Kas ir holons, holarhija? Ideālā un reāla attiecības šo kategoriju izpratnē.

       Kas ir holons, holarhija? 
Ojārs Rode

Līdz ar Kena Vilbera grāmatu ienākšanu Latvijā, parādījušies jauni termini: holons, holarhija. Kas tie tādi ir? Jāsaka, ka šie nav parasti vārdi, bet zinātniskas kategorijas ar visai noteiktu semantiku un zinātniskās literatūras avotos rodamu pamatīgu skaidrojumu. Šie vārdi ir ērti, lai bez gariem skaidrojumiem runātu par šobrīd aktuālām lietām sabiedrībā, pasaulē. Te došu ieskatu šo vārdu semantikā. 

            Jāatgriežas pie varda holisms – to darinājis Jan Smuts no grieķu vārda ὅλος “holos”, kas nozīmē veselumu (Rodney & Clarken 2006). Artūrs Kestlers (Koestler 1967) iedibināja jaunu terminu: ὅλον holons – veidojums, kurš ir kaut kāds veselums vienā līmenī un ir kā organiska daļa, struktūras elements citā to aptverošā veselumā. Piemēram, holons ir atoms, molekula, šūna, cilvēks (Crookall 2013), tauta, ekosistēma, ekosistēmas daļa u.c. Ģimenes holoni: sieva, vīrs, bērni u.c. Tātad holoni ir kā autonomas stabilas vienības, jeb mazāki veselumi, kas funkcionē lielākos veselumos, bet tie savukārt vēl lielākos. Tās ir pašregulējošas hierarhiskās sistēmās, kurās visi tās elementi savstarpēji mijiedarbojas visos līmeņos un virzienos. Koestlers (Koestler 1967) šādas sistēmas nosaucis par holarhiskām. Koestlera holonu sistēmu modeli izmanto Vilbers (Vilbers 2010), attīstot ideju par Visuma holarhisko uzbūvi. Tādu pilnīgāku priekšstatu par šiem terminiem var gūt lasot Fritjof Capra (1982) „The Turning Point ”, Rona Millera (1998) „Education and the Evolution of the Cosmos”, gan citus darbus: Adolfo Sáncheza and Andrés Mejíab (2008) holonu sistēmu modeli izmanto risinot sociāla rakstura problēmas (Dani, Backhouse & Burns 2004); Līdzīgi, atsaucoties uz Vilberu, priekšstati par holoniem tiek izmantoti identitātes pētījumos (Fish  & Priest 2011); Zemes un cilvēka attiecību pētījumos  (Laszlo (2009) u.c. Arī austrumu pusē no Latvijas tie tiek izmantoti, piemēram, risinot ekosistēmu problēmas (Ковальов 2010), integrālās attīstības jautājumus (Павличенко 2009), risinot bērnu audzināšanas jautājumus (Левицкий (2008) u.c.

 

            Var runāt par veselumiem, par sistēmām un var runāt par holoniem. Katru reiz ir jāzina, ko ar katru saprotam. Tāpēc svarīgi zināt ko vairāk par holoniem un holarhijām, to īpašībām. Tātad holonu var raksturot kā kaut kādu veselumu, kas vienlaicīgi aplūkojams divās attiecībās: ar veselumiem, kuri ieiet tajā un ar veselumu, kurā pats ieiet. Tātad katrs veselums ir kā daļa citā veseluma. Pie kam katrs no šiem veselumiem var raksturoties pilnīgi atšķirīgām īpašībām, savu organizatorisko sarežģītību (katru no tiem var pētīt ar dažādām metodēm). Kā noteikt vai pētāmais objekts ir holons? Galvenās holonu pazīmes ir meklējamas papildināmības (komplementaritātes – pretmeti papildina viens otru) principā un līmeņu (hierarhijas) esamībā. Te veselais un daļa nestāv pretī viens otram, bet papildina viens otru (Koestler 1967). Tas nozīmē, ka vienlaicīgi pastāv zināma savstarpēja atkarība (determinētība) un brīvība (Dani, Backhouse & Burns 2004). Brīvība rada priekšnosacījumus holona spējai pašorganizēties caur  pašatjaunošanos un pašpārvarēšanos, t.i. piemēram, cilvēkam spēju radoši iziet ārā no savām fiziskajām un intelektuālajām robežām apmācības procesā, attīstībā (Capra 1982). Determinētība ir meklējama sistēmas līdzsvarā (Siliņš 1999). Taču pastāvot nepārtrauktai mijiedarbībai ar vidi, kurā var būt ļoti daudz mainīgo, holons savu stabilitāti vai noturību var saglabāt atrodoties ārpus līdzsvara stāvokļa (atkal komplementaritāte), t.i.,  tikai nepārtraukti mainoties (esot brīvs), reaģējot uz vides parametru mainību, holonam, savas iekšējās elastības dēļ, ir iespējams saglabāt savu struktūru, savu paternu*, savu funkcionēšanas spēju. Holona pašatjaunošanas un pašpārvarēšanas spējai, ja tā varētu teikt, ir savas robežas. Piemēram, priekšmeta elastībai, šūnu dzīvotspējai u.c. Holona pašatjaunošanās nenotiks, ja deformācija pārsniegs holona elastības robežas, kuras rezultātā tiktu nojaukts tā paterns. Līdzīga situācija var notikt ar cilvēka personību, kad vides piedāvātā komforta (vides noteikta determinētība) piespēlētās vērtības to izšūpo ārpus vispārcilvēcisko vērtību ietvariem - zaudējot atgriezeniskas spējas uzturēt savu patību (paternu), indivīds nokļūst verdzībā. Līdzīgi vara var sagraut tautas etnisko kultūru, deformējot etnosa arhetipisko kolektīvo bezapziņu (Jungs) tik stipri, ka tā nespēj vairs pašatjaunoties. Junga ideju dzīvīgumu mūsdienās apliecina daudzslāņainu sistēmu pētījumi, kuri pieļauj, ka cilvēka apziņa iebūvējas „lielajās” sociālo un ekoloģisko sistēmu apziņās (Capra, 1982), kas savukārt ir apvienotas planetārajā apziņā. Tātad var runāt par to, ka cilvēku grupām, apvienībām, kultūrām ir kolektīvā apziņa un starp tā pastāv mijiedarbība un to, ka vides parametru fluktuācijas nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas.

Holons cenšas saglabāt savu paternu ar atgriezeniskās saites mehānismiem (Capra 1982), adaptējoties. Novirzes tiek samazinātas ar negatīvo atgriezenisko saiti somātiskajā adaptācijas pakāpē. Piemēram, globalizācijai pastiprinoties, etnosa paterns ieslēdz pašsaglabāšanās mehānismu, kas izpaužas, piemēram, stihiskā folkloras kopu skaits pieaugumā, tautas tradicionālās kultūras aktivitāšu straujā pieaugumā, valodas aizstāvēšanā, vietējās ekonomikas stiprināšanā. Tas gan palīdz noturēt etnosa paternu, bet tā elastība tomēr pakāpeniski samazinās, jo, vēl vairāk pieaugot ārējās varas spiedienam, būtu jāveic arvien vairāk pasākumu un to darīt būtu grūtāk un grūtāk. Globalizācijas spiedienam samazinoties, ja etnosa paterns nav neatgriezeniski deformēts, etnosa- holona elastība var atjaunoties. Ar pozitīvo atgriezenisko saiti (genotipiskā adaptācija) novirzes tiek palielinātas tik tālu, ka parādās neatgriezeniskas izmaiņas, pie kurām, piemēram, etnoss saglabājas, bet ar jauniem mainīgiem. Etnosa piemērā tās varētu būt, piemēram, etnosa psihisko īpašību nomaiņa – tās top piemērotākas nepārtrauktas karadarbības vešanai (etnoss no miermīlīgas zemkopju tautas pārtop par teroristisku karotāju cilti). Rezultātā etnosa-holona elastība pieaug (mainīgo fluktuācijas diapazons), nodrošinot holonam jaunus, brīvus pašorganizēšanās un pašattīstības apstākļus. Indivīdam tas nozīmē to, ka vides (sabiedrības) determinētība ir atkal saskaņota ar indivīda iekšējo determinētību jeb paternu, kas, ka augstāk aprakstīts, nozīmē indivīda brīvību. Pieļaujot (tam ir pamats: līdzīgais ir saskanīgs ar līdzīgo), ka etnosa arhetipiskā bezapziņa apriori (kā nešķirami hierarhiski holoni) ir saskanīga ar indivīda (patību) paternu, tam ienākot (piedzimstot) saderīgajā etniskajā vidē, varam pieņemt, ka holonu hierarhijas stabilitāti vienādi nosaka visi holonu hierarhiskie līmeņi t.i., savstarpējā mijiedarbība, informācijas apmaiņa notiek abos virzienos (etnoss ir cieši saistīts ar indivīdu un abu elastību vienādi nosaka abi). Citiem vārdiem sakot, jo lielāka brīvība (augstāk aprakstītā izpratnē) tiks iedota indivīdam, jo elastīgāks taps tautas veselums un kā organisms, ar tikai tam raksturīgu paternu, būs adaptēties spējīgāks.

 Holarhijā ekosistēmu var aplūkot līdzīgi kā individuālos organismus – tai arī ir pašorganizēšanās un pašregulēšanās spējas ar savam noteiktām elastības robežām. Zemes ekosistēmas un cilvēku sabiedrības savstarpējā mijiedarbība un vērojamās sekas, labi demonstrē holarhijas visu līmeņu nozīmīgumu Zemes (Gajas Overloka hipotēze par Zemi kā dzīvu organismu) dzīvības uzturēšanā. Sakārtotība sistēmas vienā līmenī ir pašorganizācijas sekas daudz augstākā līmenī un otrādi.

Bioloģiskā, sociālā, kultūras evolūcija saistāma ne tikai ar adaptācijas mehānismu, bet arī ar katra holona radošo potenciālu. Rašanās, radīšana rodas daļu un veselā savstarpēja dinamiskā mijiedarbībā. Evolucionēt nevar tikai kāds no holarhijas līmeņiem – jāevolucionē visai holarhijai kopā (tas pats attiecas uz pretēju procesu – sabrukšanu). Holarhijas evolūciju nosaka vēl divi savstarpēji papildinoši holonu raksturojoši principi: nejaušība un nepieciešamība. Nejaušība (spontanilitāte) saistāma ar pēkšņu, ne vienmēr izskaidrojamu iekšēju svārstību pastiprināšanos, kuru rezultātā var notikt neparedzama kritiskā punkta sasniegšana, pēc kuras, holarhija ir spiesta evolucionēt jaunā struktūrā. Šajā procesā radītais ir kaut kas pilnīgi jauns ar jaunām kvalitātēm, jaunu sarežģītāku organizāciju (Miller 1998). Kaut kas, kas notiek zemākā holonu līmeni, augstākā parādās, kā pilnīgi kaut kas cits (atoms - molekula - šūna...). Kad notiek tuvošanās kritiskajam punktam, sistēma it kā pati „lemj” kādu ceļu iet – t.i., evolūcijas process nav akls, bet orientēts sakārtotības, savstarpējās atkarības, sarežģītības virzienā – attīstība no haosa un kārtības virzienā (Capra, 1982), holonu rašanās virzienā. Holonu rašanās ir kā fāzu pāreja, kas saistīta ar tādas organizācijas veidošanos, kura demonstrē iekšēju vienotību, mērķtiecību. Katra nākošā organizācijas pakāpe, pateicoties komunikācijai, izaug no iepriekšējās. Katrs holons ir spējīgs uztvert signālu, izdalot to no apkārtējā trokšņa, kā veselumu un attiecīgi reaģēt.

Holonus mēs varam atklāt pateicoties to veseluma noturībai, paterna esamībai. No iepriekšteiktā izriet, ka holoni neeksistē kā absolūti patstāvīgi veidojumi, viņi atklājas mijiedarbībā citu holonu vidē. Holoni ir saistīts ar daudziem kontekstiem un tāpēc tie meklējami tikai šo kontekstu ietvaros (Ковальов, 2010). Mēs vērojas ne pašus holonus, bet to, kas izriet no ar tiem saistītos notikumos, kā viņi interpretē signālus un pēc tā, tad arī veidojam holona tēlu. Holonu ciešās savstarpējās attiecības, rada aktīvu, darbīgu un, kas īpaši svarīgi, kognitīvu, interpretējošu situāciju: kognitivitāte ir holonu īpašība.

Holonā saduras konservatīvisms - kontekstuāla ierobežotība no vienas puses un radošums, spēja pāriet no viena konteksta otrā (spēja mainīties, radīt informāciju). Šodien, piemēram, mēs jau varam runāt par dažādas dabas individualizētu objektu uztveres kontekstu. Signālu uztvere nevar būt bez konteksta. Konteksts var būt dažāds, tas nosaka signāla nozīmi tajā vai citā situācijā. Holarhijā katrā līmenī var būt atšķirīgas spējas uztvert kontekstu. Jo augstāka sistēmas kognitivitātes pakāpe, jo plašāks uztveres potenciāla konteksts. Tas ir svarīgi, jo, piemēram, indivīds, kura uzvedība pamatota šaurā kontekstā, spējīgs realizēt tikai lokālus mērķus –egocentrētus (Ковальов, 2010). Šāda pozīcija neļauj indivīdam formēt holonu, jo nav attīstīta komunikācija (virsroku ņem lokāli konflikti). Cilvēku grupās ar spēcīgu egocentrismu notiek kultūras – kā kopīgas uzvedības sistēmas, sasaistošā paterna izspiešana: paterns tiek sagrauts ne tik daudz no ārpuses, cik no iekšpuses. Uztveres konteksta paplašināšanās nodrošina plašāku kopīgo mērķi un tā sasniegšanu, bez kura veseluma formēšanās principā nav iespējama (tautas mērogā, tas nozīmē, ka egocentrisma attīstība noved pie tās sagraušanas). Tādejādi panākumus nosaka konservātisma un radošuma tendenču attiecība holonā. Kā jau minēts, ļoti svarīga ir holona iekšējās brīvības telpa – tam iekļaujoties hierarhiski augstāka līmeņa holonā, tā nedrīkst tikt saspiesta līdz tādai pakāpei, ka indivīds pazaudē savu individualitāti (savu identitāti).

Informācija holonu modeļa ietvaros ir signāla individuāls interpretācijas rezultāts kaut kāda konteksta ietvaros, kas ļauj noskaidrot jēgu un koriģēt uzvedību.

 

            Sauksim tos par globāliem tīkliem, kuri šodien veido cilvēces kopienas paternu. Paterna mezglu punktiem tiek mērķtiecīgi piešķirtas noteiktas īpašībām – tās raksturo tirgus ekonomikas jeb patērētāju sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamās kvalitātes. Šis paterns ir mākslīgs veidojums, kas nebalstās Zemes ekosistēmas ilgtspējīgumā, citiem vārdiem sakot, nav tā komunikatīvo saišu radīts. Patērētāju sabiedrības paterns ir dziļi egoistisks – tam ir vāji izteiktas komunikatīvās saites ar Zemes ekosistēmu. Šis paterns var pastāvēt tikai tad, ja rodas tā mezgla punktiem atbilstoši egocentrēti indivīdi. Viņu egoistiskās interesēm ir jābūt tik saderīgām ar patērētāju sabiedrības paternu, ka sevi tie sāk identificē ar to un uzskata tur rodamās vērtības par savām. Un tā tas arī ir - Ēriks Froms pasaka: šie cilvēki dzīvo ilūzijā, ka darbojas savu interešu labā, bet patiesībā vara nosaka to, kas ir labs cilvēkam. Šī mākslīgi radītā paterna mezgla punktos stāv likumi un normas, kuri definē cilvēka uzvedību. Par galveno tikumībā tiek atzīta paklausība, bet lielākais grēks – nepakļaušanās. Caur šiem punktiem runā globālie spēlētāji. Viņi izmanto cilvēku vājās puses, panākot, ka cilvēki šīs balsis internalizē tik lielā mērā, ka tās top par indivīda daļu. Rodas tāda, ka vispārēja saplūsme, kurā indivīdi izšķīst, pazaudējot savu individualitāti.

            Patērētāju sabiedrība ir mākslīgi radīta sistēma, kura ir vērtējama kā svešu šūnu ļaundabīgs audzējs (vēzis) holarhiskajā kosmosā, kura stāv ārpus vispārcilvēciskām vērtībām, cēliem mērķiem, stāv ārpus Zemes ekosistēmas dabīgas evolūcijas. Cilvēku tajā kā holonu var raksturot tikai daļēji, tam trūkst virkne holonam raksturīgo īpašību. Piemēram, tam trūkst viena no svarīgākām holonus raksturojošām īpašībām: brīvība, kura ir būtiska spējai pašorganizēties caur pašatjaunošanos un pašpārvarēšanos , t.i.,būtiska elastības stabilitātei, ilgtspējībai. Indivīdi tajā nav veselumi, kuri atšķirami no citiem indivīdiem, jo nespēj sevi atšķirt no vides, viņi izvairās lietot „es” (parasti lieto „mēs”). Tas arī saprotams, jo patērētāju sabiedrības paterns, balstoties uz „sabiedriskās domas” patiesumu (bieži arī uz „zinātnisko patiesību”), uztur individualitātes nomākšanu, sevis pašnoliegsmi un paklausību varai. Savu pašvērtību viņi nosaka pēc tā, cik labi sevi spēj pārdot (tas ir nosacījums tam, cik labi viņi spēj patērēt). Šie indivīdi nespēj sevi identificēt, jo viņu skatiens vērsts tikai uz lietām, komfortu, kuru nodrošina ārpus indivīda rodamais, t.i., viņiem visu labumu, laimes avots meklējams ārējā pasaulē.

            Patība ir kaut kas tāds, kas dziļi raksturo cilvēka tīro būtību. Patība ir absolūtā līdzsvarā ar vidi, kurā cilvēks iedzimis. Cilvēks, patiecoties skaidro komunikatīvo saišu dēļ, vienlaicīgi ir arī vides paterna patiesais mezgla punkts, zīmējums. Kad cilvēks pazaudē sevi, viņa būtība pašam aizmiglojas. „Es” zaudējums noved pie haosa veidošanos tajā vidē, kurā sākotnēji cilvēks bija kā mezgla punkts, t.i., pazūd it kā vides raksts – paterns. Vidē vairs nav dinamisku notikumu, kuri rodas tikai tad, kas individuālais „Es” ir spēcīgs. Tā top garlaicīga un neinteresanta, kļūst stacionāra, nemainīga – tā nerod attīstību, tā pārtopot haosa jūrā, iet bojā pati par sevi, iet bojā vide, kurai kā vienam no veselumiem būtu jāveido nākošai holarhijas līmenis.

Patērētāju sabiedrība ir neholarhisks veselums, kura centrā rodamas „tirgus” vērtības, būdams ārpus dabīgās attīstības ilgtspējīguma, tas nevar pretendēt uz ilgtspējīgumu. Pat vēl vairāk – kā liecina ekosistēmas posts, tas piešķir īslaicīgumu visam ar ko saskaras.

 

Ir pamats domāt, izmantojot priekšstatus par holoniem un holarhiju, ka ilglaicīgums rodams sabiedrībā, kura pati būdama holarhiska, iekļaujas Zemes ekosistēmas  Kosmiskajā holarhijā. Varam apcerēt virzību uz tādas sabiedrības ideālu stāvokli, kuras centru raksturotu vispārcilvēciskās vērtības. Vispārcilvēciskās vērtības pauž indivīdam - holonam raksturīgu pretmetu vienību, piemēram, viņa tieksmē būt brīvam un tieksmē savu būtību realizēt sabiedrībā, respektīvi vienlaicīgi esot vienotībā ar pasauli, saglabāt savas pašas personības veselumu. Indivīds-holons laimi meklē sevis izpratnē, sava paterna rezonansē ar vides paternu, tādā rezonansē, kurā augstu vilni uzsit radošais potenciāls jaunā radīšanai. Lai tas varētu notikt, jāizkopj holarhijas  „valoda” (holistiskais apziņas līmenis). Precīza valoda nosaka starpholonu informācijas apmaiņas ātrumu, nosaka reakciju uz to, sinhronitāti. Holarhiskā sistēmā nav vienota vadības centra, tāpēc svarīga ir sinhronitāte. Tā nenozīmē „visi dara tā!”, bet to, ka visi dara to, kas atbilst katra paternam, saskaņā ar nākošā holarhijas līmeņa paternu. Nākošā līmeņa holona paterns, piemēram, Zemes ekovide dabīgos attīstības apstākļos stimulē sevis uzturēšanai nepieciešamo nosacījumu izpildīšanos un vienlaicīgi arī savam paternam atbilstošu „apakšholonu” veidošanos. Līdzīgi procesi holonu savstarpējā komunikācijas telpā norit starp Zemes ekovides un Kosmisko holonu utt. Tas nozīmē, ka evolucionēt „Viss kas ir” var tikai vienlaicīgi un, ka šajā procesā, katram holarhijas līmenim ir jādod sava artava.

Šīs idejas sakrīt ar Tolstoja, Šteinera brīvības definīciju – Dieva gribas realizācija nozīmē būt harmoniskā vienība ar vidi un pildīt savas konkrētās dzīves uzdevumu. Dieva griba vienlaikus ir Kosmiskā holona determinēta cilvēka brīvības komponente (komlementaritāte). Tātad determinētību nosaka nepārtrauktā mijiedarbība ar apkārtējo vidi jeb vide. Bez šādas komplementaritātes nav iespējams saglabāt holarhiju. Apziņas augstākā pakāpē (holistiskās apziņas) minētā komplementaritātē cilvēks vairs nemeklē to, kas Dieva noteikts un kas paša.                                  

* paterns- modelis, raksts, zīmējums, struktūra

Izmantotā literatūra

·         Capra, F. (1982). The Turning Point: Science, Society, and the Rising Culture. Simon and Schuster, Bantam paperback;

·         Crookall, D. (2013). Peace,Violence, and Simulation/Gaming. Simulation & Gaming, February 2013; vol. 44, 1: pp. 7-26;

·         Dani, S. Backhouse, C., J., & Burns N., D. (2004). Application of transactional analysis in supply chain networks: A potential holonic mediating tool. Proceedings of the Institution of Mechanical Engineers, Part B: Journal of Engineering Manufacture, May 1, 2004; vol. 218, 5: pp. 571-580;

·         Fish, J., N. &  Priest, J., B. (2011). Identity Structures: Holons, Boundaries, Hierarchies, and the Formation of the Collaborative Identity. The Family Journal, April 2011 vol. 19 no. 2 182-190;

·         Koestler, A. (1967). The Ghost in the Machine. Hutchinson, KS: Macmillan;

·         Laszlo, E.(2009). Worldshift! Creating a Quantum Leap in the Global Brain: To Shift or Not to Shift — Why That is Not the Question. World Future Review, April 2009; vol. 1, 2: pp. 14-19;

·         Miller, R. (1998). Education and the Evolution of the Cosmos. Presented at the Third International Whitehead Conference, Claremont, CA August 5, 1998. Published in a book by Ron Miller called "Caring for New Life: Essays on Holistic Education";

·         Rodney H. & Clarken (2006). Wholistic Education: Toward a Definition and Description. Published by Rodney H Clarken, School of Education, Northern Michigan University;

·         Sáncheza, A. & Mejíab, A. (2008). Learning to support learning together: an experience with the soft systems methodology. Educational Action Research Vol. 16, No. 1, March 2008, 109–124;

·         Siliņš, I., E. (1999). Lielo patiesību meklējumi. Rīga: Jumava;

·         Vilbers, K. (2010). Visaptverošā teorija. Rīga: Jumava;

·         Ковальов, O. (2010). Холизм и основы холистической географии. http://www.geography.pp.ua/2011/10/blog-post_19.html.

·         Левицкий, А., Д. (2008). Групповая работа с родителями проблемных системный подход Вестник практической психологии образования № 4(17) октябрь—декабрь 2008. Издатель: Московский городской психолого-педагогический университет;

·         Павличенко, E. (2009). Интегральное развитие.  elena-pavlichenko.com/integralnoe-razvitie/‎;