nekad neko zināt.
Nekādi nedrīkst teikt, ka mūsu saprāts, veidojas neatkarīgi n mūsu ķermeņa.
Bērniem nepieciešams ilgstošs miegs, jo viņi atrodas nepārtrauktā kustībā. Vēlams gulēt laikā, kad saule ir aiz horizonta. Tas nozīmē, ka ziemā jāguļ ilgāk nekā vasarā. Un tomēr atrodiet laiku arī spēlēm naktīs – tumsā.
Руссо, Ж.,Ж. Педагогические сочинения:В 2-х т. Том 1. Эмиль, или О воспитании
/Под ред. Г. Н. Джибладзе; сост. А. Н. Джуринский. — М.: Педагогика, 1981. — 656 с. — (Пед. б-ка). В надзаг.: АПН СССР. © Издательство «Педагогика», 1981 г.
Konspektēja O.Rode
