Ojārs Rode

Šalva Amonašvili, pedagoģijas profesors, Krievijas akadēmiķis raksta: „Pedagoģija ir Gara, Gudrības, Jūtziņas, Intuīcijas, Pieredzes, Mākslas un Zinātnes sfēra. Atšķirībā no ēnu pedagoģijas, kura arī saucas Pedagoģija, es nosaucu Burvīgo, Skaisto, Augstāko Dimensijas Pedagoģiju – par Gaismas pedagoģiju vai Humāno pedagoģiju.” [1] Intuīcijas pieminēšana, raksturojot pedagoģiju ir vietā, jo humānās pedagoģijas bāzē ir Veseluma filozofija. Apstiprinājumu intuīcijas holistiskam raksturam varam gūt arī E.I.Siliņā grāmatā. Intuīcija, Siliņš raksts, ir holistiska – viss tiek uztverts daudzdimensionāli un vienlaikus.[2]

Ko nozīmē vārds „intuīcija”? Tas ir atvasināts no latīņu „intueri”, kas nozīmē aplūkot, uzskatīt. Viduslaiku ‘intuitio” apzīmē šī vārda mūsdienīgo skaidrojumu – iedvesma, nojausma. Ar šo vārdu domāta tieša iekšēja uztvere vai iedvesmas aina.

Kurts Teperveins, intuīcijas pētnieks, raksta: „...intuīcija ir sensibilitāte, iejušanās spējas, nojauta, neapzināta uztvere, radošas idejas, kreativitāte.”[3] Viņš to uztver, kā cilvēka dabiskas spējas, kuru var raksturot kā garīgu izpausmi, radošu, kreatīvā enerģiju, kā nojautu, kā atklājumu un lēmumu pieņemšanas galveno elementu, padomdevēju ikdienas dzīvē. [4] Tur pat lasām: ”Intuitīvā uztvere enerģētiski un holistiski noved pie visaptverošas un neierobežotas nepastarpinātas atklāsmes. Pāri visām robežām un līmeņiem, tā var novest pie universāla risinājuma – apskaidrības galvenās pazīmes.”[5]

Ir gūti pārliecinoši pierādījumi par kolektīvās apziņas lauka eksistenci, kurā esam mēs visi iekļauti neatkarībā ne no vecuma, ne no profesija, dzimuma utt.. Tā vieno cilvēkus cauri gadsimtiem un ir saistīti ar cilvēces universāliem domāšanas veidiem – tā ir kopēja garīgā bāze, milzīgs zināšanu un pieredzes potenciāls. Intuitīvās spējas uz tiešajām mūsu apziņas saitēm ar šo kolektīvo apziņas lauku.[6]

            Līdzīgi intuīciju raksturo Jungs. Lasot Junga spriedumus par intuīciju, manu uzmanību piesaistīja vairāki momenti. Viens no viņiem tāds, ka tips ar kreisās smadzeņu puslodes dominanti var nesaprast intuitīvo cilvēku. Kā Jungs raksta, šis tips varētu par intuitīvo teikt tā: „Realitāte viņam neeksistē, viņš nododas neauglīgiem sapņiem.”[7] Varbūt ar to arī izskaidrojama cilvēku vairākuma nespēja apjaust Dievu, apjaust, uztvert lietas veselumā. Varbūt caur to arī Rietumi nesaprot Austrumus un otrādi? Vai Rietumnieku cenšanās uzspiest savu domāšanas veidu, savas „demokrātiskās” tradīcijas nav liela kļūda? Jungs apstiprina, ka intuīcija izzina tēlu, kas rodas apriori – it kā ne no kurienes. Viņš šo ne no kurieni saprot kā pārmantotu bezapziņas gara  pamatu, kā arhetipu, kura slēptā būtība nav pieejama pieredzei, jo pārstāv neskaitāmu paaudžu pieredzi, kas uzkrāta miljoniem reižu atkārtojoties. Viņš raksta, ka intuitīvās zināšanas atrodas tepat blakus, paša cilvēka senču pieredzē.

            Breslava intuīciju noraksturo trejādi:

1) Notikušā izpratne bez jebkāda loģiska pamatojuma;

2) Domāšanas veids, kad daži procesa elementi ir neapzināti, bet ir apzināts domāšanas rezultāts;

3) Izjūta, kas atspoguļo nepārtrauktu pieredzes neapzinātu vispārināšanu.[8]

            Intuitīva apziņa vai intuitīvai prāts, Šri Aurobindo izpratnē, ir viens no vairākiem cilvēkam pieejamiem prāta stāvokļiem. Tas ir viens no augstākiem. Aiz tā vairs seko tikai pēdējais iespējamais apziņas stāvoklis (cilvēkam atrodoties fiziskajā augumā) – globālā apziņa.

            Lūk, kā intuitīvo apziņas stāvokli poētiski raksturo Satprems – Šri Aurobindo līdzgaitnieks. „Tā ir detaļa, viena skaņa, viena gaismas lāse – un parādās vesela pasaule visā savā pilnībā un veselumā – tūkstošiem trauksmaini putni vienā uzliesmojumā. Intuīcija atsedz mūsu uztveres spēju mērogā Lielā Skatiena pirmradīto mistēriju, bargu, kurš no vienas puses redz visu un zina visu un no otras puses izbauda izvērstu redzējumu, redzējumu laikā...”[9] Viņš raksta, ka intuitīvās zināšanas atnāk saspiestā formā, tām nav raksturīgs izvērsums skaitā, bagātā valodā.

            Pats Šri Aurobindo[10] intuīciju raksturo kā kaut ko tādu, kas izlec ārā tieši no apslēptās identitātes. Tas ir vairāk nekā tikai saprašana, redzējums – šie elementi to pavada. Pēc Šri Aurobindo sapratnes cilvēka prātā intuīcija ir Patiesības atcerēšanās (kaut kas līdzīgs Jungam). Pie kam Patiesības uzliesmojumam ir jāizgraužas cauri nezināšanas uzslāņojumiem. Nezināšanas uzslāņojumu biezo kārtu veido tur uzkrātie aizspriedumi, tradīcijas, visdažādākās kļūdainās interpretācijas. Tas traucē intuīcijai parādīties apziņā tīrai un pilnīgai. Šri Aurobindo vērš uzmanību uz to, ka pastāv vēl tā saucamā, šķietamā intuīcija, kura drīzāk ir komunikācija un , kurai ir visdažādākie avoti – tā var būt gan vērtīga, gan bīstama. Pēdējā gadījumā cilvēkam ir tieksme ar prātu kontrolēt intuīcijas (pseidointuīcijas) priekšlikumus. Jebkurā gadījumā prāta tieksme visu analizēt un izsvērt traucē intuitīvā kanāla atvēršanos. Tādu īstu nozīmi intuīcija iegūst tad, kad jaunais prātīgums iegūst apzinīgu sadarbību ar virs-saprāta avotu, tas ir, kad cilvēka apziņas uzslāņojumi tai vairs netraucē, jeb, citiem vārdiem sakot, kad pirmatnējā ideja netiek pakļauta prāta spriedumam. Prāts pēdējā gadījumā kļūst tikai kā novērotājs, reģistrētājs, kurš saprot augstāko spēku izgaismotās norādes.

            Šri Aurobindo norāda, ka intuīcijai piemīt četrkārtējs spēks: Patiesības atklāšanas, iedvesmas, momentānas nozīmības uztveres (Patiesības uzliesmojums mūsu prātā) un Patiesības attiecības spēku pret Patiesību. Tas nozīmē, ka intuīcija var pilnībā izmainīt mūsu apziņas darbību, tajā skaitā arī loģisko saprašanas funkciju, kas nodrošina pareizas attiecības starp objektiem, idejām.[11]

            Ir reizes, kad mūsu apziņa nespēj mums dot padomu, arī zemapziņa klusē. Tādās reizēs Paramahansa Jogananda (1893.-1952. , pasaulē pazīstams garīgs līderis ASV, kura darbi izdoti milzīgās tirāžās – miljonos) rosina griezties pēc palīdzības pie virsapziņas. Viņš ar virsapziņu saprot mūsu dvēseles intuīciju.[12] Viņš intuīciju dēvē par nekļūdīgu pavadoni. Tā atnāk iekšējas sajūtas veidā kā zināšana (apjausma) par nākotnes notikumiem, par to, vai gūsim sekmes turpinot uzsākto ceļu. Viņš atzīmē, ka mūsu sajūtu orgāni, racionālais prāts var runāt par vienu, tajā pat laikā intuīcija par pilnīgi kaut ko pretēju. Viņš intuitīvās zināšanas iesaka iegūt, ejot no apziņas rosinātas problēmas izsvēršanas uz prāta apklusināšanu un vadības lūgšanu Dievam.

            Manā izpratnē, īpaši humānās pedagoģijas skolotājam, intuīcija būtu attīstāma un izmantojama, pirmkārt, lai labāk saprastu bērnus, kolēģus, darījuma partnerus; Otrkārt, lai pieņemtu nekļūdīgus lēmums; Treškārt, lai pareizi un radoši organizētu mācību procesu un, ceturtkārt, lai palīdzētu bērniem saglabāt savas intuitīvās spējas.

Intuīcijas nozīme zinātnē, mākslā

            Pasaule ir dīvaina. Dižākie no dižākajiem zinātniekiem (A.Einšteins, N.Bors, O.Levi, M. Gells-Manns, H. Fon Helmholcs, Puankare, I.Ņūtons, J.V.Gēte u.c.) savas atklāsmes, problēmu risinājumus ne reti ir saņēmuši pēkšņi, negaidīti, Alberts Einšteins ir teicis, ka tic intuīcijai. Tajā pat laikā neko nedarām , lai to attīstītu jau skolas gados, bet tieši otrādi – uzspiežam lineāro pasaules uztveri, diferencēšanu, pārdomāšanu pa daļām. Pretstats lineārai domāšanai ir tā saucamā tēlainā domāšana. Tā, pretstatā lineārajai, ļauj uztvert un apstrādāt kopainas jeb veselumu. Radošām personībām raksturīga bagāta iztēle un ne reti, kaut iedvesmu brīžos, kad tās atrodas emocionāli neikdienišķā situācijā, pēkšņi rodas pareizs lēmums, pareizs risinājums, rīcība. E.I.Siliņš tēlaino domāšanu raksturo, kā „evolūcijas apogeju”[13]. Siliņš savā grāmata min neskaitāmus piemērus, kuros tiek apstiprināta tieši intuitīvi iegūto zināšanu loma pasaules zinātniskajos atklājumos. Ne reti paši zinātnieki ir mēģinājuši pētīt un aprakstīt šo fenomenu. Tā, piemēram, vācu zinātnieks Hermanis fon Helmholcs savā jaunradē saskata trīs stadijas: piesātināšanās, inkubācijas un pēkšņas apgaismības stadiju jeb kā to Helmholcs to vēl dēvē – Dieva pieskārienu. Helmholca trim fāzēm Puankarē pievieno vēl ceturto, nosaucot to par verifikācijas fāzi, jeb intuitīvās idejas pārbaudes fāzi. Vai nav jocīgi – pat Dieva pieskārienam nenotic, tas noteikti vēl jāpārbauda!? Šī fāze man nepatīk, pirmkārt, neticības dēļ. Lūk, ko Veseluma pedagoģijas korifejs saka: „...Humānās pedagoģijas pieņēmumu avots ir ticība, kura ir jūtziņa, kas ir personīga iekšēja Patiesība, Ticība Radītājam, Ticība Radīšanas Idejai, tam, ka Iesākumā bija Vārds”[14]. Vai šie pedagoģiskie pieņēmumi nav attiecināmu arī uz tās proponētājiem? Ticība radītājam, uzticēšanās ir visa iesākums, arī intuitīvām zināšanām. Ticība tām, un to neapšaubīta realizēšana ir nepieciešams nosacījums šo zināšanu avota arvien biežākam kontaktam ar apziņu. Tas nozīmē, ka, ja gribam attīstīt savu intuīciju, iegūtās zināšanas nedrīkst apšaubīt. Ir pilnīgi tāda sajūta, ka šo procesu regulē kaut kāda saprātīga būtne, kura „nebārsta pērles” tiem, kas nemāk tās novērtēt. Varbūt neuzticēšanās, neticības dēļ arī dzīves otrajā pusē Gells-Mans „...zaudējis intuitīvā, iekšējā skatījuma spēju.”[15]

            Intuitīvām zināšanām jeb atklāsmēm liela loma ir un bija mākslā, literatūrā un mūzikā. Siliņš savā grāmata min virkni tādu gadījumu – Dostojevski, T.Mannu, Nīči, Šekspīru, V.Bleiku u.c..

Smadzeņu pusložu funkcijas un intuīcija

Intuitīvās spējas sakoncentrētas galvas smadzeņu labajā puslodē, kuru pieņemts dēvēt par mēmo puslodi, jo tā savu darbību neverbalizē un neartikulē. Kreisā smadzeņu puslode koordinē loģisko domāšanu. Ja vienlaikus tiek nodarbinātas abas smadzeņu puslodes, var gūt lieliskus panākumus. Momentānās realitātes uztvere notiek neatkarīgi no loģiskās domāšanas un apziņas. Kurts Teperveins raksta: „Ļoti bieži intuīcija izpaužas brīžos, kad nedarbojas loģiskā domāšana....”[16] . Kreisā smadzeņu puslode ir racionālā jeb loģiskā puse.

Labā puslode ir intuitīvā puslode, kas iztēlojas un uztver lietas kā vienotu veselumu. Tā spēj novērtēt mākslu un mūziku, dievkalpojumus, rituālus, mistiku un mūsu jūtas. Šī smadzeņu puslode, kas rekonstruē kopējo zīmējumu no atsevišķām detaļām, vienlaikus dodot augsni jaunām idejām un jēdzieniem. Šādu domāšanu Filips Kārtners un Kens Rasels sauc par holistisku, vispusīgu, intuitīvu vai metaforisku.[17]

            Ir zināms, ka bērniem pārtopot pusaudžos un pēc tam pieaugušajos, ļoti strauji krīt kreativitāte. Viens no šī fenomena skaidrojumiem rasts, pētot smadzeņu pusložu darbību t.i., kura smadzeņu puslode – labā vai kreisā dominē. Pētījumi rāda, ka līdz skolas vecumam dominē vizuāli tēlainā domāšana: ap 80 % respondentu, bet kreiso tikai 10%. Esmu vienisprātis ar Siliņa kungu, ka mūsu skolas sistēma uzspiež vienpusīgu domāšanu un bērni pakāpeniski pazaudē radošās spējas. Lai nu kam , bet skolotājam „pēc definīcijas” jābūt radošam, tātad ar attīstītu tēlaino domāšanu, ar intuīcijas spējām. Pētījumi liecina, ka vairums Eiropas tautās dominē racionālā domāšana. Izņēmums ir baltu un somugru tautas. Tāpēc vien nav iespējams veidot vienotu izglītības sistēmu. No tā visvairāk cieš balti. Pirmkārt, ar varu tiek mainīta smadzeņu pusložu dominante un, otrkārt, caur to tautas zaudē iespēju realizēt sevi, dod pasaulei tās vērtības, kuras ir atklāt pa spēkam tēlaini domājošo cilvēku grupai. Pateicoties šādai dominantei var veidoties sava īpatnēja kultūra. Uz to norāda, gan redzamās atšķirības starp rietumu un austrumu kultūrām, gan atšķirību starp mūsu tautas senajām tradīcijām, spējām un Rietumeiropā rodamo.

Kas jādara attīstībai

Cilvēkam jau no mazotnes jāpiemērojas un jāapspiež savas jūtas. Un, jo biežāk tas notiek, jo vairāk viņš zaudē daļu no savas īstās personības. Ar vecāku un skolotāju un dažādo audzinātāju neatslāpstošu gādību mēs arvien vairāk attālināmies no sevis paša. Mūsu uztveres spējas kļūst arvien niecīgākas, jo tiekam orientēti uz stingriem paraugiem, mums tiek dots uzdevums pieņemt lēmumus citu cilvēku vietā, mūs mēģina iekļaut iepriekš sagatavotā shēmā. Tikai dažus bērnus apkārtējie iedrošina uzticēties sev un savām iekšējām izjūtām, būt tik vienkāršiem, kādi viņi ir. Tāpēc ir tik maz cilvēku, kas patiešām ir viņi paši un dzīvo savu personīgo dzīvi. Kurts Teperveins apstiprina, ka „intuitīvās zināšanas, kuras piemīt katram no mums, jau no mazotnes tiek nomāktas un ierobežotas.”[18]

Ir sastopamas dažādas skolas, mācības intuīcijas attīstībai. Kurts Teperveins aicina attīstīt pozitīvo domāšanu. Viņš raksta: „Virzot apziņu uz dzīves pozitīvajiem aspektiem, mēs saskatīsim izpalīdzību, draudzību, izpratni, brīvību, spēju atteikties no kļūdainā ceļa un izvēlēties pareizu virzienu. Pozitīvisms gūs pārsvaru mūsu dzīvē. ...Mēs varam virzīt mūsu apziņu arī uz augstākiem principiem, uz pirmatnējo radītājspēku, uz Dievu. Mums mazsvarīga būs telpa un laiks, mums svarīgi būs tas, kas notiek šeit un tagad. Mēs būsim sakļāvušies ar kosmisko notikumu plūsmu, būsim vienoti ar sevi, ar visu pasauli un dzīvosim harmonisku, laimes piepildītu dzīvi. ...Mums jādara viss, iespējamais, lai atkal pieslēgtos visas cilvēces kopīgās apziņas informācijas laukam.”[19]

            Šri Aurobindo mācībā viens no integrālās jogas stūrakmeņiem ir, tā saucamais, iekšējais klusums. Arī senās Meksikas magi pielietoja šo paņēmienu, lai pieslēgtos ārpus prāta stāvošam informācijas avotam. Karlos Kastaneda to apraksta tā: „...cilvēciskā uztvere it kā pazaudē savu parasto pavadoni – iekšējo dialogu t.i., pārtrūkst vārdiskais izzināšanas process un cilvēks iekrīt tādā kā tumšā bedrē. Ķermenis funkcionē, bet apziņa saasinās. Lēmumi ir zibenīgi un tie rodas no kāda īpaša zināšanu avota, kurā nav domu, nav vārdu.”[20] Iekšēja klusuma brīdī cilvēka apziņa nonāk īpašā stāvoklī, kurā zināšanas atnāk acumirklī un automātiski. Kastaneda nerunā par intuīciju, bet viņa dotais apraksts liek domāt, ka iet runa tieši par to.

 Iekšēja klusuma stāvokli ir ļoti grūti panākt, tam ir vajadzīgi gadi, īpašs dzīves veids. Kad sasniegts pietiekami ilgstošs iekšējā klusuma stāvoklis, strauji mainās arī pasaules uztveršanas kvalitāte. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku tam nav gatavi un tāpēc jāsamierinās ar īslaicīgu pieslēgšanos intuitīvai apziņai, uztverot no ne kurienes nākošos zināšanu „pilienus”.

            Par ceļiem, kā iegūt nekļūdīgu informāciju, māca dažādi avoti. Kopīgas visiem ir norādes uz prāta apklusināšanu. Interesanti, kā F.Nīče apraksta sava varoņa Zaratustras apgaismības mirkli: „Vakar pret vakaru runāja uz mani mana klusākā stunda: tas ir manas bargās pavēlnieces vārds.”[21]

 Ratans Rals savā grāmatiņā „Es esmu Es”[22] sīki izklāsta kā to darīt, kā apklusināt pratu un kāpēc tas būtu jādara. Viņš raksta, ka patiesību var iegūt ne viss kaut ko darot, bet tieši otrādi – atturoties no darbības, nedomājot ne par ko, bet atrodoties pilnīgā miera stāvoklī. Ratans skaidro, ka apziņa ir viena, bet dažādi ir līmeņi. Viņš prāta apklusināšanas metodikā iesaka neapklusināt domas, bet ļaut tām plūst, taču nesekojot tām, bet koncentrēties uz jautājumu: „Kas es esmu?” Koncentrēšanās uz šo jautājumu nevar nenovest pie mērķa – patiesais „Es” nav tas, kuru veido prāts un, kuru uztveram kā kaut ko nepārtraukti mainīgu. Patiesais „Es” ir nemainīgs – tas ir tāds, kāds bija vakar un tāds tas būs arī rīt. Patiesības raksturotājs ir patstāvība un tā nav pakļauta nekādām ietekmēm. Patiesā „Es” stāvoklī iegūstam patiesību.

Man paša pieredze apliecina interesantu faktu, ka prāts nekad nav pat mēģinājis (es neatceros pretējo) apspriest intuitīvās zināšanas, tās vienmēr pieņemtas uzreiz savas neizskaidrojamās, bet pārliecinošās skaidrības dēļ. Pie intuitīvām zināšanām mani veduši (augstākie spēki) pa trim ceļiem. Pirmais, - es apzināti rīkojos bez pieredzes apstākļos, kad es, nezinu no kurienes, zinu kā jārīkojas; otrais ceļš, kad sarunā (verbālā vai rakstiskā) pēkšņi aptveru, ka runāju pa lietām, par kurām agrāk neesmu ne domājis, ne dzirdējis, ne lasījis. Sevišķs izbrīns ir par uzrakstītiem tekstiem, kurus pārlasot, esmu pārsteigts par tur rodamo informāciju, izpratni; trešais ceļš – piemēram, ir reizes, kad jūti, ka kaut kas jādara, bet prātā nav ne mazākās idejas: kas un kā. Tad „sperot pirmo soli”, ieklausos sevī - vai nav atnākusi kāda skaidrība, ja nē - speru nākamo. Bieži tā tiešām ir fiziska darbība. Ne reti atbilde atnāk ar impulsu atšķirt kādu grāmatu, piezvanīt kādam draugam, aizbraukt uz kādu vietu, nosapņojot vai meditējot.

            Lūk, daži piemēri, kad intuitīvi esmu rīkojies dažos izšķirīgos dzīves notikumos. Septiņdesmito gadu beigās, neko nezinādams par folkloru, es aktīvi pieslēdzos folkloristiem, pat nodibināju folkloras kopu (kura vēl tagad darbojas). Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē, dzīves jēgas izvērtēšanā. Cits ļoti nozīmīgs solis bija mana pēkšņā Rīgas pamešana. Es nedēļas laikā uzteicu darbu (zinātnieka karjera LU), atstāju folkloras kopu bez vadītāja, savu ģimeni un pārcēlos uz Drustiem , lai strādātu par skolotāju. Toreiz es paklausīju neapspriežamai iekšējai balsij. No tām reizēm es apzināti esmu centies meklēt ceļus intuīcijas attīstībai. Pirmā grāmata, kura pēkšņi nonāca manās rokās, bija Šri Aurobindo integrālā joga, kuru jau pieminēju. Prāta apklusināšana tiešām ir ļoti grūta. Man palīdzēja ticība informācijai, kuru saņēmu – tā it kā atdarīja vārtus, pa kuriem , laiku pa laikam, atnāk kāda ziņa. Daži piemēri no manas pedagoģiskas prakses: es ieviesu valsts pamatskolā desmitbaļļu sistēmu divus gadus pirms oficiāli to ieviesa valsts. Nu jau 13 gadus izmantoju bezbaļļu sistēmu; mācības bezvecuma grupās; amatniecību un mūziku, kā intelekta un gara attīstības faktorus; jaunas apziņas bērnu atpazīšana un jaunu attiecību veidošana u.c..

Literatūra

1. Šalva Amonašvili, Kāpēc dzīvi nenodzīvot kā gara varoņiem, Šalvas Amonašvili izdevniecība nams, 2003.;
2. E.I.Siliņš, Lielo patiesību meklējumi, izd. „Jumava”, 1999.;
3. Kurts Teperveins, Superintuīcija, „Solvita”, Rīga 1999.;
4. K.G.Jungs, Psiholoģiskie tipi;
5. G.Breslava red., „Mācību grāmata”, 1999.;
6. Интегральная иога Шри Ауробиндо, изд. „Никос”,  Москва, 1992.;
7. Сатпрем, Шри Ауробиндо, изд. "Алетейя", Sant-Pēterburga, 1992.;
8. Парамаханса Йогананда, Будь победителем в жизни, изд. „София”, 2003.;
9. Filips Kārtners, Kens Rasels, Domāšanas māksla, „Zvaigzne ABC”;
10. КарлосКастанедаБезмолвноезнание, Los-Andželosas universitātes semināra tulkojums krievu valodā, 1996.g. 20.-25.jūlijā;
11. Fridrihs Nīče, Tā runāja Zaratustra, izd. „Valters un Rapa”, 1939.;
12. Ратан Лал, Я есть Я, изд. „СаиВеда”, Sant-Pēterburga, 2002.