Holisms
Ojārs Rode

Latviski tas skanētu – veseluma filosofija, ar to saprotot apceri par Gespera visu kas ir. Nostiprināsim šo teicienu, ietverot tajā arī to, kas ir bijis un kas vēl tikai būs. Gan jau Gebsers arī tā bija domājis, jo dižie tagadnes mirklī allaž atraduši Visu. Viss ir kaut kas tāds, kas ģenētiski ir iekodēts Visuma radīšanas brīža olšūnā, kuru apaugļojis Dievs, dodams impulsu Visuma attīstībai. Dižie ir apjautuši Visa veseluma vienotību, aprakstījuši to un skaidrojuši. Visa kas ir vienotības izpratne atrodama jau seno ķīniešu daoistu mācībās, kuri uzskatīja, ka zemeslode ir kosmoss un arī cilvēks ir kosmoss, savukārt pēdējam raksturīgais rodams rīsa graudā. Poētiski skaisti vienotības ideju raksturo angļu dzejnieks un mākslinieks Viljams Bleiks (Блейк, 2001) savā „Nevainības pravietojumā”, lūk, fragments: Vienā mirklī ieraudzīt mūžību, Milzīgu pasauli – smilšu graudā, Vienā plaukstā – bezgalību Un zieda kausā – debesis. Savukārt Laodzi raksta (Laodzi, 2010): Jau kopš pirmlaikiem vajadzīgs vienojošais. / Debesis, iemantojušas vienojošo, spēj būt dzidras,/ Zeme, iemantojusi vienojošo, spēj būt stingra,/ Gari, guvuši vienojošo, spējīgi radoši būt... Seno grieķu idejas ir bagātinājušās ar ekosistēmas, sabiedrības un Visuma Veselumu, par Visumu cilvēkā, t.i., katra mūsu ķermeņa šūna ar neredzamiem nervu pavedieniem saistīta ar atomiem un lietām mums apkārt, ar mūsu Zemi, Sauli un zvaigznēm Visumā. Seno domātāju pasaules izjūta šodien sasaucas ar fraktāļu funkcijas konstatēšanu visiem dabas objektiem un idejām par hologrāfisko Visumu. Viss Visā kas ir rodams līdzībās kā lielajā tā mazajā. Līdzība ir savstarpējās piederības zīme, ir noteikums saderībai. Pateicoties tai, dzīvība rod attīstībai nepieciešamo. Citiem vārdiem sakot, cilvēks kā honoms pēc līdzības elementiem iekļaujas ģimenes honomā, tā savukārt tautas honomā, tauta - cilvēces utt.

Filosofija, kas veidojas uz augstāk minētiem priekšstatiem nav tikai prātošana – varbūt pat jāmeklē jauns vārds, mums ierastas nodarbes apzīmēšanai (varbūt te nav jālieto jēdziens filosofija, bet vienkārši holisms, holists, holistisks un tamlīdzīgi atvasinājumi), bet ja nē, tad jāapzinās vismaz tas, ka filosofijas kategorija holistam iegūst tik plašu semantiku, ka tā vārdiem vairs nav aprakstāma. Valoda, raksta Maslovs (Маслоу, 1997), nav adekvāta, un nevaram ar to aprakstīt realitāti, viņš spriež, ka aiz jebkuras abstrakcijas paliek liela daļa patiesības. Abstrakcija neatstāj vietu konkrētajam, dzīviem pārdzīvojumam, īpaši subjektīvajās norisēs. Viņaprāt, abstraktā domāšana ir maksimāli vienkāršota pasaules izziņas forma. Holistiskā filosofija kā nodarbe ir stipri individuāla un subjektīva, jo reti kādam var izdoties pilnībā saplūst ar pasaules lietām, parādībām tā, kā to kāds jau dara. Tam būtu jānotiek saderības pilnībā, saplūstot ar otra holista būtību. Filosofija, pati par sevi, tā īsti jau nekad nav bijusi tikai domāšana, apcere, lai gan dažādus priekšstatus par pasauli, tā centusies vienmēr ielikt noteiktos rāmjos. Iespējams, ka tas noticis tāpēc, ka tā bija ērtāk patiesību skaidrot citiem, varbūt tāpēc, ka dažādās filosofiskās skolas bija fokusējušas savu uzmanību uz kādu patiesības izpausmi.  Es pieļauju, ka dižie patiesībai bija daudz tuvāk nekā paši to apraksta valodas verbālajās abstrakcijās.  Holismam, būtu jāietver visu filosofiju priekšstati par to, kas ir reāls, nevis vienkārši tos integrējot, bet sapludinot kontekstuāli un iekļaujot pētnieka izjūtās, viņa emociju telpā. Tvēruma plašumu nosaka mema dominante, t.i., katra cilvēka apziņas stāvoklis. Holisma epistemoloģija paver plašas iespējas patiesības skaidrošanai – tā nevienu dogmatiski neierobežo, bet tieši otrādi – rosina jaunu metožu izmantošanai, rosina pārskatīt daudzu kategoriju saturu. Izskatās, ka jaunās kategorijas nebūs strikti definētas, jo, kā jau teikts, nav vārdu, kas var aptver Visu kas ir, tās kļūs vairāk atvērtas subjektivitātei – zināšanas pakāpeniski arvien ciešāk saistīsies ar subjektīvām izjūtām. Subjektīvais prasa uzticēšanos (ticību), un ir sagaidāms, ka tieši tā pavērs daudz straujākas, aktīvākas patiesības noskaidrošanas iespējas. Holismā metafizika un epistomoloģija saplūst ar aksioloģiju, jo patiesība ir gan ētiska, gan estētiska kategorija, citiem vārdiem sakot, caur skaisto un tikumisko, kas raksturo mīlestību varam atklāt patiesību.  

Pasaule ir kvantēta visos līmeņos – mikropasaule enerģētiski sakārtota noteiktās porcijās, tāpat kā makropasaule. Arī cilvēka apziņas līmeņi ir diskrēti un tāpat kā atoma enerģētiskie stāvokļi tie (tāpat kā atoma veselumā) var ieņemt tikai noteiktus, ārkārtīgi precīzus stāvokļus. Šādi sakārtota pasaule atšķiras no haosa. Enerģētiskā sakārtotība nosaka gan stāvokļu stabilitāti, gan ir nosacījums visa evolūcijai, visos līmeņos, visos veselumos – tas beigu beigās ir nosacījums tam, lai holoni (ko esam raduši vērot ikdienā) saglabātu savu formu un saturu. Apziņas pētnieki (Satja Sai, Vilbers, Gebsers u.c.) runā par dažādiem apziņas stāvokļiem, pat raksturodami katru no tiem. Gebsers (Neville 1999) apziņu iedala arhaiskā, maģiskā, mītiskā, mentāli emocionālā un integrālā, Vilbers – arhaiskā, maģiskā, varas dievu, mītiskā, zinātnisko sasniegumu, jūtīgā indivīda, integrējošā un holistiskā memā. Memu līmeņus varētu iedomāties sekojoši. Iedomāsimies cilvēkus dzīvojam telpā bez logiem. Viņiem nav pat apjauta, kas ir logs. Cilvēki, dzīvodami šādā situācijā, neko citu pat neapjauš kā tikai to, kas ir rodams šajā telpā. Un te ir viss viņu eksistencei! Viņi dibina ģimenes, rada bērnus, mīl un naidojas, strādā, izklaidējas un priecājas. Viņi jūtas pietiekami komfortabli, droši un piepildīti. Un šķiet saprotami, ka šo cilvēku apziņa ir spējīga apcerēt tikai tās lietas, kuras ir viņu dzīves telpā (nevar domāt par to, kas nav), kuras ir definētas šīs telpas likumībās un tā ir viņu patiesība. Tagad iedomāsimies cilvēkus, kuri dzīvo tajā pašā telpā, bet kuri ir atklājuši tajā logus. Šie cilvēki redz kaut ko ārpus minētās telpas. Logu nevar atvērt, bet viņi caur to redz kaut ko tādu, ko neredz citi tās iemītnieki un pat spēj redzēto apcerēt un aprakstīt kā savu patiesību. Šo situāciju var pielīdzināt jauna apziņas līmeņa memam, tas ir paplašinājies pateicoties logiem. Nav grūti iedomāties, ka šo cilvēku apceri nespēj ne saprast, ne pieņemt bezlogu telpas iemītnieki, – jo kā gan var pieņemt to, kas nerādās pat viņu sapņos. Turpināsim paplašināt iedomāto telpu: daži tās iemītnieki ir apguvuši prasmi iziet no aprakstītās telpas – atraduši durvis. Šis jaunais apziņas mems nu ir tiešā fiziskā un garīgā kontaktā ar visu to, kas ir ārpusē. Lai gan viņam, tāpat kā Dullajam Daukam, skats netiek tālāk par horizontu, taču ir jau dzimusi vēlme nokļūt arī aiz tā – iepriekšējā pieredze saka, ka patiesības meklējums nebeidzas te. Šie cilvēki, iepriekš aprakstīto apziņas līmeņa iemītniekiem, būs Sudrabu Edžus Dullie Daukas un nekas vairāk. Šie, citu nesaprastie cilvēki ir tie, kas atklājuši, ka cilvēki, neraugoties uz šī brīža aklumu, nav bezcerīgi, - cilvēku likteņu ironija ir tāda, ka visiem ir dotas iespējas kļūt par dullajiem. Visi apziņas stāvokļi ir cilvēkiem doti kā potenciālas iespējas redzēt arvien skaidrāk, plašāk, t.i., cikliski spirālveidīgi attīstoties, cilvēki ir spējīgi sevī atklāt arvien vairāk gaismas (Dažkārt augstāko apziņas līmeņu sasniegušos cilvēkus sauc par Apgaismotiem). Nomierinot tos, kuri nevēlas atmodas, par prieku jāpaziņo, ka attīstība notiek gaužam lēnu un daudziem ir lemts tusēt savā laimītē vēl gadsimtus. Feieršteins (Feuerstein) arhaiskās apziņas izcelšanos datē ar 750000. g.pr.m.ē., mītisko – ar 20000. g.pr.m.ē. Šodien, pēc Vilbera (Vilbers, 2010) pētījumiem, dominē zinātniskais mems, taču arī citi apziņas stāvokļi, ka jau teikts, ir ne tikai svarīgi, bet arī ietilpst pēdējā kā savstarpēji nešķirami elementi arvien pilnīgākai visa kas ir uztverei. Varbūt vēsturiskajos laikos ar dažādo apziņas stāvokļa dominanti ir skaidrojamas reizēm visai strikti izteiktās robežas starp filosofiskajām skolām. Holisma straujā attīstība mūsdienās, iespējams, liecina, ka esam gatavi holistiskā mema dominantei. Nav vienprātības tajā kā radušies memi, kas tos nosaka, vai tie ir cilvēkam iedoti reizē ar dzimšanu, vai tie visi rodami vienlaicīgi visiem cilvēkiem utt. Lai kā tas nebūtu, ir jāatzīst, ka mēs, cilvēki kā veselumi, lietojot Vilbera terminoloģiju – holoni (es lietošu abus šos jēdzienus), neesam paši par sevi, bet vienoti ar tiem veselumiem, kuri ir mūsos un tiem, kas ir ārpus mums. Holonu ir ļoti daudz, un to savstarpējās attiecības ir daudzveidīgas un sarežģītas. Nav iedomājama kāda holona eksistence, nesaglabājot tajā ietilpstošo holonu veselumu. Piemēram, nesaglabājoties atoma holonam, nesaglabāsies konkrētai vielai raksturīgais. Konkrēta viela veido, piemēram, dzīva organisma šūnas kā holonus, bet tie savukārt veido mūsu ķermeņa orgānu holonus. Pietiek kaut ko nojaukt minētajos holonos, ka mēs saslimstam, sākam vārguļot, kas beigu beigās var pārtraukt cilvēka holona eksistenci kā tādu – viņa fiziskais ķermenis aiziet bojā. Cilvēki kā holoni, kā teikts augstāk, ietilps citā holonā - ģimenē, tās savukārt kā holoni - kopienā, kopiena – tautā, tauta – cilvēcē. Cilvēces holons ietilps Zemes holonā (saskaņā ar Džeimsa Lavloka hipotēzi planētu Zeme var uzskatīt par vienotu, dzīvu, pašorganizējošos holonu), bet tā Visuma holonā. Izmantojot spriešanu līdzībās, varam nonākt pie secinājuma, ka „slims” cilvēces holons nosaka Visuma „veselību”. To aptvert ir pagrūti, bet to, ka cilvēka „neveselība” grauj Zemes ekosistēmu, gan būsim ievērojuši. Tas nozīmē, ka Zemes veselību varam uzlabot un saglabāt, domājot un rūpējoties par cilvēka veselību. Maslovs par veseliem cilvēkiem dēvē tos, kuri ir jau pašrealizējušies vai ir ceļā uz to. Līdzīgi spriež Ē.Froms, runājot par produktīvo cilvēku. Veselums nozīmē, ka forma un saturs ir adekvāti t.i., ka holona formai atbilst tās saturs. Neatbilstību var vērtēt kā slimību. Holona veidojošiem veselumiem ir jābūt savstarpēji saderīgiem un saderīgiem ar holonu, kurā tie ietilpst. Piemēram, vēzis (slimība) ir kā holons, kas nav saderīgs ne ar citiem holoniem cilvēka veselumā, ne ar cilvēka ķermeņa veselumu. Vēzis var izraisīt kāda cilvēka organisma eksistencei svarīga orgāna nomākšanu, un cilvēks mirst. Līdzīgi varam spriest, aplūkojot cilvēka garīgā veseluma veselību. Veselam cilvēkam, kā to tikko konstatējām, Maslova vērtējumā raksturīga pašrealizācija – cilvēks realizē savas patības dabīgos potenciālus, tātad kaut ko, kas raksturīgs cilvēka iekšējai individuālai dabai. Šie „dabīgie”, pašrealizācijai svarīgie iekšējās dabas individuālie potenciāli raksturo cilvēka garīgo veselumu. Arī šajā veselumā var ieperināties „vēzis”, kuru, piemēram, injicējusi dzīvesdarbības vide. Šis „vēzis” var būt īpaši bīstams – Ē.Froms ar to skaidro totalitāro režīmu izveidošanās iespējas (fašismu, komunismu), kad ar dažādiem instrumentiem (arī psiholoģiska rakstura) tiek nomākta cilvēka patiesā individuālā garīgā būtība. Domāju, ka nav jāšausminās tikai par rupjas varas fašistisko diktatūru, vairāk jāuztraucas par šodienas ārkārtīgi smalko tirgus ekonomikas diktatūru, kura cilvēka garu nomāc, piedāvājot komfortu, izklaides un patērēšanas iespējas. Tā izpaužas jau minētajā cilvēku „bēgšanā” no vispārcilvēciskām vērtībām. Labais, skaistais, patiesais ir pazaudējuši ideālā saturu – ideālais tiek nonievāts kā kaut kas vecmodīgs, laikmetam neatbilstošs konstatē Jurevičs (Jurevičs, 1956), cieņā nihilistiska attieksme (Nīče, 1998) pret dabu, pret cilvēku, kultūru, tradīcijām - „neētiskais tiek pārveidotu par ētisko” (Salīte, 2009: 8). „Vēzis” ir tā nomācis cilvēku, ka tas vairs nespēj atšķirt vērtīgo no mazvērtīgā, patiesību no meliem, skaisto no neglītā, tas ir pazaudējis savu būtību iegribās (Фромм, 2010).

Cilvēku individuālo holonu (tie ietver gan tā fizisko veselumu, gan garīgo) veselība pastarpināti caur tautu holonu veselību nepastrīdāmi nosaka cilvēces holona veselību. Tāpēc ir jārunā par vēl vienu instrumentu, kuru izmanto tirgus ekonomika, cilvēces holona veselības graušanai un tas ir visu cilvēka dzīvesdarbības jomu globalizācijas instruments. Viens no dižākiem cilvēces skolotājiem Satja Sai mācīja, ka ir jārūpējas par veselumu dabīgo satura un tai atbilstošo formu saglabāšanu. Viens šāds veselums ir tauta. Tautas, ar katrai tām raksturīgu patību, veido cilvēci. Tas nozīmē, ka tautu veselība nosaka cilvēces veselību. Atšķirības tautu mentalitātēs labi atklājis J.Valbis, aprakstot simpozijā „Vērtību izglītība Eiropā” gūtās atziņas (Valbis, 1995) par vērtīborientācijas atšķirībām Eiropas zemēs. Piemēram, Portugālē vērtību orientāciju raksturo individuālisms, pragmatisms, ideoloģisks eklektisms; Ungārija - ģimene un drošība; Slovēnijā - cilvēktiesības, vairākuma demokrātija, solidaritāte, likuma vara un iecietība. Nedrīkst neievērot konkrētās tautas tradīcijas, to, ka katra atradusies un atrodas dažādos sociāli-ekonomiskos, politiskos, ģeogrāfisko apstākļos un ir mentāli atšķirīgas. Dažādu kultūru saplūsmes pētījumos konstatēts, ka vienādi spēcīgu kultūru sadursme rada „himērisku” etnosu, veidojas marginālas personības (Сухарев, 1996), kuras internalizējušas divu vai vairāku grupu sociālās kultūras sistēmas. Marginālā psihē dažādo grupu vērtības nonāk pretrunās, zūd bijība (rodas nihilistiska attieksme) pret kultūras vērtībām, cilvēku un dzīvību kā tādu.  Jaunizveidotajās grupās tas atklājas iekšējā konfliktā, satraukumā, spriedzē, traucējot tās locekļu personības identitātes veidošanos. Savstarpēji negatīvo attieksmi, kas rodas etnisko grupu pastāvēšanas apdraudējumā, ne vienmēr var dzēst ar īpašām multikulturālām mācību programmām (Константинов & Арабина, 2006). Iespējams, ka tas ir pamatā briestošiem etniskiem konfliktiem Eiropā un dažu „lielnāciju” tieksmei iekarot. Pētījumi apstiprina tautu holonu stiprināšanas nepieciešamību: ir jāstiprina katras grupas etniskā pašapziņa, katra indivīda piederības apziņa konkrētam etnosam (Лeбедева & Татарко, 2003). Zinātnieki konstatējuši, ka jo precīzākas un noteiktākas ir iezīmētas etniskās robežas, cik noteikts, stabils ir šajās robežās ietvertais saturs, - spēcīgāka etniskā pašapziņa, jo pozitīvāka (tolerantāka) veidojas saskarsme ar citām etniskām grupām un otrādi. Šīs atziņas apstiprina Junga (Jungs, 1990) aprakstīto arhetipu nozīmīgumu mūsu apziņā, kas, beigu beigās, liek etniskām grupām nostāties savu vērtību nosargāšanas pozīcijās (Apine, 2001). No šiem spriedumiem izriet, ka šobrīd aktuālākās ir cilvēka holona un to ietverošā tautas holona veselība.

Sabiedrību varēsim saukt par holistisku (sastopams termins Ilgtspējīga sabiedrība) ne tad, kad uzvarējusi būs globalizācija, bet tad, kad tajā ietilpstošie veselumi ieņems katram atbilstošu vietu (nu nevar sirds pildīt aknas funkciju un otrādi!) jeb dabīgu vietu. Šādas sabiedrības viena no augstākām vērtībām būs brīvība. Brīvība ir cilvēka dabīgas attīstības, dabīgas pašizpausmes, pašapliecināšanās jeb pašrealizēšanās nosacījums. Par brīvības nepieciešamību runājuši un runā daudzi, bet vairāk vai mazāk viss paliek tur kur ir. Par to, kāpēc tas tā ir, manuprāt, ļoti skaidri apraksta savā pētījumā „bēgšana no brīvības” Ē. Froms. Viņa darbs parāda, ka lielākā daļa cilvēku nav gatavi brīvībai un pat cenšas visas savas dzīves garumā no tās izvairīties. Ne reti cilvēki jauc brīvību ar visatļautību. Viens no skaistākiem brīvības definējumiem nāk no Ļeva Tolstoja apcerēm. Viņš brīvību redz Dieva gribas realizācijā. Tā nepavisam nav „verdzība” Dievam – tas ir dabīgs stāvoklis vispārēju harmonisku attiecību vidū, tas ir tik dabisks, ka tajā atrodoties, cilvēka piederības (var runāt par jebkuras lietas piederību) izjūtas pārtop savstarpējā visa kas ir saplūsmes ekstāzē – laimē. Tātad brīvību var definēt kā laimi.  Tādejādi var teikt, ka Latviešu dieviete Laima ir brīvības patronese jeb aizgādne. Liktenis nav nekas cits, kā dabīgs cilvēka stāvoklis. Tā realizēšana un no tā izrietošie individuālo dzīves uzdevumu izpilde ir nepieciešams nosacījums brīva cilvēka dabīgam stāvoklim. Tas ir ierakstīts gara ģenētiskajā kodā pirms piedzimstam. Šī koda atšifrēšana ir viegla, ja ļaujamies dabīgam laiktelpas plūdumam un cenšamies atrasties sava dabīgā „enerģētiskā” stāvokļa tuvumā un ļaujam tam (strikti individuālai iekšējai potenciālai enerģijai) izpausties, jeb, Maslova vārdiem sakot, ļaujamies pašrealizācijai. Fizisku darbu (sportu arī var uzskatīt par fizisku darbu) jāveic tiem, kuriem ir atbilstoša fiziskā konstitūcija, to nevar veikt fiziski nepiemēroti holoni, lai kā viņi netrenētos (treniņi var pat kaitēt) pasaules čempioni šķēpa mešanā nekļūs. Var trenēties klavierspēlē (arī tas var būt, uzspiežot šo nodarbi,  kaitīgi, ja netiek darīts atbilstoši indivīda patībā iekodētam dabīgam stāvoklim), bet par komponistu tā arī nekļūt. To pašu var teikt par jebkuru profesiju. 

Ko un kas būtu jādara, lai cilvēks līdz ar sabiedrību taptu brīvs un laimīgs mēģināsim noskaidrot turpmākajās apcerēs.

Literatūra, uz kuru esmu atsaucies:

·         Apine I. (2001). Lekciju kurs politoloģijā - Ievads etnopsiholoģijā. Rīga: Zvaigzne ABC;

·         Feuerstein G. (1987). Structures of consciousness: The genius of Jean Gebser: An introduction and critique. Lowe Lake, CA: Integral Publishing.

·         Jungs K. G. (1990). Par arhetipa "Bērns" psiholoģiju. Grāmata A.D. MCMXC MII, 4 – 11;

·         Jurēvičs P. (1956). Variācijas par moderno cilvēku . Stokholma: Daugava.

·         Laodzi (2010). Daodedzin. Retrieved  from http://www.host-a.net/u/gramataselektroniski [01.08.2012];

·         Neville B. (1999). Towards integraty:Gebserian Reflections on Education and Consciousness. Encounter: Education for Meaning and Social Justice, 12(2), 4-20;

·         Nīče F. (1939). Tā runāja Zaratustra. Rīga: Valters un Rapa;

·         Salīte I. (2009). Ilgtspējīga izglītība demokrātijas un darbības pētījuma skatījumā. Skolotājs 1 (73), lpp. 8-13;

·         Tolstojs Ļ. (1964). Grēksūdze. Evanstona: Jāņa Šīrmaņa apgāts;

·         Valbis J. (1995). Vērtību izglītība dažās Eiropas valstīs, ieskaitot Latviju. Domas Nr.4. lpp. 9-16;

·         Vilbers K. (2010). Visaptverošā teorija. Rīga: Jumava;

·         Блейк В. (2001). Стихотворения . Retrieved  from ib.ru/POEZIQ/BLAKE/stihi_marsh.txt [01.08.2012];

·         Константинов B. & Арабина Л. (2006). Формирование этнической толерантности у подростков. Психология и школа, Nr.3;

·         Лeбедева H. M. & Татарко A. H. (2003). Социально-психологические факторы этнической толерантности и стратегии междугрупового взаимодейстия в поликультурных регионах России. Психологический жунал, Том 24, №5, 31-44;

·         Маслоу Ф. (1997). Психология бытия. Москва: Рефл-бук.;

·         Саи Б. (2004). Путь к самореализации и освобождению в наш век. Москва: Амрита-Русь;

·         Сухарев A. (1996). Этническая функция культуры и психические расстройства. Психологический жунал, Том17, №2, , 130;

·         Фромм Э. (2010). Бегство от свободы. Retrieved from http://magister.msk.ru/library/philos/fromme01.htm [25.07.2011];