Cilvēka dzīve jēgas apcere. Ojārs Rode

Cilvēka dzīves jēga - apcere
Ojārs Rode

Droši vien, veidojot jaunu, holistisku skolu, būtu prātīgi sākt ar to, ka noskaidrojam, kas cilvēkiem dzīvē ir patiesi svarīgi, kāpēc viņi vispār dzīvo te uz Zemes, kāda ir viņa dzīves jēga.

Es nezini vai šādu jautājumu uzdot tie tūkstoši jauniešu, kuri katru gadu beidz vispārējās izglītības iestādes, bet pētījumi par tālāko studiju izvēli ir šokējoši. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA, 2005) absolventu aptaujas pētījumā 72% absolventi izvēlējušies profesiju atkarībā no darba tirgus pieprasījuma vai tādu, kuru bija iespējams apgūt dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē, vai, tādu, kuru bija iespēja apgūt, studējot budžeta vietās, vai tādu, kurā mācījās draugi, skolasbiedri un tamlīdzīgi. Pārējie ir zinājuši savu izvēli pirms beigšanas. Taču nav skaidrs, kas motivēja izvēli. Līdzīgi rezultāti iegūti 2007. gada Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras pētījumā (Paspārne, 2007). Pētījums liecina, ka noteicošais faktors profesijas izvēlē bija saistīts ar atalgojumu, ar patīkamu darba vidi izvēlētajā profesijā, ar iespēju viegli iegūt izglītību izvēlētajā specialitātē un tamlīdzīgi. Abos pētījumos nav saskatāma iekšējas motivācijas noteikta profesijas izvēle atbilstoši dotumos pamatotām interesēm – galvenā vērtība: nauda, materiālais nodrošinājums, komforts. Nav izslēgts, ka nejaušā izvēle atbilst jaunieša patībai un viņš spēs pašrealizēties un dzīves nogalē jutīsies piepildīts un laimīgs par nodzīvoto mūžu. Es pazīstu vairākus vecāka gada gājuma cilvēkus, kuri joprojām tikai sapņo, ka teju, teju pēc savas aktīvās dzīvesdarbības pieķersies klāt darbam, par kuru visu laiku sapņojuši, pēc kura ilgojušies. Tiem aktīvajiem tās aktivitātes parasti arī nebeidzas un tā viņi arī netiek pie kārotā un, kas lai to zina, vai tas nebija tieši tas, kas atbilda tam, ko dēvējam par pašrealizāciju. Nesen viena kundzīte, kura bija visu mūžu nostrādājusi par pārdevēju, aizgāja pensijā un sāka gleznot. Tādai pamatotākai šī jautājuma izpētei, būtu vēl daudz darāmā, taču kad es iztaujāju kādas pamatskolas beidzējus par viņu interesēm, tad apmēram 30 gadījumos skanēja atbilde – izklaide un tikai vienā gadījumā puisis zinājā, kas viņu interesē un par ko viņš mācīsies. Par vērtību degradāciju netieši norāda arī kopš 2008.gada migrācijas saldo, kas veido vairāk kā divas trešdaļas (77%) no kopējā iedzīvotāju skaita samazinājuma.

Tātad ne jau sekmības radītāji ir tie patiesie skolu darba vērtējumi – cilvēks var būt sekmīgs, bet ja 9, 12 gadu laikā viņš nav atradis sevi – vai skolas gadi lielai daļai jauniešu nav garām palaists laiks? Kāds tad varētu būt holistiskas skolas mērķis?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu kaut kas jāzina par cilvēka dzīves jēgu vispār. Tāpēc ieskatīsimies ko par to domā un spriež dažādi domātāji gan pasaulē, gan pašmājās. Bez tam varat ieskatīties šīs mājas lapas daļā tautskola rakstā tautskolas principi un tur redzēsiet, ko par cilvēka dzīves jēgu saka mūsu tautskolas skolotāji.

Ko par cilvēka dzīves jēgu saka domātāji pasaulē un Latvijā?

Nevar noliegt, ka kristiešu ietekmē rietumu puslodē izveidojusies īpaša kultūra, kura tiek dēvēta kristiešu vārdā. Kristietība nav filosofija, paši kristieši to dēvē par Dieva darbu (Plūme, 2011). Kristietībā ir svarīgi, lai cilvēks dzīvotu tikumisku dzīvi atbilstoši bauslībai, bet svarīgāka par to ir pati ticība – labie darbi nevar aizstāt ticību (Aleksandrs, 2009), jo cilvēks pats nav spējīgs atbrīvoties no grēkiem, no tiem atbrīvot var tikai Dievs. Cilvēks kristietībā nav spējīgs aptvert Dievu, tātad arī patiesību, jo Dievs ir patiesība. Tas nozīmē, ka cilvēks pats nespēj atrast savu dzīves ceļu, bet viņam ir jāpaļaujas uz Dieva vadību. Radīdams cilvēku, Dievs ir dāvājis tam savu tēlu un līdzību, tajā skaitā tikumiskās jūtas, sirdsapziņas balsi, tieksmi uz labo, nemirstības alkas, vajadzību garīgi augt un pilnveidoties, kā arī potenciālas iespējas tapt gudram un taisnīgam. Gudrība, labestība, taisnīgums ir iegūstamas, sevi pilnveidojot, tikumiski atjaunojoties. Taču tas patiesi aizsākas tikai ar Dieva svētības saņemšanu kristīšanas aktā (Aleksandrs, 2009). Apustulis Pēteris kristītos nosaucis par izredzēto cilti, kuri vienīgie var dzīvot kā gaismas bērni labprātībā, taisnībā, patiesībā. Cilvēka dzīves jēga kristietībā ir caur ticību, cerību un mīlestību savienoties ar Dievu.

Viens no spilgtākiem austrumu, precīzāk, vēdiskās, kultūras pārstāvjiem ir Satja Sai Baba (Саи, 2004). Viņš ir īpašas cilvēcisko vērtību mācības autors, izcils domātājs, praktiķis. Sai Baba Indijā ir attīstījis jaunu skolu un universitāšu sistēmu. Pašreiz pasaulē viņa sekotāji ir izveidojuši skolas dažādās valstīs. Arī Latvijā Sai Babas mācībai ir daudz sekotāju. Viņa skatījumā cilvēks no dzīvnieka atšķiras, pirmkārt, ar izšķiršanas spēju, otrkārt, ar spēju pārdomāt lietas, treškārt, ar to, ka atsakās, un beidzot ar to, ka spēj atšķirt labu no ļauna. Cilvēku viņš raksturo kā dievišķu īpašību potenciālu nesēju, un tāpēc cilvēka dzīves jēga uz Zemes ir izkopt dievišķās īpašības, iegūt pieredzi, kalpot citiem un būt laimīgam. Būt laimīgam, viņš māca, pieder pie cilvēka būtības tāpat kā prāts un vertikāla gaita. Laime nav meklējama pasaulē, tā rodama pašā cilvēkā. Viņš savas mācības pamatus skaidro, izmantojot Vēdas, paužot, ka ir tikai viena mēraukla, ar kuru cilvēks var mērīt savu dzīvi: kā viņš īsteno mīlestību, patiesīgumu, kalpošanu, līdzsvarotu mieru un nevardarbību. Zemes dzīves laikā dvēselei jāapzinās sava esība un apzināti jāīsteno minētās vispārcilvēciskās vērtības, kas arī ir dzīves mērķis. Cilvēks ir radītājs, sava likteņa veidotājs. Dzīves uzdevumi katram ir atkarīgi no dvēselē uzkrātās pieredzes, un jādzīvo tai atbilstoši. Tādēļ ir svarīgi izzināt sevi. Tikai apjēdzot savu patību, caur pašcieņu cilvēks iegūst iekšēju spēku, kas ļauj izšķiroši darboties, izturēt visus pārbaudījumus. Izzinot sevi, cilvēks iepazīst savas labās īpašības, dotumus. Budistu priekšstatos līdzīgi kā kristietībā svarīga ir tiekšanās uz absolūto pilnību, ko raksturo vispārcilvēciskas tikumiskās vērtības, taču svarīgi ir izzināt sevi, lai atrastu savas konkrētās dzīves uzdevumus (jēgu).

Pēc sufiju pārliecības (Хан, 1998) katrā cilvēkā ir divas daļas: dievišķā un cilvēciskā.  Cilvēciskā sastāv no divām sākotnēm: gara un miesas. Viena cilvēka daļa –ārējā-, ir sava „es” ierobežota, bet otra – neierobežota būtība. Tas, ko cilvēki pieraduši saukt par savu „es”, ir saistīts ar ārējās pasaules iespaidiem un neizsaka mūsu dvēseles patieso dabu. Sufiji uzskata, ka patiesībā Dievu no cilvēka ir grūti nodalīt, jo faktiski šāda nodalījuma nav. Sufiju priekšstatos cilvēks evolucionē divos aspektos: bioloģiskā un garīgā. Bioloģiskās evolūcijas izpratne ir līdzīga Darvina teorijai par zemāko dzīvības formu attīstību un pāreju augstākās dzīvības formās. Ja bioloģiskās evolūcijas rezultātā ir izveidojusies cilvēce, kuras indivīdi ir visai līdzīgi, tad garīgā jeb iekšējā evolūcija iezīmē lielas atšķirības. Sufiji māca, ka cilvēka dzīvi nosaka liktenis un cilvēka brīvā griba. Pēdējā netiek saprasta kā cilvēka iespējas darīt visu, ko vien iegribas, jo tā ir likteņa ierobežota. Gribai ir divi aspekti: personiskais un dievišķais. Ja cilvēks nav spējīgs uztvert gribas dievišķo aspektu, viņš var nonākt pretrunās ar to, kas savukārt var novest pie neveiksmes un grūtībām. Tajā brīdī, kad cilvēka personiskais un dievišķais gribas aspekti ir harmoniskā vienībā, tam viss izdodas. Ar likteni cilvēks piedzimst, bet reizē tas ir arī viņa rīcības rezultāts uz Zemes. Ar pareizu rīcību iespējams attīstīt iekšējo spēku, tādējādi izmainot arī likteni. Ticība liktenim saistīta ar pārliecību, ka cilvēks dzimst ar noteiktu plānu (uzdevumu), kuru nepieciešams dzīvē realizēt, liekot lietā instinktus, talantus.  Sirds atvēršana ir svarīgs nosacījums tam, lai tajā ieplūstu likteņa avots, tā atminējums un noslēpums. Zināt pašam sevi (Хан, 1999) nozīmē izstudēt savas būtnes noslēpumu gan teorētiski, gan praktiski. Tas nozīmē zināt, kas esam pēc iekšējā satura, no kurienes esam cēlušies un kādam mērķim dzimuši šajā pasaulē, kādas ir mūsu rakstura īpašības utt. Cilvēka dzīve jēga ir meklējama tam individuāli uzticēto dzīves uzdevumu veikšanā.

Eiropas domātāja Johana Gotlība Fihtes (Fihte, 1991) filosofijā var saskatīt vairākus nopietnus mēģinājumus apcerēt cilvēku no veseluma viedokļa. Viņš to raksturo kā visu dabas (Visuma) spēku īpašu noteiksmi. Fihte uzskata, ka tieši saistība ar dabas veselumu nosaka to, kāds cilvēks ir bijis, ir un būs – daba veido mani pašu un visu, kas es būšu, raksta Fihte (1991:51). Viņaprāt, izzinot vienu personu, ir iespējams izzināt  visas reālās personas. Fihte cilvēku uzskata par patstāvīgu brīvu būtni, kas spējīga savā labestībā veidot arvien skaistāku pasauli, spējīga būt radītāja. Viņš to attiecina uz cilvēku, kurā redz saplūstam Es un ne Es, kur Es ir, varētu teikt, augstākā cilvēka garīgā būtība. Viņš runā par cilvēku, kurš tāds top, par cilvēku, kurš nes patieso cilvēcības zīmolu.  Fihte uzstājas kā ateists, jo Dieva vietā ieceļ cilvēku, kura priekšā ir gatavs  bijībā noliekt galvu. Fihte, pats mēģinādams noskaidrot to, kas viņš ir, norāda, cik svarīgi ir noskaidrot savu dabu – tiešā pašapzināšanās dod patiesu brīvību. Viņš aicina visa cēloni meklēt nevis ārpusē, bet sevī, savas personības ierobežotībā. Interesants ir viņa spriedums par indivīda nekļūdīgumu, jo, tā kā apziņa attīstījusies dabas likumsakarīgā gaitā, daba nevar nonākt pretrunā ar sevi. Ja ir kaut kur kaut kāds priekšstats, tad jābūt arī tam atbilstošai esamībai, viņš (Fihte, 1991:49) raksta. Katram indivīdam ir konkrēta apziņa, kas izriet no viņa dabas un vietas, kuru tas Visumā ieņem (šī atziņa sasaucas ar gan ar Vilbera, gan Gebsera idejām par apziņas līmeņiem). Viņš savā filosofijā akcentē gribas nozīmīgumu, kā iekšēju, tā ārēju, tikai tā ir dzīvība. Dzīvot nozīmē mīlēt, priecāties. Saistība ar Visumu nosaka katra indivīda tikumu, sliktos ieradumus un netikumus. Arī šajā labā- sliktā un, kas vēl būtiskāk, indivīda un sabiedrības sapludināšanā redzam Fihtes holistisko skatījumu. Viņš cilvēka dzīves jēgu saskata vienotības meklējumā. Viņs vislabākos ļaudis redz saplūstam fokusā, veidojot Vienu prātu, Vienu gribu, Vienu Tīrā Gara vienotību.

Kristietības kritiķis Ludvigs Feierbahs (Feierbahs, 1991) arī pieder to filosofu saimei, kuri meklē pasaules universālo vienību. Viņš spriež līdzīgi Fihtem un ir pārliecināts, ka esamībā valda dabiska kārtība un tās daļa ir arī cilvēks. Tas savukārt nozīmē, ka dabas skaistums un harmonija pilnībā attiecināma uz cilvēku. Tāpēc, kā to jau senie ķīniešu domātāji pauduši, cilvēka būtība nav šķirama no Visuma uzbūves. Lietas nevar domāt citādi, kā vien tās ir, kādas tās ir sastopamas īstenībāīstenības likumi ir arī domāšanas likumi (Feierbahs, 1991:276). Nekas savā būtībā sabiedrībā nav mainījies, salīdzinot ar situāciju pirms 150 gadiem, jo tas, ko novērojis Feierbahs toreiz un kas mudinājis viņu meklēt patiesību, vērojams arī šodien – liekulīga ir mūsu politika, tikumība. Patiesība, viņš rakstīja, ir mūsu laika netikumība (Feierbahs, 1991:24). Salīdzinot cilvēka un dzīvnieku dzīvi, Feierbahs runā par divējādo cilvēkā, t.i., cilvēkam piemīt iekšējā un ārējā dzīve. Cilvēka iekšējā dzīve ir dzīve attiecībā pret savu būtību. Patiesību Feierbahs cenšas atrast, analizējot kristietībā dievišķā un cilvēciskā attiecības. Īsto cilvēciskumu nodrošina prāts, griba un sirds. Mīlestībai viņš piešķir īpašu nozīmi, nosaucot to par esamības kritēriju – patiesības un īstenības kritēriju (Feierbahs, 1991:269). Patiesība, Feierbahs ir pārliecināts, meklējama prāta un sirds vienībā, t.i., šo objektu identitātē.  Minēto trīs spēku esamība, ko viņš dēvē par dievišķā trīsvienību, nosaka cilvēka absolūto būtību. Feierbahs iesaucas: izzini savu būtību(!), savus talantus un dotumus un tu atklāsi Dievu sevī. Izzināt savu būtību cilvēks var tikai cilvēku vienībā ar cilvēku: Es un Tu vienība ir Dievs, patiesība un pilnība, viņš raksta (Feierbahs, 1991:284). Apziņa, saka Feierbahs, ir pašrealizācija, pašapliecinājums, mīlestība uz sevi, prieks par savu pilnību. Apziņa ir pilnīgas būtnes raksturīga pazīme (Feierbahs, 1991:43). Feierbahs cilvēka dzīve jēgu saskata sevis izzināšanā dievišķā atklāšanai sevī.

Padomju filosofijas materiālistiskais pasaules uzskats joprojām attīstās. Tas vērojams, kritiski analizējot marksistisko ideju realizācijas mēģinājumus pagājušajā gadsimtā. Par vienu no ievērojamākiem marksisma attīstītājiem (arī kritizētājiem) un padomu filosofiskās skolas pārstāvjiem var uzskatīt Rubinšteinu (Рубинштейн, 1997). Viņa koncepcijā cilvēks aplūkots kā būtne, kas ar savu darbību spēj izmainīt pasauli, vienlaicīgi radot nosacījumus paša iekšējās attieksmes maiņai pret to. Materiālajai pasaulei attīstoties, rodas apziņa, kas cilvēku vienlaicīgi gan atdala no vides, gan saista ar to. Rubinšteins redz cilvēku ne tikai kā sociālo attiecību atvasinājumu – cilvēks ietver sevī visu attiecību daudzveidību ar pasauli, tās bezgalību, arī izzinoši ētiskās attiecības ar dzīvību, nāvi, ciešanām, briesmām, prieku. Rubinšteins attīsta ideju, ka cilvēks kā apzinošs, izzinošs subjekts jāaplūko izzinošās esības iekšpusē kā viena no tās formām. Viņa koncepcijā cilvēks vienlaicīgi ir subjekts un specifisks izziņas objekts. Cilvēks kā subjekts var objektīvi izzināt esību. Uz to norāda viņa spēja veikt izmaiņas. Esība kā objekts – tā ir esība, kura ietver arī subjektu. No tā, spriež Rubinšteins, esības fundamentālie nosacījumi rezonē ētikā un otrādi – jebkurš fundamentāls nosacījums ētikā rod ierosmi esībā (holistisks skatījums). No šejienes ētiskais ir sabiedriskais ne tikai cilvēkā, bet arī dabā, apziņas (šajā gadījumā arī sabiedrības) lauzts un kontrolēts. Cilvēks savu būtību realizē paša radītos objektos, tādā veidā notiek pašapzināšanās. Apziņas esamība un darbība ir cilvēka fundamentālie eksistences raksturotāji pasaulē. Tie veido cilvēka iekļaušanās nosacījumus cēloņu-seku ķēdē, cilvēka atkarību no eksistences apstākļiem un to atkarību no viņa darbības. Cilvēku savstarpējās attiecības Rubinšteins attiecina uz speciālas ētikas jomu, ētiku, kurā nav moralizēšanas, nav kaut kā ārpus cilvēka stāvoša, bet ir esības determinēta patiesa cilvēka dzīve. Rubinšteins ētiskajos uzdevumos iekļauj cīņu par tādu sabiedriski politisku veidojumu, par tādu sabiedriski politisko kārtību, kas ietver sevī potenciālu iespēju cilvēkam būt ētiskam. Tas nozīmē, ka cilvēka uzdevumu sistēmā jāiekļauj gan uzdevumi, kas saistīti ar personīgo dzīves gaitu, personīgām attiecībām, gan vēsturiski ētiski uzdevumi, saistīti ar konkrēto situāciju, laikmetu. Tā ir cīņa par augstāku cilvēka eksistences līmeni, kā saka Rubinšteins, par cilvēciskās esības virsotnēm. Augstākais te netiek vērtēts attiecībās pret personību kā vienkārša cilvēka pašattīstīšanās, bet pēc tā, kā tas atklājas, darbojas, ko maina, uzlabo citos cilvēkos. Rubinšteins uzsver dabiskā nozīmi. Dabā rodama pati pirmā cilvēka saite ar pasauli. Vispirms daba, bet pēc tam apziņa (brīvība) – vispirms tas, kas cilvēkam kopīgs ar visu pasauli, un tikai pēc tam, kas to no tās atšķir. Sākt ar otro, viņš spriež, nozīmē saraut cilvēka sakņošanos dzīvē, pasaulē. Estētiskā attieksme pret dabu nozīmē tajā saskatīt ne tikai cilvēka praktiskajai darbībai nepieciešamās izejvielas, bet uztvert to arī kā cilvēciskas apceres objektu, kā kaut ko cilvēkam svarīgu pašu par sevi. No dabas, Visuma dzīves un stihisko spēku spēles nošķirts cilvēks nav spējīgs samērot sevi ar to, nav spējīgs šo spēku priekšā atrast savu vietu un apliecināt cilvēcisko cieņu (vērtību). Cilvēka lielumu Rubinšteins saskata vīrišķīgā, visu uzvarošā un pakļaujošā domas spēkā, drosmīgā spējā nostāties milzīgās kosmiskās daudzveidības priekšā, būt dabas stihijas aklo, vareno spēku vidū ar sirdi, kas pildīta maiguma un krūtis briedinoša esības prieka. Mīlestība cilvēkam pret cilvēku ir dabisku būtņu attiecības. Morāla attieksme pret cilvēku, spriež Rubinšteins, ir mīlestība pret viņu, kas realizējas kā cilvēka esības apliecinājums. Savu patieso cilvēcisko eksistenci cilvēks iegūst otra cilvēka mīlestībā. Cilvēka dzīves jēgas saturs – patiesības meklēšana, izzinot dabas likumus un noslēpumus, iekļūstot Visumā, kosmiskajā telpā. Šāds ideālais mērķis, pēc Rubinšteina domām, spēj izraut cilvēku no pašlabuma interesēm, nosakot tam dižu sākotni personīgai dzīvei. Laime cilvēka dzīvē, prieks, apmierinājums sasniedzami ne kā pašmērķi, bet gan kā pareizas dzīves rezultātā iegūti. Saturīga cilvēka iekšējā pasaule ir viņa darbības un dzīves rezultāts. Tas pats princips attiecas uz cilvēka pašpilnīgošanos: ne sevi jāpadara labu, bet jāizdara kaut kas labs dzīvē – tādam jābūt mērķim, pašpilnīgošanās ir tikai rezultāts. Cilvēka dzīves jēga Rubinšteina izpratnē ir pacelšanās uz aizvien augstākiem esības plāniem, arvien augstāku iekšējo bagātību, kura rodas no bezgalīgas un daudzveidīgas cilvēka attieksmes pret pasauli un citiem cilvēkiem.

Frankls (Франкл, 1990) cilvēka tieksmi meklēt dzīves jēgu uzskata par iedzimtu un personības attīstību motivējošu. Tā piemīt cilvēkam neatkarīgi no dzimuma, intelekta, izglītības, vecuma un dzīves vides. Viņaprāt, dzīves jēga realizējas caur cilvēka radošajām spējām, vērtību (darbs, radošums, mīlestība) pārdzīvojumā un pozīcijā, kādā tas nostājas attiecībā pret savu likteni, kuru nav iespējams mainīt. Viņa koncepcijā svarīgākais nav jautājums par dzīves jēgu vispār, bet gan par konkrētas personības dzīves jēgu konkrētā laikā. Viņš uzsver, ka dažādiem cilvēkiem katrā dzīves posmā būs cita dzīves jēga, konkrētam indivīdam vienīgā un vienīgi patiesā. Indivīds neizgudro savu dzīves jēgu, tā ir jāmeklē un jāatrod. Viņš to iesaka intuitīvi meklēt sirdsapziņā.  Atrast dzīves jēgu ir tikai pusceļš – tā ir jārealizē. Cilvēks ir atbildīgs par savas unikālās dzīves jēgas realizāciju, jo tikai tā viņš realizē pats sevi. Tieši tiekšanās pēc savas dzīves jēgas realizācijas dara cilvēku par unikālu personību, individualitāti. Frankls izvirza ideju par virsjēgu, t.i., cilvēcei, esībai, Visumam ir sava dzīves jēga tāpat kā cilvēkam. Viena no Frankla mācības pamattēzēm ir saistīta ar gribas brīvību, respektīvi, cilvēks ir brīvs, lai atrastu un realizētu savu dzīves jēgu, viņš ir brīvs, lai nepadotos ārējiem kārdinājumiem, kas novirza to no mērķa. Franklam brīvība nozīmē iespēju uzņemties atbildību par savu likteni, savas patības realizāciju.

Cilvēks ir būtne, raksta Maslovs (Маслоу, 1997), kuru tajā esošais radošais spēks  virza uz personības veselumu caur individualitāti, savdabību, t.i., uz savas patības, potenciālo spēju realizēšanu. Apkārtējās vides loma šajā procesā ir tikai  palīdzēt tam realizēt paša potenciālās iespējas. Cilvēka augstākā daba balstās uz zemāko, un tas nozīmē, ka pašrealizācijas process jāsāk ar zemākās apmierināšanu. Fundamentālās vajadzības ir iedzimtas, tāpat kā ir iedzimti dotumi, talanti, fizioloģiskās īpatnības, temperaments u.c. Fundamentālās vajadzības Maslova izpratnē nenozīmē tikai apmierināt ikdienišķas ķermeņa dzīvotspējas prasības, bet arī drošības, piederības (ģimenei, kopienai, draugiem), cieņas un pašcieņas, brīvības un tamlīdzīgas. Cilvēciskai būtnei, lai tā eksistētu, ir nepieciešama dzīves filosofija, reliģija tāpat kā saules gaisma, siltums un mīlestība. Maslovs cilvēka dzīves jēgu saskata pašrealizācijā.

Ko par cilvēku un viņa dzīves jēgu saka Latvijas dzīves telpā darbojušies domātāji   Gotfrīds Herders un Konstantīns Raudive?

Līdzībās analizēdams dzīvnieku un cilvēku ķermeņu konstitūciju, Herders (Гердер,1977) konstatē- lai arī cilvēks ir visspēcīgākais radījums uz Zemes, tā veidols atbilst miermīlībai, radīšanai, bet ne laupīšanai, slepkavošanai, ārdīšanai. Miermīlību un spēju radīt viņš nosauc par cilvēciskuma pazīmēm. Tā kā, Herdera prāt, cilvēkā ieliktie spēki ir savstarpēji gudri saskaņoti un orientēti attīstībai, viņš nevar neko veikt pretrunā tiem, jo tas nozīmētu iet pašam pret sevi. Bet tas nav iespējams, jo katrs spēks un orgāns, kas to rada, ir pēc savas būtības līdzīgi un otrādi – spēki (Radītāja) rada sev atbilstošus orgānus, caur kuriem tas var izpausties. Par vēl vienu cilvēciskuma pazīmi viņš nosauc mīlestību. Aprakstīdams cilvēka ķermeņa uzbūves daiļumu, sajūtu un jūtu smalkumu un dziļumu, Herders redz tajā dievisķā analogu. Cilvēka stāja, nepieciešamība meklēt dvēselē iekšēji vienojošo divējādā pasaules uztverē (pa pāriem uztveres orgāni) uzrāda viņa piemērotību realizēt līdzsvara, taisnīguma un patiesības likumu, kas dara cilvēkus humānus, spējīgus draudzībai un sadarbībai, liek tiekties pēc skaistā. Analizēdams cilvēces vēsturi, Herders konstatē cilvēka tieksmi apcerēt pasauli, pieļaut, ka ir kaut kas ārpus viņa zināšanu un saprašanas robežas, kam vienkārši ir jātic. Caur ticību cilvēks attīsta savas dotības, izzina dabas likumus un vingrina sirdi. Šīs cilvēkam dotās spējas norāda uz to, ka viņš ir radīts brīvībai un labestībai (dzīvnieki Herdera izpratnē ir vergi). Nav pat svarīgi, vai cilvēks radījis Dievu vai Dievs cilvēku pēc savas līdzības, svarīgākais ir tas, ka cilvēks tiecas pēc absolūtās pilnības. Tieksme pēc pilnības, kas ir dievišķa katrā cilvēkā, Herderam nozīmē arī pašrealizāciju. Viņš runā par nākotnes cilvēka aizmetni tagadējā cilvēks. Tas ir garīgais cilvēks, par kuru vēlāk runās arī Raudive. Šķiet,  Herders ar to saprot kaut ko nezūdošu, nemirstīgu (garīgās smadzenes), viņš raksta– cilvēks mirstot laiž zarus jaunai eksistencei. Šobrīd cilvēka zemes eksistences jēgu (būt humānam ir cilvēka vajadzība, līdzīgi kā vajadzības Maslovam) Herders redz ieaugšanā humānismā, bet zemākās vajadzības ir jārealizē, lai tās novestu pie humānā gara cilvēkā. Viņš atzīmē, ka  tikai nedaudz cilvēku patiesi sevi realizē šim mērķim – lielākā daļa krīt zemāko instinktu valgos, kas tos noved pie dzīvnieciskā. Cilvēkā Herders līdzīgi daoistiem redz Visumu, viņš raksta, ka cilvēka būtnē ir rodams viss pasaules attīstības ceļš – viss, kas bijis un ir minerālu, augu un dzīvnieku valstībā, ir harmoniski apvienojies, savijies cilvēkā. Cilvēks kā augstākās sfēras pārstāvis ietver sevī visas zemākās sfēras (Гердер,1977:116). Herdera izpratne cilvēka dzīves jēga jāmeklē tieksmē pēs absolūtas pilnības.

Cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriekšnoteikta likumība, raksta Raudive (Raudive, 1940:162), kurš jau pirms Otrā pasaules kara, kad Maslovs vēl nebija definējis cilvēka vajadzīvu piramīdu, centās cilvēku aplūkot tā veselumā. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēka sadrumstalošana, sadalīšana komponentēs neļauj ne tikai aptvert cilvēku kā tādu, bet ir par iemeslu tam, ka ļaudis nesaprotas savā starpā. Lai aptvertu, kas ir cilvēks, nav jāorientējas zinātnēs, bet pašā dzīvē, jo,  kā saka Raudive , dzīve ir gudrības centrs. Viņš cilvēka veselumu saskata divās tā komponentēs – ārējā un iekšējā cilvēkā. Ārējais cilvēks ir līdzeklis tam mūsos apslēptajam cilvēkam, kas redz, dzird, jūt, cieš, raud, priecājas, saprot. Dzīvē ārējam cilvēkam, kas vienmēr pašam un visiem citiem vislabāk saskatāms, tiek piešķirta lielāka nozīme nekā tam cilvēkam, kas ir apslēpts un nav saskatāms. Neredzamajā cilvēkā Raudive redz mērķi, lai to sasniegtu, ir nepieciešama cilvēka iekšējā piepūle. Šī atziņa šobrīd nerod plašu atbalstu, jo mūsdienu dzīves troksnī, spožumā, dinamikā paveras plašas iespējās apmierināt ārējā cilvēka iegribas. Cilvēkus, kuru dzīvi nosaka tikai ārējie elementi- vara, tradīcijas, publisks viedoklis, mode u.tml., Raudive sauc par cilvēciskām parādībām,  kuras neizsaka, nerealizē cilvēka būtību. Dzīvot, pasvītro Raudive, nozīmē iekļauties kosmiskās likumsakarībās, piepildīt kādu augstāku gribu – tā ir harmoniska iekļaušanās, tāpēc nav pareizi runāt par cīņu, jo pēdējā ir līdzeklis, ja dzīve ir tapusi pašmērķis. Tad tā pārvēršas nepārredzamā sīkumu jūrā, kurā cilvēks pazaudē savu būtību un kļūst par nožēlojamu rotaļlietiņu notikumu straumē (Raudive, 1940:197). Raudive  ir pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam ir dots savs konkrēts uzdevums, kas veicams tikai viņam. Tādēļ katram jādzīvo savu iekšējo vajadzību noteikta, bet ne ārēju spēku uzspiesta, sabiedrības viedokļa vai programmu orietēta dzīve Lai varētu realizēt šādu dzīvi, ir nepieciešama sevis, savas augstākās realitātes atklāšana. Kamēr personīgā esības jēga nav atklāta, raksta Raudive, cilvēks nekur un nekad nevar justies drošs, apmierināts – dzīves situācijas, darbs būs kaut kas garām skrejošs, pašam nepiederošs. Cilvēks ir individualitāte, kurai Raudive, meklējot cilvēka dzīves jēgu, piešķir īpašu nozīmi. Individualitātes pazaudēšana nozīmē, ka dzīve kļūst absurda, bezjēdzīga. Individualitātē rodamas tās vērtības un spējas, kuras gaida savu realizāciju dzīvē. Spējās rodama cilvēka individuālās dzīves misija,  izaicinājums, liktenis. Tas ir tas iekšējais, kas katram jāatklāj. Ārējā cilvēkā Raudive redz ko tādu, kas kalpo iekšējā realizācijai, tāpēc abām šīm cilvēka pusēm jābūt harmoniski saistītām. Ārējam jāiegūst iekšējā nozīme, saka Raudive (Raudive, 1940:221). Tas, kurš tiecas saprast savu būtību, dzīves jēgu un alkst realizēt garīgās vajadzības, ir personizēts cilvēks – personība. Jo spēcīgāka šī tieksme, jo plašāka, dziļāka, intensīvāka ir arī cilvēka ārējā dzīve. Katram indivīdam ir vajadzīgs tā būtībai atbilstošs darbs, kas vislabāk palīdz tam izteikt sevi un kalpot citiem. Vistraģiskākajā situācijā atrodas tie, kas strādā masu darbu. Traģēdija izpaužas vairākos aspektos: masu darbs neļauj cilvēkam apliecināt sevi; tas neļauj sevi atdot citiem; masu darba veicējam iekšējais cilvēks ir apslāpēts tik spēcīgi, ka viņam tāda nemaz nav; masu darba cilvēkam nav savas pasaules,  viņš ir ļoti atkarīgs no ārējās.  Raudive stāvokli, kurā cilvēkam ir skaidrība par sevi, sauc par universālās apziņas stāvokli. Pēc tā jātiecas, tas ir katra dzīves jēgas patiesais nosacījums. Tad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, apzinoties sevi un savu individualitāti, viņš vienlaicīgi ir vienots ar pasauli.

Kopsavilkumā var teikt, ka ir rodama vienota cilvēka patības koncepcija, visos spriedumos rodami līdzīgi elementi, kaut arī katra apgalvojuma pamatā ir visai atšķirīga pasaules uztvere. Pirmkārt, jārunā par tur paustām cilvēkam vēlamām, viņā potenciāli jau esošām vērtībām. Cilvēks pēc savas dabas tiek atzīts labestīgs, miermīlīgs, ar tieksmi kalpot, būt radošam. Nebija neviena avota, kurš neaprakstītu mīlestību. Vieni to uzsver vairāk, citi mazāk, bet kontekstā tā ieņem ievērojamu vietu. Pat marksistiskās filosofijas attīstītāji atzīst, ka mīlestība ir cilvēka esības apliecinājums. Tas pats jāsaka par tādām vērtībām kā patiesība, brīvība, nevardarbība. Nevardarbības apzīmēšanai ne vienmēr lieto konkrēti šo jēdzienu, piemēram, baušļos atrodam Tev nebūs nokaut; Tev būs svēto dienu svētīt (kā nevardarbība pret sevi); Tev nebūs iekārot.. utt. Kalpošanas pamatvērtība atklājas, par to runājot gan tieši, gan netieši, apspriežot cilvēka nepieciešamību realizēt sevi sabiedrībā.  Savukārt miera pamatvērtība atklājas caur apceri, pašapziņu, pašizziņu, pašattīstību, paškontroli utt. sevis izzināšanas un apzināšanās procesā. Otrkārt, visiem raksturīga ir pārliecība, ka cilvēkam ir svarīgi izzināt savu patību, jo dzīves jēga tiek saskatīta tās realizācijā. Tas nozīmē, ka viens no pirmajiem dzīves uzdevumiem ir sevis izzināšana, savu dotību un talantu apzināšana un to attīstīšana savas patības realizēšanai.

           Patība, raksta Jungs, ir veseluma arhetips, cilvēciskā potenciāla pilnības un vienotības simbols, kas atklājas cilvēka tapšanā pašam par sevi (Jungs, 1990). Sevis realizācija var notikt tikai tādēļ, ka procesā bezapziņas elementi tiek ievadīti apziņā. Maslovs (Маслоу, 1997) patību apraksta kā cilvēka iekšējo dabu, kas ir instinktveidīga, sākotnēji dota, dabīga. Patība ir instinktveidīgas vajadzības, spējas, dotumi, anatomija, fizioloģiskais līdzsvars, temperaments, kas sevi izpauž kā dabīgas noslieces, tieksmes vai iekšējas ierosmes. Patība ir potenciālas iespējas, bet ne reāls gala stāvoklis, raksta Maslovs, patību saistot ne tikai ar individuālo, bet ietverot tajā arī kopīgo. Varbūt pat varētu nešķirot, saprotot, ka individuālais ir idents ar kopīgo, ja ar to saprot kopīgā patību (autosimiliritātes likums). Mišels Fuko (Fuko, 2011) patību definē kā mākslu atrast sevi un būt pašam, praktizējot dzīvi pārejā starp atšķirīgām dzīves for­mām.

Maslova (Маслоу, 1997) cilvēka psiholoģijas koncepcijā izejas punkts ir cilvēka veselums, kam raksturīga patība, noteiktas vajadzības un vēlme tās aktualizēt, apmierināt. Pašrealizēšanās notiek noteiktā vidē, un tai ir reāli rezultāti. Pašrealizēšanās prasa apzinātu, mērķtiecīgu cilvēka aktivitāti savas patības apzināšanā, dotumu un talantu attīstīšanā. 

Nobeidzot šo literatūras apskatu varam vienoties, ka cilvēka dzīves jēga ir caur iedzimtām vajadzībām pēc mīlestības, piederības, pašrealizācijas realizēt patiesību, kas rodama cilvēka patībā.
Ojārs Rode 
24.10.2013.

 Apcerē izmantotā literatūra: 

Aleksandrs A. (2009). Kristietības būtība. Retrieved  from http://biblos.lv/Kristietibas-butiba2.html. [22. 07. 2012]; 
Feierbahs L. (1991). Kristietības būtība. Nākotnes filozofijas pamati. Rīga: Zvaigzne;
Fihte J. G. (1991). Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu. Rīga: Zvaigzne; 
Jungs K. G. (1990). Par arhetipa "Bērns" psiholoģiju. Grāmata A.D. MCMXC MII, 4 – 11; 
NVA (2005). Absolventu - bezdarbnieku aptauja. Retrieved  from nva.gov.lv/.../1125056498Absolventu-bezdarbnieku%20aptaujas%2. [12.06.2011];
Paspārne G. (2007). Pētījuma par 8. un 11.klašu skolēnu profesionālajiem. Retrieved from http://equal.lsif.lv/faili/rezultati/Skolenu_prof_plani_salidzinajums.pdf. [11.06.2011];
Plūme I. (2011). Kristietības būtība. Retrieved from http:/www.ebaznīca.lv. [20.07.2012];
Raudive K. (1940). Dzīves kultūrai. Rīga: Valters un Rapa; 
Гердер Г. И. (1977). Идеи философии истории человечества. Москва: Наука;

Маслоу Ф. (1997). Психология бытия. Москва: Рефл-бук.;
Рубинштейн С.Л. (2012) Человек и мир. Санкт-Петербург: Питер
Саи Б. (2004). Путь к самореализации и освобождению в наш век. Москва: Амрита-Русь;
Франкл В. (1990). Человек в поисках смысла. Москва: Прогресс;
Хан  Х. .И. (1998). Учение суфиев. Москва: Сфера;
Хан  Х. .И. (1999). Очищение  ума. Москва: Сфера;