Visi mēģinājumi individualitāti veidot, jābalsta uz pašas individualitātes attīstības potenciālajām iespējām... dažiem attīstības iespējas (kuras dotas no dzimšanas) ir plašas, turpretī citiem – ļoti šauras. Tiem, kuriem šīs attīstības plašums ir ļoti mazs, kaut ko no ārpuses iedvesmot var ļoti nedaudz....(turpat).

            Izglītības process būs vērtīborientēts tikai tādā gadījumā, ja pratīsim īstenot vienota veseluma jeb holistiskuma principu. Un tādēļ vērtīborientēta mācībstunda nav domājama bez mācību individualizācijas, jo katram skolniekam šis veseluma mērs ir savs.

            Vērtībizglītība apzīmē vispirms audzināšanas uzskatu attīstību, kurai varētu sekot arī atbilstoša darbība.

            Beļickis aicina apzināties: „Ne es šo pasauli esmu radījis.” – tas ir pretī maniem principiem!

Jo katrs cilvēks piedzimstot ierodas gatavo vērtību pasaulē (objektu pasaulē).

Viņam fundamentāla audzināšanas ideja ir: ne es šo pasauli esmu radījis, ne man to ir lemts iznīcināt. Mans pienākums, dzīvot tajā, to pilnveidojot – kopt, kopjot attīstīt.

            Jēdziens emocionālā inteliģence (savu emociju izpratne un apzināšanās; savu emociju pārvaldīšana, kas balstās uz sevis apzināšanos; pašmotivācijas veidošana, kas pamatā radošumam; citu cilvēku emociju izpratne (empātija); attiecību veidošanas vadīšana) ierakstīts Valsts standartu galvenajos uzdevumos.

            Vērtībizglītība vispirms aktualizē tikumu un tikumību, morāli/ētiku un tikai pēc tam materiālās vērtības.

            Izglītības vērtības: tās iedala materiālajās un garīgajās, tad objektīvajās un subjektīvajās; relatīvajās un absolūtajās vai universālajās. Tomēr izglītības vērtības galvenokārt ir garīgas vērtības, tās ir abstraktas un bieži nav mērāmas, sveramas un pat grūti salīdzināmas, bet vērtējamas ir vienmēr....lai cilvēka dzīvi vadītu dvēsele un gars.

...vērtējot mūsdienu mācību stundas atbilstību vērtīborientētajam pedagoģiskam procesam, vajadzētu vienmēr izvērtēt skolēna brīvās izvēles atbilstību skolotāja pedagoģiskam piedāvājumam.

Centrālais jēdziens izglītības humānajā paradigmā ir humanitāte jeb katram bērnam apriori dotais garīguma potenciāls... tā pamatkomponentes: pašvērtība, pašapziņa un pašrefleksija.

            Pozitīvs pašvērtējums ir pamats cilvēka iekšējai brīvībai, to var pielīdzināt pozitīvai sevis pieņemšanai. Pašvētējums nosaka cilvēka uzvedību, palīdz apzināties savu vietu dzīvē, pareizi izvēlēties profesiju, kas ietekmē saskarsmi ar cilvēkiem.

            Galvenās problēmas veicot pašvērtējumu:

• Savas attieksmes veidošana pret pasauli;
• Sava ideāla Es un reāla Es attiecības;
• Sevis un citu salīdzināšana;
• Jo precīzāk apzinās savas spējas, jo precīzākus mērķus sev izvirza.

            Individualitātes garīgās būtības attīstības galvenās pazīmes:

 1. Personas prāts ir atvērts garīgo vērtību apguvei (ir vērtībapziņa);

 2. Dvēsele ir vērtīborientēta;

 3. Vērtīborientāciju nevar uzspiest. Vērtībideju apguve ar intelekta palīdzību nav apgūstama – vajadzīgs vērtībpārdzīvojums.

Jo katrs cilvēks piedzimstot ierodas gatavo vērtību pasaulē (objektu pasaulē). 
   

Beļickis, I. (2000). Vērtīborietētā mācību stunda. Rīga: RAKA;
Konspektēja O.Rode